Court dismisses appeal against Ministry's revocation of power purchase rights due to failure to install heat meters.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the company's appeal against the Ministry of Economics' decision to revoke its power purchase rights. The company failed to install individual heat meters by the statutory deadline, despite being warned and having the opportunity to rectify the defect. The court ruled that state support rights are conditional and must be maintained throughout the entire period of receipt, with a single breach leading to disqualification.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 307; Art. 309: State support rights are conditional privileges subject to strict compliance with all statutory prerequisites throughout the entire duration of receipt, where a single failure to meet substantive requirements justifies immediate disqualification.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lietas Nr.A420199619
Lietas arhīva Nr. AA43-0796-20/14
ECLI:LV:ADAT:2020:1222.A420199619.14.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2020.gada 22.decembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Linda Vīnkalna, tiesneses Sandra Gintere un Kristīne Kalvāne
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Tukums DH” pieteikumu par Ekonomikas ministrijas
2019.gada 12.aprīļa lēmumu Nr.3.11-6/2019/378 un Nr.3.11-6/2019/379 atcelšanu, sakarā ar SIA „Tukums DH” apelācijas sūdzību par
Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 16.janvāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējai SIA „Tukums DH” pieder koģenerācijas elektrostacijas Tulpju ielā 2 un 2A, Tukumā (turpmāk abas kopā – koģenerācijas stacijas).
Ar Ekonomikas ministrijas (turpmāk – ministrija) 2011.gada 12.aprīļa lēmumu Nr.1-6.1-148 (turpmāk – atļauja Nr.1) pieteicējai piešķirtas tiesības
pārdot koģenerācijas elektrostacijā Tulpju ielā 2, Tukumā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Savukārt ar ministrijas 2011.gada 6.maija
lēmumu Nr.1-6.1-218 (turpmāk – atļauja Nr.2) pieteicējai piešķirtas tiesības pārdot koģenerācijas elektrostacijā Tulpju ielā 2A, Tukumā saražoto
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.
[2] Ar ministrijas 2019.gada 12.aprīļa lēmumiem Nr.311-6/2019/378 un Nr.3.11-6/2019/379 (turpmāk abi kopā – ministrijas lēmumi) atļaujas
Nr.1 un Nr.2 atceltas, pieteicējai nosakot pienākumu mēneša laikā atmaksāt trešajai personai AS „Enerģijas publiskais tirgotājs” visu atbalstu, kas
pārsniedz tirgus cenu, par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, kas pieteicējai izmaksāts visā periodā kopš 2019.gada 25.janvāra.
Ministrijas lēmumos ietverts šāds pamatojums.
[2.1] 2018.gada 13.jūlija pārbaudē konstatēts, ka pieteicējas koģenerācijas stacijas nav aprīkotas ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem vai
mēraparātu sistēmu, kas nodrošina koģenerācijas iekārtās saražotās siltumenerģijas, atsevišķos siltumenerģijas ražošanas katlos vai citā veidā saražoto
siltumenerģiju lietotājam pārdotās lietderīgās siltumenerģijas atsevišķu uzskaiti. Uzskaite un norēķini par SIA „Tukuma siltums” pārdoto siltumenerģiju
notiek ar kopēju komercuzskaites skaitītāju starpniecību, kas atrodas SIA „Tukuma siltums” katlu mājā Asteru ielā 6, Tukumā.
Koģenerācijas stacijās netiek nodrošināta atsevišķa SIA „Tukuma siltums” nodotās un pārdotās lietderīgās siltumenerģijas uzskaite.
[2.2] 2019.gada 18.janvārī pieteicēja brīdināta par iespēju zaudēt tai piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros,
ja mēneša laikā no brīdinājuma saņemšanas tā neiesniegs atbilstības apliecinājumu, kā arī to, ka apliecinājuma neiesniegšanas gadījumā pieteicējai mēneša
laikā būs jāatmaksā trešajai personai viss atbalsts, kas pārsniedz tirgus cenu, par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, ko trešā
persona izmaksājusi visā periodā, kopš pieteicēja saņēmusi brīdinājumu.
Līdz 2019.gada 25.februārim ministrija no pieteicējas nesaņēma apliecinājumu par koģenerācijas staciju atbilstību.
[2.3] 2019.gada 27.februāra vēstulē pieteicēja norāda, ka koģenerācijas stacijas tikai 2019.gada 27.februārī ir aprīkotas ar verificētiem
siltumenerģijas skaitītājiem, kas nodrošina atsevišķu koģenerācijas režīmā saražotās lietderīgās siltumenerģijas atbilstošu uzskaiti. Lai gan pieteicēja ir
iesniegusi apliecinājumu par koģenerācijas staciju atbilstību normatīvajiem aktiem, tomēr tā šo prasību nav izpildījusi viena mēneša laikā no brīdinājuma
saņemšanas.
Pieteicēja nav novērsusi koģenerācijas staciju neatbilstību normatīvo aktu prasībām. Tādējādi ministrijai, neveicot lietderības apsvērumus, ir jāizdod
obligātais administratīvais akts, atceļot pieteicējai piešķirtās tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieteicējai
noteikts arī pienākums mēneša laikā atmaksāt publiskajam tirgotājam visu atbalstu, ko tas pieteicējai ir izmaksājis.
[2.4] Koģenerācijas stacijām, kas saņem valsts atbalstu, jādarbojas atbilstoši tām piešķirtajām tiesībām un normatīvo aktu prasībām, kas it īpaši ir
vērsts uz visu Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu interešu aizsardzību. Staciju pieļautās neatbilstības var skart visu elektroenerģijas galapatērētāju intereses.
Tādējādi normatīvajos aktos ir paredzēti gadījumi un kārtība, kādā tiek atceltas komersantam piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros.
[3] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par ministrijas lēmumu atcelšanu, norādot šādus apsvērumus.
[3.1] Ministrija 2018.gada jūlijā veica pārbaudi koģenerācijas stacijās un konstatēja pārkāpumus, kurus pieteicēja neatzina, – par to, vai
koģenerācijas stacijas ir aprīkotas ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem, kas atbilstu normatīvo aktu prasībām. Pieteicēja uzskatīja, ka koģenerācijas
stacijas ir aprīkotas ar verificētiem siltumenerģijas skaitītajiem, kuri atbilst normatīvo aktu prasībām.
Pieteicēja, saņemot ministrijas 2019.gada 18.janvāra brīdinājumu par iespēju zaudēt tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā
iepirkuma ietvaros, piekāpjoties prasībām, aprīkoja koģenerācijas stacijas ar papildu siltumenerģijas skaitītājiem, kas tika verificēti 2019.gada
20.februārī. 2019.gada 27.februārī pieteicēja nosūtīja ministrijai apliecinājumu, nokavējot tā iesniegšanas termiņu.
[3.2] Pieteicēja uzskata, ka ministrijas lēmumi pieņemti bez pietiekama pamatojuma, neizvērtējot samērīgumu un pieteicējas pieļautu formālu
apliecinājuma iesniegšanas termiņa nokavējumu. Arī ministrijas lēmumi pieņemti, neievērojot viena mēneša termiņu pēc apliecinājuma iesniegšanas,
tādējādi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 49.panta ceturtajai daļai ministrijai pēc šā termiņa nebija tiesību lēmumus izdot. Ministrijai bija jāveic
atkārtota pārbaude un attiecīgi normatīvajos aktos paredzētās tiesiskās darbības.
[3.3] Pēc apliecinājuma iesniegšanas vairs nepastāv koģenerācijas staciju neatbilstība normatīvo aktu prasībām. Savukārt mēraparātu uzstādīšanas
vai apliecinājuma iesniegšanas termiņa nokavējums nav noteikts kā kritērijs neatbilstības konstatēšanai. Vienīgi neatbilstību nenovēršana var būt pamats
atļaujas atcelšanai.
Koģenerācijas stacijas bija aprīkotas ar verificētiem skaitītājiem, pirms ministrija pieņēma lēmumus un pirms pieteicēja 2019.gada 20.februārī
iesniedza apliecinājumu.
[3.4] Ministrija pieļāva labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo lēmumus par atļauju atcelšanu pieņēma, zinot, ka pieteicēja ir izpildījusi tai
noteikto pienākumu iesniegt apliecinājumu. Netika konstatēti pārkāpumi, un ministrijas lēmumi balstīti uz formāliem apsvērumiem par apliecinājuma
iesniegšanas termiņu, neizvērtējot pieteicējas tiesības turpināt atbalsta maksājuma saņemšanu.
Ministrija pieļāva samērīguma un patvaļas aizlieguma principu pārkāpumu, kas izpaudies tādējādi, ka ar apliecinājuma iesniegšanas termiņa
kavējumu nav nodarīts kaitējums citu personu vai sabiedrības interesēm. Pirms papildu mērierīču uzstādīšanas pieteicējai ne auditors, ne publiskais
tirgotājs nebija izteicis aizrādījumus par uzskaites noteikumu neievērošanu. Atļauju atcelšana nav samērīga ar pārkāpumu par apliecinājuma iesniegšanas
termiņa kavējumu. Apliecinājuma iesniegšanas kavējums nav radījis negatīvas sekas.
[4] Trešā persona AS „Enerģijas publiskais tirgotājs” paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms, jo ministrija pamatoti
konstatēja pieteicējas koģenerācijas staciju neatbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.221 „Noteikumi par elektroenerģijas
ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (turpmāk – noteikumi Nr.221) 26.2.apakšpunkta prasībām, jo tā nebija aprīkojusi
tās ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātu vai mēraparātu sistēmu.
No noteikumu Nr.221 45.24.apakšpunkta izriet, ka komersanta atbilstības apliecinājuma iesniegšanas termiņš ir materiāltiesisks, kam no seku
viedokļa ir izšķirošs, absolūts un liktenīgs raksturs, kas nodrošina tiesiskās noteiktības un citu leģitīmu mērķu sasniegšanu.
Pieteicēja apliecinājumu par atbilstību noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunkta prasībām iesniedza pēc noteikumos Nr.221 noteiktā termiņa, tādēļ
nedz tiesiski, nedz faktiski nevar atjaunot ar lēmumiem piešķirtās tiesības, proti, – vēlāk izpildītajam nosacījumam objektīvi nav atpakaļejoša spēka.
Pieteicējas rīcība faktiski ir ar likumu noteikto saistību ignorēšana un vērtējams kā nopietns un neattaisnojams apdraudējums tiesiskajai noteiktībai
un likumībai.
Situācijā, kad ministrijai, balstoties uz elektroenerģijas komersanta sniegtajām ziņām, kas apliecina pieļautu neatbilstību noteikumiem Nr.221, kas
turklāt nav novērsta noteikumos noteiktajā procesuālajā kārtībā, t.sk. termiņā, tai saskaņā ar noteikumiem ir jāizdod obligātais administratīvais akts.
Citādāka ministrijas rīcība, t.sk. kā attaisnojošu vērtējot komersanta dažu dienu termiņu kavējumu, būtu kvalificējama kā neatbilstīga Administratīvā
procesa likuma un Valsts pārvaldes iekārtas likuma noteikumiem. Lietderības apsvērumu vērtējumu, izdodot noteikumus Nr.221, jau ir izdarījis Ministru
kabinets. Prasīt no ministrijas, lai tā pieļautu atkāpes no noteikumos Nr.221 noteiktā tiesību regulējuma, nav tiesiski.
No pieteicējas, kurai ir saistošs noteikumos Nr.221 nostiprinātais regulējums, bija sagaidāms, ka tā, saņēmusi ministrijas brīdinājumu, veicamās
darbības saplānos tā, lai iekļautos noteikumos Nr.221 noteiktajos un ministrijas „atgādinātajos” termiņos. No pieteicējas kā elektroenerģijas ražošanas
komersanta, kas šajā jomā ir darbojies jau vairākus gadus un kas tādējādi sevi prezentē kā jomas lietpratēju, noteikumu Nr.221 45.24.apakšpunktā
noteiktās prasības izpilde būtu bijusi sagaidāma jau savlaicīgi, pirms saņemts ministrijas brīdinājums.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 16.janvāra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots šādi.
[5.1] Lietā ir strīds par to, vai ministrija tiesiski un pamatoti ir pieņēmusi lēmumus, ar kuriem atceltas pieteicējai piešķirtās tiesības pārdot
koģenerācijas stacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.
[5.2] Ministrijas lēmumi izdoti, pamatojoties uz noteikumu Nr.221 47.punktu, proti, nesaņemot noteikumu Nr.221 46.2punktā minēto komersanta
apliecinājumu, pieteicējas koģenerācijas stacijās konstatētas neatbilstības šo noteikumu 45.24.apakšpunktā minētajiem kritērijiem.
Noteikumu Nr.221 45.24.apakšpunkts noteic, ka ministrija nosūta komersantam brīdinājumu par iespēju zaudēt tiesības pārdot koģenerācijā
ražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja ministrija konstatē, ka koģenerācijas elektrostacija neatbilst vai šo noteikumu 40.punktā minētā
gada pārskata periodā nav atbildusi šādam kritērijam – koģenerācijas elektrostacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas, vai uzstādītās
mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas neatbilst šo noteikumu 26.punktam.
Atbilstoši minēto noteikumu 46.2punktam mēneša laikā pēc šo noteikumu 45.24.apakšpunktā minētā brīdinājuma saņemšanas komersants, kas
ieguvis tiesības pārdot koģenerācijā ražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nodrošina koģenerācijas elektrostacijas un komersanta atbilstību
attiecīgajiem kritērijiem un iesniedz ministrijā attiecīgu apliecinājumu.
Savukārt noteikumu Nr.221 47.punkts noteic, ja pēc šo noteikumu 46.2punktā minētā komersanta apliecinājuma iesniegšanas tiek konstatēta
neatbilstība šo noteikumu 45.24.apakšpunktā minētajam kritērijam, ministrija mēneša laikā pieņem lēmumu, ar kuru tiek atceltas komersantam piešķirtās
tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un komersantam tiek noteikts pienākums mēneša laikā atmaksāt
tirgotājam visu atbalstu, kas pārsniedz tirgus cenu, par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, ko tirgotājs izmaksājis visā periodā kopš
brīdinājuma saņemšanas.
Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicēja noteiktajā termiņā, t.i., līdz 2019.gada 25.februārim, nav nodrošinājusi koģenerācijas staciju atbilstību
noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunktā noteiktajām prasībām un nav iesniegusi ministrijā attiecīgu apliecinājumu.
[5.3] Atbilstoši noteikumu Nr.221 26.2. un 26.3.apakšpunktā noteiktajām prasībām, lai pārdotu elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai
saņemtu maksu par koģenerācijas elektrostacijā uzstādīto jaudu, koģenerācijas elektrostaciju aprīko ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātu vai
mēraparātu sistēmu, kas atbilst normatīvajiem aktiem par metroloģiskajām prasībām mērīšanas līdzekļiem un to metroloģiskās kontroles kārtību un
nodrošina koģenerācijas iekārtā saražotās siltumenerģijas, atsevišķos siltumenerģijas ražošanas katlos vai citā veidā saražotās siltumenerģijas un
lietotājam pārdotās lietderīgās siltumenerģijas atsevišķu uzskaiti (26.2.apakšpunkts) (turpmāk – atsevišķs siltumenerģijas uzskaites mēraparāts); un
mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu, kas nodrošina koģenerācijas iekārtā un citās siltumenerģijas ražošanas iekārtās katra patērētā kurināmā atsevišķu
uzskaiti (26.3.apakšpunkts) (turpmāk – patērētā kurināmā uzskaites mēraparāts).
No lietas materiāliem izriet, ka ministrija, jau 2018.gada 13.jūlijā veicot pārbaudi pieteicējas koģenerācijas stacijās, konstatēja, ka tās nav
aprīkotas ar atsevišķu patērētā kurināmā uzskaites mēraparātu, kā to paredz noteikumu Nr.221 26.3.apakšpunkts, kā arī neviena no koģenerācijas
stacijām nav aprīkota ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu, kā to paredz noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunkts.
Pieteicēja ar ministrijas 2018.gada 10.augusta vēstuli tika uzaicināta paskaidrot tostarp to, kā tiek veikta un nodrošināta katras koģenerācijas
stacijas saražotās un nodotās lietderīgās siltumenerģijas atsevišķa uzskaite un kā tiek veikta un nodrošināta katras koģenerācijas stacijas atsevišķa faktiski
patērētā kurināmā uzskaite.
Pieteicēja 2018.gada 30.augusta paskaidrojumos norādīja, ka koģenerācijas stacijā patērētā kurināmā apjoms tiek aprēķināts pēc formulas
atkarībā no kurināmā (šķeldas) daudzuma kubikmetros un sadalīts proporcionāli koģenerācijas staciju saražotajiem siltumenerģijas un elektroenerģijas
apjomiem. Attiecībā uz atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu nodrošināšanu koģenerācijas stacijās norādīts, ka katras stacijas koģenerācijā
saražotā siltumenerģija tiek aprēķināta proporcionāli saražotajai elektroenerģijai, tādējādi tiek nodrošināta siltumenerģijas atsevišķa uzskaite.
Ministrija, atsaucoties uz 2018.gada 10.augusta vēstulē norādīto, 2019.gada 18.janvārī nosūtīja pieteicējai brīdinājumus par konstatēto, ka
koģenerācijas stacijās netiek nodrošināta koģenerācijā saražotās un lietotājam nodotās un pārdotās siltumenerģijas atsevišķa uzskaitīšana ar atsevišķiem
uzskaites mēraparātiem, kā to paredz noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunkts. Ministrija brīdināja pieteicēju par iespēju zaudēt tiesības (ka pieņems
lēmumu, ar kuru atcels piešķirtās tiesības) pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja mēneša laikā pēc brīdinājuma
saņemšanas pieteicēja neiesniegs ministrijā attiecīgu apliecinājumu par to, ka koģenerācijas stacijas ir aprīkotas ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātu,
kas atbilst normatīvajiem aktiem un nodrošina koģenerācijas iekārtā saražotās siltumenerģijas atsevišķu uzskaiti.
2019.gada 27.februāra vēstulē ministrijai pieteicēja apliecināja, ka koģenerācijas stacijas 2019.gada 27.februārī ir aprīkotas ar verificētiem
siltumenerģijas skaitītajiem, kas nodrošina atsevišķu koģenerācijas režīmā saražotās lietderīgās siltumenerģijas uzskaiti.
[5.4] Pieteicēja uzskata, ka nav pamatoti pieņemt ministrijas lēmumus pieteicējas pieļauta formāla procesuāla pārkāpuma dēļ, nodrošinot
koģenerācijas staciju atbilstību attiecīgajam kritērijam 2019.gada 27.februārī un iesniedzot attiecīgu apliecinājumu tikai ar vienas dienas kavējumu.
Tiesa turpmāk norādīto apsvērumu dēļ šādu pieteicējas argumentu atzinusi par nepamatotu.
[5.5] Paziņošanas likuma 1.panta trešā daļa noteic, ka dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu septītajā dienā
pēc tā nodošanas pastā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 42.panta pirmo daļu procesuālais termiņš, kas aprēķināms gados, mēnešos vai
dienās, sākas nākamajā dienā pēc datuma vai notikuma, kurš nosaka tā sākumu.
2019.gada 18.janvāra brīdinājumi pieteicējai nodoti pasta iestādei 2019.gada 18.janvārī. Tātad termiņš sākās 19.janvārī, attiecīgi septītā diena ir
25.janvāris. Līdz ar to par brīdinājumu saņemšanas dienu ir uzskatāms 2019.gada 25.janvāris. Tas pats termiņa skaitījums attiecināms uz mēneša termiņu
– mēneša termiņa skaitījums sākas 26.janvārī, beidzas 25.februārī. Secīgi mēneša termiņš neatbilstību novēršanai un apliecinājumu iesniegšanai izbeidzās
2019.gada 25.februārī.
Tātad pēdējā diena ministrijas norādītās noteikumu Nr.221 46.2punktā paredzētās procesuālās darbības izpildei bija 2019.gada 25.februāris.
Secīgi, nodrošinot koģenerācijas staciju aprīkošanu ar atsevišķiem siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem 2019.gada 27.februārī un šajā datumā
iesniedzot (nosūtot) attiecīgu apliecinājumu ministrijā, pieteicēja ir nokavējusi noteikumu Nr.221 46.2punktā noteikto termiņu par divām dienām.
[5.6] Noteikumu Nr.221 45.24.apakšpunkts noteic, ka ministrija nosūta komersantam brīdinājumu par iespēju zaudēt tiesības pārdot koģenerācijā
ražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja ministrija konstatē, ka koģenerācijas elektrostacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu
sistēmas vai uzstādītās mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas neatbilst šo noteikumu Nr.221 26.punktam.
Lietā konstatēts, ka ministrija, jau 2018.gada 13.jūlijā veicot pieteicējas koģenerācijas staciju pārbaudi, konstatēja koģenerācijas staciju
neatbilstību noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunktā norādītajam kritērijam.
Noteikumu Nr.221 46.2punkts paredz, ka mēneša laikā pēc šo noteikumu 45.24.apakšpunktā minētā brīdinājuma saņemšanas komersants, kas
ieguvis tiesības pārdot koģenerācijā ražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nodrošina koģenerācijas elektrostacijas un komersanta atbilstību
attiecīgajiem kritērijiem un iesniedz ministrijā attiecīgu apliecinājumu.
Tātad ar ārējo normatīvo aktu ir noregulēts, ka pēc brīdinājumu saņemšanas pieteicējai bija jānodrošina koģenerācijas staciju atbilstība attiecīgajam
kritērijam un jāiesniedz ministrijā attiecīgs apliecinājums. Šo procesuālo darbību izpildei paredzēts mēneša termiņš.
Tiesa nav piekritusi pieteicējas apsvērumiem par noteikumu Nr.221 46.2punktā noteiktā termiņa tiesisko dabu – tā formālo ietekmi uz pieteicējas
pienākumu pierādīt faktu, ka trūkumi ir tikuši novērsti, un par to paziņot noteiktajā termiņā.
[5.7] Noteikumu Nr.221 46.2punktā paredzētais ir tiesību normā noteikts prekluzīvs materiāltiesisks termiņš, kura pagarināšana vai atjaunošana
tiesību normās nav paredzēta.
Prekluzīvais termiņš noteic tiesības pastāvēšanu laikā. Ar prekluzīva termiņa noslēgšanos izbeidzas tiesība, kuru persona varēja īstenot. Prekluzīva
termiņa ilgumu noteic likumdevējs, tālab termiņu var atjaunot, ja tas paredzēts tiesību normā. Tāpat jāpārliecinās, vai prekluzīvais termiņš nebūtu
atjaunojams tā iemesla dēļ, ka termiņa neatjaunošana varētu būtiski skart personas cilvēktiesības. Ja prekluzīvs termiņš nav atjaunojams, ir izslēgta
iespēja, ka personai varētu atjaunot tiesības, kuras ir saistītas ar termiņu. Līdz ar to persona ir zaudējusi subjektīvās tiesības prasīt no iestādes attiecīgo
labumu.
Prekluzīvais termiņš var būt gan procesuāls termiņš, gan materiāltiesisks termiņš. Procesuāls termiņš nosaka laiku, kurā ir veicama kāda procesuāla
darbība. Savukārt materiāltiesisks termiņš nosaka materiālās tiesības pastāvēšanas un īstenošanas iespējas ilgumu (sal. sk. Senāta 2018.gada 22.marta
lēmuma lietā Nr.SKA-930/2018 5.punktu, 2017.gada 21.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-196/2017 6.–7.punktu un 2017.gada 27.janvāra lēmuma
lietā Nr.SKA-630/2010 6.punktu).
Praktiskā nozīme šo termiņu nošķiršanai ir tāda, ka Administratīvā procesa likuma 46.pantā ir paredzētas tiesības iestādei, tiesai vai tiesnesim lemt
par procesuālā termiņa atjaunošanu. Savukārt materiāltiesiska termiņa atjaunošana Administratīvā procesa likumā nav regulēta. Līdz ar to prekluzīvs
materiāltiesisks termiņš ir atjaunojams tikai tad, ja to paredz speciālās tiesību normas, vai tā iemesla dēļ, ka termiņa neatjaunošana varētu būtiski skart
personas cilvēktiesības.
Senāts par materiāltiesisku prekluzīvu termiņu ir atzinis, piemēram, likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas
rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmajā daļā noteikto sešu mēnešu termiņu zaudējumu atlīdzināšanas pieprasīšanai, iesniedzot
attiecīgu iesniegumu Tieslietu ministrijā (Senāta 2010.gada 20.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-755/2010 5.–7.punkts). Par materiāltiesisku prekluzīvu
termiņu ir atzīts arī likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 25.panta sestajā daļā noteiktais viena mēneša termiņš valsts
amatpersonas deklarācijas precizēšanai (Senāta 2017.gada 27.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-630/2010 8.punkts), kā arī likuma „Par to bijušās PSRS
pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 6.panta pirmajā daļā noteiktais termiņš (Senāta 2017.gada 21.augusta sprieduma lietā
Nr.SKA-196/2017 8.punkts).
[5.8] Tiesa secinājusi, ka noteikumu Nr.221 46.2punktā ietvertā tiesību norma attiecībā uz termiņu attiecas uz tiesisku situāciju, kad komersanta,
kurš saņem valsts atbalstu, koģenerācijas elektrostacija neatbilst tiesību normās ietvertiem kritērijiem. Tātad komersanta rīcībā ir konstatēti tādi
pārkāpumi, kas nepieļauj valsts atbalsta saņemšanu. Tādējādi šis mēneša termiņš komersantam, kura koģenerācijas elektrostacijas neatbilst kritērijiem, lai
saņemtu valsts atbalstu, ir paredzēts, lai komersants pierādītu, ka tas neatbilstības spējis novērst, proti, ir faktiski tās novērsis un attiecīgi apliecinājis,
paziņojot ministrijai. Faktiski šis termiņš pieļauj komersantam mēnesi joprojām darboties valsts atbalsta shēmā ar pārkāpumiem. Tādējādi ir konstatējama
termiņa materiāltiesiskā daba, jo, tam izbeidzoties jeb tiesību normā noteiktajā termiņā komersantam nespējot pierādīt, ka koģenerācijas elektrostacija
atbilst tiesību normās noteiktajiem kritērijiem, izbeidzas komersanta tiesības uz valsts atbalstu.
[5.9] Tiesa atzinusi, ka pieteicējas norāde par kļūdīšanos termiņa skaitījumā acīmredzami nav cēloniskā sakarā ar iespējamu pieteicējas tiesību
zaudēšanu. Tieši pretēji, pieteicēja pati norāda, ka faktiski koģenerācijas stacijas darbības neatbilstības tika novērstas tikai 2019.gada 27.februārī, kad
koģenerācijas stacijas tika aprīkotas ar atsevišķiem siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem, un šajā datumā attiecīgi nosūtīts apliecinājums ministrijai, tas
ir, jau pēc termiņa izbeigšanās.
Saistībā ar pieteicējas norādīto, ka siltumenerģijas skaitītāji tikuši verificēti 2019.gada 20.februārī, tiesa ņēmusi vērā ministrijas rakstveida
paskaidrojumā un blakus sūdzībā skaidroto, kādā kārtībā notiek mērīšanas līdzekļu verifikācijas darbības.
Atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr.981 „Noteikumi par mērīšanas līdzekļu atkārtoto verificēšanu, verificēšanas
sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” (turpmāk – noteikumi Nr.981) 7.punktā noteiktajām mērīšanas līdzekļu verifikācijas darbībām kopsakarā ar
8.punktā noteikto par mērīšanas līdzekļa uzstādīšanu, izriet, ka sākumā mērīšanas iekārta tiek verificēta un tikai pēc tam tā tiek uzstādīta, proti, uzstādot
mērīšanas līdzekli, pirms tā uzstādīšanas jāpārliecinās par tipa apstiprinājumu, pirmreizējo verificēšanu vai atbilstības novērtēšanas metroloģisko atzīmju
esamību un atkārtotās verificēšanas atzīmju esamību uz mērīšanas līdzekļa.
Tiesa secināja, ka 2019.gada 20.februārī, kad mērīšanas līdzekļi verificēti, tie nevarēja vienlaicīgi būt uzstādīti pieteicējas koģenerācijas stacijās.
Tas, ka mērīšanas līdzeklis (aktā gan norādīts ūdens skaitītājs) pirms tā nodošanas atkārtotai verifikācijai, tiek demontēts un nodots inspicēšanas
institūcijai, apliecina pašas pieteicējas 2018.gada 30.augusta iesniegums un tam pievienotais akts.
No noteikumu Nr.221 46.2punkta arī neizriet, ka iestādei (ministrijai) būtu uzlikts pienākums pierādīt (konstatēt) konkrētu komersanta
koģenerācijas stacijas neatbilstības novēršanas brīdi. Tieši komersantam ir jāpierāda savas tiesības uz valsts atbalsta saņemšanu, ja iestāde ir konstatējusi
neatbilstības. Ja mēneša termiņā ministrijā netiek iesniegts apliecinājums, komersants ar bezdarbību paziņo, ka neatbilstības joprojām nav novērstas.
Pieteicēja ar bezdarbību ir faktiski paziņojusi, ka koģenerācijas stacijās nav uzstādīti mēraparāti, kas atbilstu noteikumu Nr.221 26.2.apkšpunktā
noteiktajai prasībai.
[5.10] Pieteicējas ieskatā ministrijas lēmumu izdošana pēc noteikumu Nr.221 47.punktā noteiktā termiņa vairs nebija pieļaujama, jo to paredz
Administratīvā procesa likuma 49.panta ceturtās daļas nosacījumi.
Administratīvā procesa likuma 49.panta normas noteic iestādei termiņus procesuālu darbību veikšanai un nokavētā termiņa sekas.
„Procesuālas darbības” šā panta izpratnē ir administratīvā procesa gaitā veiktās darbības, proti, darbības, kas tiek veiktas ar mērķi sagatavot galīgā
lēmuma izdošanu vai galīgās rīcības veikšanu, pirms administratīvais process ir pabeigts. Piemēram, dažādu procesa dalībnieku lūgumu izskatīšana,
pārbaužu veikšana, ziņojumu sastādīšana u.tml. Uz administratīvā akta izdošanas termiņa nokavējumu minētais pants neattiecas (sk. Briede J., Pleps J.
Administratīvā procesa likuma 49.panta komentārs. Grām.:Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof.
J.Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 191., 493.–494.lpp.).
Tātad attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka ministrija, neievērojot noteikumu Nr.221 47.punktā noteikto lēmuma izdošanas termiņu, nebija tiesīga
vairs izdot šāda satura ministrijas lēmumus, tiesa norādījusi, ka administratīvā akta izdošana nav procesuāla darbība Administratīvā procesa likuma
49.panta izpratnē, lai pēc noteikumu Nr.221 47.punktā noteiktā termiņa to vairs nevarētu izdot. Administratīvā akta izdošana ir noteikta procesa
galarezultāts.
Apstāklis, ka iestāde nepamatoti ir kavējusies ar lēmuma pieņemšanu, var tikt vērtēts vienīgi no aspekta, vai tādējādi pieteicējam ir pieņemts
nelabvēlīgāks lēmums, kāds tas varētu būt, pieņemot to noteiktajā termiņā (Senāta 2010.gada 14.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-403/2010
10.punkts).
Tiesa nav konstatējusi, ka ministrijas lēmumu izdošanas termiņa kavējums būtu saistīts ar pieteicējai vēl nelabvēlīgāka lēmuma pieņemšanu, līdz ar
to iestādes pieļautais termiņa kavējums, pieņemot ministrijas lēmumus, nevarēja būtiski ietekmēt to saturu.
[5.11] Pieteicēja norāda, ka ministrija, pieņemot pārsūdzētos lēmumus, ir pieļāvusi samērīguma principa pārkāpumu, kas izpaužas tādējādi, ka
atļauju atcelšana nav samērīga ar pārkāpumu par apliecinājuma iesniegšanas termiņa kavējumu vai ka apliecinājuma iesniegšanas kavējums būtu radījis
konkrētas negatīvas sekas – nodarīts kaitējums citu personu vai sabiedrības interesēm.
Kā norādījusi Satversmes tiesa, samērīguma principa piemērošanas joma neaprobežojas tikai ar lietderības apsvērumu izdarīšanu rīcības brīvības
gadījumos, bet šis princips jāpiemēro arī tad, ja iestādei jāizdod obligātais administratīvais akts. Tomēr, ņemot vērā, ka obligātā administratīvā akta
gadījumā iestādei vai tiesai izdarot lietderības apsvērumus, varētu tikt pārkāpts varas dalīšanas princips, šādiem gadījumiem būtu jābūt ierobežotiem.
Viens no šādiem gadījumiem varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja netipiskā gadījumā ar obligāto administratīvo aktu tiek ierobežotas personas
pamattiesības (sk. Briede J. Administratīvā procesa likuma 13.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa.
Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. Briedes J. zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 191., 192.lpp.).
Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas izskatāmo gadījumu raksturotu kā netipisku. Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējas koģenerācijas stacijas
nebija aprīkotas ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātu, kas nodrošinātu koģenerācijas iekārtā saražotās siltumenerģijas un lietotājam pārdotās
lietderīgās siltumenerģijas atsevišķu uzskaiti, proti, šāds apstāklis ir tipisks noteikumu Nr.221 47.punkta piemērošanas gadījums.
Kā konstatējams no noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunkta redakcijas, tiesību norma attiecībā uz koģenerācijas stacijas aprīkošanu ar atsevišķu
siltumenerģijas uzskaites mēraparātu ir bijusi jau šo noteikumu pamata redakcijā no 2009.gada 18.marta, kad noteikumi stājās spēkā. Tātad vēl pirms
ministrijas pārbaudes veikšanas un brīdinājuma izteikšanas koģenerācijas stacijā bija jābūt uzstādītiem noteikumos paredzētajiem siltumenerģijas uzskaites
mēraparātiem.
Likumdevējs jau ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt noteikumu Nr.221 nosacījumus pilnā apjomā noteiktajos termiņos un ka
šādu termiņu neievērošana ir pamats atļaujas atcelšanai. Līdz ar to priekšroka dodama tiesiskās noteiktības principam, kas paredz, ka visiem
komersantiem precīzi jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība. Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei jāpieņem
attiecīgs (obligāts) lēmums.
[5.12] Šādos apstākļos tiesa secinājusi, ka ministrijas lēmumi ir tiesiski un nav pamata to atcelšanai.
[6] Pieteicēja par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 16.janvāra spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, pamatojoties uz šādiem
apsvērumiem.
[6.1] Tiesa ir nepamatoti konstatējusi, ka pieteicēja faktiski koģenerācijas stacijas darbības neatbilstības novērsusi tikai 2019.gada 27.februārī.
Pieteicēja norāda, ka tā uzsāka koģenerācijas staciju neatbilstības novēršanu, iegādājoties un 2019.gada 20.februārī verificējot atsevišķus siltumenerģijas
uzskaites mēraparātus. Pieteicēja aprīkoja koģenerācijas stacijas ar atsevišķiem siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem līdz 2019.gada 25.februārim.
No kopā ar apelācijas sūdzību iesniegtās izdrukas no koģenerācijas staciju attālinātās uzraudzības lietotnes redzams, kad stacijas bija atslēgtas un
atkal pieslēgtas, lai pievienotu atsevišķos skaitītājus. Lai uzstādītu un pieslēgtu atsevišķo siltumenerģijas uzskaites mēraparātu, ir jāaptur stacijas darbība,
kas ir konstatējams no izdrukā redzamā dažādo stacijas darbības parametru mērījumu krituma. Koģenerācijas stacija, kas atrodas Tulpju ielā 2, tika
aprīkota ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu 2019.gada 23.februārī nedaudz pēc plkst.12.00, kad tika atjaunota stacijas darbība. Savukārt
koģenerācijas stacija, kas atrodas Tulpju ielā 2A, tika aprīkota ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu 2019.gada 25.februārī līdz plkst.12.00,
kad tika atjaunota stacijas darbība.
Pieteicējas katliekārtu operators /pers. A/ kopā ar apelācijas sūdzību iesniegtajā liecībā, ko ir apliecinājis zvērināts notārs, norāda, ka viņš ir
strādājis pie abu koģenerācijas staciju atsevišķo siltumenerģijas uzskaites mēraparātu uzstādīšanas un ir pabeidzis šos darbus. Koģenerācijas stacija, kas
atrodas Tulpju ielā 2, tika aprīkota ar atsevišķo siltumenerģijas uzskaites mēraparātu 2019.gada 23.februārī un koģenerācijas stacija, kas atrodas Tulpju
ielā 2A, – 2019.gada 25.februārī.
[6.2] Lai atceltu komersantam piešķirtās tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir jāpastāv tiesiskam un
faktiskam pamatam – neatbilstībai, kas nav novērsta noteiktajā termiņā.
Noteikumu Nr.221 45.24.apakšpunktā noteikti izslēdzoši tikai divi kritēriji, kuru neizpildes gadījumā tiek pieņemts administratīvais akts,
pamatojoties uz šo noteikumu 47.punktu, proti, mēraparātu sistēmas nav uzstādītas vai mēraparātu sistēmas neatbilst šo noteikumu 26.punktam.
Vienīgi gadījumā, ja pieteicēja pēc ministrijas brīdinājuma saņemšanas nebūtu uzstādījusi mērierīces vai tās būtu neatbilstošas noteikumu Nr.221
26.punktam, ministrijai būtu bijis tiesisks pamats lemt par atļauju anulēšanu. Neatbilstība ir gadījumā, ja ministrijas brīdinājumā norādītais netiek novērsts
pēc būtības, savukārt komersanta paziņojumam ir sekundāra nozīme.
[6.3] Noteikumu Nr.221 46.2punktā paredzētais termiņa notecējums automātiski neizbeidz komersanta tiesības uz valsts atbalstu.
Strīdus termiņš nevar būt prekluzīvs attiecībā uz tiesībām saņemt valsts atbalstu – tiesības pārdot koģenerācijas elektrostacijās saražoto
elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kas pieteicējai piešķirtas ar atļaujām. Prekluzīvs termiņš pats par sevi izbeidz tiesību – šajā gadījumā tiesību
saņemt obligātā iepirkuma komponenti, bet pieteicējas gadījumā – atbilstoši noteikumu Nr.221 47.punktam iestādei noteiktā termiņā vēl ir jālemj par
atļauju anulēšanu. Ja prekluzīvais termiņš būtu šīs tiesības saņemt valsts atbalstu izbeidzis, iestādei vairs nebūtu jālemj par atļauju atcelšanu.
Ja apliecinājuma iesniegšanai ir izšķiroša nozīme un ja ministrijai nekas nav jāpārbauda pēc būtības vai nekas nav jāpieprasa no komersanta, praksē
var rasties absurda situācija, kurā neatbilstība pēc būtības netiek novērsta, bet apliecinājums noteiktajā termiņā ir iesniegts. Pieteicējas ieskatā no
noteikumu Nr.221 normas izriet likumdevēja mērķis panākt neatbilstību novēršanu noteiktajā termiņā. Lietderības un taisnīguma apsvērumu kontekstā
saprātīgi būtu, ka gadījumā, ja neatbilstība ir novērsta termiņā, tad paziņojums, kas secīgi seko pēc tam (t.sk. ar nebūtisku nokavējumu) nav vienīgais
kritērijs tam, vai pieteicēja ir izpildījusi normatīvo aktu prasības ministrijas noteiktajā termiņā.
[6.4] Viens vienots prekluzīvs mēneša termiņš nevar būt noteikts attiecībā uz divām darbībām – kas atbilstoši noteikumu Nr.221 46.2punktam un
45.24.apakšpunktam ir koģenerācijas elektrostacijai atbilstošas mērlīdzekļu sistēmas uzstādīšanas nodrošināšana (pirmā darbība) un attiecīga
apliecinājuma iesniegšana ministrijā (otrā darbība). Šīs abas darbības nevar veikt vienlaicīgi, jo tās ir secīgas. Pretējā gadījumā būtu secināms, ka skaidrs
mēneša termiņš nebūtu noteikts nevienai no abām darbībām, jo gan novēršanu, gan paziņošanu var izdarīt mēneša laikā, tomēr nevienai no šīm darbībām
mēneša laiks nav paredzēts, jo tās abas ir jāizdara mēneša laikā. Ja pārkāpums tiek novērsts mēneša laikā, tad laika paziņošanai šajā pašā mēnesī vairs
nav. Tādējādi taisnīguma apsvērumiem atbilstoša būtu tāda tiesību normas interpretācija, ka katrai darbībai izpildes termiņš ir noteikts viens mēnesis.
Turklāt, atšķirībā no izskatāmās lietas, kurā ministrija lēmumus balstījusi vienīgi uz apsvērumu, ka neatbilstība nav novērsta, jo noteikumu
46.2punktā noteiktajā viena mēneša termiņā nav saņemts komersanta apliecinājumus, citos līdzīgos administratīvajos procesos, piemēram, lietā
Nr.A420127120, neatbilstības novēršana tiek saistīta vienīgi ar koģenerācijas stacijas atbilstības attiecīgajam kritērijam, par kuru izteikts brīdinājums,
nodrošināšanu brīdinājumā noteiktajā termiņā, un tajā apliecinājuma iesniegšana neietilpst.
[6.5] Prekluzīvu termiņu, kura rezultātā tiek zaudētas mantiskas tiesības, var noteikt tikai likumdevējs likumā, jo tā ir politiska izšķiršanās pēc
noteikta termiņa notecējuma atņemt Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) garantētās tiesības uz īpašumu. Turklāt, kā norādījusi
Satversmes tiesa, īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 20.aprīļa lēmuma par tiesvedības
izbeigšanu lietā Nr.2009-110-03 8.2.punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja
pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.
Satversmes tiesas 2010.gada 27.oktobra sprieduma lietā Nr.2010-12-03 7.punktu un 2011.gada 3.novembra sprieduma lietā Nr.2011-05-01
15.2.punktu). Ministrijas izdotie administratīvie akti un ar publisko tirgotāju noslēgtie līgumi piešķir komersantiem tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju
par paaugstinātu cenu vai arī tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Šādām līgumiskām tiesībām piemīt ekonomiska vērtība, un
komersantiem ir prasījuma tiesības uz to realizāciju (sk. noteikumu Nr.221 2018.gada 10.aprīļa grozījumu anotāciju).
Visos doktrīnas rakstos un tiesu nolēmumos prekluzīvie termiņi tiek saukti par „likumiskajiem”, proti, ar likumu noteiktajiem termiņiem (piem.,
Senāta 2010.gada 20.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-755/2010 7.punktā), Satversmes tiesas 2012.gada lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā
Nr.2012-10-01 5.1.punktā).
Izskatāmajā lietā strīdus termiņš nav noteikts ar likumu, bet ar noteikumiem Nr.211. Ar Ministru kabineta noteikumiem īpašuma tiesības ierobežot
nevar, un šādam tiešam pilnvarojumam ir jābūt paredzētam likumā. No Elektroenerģijas likuma neizriet pilnvarojums Ministru kabinetam noteikumos
paredzēt termiņus, kas nevar tikt atjaunoti vai pagarināti. Nedz noteikumu Nr.221 46.2punktā, nedz citās tiesību normās nav norāžu, ka konkrētie termiņi
nav pagarināmi vai nav atjaunojami. Līdz ar to noteikumu Nr.221 46.2punktā paredzētais termiņš gan koģenerācijas elektrostacijas atbilstības
nodrošināšanai, gan apliecinājuma iesniegšanai iestādē ir procesuāls termiņš un tas katrai no darbībām ir pagarināms vai atjaunojams. Pretēja
interpretācija neatbilstu privāttiesību ievērošanas principam, kā arī apsvērums par prekluzīva termiņa iestāšanos pirmo reizi tika izvirzīts tikai tiesā un
turklāt trešās personas paskaidrojumos.
Pieteicēja 2019.gada 28.janvāra vēstulē ministrijai lūdza pagarināt veicamo darbu termiņu līdz 2019.gada 1.jūnijam, tomēr ministrija 2019.gada
5.februārī atteica lūgumu izskatīt, jo normatīvie akti tai neuzliekot šādu pienākumu un nepiešķir tiesības šādas procesuālās darbības veikt.
[6.6] Prekluzīvam termiņam ir jāparedz konkrēts laika periods tiesības izlietošanai jau pašā tiesību normā, proti, tam ir jābūt saistītam ar
objektīviem apstākļiem. Prekluzīvs termiņš nevar būt nekonkrēts, atkarīgs no subjektīviem apstākļiem un līdz ar to precīzi nezināms (Dr. A. Loebers. Par
prekluzīviem termiņiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1924, Nr. 1, 40.lpp.). Prekluzīvais termiņš nevar tikt saistīts ar vispārīgo tiesību saņemt obligātā
iepirkuma komponenti, jo tad šai tiesībai nav skaidra sākotnēji noteikta termiņa, bet tā ir atkarīga no vairākiem subjektīviem faktoriem. Termiņu var saistīt
vienīgi ar paziņošanas tiesību, kurai ir precīzi nosakāms uz to attiecināmais laika periods.
[6.7] Ja ministrija būtu uzskatījusi noteikumu Nr.221 46.2punktā noteiktos termiņus par materiāltiesiskiem, tai citastarp bija jāvērtē termiņa
atjaunošanas iespēju pieteicējai, kas izriet no iespējamā personas pamattiesību ierobežojuma un jāveic samērīguma pārbaude.
Senāts norāda (sk. 2010.gada 20.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-755/2010 7.punktu), ka materiāli tiesiska prekluzīva termiņa ilgumu nosaka
likumdevējs, izdarot politisku izšķiršanos attiecībā uz jautājumu, kāds laiks dodams kādas tiesības īstenošanai. Tiesiskā noteiktība un citi leģitīmi mērķi,
kas bijuši termiņa noteikšanas pamatā, neizslēdz pienākumu apsvērt, vai konkrētajā gadījumā kādas personai piemītošas cilvēktiesības ievērošana neņem
virsroku pār materiālajā tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu.
Pieteicējai ar atļaujām Nr.1 un Nr.2 piešķirtās tiesības ir īpašuma tiesības, kas ir garantētas Satversmē līdzās citām cilvēka pamattiesībām. Cilvēka
tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmā daļa noteic, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz sava
īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst
vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Ievērojot minēto, pieteicējas ieskatā īpašuma tiesības ir cilvēka pamattiesības, kas piemīt arī juridiskai
personai.
[6.8] Arī gadījumā, ja iestādei jāizdod obligātais administratīvais akts, tai ir jāveic samērīguma pārbaude, ja ar obligāto administratīvo aktu tiek
ierobežotas personas pamattiesības, un šāds gadījums uzskatāms par netipisku gadījumu, kurā iestādei ir tiesības atkāpties no likumā noteikto seku
īstenošanas (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2006-41-01).
Ministrijas izdotie administratīvie akti un ar publisko tirgotāju noslēgtie līgumi piešķir pieteicējai tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par
paaugstinātu cenu. Šādām līgumiskām tiesībām piemīt ekonomiska vērtība, un komersantiem ir prasījuma tiesības uz to īstenošanu. Šīs tiesības ir
pieteicējas īpašums. Tādējādi ar ministrijas lēmumiem pieteicējai faktiski pilnībā atņemtas īpašuma tiesības, iznīcinot tās uzņēmējdarbību, lai gan pieteicēja
noteiktajā termiņā – līdz 2019.gada 25.februārim – bija nodrošinājusi koģenerācijas staciju atbilstību noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunkta prasībām.
Ministrija nav veikusi samērīguma pārbaudi ne attiecībā uz iespēju pieteicējai atjaunot apliecinājuma par neatbilstības noteikumu Nr.221
45.24.apakšpunktam iesniegšanas termiņu, ne attiecībā uz pieteicējai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdošanu.
Tas, ka pieteicēja noteiktajā termiņā bija nodrošinājusi koģenerācijas staciju atbilstību, bet paziņoja par to divas dienas vēlāk, ir apstāklis, kas
būtiski maina šī gadījuma raksturu. Tādējādi tiesai bija jāizvērtē, kādas sekas šādā situācijā ir samērīgas.
Atbilstoši samērīguma principam būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības
labumu. Ievērojot to, ka pieteicējas tiesībām ir konstitucionālo tiesību rangs, to atņemšana uzskatāma par būtisku privātpersonas tiesību ierobežojumu.
Nedz ministrija, nedz tiesa nav norādījusi uz sabiedrības interešu kaitējumu, kas būtu nodarīts ar pieteicējas rīcību.
[7] Paskaidrojumos apgabaltiesai Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk – birojs; ar Administratīvās apgabaltiesas tiesnese s 2020.gada
1.aprīļa lēmumu aizstāta atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātā iestāde – ministrija – ar biroju) norāda, ka apelācijas sūdzība nav pamatota,
atsaucoties uz ministrijas iepriekš lietā sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī pamatojoties uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[7.1] Lietā strīds ir par to, vai koģenerācijas staciju darbības neatbilstība ir novērsta un attiecīgs apliecinājums ir iesniegts ministrijā līdz
brīdinājumos noteiktajam termiņam, kas, kā tiesa pamatoti ir nodibinājusi un pieteicēja nav apšaubījusi, iestājas 2019.gada 25.februārī.
Pieteicēja 2019.gada 27.februāra vēstulē ministrijai apliecināja, ka 2019.gada 27.februārī koģenerācija stacijas ir aprīkotas ar verificētiem
siltumenerģijas skaitītājiem, kas nodrošina atsevišķu lietderīgās siltumenerģijas uzskaiti atbilstoši noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunkta prasībām. Tiesa
apstākļiem, kas izriet no minētās vēstules satura, ir piešķīrusi būtisku juridisku nozīmi, un kopsakarā ar citiem pierādījumiem tie veido pilnīgu priekšstatu
par lietas tiesisko un faktisko situāciju. Proti, pieteicēja līdz 2019.gada 25.februārim nav ministrijā apliecinājusi koģenerācijas staciju neatbilstības
novēršanu.
Savukārt apelācijas sūdzība ir pamatota ar tādiem pierādījumiem, kas netika iesniegti un vērtēti pirmās instances tiesā. Lai gan Administratīvā
procesa likuma 292.pants tostarp nosaka, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam ir tiesības pieteikt lūgumu pierādījumu vākšanai un norādīt, par kādiem
apstākļiem un kādēļ šie pierādījumi netika iesniegti pirmās instances tiesā, tomēr pieteicēja uz šādiem apstākļiem nav norādījusi. Tiesvedības process par
ministriju lēmumu tiesiskuma pārbaudi ierosināts, pamatojoties uz pieteicējas pieteikumu, un tādējādi lietā pierādāmie apstākļi pieteicējai nenoliedzami bija
zināmi un process pirmās instances tiesā konsekventi norisinājās šo apstākļu pierādīšanai.
[7.2] Kritiski vērtējama arī pieteicējas kopā ar apelācijas sūdzību iesniegto pierādījumu formālā un saturiskā puse.
Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 162.panta pirmajai daļai, 165.panta pirmajai daļai un 166.panta pirmajai daļai pastāv noteikta procesuāla
kārtība liecinieka liecības pieļaušanai, un ziņu, ko tas var sniegt, iegūšanai, un atkāpes no likumā noteiktās kārtības nav pieļaujamas. Notariāta likuma
139.7pantā tostarp paskaidrots, ka apliecinājumi par liecību sniegšanu nevar aizstāt attiecīgā procesuālā kārtībā iegūtās liecības Latvijas tiesu un
pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs kriminālprocesos, civillietās un administratīvajā procesā tiesā. Tādējādi /pers. A/ notariālā akta kārtībā nostiprinātā
liecība ir personas rakstisks viedoklis, nevis likumā noteiktā kārtībā iegūts un uz konkrēto lietu attiecināms pierādījums. Ievērojot minēto un to, ka /pers.
A/ ir darba tiesiskajās attiecībās ar pieteicēju un no viņa apliecinājuma izriet, ka tieši /pers. A/ darba rezultāts saistās ar mērierīču esamību koģenerācijas
stacijās, viņa sniegtās ziņas par lietas apstākļiem ir objektīvi apšaubāmas.
Apelācijas sūdzībai nav pievienotas arī noteikumos Nr.981 paredzētās mērīšanas līdzekļu uzstādīšanas un verifikāciju apliecinošās uzlīmes un akti
vai citi atbildīgo institūciju atzinumi par mērierīču klātbūtni koģenerācijas stacijās.
[7.3] Birojs, atsaucoties uz noteikumu Nr.221 45.24.punktā un 46.2 punktā paredzēto, norāda, ka pieteicējas apsvērums, ka šo noteikumu
46.2punktā noteiktais termiņa notecējums neizbeidz komersanta tiesības uz valsts atbalstu, ir nepatiess.
Judikatūra un tiesu prakse jautājumā par prekluzīvo termiņu ir nostiprinājusies, un tā ir viennozīmīga. Senāts vairākkārt jau norādījis, ka prekluzīvs
termiņš noteic tiesības pastāvēšanu laikā. Ar prekluzīva termiņa noslēgšanos izbeidzas tiesība, kuru persona varēja īstenot. Prekluzīva termiņa ilgumu
noteic likumdevējs, tālab termiņu var atjaunot, ja tas paredzēts likumā. Ja prekluzīvs termiņš nav atjaunojams, ir izslēgta iespēja, ka personai varētu
atjaunot tiesības, kuras ir saistītas ar termiņu. Līdz ar to persona ir zaudējusi subjektīvās tiesības prasīt no iestādes attiecīgo labumu (sk., piem., Senāta
2017.gada 21.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-196/2017 5.–7.punktu, 2019.gada 27.augusta sprieduma lietā Nr.SKA-170/2019 5.–7.punktu,
2020.gada 20.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-156/2020 13.punktu).
Tiesa ir pamatoti atzinusi, ka noteikumu Nr.221 46.2 punktā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks, jo ļauj komersantam, kurš saņem valsts atbalstu,
pierādīt, ka tas ir spējīgs novērst koģenerācijas stacijas neatbilstību un attiecīgi to apliecināt. Nedz noteikumi Nr.221, nedz citi normatīvie akti iespēju
pagarināt konkrēto termiņu neparedz, uz ko norādīts pieteicējai jau ministrijas 2019.gada 5.februāra vēstulē Nr.3.3-27/2019/594. Tādējādi pieteicēja
par savu pienākumu apjomu un termiņu, kādā tas izpildāms, jau zināja un tai vajadzēja rēķināties ar savas neizdarības sekām.
[7.4] Kā atzīts juridiskajā literatūrā, katra pilnīga tiesību norma sastāv no tiesiskā sastāva un tiesiskajām sekām. Tiesību normas sastāvdaļas
savstarpēji saista vārdi „vajadzēt” vai „varēt”. Ja tiesiskā sastāva gadījumā tiesisko seku iestāšanās ir obligāta, tad tā ir imperatīva tiesību norma, tāpēc
tiesību piemērotājs nevar izvairīties no tiesisko seku iestāšanās.
Noteikumu Nr.221 47.punkts pēc satura un mērķa ir imperatīva (obligāta, pavēloša) norma, kas ir saistoša lietas dalībniekiem un kas neparedz
birojam tiesības izdarīt apsvērumus par lēmuma pieņemšanu. Likumdevējs nav paredzējis pieņemt citāda satura un veida lēmumu, kā arī atbildības veidu
par konstatēto pārkāpumu.
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka lietderības apsvērumi izdarāmi arī tad, ja iestādei jāizdod obligātais administratīvais akts. Tomēr, ņemot vērā, ka
obligātā administratīvā akta gadījumā, iestādei vai tiesai izdarot lietderības apsvērumus, varētu tikt pārkāpts varas dalīšanas princips, šādiem gadījumiem
būtu jābūt ierobežotiem. Viens no šādiem gadījumiem varētu būt, ja netipiskā gadījumā ar obligāto administratīvo aktu tiek ierobežotas personas
pamattiesības. Tomēr arī tad tāda lēmuma pieņemšanā, kas ir pretējs likuma normas vārdiskajam tekstam, varētu tikt attaisnota tikai tad, ja pretējā
gadījumā lēmums būtu klaji nesamērīgs (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 27.janvāra spriedumu lietā Nr.A420281714).
Ņemot vērā to, ka pieteicēja brīdinājumos noteiktajā termiņā neiesniedza ministrijā apliecinājumu par koģenerācijas staciju atbilstību noteikumu
Nr.221 26.2.apakšpunktā noteiktām prasībām, iestādei bija jārīkojas atbilstoši noteikumu Nr.221 47.punkta prasībām.
[7.5] Enerģētikas likuma 3.pantā identificētie mērķi enerģētikas jomā tostarp ir vērsti uz enerģijas lietotāju efektīvas, drošas un kvalitatīvas enerģijas
apgādi (1.punkts), enerģijas efektīvas izmantošanas un patēriņa līdzsvarošanu (2.punkts), enerģijas lietotāju tiesību nodrošināšanu izvēlēties patērējamās
enerģijas veidu un tirgotāju (3.punkts), kā arī atjaunojamo un sekundāro energoresursu izmantošanas veicināšanu (6.punkts).
Savukārt no Elektroenerģijas tirgus likuma 28.panta trešās un piektās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 31.decembrim) sistēmiski
izriet, ka elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesības ir tam komersantam, kurš ražo elektroenerģiju Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem atbilstošās
koģenerācijas stacijās. Saražoto elektroenerģijas apjomu un izmaksas uzskaita publiskais tirgotājs, bet iepirkuma izmaksas proporcionāli savam
elektroenerģijas patēriņam sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji.
Tādējādi administratīvā akta ietekme vispirms ir saistāma ar sabiedrības kopuma (visu elektroenerģijas lietotāju) un Latvijas tautsaimniecības
(dabas resursu) interesēm, kas ņemot vērā jomu, kurā pieteicēja darbojas, ir daudz būtiskāka. Attiecīgi pieteicējas tiesību ierobežojumam, kas tiešā
cēloniskā sakarībā izriet no tās pašas rīcības sekām, ir otršķirīga nozīme.
Turklāt ar ministrijas lēmumiem radītās sekas nevar ietekmēt pieteicējas saimnieciskās darbības turpināšanu bez valsts atbalsta elektroenerģijas
ražošanas jomā un tirgot saražoto elektroenerģiju atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 27.pantam. Lai arī kopējie pieteicējas ieņēmumi no
elektroenerģijas un siltumenerģijas pārdošanas būs mazāki, nekā pārdodot elektroenerģiju kā obligātā iepirkuma komponenti, tā var atgūt koģenerācijas
stacijās veiktās investīcijas.
[8] Trešā persona paskaidrojumos apgabaltiesai norāda, ka apelācijas sūdzība nav pamatota šādu iemeslu dēļ.
[8.1] Pieteicējai jau pieteikumā tiesai bija jānorāda visus pierādījumus, kas pamato tās prasījumu. Vēl jo vairāk, pat ja pieteicējai, iesniedzot
pieteikumu tiesā, varēja šķist, ka prasījuma pamatošanai tās norādītās ziņas par faktiem ir pietiekamas, no tās pēc Administratīvās apgabaltiesas
atteikuma piemērot lietā pagaidu aizsardzību būtu pašsaprotami sagaidāma aktīva rīcība, iesniedzot tiesā visus objektīvi iespējamos pierādījumus par to,
ka pieteicēja līdz 2019.gada 25.februārim bija nodrošinājusi koģenerācijas elektrostaciju atbilstību tiesību normās noteiktajām prasībām.
Pieteicējas iesniegtā liecinieka liecība un izdruka no koģenerācijas stacijas attālinātās uzraudzības lietotnes satur ziņas par apstākļiem, kas pieteicējai
bija zināmi. Tādējādi pieteicēja šīs ziņas varēja iegūt, jau uzsākot ministrijas lēmumu tiesiskuma kontroli tiesā, cēloņsakarīgi iesniedzot tās pirmās
instances tiesā. Ievērojot minēto, pieteicējas rīcība, apelācijas instances tiesā iesniedzot jaunus pierādījumus, ir atzīstama par negodprātīgu savu tiesību
izlietojumu.
Personai ir pienākums savu iespēju robežās rīkoties tā, lai tās tiesību aizsardzību efektīvi varētu nodrošināt jau pirmās instances tiesa (sk.
Satversmes tiesas 2010.gada 7.oktobra sprieduma lietā Nr.2010-01-01 15.2.punktu).
[8.2] Ievērojot Notariāta likuma 139.7pantā paredzēto, pieteicējas iesniegtais liecinieka apliecinājums apstiprina vienīgi to, ka /pers. A/ ir izteicis
apgalvojumu notāra klātbūtnē. Tas nevar būt pierādījums tam, ka šis apgalvojums atbilst patiesībai – a priori tam nav piešķirama ticamība, un tādējādi tas
ir pakļaujams vispārējai pierādījumu pārbaudei to kopsakarā.
/pers. A/ liecība attiecas uz paša darbinieka darba pienākumu izpildes novērtējumu, un tādējādi ir secināma subjektīva ieinteresētība un zema
ticamība. No liecības pēc būtības nav secināms, ka darbinieks būtu uzstādījis tieši tos verificētos skaitītājus, kas uzskaita lietderīgo siltumenerģiju, kas no
katras elektrostacijas tiek nodota SIA „Tukuma siltums”. Proti, faktiski liecība nesniedz ziņas par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem.
Pastāv objektīvas šaubas par liecinieka liecību ticamību.
[8.3] Tas, ka izdruka no koģenerācijas stacijas attālinātās uzraudzības lietotnes varētu būt attiecināma uz koģenerācijas stacijām, secināms vienīgi
no tā, ka zvērinātam tiesu izpildītājam šādu informāciju sniedza zvērināta advokāta biroja „Kvēps un partneri” lietvede. Izdrukās esošajām līknēm nav
atšifrējuma, un no tām izriet vienīgi tas, ka kāda līkne it kā noteiktos periodos aiziet līdz nulles robežai. Taču tas, kas tā ir par līkni un ko tās svārstības
nozīmē, pēc būtības un objektīvi nav saprotams.
Grafiks, kas atspoguļo koģenerācijas stacijas darbību, nevar apliecināt to, ka noteiktā laikā tika mainīti skaitītāji. Koģenerācijas stacijas apturēšanai
var būt arī citi iemesli, piemēram, plānota vai neplānota apkope, tehniska rakstura problēmu novēršana u.c. Vēl jo vairāk, koģenerācijas stacijas
apturēšanā ir jāiesaista ne tikai viens darbinieks ar specifisku kompetenci, bet arī viss tās tehniskais un administratīvais personāls, jo, veicot darbības
apturēšanu, rodas saistība ar citiem elektrostacijas tehnoloģiskajiem jautājumiem. Minētais ir komplekss un komplicēts process.
Komersantam jautājumā par siltumenerģijas piegādi objektīvi pastāv saistības ar citām trešajām personām, un situācijā, ja koģenerācijas stacijas
darbībā tiek realizēti kādi pārtraukumi (jo īpaši – plānoti), trešajām personām ir jābūt brīdinātām par tādiem pārtraukumiem, kas nodrošina siltumapgādes
pārrāvumu vai avārijas situāciju novēršanu. Proti, skaitītāju uzstādīšanā ir pieaicināms lietpratējs – siltumenerģijas saņēmēja pārstāvis –, ar kuru kopā
atbilstoši vispārējai praksei tiek sagatavots un abpusēji parakstīts skaitītāju uzstādīšanas fakts, t.i., skaitītāja uzstādīšanas un plombēšanas dokuments. Par
minēto izskatāmajā lietā ziņu nav.
[8.4] Saskaņā ar pieteikumā norādīto koģenerācijas stacijās ne vēlāk kā 2019.gada 20.februārī, t.i., pirms apliecinājuma iesniegšanas termiņa, jau
bija uzstādītas noteikumu Nr.221 26.punktam atbilstošas mēraparātu sistēmas un līdz ar to koģenerācijas staciju neatbilstība nebija konstatējama.
Savukārt saskaņā ar apelācijas sūdzībā norādīto – neatbilstību novēršana notika attiecīgi 2019.gada 23. un 25.februārī. Šādas pieteicējas pretrunīgas
norādes apliecina tās rīcības negodprātīgumu, jo lietas apstākļi un pierādījumi tiek pavērsti tā, lai sasniegtu subjektīvu, taču tiesisko aizsardzību nepelnošu
labumu.
[8.5] Pieteicēja plaši argumentējusi noteikumu Nr.221 46.2punktā noteiktā termiņa juridisko dabu, cenšoties pārliecināt, ka strīdus termiņš nav
prekluzīvs un nav noteikts ar likumu, kā arī pieteicēja ir pievērsusies diskusijai par tās tiesību nesamērīgo ierobežojumu. Minētais nepārprotami norāda uz
to, ka pieteicēja apzinās, ka tā termiņā neizpildīja noteikumu Nr.221 prasības, un tādējādi cenšas meklēt citus veidus, kā panākt sev vēlamo lietas
rezultātu.
[8.6] Satversmes 105.panta trešais teikums noteic, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Vārds „likums” ietver ne tikai
Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie atbilst noteiktiem kritērijiem, tostarp ja tie izdoti,
pamatojoties uz likumu, ja tie ir publicēti vai citādā veidā pieejami un ja tie ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un
pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija spriedumu lietā Nr.2002-01-03).
Noteikumi Nr.221 izdoti saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 28.panta otro daļu un 28.1panta otro daļu. No šīm tiesību normām izriet, ka
likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt tā noteikumos plaša spektra jautājumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu tiesisku elektroenerģijas
obligāto iepirkumu, t.sk. kritērijus, kādiem jāatbilst koģenerācijas stacijām, obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību.
Šo jautājumu regulācija ietver komersantiem piešķirto tiesību ražot un pārdot elektroenerģiju koģenerācijā kontroli un mehānismu šo tiesību
anulēšanai, ja komersants nenodrošina koģenerācijas elektrostacijas atbilstību noteikumos Nr.221 noteiktajiem kritērijiem. Tādējādi nav pamatoti
uzskatīt, ka šo Ministru kabineta noteikumu regulējums, kas Ekonomikas ministrijai piešķir tiesības atcelt atļauju, turklāt konkrēti noteiktā laika momentā,
nav kvalificējams kā ar likumu noteikts termiņš.
[8.7] Trešā persona, atsaucoties uz samērīguma principa būtību, norāda, ka sabiedrības ieguvumam jābūt lielākam nekā pieteicējas tiesību vai
tiesisko interešu aizskārumam.
Elektroenerģijas tirgus likumā atjaunojamos energoresursus izmantojošu elektrostaciju un koģenerācijas staciju, kas elektroenerģiju ražo augsti
efektīvā koģenerācijā, atbalstam Latvijā tika ieviests valsts atbalsta mehānisms – elektroenerģijas obligātais iepirkums un garantētā maksa par
elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu. Atbilstoši šī mehānisma būtībai kopējās valsts atbalsta izmaksas sedz visi elektroenerģijas gala lietotāji, tātad visi
Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi jeb visa Latvijas sabiedrība. Tas savukārt nozīmē, ka visa Latvijas sabiedrība ir ieinteresēta, lai valsts atbalsts tiktu
sniegts tikai tādiem komersantiem (elektroenerģijas ražotājiem), kuri atbilst normatīvo aktu prasībām un tās izpilda pilnā apmērā un savlaicīgi. Sniedzot
valsts atbalstu tādiem komersantiem, kuri neatbilst likumdevēja noteiktajām prasībām un tās neizpilda, tiek skarta visa Latvijas sabiedrība, jo tādā veidā
attiecīgajiem komersantiem tiek nepamatoti izmaksāti valsts budžeta līdzekļi, ko cita starpā veido elektroenerģijas gala lietotāju veiktie maksājumi (sk.,
piem., Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.A420303918 14.punktu).
Pieteicēja nav ievērojusi likumdevēja noteiktās prasības, kādām jāatbilst koģenerācijas stacijām, un tādējādi tā ir nepamatoti saņēmusi valsts
atbalstu izmaksāto naudas līdzekļu veidā. Atņemot pieteicējai tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un uzliekot pienākumu tai
atmaksāt valsts atbalsta ietvaros saņemtos naudas līdzekļus noteiktā apmērā, sabiedrības ieguvums neapšaubāmi ir lielāks nekā pieteicējas tiesību
ierobežojums.
Tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir valsts atbalsts, kas saimnieciskās darbības veicējam dod zināmas priekšrocības un
rada konkurences ierobežojumus. Tādēļ tiesības saņemt šo atbalstu nav absolūtas, tā ir priekšrocība, kas izmantojama tikai tad, ja tiesību normās
noteiktie priekšnosacījumi izpildīti pēc būtības. Atbalsta saņemšana ir pakļauta visu nosacījumu ievērošanai visā tā saņemšanas laikā, un tādējādi pietiek
ar viena nosacījuma neizpildi, lai saimnieciskās darbības veicēju no konkrētā atbalsta saņemšanas varētu izslēgt (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas
2013.gada 7.februāra sprieduma lietā C-451/11 35.–37.punktu).
Ievērojot samērīguma principu, noteikumos Nr.221 ir paredzēta nevis tūlītēja seku iestāšanās, bet gan papildu darbība – ministrijas brīdinājuma
nosūtīšana. Brīdinājuma mērķis ir atbalsta saņēmēja informēšana par konkrētā nosacījuma neizpildi, kā arī laika došana izpildīt konkrēto atbalsta
saņemšanas nosacījumu. Kaitīgās sekas iestājas tikai gadījumā, ja komersants noteiktajā termiņā aizvien nav izpildījis kādu no valsts atbalsta saņemšanas
nosacījumiem.
Ievērojot šo apstākļu kopumu, kā arī to, ka pārsūdzētie lēmumi ir gan nepieciešami, lai sasniegtu tiesisku mērķi (sniegt valsts atbalstu tikai tādiem
elektroenerģijas ražotājiem obligātā iepirkuma ietvaros, kuri atbilst normatīvo aktu prasībām un tās ievēro), gan piemēroti konkrētā mērķa sasniegšanai
(atceļot pieteicējai piešķirtās tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un uzliekot pienākuma atmaksāt saņemto valsts atbalstu, tiks
sasniegts minētais mērķis), gan vajadzīgi (minēto mērķi nav iespējams sasniegt ar pieteicējas tiesības un tiesiskās intereses mazāk ierobežojošiem
līdzekļiem), gan atbilstīgi (pieteicējas tiesību un tiesisko interešu aizskārums ir mazāks nekā sabiedrības ieguvums), lietā nav konstatējams samērīguma
principa pārkāpums.
Pieteicējas gadījums nav netipisks jeb tāds, kuru likumdevējs nebūtu paredzējis un tādēļ nebūtu ietvēris tiesību normā. Tiesas atzinums, ka
apstāklis, ka pieteicēja nebija izpildījusi noteikumu Nr.221 prasības, proti, koģenerācijas stacijas nebija aprīkotas ar nepieciešamo siltumenerģijas
mēraparātu, ir tipisks noteikumu Nr.221 47.punkta pārkāpums, ir korekts.
Motīvu daļa
[9] Pieteicēja izteikusi lūgumu izskatīt lietu mutvārdu procesā, jo esot nepieciešams nopratināt liecinieku /pers. A/ un noskaidrot lietas faktiskos
apstākļos.
Pieteicējai jau tika norādīts (lietas 3.sējuma 210.lapa), ka lietas izskatīšana mutvārdu procesā apelācijas instances tiesā izskatāmajā lietā nav
lietderīga, jo pieteicēja lietā ir iesniegusi rakstveida pierādījumus, tostarp /pers. A/ sniegtās ziņas par lietas faktiskajiem apstākļiem. Lietā ir iespējams
novērtēt rakstveida pierādījumus rakstveida procesā.
Līdz ar to lieta saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 245.pantu un 304.panta pirmo daļu tiek izskatīta rakstveida procesā.
[10] Novērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.
[11] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās instances tiesas spriedumā
ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu
pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot. Pirmās instances tiesa ir atbildējusi uz visiem
no tiesību viedokļa būtiskajiem jautājumiem lietā.
[12] Pieteicēja kopā ar apelācijas sūdzību lietā iesniegusi jaunus pierādījumus, līdz ar to apgabaltiesa tos novērtēs kopsakarā ar pirmās instances
tiesas vērtētajiem pierādījumiem.
Pieteicēja lietā iesniedza zvērinātas notāres 2020.gada 13.februāra apliecinājumu par liecības sniegšanu (lietas 3.sējuma 166.lapa). Tajā pieteicējas
darba ņēmējs – katliekārtu operators/katlu mašīnists – /pers. A/ sniedzis ziņas, ka viņš koģenerācijas stacijā Tulpju ielā 2 2019.gada 23.februārī uzstādīja
siltumenerģijas uzskaites mēraparātu, darbs pabeigts ap plkst.12.00. Savukārt koģenerācijas stacijā Tulpju ielā 2A viņš uzstādīja siltumenerģijas uzskaites
mēraparātu, darbus uzsākot 2019.gada 24.februārī un pabeidzot 2019.gada 25.februārī ap plkst.12.00. Sniedza ziņas, ka, lai minēto paveiktu, ir
jāapstādina stacijas darbība, kas pēc darbu paveikšanas nekavējoši tiek atjaunota.
Savukārt lietā iesniegtais zvērināta tiesu izpildītāja 2020.gada 14.februāra akts Nr.00018/041/2020-AKT par fakta fiksēšanu ar pielikumiem (lietas
3.sējuma 167.–170.lapa) pieteicējas ieskatā ar ekrānšāviņiem pierāda to, ka strīdus koģenerācijas staciju darbība tika apturēta tieši tajā laikā, kad
atbilstoši /pers. A/ sniegtajām ziņām viņš uzstādīja siltumenerģijas uzskaites mēraparātus.
[13] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantam tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi,
pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības
principiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tiesa spriedumā norāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi
priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienu faktu par pierādītu, bet citu – par nepierādītu.
Ievērojot, ka neveicam pierādījumam nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu, arī apelācijas instances tiesā iesniegtie pierādījumi novērtējami
kopsakarā ar pārējiem lietā noskaidrotajiem apstākļiem.
Apgabaltiesa par būtisku uzskata apstākli, ka administratīvajā procesā iestādē un pieteikuma pamatojumā pieteicēja norādīja atšķirīgas ziņas par
lietas faktiskajiem apstākļiem. Proti, pieteicēja, sniedzot ziņas par lietas faktiskajiem apstākļiem, nav bijusi konsekventa. Tikai apelācijas sūdzībā
pieteicēja sniedza ziņas, ka verificētie siltumenerģijas uzskaites mēraparāti tika uzstādīti 2019.gada 23. un 25.februārī. Pieteicēja vispār nav pamatojusi,
kāpēc šādas ziņas par lietas faktiskajiem apstākļiem tā nesniedza iestādē un pirmās instances tiesā. Ja /pers. A/ minētajā laikā bija pieteicējas darbinieks
un veica norādītos darbus, nav saskatāms objektīvs iemesls, kāpēc pieteicēja attiecīgus pierādījumus neiesniedza iestādē un pirmās instances tiesā.
Minētais apgabaltiesas ieskatā samazina apelācijas instancē iesniegto pierādījumu ticamību.
Arī pieteicējas iesniegtie ekrānšāviņi paši par sevi neapliecina faktu, ka konkrētajā laikā konkrētā stacijā tika uzstādīti konkrēti mēraparāti. No tiem
pat nešaubīgi nav iespējams konstatēt, par kādām iekārtām uzrādīts rezultāts (aktā precizēts, ka izvēle Siemens atbilst koģenerācijas stacijai Tulpju ielā 2,
bet izvēlnei bez nosaukuma atbilst koģenerācijas stacija Tulpju ielā 2A, lietas 3.sējuma 167.lapa).
Trešā persona pareizi atsaukusies, ka personai ir pienākums savu iespēju robežās rīkoties tā, lai tās tiesību aizsardzību efektīvi varētu nodrošināt jau
pirmās instances tiesa (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 7.oktobra sprieduma lietā Nr.2010-01-01 15.2.punktu).
Pieteicējas rīcība, sniedzot jaunas ziņas par faktiem un jaunus pierādījumus apelācijas instances tiesā, norāda uz to, ka tā no jauna sniegtās ziņas ir
saskaņojusi, tostarp /pers. A/ sniegtās ziņas ir saskaņotas ar pievienotajiem ekrānšāviņiem. Apgabaltiesa nepiešķir ticamību, ka /pers. A/ pēc gada
atcerējās precīzus datumus un pat laiku, kad veica konkrētas darbības, neielūkojoties interneta vietnē, no kuras nākamajā dienā iegūti ekrānšāviņi.
Šādos apstākļos apgabaltiesa priekšroku dod pirmās instances tiesas pareizi novērtētajiem pierādījumiem un pieteicējas sniegtajām ziņām iestādē
par faktisko mērierīču uzstādīšanas laiku. Pieteicēja nav objektīvi izskaidrojusi, kāpēc 2019.gada 27.februāra vēstulē ministrijai tā norādīja, ka
koģenerācijas stacijas ir aprīkotas ar verificētiem siltumenerģijas skaitītājiem 2019.gada 27.februārī, ja reiz to bija izdarījusi 23. un 25.februārī.
Tādējādi lietā nav piešķirama ticamība tam, ka pieteicēja līdz 2019.gada 25.februārim novērsa trūkumus. Proti, pieteicēja noteiktajā termiņā, t.i.,
līdz 2019.gada 25.februārim, nav nodrošinājusi koģenerācijas staciju atbilstību noteikumu Nr.221 26.2.apakšpunktā noteiktajām prasībām, kā arī nav
iesniegusi ministrijā attiecīgu apliecinājumu.
[14] Apgabaltiesa norāda, ka trešā persona, atsaucoties uz tiesu praksi, pareizi norādījusi, ka lietā būtiski ir tas, ka tiesības pārdot elektroenerģiju
obligātā iepirkuma ietvaros ir valsts atbalsts, kas saimnieciskās darbības veicējam dod zināmas priekšrocības un rada konkurences ierobežojumus. Tādēļ
tiesības saņemt šo atbalstu nav absolūtas, tā ir priekšrocība, kas izmantojama tikai tad, ja tiesību normās noteiktie priekšnosacījumi izpildīti pēc būtības.
Atbalsta saņemšana ir pakļauta visu nosacījumu ievērošanai visā tā saņemšanas laikā, un tādējādi pietiek ar viena nosacījuma neizpildi, lai saimnieciskās
darbības veicēju no konkrētā atbalsta saņemšanas varētu izslēgt (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013.gada 7.februāra sprieduma lietā C-451/11
35.–37.punktu).
Apgabaltiesa arī piekrīt biroja norādītajam, ka administratīvā akta ietekme vispirms ir saistāma ar sabiedrības kopuma (visu elektroenerģijas
lietotāju) un Latvijas tautsaimniecības (dabas resursu) interesēm, kas ņemot vērā jomu, kurā pieteicēja darbojas, ir daudz būtiskāka. Attiecīgi pieteicējas
tiesību ierobežojumam, kas tiešā cēloniskā sakarībā izriet no tās pašas rīcības sekām, ir otršķirīga nozīme. Ar ministrijas lēmumiem radītās sekas nevar
ietekmēt pieteicējas saimnieciskās darbības turpināšanu bez valsts atbalsta elektroenerģijas ražošanas jomā un tirgot saražoto elektroenerģiju atbilstoši
Elektroenerģijas tirgus likuma 27.pantam. Lai arī kopējie pieteicējas ieņēmumi no elektroenerģijas un siltumenerģijas pārdošanas būs mazāki, nekā
pārdodot elektroenerģiju kā obligātā iepirkuma komponenti, tā var atgūt koģenerācijas stacijās veiktās investīcijas.
Tā kā pieteicējai tika dots konstatēto trūkumu novēršanai un paziņošanai par trūkumu novēršanu tiesību normā noteiktais termiņš, bet pieteicēja šo
termiņu nav ievērojusi, tā zaudēja tiesības uz valsts atbalstu. Pieteicējai saglabājas tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību, pārdodot saražoto
elektroenerģiju atbilstoši tirgus cenai.
Apgabaltiesa tostarp piekrīt pirmās instances tiesai, ka lietā nav konstatējami apstākļi, kas izskatāmo gadījumu raksturotu kā netipisku.
[15] Šādos apstākļos pārsūdzēto ministrijas lēmumu atcelšanai nav pamata, jo tie ir tiesiski.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda:
Noraidīt SIA „Tukums DH” pieteikumu par Ekonomikas ministrijas 2019.gada 12.aprīļa lēmumu Nr.3.11-6/2019/378 un Nr.3.11-6/2019/379
atcelšanu.
Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā, iesniedzot
kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente L.Vīnkalna
Tiesneses S.Gintere
K.Kalvāne