Legislator Case Law & Legislation
A42538206 / AA43-1905-12 AI generated

Appellate court partially allowed claim for 100 Lats moral damages and 10 Lats state fees against Privatization Agency.

Case Number A42538206 / AA43-1905-12
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court previously found the Agency's 2006 decision invalid, and the applicant sought further moral damages. The appellate court upheld the invalidity of the decision but rejected the request for additional monetary compensation for moral harm. Consequently, the court ordered the state to pay 100 Lats in moral damages and 10 Lats for the appeal filing fee.

Legislator headnote

AI generated

Atlīdzināšanas likums 14. p., Administratīvā procesa likums 126. p.: Where a state agency decision is declared unlawful, the court must determine appropriate compensation for moral harm based on the severity of the infringement and the agency's conduct, which may result in a nominal award even if the primary claim for damages is rejected.

Keywords

AI generated
moral damages compensation unlawful administrative decision state liability privatization agency administrative appeal

Cited Legislation

AI generated
Atlīdzināšanas likums 14. p.
Administratīvā procesa likums 126. p.

Cited Case Law

AI generated
Senāts 2010.gada 16.februāra spriedums lietā Nr.SKA-104
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A42 5382 06

AA43-1905-12/18

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 6.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja A.Šteinberga,

tiesneši K.Berķis un M.Birzgalis,

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes valsts

akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra” pārstāvim V.T.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties

uz J.V. pieteikumu par valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra”

valdes 2006.gada 3.oktobra lēmuma Nr.1181/1245 atzīšanu par prettiesisku

un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar J.V. un valsts akciju sabiedrības

„Privatizācijas aģentūra” apelācijas sūdzībām par Administratīvās rajona

tiesas 2010.gada 10.decembra spriedumu daļā par morālā kaitējuma

atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] J.V. (turpmāk – pieteicējs) 1999.gada 9.augustā iegādājās no valsts

akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra” (turpmāk – Aģentūra) garāžu

/adrese/.

2000.gada 20.septembrī pieteicējs iesniedza Aģentūrā iesniegumu par

zemesgabala /adrese/ (kadastra Nr./kadastra numurs/), uz kura atrodas garāža

(turpmāk – Zemesgabals), privatizāciju.

Aģentūra ar 2001.gada 22.novembra lēmumu Nr.278/3646 (turpmāk –

2001.gada lēmums) apstiprināja Zemesgabala privatizācijas noteikumus

(turpmāk – 2001.gada privatizācijas noteikumi), atbilstoši kuriem

Zemesgabala nosacītā cena bija 932 lati.

Ar 2003.gada 25.septembra lēmumu Nr.191/1491 (turpmāk –

2003.gada lēmums) Aģentūra atzina minētos privatizācijas noteikumus par

spēku zaudējušiem, jo pieteicējs nebija izmantojis savas pirmpirkuma

tiesības.

2003.gada 25.novembrī pieteicējs lūdza Aģentūru atsākt Zemesgabala

privatizāciju.

Aģentūra ar 2004.gada 11.maija lēmumu noteica, ka Zemesgabala cena

nosakāma atbilstoši īpašuma vērtēšanas standartiem – 12720 lati.

Pieteicējs 2004.gada 24.septembrī iesniedza Aģentūrai pretenziju, kurā

lūdza apturēt jauno privatizācijas noteikumu izstrādi, atcelt 2003.gada

lēmumu, izsniegt pieteicējam 2001.gada privatizācijas noteikumus, kā arī ļaut

pieteicējam izmantot pirmpirkuma tiesības saskaņā ar šiem privatizācijas

noteikumiem. Pretenzijā norādīts, ka pieteicējs neizmantoja savas

pirmpirkuma tiesības, jo nebija saņēmis 2001.gada privatizācijas noteikumus.

Turklāt Zemesgabala jaunā privatizācijas cena esot vairāk kā 13 reizes lielāka

par iepriekšējo.

Aģentūra ar 2004.gada 9.decembra lēmumu Nr.204/1270 (turpmāk –

2004.gada lēmums) noraidīja pretenziju.

2005.gada 13.janvārī Administratīvajā rajona tiesā tika saņemts

pieteicēja pieteikums un ierosināta administratīvā lieta Nr.A42174805 par

Aģentūras 2003.gada lēmuma un 2004.gada lēmuma atcelšanu, pienākuma

uzlikšanu Aģentūrai atļaut pieteicējam privatizēt attiecīgo zemesgabalu

saskaņā ar 2001.gada privatizācijas noteikumiem.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumu lietā

Nr.A42174805 pieteikums tika apmierināts.

Neskatoties uz to, ka minētais spriedums tika pārsūdzēts apelācijas

kārtībā, Aģentūra ar 2006.gada 3.oktobra lēmumu Nr.181/1245 (turpmāk –

2006.gada lēmums) apstiprināja Zemesgabala pirkuma cenu – 9621 lats.

Administratīvā apgabaltiesa ar 2010.gada 17.jūnija spriedumu lietā

Nr.A42174805 (stājies spēkā 2010.gada 20.jūlijā) apmierināja pieteikumu un

uzdeva Aģentūrai pienākumu viena mēneša laikā kopš sprieduma spēkā

stāšanās dienas piedāvāt pieteicējam noslēgt privatizējamā zemesgabala

pirkuma līgumu saskaņā ar Privatizācijas aģentūras 2001.gada privatizācijas

noteikumiem.

Ar Aģentūras valdes 2010.gada 19.augusta lēmumu Nr.131/657

nolemts piedāvāt pieteicējam noslēgt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā

ar 2001.gada privatizācijas noteikumiem. 2010.gada 26.oktobrī noslēgts

Zemesgabala pirkuma līgums.

[2] 2006.gada 26.oktobrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts

pieteicēja pieteikums par 2006.gada lēmuma atcelšanu un morālā kaitējuma

10000 latu atlīdzināšanu.

Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.

[2.1] 2006.gada 25.jūlijā pieteicējs iesniedza Aģentūrai iesniegumu ar

lūgumu pieteicējam nosūtīt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar

2001.gada privatizācijas noteikumiem.

[2.3] 2006.gada lēmumā noteiktā Zemesgabala pirkuma cena 9621 lati

ir par 8689 latiem lielāka, nekā 2001.gada privatizācijas noteikumos un

Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumā administratīvajā

lietā Nr.A42174805 noteiktā cena.

[2.4] Morālais kaitējums pieteicējam nodarīts ar to, ka Aģentūra nav

ievērojusi Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumā

administratīvajā lietā Nr.A42174805 noteikto termiņu.

[3] Aģentūra paskaidrojumā norāda, ka 2006.gada lēmums tika

pieņemts nolūkā radīt tiesisku pamatu pieteicējam privatizēt Zemesgabalu,

negaidot tiesas procesa beigas administratīvajā lietā Nr.A42174805. Diemžēl

lēmums tika pieņemts, nenoskaidrojot pieteicēja viedokli.

Aģentūra uzskata, ka Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 9.panta izpratnē

tiesas sprieduma neizpilde nav morālais kaitējums, par ko var prasīt

atlīdzinājumu.

[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2010.gada 10.decembra

spriedumu atzina par prettiesisku Aģentūras 2006.gada 3.oktobra lēmumu,

uzlika Latvijas Republikai pienākumu atlīdzināt pieteicējam morālo

kaitējumu 100 latu apmērā, bet noraidīja pieteikumu daļā par morālā

kaitējuma atlīdzinājumu 9900 latu apmērā.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] Lietā pastāv strīds par to, vai ir tiesisks atbildētājas 2006.gada

lēmums, ar ko apstiprināti tādi Zemesgabala privatizācijas noteikumi, kas

pieteicējam ir nelabvēlīgāki (Zemesgabala cena paaugstināta no 932 latiem

līdz 9621 latiem) kā ar 2001.gada lēmumu apstiprinātie privatizācijas

noteikumi.

[4.1.1] Tiesa norāda, ka pārsūdzētais 2006.gada lēmums, kura

tiesiskumu pieteicējs lūdz vērtēt, ir viens no lēmumiem, kurus atbildētāja

izdevusi Zemesgabala privatizācijas procesā. Zemesgabala privatizācijas

procesa norise vērtēta administratīvajā lietā Nr.A42174805, kurā stājies

spēkā Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija spriedums. Ar šo

spriedumu apmierināts J.V. pieteikums un uzdots Aģentūrai viena mēneša

laikā kopš sprieduma spēkā stāšanās dienas piedāvāt pieteicējam noslēgt

Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar 2001.gada privatizācijas

noteikumiem. Minētais spriedums stājies spēkā 2010.gada 20.jūlijā.

Ar Aģentūras valdes 2010.gada 19.augusta lēmumu Nr.131/657 „Par

Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija sprieduma Nr.AA43-

1185-10/7 lietā Nr.A42174805 izpildi un valsts zemesgabala /adrese/

(nekustamā īpašuma kadastra Nr./kadastra numurs/), privatizāciju” nolemts

piedāvāt pieteicējam Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar 2001.gada

privatizācijas noteikumiem; atjaunot pieteikšanās termiņu uz Zemesgabala

privatizāciju saskaņā ar 2001.gada lēmumu.

2010.gada 26.oktobrī pieteicējs un atbildētāja noslēdza Zemesgabala

pirkuma līgumu.

[4.1.2] Administratīvajā lietā Nr.A42174805, kurā procesa dalībnieki

bija pieteicējs un atbildētāja, Administratīvā apgabaltiesa 2010.gada 17.jūnija

sprieduma 14.punktā norādīja - ņemot vērā, ka izskatāmajā gadījumā

pieteicējs ir īpašuma objekta, kurš atrodas uz privatizējamā zemesgabala,

īpašnieks un viņš noliedz, ka būtu no atbildētāja saņēmis 2001.gada

privatizācijas noteikumus, savukārt atbildētājs pretējo nespēj pierādīt, ir

konstatējams, ka atbildētājs konkrētajā gadījumā neizpildīja viņam no likuma

izrietošus pienākumus (likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu

privatizāciju” 85.panta pirmā daļa - ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc

atsevišķa apbūvēta zemesgabala privatizācijas noteikumu apstiprināšanas

Privatizācijas aģentūra piedāvā tā īpašuma objekta īpašniekam, kurš atrodas

uz šā zemesgabala, noslēgt privatizējamā zemesgabala pirkuma līgumu

saskaņā ar apstiprinātajiem zemesgabala privatizācijas noteikumiem,

ierakstītā vēstulē nosūtot minētajai personai šos noteikumus vai nododot tos

šai personai vai tās pilnvarotam pārstāvim pret parakstu; panta otrā daļa - šā

panta pirmajā daļā minētajam īpašuma objekta īpašniekam jādod atbilde

mēneša laikā pēc zemesgabala privatizācijas noteikumu saņemšanas).

Apgabaltiesas ieskatā minētais vienlaicīgi nozīmē, ka pieteicējam nebija

iespējams reaģēt uz piedāvājumu tādā kārtībā, kā to nosaka likuma „Par

valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 85.panta otrā daļa.

Šī iemesla dēļ Administratīvā apgabaltiesa atbildētāja lēmumu, atzīstot

par spēkā neesošiem 2001.gada privatizācijas noteikumus uz tā pamata, ka

pieteicējs neizmantoja savas tiesības likumā noteiktajā kārtībā un termiņā,

atzina par nepamatotu pēc būtības, jo nav iespējams noteiktajā termiņā

izmantot savas tiesības piekrist vai nepiekrist piedāvājumam pirkt

zemesgabalu, ja piedāvājums nemaz nav izteikts.

Apgabaltiesa nonāca pie secinājuma, ka atbildētājam nebija dibināta

pamata atcelt 2001.gada privatizācijas noteikumus un vēlāk pieņemt jaunus

noteikumus ar pieteicējam neizdevīgākiem noteikumiem daļā par

privatizējamā zemesgabala cenu uz tā pamata, ka pieteicējs likumā noteiktajā

kārtībā un termiņā neizmantoja zemesgabala pirmpirkuma tiesības.

2009.gada 11.decembra spriedumā lietā Nr.A42174805 Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts),

interpretējot Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas

sertifikātu pabeigšanas likuma pārējas noteikumu 1.punkta 1.apakšpunktu

(kas noteic, ka šā likuma 8.panta noteikumi par cenas noteikšanas kārtību nav

piemērojami, ja privatizācijas noteikumi personai ir nosūtīti un šī persona

privatizācijas noteikumos paredzētajā termiņā iesniedz Privatizācijas

aģentūrai apliecinājumu, ka piekrīt privatizēt valsts īpašuma objektu saskaņā

ar šiem privatizācijas noteikumiem), atzina, ka taisnīguma un privātpersonas

tiesību ievērošanas princips prasa, lai pārējas noteikumu 1.punkta

1.apakšpunktā tiesiskās sekas pēc analoģijas tiktu attiecinātas arī uz

gadījumu, kad šajā normā paredzētam nosacījumam par privatizācijas

noteikumu nosūtīšanu personai būti bijis jāiestājas, bet tas neiestājās iestādes

nolaidības dēļ.

[4.1.3] Administratīvā procesa likuma 153.panta trešajā daļā noteikts,

ka fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no

jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa

dalībnieki.

Līdz ar to tiesai nav nepieciešams atkārtoti dot novērtējumu

atbildētājas darbībām saistībā ar Zemesgabala 2001.gada privatizācijas

noteikumu maiņu. Tiesu spriedumos atzīts, ka jebkādu atšķirīgu (pieteicējam

nelabvēlīgāku) Zemesgabala privatizācijas noteikumu apstiprināšana, pirms

atbildētāja nav izpildījusi tai Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un

privatizācijas sertifikātu pabeigšanas likumā noteikto pienākumu - nosūtīt

pieteicējam ar 2001.gada lēmumu apstiprinātos Zemesgabala privatizācijas

noteikumus un dot pieteicējam vienu mēnesi atbildes sniegšanai, ir

prettiesiska.

Ievērojot to, ka atbildētāja līdz pārsūdzētā Lēmuma pieņemšanai

(2006.gada 3.oktobris) šādas darbības attiecībā uz 2001.gadā apstiprinātajiem

privatizācijas noteikumiem nebija veikusi, tad atbildētājai nebija tiesiska

pamata 2006.gada 3.oktobrī ar pārsūdzēto Lēmumu apstiprināt jaunus

Zemesgabala privatizācijas noteikumus un šis Lēmums ir atzīstams par

prettiesisku.

[4.2] Pieteicējs lūdz tiesu uzlikt par pienākumu atbildētājai atlīdzināt

viņam nodarīto morālo kaitējumu Ls 10000 apmērā. Izvērtējot šo prasījumu

tiesa norāda turpmāk minēto.

[4.2.1] Administratīvā procesa likuma 92.pantā noteikts, ka ikviens ir

tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai

personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar

administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumu

var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu, vai veicot

prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums

rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

[4.2.2] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu un

civiltiesību principiem zaudējuma un kaitējuma atlīdzības tiesisko pamatu

administratīvajā procesā veido: 1) iestādes (amatpersonas) prettiesiska rīcība;

2) kaitējuma vai zaudējumu esamība un to konkrēts apmērs; 3) cēloniskais

sakars starp prettiesisku rīcību un kaitējumu vai zaudējumiem.

Izskatāmajā lietā tiesa pārsūdzēto Lēmumu ir atzinusi par prettiesisku,

tādējādi secināms, ka izpildās pirmais no priekšnoteikumiem un ir vērtējams

jautājums par kaitējuma esamību vai neesamību, to apmēru un cēloņsakarību

starp prettiesisko lēmumu un morālo kaitējumu.

[4.2.3] Atlīdzināšanas likuma 9.pants noteic, ka morālais kaitējums šā

likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs

personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Administratīvā procesa likuma 96.pants noteic, ka personai iespēju

robežās ir jānorāda tie apstākļi, kas dod pamatu izvērtēt kaitējuma apmēru.

No pieteikumā tiesai norādītā, kā arī no 2010.gada 9.novembra tiesas

sēdē rakstveidā iesniegtajā lūgumā norādītā konstatējams, ka pieteicējs savu

prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu 10000 latu apmērā pamato

tādējādi, ka atbildētāja nav pildījusi 2006.gada 19.jūlijā spēkā stājušos

Administratīvās rajona tiesas spriedumu administratīvajā lietā

Nr.A42174805, kas noteica pienākumu atbildētājai divu nedēļu laikā piedāvāt

pieteicējam noslēgt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar privatizācijas

noteikumiem, kas apstiprināti ar atbildētājas 2001.gada lēmumu. Pieteicējs

norāda, ka Aģentūra apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2006.gada 19.jūnija spriedumu administratīvajā lietā Nr.A42174805

iesniedza, kad spriedums jau bija stājies spēkā.

Pieteicējs tiesas sēdē iesniegtajā lūgumā un mutvārdu paskaidrojumos

norādīja, ka viņam smagas morālas ciešanas ir sagādājis tas, ka viņam kopš

2000.gada 22.septembra liegtas tiesības likumīgā kārtā privatizēt

Zemesgabalu, uz kura atrodas pieteicējam piederošs nekustamais īpašums,

tas, ka no viņa pieprasītas naudas summas, kuras trīspadsmit reizes

pārsniedza noteikto cenu. Pieteicējs norāda, ka ilgstošajā tiesas procesā

nomira viņa laulātā, kura visu laiku bija risinājusi šo privatizācijas jautājumu.

Pieteicējam pazemojumu ir radījusi arī nepieciešamība no 2003.gada

9.oktobra līdz 2010.gada 19.augustam sazināties ar atbildētājas pārstāvjiem,

atbildētājas nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un neatvainošanās pieteicējam.

[4.2.3] Tiesa, izvērtējot pieteicēja norādīto morālā kaitējuma

pamatojumu, secina, ka pieteicēja iebildes un norādītie apstākļi ir saistīti tieši

ar Zemesgabala privatizācijas procesu un pieteicēja kļūdaino uzskatu par to,

ka 2006.gada 19.jūlijā stājās spēkā Administratīvās rajona tiesas spriedums

administratīvajā lietā Nr.A42174805.

Tiesa norāda uz Senāta praksē nostiprināto atziņu, ka, lai prasītu

atlīdzinājumu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka

mantiskie zaudējumi vai morālais kaitējums nodarīts ar administratīvo aktu

vai iestādes faktisko rīcību. Prasījums par atlīdzinājumu ir nesaraujami

saistīts ar konkrēto administratīvo aktu vai faktisko rīcību (Senāta 2006.gada

12.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-511/2006 10.punkts, 2007.gada

25.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-185/2007 6.1.punkts, 2008.gada 25.janvāra

lēmumā lietā Nr.SKA-185/2008 7.punkts, 2008.gada 28.janvāra lēmuma lietā

Nr.SKA-143/2008 12.punkts). Izskatāmās lietas ietvaros pārbaudes

priekšmets ir 2006.gada lēmuma tiesiskums, bet nekādā apmērā netiek vērtēts

jautājums par pieteicēja tiesībām privatizēt Zemesgabalu atbilstoši

privatizācijas noteikumiem, kas apstiprināti ar atbildētāja 2001.gada lēmumu,

jo šis tiesiskais strīds ir izlemts administratīvās lietas Nr.A42174805 ietvaros.

Tā kā tiesa izskatāmās lietas ietvaros nevar dot novērtējumu atbildētājas

rīcībai saistībā ar Zemesgabala privatizāciju, tad arī jautājums par morālā

kaitējuma esamību un apmēru ir skatāms tikai saistībā ar 2006.gada 3.oktobra

lēmumu Nr.1181/1245.

[4.3.4] Izvērtējot, kādu aizskārumu pieteicējam varēja radīt ar

2006.gada lēmumu apstiprinātie Zemesgabala privatizācijas noteikumi, tiesa

norāda turpmāk minēto.

[4.3.5] Atbilstoši likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu

privatizāciju” 4.panta pirmajai daļai par privatizācijas subjektu var būt fiziskā

vai juridiskā persona, kam ir tiesības iegūt Latvijā kustamo vai nekustamo

īpašumu. Atbilstoši likuma 65.panta pirmajai daļai tā apbūvētā zemesgabala

privatizāciju, kuru saskaņā ar šā likuma 59.pantu veic Privatizācijas aģentūra,

var ierosināt šā īpašuma objekta īpašnieks. Valsts un pašvaldību īpašuma

privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma

5.panta otrajā daļā noteikts, ka saskaņā ar likuma „Par valsts un pašvaldību

īpašuma objektu privatizāciju” 65.panta pirmo daļu apbūvēta zemesgabala

privatizācijas ierosinājumu ir tiesīga iesniegt persona, kuras īpašuma tiesības

uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz šā zemesgabala, ir nostiprinātas

zemesgrāmatā.

Nav strīda, ka pieteicējs ir uz Zemesgabala esošās ēkas īpašnieks.

Tātad pieteicējam bija tiesības lūgt nodot privatizācijai Zemesgabalu un

privatizēt to. Tātad ar pārsūdzēto Lēmumu tiek skartas pieteicēja tiesības uz

noteikta īpašuma privatizāciju un sekojoši īpašuma tiesībām pārvaldīt un

rīkoties ar šo nekustamo īpašumu pēc saviem ieskatiem.

[4.3.6] Vienlaikus tiesa norāda, ka ar šo lēmumu atbildētāja nav

radījusi papildus kavējumu strīdā par Zemesgabala privatizāciju, jo šis

Lēmums nekādā veidā neiespaidoja tiesvedības norises veidu vai ilgumu

administratīvajā lietā Nr.A42174805. Ar Lēmumu pieteicējam netika radīti

papildus šķēršļi Zemesgabala privatizācijas procesā. Tiesas ieskatā

izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka ar pārsūdzēto Lēmumu pieteicējam

Zemesgabala privatizācija netika liegta pēc būtības – pieteicēju

neapmierināja noteiktā cena 9621 lati.

[4.3.7] Tomēr nav pamata atstāt bez ievērības to apstākli, ka

atbildētāja, izdodot pārsūdzēto 2006.gada lēmumu, atkārtoti pauda savu

nostāju, neatzīstot pašas pieļauto nolaidību privatizācijas paziņojuma

nosūtīšanā 2001.gadā un to, ka tieši šīs nolaidīgās rīcības rezultātā

pieteicējam nebija iespējams Zemesgabalu iegādāties atbilstoši 2001.gada

privatizācijas noteikumiem.

Tiesas vērtējumā tieši atbildētājas rīcība, atkārtoti norādot uz savu

nostāju privatizācijas procesā, kas ar tiesas spriedumu ir atzīta par

nepamatotu un prettiesisku, varēja radīt pieteicējam morālu pārdzīvojumu.

[4.3.8] Morālā kaitējuma tiesiskais pamats tiek uzskatīts par pierādītu,

ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

aizskārums. Morālais kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka

konkrēts aizskārums konkrētajai personai varētu izraisīt nepamatotas

ciešanas.

Ievērojot tiesas atzīto par Lēmuma prettiesiskumu un ar to

aizskartajām tiesībām privatizācijas procesā, tiesa uzskata, ka ir pierādīta

morālā kaitējuma nodarīšana pieteicējam. Tiesai nav šaubu, ka ir saskatāma

tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām

laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada

un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas

nenovēršami radījis šīs sekas, starp pārsūdzēto Lēmumu un pieteicēja

pārdzīvojumiem saistībā ar savu tiesību realizāciju kavējumu. Līdz ar to

tiesai jālemj par morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru pieteicējam.

[4.3.9] Personas morālās ciešanas morālā kaitējuma atlīdzinājuma

izpratnē ir tiesas vērtējuma jautājums, kura rezultātā tiesai jākonstatē

apstākļi, kas izraisījuši morālās ciešanas un šo ciešanu apmērs. Morālais

kaitējums ir katras personas personiski pārdzīvojumi, un, kā vairākkārt savos

nolēmumos uzsvēris Senāts, morālā kaitējuma atlīdzināšanai tiesai ir jāveic

individuāls novērtējums – tiesai ir jāvērtē konkrētie apstākļi attiecībā pret

katru personu un individuāli ir jānovērtē morālā kaitējuma apmērs katrai

personai, kura prasa atlīdzinājumu (sk. Senāta 2008.gada 28.februāra

sprieduma lietā Nr.SKA-44/2008 13.punktu; 2008.gada 25.marta sprieduma

lietā Nr.SKA-83/2008 15.punktu un 2008.gada 15.maija sprieduma lietā

Nr.SKA-188/2008 11.punktu).

[4.3.10] Tiesas vērtējumā pieteicējam ir jāsaņem morāls gandarījums

par nodarīto morālo kaitējumu, bet morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēram

ir jābūt atbilstošam apstākļiem un jānosaka atbilstoši līdzšinējai tiesu praksei.

Tā lietā Nr.A42034604 kā morālā kaitējuma atlīdzinājums par atbildes

nesniegšanu uz pieteicējas iesniegumu atzīts par adekvātu iestādes rakstveida

atvainošanās. Kaut arī tiesības saņemt atbildi pēc būtības uz iesniegumu ir

noteiktas Satversmē, tomēr šīs tiesības iepretim tiesībām uz mājokļa

neaizskaramību ir mazāk nozīmīgas tiesības absolūtā nozīmē, proti, neņemot

vērā konkrētas lietas faktiskos apstākļus. Tiesa šajā lietā atzinusi, ka

nodarītais morālais kaitējums nav bijis smags, turklāt prettiesiskā faktiskā

rīcība nav liegusi pieteicējai realizēt savas tiesības un tiesiskās interese.

Savukārt lietā Nr.A42397206 morālā kaitējuma atlīdzinājums piešķirts

1000 latu apmērā par bērna aprūpes tiesību prettiesisku atņemšanu. Tiesa šajā

lietā atzinusi morālo kaitējumu par smagu, tāpat arī saskatīts Satversmē

noteikto pamattiesību pārkāpums.

Lietā Nr.A42241805 iestāde prettiesiski atteicās nodot privatizācijai

dzīvojamo māju, tiesa uzlikusi atbildētājai pienākumu atlīdzināt pieteicējai

nodarīto morālo kaitējumu 3000 latu apmērā, bet trešajām personām – 800

latu apmērā. Morālais kaitējums nodarīts ar aptuveni 10 gadus ilgušu un

būtisku pieteicējas tiesību prettiesisku aizskārumu. Savukārt trešajām

personām piešķirtais morālā kaitējuma apmērs pamatots ar apsvērumu, ka

morālo kaitējumu izraisījis samērā ilgstošs un būtisks viņu tiesību uz

labvēlīga administratīvā akta izdošanu prettiesisks aizskārums, taču trešo

personu darbība, lai novērstu šo aizskārumu, ir bijusi mazāk aktīva un

īslaicīgāka, nekā pieteicējas darbība.

Lietā Nr.A42342405 iestāde prettiesiski iekļāva pieteicēja sensitīvos

datus Psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistrā. Tiesa saskatīja

Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpumu un morālo kaitējumu novērtēja

kā smagu, turklāt šis pārkāpums bija ilgstošs un netika novērsts nekavējoties,

bet gan vilcinoties. Morālais kaitējums tika piespriests 3000 latu apmērā,

tostarp 1500 latu apmērā par tām atbildētāja darbībām, kas veiktas jau

apstrīdēšanas procesā.

[4.3.11] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus, konstatē, ka pieteicējs

privatizācijas procesā, kura ietvaros, cita starpā, izdots pārsūdzētais

2006.gada lēmums, vēlējās privatizēt zemes gabalu, uz kura atradās garāža.

Tātad Zemesgabala privatizācija nav saistīta ar pieteicēja vai viņa ģimenes

dzīvesvietu, bet gan ar būvi papildus ērtībām. Būtiski ir arī tas, ka jautājums

par pieteicēja tiesībām privatizēt Zemesgabalu netika izšķirts ar pārsūdzēto

2006.gada lēmumu.

No līdzšinējās tiesu prakses ir redzams, ka gadījumos, kad personām

ilgstoši prettiesiski tiek liegtas tiesības privatizēt to apdzīvotu mājokli, par

samērīgu ir atzīts atlīdzinājums 3000 latu apmērā.

Izskatāmajā lietā ar pārsūdzēto Lēmumu pēc būtības nav lemts

jautājums par pieteicēja tiesībām privatizēt īpašumu, ar to atkārtoti ir pausts

iestādes nepamatotais viedoklis un izteikts atkārtots privatizācijas

piedāvājums, privatizācijas process nav saistīts ar pieteicēja vai viņa ģimenes

mājokli, privatizācijas noteikumi pieteicējam nav bijuši pieņemami tikai

noteiktās cenas dēļ. Šo apsvērumu dēļ tiesa uzskata pieteicēja norādīto

morālā kaitējuma apmēru 10000 lati par neatbilstošu lietas apstākļiem un

aizskāruma būtībai. Ievērojot to, ka pieteicējam ir nodarīts morālais

kaitējums un morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēram ir arī jāattur iestāde

no līdzīgu gadījumu atkārtošanās nākotnē, tiesa uzskata, ka morālā kaitējuma

atlīdzinājums saistībā ar Aģentūras valdes 2006.gada 3.oktobra lēmumu

Nr.1181/1245 ir nosakāms 100 latu apmērā.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 10.decembra

spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums par morālā kaitējuma

atlīdzinājumu 9900 latu apmērā, pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību,

norādot uz šādiem argumentiem.

[5.1] Tiesa nav norādījusi pieteicēja morālā kaitējuma atlīdzinājuma

noteikšanā būtiskos apstākļus un, nosakot atlīdzinājumu, ir balstījusies

vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, nevis racionāliem juridiskajiem

apsvērumiem. Spriedums balstīts uz secinājumiem, kas nav pamatoti ar lietā

esošajiem pierādījumiem, un tie izdarīti uz vispārinātiem pieņēmumiem, kas

attiecas uz izskatāmo lietu.

[5.2] Tiesa nepamatoti nav vērtējusi lietā esošos pierādījumus, tostarp

Aģentūras 2007.gada 1.februāra vēstuli Nr.1.17/1586, 2006.gada

26.decembra vēstuli un 2006.gada 24.novembra vēstuli.

Aģentūra piedāvāja pieteicējam atsaukt pieteikumu apmaiņā pret to, ka

pieteicējs atbilstoši Aģentūras valdes 2006.gada 3.oktobra lēmumam

Nr.1181/1245 samaksā 9621 latus par Zemesgabala privatizāciju.

[5.3] Pieteicējs norāda, ka Aģentūras valde 2010.gada 19.augusta

lēmumā nav atzinusi, ka Aģentūras nolaidības dēļ pieteicējam nepiedāvāja

noslēgt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar Aģentūras valdes 2001.gada

22.novembra lēmumu Nr.278/3646 apstiprinātajiem privatizācijas

noteikumiem, kā arī nav atzinusi, ka Aģentūras valdei ne 2004.gada

9.decembrī, ne 2006.gada 3.oktobrī nebija dibināta pamata atcelt 2001.gada

privatizācijas noteikumus un vēlāk pieņemt jaunus noteikumus ar pieteicējam

neizdevīgākiem noteikumiem par Zemesgabala cenu. Šādi atbildētājs centies

izvairīties no atbildības.

[5.4] Saziņa ar atbildētāja pārstāvjiem no 2003.gada 9.oktobra līdz

2010.gada 19.augustam pieteicējam bijusi pazemojoša.

[5.5] Nav pamatots tiesas secinājums, ka privatizācijas process nav

saistīts ar pieteicēja vai viņa ģimenes mājokli. Ir nepierādīts un absurds tiesas

secinājums, ka pieteicējs vēlējies Zemesgabalā novietot savu

transportlīdzekli, jo pieteicējs bija deklarēts un dzīvoja citā pilsētā, kur arī

izmantoja garāžu. Pieteicējs ar sievu sākotnēji gribēja apsaimniekot

nekustamo īpašumu /adrese/, lai Ķemeru sanatorijas tuvumā izveidotu

atpūtas kompleksu Jūrmalas pilsētas iedzīvotājiem, viesiem un sanatorijas

apmeklētājiem. Tomēr, kavējoties gan sanatorijas rekonstrukcijai, gan

Aģentūrai atsakoties nodot privatizācijai zemesgabalu, bijuši spiesti mainīt

savus biznesa plānus. Pieteicēja sieva slimoja un vēlējās, lai uz Zemesgabala

uzbūvētu dzīvojamo māju.

[5.6] Tiesai, nosakot morālā kaitējuma atlīdzību, bija jāpiemēro tā

tiesību norma, kas minēto jautājumu regulēja 2001.gada 22.novembrī.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 16.decembra

spriedumu daļā, ar kuru apmierināts pieteikums un uzlikts pienākums

atlīdzināt pieteicējam morālo kaitējumu 100 latu apmērā, Aģentūra iesniedza

apelācijas sūdzību, norādot uz šādiem argumentiem.

[6.1] Aģentūras valdes 2006.gada 3.oktobra lēmums Nr.1181/1245 tika

pieņemts nolūkā panākt vienošanos par tiesvedības izbeigšanu

administratīvajā lietā Nr.42174805 un radītu iespēju pieteicējam privatizēt

Zemesgabalu, negaidot tiesas procesa izbeigšanos.

Tiesa nav vērtējusi apstākli, ka Aģentūra ir izpildījusi Administratīvās

apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija spriedumu lietā Nr.42174805 tajā

noteiktajā kārtībā un ir noslēgusi Zemesgabala pirkuma līgumu ar pieteicēju

saskaņā ar Aģentūras 2001.gada 22.novembrī apstiprinātajiem zemesgabala

privatizācijas noteikumiem. Tātad pieteicējs ir realizējis tiesības privatizēt

Zemesgabalu, tādējādi gūstot morālu gandarījumu, līdz ar to atbildētājas

rīcība nav radījusi neatgriezeniskas sekas.

[6.2] Atbildētāja nevar piekrist, ka apstākļi, ar kuriem pieteicējs

pamato morālo kaitējumu (piemēram, laulātās nāve), ir tiešā cēloņsakarībā ar

atbildētājas prettiesisko administratīvo aktu. Tāpat nav pierādīts, ka

Aģentūras darbinieki pret pieteicēju izturējušies pazemojošā veidā.

Atbildētāja ar savu rīcību nav tīši kavējusi pieteicēja likumisko tiesību un

interešu īstenošanu, nepildot tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumu, jo

atbildētāja, īstenojot savas likumiskās tiesības, pārsūdzēja minēto spriedumu

un tas nestājās spēkā – attiecīgā rīcība nevar tikt traktēta kā vilcināšanās

pārdot Zemesgabalu pieteicējam, bet gan kā nodoms noskaidrot objektīvo

patiesību nolūkā atrisināt šo strīdu tiesiskiem līdzekļiem.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbildētāja nolūkā izbeigt strīdus lietu un

nodrošināt pieteicējam tiesības privatizēt Zemesgabalu nav izmantojusi

tiesības pārsūdzēt Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija

spriedumu lietā Nr.42174805, tādējādi paātrinot iespēju pieteicējam realizēt

pirmpirkuma tiesības uz Zemesgabalu.

[6.3] Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas liecinātu, ka pieteicējam

nodarīts būtisks kaitējums, kas atbilstoši Atlīdzinājuma likuma 9.pantam

izraisa morālu kaitējumu. Apstāklis, ka pieteicējs nevarēja pabeigt

Zemesgabala privatizāciju, lai iegūtu to savā īpašumā, nekavēja viņu

izmantot gan pašu Zemesgabalu, gan uz tā atrodošos īpašuma objektu.

Turklāt Zemesgabala privatizācija nebija iespējama, līdz nebija stājies spēkā

tiesas spriedums lietā Nr.42174805.

Tiesa nav pamatojusi, kāpēc morālais kaitējums atlīdzināms naudā,

īpaši ņemot vērā apstākli, ka ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir novērsts

pieteicēja tiesību un likumisko interešu aizskārums.

[7] Administratīvā apgabaltiesa ar 2011.gada 26.septembra lēmumu

atstāja bez izskatīšanas pieteicēja pieteikumu par morālā kaitējuma

atlīdzinājumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 278.panta

1.punktu.

[8] Izskatījis lietu sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību, Senāts ar

2011.gada 29.novembra lēmumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas

2011.gada 26.septembra lēmumu un nodeva lietu par morālā kaitējuma

atlīdzinājumu izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Senāts norādīja, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedums lietā

Nr.A42174805, ar kuru tika apmierināts pieteicēja pieteikums citā lietā,

uzdodot Privatizācijas aģentūrai noslēgt zemesgabala pirkuma līgumu

atbilstoši 2001.gada privatizācijas noteikumiem, tika taisīts 2010.gada

17.jūnijā un stājās spēkā 2010.gada 20.jūlijā. No Aģentūras 2011.gada

3.marta atbildes pieteicējam redzams, ka pieteicējs 2011.gada 3.februārī

vērsies iestādē ar iesniegumu par morālā kaitējuma Ls 9900 atlīdzinājumu.

Privatizācijas aģentūra atbildē norādījusi, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanas

jautājums un pieteicēja argumenti ir vērtējami tiesvedības ietvaros, jo tāds

pieteikums ir iesniegts tiesā. Aģentūra arī norādījusi, ka savu viedokli par

atlīdzinājumu sniegusi paskaidrojumā apgabaltiesai.

Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka pieteicējs tiesvedības laikā ir

novērsis sākotnējo trūkumu, tādēļ apgabaltiesas lēmums ir atceļams un lieta

par morālā kaitējuma atlīdzinājumu nododama jaunai izskatīšanai

apgabaltiesai. Līdz ar to nav lietderīgi atsevišķi analizēt blakus sūdzībā

norādītos argumentus.

[9] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis savu apelācijas sūdzību uzturēja,

pieteicēja apelācijas sūdzību neatzina. Pieteicējs uz tiesas sēdi nebija ieradies,

par neierašanās iemesliem tiesu neinformējot. Apgabaltiesa nekonstatēja

Administratīvā procesa likuma 268. un 269.pantā minētos apstākļus, kas būtu

par pamatu lietas izskatīšanas atlikšanai, un atzina, ka lietu ir iespējams

izskatīt bez pieteicēja klātbūtnes.

Motīvu daļa

[10] Pārbaudījusi lietas materiālus un uzklausījusi procesa dalībnieku,

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzības nav pamatotas.

[11] Apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma

93.pantam, iesniedzot iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās

rīcības apstrīdēšanu, vienlaicīgi var prasīt atlīdzinājumu. Ja administratīvo

aktu vai faktisko rīcību var pārsūdzēt tiesā bez apstrīdēšanas vai ja

zaudējumus vai kaitējumu nodarījusi augstāka iestāde apstrīdēšanas procesā,

pieteikumā par administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārsūdzēšanu

vienlaicīgi var prasīt arī atlīdzinājumu. Ja atlīdzinājums nav prasīts

vienlaicīgi ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu vai

pārsūdzēšanu, iesniegumu par atlīdzinājumu var iesniegt iestādei, kas

nodarījusi zaudējumus vai kaitējumu. Atlīdzinājumu iestādei var prasīt, ja ir

pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies

spēkā augstākas iestādes lēmums, un tas nav pārsūdzēts, ir stājies spēkā tiesas

spriedums vai arī tiesvedība lietā ir izbeigta, pamatojoties uz šā likuma

282.panta 7.punktu).

No minētajām tiesību normām izriet, ka persona prasījumu par

atlīdzinājumu var iesniegt vienlaikus ar administratīvā akta apstrīdēšanu vai

pārsūdzēšanu vai arī pēc tam, kad administratīvā lieta jau ir pabeigta, kā tas ir

konkrētajā gadījumā.

Ja atlīdzinājuma prasījums ir iesniegts konkrētā administratīvā akta

apstrīdēšanas stadijā vai ar administratīvā akta pārsūdzēšanu (ja augstākas

iestādes nav), tad iestāde un tiesa vienlaikus izvērtē gan pašu administratīvo

lietu pēc būtības, tas ir, vērtē administratīvā akta un tā procesa tiesiskumu,

gan arī izvērtē saistībā ar šo administratīvo aktu pieprasīto atlīdzinājumu.

Savukārt, ja atlīdzinājums tiek prasīts jau pēc tam, kad konkrētās

administratīvās lietas izskatīšana iestādē vai tiesā ir beigusies un tiesiskās

attiecības kļuvušas neapstrīdamas, iestāde un tiesa, vērtējot atlīdzinājuma

piešķiršanu saistībā ar konkrētu administratīvo aktu, vairs nepārvērtē

administratīvā akta un ar to saistītā procesa tiesiskumu.

Izskatāmā lieta ierosināta, pamatojoties uz pieteicēja pieteikumu par

Aģentūras 2006.gada 3.oktobra lēmuma Nr.181/1245 tiesiskumu un ar to

saistītā kaitējuma atlīdzību. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti atzina,

ka konkrētajā lietā jautājums par morālā kaitējuma esamību un apmēru ir

skatāms tikai saistībā ar šo 2006.gada lēmumu, kura prettiesiskums ir atzīts ar

spēkā stājušos tiesas spriedumu.

[12] Apgabaltiesa, pārbaudot Administratīvās rajona tiesas 2010.gada

10.decembra sprieduma pamatojumu, atzīst, ka tiesa ir pareizi novērtējusi

lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tiesa, izvērtējot pieteicēja

apsvērumus, 2006.gada lēmuma ietekmi uz privatizācijas procesu kopumā un

ņemot vērā tiesu praksi atlīdzinājuma apmēra noteikšanā līdzīgās lietās, ir

pamatoti noteikusi morālā kaitējuma atlīdzinājumu 100 latu apmērā.

Apgabaltiesa pirmās instances tiesas pamatojumu atzīst par pareizu un

pietiekamu, tāpēc saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta

ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šī

sprieduma 4.2.-4.3.punktu) un to neatkārto.

Papildus tam apgabaltiesa norāda, ka 2011.gada 12.aprīlī pieteicējs ir

iesniedzis jaunu pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, prasot

atlīdzinājumu par morālo kaitējumu 9900 latu apmērā saistībā ar

Zemesgabala privatizācijas procesā pieņemtajiem lēmumiem. 2011.gada

9.maijā pieteikums pieņemts un ierosināta lieta par morālā kaitējuma

atlīdzinājumu, kas pieteicējam nodarīts ar Aģentūras 2004.gada 9.decembra

lēmumu Nr.204/1270, kura prettiesiskums atzīts administratīvajā lietā

Nr.A42174805. Līdz ar to pieteicēja apsvērumi par pieteicējam norādīto

kaitējumu saistībā ar citiem privatizācijas procesā pieļautajiem pārkāpumiem

var tikt vērtēti norādītajā lietā.

[13] Atbildētāja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pārsūdzētais

2006.gada lēmums nevarēja pieteicējam radīt būtisku tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizskārumu, kas atbilstoši Atlīdzinājuma likuma 9.pantam

var būt pamats morālā kaitējuma atlīdzinājumam.

Konkrētajā gadījumā par būtisku ir atzīts apstāklis, ka Aģentūra

2006.gada lēmumā atkārtoti pauda savu nostāju privatizācijas procesā laikā,

kad bija pieņemts pirmās instances tiesas spriedums, ar kuru attiecīgais

Aģentūras viedoklis bija atzīts par nepamatotu, un turpinājās tiesvedība šajā

lietā. Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka attiecīga atbildētājas rīcība

varēja radīt pieteicējam morālu pārdzīvojumu. Iestādes arguments, ka,

pieņemot 2006.gada lēmumu, tā vēlējās izbeigt strīdu un panākt vienošanos,

neiztur kritiku, jo konkrētajā gadījumā lēmums nesaturēja vienošanās

piedāvājumu, bet gan personai saistošus privatizācijas nosacījumus, kurus

pieteicējam nācās pārsūdzēt tiesā.

Morālais kaitējums tiek prezumēts, tā tiesiskais pamats tiek uzskatīts

par pierādītu, ja ir pierādīts personu tiesību un tiesisko interešu aizskārums.

Morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tie ir personas iekšēji

pārdzīvojumi. Pārdzīvojumu intensitāte kādā laika posmā netiek ietekmēta no

tā, ka beigās reālas sekas nav iestājušās, jo visu šo laiku persona nezina, kā

situācija atrisināsies (sk. Senāta 2008.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-

103/2008 13.punktu).

Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka

atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt,

atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma

nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti,

samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu personisko un

morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto

interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā

iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību

un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Atbilstoši šī panta trešajai daļai morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka

apmērā līdz 3000 latiem. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu

var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai

sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt

līdz 20000 latiem. Savukārt panta ceturtā daļa noteic, ja iestāde vai tiesa,

izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību

vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma

patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska

atvainošanās.

Morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam.

Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam.

Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai

atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums

naudā. Morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura,

kaitējuma nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem,

citastarp, ņemot vērā atlīdzinājumu, kas noteikts citos (jo sevišķi –

salīdzināmos) gadījumos (sk. Senāta 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā

Nr.SKA-104 13.-15.punktu).

Pirmās instances tiesa minētos apstākļus ir izvērtējusi, un apgabaltiesa

šim vērtējumam pievienojās.

[14] Valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā pieteicējam

atlīdzināma, stājoties spēkā pirmās instances tiesas spriedumam daļā, ar kuru

atzīts par prettiesisku Aģentūras 2006.gada 3.oktobra lēmums. Savukārt

apgabaltiesai, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta

pirmo daļu, jālemj par valsts nodevas par apelācijas sūdzības iesniegšanu

atlīdzināšanu pieteicējam.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo

daļu,307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

J.V. pieteikumu apmierināt daļēji.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt J.V. morālo kaitējumu

100 latu apmērā saistībā ar valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra”

valdes 2006.gada 3.oktobra lēmumu Nr.1181/1245.

Pārējā daļā J.V. pieteikumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu

noraidīt.

Piespriest no atbildētāja par labu pieteicējam tā samaksāto valsts

nodevu par apelācijas sūdzības iesniegšanu 10 latu apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) A.Šteinberga

Tiesneši (paraksts) K.Berķis

(paraksts) M.Birzgalis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga

2012.gada 6.martā