Court dismissed taxpayer's appeal, ruling capital gains from property sale taxable despite 60-month ownership rule failure.

Lietas Nr. A420306314

Lietas arhīva Nr. A42-03063-14/13

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U M

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2014.gada 26.novembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis O. Priedītis,

piedaloties pieteicējas /pers. D/ pilnvarotajai pārstāvei /pers. E/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta

pārstāvei Sanitai Zviedrei-Koņuševskai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. D/ pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2014.gada

28.februāra lēmuma Nr.22.10/L-6487 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – Dienests) veicis /pers. D/ (turpmāk – pieteicēja) deklarācijas par ienākumu no kapitāla datu atbilstības

pārbaudi. Pārbaudē Dienests konstatējis, ka pieteicēja nav deklarējusi ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk – IIN) apliekamo ienākumu no kapitāla

pieauguma, kas radies atsavinot nekustamo īpašumu – dzīvokli /adrese A/. Ar Dienesta Nodokļu pārvaldes Iedzīvotāju ienākuma nodokļa datu atbilstības

pārbaužu daļas vadītājas 2013.gada 29.novembra lēmumu Nr.8.63?2/22420 pieteicējai iemaksai valsts budžetā noteikti Ls 5069,26 (7212,90 euro), to

skaitā IIN Ls 3676,04 (5230,53 euro) un nokavējuma nauda Ls 1393,22 (1982,37 euro). Pieteicēja lēmumu apstrīdēja Dienesta ģenerāldirektorei.

Ar Dienesta ģenerāldirektores 2014.gada 28.februāra lēmumu Nr.22.10/L-6487 sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

Lēmums pamatots ar šādiem argumentiem.

[1.1] Pieteicēja 2011.gada 29.septembrī atsavinājusi nekustamo īpašumu /adrese A/ (turpmāk – Nekustamais īpašums), kurā līdz atsavināšanas

līguma noslēgšanai bija deklarēta viņas dzīvesvieta vairāk nekā 12 mēnešus pēdējo 60 mēnešu laikā, bet kas nebija viņas īpašumā ilgāk par 60 mēnešiem

no reģistrēšanas zemesgrāmatā – Nekustamais īpašums zemesgrāmatā reģistrēts 2007.gada 24.janvārī. Ievērojot iepriekš minēto, neizpildās viens no

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā minētajiem kritērijiem, lai atsavināšanas darījumā gūto ienākumu kvalificētu kā

ar IIN neapliekamu.

[1.2] Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktam tajā paredzētais 60 mēnešu periods skaitāms no

dienas, kad atsavinātāja īpašuma tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā. Lai gan īpašuma jēdzienu, kā arī īpašuma pāreju regulē Civillikums, tomēr ir

jāņem vērā, ka likumdevējs nodokļu jomā var noteikt atsevišķiem jautājumiem atšķirīgu regulējumu, nekā noteikts Civillikumā. Likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” paredzētais regulējums ir speciāls pret Civillikumā noteikto un nepārprotami noteic, ka ar nodokli nav apliekams ienākums no tāda

īpašuma atsavināšanas, kas personas īpašumā ir bijis ilgāk par 60 mēnešiem no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā.

Tādejādi pieteicējas arguments par to, ka viņa īpašuma tiesības uz Nekustamo īpašumu ieguvusi no 2006.gada 1.augusta, kad VAS „Privatizācijas

aģentūra” nosūtīja viņai paziņojumu (oferti) par dzīvokļa pirkuma līguma slēgšanu, un tādēļ likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredzētais 60

mēnešu periods skaitāms no šīs dienas, nav pamatots.

[2] 2013.gada 15.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums, kas pamatots ar šādiem argumentiem.

Nekustamā īpašuma nodošana privatizācijai noteikta ar Ministru kabineta 2005.gada 10.augusta rīkojumu Nr.536 „Par valsts dzīvojamo māju

nodošanu privatizācijai”. Nekustamais īpašums privatizācijai piedāvāts ar valsts aģentūras „Mājokļu aģentūra” 2006.gada 1.augusta paziņojumu par

dzīvokļa pirkuma līgumu. Savukārt 2006.gada 13.novembrī starp pieteicēju un valsts aģentūru „Mājokļu aģentūra” noslēgts pirkuma līgums par

Nekustamā īpašuma iegādi.

Likums „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nesniedz skaidrojumu par atsavināma nekustamā īpašuma īpašumtiesību pārejas brīdi privatizācijas

gadījumā. Pieteicējas īpašuma tiesības uz Nekustamo īpašumu pastāv vismaz no 2006.gada 1.augusta, kad valsts aģentūra „Mājokļu aģentūra” nosūtīja

pieteicējai paziņojumu (priekšlikumu/oferti) par dzīvokļa pirkuma līguma slēgšanu, kuru Pieteicēja vēlāk akceptējusi, tātad Nekustamais īpašums ir bijis

pieteicējas īpašumā ilgāk par 60 mēnešiem. Pieteicējai Nekustamajā īpašumā ir bijusi reģistrēta deklarētā dzīvesvieta no 1994.gada 4.maija līdz

2011.gada 29.septembrim, un ar pieteicēju kā īrnieci no 1997.gada 23.septembra līdz paziņojuma (priekšlikuma/ofertes) par dzīvokļa pirkuma līguma

slēgšanu brīdim bija noslēgts īres līgums.

Konkrētajā gadījumā nav konstatējamas spekulatīva darījuma pazīmes. Ar vienādu tiesību normu piemērošanu spekulatīviem un nespekulatīviem

darījumiem Dienests būtiski ierobežo pieteicējas pamattiesības bez nodokļa aplikšanas atsavināt sev piederošo vienīgo nekustamo īpašumu (mājokli), lai

uzlabotu pieteicējas sadzīves apstākļus.

[3] Rakstveidā un tiesas sēdē sniegtajos paskaidrojumos Dienests pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā

norādītajiem apsvērumiem. Papildus norādīts, ka saskaņā ar tiesu praksi (sk., Satversmes tiesas 2011.gada 13.decembra lēmums lietā Nr.2011-15-

01 un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 22.novembra lēmums lietā Nr.SJA 23/2010) izņēmuma noteikumi likumā

nav tulkojami paplašināti, tādējādi nav piemērojami pēc analoģijas. Tādējādi uz izskatāmo lietu nevar attiecināt pieteicējas norādītos likuma grozījumus.

[4] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja, atsaucoties uz pieteikumā minētajiem argumentiem. Papildus norādīts, ka saistībā ar pāreju uz brīvā

tirgus ekonomiku valstī (privatizācijas procesu) pieteicēja nevarēja iegūt Nekustamo īpašumu savā īpašumā agrāk kā likumdevējs to pieļāva.

Ar 2014.gada 1.janvāri likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmajā daļā iekļauts 34.2 punkts, kas šobrīd atbrīvotu pieteicēju no

IIN nomaksas un kas pēc analoģijas piemērojams izskatāmajā lietā. Lai arī pieteicēja bija iecerējusi vispirms atsavināt Nekustamo īpašumu un vēlāk

iegādāties citu, mazāku īpašumu, no pieteicējas neatkarīgu apstākļu dēļ (veselības problēmas un ekonomiskā krīze) vispirms iegādāts mazākais īpašums,

bet pēc vairāk kā 12 mēnešiem atsavināts Nekustamais īpašums. Tomēr atbilstoši ar grozījumiem paustajai likumdevēja gribai – nošķirt gadījumus, kad

tiek veikta saimnieciskā darbība no gadījumiem, kad tiek atsavināta vienīgā dzīvesvieta – norma attiecināma uz pieteicēju.

Motīvu daļa

[5] Izskatāmajā lietā pastāv strīds par to, vai pieteicējas ienākums no Nekustamā īpašuma atsavināšanas ir ar IIN apliekams ienākums. Pieteicēja,

atsaucoties uz Civillikuma 1477.panta otro daļu, uzskata, ka Nekustamais īpašums viņai ir piederējis jau pirms tā ierakstīšanas zemesgrāmatā, tādēļ

izpildās priekšnosacījums par īpašuma tiesību ilgumu un nav pamata atsavināšanas darījumā gūto ienākumu aplikt ar IIN. Savukārt Dienests uzskata, ka

neizpildās likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā noteiktās prasības, lai pieteicējas gūto ienākumu neapliktu ar IIN.

[6] Izvērtējot lietā esošos pierādījumus un pušu paskaidrojumus, tiesa norāda sekojošo.

[6.1] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (šeit un turpmāk normas redakcijā, kas bija spēkā Nekustamā īpašuma atsavināšanas

darījuma laikā) 8.panta trešās daļas 11.punktā noteikts, ka pie pārējiem fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, tiek pieskaitīti

ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas un citu kapitāla aktīvu atsavināšanas ienākums atbilstoši šā likuma 11. 9 pantam, ja šā likuma 9.pantā nav

noteikts citādi. Savukārt likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā noteikts, ka gada apliekamajā ienākumā netiek

ietverti un ar nodokli netiek aplikti ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja īpašumā (no dienas, kad attiecīgais nekustamais

īpašums reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas deklarētā

dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu adrese).

No minētajām tiesību normām izriet, ka par ienākumu no nekustamā īpašuma atsavināšanas nav jāmaksā IIN, ja personas nekustamais īpašums

atradies tās īpašumā ilgāk par pieciem gadiem, skaitot no dienas, kad īpašums reģistrēts zemesgrāmatā un persona vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas

līguma noslēgšanas dienai ir norādījusi konkrēto nekustamo īpašumu kā savu deklarēto dzīvesvietu.

[6.2] Izskatāmajā lietā nav strīda, ka pieteicēja kopš 1997.gada 23.septembra īrē Nekustamo īpašumu un tajā ilgstoši bija reģistrēta viņas

deklarētā dzīvesvieta. Līdz ar to lietā nav strīda par likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā paredzētā kritērija –

vismaz 12 mēnešus ir personas deklarētā dzīvesvieta, izpildi. Lietā strīds ir par to, vai izpildās likumā noteiktais priekšnosacījums par Nekustamā īpašuma

atrašanos pieteicējas īpašumā ilgāk par 60 mēnešiem.

[6.3] Saskaņā ar Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas datiem Nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā 2007.gada 24.janvārī,

pamatojoties uz 2006.gada 13.novembra pirkuma līgumu (lietas 72.lapa). Nekustamais īpašums atsavināts ar 2011.gada 29.septembra pirkuma līgumu,

bet īpašuma tiesību pāreja zemesgrāmatā ierakstīta 2011.gada 7.oktobrī.

Tiesa par nepamatotu atzīst Dienesta viedokli, ka 60 mēnešu termiņa tecējums būtu skaitāms līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas datumam. No

likumprojekta „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” (Nr.1571/Lp9) anotācijas I sadaļas 3.punktā norādītā, ka likumprojekts paredz

nodokļa bāzes paplašināšanu ar ienākumu no kapitāla un ienākuma no kapitāla pieauguma, nosakot jaunus kapitāla aktīvu veidus, no kuriem gūto

ienākumu apliek ar nodokli (10 % likme), ir konstatējams likumdevēja mērķis paplašināt to personu loku, kam ienākums no nekustamā īpašuma

atsavināšanas ir apliekams ar nodokli. Tomēr ne likumprojekta anotācijā, ne Saeimas sēžu stenogrammās nav pievērsta uzmanība tam, ko uzskatīt par

īpašuma tiesību izbeigšanās brīdi minētā likuma izpratnē.

Tiesa norāda, ka nekustamā īpašuma atsavināšanas līguma noslēgšana vēl nerada īpašuma tiesību. Atbilstoši Civillikuma 987.pantam ar to vien, ka

lietas īpašnieks to atsavinājis, vēl nepietiek, lai īpašuma tiesība uz lietu pārietu uz tās ieguvēju, ja līdz ar to nav izpildīts otrs nepieciešams noteikums, un

proti, šās lietas nodošana jaunajam ieguvējam. Ar nodošanu jaunais ieguvējs iegūst īpašuma tiesību uz lietu tādā pašā apmērā, kādā tā piederējusi lietas

nodevējam.

Atbilstoši Civillikuma 882.pantam nekustama īpašuma varā ņemšana notiek ne vien kad ieguvējs ieiet tajā, bet arī, kad nodevējs uz to tikai norāda,

ja pie tam nav nekādu dabisku šķēršļu ieiet šajā nekustamā īpašumā.

Savukārt atbilstoši Civillikuma 993.pantam nodošana vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību: to iegūst tikai ar

iegūšanas tiesiskā pamata un par to izgatavotā akta ierakstīšanu zemes grāmatās. Zemes grāmatās jāieraksta ne vien katrs nekustama īpašuma

atsavinājums, bet arī vispār katra tā īpašnieka maiņa. Tāpat arī jāieraksta zemes grāmatās uz īpašnieka vārdu kā jauna hipotēku vienība katrs nekustams

īpašums, kas nav cita tāda īpašuma piederums.

Vērā ir ņemams arī tas, ka 2011.gada 29.septembra pirkuma līguma 5.1.punktā puses ir vienojušās, ka īpašuma tiesības uz Nekustamo īpašumu

pircējs iegūst ar brīdi, kad pirkuma līgums tiek nostiprināts zemesgrāmatā. Attiecīgi arī pieteicējas īpašuma tiesība izbeidzās tikai ar īpašuma tiesību

pārejas reģistrāciju zemesgrāmatā, proti, 2011.gada 7.oktobri, kas tad ir atzīstams par atskaites punktu 60 mēnešu termiņa skaitījumam.

[6.4] Vērtējot, no kura brīža pieteicēja ir uzskatāma par Nekustamā īpašuma īpašnieci, nepieciešams ņemt vērā gan likuma „Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums), gan Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr.899 „Likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr.899) normas.

Tā Privatizācijas likuma 73.8panta pirmajā daļā noteikts, ka dzīvoklis, mākslinieka darbnīca, neapdzīvojamā telpa un to īpašnieki līdz dzīvojamās

mājas privatizācijai tiek reģistrēti Kadastra reģistrā. Kadastra reģistrā reģistrējamas arī ķīlas tiesības, kas nodibinātas uz dzīvokļa īpašumu, un citi dzīvokļa

īpašuma apgrūtinājumi. Reģistrācija Kadastra reģistrā pēc juridiskām sekām pielīdzināma reģistrācijai zemesgrāmatā.

Atbilstoši Privatizācijas likuma 73.9panta pirmajai daļai persona, kura ieguvusi dzīvokli, mākslinieka darbnīcu vai neapdzīvojamo telpu īpašumā līdz

dzīvojamās mājas privatizācijai, atzīstama par īpašnieku no brīža, kad dzīvoklis, mākslinieka darbnīca, neapdzīvojamā telpa un to īpašnieki reģistrēti

Kadastra reģistrā, bet minētā likuma 73.9 panta trešā daļa nosaka, ka ikviens, kas darījuma noslēgšanas vai mantošanas rezultātā ieguvis īpašumā

dzīvokli, mākslinieka darbnīcu vai neapdzīvojamo telpu līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, atzīstams par dzīvokļa, mākslinieka darbnīcas vai

neapdzīvojamās telpas īpašnieku, ja viņš ir reģistrēts Kadastra reģistrā.

Izskatāmajā gadījumā nav strīda par to, ka pieteicējas Nekustamais īpašums nav iegūts īpašumā pirms dzīvojamās mājas privatizācijas. Tomēr

būtiski ir tas, ka likumdevējs nekustamā īpašuma reģistrāciju Kadastra reģistrā pēc savām sekām ir atzinis par pielīdzināmu nekustamā īpašuma

ierakstīšanai zemesgrāmatā. Uz šādu likumdevēja gribu norāda arī Noteikumu Nr.899 52.1punkta norma, kas noteic, ka, piemērojot likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktu, dzīvokļa reģistrācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā ir

pielīdzināma reģistrācijai zemesgrāmatā jebkurā gadījumā, ja nodokļa maksātājam neradās tiesiskas iespējas pārdodamo dzīvokli ierakstīt

zemesgrāmatā un tādējādi objektīvu iemeslu dēļ nevar tikt izpildīts likuma 9.panta pirmās daļas 33.punktā noteiktais kritērijs, ka nekustamais īpašums ir

reģistrēts zemesgrāmatā ilgāk par 60 mēnešiem. Izskatāmajā lietā privatizācijas paziņojums pieteicējai nosūtīts 2006.gada 7.martā. Savukārt pirkuma

līgums starp pieteicēju un Mājokļu aģentūru noslēgts 2006.gada 13.novembrī. Tātad līdz šim datumam pieteicējai nebija tiesiskas iespējas Nekustamo

īpašumu ierakstīt zemesgrāmatā.

Lietā, atbilstoši Valsts zemes dienesta sniegtajām ziņām (2013.gada 12.novembra vēstule Nr.10-05/303448-2, lietas 58.lapa), noskaidrots, ka

Nekustamais īpašums Kadastra informācijas sistēmā reģistrēts 2007.gada 9.janvārī. Tiesas ieskatā tieši šis datums ir atzīstams par 60 mēnešu termiņa

atskaites punktu.

Ievērojot norādīto, kā arī iepriekš sprieduma 6.3.punktā dotās atsauces uz Civillikuma normām, par nepamatotu ir atzīstama pieteicējas

atsaukšanās uz Civillikuma 1477.panta otro daļu - lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemes grāmatās, jo

Civillikuma 993.panta pirmajā daļā skaidri ir norādīts, kad rodas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu. Turklāt Civillikuma 1477.panta pirmajā daļā ir

noteikts, ka koroborācija nepieciešama tajos gadījumos, kad ar darījumu iegūst lietu tiesības uz nekustamu īpašumu. Tātad arī izskatāmajā gadījumā ir

nepieciešama koroborācija un tieši tā rada īpašuma tiesības. Arī pašas pieteicējas rīcība Nekustamā īpašuma privatizācijas procesā – pirkuma līguma

slēgšana, skaidri apliecina to, ka Nekustamais īpašums viņai pirms šī līguma slēgšanas un reģistrācijas zemesgrāmatā nepiederēja uz kāda cita pamata un

pati pieteicēja to ir apzinājusies.

[6.5] Rēķinot 60 mēnešu periodu, par atskaites punktu ņemot 2007.gada 9.janvāri, tiesa konstatē, ka šis likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā noteiktais priekšnoteikums tam, lai persona tiktu atbrīvota no IIN nomaksas par atsavināto nekustamo īpašumu,

izpildītos 2012.gada 10.janvārī. Tiesa lietā noskaidroja, ka pieteicējas īpašuma tiesības beidzās 2011.gada 7.oktobrī. Līdz ar to līdz 60 mēnešu ilgā

perioda beigām Nekustamā īpašuma atsavināšanas brīdī vēl bija atlikuši trīs mēneši un trīs dienas un neizpildās viens no diviem likumdevēja noteiktajiem

priekšnoteikumiem, lai no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūto ienākumu neapliktu ar IIN.

Ievērojot norādīto, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicējai bija pienākums aprēķināt un nomaksāt IIN no Nekustamā īpašuma atsavināšanā

gūtā ienākuma.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve atsaucās uz Administratīvās apgabaltiesas lēmumā, kas taisīts vērtējot Administratīvās rajona tiesas lēmumu,

ar kuru tika noraidīts pieteicējas lūgums par Lēmuma darbības apturēšanu, norādīto par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas

33.punkta normas mērķi, to, ka no 2014.gada 1.janvāra uz pieteicējas veikto darījumu būtu attiecināma likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

9.panta pirmās daļas 34.2punkta regulējums. Tāpat pieteicējas pārstāve, atsaucoties uz Administratīvās apgabaltiesas norādīto, ka tiesa, skatot lietu pēc

būtības, var apsvērt jautājumu par likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punkta kritērija attiecībā uz nekustamā īpašuma

reģistrēšanas zemesgrāmatā satversmības kontroli līdz 2014.gada 1.janvārim, kad likumā vēl nebija ietverts likuma „Par iedzīvotāju ienākumā nodokli”

9.panta pirmās daļas 34.2punktā ietvertais izņēmums, pieteica lūgumu par vēršanos Latvijas Republikas Satversmes tiesā.

Vērtējot norādītos apsvērumus un pieteikto lūgumu, tiesa norāda sekojošo.

[7.1] Tiesas ieskatā nav pamatota pieteicējas pārstāves iebilde, ka gadījumā, ja pieteicēja Nekustamā darījuma atsavināšanu būtu veikusi pēc

2014.gada 1.javāra, tad uz to būtu attiecināms likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punkta regulējums. Proti, pieteicēja

norāda, ka ir pieskaitāma pie tām personām, kuras pārdod savu vienīgo nekustamo īpašumu, kas bijis viņas mājoklis, un viņa to atsavināja ar mērķi

uzlabot ģimenes sadzīves apstākļus. Blakus sūdzībā pieteicēja norāda, ka viņa no Nekustamā īpašuma, kas bijis viņas vienīgais īpašums un mājoklis,

iegūtos līdzekļus ir ieguldījusi jauna dzīvokļa pirkšanā – /adrese B/, ko izmanto dzīvošanai, un kas vairāk piemērots viņai un viņas iespējām, kā arī daļu

naudas iztērējusi ārstēšanai.

Tiesa norāda, ka pašreiz spēkā esošajā redakcijā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punktā noteikts, ka gada

apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts ienākums no nekustamā īpašuma atsavināšanas (attiecīgais nekustamais īpašums

reģistrēts zemesgrāmatā kā maksātāja vienīgais nekustamais īpašums), ja šis ienākums no jauna tiek ieguldīts funkcionāli līdzīgā nekustamajā īpašumā 12

mēnešu laikā pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas vai arī pirms nekustamā īpašuma atsavināšanas. Tomēr lietas izskatīšanas gaitā ir noskaidrots, ka

pieteicēja Nekustamo īpašumu atsavināja 2011.gada 7.oktobrī, bet dzīvokli /adrese B/ iegādājās ar 2008.gada 10.aprīļa pirkuma līgumu, zemesgrāmatā

reģistrācija veikta 2008.gada 15.maijā. No norādītā nepārprotami secināms, ka, pirmkārt – 2011.gadā pieteicējai zemesgrāmatā bija reģistrēti divi

nekustamie īpašumi, līdz ar to nav pamata runāt par vienīgā īpašuma atsavināšanu, turklāt par savu dzīvesvietu pieteicēja izmantoja tieši dzīvokli /adrese

B/. Otrkārt – pieteicēja dzīvokli /adrese B/, iegādājusies ilgāk kā trīs gadus un piecus mēnešus pirms Nekustamā īpašuma atsavināšanas. Tiesa ieskatā

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punkta normu nevar interpretēt tādējādi, ka normā paredzētais nosacījums - tiek

ieguldīts funkcionāli līdzīgā nekustamajā īpašumā 12 mēnešu laikā, attiektos tikai uz nākotnē veiktu ieguldījumu, bet attiecībā uz pirms atsavināšanas

veiktu darījumu nekādi ierobežojumi vai sasaiste ar atsavināmo īpašumu vispār nebūtu noteikti. Šis 12 mēnešu termiņš ir attiecināms arī uz darījumu, kas

veikts pirms īpašuma atsavināšanas un saistībā ar to gūtā ienākuma ieguldīšanu. Ievērojot norādīto tiesa secina, ka uz pieteicējas veikto darījumu arī

pašreiz nebūtu attiecināms likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punktā ietvertais regulējums, līdz ar to tiesa nesaskata

pamatu tam, lai vērstos ar pieteikumu Satversmes tiesā.

[7.2] Pieteicēja ir izteikusi iebildes par to, ka būtiski ir ņemt vērā likumdevēja mērķi, kuru likumdevējs vēlējies sasniegt, ieviešot likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33.punktā paredzētos ierobežojumus – nošķirt sava nekustamā īpašuma pārdošanu no tāda

nekustamā īpašuma pārdošanas, kas notiek ar spekulatīvu mērķi.

Vērtējot šīs iebildes, tiesa uzskata par nepieciešamu vērst pieteicējas uzmanību uz to, ka likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta trešās

daļas 11.punktā nepārprotami noteikts, ka ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas tiek pieskaitīti pie pārējiem fiziskās personas ienākumiem, par

kuriem ir jāmaksā nodoklis. Likuma 9.panta pirmās daļas 33.punktā ir paredzēti nevis kādi ierobežojumi, bet gan apstākļi, kuru iestāšanās gadījumā IIN,

kā izņēmums no vispārējās kārtības, arī peļņas gūšanas gadījumā, nav jāmaksā. Tātad likumdevējs ir noteicis fiziskām personām labvēlīgāku regulējumu.

Attiecībā uz jēdzienu – savs nekustamais īpašums, norādāms, ka tā piepildīšanai likumdevējs ir noteicis divus kritērijus – īpašuma tiesību ilgums,

turklāt noteicis, ka Nekustamais īpašums Kadastra informācijas sistēmā reģistrētās ziņas ir pielīdzināmas ierakstam zemesgrāmatā, un dzīvesvietas

deklarēšanas ilgums. Tiesa, iepazīstoties ar likuma grozījumu anotāciju attiecībā uz 9.panta pirmās daļas 34.2punkta iekļaušanu, nekonstatē, ka

likumdevējs būtu runājis par kādas iepriekš pieļautas kļūdas labošanu. Tiesa, lai nodrošinātu skaidrību, uzskata par nepieciešamu citēt pilnu uz šo normu

attiecināmo anotācijas daļu : „Pašreiz likuma 9.panta pirmās daļas 33.punktā ir ietverti kritēriji (60 mēneši nodokļa maksātāja īpašumā un

vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir fiziskās personas deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja

papildu adrese)), kuriem izpildoties fiziskā personas ienākums no nekustamā īpašuma atsavināšanas netiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli. Šādi kritēriji likumā tika ietverti ar mērķi, lai nošķirtu sava nekustamā īpašuma pārdošanu no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas,

kas notiek ar spekulatīvu mērķi (taču nav kvalificējams kā saimnieciskā darbība).

Tomēr, piemērojot minēto normu praksē, fiziskā persona dažādu apstākļu dēļ nevar izpildīt vienu no kritērijiem - 12 mēnešus līdz

atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai nekustamais īpašums ir fiziskās personas deklarētā dzīvesvieta vai nekustamais īpašums ir 60 mēneši

īpašumā. Pie šādiem gadījumiem var minēt, piemēram, situāciju, kad persona atsavina savā īpašumā esošu vienīgo nekustamo īpašumu, kas

kalpojis par tās pamata dzīvesvietu, bet objektīvu apstākļu dēļ (piemēram, invaliditātes dēļ) konkrētajā nekustamajā īpašumā nevar vairs

dzīvot vai arī fiziskā persona objektīvu apstākļu dēļ vēlas savu vienīgo nekustamo īpašumu aizstāt ar citu (pret lielāku vai mazāku). Saskaņā

ar Iedzīvotāju reģistra likuma 15.panta otro daļu, ja persona, kurai ir Latvijas valstiskā piederība, uzturas ārpus Latvijas ilgāk par sešiem

mēnešiem, tās pienākums ir paziņot Pārvaldei savas dzīvesvietas adresi ārvalstīs. Līdz ar to, arī šādā gadījumā, fiziskā persona nevar izpildīt

vienu no likuma 9.panta pirmās daļas 33.punktā ietvertajiem kritērijiem - 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai

nekustamais īpašums ir fiziskās personas deklarētā dzīvesvieta. Ir arī gadījumi, kad fiziskā persona nevar izpildīt 60 mēnešu īpašumtiesību

kritēriju, lai gan tas bieži ir fiziskās personas vienīgais nekustamais īpašums (piemēram, bērni manto vecāku īpašumus un agrāk ir dzīvojuši

kopā ar vecākiem), un šis īpašums ir fiziskās personas deklarētā dzīvesvieta ne tikai obligātos 12 mēnešus pēdējo 60 mēnešu laikā, bet

praktiski visus pēdējos gadus.

Pamatā likuma 9.panta pirmās daļas 33.punktā ietvertie kritēriji ir saglabājami arī turpmāk, jo šobrīd nav cita instrumenta faktiskās

dzīvesvietas noskaidrošanai. Tomēr likumu nepieciešams papildināt, atrunājot gadījumus, kad iedzīvotāju ienākuma nodoklis netiek uzlikts,

jo izpildās iepriekš minētie ? objektīvie nosacījumi” (sk., http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/A941C6E56C49A67DC2257BF70047C61C?

OpenDocument).

Tiesas ieskatā anotācijā ir norādīts uz nepieciešamību precizēt vai papildināt izņēmuma gadījumus, kad pretēji pamatnostājai, ka IIN no nekustamā

īpašuma atsavināšanā gūtā ienākuma ir maksājams, fiziskas personas no šī pienākuma tiktu atbrīvotas, ja pastāv objektīvi apstākļi, kas personai liedza šo

prasību izpildīt.

Izskatāmajā gadījumā pieteicēja neatsavināja savu vienīgo zemesgrāmatā reģistrēto nekustamo īpašumu, kā arī otrā nekustamā īpašuma iegādi

veica trīs gadus un 5 mēnešus pirms lietas strīdus objekta – dzīvokļa /adrese A/, atsavināšanas. Nepamatota ir arī pieteicējas nostāja, ka IIN samaksas

pienākums aizskar tās pamattiesības – tiesības uz īpašumu. Nodokļu maksāšana ir katras personas ar likumu noteikts pienākums, kura mērķis ir valsts

funkciju nodrošināšanai nepieciešamā finansējuma iegūšana.

[7.3] Tiesa uzskata par nepieciešamu norādīt, ka darījumu veikšana ar nekustamo īpašumu ir attiecīgās personas brīva izvēle. Laikā, kad pieteicēja

veica Nekustamā īpašuma atsavināšanu, likumdevējs skaidri bija noteicis, ka šāds ienākums ir apliekams ar IIN, kā arī paredzējis nosacījumus, kuru

izpildes gadījumā persona no IIN samaksas tiek atbrīvota. Līdz ar to pieteicēja pati varēja izvēlēties ievērot šos nosacījumus vai nē. Bez ievērības nav

atstājams arī tas apstāklis, ka pieteicēja atbilstoši Privatizācijas likuma 73.3panta pirmajā daļā noteiktajam (lai iegūtu īpašuma tiesības uz dzīvokli līdz

dzīvojamās mājas privatizācijai, dzīvokļa īrnieks un viņa ģimenes locekļi iesniedz iesniegumu privatizācijas komisijai) nav vērsusies ar

iesniegumu VAS „Privatizācijas aģentūrā”, lai iegūtu īpašuma tiesības pirms mājas nodošanas privatizācijai. Pieteicēja arī nav norādījusi uz kādu

objektīvu, no viņas gribas neatkarīgu apstākli, kas viņai to laikā no īres līguma noslēgšanas 1997.gadā līdz 2005.gadam būtu liedzis darīt. No norādītajiem

apstākļiem secināms, ka pieteicēja nav veltījusi pienācīgu rūpību Nekustamā īpašuma iegūšanas un atsavināšanas darījumam un nepastāvēja kādi no viņas

gribas neatkarīgi apstākļi, kas būtu lieguši veikt atsavināšanu nepilnus četrus mēnešus vēlāk vai aktīvi rīkoties, lai iegūtu īpašuma tiesības pirms dzīvojamās

mājas nodošanas privatizācijai, tādējādi izpildot nosacījumus, lai gūtais ienākums netiktu aplikts ar IIN.

Lietā pieteicēja ir atsaukusies uz savu veselības stāvokli un tā pasliktināšanos, un tiesa ir atzinusi šādu apstākļu esamību. Tomēr personas veselības

stāvoklis vai materiālais stāvoklis normatīvajos aktos nav noteikts kā kritērijs tam, lai personu varētu atbrīvot no nodokļu samaksas pienākuma. Tiesai

nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas veiktais Nekustamā īpašuma atsavināšanas darījums būtu bijis spekulatīvs, tomēr tā nevar izlikties, ka nepastāvētu

normā skaidri ietverti likumdevēja noteikti priekšnoteikumi, kas izskatāmajā gadījumā neizpildās. Tiesa par pamatotu atzīst Dienesta izdarīto secinājumu,

ka pieteicējas no Nekustamā īpašuma atsavināšanas gūtais ienākums ir apliekams ar IIN.

[8] Pārbaudot, vai Dienests nav pieļāvis aprēķina kļūdas, tiesa konstatē, ka IIN aprēķinā ir ņemts vērā gūtais ienākums un ar Nekustamā īpašuma

iegādi saistītie izdevumi. Gūtajam kapitāla pieaugumam atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 15.panta 3.1daļai, kas nosaka, ka nodokļa

likme kapitāla pieaugumam ir 15 procenti, piemērota IIN likme 15 procentu apmērā.

Savukārt nokavējuma naudas aprēķins sākts ar 2011.gada 1.novembri, kas, ievērojot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 19.panta 5.3daļā

noteikto maksātājs (rezidents), kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, deklarāciju par ienākumu no kapitāla iesniedz līdz ienākuma gūšanas mēnesim

sekojošā mēneša 15.datumam, ja ienākumi no kapitāla aktīvu atsavināšanas mēnesī pārsniedz 500 latus) un šī panta trešajā daļā noteikto (maksātājs ne

vēlāk kā 15 dienu laikā no šajā likumā noteiktās deklarācijas iesniegšanas dienas iemaksā budžetā aprēķinātā nodokļa summu, bet, ja aprēķinātā nodokļa

summa pārsniedz 450 latus, maksātājs to var iemaksāt budžetā trijās reizēs - līdz 16.aprīlim, 16.maijam un 16.jūnijam, iemaksājot katru reizi trešo daļu

no šīs summas), kā arī to, ka darījums veikts 2011.gada 29.septembrī un līgumā norādīts, ka samaksa tiek veikta līguma noslēgšanas brīdi, atzīstams par

tiesisku un pamatotu.

Ievērojot norādīto Dienesta Lēmums ir atzīstams par tiesisku un pamatotu, bet pieteikums par tā atcelšanu par noraidāmu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251. pantu, 289. – 291. pantu,

nosprieda:

noraidīt /pers. D/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2014.gada 28.februāra lēmuma Nr.22.10/L-6487 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona

tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis O. Priedītis