Appellate court partially allowed claim for 100 Lats moral damages and 10 Lats state fees against Privatization Agency.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court previously found the Agency's 2006 decision invalid, and the applicant sought further moral damages. The appellate court upheld the invalidity of the decision but rejected the request for additional monetary compensation for moral harm. Consequently, the court ordered the state to pay 100 Lats in moral damages and 10 Lats for the appeal filing fee.
Legislator headnote
AI generatedAtlīdzināšanas likums 14. p., Administratīvā procesa likums 126. p.: Where a state agency decision is declared unlawful, the court must determine appropriate compensation for moral harm based on the severity of the infringement and the agency's conduct, which may result in a nominal award even if the primary claim for damages is rejected.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A42 5382 06
AA43-1905-12/18
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2012.gada 6.martā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja A.Šteinberga,
tiesneši K.Berķis un M.Birzgalis,
piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes valsts
akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra” pārstāvim V.T.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties
uz J.V. pieteikumu par valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra”
valdes 2006.gada 3.oktobra lēmuma Nr.1181/1245 atzīšanu par prettiesisku
un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar J.V. un valsts akciju sabiedrības
„Privatizācijas aģentūra” apelācijas sūdzībām par Administratīvās rajona
tiesas 2010.gada 10.decembra spriedumu daļā par morālā kaitējuma
atlīdzinājumu.
Aprakstošā daļa
[1] J.V. (turpmāk – pieteicējs) 1999.gada 9.augustā iegādājās no valsts
akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra” (turpmāk – Aģentūra) garāžu
/adrese/.
2000.gada 20.septembrī pieteicējs iesniedza Aģentūrā iesniegumu par
zemesgabala /adrese/ (kadastra Nr./kadastra numurs/), uz kura atrodas garāža
(turpmāk – Zemesgabals), privatizāciju.
Aģentūra ar 2001.gada 22.novembra lēmumu Nr.278/3646 (turpmāk –
2001.gada lēmums) apstiprināja Zemesgabala privatizācijas noteikumus
(turpmāk – 2001.gada privatizācijas noteikumi), atbilstoši kuriem
Zemesgabala nosacītā cena bija 932 lati.
Ar 2003.gada 25.septembra lēmumu Nr.191/1491 (turpmāk –
2003.gada lēmums) Aģentūra atzina minētos privatizācijas noteikumus par
spēku zaudējušiem, jo pieteicējs nebija izmantojis savas pirmpirkuma
tiesības.
2003.gada 25.novembrī pieteicējs lūdza Aģentūru atsākt Zemesgabala
privatizāciju.
Aģentūra ar 2004.gada 11.maija lēmumu noteica, ka Zemesgabala cena
nosakāma atbilstoši īpašuma vērtēšanas standartiem – 12720 lati.
Pieteicējs 2004.gada 24.septembrī iesniedza Aģentūrai pretenziju, kurā
lūdza apturēt jauno privatizācijas noteikumu izstrādi, atcelt 2003.gada
lēmumu, izsniegt pieteicējam 2001.gada privatizācijas noteikumus, kā arī ļaut
pieteicējam izmantot pirmpirkuma tiesības saskaņā ar šiem privatizācijas
noteikumiem. Pretenzijā norādīts, ka pieteicējs neizmantoja savas
pirmpirkuma tiesības, jo nebija saņēmis 2001.gada privatizācijas noteikumus.
Turklāt Zemesgabala jaunā privatizācijas cena esot vairāk kā 13 reizes lielāka
par iepriekšējo.
Aģentūra ar 2004.gada 9.decembra lēmumu Nr.204/1270 (turpmāk –
2004.gada lēmums) noraidīja pretenziju.
2005.gada 13.janvārī Administratīvajā rajona tiesā tika saņemts
pieteicēja pieteikums un ierosināta administratīvā lieta Nr.A42174805 par
Aģentūras 2003.gada lēmuma un 2004.gada lēmuma atcelšanu, pienākuma
uzlikšanu Aģentūrai atļaut pieteicējam privatizēt attiecīgo zemesgabalu
saskaņā ar 2001.gada privatizācijas noteikumiem.
Ar Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumu lietā
Nr.A42174805 pieteikums tika apmierināts.
Neskatoties uz to, ka minētais spriedums tika pārsūdzēts apelācijas
kārtībā, Aģentūra ar 2006.gada 3.oktobra lēmumu Nr.181/1245 (turpmāk –
2006.gada lēmums) apstiprināja Zemesgabala pirkuma cenu – 9621 lats.
Administratīvā apgabaltiesa ar 2010.gada 17.jūnija spriedumu lietā
Nr.A42174805 (stājies spēkā 2010.gada 20.jūlijā) apmierināja pieteikumu un
uzdeva Aģentūrai pienākumu viena mēneša laikā kopš sprieduma spēkā
stāšanās dienas piedāvāt pieteicējam noslēgt privatizējamā zemesgabala
pirkuma līgumu saskaņā ar Privatizācijas aģentūras 2001.gada privatizācijas
noteikumiem.
Ar Aģentūras valdes 2010.gada 19.augusta lēmumu Nr.131/657
nolemts piedāvāt pieteicējam noslēgt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā
ar 2001.gada privatizācijas noteikumiem. 2010.gada 26.oktobrī noslēgts
Zemesgabala pirkuma līgums.
[2] 2006.gada 26.oktobrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts
pieteicēja pieteikums par 2006.gada lēmuma atcelšanu un morālā kaitējuma
10000 latu atlīdzināšanu.
Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.
[2.1] 2006.gada 25.jūlijā pieteicējs iesniedza Aģentūrai iesniegumu ar
lūgumu pieteicējam nosūtīt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar
2001.gada privatizācijas noteikumiem.
[2.3] 2006.gada lēmumā noteiktā Zemesgabala pirkuma cena 9621 lati
ir par 8689 latiem lielāka, nekā 2001.gada privatizācijas noteikumos un
Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumā administratīvajā
lietā Nr.A42174805 noteiktā cena.
[2.4] Morālais kaitējums pieteicējam nodarīts ar to, ka Aģentūra nav
ievērojusi Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumā
administratīvajā lietā Nr.A42174805 noteikto termiņu.
[3] Aģentūra paskaidrojumā norāda, ka 2006.gada lēmums tika
pieņemts nolūkā radīt tiesisku pamatu pieteicējam privatizēt Zemesgabalu,
negaidot tiesas procesa beigas administratīvajā lietā Nr.A42174805. Diemžēl
lēmums tika pieņemts, nenoskaidrojot pieteicēja viedokli.
Aģentūra uzskata, ka Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu
atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 9.panta izpratnē
tiesas sprieduma neizpilde nav morālais kaitējums, par ko var prasīt
atlīdzinājumu.
[4] Administratīvā rajona tiesa ar 2010.gada 10.decembra
spriedumu atzina par prettiesisku Aģentūras 2006.gada 3.oktobra lēmumu,
uzlika Latvijas Republikai pienākumu atlīdzināt pieteicējam morālo
kaitējumu 100 latu apmērā, bet noraidīja pieteikumu daļā par morālā
kaitējuma atlīdzinājumu 9900 latu apmērā.
Spriedums motivēts šādi.
[4.1] Lietā pastāv strīds par to, vai ir tiesisks atbildētājas 2006.gada
lēmums, ar ko apstiprināti tādi Zemesgabala privatizācijas noteikumi, kas
pieteicējam ir nelabvēlīgāki (Zemesgabala cena paaugstināta no 932 latiem
līdz 9621 latiem) kā ar 2001.gada lēmumu apstiprinātie privatizācijas
noteikumi.
[4.1.1] Tiesa norāda, ka pārsūdzētais 2006.gada lēmums, kura
tiesiskumu pieteicējs lūdz vērtēt, ir viens no lēmumiem, kurus atbildētāja
izdevusi Zemesgabala privatizācijas procesā. Zemesgabala privatizācijas
procesa norise vērtēta administratīvajā lietā Nr.A42174805, kurā stājies
spēkā Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija spriedums. Ar šo
spriedumu apmierināts J.V. pieteikums un uzdots Aģentūrai viena mēneša
laikā kopš sprieduma spēkā stāšanās dienas piedāvāt pieteicējam noslēgt
Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar 2001.gada privatizācijas
noteikumiem. Minētais spriedums stājies spēkā 2010.gada 20.jūlijā.
Ar Aģentūras valdes 2010.gada 19.augusta lēmumu Nr.131/657 „Par
Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija sprieduma Nr.AA43-
1185-10/7 lietā Nr.A42174805 izpildi un valsts zemesgabala /adrese/
(nekustamā īpašuma kadastra Nr./kadastra numurs/), privatizāciju” nolemts
piedāvāt pieteicējam Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar 2001.gada
privatizācijas noteikumiem; atjaunot pieteikšanās termiņu uz Zemesgabala
privatizāciju saskaņā ar 2001.gada lēmumu.
2010.gada 26.oktobrī pieteicējs un atbildētāja noslēdza Zemesgabala
pirkuma līgumu.
[4.1.2] Administratīvajā lietā Nr.A42174805, kurā procesa dalībnieki
bija pieteicējs un atbildētāja, Administratīvā apgabaltiesa 2010.gada 17.jūnija
sprieduma 14.punktā norādīja - ņemot vērā, ka izskatāmajā gadījumā
pieteicējs ir īpašuma objekta, kurš atrodas uz privatizējamā zemesgabala,
īpašnieks un viņš noliedz, ka būtu no atbildētāja saņēmis 2001.gada
privatizācijas noteikumus, savukārt atbildētājs pretējo nespēj pierādīt, ir
konstatējams, ka atbildētājs konkrētajā gadījumā neizpildīja viņam no likuma
izrietošus pienākumus (likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu
privatizāciju” 85.panta pirmā daļa - ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc
atsevišķa apbūvēta zemesgabala privatizācijas noteikumu apstiprināšanas
Privatizācijas aģentūra piedāvā tā īpašuma objekta īpašniekam, kurš atrodas
uz šā zemesgabala, noslēgt privatizējamā zemesgabala pirkuma līgumu
saskaņā ar apstiprinātajiem zemesgabala privatizācijas noteikumiem,
ierakstītā vēstulē nosūtot minētajai personai šos noteikumus vai nododot tos
šai personai vai tās pilnvarotam pārstāvim pret parakstu; panta otrā daļa - šā
panta pirmajā daļā minētajam īpašuma objekta īpašniekam jādod atbilde
mēneša laikā pēc zemesgabala privatizācijas noteikumu saņemšanas).
Apgabaltiesas ieskatā minētais vienlaicīgi nozīmē, ka pieteicējam nebija
iespējams reaģēt uz piedāvājumu tādā kārtībā, kā to nosaka likuma „Par
valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 85.panta otrā daļa.
Šī iemesla dēļ Administratīvā apgabaltiesa atbildētāja lēmumu, atzīstot
par spēkā neesošiem 2001.gada privatizācijas noteikumus uz tā pamata, ka
pieteicējs neizmantoja savas tiesības likumā noteiktajā kārtībā un termiņā,
atzina par nepamatotu pēc būtības, jo nav iespējams noteiktajā termiņā
izmantot savas tiesības piekrist vai nepiekrist piedāvājumam pirkt
zemesgabalu, ja piedāvājums nemaz nav izteikts.
Apgabaltiesa nonāca pie secinājuma, ka atbildētājam nebija dibināta
pamata atcelt 2001.gada privatizācijas noteikumus un vēlāk pieņemt jaunus
noteikumus ar pieteicējam neizdevīgākiem noteikumiem daļā par
privatizējamā zemesgabala cenu uz tā pamata, ka pieteicējs likumā noteiktajā
kārtībā un termiņā neizmantoja zemesgabala pirmpirkuma tiesības.
2009.gada 11.decembra spriedumā lietā Nr.A42174805 Augstākās
tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts),
interpretējot Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas
sertifikātu pabeigšanas likuma pārējas noteikumu 1.punkta 1.apakšpunktu
(kas noteic, ka šā likuma 8.panta noteikumi par cenas noteikšanas kārtību nav
piemērojami, ja privatizācijas noteikumi personai ir nosūtīti un šī persona
privatizācijas noteikumos paredzētajā termiņā iesniedz Privatizācijas
aģentūrai apliecinājumu, ka piekrīt privatizēt valsts īpašuma objektu saskaņā
ar šiem privatizācijas noteikumiem), atzina, ka taisnīguma un privātpersonas
tiesību ievērošanas princips prasa, lai pārējas noteikumu 1.punkta
1.apakšpunktā tiesiskās sekas pēc analoģijas tiktu attiecinātas arī uz
gadījumu, kad šajā normā paredzētam nosacījumam par privatizācijas
noteikumu nosūtīšanu personai būti bijis jāiestājas, bet tas neiestājās iestādes
nolaidības dēļ.
[4.1.3] Administratīvā procesa likuma 153.panta trešajā daļā noteikts,
ka fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no
jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa
dalībnieki.
Līdz ar to tiesai nav nepieciešams atkārtoti dot novērtējumu
atbildētājas darbībām saistībā ar Zemesgabala 2001.gada privatizācijas
noteikumu maiņu. Tiesu spriedumos atzīts, ka jebkādu atšķirīgu (pieteicējam
nelabvēlīgāku) Zemesgabala privatizācijas noteikumu apstiprināšana, pirms
atbildētāja nav izpildījusi tai Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un
privatizācijas sertifikātu pabeigšanas likumā noteikto pienākumu - nosūtīt
pieteicējam ar 2001.gada lēmumu apstiprinātos Zemesgabala privatizācijas
noteikumus un dot pieteicējam vienu mēnesi atbildes sniegšanai, ir
prettiesiska.
Ievērojot to, ka atbildētāja līdz pārsūdzētā Lēmuma pieņemšanai
(2006.gada 3.oktobris) šādas darbības attiecībā uz 2001.gadā apstiprinātajiem
privatizācijas noteikumiem nebija veikusi, tad atbildētājai nebija tiesiska
pamata 2006.gada 3.oktobrī ar pārsūdzēto Lēmumu apstiprināt jaunus
Zemesgabala privatizācijas noteikumus un šis Lēmums ir atzīstams par
prettiesisku.
[4.2] Pieteicējs lūdz tiesu uzlikt par pienākumu atbildētājai atlīdzināt
viņam nodarīto morālo kaitējumu Ls 10000 apmērā. Izvērtējot šo prasījumu
tiesa norāda turpmāk minēto.
[4.2.1] Administratīvā procesa likuma 92.pantā noteikts, ka ikviens ir
tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai
personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar
administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumu
var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu, vai veicot
prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums
rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.
[4.2.2] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu un
civiltiesību principiem zaudējuma un kaitējuma atlīdzības tiesisko pamatu
administratīvajā procesā veido: 1) iestādes (amatpersonas) prettiesiska rīcība;
2) kaitējuma vai zaudējumu esamība un to konkrēts apmērs; 3) cēloniskais
sakars starp prettiesisku rīcību un kaitējumu vai zaudējumiem.
Izskatāmajā lietā tiesa pārsūdzēto Lēmumu ir atzinusi par prettiesisku,
tādējādi secināms, ka izpildās pirmais no priekšnoteikumiem un ir vērtējams
jautājums par kaitējuma esamību vai neesamību, to apmēru un cēloņsakarību
starp prettiesisko lēmumu un morālo kaitējumu.
[4.2.3] Atlīdzināšanas likuma 9.pants noteic, ka morālais kaitējums šā
likuma izpratnē ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs
personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.
Administratīvā procesa likuma 96.pants noteic, ka personai iespēju
robežās ir jānorāda tie apstākļi, kas dod pamatu izvērtēt kaitējuma apmēru.
No pieteikumā tiesai norādītā, kā arī no 2010.gada 9.novembra tiesas
sēdē rakstveidā iesniegtajā lūgumā norādītā konstatējams, ka pieteicējs savu
prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu 10000 latu apmērā pamato
tādējādi, ka atbildētāja nav pildījusi 2006.gada 19.jūlijā spēkā stājušos
Administratīvās rajona tiesas spriedumu administratīvajā lietā
Nr.A42174805, kas noteica pienākumu atbildētājai divu nedēļu laikā piedāvāt
pieteicējam noslēgt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar privatizācijas
noteikumiem, kas apstiprināti ar atbildētājas 2001.gada lēmumu. Pieteicējs
norāda, ka Aģentūra apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas
2006.gada 19.jūnija spriedumu administratīvajā lietā Nr.A42174805
iesniedza, kad spriedums jau bija stājies spēkā.
Pieteicējs tiesas sēdē iesniegtajā lūgumā un mutvārdu paskaidrojumos
norādīja, ka viņam smagas morālas ciešanas ir sagādājis tas, ka viņam kopš
2000.gada 22.septembra liegtas tiesības likumīgā kārtā privatizēt
Zemesgabalu, uz kura atrodas pieteicējam piederošs nekustamais īpašums,
tas, ka no viņa pieprasītas naudas summas, kuras trīspadsmit reizes
pārsniedza noteikto cenu. Pieteicējs norāda, ka ilgstošajā tiesas procesā
nomira viņa laulātā, kura visu laiku bija risinājusi šo privatizācijas jautājumu.
Pieteicējam pazemojumu ir radījusi arī nepieciešamība no 2003.gada
9.oktobra līdz 2010.gada 19.augustam sazināties ar atbildētājas pārstāvjiem,
atbildētājas nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un neatvainošanās pieteicējam.
[4.2.3] Tiesa, izvērtējot pieteicēja norādīto morālā kaitējuma
pamatojumu, secina, ka pieteicēja iebildes un norādītie apstākļi ir saistīti tieši
ar Zemesgabala privatizācijas procesu un pieteicēja kļūdaino uzskatu par to,
ka 2006.gada 19.jūlijā stājās spēkā Administratīvās rajona tiesas spriedums
administratīvajā lietā Nr.A42174805.
Tiesa norāda uz Senāta praksē nostiprināto atziņu, ka, lai prasītu
atlīdzinājumu administratīvā procesa kārtībā, nepieciešams konstatēt, ka
mantiskie zaudējumi vai morālais kaitējums nodarīts ar administratīvo aktu
vai iestādes faktisko rīcību. Prasījums par atlīdzinājumu ir nesaraujami
saistīts ar konkrēto administratīvo aktu vai faktisko rīcību (Senāta 2006.gada
12.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-511/2006 10.punkts, 2007.gada
25.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-185/2007 6.1.punkts, 2008.gada 25.janvāra
lēmumā lietā Nr.SKA-185/2008 7.punkts, 2008.gada 28.janvāra lēmuma lietā
Nr.SKA-143/2008 12.punkts). Izskatāmās lietas ietvaros pārbaudes
priekšmets ir 2006.gada lēmuma tiesiskums, bet nekādā apmērā netiek vērtēts
jautājums par pieteicēja tiesībām privatizēt Zemesgabalu atbilstoši
privatizācijas noteikumiem, kas apstiprināti ar atbildētāja 2001.gada lēmumu,
jo šis tiesiskais strīds ir izlemts administratīvās lietas Nr.A42174805 ietvaros.
Tā kā tiesa izskatāmās lietas ietvaros nevar dot novērtējumu atbildētājas
rīcībai saistībā ar Zemesgabala privatizāciju, tad arī jautājums par morālā
kaitējuma esamību un apmēru ir skatāms tikai saistībā ar 2006.gada 3.oktobra
lēmumu Nr.1181/1245.
[4.3.4] Izvērtējot, kādu aizskārumu pieteicējam varēja radīt ar
2006.gada lēmumu apstiprinātie Zemesgabala privatizācijas noteikumi, tiesa
norāda turpmāk minēto.
[4.3.5] Atbilstoši likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu
privatizāciju” 4.panta pirmajai daļai par privatizācijas subjektu var būt fiziskā
vai juridiskā persona, kam ir tiesības iegūt Latvijā kustamo vai nekustamo
īpašumu. Atbilstoši likuma 65.panta pirmajai daļai tā apbūvētā zemesgabala
privatizāciju, kuru saskaņā ar šā likuma 59.pantu veic Privatizācijas aģentūra,
var ierosināt šā īpašuma objekta īpašnieks. Valsts un pašvaldību īpašuma
privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma
5.panta otrajā daļā noteikts, ka saskaņā ar likuma „Par valsts un pašvaldību
īpašuma objektu privatizāciju” 65.panta pirmo daļu apbūvēta zemesgabala
privatizācijas ierosinājumu ir tiesīga iesniegt persona, kuras īpašuma tiesības
uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz šā zemesgabala, ir nostiprinātas
zemesgrāmatā.
Nav strīda, ka pieteicējs ir uz Zemesgabala esošās ēkas īpašnieks.
Tātad pieteicējam bija tiesības lūgt nodot privatizācijai Zemesgabalu un
privatizēt to. Tātad ar pārsūdzēto Lēmumu tiek skartas pieteicēja tiesības uz
noteikta īpašuma privatizāciju un sekojoši īpašuma tiesībām pārvaldīt un
rīkoties ar šo nekustamo īpašumu pēc saviem ieskatiem.
[4.3.6] Vienlaikus tiesa norāda, ka ar šo lēmumu atbildētāja nav
radījusi papildus kavējumu strīdā par Zemesgabala privatizāciju, jo šis
Lēmums nekādā veidā neiespaidoja tiesvedības norises veidu vai ilgumu
administratīvajā lietā Nr.A42174805. Ar Lēmumu pieteicējam netika radīti
papildus šķēršļi Zemesgabala privatizācijas procesā. Tiesas ieskatā
izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka ar pārsūdzēto Lēmumu pieteicējam
Zemesgabala privatizācija netika liegta pēc būtības – pieteicēju
neapmierināja noteiktā cena 9621 lati.
[4.3.7] Tomēr nav pamata atstāt bez ievērības to apstākli, ka
atbildētāja, izdodot pārsūdzēto 2006.gada lēmumu, atkārtoti pauda savu
nostāju, neatzīstot pašas pieļauto nolaidību privatizācijas paziņojuma
nosūtīšanā 2001.gadā un to, ka tieši šīs nolaidīgās rīcības rezultātā
pieteicējam nebija iespējams Zemesgabalu iegādāties atbilstoši 2001.gada
privatizācijas noteikumiem.
Tiesas vērtējumā tieši atbildētājas rīcība, atkārtoti norādot uz savu
nostāju privatizācijas procesā, kas ar tiesas spriedumu ir atzīta par
nepamatotu un prettiesisku, varēja radīt pieteicējam morālu pārdzīvojumu.
[4.3.8] Morālā kaitējuma tiesiskais pamats tiek uzskatīts par pierādītu,
ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu
aizskārums. Morālais kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka
konkrēts aizskārums konkrētajai personai varētu izraisīt nepamatotas
ciešanas.
Ievērojot tiesas atzīto par Lēmuma prettiesiskumu un ar to
aizskartajām tiesībām privatizācijas procesā, tiesa uzskata, ka ir pierādīta
morālā kaitējuma nodarīšana pieteicējam. Tiesai nav šaubu, ka ir saskatāma
tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām
laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada
un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas
nenovēršami radījis šīs sekas, starp pārsūdzēto Lēmumu un pieteicēja
pārdzīvojumiem saistībā ar savu tiesību realizāciju kavējumu. Līdz ar to
tiesai jālemj par morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru pieteicējam.
[4.3.9] Personas morālās ciešanas morālā kaitējuma atlīdzinājuma
izpratnē ir tiesas vērtējuma jautājums, kura rezultātā tiesai jākonstatē
apstākļi, kas izraisījuši morālās ciešanas un šo ciešanu apmērs. Morālais
kaitējums ir katras personas personiski pārdzīvojumi, un, kā vairākkārt savos
nolēmumos uzsvēris Senāts, morālā kaitējuma atlīdzināšanai tiesai ir jāveic
individuāls novērtējums – tiesai ir jāvērtē konkrētie apstākļi attiecībā pret
katru personu un individuāli ir jānovērtē morālā kaitējuma apmērs katrai
personai, kura prasa atlīdzinājumu (sk. Senāta 2008.gada 28.februāra
sprieduma lietā Nr.SKA-44/2008 13.punktu; 2008.gada 25.marta sprieduma
lietā Nr.SKA-83/2008 15.punktu un 2008.gada 15.maija sprieduma lietā
Nr.SKA-188/2008 11.punktu).
[4.3.10] Tiesas vērtējumā pieteicējam ir jāsaņem morāls gandarījums
par nodarīto morālo kaitējumu, bet morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēram
ir jābūt atbilstošam apstākļiem un jānosaka atbilstoši līdzšinējai tiesu praksei.
Tā lietā Nr.A42034604 kā morālā kaitējuma atlīdzinājums par atbildes
nesniegšanu uz pieteicējas iesniegumu atzīts par adekvātu iestādes rakstveida
atvainošanās. Kaut arī tiesības saņemt atbildi pēc būtības uz iesniegumu ir
noteiktas Satversmē, tomēr šīs tiesības iepretim tiesībām uz mājokļa
neaizskaramību ir mazāk nozīmīgas tiesības absolūtā nozīmē, proti, neņemot
vērā konkrētas lietas faktiskos apstākļus. Tiesa šajā lietā atzinusi, ka
nodarītais morālais kaitējums nav bijis smags, turklāt prettiesiskā faktiskā
rīcība nav liegusi pieteicējai realizēt savas tiesības un tiesiskās interese.
Savukārt lietā Nr.A42397206 morālā kaitējuma atlīdzinājums piešķirts
1000 latu apmērā par bērna aprūpes tiesību prettiesisku atņemšanu. Tiesa šajā
lietā atzinusi morālo kaitējumu par smagu, tāpat arī saskatīts Satversmē
noteikto pamattiesību pārkāpums.
Lietā Nr.A42241805 iestāde prettiesiski atteicās nodot privatizācijai
dzīvojamo māju, tiesa uzlikusi atbildētājai pienākumu atlīdzināt pieteicējai
nodarīto morālo kaitējumu 3000 latu apmērā, bet trešajām personām – 800
latu apmērā. Morālais kaitējums nodarīts ar aptuveni 10 gadus ilgušu un
būtisku pieteicējas tiesību prettiesisku aizskārumu. Savukārt trešajām
personām piešķirtais morālā kaitējuma apmērs pamatots ar apsvērumu, ka
morālo kaitējumu izraisījis samērā ilgstošs un būtisks viņu tiesību uz
labvēlīga administratīvā akta izdošanu prettiesisks aizskārums, taču trešo
personu darbība, lai novērstu šo aizskārumu, ir bijusi mazāk aktīva un
īslaicīgāka, nekā pieteicējas darbība.
Lietā Nr.A42342405 iestāde prettiesiski iekļāva pieteicēja sensitīvos
datus Psihisko traucējumu un psihisko slimību valsts reģistrā. Tiesa saskatīja
Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpumu un morālo kaitējumu novērtēja
kā smagu, turklāt šis pārkāpums bija ilgstošs un netika novērsts nekavējoties,
bet gan vilcinoties. Morālais kaitējums tika piespriests 3000 latu apmērā,
tostarp 1500 latu apmērā par tām atbildētāja darbībām, kas veiktas jau
apstrīdēšanas procesā.
[4.3.11] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus, konstatē, ka pieteicējs
privatizācijas procesā, kura ietvaros, cita starpā, izdots pārsūdzētais
2006.gada lēmums, vēlējās privatizēt zemes gabalu, uz kura atradās garāža.
Tātad Zemesgabala privatizācija nav saistīta ar pieteicēja vai viņa ģimenes
dzīvesvietu, bet gan ar būvi papildus ērtībām. Būtiski ir arī tas, ka jautājums
par pieteicēja tiesībām privatizēt Zemesgabalu netika izšķirts ar pārsūdzēto
2006.gada lēmumu.
No līdzšinējās tiesu prakses ir redzams, ka gadījumos, kad personām
ilgstoši prettiesiski tiek liegtas tiesības privatizēt to apdzīvotu mājokli, par
samērīgu ir atzīts atlīdzinājums 3000 latu apmērā.
Izskatāmajā lietā ar pārsūdzēto Lēmumu pēc būtības nav lemts
jautājums par pieteicēja tiesībām privatizēt īpašumu, ar to atkārtoti ir pausts
iestādes nepamatotais viedoklis un izteikts atkārtots privatizācijas
piedāvājums, privatizācijas process nav saistīts ar pieteicēja vai viņa ģimenes
mājokli, privatizācijas noteikumi pieteicējam nav bijuši pieņemami tikai
noteiktās cenas dēļ. Šo apsvērumu dēļ tiesa uzskata pieteicēja norādīto
morālā kaitējuma apmēru 10000 lati par neatbilstošu lietas apstākļiem un
aizskāruma būtībai. Ievērojot to, ka pieteicējam ir nodarīts morālais
kaitējums un morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēram ir arī jāattur iestāde
no līdzīgu gadījumu atkārtošanās nākotnē, tiesa uzskata, ka morālā kaitējuma
atlīdzinājums saistībā ar Aģentūras valdes 2006.gada 3.oktobra lēmumu
Nr.1181/1245 ir nosakāms 100 latu apmērā.
[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 10.decembra
spriedumu daļā, ar kuru noraidīts pieteikums par morālā kaitējuma
atlīdzinājumu 9900 latu apmērā, pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību,
norādot uz šādiem argumentiem.
[5.1] Tiesa nav norādījusi pieteicēja morālā kaitējuma atlīdzinājuma
noteikšanā būtiskos apstākļus un, nosakot atlīdzinājumu, ir balstījusies
vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, nevis racionāliem juridiskajiem
apsvērumiem. Spriedums balstīts uz secinājumiem, kas nav pamatoti ar lietā
esošajiem pierādījumiem, un tie izdarīti uz vispārinātiem pieņēmumiem, kas
attiecas uz izskatāmo lietu.
[5.2] Tiesa nepamatoti nav vērtējusi lietā esošos pierādījumus, tostarp
Aģentūras 2007.gada 1.februāra vēstuli Nr.1.17/1586, 2006.gada
26.decembra vēstuli un 2006.gada 24.novembra vēstuli.
Aģentūra piedāvāja pieteicējam atsaukt pieteikumu apmaiņā pret to, ka
pieteicējs atbilstoši Aģentūras valdes 2006.gada 3.oktobra lēmumam
Nr.1181/1245 samaksā 9621 latus par Zemesgabala privatizāciju.
[5.3] Pieteicējs norāda, ka Aģentūras valde 2010.gada 19.augusta
lēmumā nav atzinusi, ka Aģentūras nolaidības dēļ pieteicējam nepiedāvāja
noslēgt Zemesgabala pirkuma līgumu saskaņā ar Aģentūras valdes 2001.gada
22.novembra lēmumu Nr.278/3646 apstiprinātajiem privatizācijas
noteikumiem, kā arī nav atzinusi, ka Aģentūras valdei ne 2004.gada
9.decembrī, ne 2006.gada 3.oktobrī nebija dibināta pamata atcelt 2001.gada
privatizācijas noteikumus un vēlāk pieņemt jaunus noteikumus ar pieteicējam
neizdevīgākiem noteikumiem par Zemesgabala cenu. Šādi atbildētājs centies
izvairīties no atbildības.
[5.4] Saziņa ar atbildētāja pārstāvjiem no 2003.gada 9.oktobra līdz
2010.gada 19.augustam pieteicējam bijusi pazemojoša.
[5.5] Nav pamatots tiesas secinājums, ka privatizācijas process nav
saistīts ar pieteicēja vai viņa ģimenes mājokli. Ir nepierādīts un absurds tiesas
secinājums, ka pieteicējs vēlējies Zemesgabalā novietot savu
transportlīdzekli, jo pieteicējs bija deklarēts un dzīvoja citā pilsētā, kur arī
izmantoja garāžu. Pieteicējs ar sievu sākotnēji gribēja apsaimniekot
nekustamo īpašumu /adrese/, lai Ķemeru sanatorijas tuvumā izveidotu
atpūtas kompleksu Jūrmalas pilsētas iedzīvotājiem, viesiem un sanatorijas
apmeklētājiem. Tomēr, kavējoties gan sanatorijas rekonstrukcijai, gan
Aģentūrai atsakoties nodot privatizācijai zemesgabalu, bijuši spiesti mainīt
savus biznesa plānus. Pieteicēja sieva slimoja un vēlējās, lai uz Zemesgabala
uzbūvētu dzīvojamo māju.
[5.6] Tiesai, nosakot morālā kaitējuma atlīdzību, bija jāpiemēro tā
tiesību norma, kas minēto jautājumu regulēja 2001.gada 22.novembrī.
[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 16.decembra
spriedumu daļā, ar kuru apmierināts pieteikums un uzlikts pienākums
atlīdzināt pieteicējam morālo kaitējumu 100 latu apmērā, Aģentūra iesniedza
apelācijas sūdzību, norādot uz šādiem argumentiem.
[6.1] Aģentūras valdes 2006.gada 3.oktobra lēmums Nr.1181/1245 tika
pieņemts nolūkā panākt vienošanos par tiesvedības izbeigšanu
administratīvajā lietā Nr.42174805 un radītu iespēju pieteicējam privatizēt
Zemesgabalu, negaidot tiesas procesa izbeigšanos.
Tiesa nav vērtējusi apstākli, ka Aģentūra ir izpildījusi Administratīvās
apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija spriedumu lietā Nr.42174805 tajā
noteiktajā kārtībā un ir noslēgusi Zemesgabala pirkuma līgumu ar pieteicēju
saskaņā ar Aģentūras 2001.gada 22.novembrī apstiprinātajiem zemesgabala
privatizācijas noteikumiem. Tātad pieteicējs ir realizējis tiesības privatizēt
Zemesgabalu, tādējādi gūstot morālu gandarījumu, līdz ar to atbildētājas
rīcība nav radījusi neatgriezeniskas sekas.
[6.2] Atbildētāja nevar piekrist, ka apstākļi, ar kuriem pieteicējs
pamato morālo kaitējumu (piemēram, laulātās nāve), ir tiešā cēloņsakarībā ar
atbildētājas prettiesisko administratīvo aktu. Tāpat nav pierādīts, ka
Aģentūras darbinieki pret pieteicēju izturējušies pazemojošā veidā.
Atbildētāja ar savu rīcību nav tīši kavējusi pieteicēja likumisko tiesību un
interešu īstenošanu, nepildot tiesas 2006.gada 19.jūnija spriedumu, jo
atbildētāja, īstenojot savas likumiskās tiesības, pārsūdzēja minēto spriedumu
un tas nestājās spēkā – attiecīgā rīcība nevar tikt traktēta kā vilcināšanās
pārdot Zemesgabalu pieteicējam, bet gan kā nodoms noskaidrot objektīvo
patiesību nolūkā atrisināt šo strīdu tiesiskiem līdzekļiem.
Tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbildētāja nolūkā izbeigt strīdus lietu un
nodrošināt pieteicējam tiesības privatizēt Zemesgabalu nav izmantojusi
tiesības pārsūdzēt Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 17.jūnija
spriedumu lietā Nr.42174805, tādējādi paātrinot iespēju pieteicējam realizēt
pirmpirkuma tiesības uz Zemesgabalu.
[6.3] Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas liecinātu, ka pieteicējam
nodarīts būtisks kaitējums, kas atbilstoši Atlīdzinājuma likuma 9.pantam
izraisa morālu kaitējumu. Apstāklis, ka pieteicējs nevarēja pabeigt
Zemesgabala privatizāciju, lai iegūtu to savā īpašumā, nekavēja viņu
izmantot gan pašu Zemesgabalu, gan uz tā atrodošos īpašuma objektu.
Turklāt Zemesgabala privatizācija nebija iespējama, līdz nebija stājies spēkā
tiesas spriedums lietā Nr.42174805.
Tiesa nav pamatojusi, kāpēc morālais kaitējums atlīdzināms naudā,
īpaši ņemot vērā apstākli, ka ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir novērsts
pieteicēja tiesību un likumisko interešu aizskārums.
[7] Administratīvā apgabaltiesa ar 2011.gada 26.septembra lēmumu
atstāja bez izskatīšanas pieteicēja pieteikumu par morālā kaitējuma
atlīdzinājumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 278.panta
1.punktu.
[8] Izskatījis lietu sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību, Senāts ar
2011.gada 29.novembra lēmumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas
2011.gada 26.septembra lēmumu un nodeva lietu par morālā kaitējuma
atlīdzinājumu izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.
Senāts norādīja, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedums lietā
Nr.A42174805, ar kuru tika apmierināts pieteicēja pieteikums citā lietā,
uzdodot Privatizācijas aģentūrai noslēgt zemesgabala pirkuma līgumu
atbilstoši 2001.gada privatizācijas noteikumiem, tika taisīts 2010.gada
17.jūnijā un stājās spēkā 2010.gada 20.jūlijā. No Aģentūras 2011.gada
3.marta atbildes pieteicējam redzams, ka pieteicējs 2011.gada 3.februārī
vērsies iestādē ar iesniegumu par morālā kaitējuma Ls 9900 atlīdzinājumu.
Privatizācijas aģentūra atbildē norādījusi, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanas
jautājums un pieteicēja argumenti ir vērtējami tiesvedības ietvaros, jo tāds
pieteikums ir iesniegts tiesā. Aģentūra arī norādījusi, ka savu viedokli par
atlīdzinājumu sniegusi paskaidrojumā apgabaltiesai.
Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka pieteicējs tiesvedības laikā ir
novērsis sākotnējo trūkumu, tādēļ apgabaltiesas lēmums ir atceļams un lieta
par morālā kaitējuma atlīdzinājumu nododama jaunai izskatīšanai
apgabaltiesai. Līdz ar to nav lietderīgi atsevišķi analizēt blakus sūdzībā
norādītos argumentus.
[9] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis savu apelācijas sūdzību uzturēja,
pieteicēja apelācijas sūdzību neatzina. Pieteicējs uz tiesas sēdi nebija ieradies,
par neierašanās iemesliem tiesu neinformējot. Apgabaltiesa nekonstatēja
Administratīvā procesa likuma 268. un 269.pantā minētos apstākļus, kas būtu
par pamatu lietas izskatīšanas atlikšanai, un atzina, ka lietu ir iespējams
izskatīt bez pieteicēja klātbūtnes.
Motīvu daļa
[10] Pārbaudījusi lietas materiālus un uzklausījusi procesa dalībnieku,
Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzības nav pamatotas.
[11] Apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma
93.pantam, iesniedzot iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās
rīcības apstrīdēšanu, vienlaicīgi var prasīt atlīdzinājumu. Ja administratīvo
aktu vai faktisko rīcību var pārsūdzēt tiesā bez apstrīdēšanas vai ja
zaudējumus vai kaitējumu nodarījusi augstāka iestāde apstrīdēšanas procesā,
pieteikumā par administratīvā akta vai faktiskās rīcības pārsūdzēšanu
vienlaicīgi var prasīt arī atlīdzinājumu. Ja atlīdzinājums nav prasīts
vienlaicīgi ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu vai
pārsūdzēšanu, iesniegumu par atlīdzinājumu var iesniegt iestādei, kas
nodarījusi zaudējumus vai kaitējumu. Atlīdzinājumu iestādei var prasīt, ja ir
pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies
spēkā augstākas iestādes lēmums, un tas nav pārsūdzēts, ir stājies spēkā tiesas
spriedums vai arī tiesvedība lietā ir izbeigta, pamatojoties uz šā likuma
282.panta 7.punktu).
No minētajām tiesību normām izriet, ka persona prasījumu par
atlīdzinājumu var iesniegt vienlaikus ar administratīvā akta apstrīdēšanu vai
pārsūdzēšanu vai arī pēc tam, kad administratīvā lieta jau ir pabeigta, kā tas ir
konkrētajā gadījumā.
Ja atlīdzinājuma prasījums ir iesniegts konkrētā administratīvā akta
apstrīdēšanas stadijā vai ar administratīvā akta pārsūdzēšanu (ja augstākas
iestādes nav), tad iestāde un tiesa vienlaikus izvērtē gan pašu administratīvo
lietu pēc būtības, tas ir, vērtē administratīvā akta un tā procesa tiesiskumu,
gan arī izvērtē saistībā ar šo administratīvo aktu pieprasīto atlīdzinājumu.
Savukārt, ja atlīdzinājums tiek prasīts jau pēc tam, kad konkrētās
administratīvās lietas izskatīšana iestādē vai tiesā ir beigusies un tiesiskās
attiecības kļuvušas neapstrīdamas, iestāde un tiesa, vērtējot atlīdzinājuma
piešķiršanu saistībā ar konkrētu administratīvo aktu, vairs nepārvērtē
administratīvā akta un ar to saistītā procesa tiesiskumu.
Izskatāmā lieta ierosināta, pamatojoties uz pieteicēja pieteikumu par
Aģentūras 2006.gada 3.oktobra lēmuma Nr.181/1245 tiesiskumu un ar to
saistītā kaitējuma atlīdzību. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti atzina,
ka konkrētajā lietā jautājums par morālā kaitējuma esamību un apmēru ir
skatāms tikai saistībā ar šo 2006.gada lēmumu, kura prettiesiskums ir atzīts ar
spēkā stājušos tiesas spriedumu.
[12] Apgabaltiesa, pārbaudot Administratīvās rajona tiesas 2010.gada
10.decembra sprieduma pamatojumu, atzīst, ka tiesa ir pareizi novērtējusi
lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tiesa, izvērtējot pieteicēja
apsvērumus, 2006.gada lēmuma ietekmi uz privatizācijas procesu kopumā un
ņemot vērā tiesu praksi atlīdzinājuma apmēra noteikšanā līdzīgās lietās, ir
pamatoti noteikusi morālā kaitējuma atlīdzinājumu 100 latu apmērā.
Apgabaltiesa pirmās instances tiesas pamatojumu atzīst par pareizu un
pietiekamu, tāpēc saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta
ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šī
sprieduma 4.2.-4.3.punktu) un to neatkārto.
Papildus tam apgabaltiesa norāda, ka 2011.gada 12.aprīlī pieteicējs ir
iesniedzis jaunu pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, prasot
atlīdzinājumu par morālo kaitējumu 9900 latu apmērā saistībā ar
Zemesgabala privatizācijas procesā pieņemtajiem lēmumiem. 2011.gada
9.maijā pieteikums pieņemts un ierosināta lieta par morālā kaitējuma
atlīdzinājumu, kas pieteicējam nodarīts ar Aģentūras 2004.gada 9.decembra
lēmumu Nr.204/1270, kura prettiesiskums atzīts administratīvajā lietā
Nr.A42174805. Līdz ar to pieteicēja apsvērumi par pieteicējam norādīto
kaitējumu saistībā ar citiem privatizācijas procesā pieļautajiem pārkāpumiem
var tikt vērtēti norādītajā lietā.
[13] Atbildētāja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pārsūdzētais
2006.gada lēmums nevarēja pieteicējam radīt būtisku tiesību vai ar likumu
aizsargāto interešu aizskārumu, kas atbilstoši Atlīdzinājuma likuma 9.pantam
var būt pamats morālā kaitējuma atlīdzinājumam.
Konkrētajā gadījumā par būtisku ir atzīts apstāklis, ka Aģentūra
2006.gada lēmumā atkārtoti pauda savu nostāju privatizācijas procesā laikā,
kad bija pieņemts pirmās instances tiesas spriedums, ar kuru attiecīgais
Aģentūras viedoklis bija atzīts par nepamatotu, un turpinājās tiesvedība šajā
lietā. Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka attiecīga atbildētājas rīcība
varēja radīt pieteicējam morālu pārdzīvojumu. Iestādes arguments, ka,
pieņemot 2006.gada lēmumu, tā vēlējās izbeigt strīdu un panākt vienošanos,
neiztur kritiku, jo konkrētajā gadījumā lēmums nesaturēja vienošanās
piedāvājumu, bet gan personai saistošus privatizācijas nosacījumus, kurus
pieteicējam nācās pārsūdzēt tiesā.
Morālais kaitējums tiek prezumēts, tā tiesiskais pamats tiek uzskatīts
par pierādītu, ja ir pierādīts personu tiesību un tiesisko interešu aizskārums.
Morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tie ir personas iekšēji
pārdzīvojumi. Pārdzīvojumu intensitāte kādā laika posmā netiek ietekmēta no
tā, ka beigās reālas sekas nav iestājušās, jo visu šo laiku persona nezina, kā
situācija atrisināsies (sk. Senāta 2008.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-
103/2008 13.punktu).
Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka
atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt,
atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma
nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti,
samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.
Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu personisko un
morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto
interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā
iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību
un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.
Atbilstoši šī panta trešajai daļai morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka
apmērā līdz 3000 latiem. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu
var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai
sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt
līdz 20000 latiem. Savukārt panta ceturtā daļa noteic, ja iestāde vai tiesa,
izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību
vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma
patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska
atvainošanās.
Morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam.
Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam.
Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai
atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums
naudā. Morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura,
kaitējuma nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem,
citastarp, ņemot vērā atlīdzinājumu, kas noteikts citos (jo sevišķi –
salīdzināmos) gadījumos (sk. Senāta 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā
Nr.SKA-104 13.-15.punktu).
Pirmās instances tiesa minētos apstākļus ir izvērtējusi, un apgabaltiesa
šim vērtējumam pievienojās.
[14] Valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā pieteicējam
atlīdzināma, stājoties spēkā pirmās instances tiesas spriedumam daļā, ar kuru
atzīts par prettiesisku Aģentūras 2006.gada 3.oktobra lēmums. Savukārt
apgabaltiesai, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta
pirmo daļu, jālemj par valsts nodevas par apelācijas sūdzības iesniegšanu
atlīdzināšanu pieteicējam.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo
daļu,307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
J.V. pieteikumu apmierināt daļēji.
Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt J.V. morālo kaitējumu
100 latu apmērā saistībā ar valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra”
valdes 2006.gada 3.oktobra lēmumu Nr.1181/1245.
Pārējā daļā J.V. pieteikumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu
noraidīt.
Piespriest no atbildētāja par labu pieteicējam tā samaksāto valsts
nodevu par apelācijas sūdzības iesniegšanu 10 latu apmērā.
Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas
dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) A.Šteinberga
Tiesneši (paraksts) K.Berķis
(paraksts) M.Birzgalis
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga
2012.gada 6.martā