Court partially dismissed termination claim, awarding severance but rejecting non-pecuniary damages due to lack of proof.

Lietas Nr. C39097716

Lietas arhīva Nr. C-0163-17/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā, 2017.gada 5.janvārī.

Valmieras rajona tiesa

tiesnese M. Ilgaža

ar tiesas sēdes sekretāri M.Mūrnieci

piedaloties prasītājam /pers. A/ un atbildētāja /nosaukums/ vidusskolas pārstāvim /pers. B/, Rūjienas novada pašvaldības pilnvarotajai pārstāvei /pers.

C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja /pers. A/ prasību pret /nosaukums/ vidusskolu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar tiesas spriedumu, atlaišanas

pabalsta piedziņu un morālā kaitējuma atlīdzību.

Aprakstošā daļa

/pers. A/ (turpmāk prasītājs) cēlis tiesā prasību ar prasības pieteikuma precizējumiem un papildinājumiem pret /nosaukums/ vidusskolu

(turpmāk atbildētājs) un lūdz atzīt darba tiesiskās attiecības starp prasītāju un atbildētāju par izbeigtām ar 2016.gada 21.oktobri pēc prasītāja uzteikuma

saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu; piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam atlaišanas pabalstu četru mēnešu vidējās izpeļņas 2777,99 EUR

apmērā pirms nodokļu nomaksas; piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam morālā kaitējuma kompensāciju 100 EUR apmērā.

Prasības pieteikumā ar prasības pieteikuma precizējumiem un papildinājumiem norādīts, ka 2016.gada 19. septembrī Valmieras rajona tiesā tika

ierosināta civillieta /pers. A/ prasībā par atjaunošanu darbā. Prasības pieteikums saskaņā ar Civilprocesa likuma 74.panta trešo daļu precizēts un papildināts.

Prasītājs ar 1989.gada 1.septembri pieņemts darbā Valmieras rajona /nosaukums/ un uzsācis darbu pie atbildētāja par /amats/.

1993.gada 15.augustā tika noslēgts jauns darba līgums par to, ka /nosaukums/ ar 1993.gada 15.augustu prasītājs uzsāk pildīt

/amats/pienākumus.

2004.gada 1.septembrī tika noslēgts darba līgums Nr.12 ar atbildētāju, un darba līgumā 2014.gada 1.janvārī un 2015.gada 31.augustā ar

attiecīgu vienošanos tika izdarīti grozījumi. 2015.gada 31.augusta vienošanās Nr.1. paredzēja, ka, pēc /nosaukums/ pievienošanas /nosaukums/ vidusskolai,

prasītājs darbu turpina vairākās vietās: “/nosaukums/”, /adrese/; /adrese/; “/nosaukums/”, /adrese/; “/nosaukums/”, /nosaukums/, /adrese/.

Atbildētājs kā darba devējs vienošanās netika norādījis ne mācāmos priekšmetus, ne konkrētu kontaktstundu skaitu attiecīgajā mācību gadā.

/nosaukums/vidusskolas darba koplīgumā, kas noslēgts starp darba devēju un Rūjienas vidusskolas arodbiedrības pārstāvjiem 2015.gada

1.decembrī, 8.6.punktā noteikts, ka ar pedagogu noslogojuma projektu jaunajam mācību gadam darba devējs iepazīstina darbiniekus līdz kārtējā gada

15.jūnijam. Līdz pat šim brīdim prasītājs netika iepazīstināts ar darba slodzes izmaiņām jaunajā mācību gadā.

2016.gada jūnijā prasītājs izteicis/nosaukums/ direktoram priekšlikumu pārtraukt darba attiecības pēc pušu vienošanās, kā arī izmaksāt

atlaišanas pabalstu par skolā nostrādātajiem 26 gadiem. 2016.gada 14.jūnijā prasītājs iesniedzis skolas direktoram iesniegumu par darba attiecību iespējamo

pārtraukšanu pēc Darba Likuma 114.panta, taču nekādu atbildi netika saņēmis. 2016.gada 29.augustā prasītājs atkārtoti rakstījis iesniegumu atbildētājam,

piedāvājot darba tiesisko attiecību pārtraukšanu pusēm vienojoties, kā arī atlaišanas pabalsta izmaksu. Prasītājs norādījis, ka pie šādiem apstākļiem viņam ir

tiesības pārtraukt darba tiesiskās attiecības pēc Darba Likuma 100.panta piektās daļas. Arī uz šo iesniegumu atbilde netika saņemta, tāpēc prasītājs vērsies

Valsts darba inspekcijā, kur uzzinājis, ka darba attiecības ar viņu atbildētājs pārtraucis jau 2016.gada 19. augustā pēc Darba Likuma 114.panta. Valsts darba

inspekcija ieteikusi prasītājam vērsties ar prasību tiesā, ko arī izdarījis. Tā kā darba attiecības ar prasītāju jau bija pārtrauktas, pēc atvaļinājuma darbā vairs

netika izgājis. Pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā prasītājs saņēmis atbildi uz iesniegumu. Atbildes vēstule Nr.1-16/78 datēta ar 2016.gada

23.septembri un tajā norādīts, ka prasītāja darba tiesiskās attiecības ar atbildētāju nav tikušas pārtrauktas. Šāds atbildētāja apgalvojums neatbilst patiesībai un

tādejādi tiek maldināta tiesa. Kā redzams no Valsts ieņēmumu dienesta 2016.gada 11.oktobra izziņas Nr.31.1-8.34/97576, Rūjienas novada pašvaldība

pārskatā “Ziņas par darba ņēmējiem” 2016.gada 22.augustā ir norādījusi, ka darba attiecības ar prasītāju pārtrauktas ar 2016.gada 19.augustu. Tikai pēc

prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā, atbildētājs 2016.gada 19.septembrī ir anulējis ierakstu par darba attiecību pārtraukšanu. Šāda atbildētāja rīcība ir

prettiesiska, jo pārkāptas Darba likuma normas par darbinieku atbrīvošanu no darba, kā to paredz Darba likuma 114.pants.

2016.gada 9.septembrī prasītājs uzaicināts ierasties Rūjienas novada domē pie juristes /pers. C/ parakstīt vienošanos par darba attiecību

izbeigšanu pēc Darba likuma 114. panta ar atpakaļejošu datumu - 2016.gada 19.augustu, ko darīt prasītājs atteicies.

Tā kā pie šādiem apstākļiem prasītājs nav vēlējies turpināt darba attiecības ar atbildētāju, 2016.gada 21.oktobrī viņš iesniedzis atbildētājam

iesniegumu par darba attiecību pārtraukšanu pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas, kas nosaka, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba

līgumu, neievērojot šajā pantā noteikto uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz

tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Prasītājs uzskata, ka viņam ir svarīgs iemesls to darīt, bez tam, lūdz

izmaksāt pienākošos kompensāciju par skolā nostrādātajiem 26 gadiem atbilstoši Darba likuma 112.panta pirmās daļas 4.apakšpunktam.

Atbildētājs ir aizskāris prasītāja likumīgās intereses, pārkāpjot Darba likuma prasības darba attiecību izbeigšanā pēc Darba likuma 114.panta, jo

nekādu vienošanos prasītājs nav parakstījis, atbildētājs netika informējis prasītāju ne par to, ka darba attiecības ir pārtrauktas, ne par to, ka tās ir atjaunotas.

Atbildētājs mēģinājis panākt, lai prasītājs paraksta vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu ar atpakaļejošu datumu - 2016.gada 19.augustu. Šie iemesli

uzskatāmi par svarīgiem, jo ir pretrunā ar taisnprātības principiem, tāpēc prasītājam ir tiesības prasīt nekavējoši pārtraukt darba attiecības ar atbildētāju pēc

Darba Likuma 100.panta piektās daļas, kā arī saņemt atlaišanas pabalstu 4 mēnešu vidējās izpeļņas apmērā saskaņā ar Darba likuma 112.pantu.

Šāda atbildētāja prettiesiska rīcība nodarījusi prasītājam morālo kaitējumu, tāpēc prasītājs uzskata, ka viņam pienākas morālā kaitējuma

kompensācija 100 EUR apmērā.

Prasītājs lūdz spriedumu daļā par darba samaksas piedziņu izpildīt nekavējoties.

Prasība pamatota uz Darba Likuma 75.pantu, 100.panta piekto daļu 112.panta pirmās daļas 4.punktu, 122.pantu, Civillikuma 1635.pantu.

Tiesas sēdē prasītājs prasību uzturēja uz prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem.

Atbildētāja pārstāvji prasību neatzina un paskaidroja, ka atbildētājs laikā no 2016.gada 31.maija, kad beidzās mācību gads, līdz 2016.gada

1.septembrim, kad sākas nākamais mācību gads un kad saskaņā ar arodbiedrības koplīgumu (noslēgts 2015.gada 1.decembrī) ir līdz 15.jūnijam pedagogiem

jāpaziņo viņu noslogojums, bija neziņā par iespējamo klašu komplektu skaitu, jo 2015./16.mācību gadā ikdienas mācību process /nosaukums/ vidusskolā notika

trīs ēkās un pavisam bija 29 klašu komplekti, taču pedagoģiskās padomes sēdē 2016.gada 24.maijā tika pieņemts lēmums komplektēt klases divās skolas ēkās

līdzšinējo trīs ēku vietā. Līdz ar to atbildētājam nebija zināms, kāda būs līdz šim /nosaukums/ ēkā mācījušos skolēnu ģimeņu reakcija uz šīm pārmaiņām - vai

viņi turpinās savas atvases sūtīt /nosaukums/ vidusskolā vai nē. /nosaukums/ vidusskolas administrācijai bija jāplāno pedagogu noslogojums šajā laikā,

praktiski nezinot, kāds būs klašu komplektu skaits, kas tiešā veidā ietekmē iespējamo kontaktstundu skaitu. Tā kā vecākiem ir tiesības pieņemt lēmumu par

sava bērna izglītības iestādes maiņu jebkurā brīdī, un ievērojot Rūjienas novada pašvaldības "Noteikumus par minimālo un maksimālo izglītojamo skaitu

Rūjienas novada domes dibināto vispārējās izglītības iestāžu klasēs", īpaši tāpēc, ka vairākas klases bijušās /nosaukums/ skolas ēkā, kurā līdz šim strādāja arī

prasītājs, bija tuvu vai pat zem minimāli noteiktā izglītojamo skaita, kas nozīmēja šo klašu slēgšanu 2016./17.mācību gadā, darba devējam objektīvu apstākļu

dēļ bija neiespējami ievērot koplīgumā noteikto datumu par pedagogu slodžu paziņošanu līdz 15.jūnijam. "Pedagogu darba samaksas noteikumu" 11. punktā

teikts, ka pedagogu darba algu [..] katru gadu nosaka izglītības iestādes vadītājs, veicot tarifikāciju uz 1. septembri un 1. janvāri. Tarifikācijā norāda katra

pedagoga slodzi [..]. Tarifikācijā norāda katra pedagoga kontaktstundas un stundas citu pienākumu veikšanai, tarifikāciju apstiprina Izglītības pārvaldē un

Rūjienas novada pašvaldībā un tikai pēc tarifikācijas apstiprināšanas ir skaidra pedagoga slodze, līdz ar to agrāk kā pēc 2016.gada 29.septembra, kad notika

Ministru kabineta ārkārtas sēde, kurā tika apstiprināts rīkojuma projekts "Par mērķdotāciju sadalījumu pašvaldībām - pašvaldību izglītības iestādēm

2016.gadam", prasītājs nevarēja tikt iepazīstināts ar slodzi 2016./17.mācību gadam. Ja mērķdotācijas ietvaros piešķirto līdzekļu nebūtu pietiekami, darba

devējs būtu spiests pārskatīt ikviena pedagoga slodzi, iespējams, samazināt grupas vai apvienot klases. Līdz ar to situācija bija pietiekami neskaidra gan

saistībā ar /nosaukums/skolas ēkas klašu pārnākšanu uz /nosaukums/, gan jauno pedagogu darba samaksas modeli, nevis personīgi vērsta pret prasītāju.

Spriežot pēc prasītāja uzvedības attiecībā pret savu darba devēju pēc novada skolu reorganizācijas 2015.gada 31.augustā, neierašanās uz

metodisko komisiju sanāksmēm, e-pastu ignorēšana, atteikšanās sadarboties ar kolēģiem, vairākkārtēja atteikšanās parakstīt piedāvātās vienošanās,

izlikšanās, ka nav darbam nepieciešamās informācijas par darba vietu, mēģinājumi izmantot savā labā jaunās pedagogu algu reformas ieviešanas procesā

radušās īslaicīgās neskaidrības un skolu tīkla optimizācijas sekas u.tt., prasītājam bija nevis vēlme darba attiecības turpināt jaunajā darbavietā, bet gan iegūt

pēc iespējas lielāku kompensāciju, aizejot no darba nevis pēc paša vēlēšanās, bet gan atlaišanas rezultātā, ko viņš pats mēģina izprovocēt. Atšķirībā no visiem

pārējiem/nosaukums/, /nosaukums/ un /nosaukums/ vidusskolas pedagogiem, kas labticīgi paļāvās uz to, ka darba devējs darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu

darbu visiem/nosaukums/ vidusskolas jaunajiem pedagogiem, kas arī tika izdarīts, pat ieviešot jaunus amatus, prasītājs vēlas izmantot savā labā esošo situāciju

pēc novada skolu reorganizācijas, kas tika veikta ar mērķi, lai nodrošinātu Rūjienas novada pašvaldības finanšu līdzekļu racionālu un efektīvu izmantošanu un

izveidotu optimālu un kvalitatīvu izglītības sistēmu Rūjienas novadā, gūstot arī materiālu labumu, pie tam, viņam ir mazsvarīgi, vai izglītojamie saņems

kvalitatīvu izglītību gadījumā, ja prasītājam tiks uzticēts vadīt tādu mācību priekšmetu stundas, kuras pasniegt viņam, iespējams, nav normatīvajos aktos

atbilstošu tiesību.

Tāpat par darba devēja maldināšanu un turēšanu neziņā par prasītāja patieso vēlmi - strādāt /nosaukums/ vidusskolā vai nē, uzskatāma

prasītāja konkrētā rīcība:

Prasītāja 2016.gada 14.jūnija iesniegums par darba attiecību pārtraukšanu pēc Darba likuma 114.panta, un prasītāja uzskats, ka nav saņēmis

nekādu atbildi, kaut gan pats atzīst, ka Valsts darba inspekcijā uzzinājis, ka darba attiecības pārtrauktas ar 2016.gada 19.augustu. Tāpat norādām, ka prasītājs

jūnija sākumā ieradās pie atbildētāja ar pārlocītu savu vienošanos par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, uz kura ar prasītāja roku norādīts adresāts –

Vidaram - un lūdzot izbeigt darba tiesiskās attiecības pēc Darba likuma 114.panta.

Prasītāja 2016.gada 29.augusta iesniegums, atkārtoti piedāvājot pārtraukt darba attiecības un tagad jau lūdzot arī atlaišanas pabalstu, pie tam,

piesaucot darba likuma 100.panta piekto daļu. Lai varētu pārliecināties vai piesauktā likuma norma patiešām piemērojama ir jānoskaidro kā likuma izpratnē

tiek skaidroti minētie termini: tikumība ir normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka izturēšanos, rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem

cilvēkiem. Taisnīgums ir tikumības pamats; taisnprātība - vienlīdzīga un principiāla attieksme pret visiem darbiniekiem neatkarīgi no amata, individuālajām,

rases, vecuma, dzimuma, etniskās vai nacionālās savdabības, reliģijas, seksuālās orientācijas, invaliditātes, valodas un sociāli ekonomiskā statusa atšķirībām;

katras personības morālās vērtības un pašcieņas atzīšana.

Atbildētājs ne savā rīcībā, ne prasības pieteikumā minētajā uzteikumā izklāstītajos faktos nesaskata tikumības un taisnprātības apstākļu

pārkāpumus un attiecībā pret prasītāju nav notikusi ne neattaisnojama, ne prettiesiska, ne neētiska rīcība. Atbildētājs atzīst par objektīvu Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Civillietu departamenta konstatēto saistībā ar iepriekš norādīto, ka tas ir darbinieka subjektīvais vērtējums par izveidojušos situāciju un

apstākļiem [..] un ka šādam darbinieka lēmumam pēc būtības ir darba devēju sodoša daba (lieta SKC-1793/2015).

Ņemot vērā to, ka prasītājs vēlējās pārtraukt darba tiesiskās attiecības pamatojoties uz Darba likuma 114.pantu un nebija norādījis konkrētu

datumu darba tiesisko attiecību pārtraukšanai, atbildētājs 2016.gada 19.augustā, kas bija prasītāja pēdējā atvaļinājuma diena, sagatavoja vienošanos darba

attiecību pārtraukšanai un no savas puses to parakstīja. 2016.gada 22.augustā, kad prasītājs neieradās darbā, atbildētājs labticīgi pieņēma faktu, ka prasītājs

nav ieradies darbā pamatojoties uz savu iesniegumā izteikto lūgumu pārtraukt ar viņu darba attiecības un nodeva ziņas par darba tiesisko attiecību

pārtraukšanu Valsts ieņēmumu dienestam, kā to nosaka 2008.gada 27.novembra Ministru kabineta noteikumi Nr.942 „Noteikumi par valsts sociālās

apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma

nodokli".

Prasītājs savā prasības pieteikumā par atjaunošanu darbā, precizējumiem un papildinājumiem cita starpā norāda, ka “...tikai pēc prasības

pieteikuma iesniegšanas tiesā, atbildētājs 2016.gada 19.septembrī ir anulējis ierakstu par darba attiecību pārtraukšanu...” . Atbildētājs faktu par to, ka

prasītājs tiesā ir iesniedzis prasības pieteikumu uzzināja tikai 2016.gada 22.septembrī, kad /nosaukums/ vidusskolas lietvedībā ar Nr.1-15/92 tika saņemta

Valmieras rajona tiesas pavadvēstule, kurai pievienota prasītāja prasības pieteikuma kopija pret /nosaukums/vidusskolu par atjaunošanu darbā un morālā

kaitējuma piedziņu.

2016.gada 31.augustā /nosaukums/ vidusskolas lietvedībā tika saņemts prasītāja 2016.gada 29.augusta iesniegums, kurš tika iereģistrēts ar

Nr.1-13/491, ar kuru prasītājs atkārtoti lūdza pārtraukt darba attiecības, pamatojoties uz Darba likuma 114.pantu. Atbildētājs pēc palīdzības atrisināt šo

jautājumu, vērsās Rūjienas novada pašvaldībā. Rūjienas novada pašvaldības juriskonsults telefona sarunā uzaicināja prasītājam pieņemamā laikā ierasties un

pārrunāt izveidojušos situāciju, cenšoties atrisināt šo strīdu. Prasītājs tikšanos noteica uz 2016.gada 9.septembri. Tikšanās laikā juriskonsults izskaidroja

prasītājam situāciju, kopīgi tika izvērtēti prasītāja iesniegumi, prasītājs tika iepazīstināts ar Darba likuma normām, kuras piemērojamas darba tiesisko attiecību

izbeigšanas gadījumos, kā arī ar 2016.gada 19.augustā sastādīto vienošanos. Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.916

"Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība" 16.punktu rekvizītā "dokumenta datums" norāda dokumenta parakstīšanas datumu. Attiecīgi, ja prasītājs

būtu vēlējies parakstīt šo vienošanos, tad saskaņā ar iepriekš minēto, šīs vienošanās spēkā stāšanās datums būtu 2016.gada 9.septembris, neatkarīgi no tā, ka

atbildētājs dokumentu ir sastādījis un parakstījis 2016.gada 19.augustā. Prasītāja apgalvojums, ka tam likts vienošanos parakstīt ar atpakaļejošu datumu, ko

viņš atteicies darīt, neatbilst patiesībai. Prasītājs lūdza laiku padomāt vienu nedēļu un tad sazināties, lai paziņotu par savu lēmumu. Prasītājs noteiktajā laikā

savu lēmumu nepaziņoja, savukārt 2016.gada 16.septembrī Rūjienas novada pašvaldībā tika saņemts prasītāja 2016.gada 14.septembra iesniegums ar kuru

tiek lūgts rakstisks pamatojums un dokumentu kopijas darba tiesisko attiecību izbeigšanai. 2016.gada 19.septembrī Valsts ieņēmumu dienestam tika nosūtīta

informācija, ka 2016.gada 22.augustā kļūdaini iesniegtas ziņas par darbinieku /pers. A/ un ir sniegts precizējums, ka /pers. A/ ir darba attiecībās.

Pamatojoties uz iepriekš minēto sākotnēji iesniegtā prasība par atjaunošanu darbā, kad prasītājs prasības pieteikumā atsaucas uz Darba likuma

122.pantu, nav iespējama, jo ar prasītāju darba tiesiskās attiecības nav pārtrauktas, kā arī prasītājs no atbildētāja uzteikumu par darba tiesisko attiecību

pārtraukšanu nav saņēmis.

Prasītājs prasības pieteikumā lūdz tiesu piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam morālo kaitējumu 100 EUR apmērā, kā arī ar lietas vešanu

saistītos izdevumus. Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta otro daļu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts

kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Ar morālo kaitējumu

jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu.

Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Atbildētājs uzskatu, ka nav

aizskāris prasītāja likumīgās intereses un tiesības, jo - darba tiesiskās attiecības nav tikušas pārtrauktas, līdz ar to prasītājam nav nodarīts nekāds morālais

kaitējums.

Prasītājs lūdz pārtraukt darba tiesiskās attiecības saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu un piedzīt no atbildētāja atlaišanas pabalstu 4

mēnešu vidējās izpeļņas 2777,99 EUR apmērā. Uzteikuma pamats pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas ir darbinieka subjektīvais vērtējums par

izveidojušos situāciju un apstākļiem, viņam nonākot pie atzinuma, ka darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama, pamatojoties tieši uz tikumības un

taisnprātības apsvērumiem, un šādam darbinieka lēmumam pēc būtības ir darba devēju sodoša daba. Atbildētājs, kā darba devējs, nav rīkojies prettiesiski,

tieši otrādāk, atbildētājs nebija domājis pārtraukt darba tiesiskās attiecības un prasītāja veiktais darbs viņu pilnībā ir apmierinājis Pārtraukt darba tiesiskās

attiecības bija prasītāja patstāvīgs lēmums.

Motīvu daļa

Tiesa, noklausījusies pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, uzskata, ka prasība ir pamatota un

apmierināma daļēji. Lietā nodibināts, ka darba attiecības starp prasītāju un atbildētāju pastāvēja kopš 1989.gada 1.septembra. 2016.gada jūnijā prasītājs

izteicis atbildētājam priekšlikumu pārtraukt darba attiecības pēc pušu vienošanās, izmaksājot prasītājam atlaišanas pabalstu par nostrādātajiem 26 gadiem.

2016.gada 14.jūnijā prasītājs iesniedzis skolas direktoram iesniegumu par darba attiecību pārtraukšanu pēc Darba Likuma 114.panta. Atbildi uz šo iesniegumu

prasītājs nav saņēmis. 2016.gada 29.augustā prasītājs atkārtoti rakstījis iesniegumu, taču arī uz šo iesniegumu atbildētājs nav atsaucies. Vēršoties Valsts

darba inspekcijā, prasītājs uzzinājis, ka atbildētājs ar viņu darba attiecības pārtraucis jau 2016.gada 19.augustā pēc Darba likuma 114.panta. Vienošanos par

darba attiecību pārtraukšanu prasītājs nav parakstījis, nav bijis informēts par darba attiecību pārtraukšanu. Pamatojoties uz iegūto informāciju par darba

attiecību pārtraukšanu, prasītājs pēc atvaļinājuma darbā nav ieradies. Pēc sākotnējā prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā prasītājs saņēmis atbildētāja

vēstuli, kas datēta ar 2016.gada 23.septembri. Tajā norādīts, ka darba attiecības ar prasītāju nav tikušas pārtrauktas. No lietas materiāliem un atbildētāja

paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka 2016.gada 19.septembrī atbildētājs anulējis ierakstu par darba attiecību pārtraukšanu ar prasītāju.

Saskaņā ar Darba likuma 114.pantu, noslēdzot vienošanos par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, darba devējs un darbinieks izsaka gribu, kas

vērsta uz noteiktu darījumam raksturīgu tiesisko seku iestāšanos. Šāda divpusēja vienošanās ir kvalificējama kā līgums, kas ir saistošs abām līgumslēdzējām

pusēm un nevar tikt vienpusēji ne pieņemts ne grozīts.

2016.gada 9.septembrī prasītājs uzaicināts ierasties Rūjienas novada domē parakstīt vienošanos par darba attiecību izbeigšanu pēc Darba

likuma 114.panta ar atpakaļejošu datumu - 2016.gada 19.augustu, ko prasītājs atteicies darīt.

Pie šādiem apstākļiem prasītājs vairs nav vēlējās turpināt darba attiecības ar atbildētāju un 2016.gada 21.oktobrī iesniedzis atbildētājam

iesniegumu par darba attiecību pārtraukšanu pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas, izmaksājot kompensāciju par nostrādātajiem 26 gadiem.

Darba likuma 100.panta piektā daļa nosaka, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot šajā pantā noteikto

uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem,

neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.

Augstākās tiesas Senāts 2011.gada 11.maija spriedumā lietā Nr.SKC-201/2011 interpretējis Darba likuma 100.panta piektajā daļā noteikto

principu - atzīstot, ka svarīgajam iemeslam ir jābalstās uz tādiem apsvērumiem, kas saistīti ar ētikas un morāles normām.

Par svarīgiem iemesliem, kas ļauj prasītājam atsaukties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu uzskatāms apstāklis, ka atbildētājs pārkāpis

Darba likuma prasības attiecībā uz darba attiecību izbeigšanu pēc Darba likuma 114.panta: vienpusēji pārtraucis darba attiecības ar prasītāju, pēc tam anulējis

ierakstu par darba attiecību pārtraukšanu, minētās darbības veicot bez prasītāja ziņas. Vēlāk atbildētājs mēģinājis panākt, lai prasītājs paraksta vienošanos par

darba attiecību pārtraukšanu ar atpakaļejošu datumu.

No minētā tiesa secina, ka prasītājs pamatoti uzskatījis, ka atbildētājs izturējies pret viņu likuma un ētikas normām neatbilstoši, kas uzskatāms

par svarīgu iemeslu, lai prasītājs uzteiktu darba tiesiskās attiecības, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.gada 3. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-799 noteikts, ka darba līguma uzteikums ir

vienpusējs darbinieka vai darba devēja izdarīts gribas izteikums, ar kuru tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības. Tādējādi ar uzteikumu viena darba līguma

puse paziņo otrai pusei savu vēlēšanos izbeigt darba līgumu un šādam gribas izteikumam ir tiesisko seku nodibinošs spēks.

Atbildētājs nav cēlis prasību par prasītāja 2016.gada 21.oktobra uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un līdz ar to nav pamata grozīt prasītāja

norādīto darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamatu.

Saskaņā ar Darba likuma 112.pantu, izbeidzot darba līgumu pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu, kā to savā uzteikumā bija

lūdzis prasītājs, darba devējam bija pienākums izmaksāt viņam atlaišanas pabalstu 4 mēnešu vidējās izpeļņas apmērā.

Līdz ar to prasītājs ir tiesīgs prasīt Darba likuma 112.pantā paredzēto atlaišanas pabalstu, kurš viņam pienācās saskaņā ar uzteikumā norādīto

pamatojumu (Darba likuma 100.panta piektā daļa), ko darba devējs likumā noteiktā kārtībā nav apstrīdējis.

Ņemot vērā minēto, no atbildētāja prasītāja labā piedzenams atlaišanas pabalsts četru mēnešalgu jeb 2777,99 EUR apmērā, pirms nodokļu

nomaksas.

Atbildētājs prasītāja norādīto atlaišanas pabalsta summu nav apstrīdējis.

Civillikuma 1635.panta, ar kuru prasītājs pamato prasību, pirmā daļa nosaka, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta

darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var

vainot. Atbilstoši minētā panta otrās daļas noteikumiem ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas un garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības

rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz, ja minētā neatļautā darbība

izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo,

pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Lietā nav strīda, ka konkrētajā gadījumā Civillikuma 1635.panta trešās daļas noteikumi nepastāv, jo atbildētāja rīcība nav izpaudusies kā

noziedzīgs nodarījums, līdz ar ko morālais kaitējums prasītājam jāpierāda.

Tiesa norāda, ka ne katrs tiesību aizskārums rada morālo kaitējumu. Konkrētajā gadījumā prasītājs nav norādījis apstākļus, kas pamatotu

kompensācijas par morālo kaitējumu piedziņu no atbildētāja.

Tiesa nesaskata pamatu apmierināt prasītāja lūgumu par sprieduma nekavējošu izpildi daļā par darba samaksas piedziņu.

Saskaņā ar Darba likuma 59.pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un

normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkura cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Atlaišanas

pabalsts ir vienreizējs materiāls atbalsts darbiniekam.

Civilprocesa likuma 205.pants paredz nekavējošu izpildi spriedumam par darba samaksas piedziņu, nevis par jebkuru maksājumu piedziņu, līdz

ar to prasītāja prasība par sprieduma nekavējošu izpildi ir noraidāma.

Ievērojot to, ka prasītājs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, bet prasība ir apmierināma, no atbildētāja par labu valstij,

saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmo daļu, 42.panta pirmo daļu, 43.panta pirmās daļas 1.punktu, piedzenama valsts nodeva 345,86 apmērā un ar

lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par prasības pieteikuma un pavēstu nosūtīšanu 5,85 EUR apmērā.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas.

Pilna sprieduma sastādīšanas datums mainīts un noteikts jauns pilna sprieduma sastādīšanas datums – 2017.gada 30.janvāris.

Rezolutīvā daļa

Tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.,190., 193., 204.1pantu

nos pr ie da

/pers. A/ prasību apmierināt daļēji.

Atzīt darba tiesiskās attiecības starp /pers. A/, personas kods /personas kods/, un /nosaukums/vidusskolu, reģistrācijas Nr.90009152775, par

izbeigtām ar 2016.gada 21.oktobri pēc darbinieka uzteikuma saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Piedzīt no /nosaukums/ vidusskolas, reģistrācijas Nr.90009152775, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, atlaišanas pabalstu četru

mēnešu vidējās izpeļņas apmērā 2777,99 EUR (divi tūkstoši septiņi simti septiņdesmit septiņi euro 99 centi) pirms nodokļu nomaksas.

Noraidīt /pers.A/ prasību daļā par morālā kaitējuma piedziņu.

Piedzīt no /nosaukums/vidusskolas, reģistrācijas Nr.90009152775, par labu valstij tiesas izdevumus 351,71 EUR (trīs simti piecdesmit viens

euro 71 cents), kas sastāv no valsts nodevas 345,86 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītiem izdevumiem 5,85 EUR.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas – 2017.gada 30.janvāra, Vidzemes apgabaltiesā, iesniedzot

apelācijas sūdzību Valmieras rajona tiesā.

Tiesnese M.Ilgaža