Supreme Court dismisses appeal on facts rather than law, rejecting request to retry case due to factual disagreements.

ECLI:LV:AT:2025:0206.11352014018.6.L

Lieta Nr. 11352014018, SKK-114/2025

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2025. gada 6. februārī

Senāts šādā sastāvā: senatores Inguna Radzeviča, Aija Branta, Sandra Kaija,

iepazinies ar Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurores Agneses Indriksones kasācijas protestu un cietušā /pers. A/ kasācijas sūdzību par

Vidzemes apgabaltiesas 2024. gada 22. aprīļa spriedumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Prokurore kasācijas protestā lūgusi atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu pilnībā un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pamatojot savu lūgumu, prokurore norādījusi, ka apelācijas instances tiesa ir nepamatoti pārkvalificējusi apsūdzētās /pers. B/ darbības no

Krimināllikuma 177. panta trešās daļas uz 179. panta trešo daļu un nepamatoti attaisnojusi apsūdzēto pēc Krimināllikuma 275. panta otrās daļas, kā arī

nepamatoti attaisnojusi apsūdzēto /pers. C/ pēc Krimināllikuma 177. panta trešās daļas un 275. panta otrās daļas. Tiesa nepareizi piemērojusi

Kriminālprocesa likuma 128. panta otro daļu, 129. panta pirmo daļu un 511. panta otro daļu, kā arī nav ievērojusi Senāta judikatūrā paustās atziņas,

tādēļ nepamatoti secinājusi, ka apsūdzētās /pers. B/ nodoms prettiesiski iegūt cietušā /pers. A/ mantu bija radies pēc tam, kad /pers. A/ nauda jau

faktiski atradās viņas rīcībā, kā arī nepamatoti atzinusi, ka 2012. gada 20. novembrī starp /pers. B/ un /pers. C/ noslēgtais aizdevuma līgums atbilst

faktiski notikušam darījumam. Tiesa nonākusi pie nepareizām atziņām, jo nav ņēmusi vērā lietā noskaidrotos faktus, proti, to, ka: 1) /pers. B/ zināja par

darījumiem, pirms dokumentu parakstīšanas bija iepazinusies ar to saturu un apzinājās dokumentu parakstīšanas tiesiskās sekas; 2) /pers. B/, apzinoties,

ka 2016. gada otrajā pusē cietušā /pers. A/ un viņas vīra /pers. D/ attiecības ir pasliktinājušās un /pers. A/ nesaņems ne dzīvokli, ne viņai samaksāto

naudu, nemēģināja sazināties ar /pers. A/, lai izskaidrotu radušos situāciju un rastu risinājumu, bet apzināti izvairījās no komunikācijas ar cietušo; 3) /pers.

B/, atsaucoties uz nepieciešamību noslēgt ar vīru /pers. D/ laulības līgumu, 2017. gada 8. janvārī ieguva no /pers. A/ zemesgrāmatu apliecības un telpu

grupu tehniskās inventarizācijas lietas kopijas, taču laulības līgums netika noslēgts; 4) uz viena 2012. gada 20. gada novembra aizdevuma līguma

eksemplāra ir /pers. B/ paraksts par naudas saņemšanu 2013. gada 3. janvārī, bet uz otra – par naudas saņemšanu 2017. gada 3. janvārī. Tāpat tiesa

nav ņēmusi vērā: 1) dokumentus, kuri bija sagatavoti iesniegšanai Neatkarīgajā šķīrējtiesā, un Neatkarīgās šķīrējtiesas spriedumu; 2) ekspertu atzinumus

Nr. 20-832 un Nr. 20-834; 3) liecinieka /pers. E/ liecības; 4) 2020. gada 29. jūnijā plkst. 11.48 starp /pers. D/ un /pers. C/ notikušo telefonsarunu.

Turklāt prokurore norādījusi, ka apelācijas instances tiesa: 1) neatjaunojot tiesas izmeklēšanu, nolēmusi noraidīt cietušā /pers. A/ lūgumu pievienot

lietas materiāliem tīmekļvietnē „pietiek.com” publicētā raksta „Kārtējā nejēdzība prokuratūrā: sūdzība Stukānam apraksta, ka prokurore atbalsta

noklausītu sarunu ar advokātu nelikumīgu izmantošanu kriminālprocesā” izdruku; 2) nosakot apsūdzētajai /pers. B/ sodu, nepamatoti konstatējusi

apsūdzētās atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu – apsūdzētā labprātīgi atlīdzinājusi cietušajam radīto morālo

kaitējumu; 3) nepamatoti konstatējusi apsūdzētās /pers. B/ tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu; 4) nepamatoti notiesājusi

apsūdzēto /pers. B/ nosacīti.

Cietušais /pers. A/ kasācijas sūdzībā lūdzis atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un atstāt spēkā pirmās instances tiesas spriedumu.

Pamatojot savu lūgumu, cietušais norādījis, ka apelācijas instances tiesa: 1) sagrozījusi cietušā liecības tā, kā tas ir izdevīgi apsūdzētajiem; 2) nav

izvērtējusi liecinieka /pers. D/ liecību ticamību, ņemot vērā, ka apsūdzētā /pers. B/ ir liecinieka sieva, bet apsūdzētais /pers. C/ – darījumu partneris,

turklāt liecinieks ir grozījis savas liecības; 3) noteikusi apsūdzētajai /pers. B/ pārāk vieglu sodu par cietušajam radīto kaitējumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst

šā likuma 569., 571., 572. pantā un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības

iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Šā panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmā daļa noteic, ka nolēmuma tiesiskumu kasācijas kārtībā pārbauda tikai tādā gadījumā, ja

kasācijas sūdzībā vai protestā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu.

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa, pārkvalificējot apsūdzētās /pers. B/ darbības no Krimināllikuma 177. panta trešās daļas uz

179. panta trešo daļu un attaisnojot apsūdzēto /pers. C/ pēc Krimināllikuma 177. panta trešās daļas, norādījusi, ka pirmās instances tiesas sniegtajā

pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā norādītie noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi neatbilst Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, jo atbilstoši pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā norādītajam nodoms izkrāpt cietušajam /pers. A/ naudu

apsūdzētajiem /pers. B/ un /pers. C/ radās 2017. gadā, proti, četrus gadus pēc tam, kad cietušais 2013. gada 21. jūnijā bija noslēdzis ar apsūdzēto

/pers. B/ aizdevuma un patapinājuma līgumus un saskaņā ar šajos līgumos noteikto jau vairākus gadus ik mēnesi bija maksājis apsūdzētajai noteiktu

naudas summu. Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa secinājusi, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētie faktiski atzīti par vainīgiem un

sodīti pēc Krimināllikuma 177. panta trešās daļas par vienošanos izkrāpt cietušajam /pers. A/ naudu, kuras lielākā daļa uz vienošanās noslēgšanas brīdi

jau atradās /pers. B/ rīcībā. Tiesa norādījusi, ka apsūdzētajiem /pers. B/ un /pers. C/ nav inkriminēts un lietā nav iegūti atbilstoši pierādījumi, ka pirms

/pers. B/ un /pers. A/ 2013. gada 21. jūnijā bija noslēguši aizdevuma un patapinājuma līgumus un /pers. B/ atbilstoši šajos līgumos noteiktajam bija sākusi

saņemt no /pers. A/ naudu, apsūdzētie būtu vienojušies apkrāpt /pers. A/, lai iegūtu viņa naudu, paziņojot cietušajam nepatiesas ziņas vai noslēpjot no

cietušā faktus, kurus viņam vajadzēja zināt pirms aizdevuma un patapinājuma līgumu noslēgšanas ar /pers. B/ un naudas izmaksu uzsākšanas. Tāpat tiesa

norādījusi, ka apsūdzētajai /pers. B/ naudas saņemšanai no /pers. A/ nebija nepieciešams viltots aizdevuma līgums ar /pers. C/ un nebija nepieciešams, lai

/pers. C/, pamatojoties uz šo aizdevuma līgumu, veiktu darbības, kas saistītas ar parāda piedziņu no /pers. B/, jo apsūdzētā saņēma no /pers. A/

ikmēneša maksājumus, pamatojoties uz starp viņiem noslēgto aizdevuma līgumu.

Vienlaikus apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz lietā iegūtajiem pierādījumiem, tai skaitā cietušā /pers. A/ un liecinieku /pers. F/, /pers. G/,

/pers. H/, /pers. I/, /pers. J/, /pers. K/, /pers. L/, /pers. E/ un /pers. M/ liecībām, argumentēti atzinusi, ka starp /pers. B/ un /pers. A/ noslēgto aizdevuma

un patapinājuma līgumu patiesā būtība bija nekustamā īpašuma – dzīvokļa – izpirkums pa daļām. Tiesa atzinusi, ka apsūdzētā /pers. B/ pēc aizdevuma un

patapinājuma līgumos norunātās naudas summas saņemšanas pretēji patapinājuma līgumā norādītajam neveica līgumos norādītā dzīvokļa īpašnieka maiņas

reģistrāciju zemesgrāmatā, nostiprinot /pers. A/ īpašuma tiesības uz šo dzīvokli, bet pārdeva norādīto dzīvokli /pers. C/ un piesavinājās no /pers. A/

saņemto naudu.

Savukārt attaisnojot apsūdzētos /pers. B/ un /pers. C/ pēc Krimināllikuma 275. panta otrās daļas, apelācijas instances tiesa norādījusi, ka lietā nav

pierādīts, ka 2012. gada 20. novembrī starp /pers. C/ un /pers. B/ noslēgtais aizdevuma līgums ir viltots, jo tajā ietverti nenotikuši fakti. Tiesa atzinusi, ka

tai nav pamata apšaubīt apsūdzēto /pers. B/ un /pers. C/, kā arī liecinieku /pers. D/, /pers. N/ un /pers. O/ liecības, kas apstiprina, ka /pers. C/

aizdevums /pers. B/ 9500 lati jeb 13 517 euro bija īsts un reāli pastāvošs, savukārt apstāklis, ka aizdevuma līgums ir sastādīts un parakstīts tikai

2013. gada sākumā pēc pilnīgas aizdevuma summas nodošanas aizņēmējam, nevar būt par pamatu atzinumam, ka aizdevuma līgums ir viltots, jo atbilstoši

Civillikumā noteiktajam darījums saista pats par sevi arī bez tā izteikšanas rakstiskā formā, tiklīdz starp tā dalībniekiem notikusi vienošanās par tā

būtiskajām sastāvdaļām un lieta, izskatāmajā gadījumā – nauda –, ir nodota aizņēmējam, turklāt vēlākam apstiprinājumam ir atpakaļejošs spēks, un tādēļ

tas attiecināms uz darījuma noslēgšanas laiku.

Apelācijas instances tiesa argumentēti atzinusi, ka nav guvis apstiprinājumu fakts, ka 2012. gada 20. novembra aizdevuma līgums starp /pers. C/ un

/pers. B/ ir izgatavots laikā no 2017. gada 8. janvāra līdz 22. septembrim. Pretēji kasācijas protestā norādītajam tiesa ir izvērtējusi ekspertu atzinumos

Nr. 20-832 un Nr. 20-834 ietvertās ziņas un konstatējusi, ka atbilstoši eksperta atzinumā Nr. 20-832 secinātajam noteikt, kad izpildīti ekspertīzei

iesniegtie dokumenti, tai skaitā 2012. gada 20. novembra aizdevuma līgums, nav iespējams, jo ekspertes rīcībā nav zinātniski pamatotas un starptautiski

atzītas izpētes metodes absolūtā dokumentu izpildīšanas laika noteikšanai. Savukārt izvērtējusi eksperta atzinumā Nr. 20-834 secināto, ka apsūdzētā

/pers. C/ dzīvesvietā veiktās kratīšanas laikā izņemtajā datorā ir konstatēts fails „/nosaukums/”, kura metadatos saglabātais izveidošanas laiks ir

2017. gada 30. augusts, bet modificēšanas laiks – 2017. gada 20. novembris –, tiesa norādījusi, ka ar šo eksperta atzinumu nav secināts, ka 2012. gada

20. novembra aizdevuma līgums ir izveidots uz /pers. C/ datorā esošā faila pamata un 2017. gada 30. augusts nav atzīts par 2012. gada 20. novembra

aizdevuma līguma izveidošanas datumu, tādēļ tiesai nav pamata apšaubīt apsūdzētā /pers. C/ liecības, ka šo failu eksperta atzinumā norādītajā datumā

viņš savā datorā ir izveidojis tikai pēc tam, kad to viņam ir pārsūtījis jurists un aizdevuma līguma sagatavotājs /pers. O/ pirms prasības pieteikuma

iesniegšanas Neatkarīgajā šķīrējtiesā.

Turklāt apelācijas instances tiesa norādījusi, ka pat tajā gadījumā, ja 2012. gada 20. novembra aizdevuma līgums starp /pers. C/ un /pers. B/ būtu

sagatavots tikai 2017. gadā, šim faktam nav būtiskas nozīmes, jo izskatāmajā kriminālprocesā par noziedzīgā nodarījuma priekšmetu nav atzīts dzīvoklis,

kuru /pers. C/ ieguva, īstenojot /pers. B/ parāda piedziņu, bet /pers. A/ nauda, uz kuru minētais aizdevuma līgums /pers. C/ nedeva nekādas tiesības.

Tiesa atzinusi, ka nav izšķirošas nozīmes arī tam, ka 2017. gada 22. septembrī /pers. C/ iesniedza aizdevuma līgumu Neatkarīgajā šķīrējtiesā, panākot

tiesvedības uzsākšanu pret /pers. B/ par parāda piedziņu, tam, ka 2018. gada 6. februārī Tukuma rajona tiesa, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu,

pieņēma lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, un tam, ka 2018. gada 25. janvārī starp /pers. B/ un /pers. C/

tika noslēgts nekustamā īpašuma – dzīvokļa – pārdošanas līgums un vienošanās par parāda ieskaitu, jo minētās /pers. C/ inkriminētās darbības nav

saistāmas ar tiesas norādīto krāpšanas priekšmetu – /pers. A/ naudu. Tiesa norādījusi, ka šī iemesla dēļ nav nozīmes arī speciālās izmeklēšanas darbības

– sakaru līdzekļu kontroles – pārskatos fiksētajām telefonsarunām, tai skaitā 2020. gada 29. jūnijā plkst. 11.48 fiksētajai telefonsarunai starp /pers. D/

un /pers. C/.

Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka lietā nav iegūti pierādījumi, ka apsūdzētie /pers. B/ un /pers. C/ personu grupā pēc

iepriekšējas vienošanās mantkārīgu tieksmju dēļ ir veikuši viņiem inkriminētās saskaņotās prettiesiskās darbības, tai skaitā viltojuši dokumentu, kas

piešķir tiesības, un izmantojuši viltotu dokumentu, lai iegūtu cietušā /pers. A/ naudu, tādēļ apsūdzēto darbībās nav konstatējams Krimināllikuma

177. panta trešajā daļā un 275. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvs.

Vienlaikus apelācijas instances tiesa atzinusi, ka lietā ārpus saprātīgām šaubām ir pierādīts, ka apsūdzētās /pers. B/ nodoms prettiesiski iegūt cietušā

/pers. A/ naudu radās brīdī, kad cietušā nauda jau faktiski atradās viņas rīcībā, līdz ar to apsūdzētās /pers. B/ darbībās konstatējams Krimināllikuma

179. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – piesavināšanās lielā apmērā – sastāvs.

Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas Kriminālprocesa likuma 128. pantā, taču

izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem nē, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi

ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav pārbaudāms. Pierādījumu pietiekamības kritērijs

ir saprātīgu šaubu esamība vai neesamība par apsūdzētā vainīgumu, kura izvērtēšana tāpat ir tās tiesas kompetencē, kas izskata lietu pēc būtības (Senāta

2013. gada 3. jūlija lēmums lietā Nr. SKK-333/2013, 15890002407).

Pretēji kasācijas protestā norādītajam apelācijas instances tiesa, atzīstot apsūdzēto /pers. B/ par vainīgu Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā

paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, ir ņēmusi vērā gan to, ka /pers. B/ zināja par darījumiem, pirms dokumentu parakstīšanas bija iepazinusies ar to

saturu un apzinājās dokumentu parakstīšanas tiesiskās sekas, gan to, ka /pers. B/ 2016. gada otrajā pusē, kad cietušā /pers. A/ un viņas vīra /pers. D/

attiecības pasliktinājās, apzinoties, ka /pers. A/ nesaņems ne dzīvokli, ne viņai samaksāto naudu, nemēģināja sazināties ar /pers. A/, lai izskaidrotu

radušos situāciju un rastu risinājumu, bet apzināti izvairījās no komunikācijas ar cietušo.

Tiesa ir izvērtējusi liecinieka /pers. D/ liecību ticamību atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128. panta otrajā daļā noteiktajam – kopumā un

savstarpējā sakarībā ar citiem lietā iegūtajiem pierādījumiem – un par ticamām atzinusi tās liecinieka liecības, kuras apstiprina citi lietā iegūtie pierādījumi.

Cietušā /pers. A/ kasācijas sūdzībā norādītais, ka liecinieka /pers. D/ liecības nav ticamas tikai tā iemesla dēļ, ka viņš ir apsūdzētās /pers. B/ vīrs un

apsūdzētā /pers. C/ darījumu partneris, neatbilst Kriminālprocesa likumā noteiktajam pierādīšanā izmantojamo ziņu par faktiem ticamības izvērtēšanas

kritērijam. Savukārt savus kasācijas sūdzībā paustos apgalvojumus par to, ka tiesa ir sagrozījusi viņa liecības, cietušais /pers. A/ nav pamatojis atbilstoši

Kriminālprocesa likuma prasībām, jo nav norādījis, kā izpaudusies liecību sagrozīšana un kā tā ietekmējusi apelācijas instances tiesas sprieduma

tiesiskumu.

No apelācijas instances tiesas 2024. gada 15. aprīļa sēdes protokola un skaņu ieraksta izriet, ka tiesas debašu laikā prokurore, atsaucoties uz

analoģisku cietušā /pers. A/ lūgumu, kuru cietušais nosūtījis tiesai pēc tiesas izmeklēšanas pabeigšanas, pieteikusi lūgumu atjaunot tiesas izmeklēšanu un

pievienot lietas materiāliem tīmekļvietnē „pietiek.com” publicētā raksta „Kārtējā nejēdzība prokuratūrā: sūdzība Stukānam apraksta, ka prokurore

atbalsta noklausītu sarunu ar advokātu nelikumīgu izmantošanu kriminālprocesā” izdruku.

Apelācijas instances tiesa nolēmusi prokurores lūgumu noraidīt, norādot, ka minētajā rakstā nav ietvertas tādas ziņas, kuras nebūtu iegūtas

kriminālprocesa ietvaros (apelācijas instances tiesas 2024. gada 15. aprīļa sēdes audioprotokols, 01:25:27–01:28:58).

Senāts uzskata, ka prokurore kasācijas protestu šajā daļā nav pamatojusi atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām, jo nav norādījusi, kādu

likuma pārkāpumu pieļāvusi tiesa, noraidot prokurores lūgumu, kādēļ šis pārkāpums, pat ja tāds būtu konstatējams, ir atzīstams par būtisku, un kā tas ir

novedis pie nelikumīga sprieduma.

Apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 47. panta otro daļu, konstatējusi apsūdzētās /pers. B/ atbildību mīkstinošu

apstākli – apsūdzētā ir atlīdzinājusi cietušajam radīto morālo kaitējumu 10 000 euro.

Prokurore kasācijas protestā norādījusi, ka šāds atbildību mīkstinošs apstāklis neatbilst Krimināllikuma 47. panta jēgai, jo apsūdzētā šo kaitējumu

nav atlīdzinājusi labprātīgi, turklāt nav atlīdzinājusi cietušajam ar noziedzīgo nodarījumu radīto mantisko zaudējumu.

Senāts norāda, ka Krimināllikuma 47. panta pirmajā daļā ir ietverti tādi apstākļi, kurus konstatējot, tie obligāti ir jāatzīst par apsūdzētā atbildību

mīkstinošiem apstākļiem. Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu, uz kuru atsaukusies apelācijas instances tiesa, nosakot sodu, par

atbildību mīkstinošu apstākli var atzīt arī citu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu saistītu apstākli, kurš šajā likumā nav paredzēts. Tādējādi apelācijas

instances tiesa, atzīstot par apsūdzētās /pers. B/ atbildību mīkstinošu apstākli to, ka viņa ir atlīdzinājusi cietušajam radīto morālo kaitējumu 10 000 euro,

ir rīkojusies atbilstoši savai kompetencei. Savukārt no apelācijas instances tiesas 2023. gada 10. maija sēdes protokola un skaņu ieraksta izriet, ka tiesa

pēc apsūdzētās /pers. B/ aizstāvja lūguma ir pievienojusi lietas materiāliem dokumentus, kas apliecina, ka apsūdzētā ir pārskaitījusi cietušajam kā morālā

kaitējuma atlīdzību 10 000 euro, bet no apelācijas instances tiesas 2024. gada 15. aprīļa sēdes protokola un skaņu ieraksta izriet, ka cietušais /pers. A/

tiesai apliecināja, ko šo naudu ir saņēmis (apelācijas instances tiesas 2023. gada 10. maija sēdes audioprotokols, 00:07:04–00:09:31, 2024. gada

15. aprīļa sēdes audioprotokols, 00:32:06–00:34:08). Prokurore kasācijas protestā nav pamatojusi, kādēļ šāda radītā morālā kaitējuma atlīdzināšana,

pirms atlīdzināšanas pienākums ir noteikts ar tiesas nolēmumu, nav atzīstama par apsūdzētās labprātīgu ar noziedzīgo nodarījumu radītā morālā kaitējuma

atlīdzināšanu Krimināllikuma 47. panta izpratnē.

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka lietā pārkāptas apsūdzētās /pers. B/ tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un,

piemērojot Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 1. punktu, samazinājusi apsūdzētajai nosakāmā brīvības atņemšanas soda termiņu. Pretēji kasācijas

protestā norādītajam tiesa savu lēmumu ir pamatojusi, norādot, ka tiesvedība lietā ilgusi vairāk nekā trīs ar pusi gadus, kas, ievērojot to, ka izskatāmā

lieta nav atzīstama par sarežģītu, nav uzskatāms par saprātīgu lietas iztiesāšanas termiņu Kriminālprocesa likuma 14. panta izpratnē.

Apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajai /pers. B/ sodu, atzinusi par iespējamu piemērot Krimināllikuma 55. panta nosacījumus un notiesāt

apsūdzēto nosacīti. Tiesa ir pamatojusi, kādēļ tā ir ieguvusi pārliecību, ka apsūdzētā, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Prokurore,

kasācijas protestā norādot, ka tiesa, notiesājot apsūdzēto nosacīti, nav izvērtējusi izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, nav

atklājusi, kādas tieši ziņas, kas raksturo apsūdzētās izdarīto noziedzīgo nodarījumu un radīto kaitējumu, apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi,

aprobežojoties vienīgi ar vispārīgu apgalvojumu.

No apelācijas instances tiesas sprieduma satura izriet, ka tiesa, nosakot apsūdzētajai /pers. B/ sodu, ir ņēmusi vērā ar noziedzīgo nodarījumu radīto

kaitējumu. Nekādus citus argumentus, kas pamatotu kasācijas sūdzībā pausto apgalvojumu, ka apsūdzētajai /pers. B/ ir noteikts pārāk viegls sods,

cietušais /pers. A/ kasācijas sūdzībā nav norādījis.

Ievērojot minēto, Senāts konstatē, ka prokurores kasācijas protesta un cietušā /pers. A/ kasācijas sūdzības argumenti par apelācijas instances

tiesas pieļautiem Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem ir pamatoti ar lietā iegūto pierādījumu un konstatēto apstākļu subjektīvu

vērtējumu, kopumā pauž sūdzību iesniedzēju neapmierinātību ar tiem secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā iegūtos

pierādījumus, un ir vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar

Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.

Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu un 573.1 panta pirmo daļu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Radzeviča A. Branta S. Kaija