Court dismissed appeal in inheritance dispute, upholding title recognition for sole heir under Civil Code provisions.

NORAKSTS

Lieta Nr. C04210509

SKC-236/2015

S P R I E D U M S

Rīgā 2015. gada 15. oktobrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments šādā sastāvā:

tiesnese referente M. Senkāne

tiesnesis A. Strupišs

tiesnese A. Vītola

rakstveida procesā izskatīja /pers. B/ kasācijas sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013. gada 18. februāra spriedumu civillietā

/pers. C/ prasībā pret /pers. D/ un /pers. B/ ar trešajām personām Rīgas domi un Rīgas pilsētas zemes komisiju par īpašuma tiesību atzīšanu uz

nekustamo īpašumu.

A p r a k s t o š ā

[1] /pers. C/ 2009. gada 28. janvārī cēlusi tiesā prasību pret /pers. E/ un /pers. B/ par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu, kurā,

pamatojoties uz Civillikuma 404., 667., 668., 670. pantu, lūgusi:

- atzīt prasītāju par vienīgo /pers. F/ likumisko mantinieci;

- atzīt prasītājai īpašuma tiesības uz ¼ domājamo daļu no nekustamā īpašuma - zemes gabala 3689 m2 platībā - /adrese/, kadastra Nr.

/numurs/;

- dzēst Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/ /pers. E/ un /pers. B/ īpašuma tiesības uz zemes gabalu katrai 1/8 domājamās

daļas apmērā.

Prasībā norādīts, ka prasītājas mātes /pers. G/ pilnvarotais pārstāvis /pers. H/ 1992. gada 20. jūnijā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tautas

deputātu padomē iesniedza zemes pieprasījumu ar lūgumu atjaunot īpašuma tiesības uz zemes gabalu /adrese/, taču šis pieprasījums netika izskatīts, kā arī

iesniedzējam netika paziņots par tā virzību.

Saskaņā ar Latvijas valsts vēstures arhīva 1993. gada 21. aprīļa izziņu Nr. Z-367/3 uz 1940. gada 21. jūliju /pers. I/ zemesgrāmatā bija

nostiprinātas īpašuma tiesības uz 1/4 domājamo daļu, /pers. F/ – uz 1/4 domājamo daļu un /pers. J/ – uz 1/2 domājamo daļu no zemes gabala /adrese/.

/pers. C/ ir /pers. F/ mazmeita un pēc mātes /pers. G/ nāves 1995. gada 14. decembrī – tuvākā pirmās pakāpes mantiniece.

Ar Rīgas pilsētas zemes komisijas 2007. gada 16. oktobra lēmumu Nr. 12/17 atjaunotas /pers. J/ mazmeitas /pers. B/ īpašuma tiesības uz 5/8

domājamām daļām un /pers. I/ mazmeitas /pers. E/ īpašuma tiesības uz 3/8 domājamām daļām zemes gabala /adrese/. grupa, 163. grunts, Rīgā ar platību

3689 m2. Faktiski abām atbildētājām kā ceturtās šķiras mantiniecēm vienādās daļās (1/8 domājamā daļa) tika piešķirta arī prasītājas vecaimātei /pers. F/

piederējusī daļa, uz kuru likumā noteiktajā kārtībā bija pieteikusies /pers. G/.

Ņemot vērā minēto, prasītājas ieskatā ir pamats atzīt viņu par /pers. F/ vienīgo mantinieci un atzīt īpašuma tiesības uz ¼ domājamo daļu no strīdus

zemes gabala.

Turklāt /pers. C/ zemesgrāmatā nostiprinātas īpašuma tiesības uz ¼ domājamo daļu no ēkām, kas atrodas uz zemes gabala /adrese/.

[2] Ar Rīgas apgabaltiesas 2009. gada 11. novembra lēmumu un 2010. gada 31. marta lēmumu lietā trešās personas statusā pieaicināta Rīgas

pilsētas zemes komisija un Rīgas dome (skat. lietas 79., 87. lpp.).

[3] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010. gada 5. jūlija spriedumu /pers. C/ prasība apmierināta. Atzītas prasītājas īpašuma

tiesības uz 1/4 domājamo daļu no zemes gabala /adrese/, zemesgrāmatas nodalījumā dzēstas /pers. E/ un /pers. B/ īpašuma tiesības uz 1/8 domājamo

daļu katrai no minētā zemes gabala.

Tiesa atzinusi, ka /pers. C/ ir vienīgā /pers. F/ likumiskā mantiniece un nav iesniegti pierādījumi, ka /pers. F/ ir citi tuvāki mantinieki.

1992. gada 20. jūnija pieteikums par īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu netika izskatīts, jo /pers. G/ mira 1995. gada 14.

decembrī, bet Rīgas pilsētas zemes komisija nebija ņēmusi vērā pieteikumā izteikto lūgumu par īpašuma tiesību atjaunošanu tieši prasītājai. Turklāt lietas

materiālos nav informācijas, ka pārstāvis būtu informēts par pieteikuma izskatīšanu, kā tas tika lūgts 1992. gada 20. jūnija pieteikumā.

Atbilstoši labas ticības, taisnīguma un samērīguma principam, pie apstākļiem, kad ir noskaidrotas un pierādītas /pers. C/ likumiskās tiesības mantot

/pers. F/ atstāto mantojumu, prasītājai atzītas īpašuma tiesības uz ¼ domājamo daļu no zemes gabala /adrese/.

Rīgas pilsētas zemes komisija, pieņemot 2007. gada 16. oktobra lēmumu par īpašuma tiesību atjaunošanu atbildētājām, nav ņēmusi vērā apstākli,

ka prasītāja ir pirmās šķiras mantiniece uz mātes /pers. G/ atstāto mantojumu, kas savukārt mantots no /pers. F/. Bez tam /pers. C/ kā mantiniecei jau

pieder ¼ domājamā daļa no namīpašuma /adrese/.

[4] 2011. gada 13. augustā /pers. E/ mirusi. Ar Civillietu tiesu palātas 2012. gada 27. novembra lēmumu atbildētāja /pers. E/ aizstāta ar viņas

tiesību pārņēmēju /pers. D/ (skat. lietas 139.lpp.).

[5] Izskatījusi lietu sakarā ar /pers. B/ iesniegto apelācijas sūdzību, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 2013. gada 18. februārī nospriedusi

prasību apmierināt.

/pers. C/ atzītas īpašuma tiesības uz nekustamā īpašuma /adrese/, ¼ domājamo daļu un dzēstas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr.

/numurs/ ierakstītās /pers. B/ īpašuma tiesības uz 1/8 domājamo daļu no minētā zemes gabala.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[5.1] Atbilstoši Civilprocesa likuma 203. panta otrās daļas noteikumiem Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010. gada 5. jūlija

spriedums prasības daļā pret /pers. E/ ir stājies likumīgā spēkā.

[5.2] Tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 432. panta piekto daļu pievienojas pārsūdzētā sprieduma motivācijai.

[5.3] /pers. B/ tika atjaunotas īpašuma tiesības uz 1/8 domājamo daļu arī no bijušās īpašnieces /pers. F/ domājamās daļas no strīdus zemes gabala

kā ceturtās šķiras mantiniecei, uz kuru likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” noteiktajā kārtībā un termiņā pieteikumu bija iesniegusi

/pers. F/ pirmās šķiras mantiniece meita /pers. G/, bet kas netika izskatīts likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar 2009. gada 27. jūlija mantojuma apliecību, atklājoties /pers. G/ mantojumam, uz /pers. C/ kā mantinieci pārgāja tiesības uz zemes

īpašuma tiesību atjaunošanu, ko mantojuma atstājēja bija uzsākusi realizēt, iesniedzot attiecīgo pieteikumu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tautas

deputātu padomē.

[5.4] Prasība celta Civillikuma 685. pantā noteiktajā termiņā, jo minētās tiesības prasītājai radušās 2008. gada 25. februārī, kad zemesgrāmatā

nostiprinātas /pers. B/ īpašuma tiesības uz strīdus zemi.

[5.5] Atbilstoši Civillikuma 667. panta noteikumiem /pers. C/ ir pamats izdot viņai pienākošos 1/4 domājamo daļu strīdus īpašuma un izbeigt /pers.

B/ zemesgrāmatā nostiprinātās īpašuma tiesības uz īpašuma 1/8 domājamo daļu.

[6] Par apelācijas instances tiesas spriedumu /pers. B/ iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā, atsaucoties uz materiālo tiesību normu nepareizu

iztulkošanu, kā arī procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, lūgusi spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai.

Kasācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[6.1] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 426. panta pirmo daļu un ir nepareizi piemērojusi minētā likuma 203. panta otro daļu. Apelācijas

instances tiesa nepamatoti secinājusi, ka spriedums prasības daļā pret /pers. E/ ir stājies likumīgā spēkā, jo /pers. B/ pirmās instances tiesas spriedumu

pārsūdzēja pilnā apjomā.

[6.2] Lai gan prasība ir celta par īpašuma tiesību atzīšanu, pamatojot to ar apstākli, ka prasītāja ir /pers. F/ tuvākas pakāpes radiniece, tomēr

faktiski prasība ir par īpašuma tiesību atjaunošanu atbilstoši likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta sestajai daļai.

Minētajā tiesību normā ir noteikts, ka mantinieks var celt tiesā prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu līdz 2008. gada 1. septembrim. Kasācijas

sūdzības iesniedzējas ieskatā konkrētajā gadījumā jēdzieni „īpašuma tiesību atzīšana” un „īpašuma tiesību atjaunošana” ir vērtējami kā identiski, jo tiem ir

vienāds mērķis un rezultāts.

Savukārt atbilstoši likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta sestajai daļai prasītājai nav tiesību lūgt atjaunot īpašuma

tiesības uz strīdus nekustamo īpašumu, jo tās likumā noteiktajā kārtībā ir ieguvusi cita persona.

[6.3] Lai gan prasītāja ir /pers. F/ mantiniece, tomēr konkrētajā gadījumā nav pamata piemērot Civilprocesa likuma 685. pantā noteikto termiņu,

bet ir jāpiemēro speciālā likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta sestajā daļā noteiktais termiņš.

[6.4] Tiesa nav vērtējusi Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. SKC-803, uz ko apelācijas sūdzībā atsaukusies

atbildētāja.

[6.5] Prasītāja nav pierādījusi, ka 1992. gada 20. jūnijā bija iesniegusi Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tautas deputātu padomē zemes

pieprasījumu. Turklāt minētā pieprasījuma iesniegšanas brīdī prasītāja vēl nebija /pers. F/ mantiniece.

[7] Paskaidrojumos par /pers. B/ kasācijas sūdzību /pers. C/ lūgusi apelācijas instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

M o t ī v u d a ļ a

[8] Pārbaudījis lietā esošā sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas spriedumu pārsūdzējusi, un argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā

tas noteikts Civilprocesa likuma 473. panta pirmajā daļā, Civillietu departaments atzīst, ka Civillietu tiesu palātas 2013. gada 18. februāra spriedums ir

atstājams negrozīts.

[8.1] Kasācijas sūdzības iesniedzēja Civilprocesa likuma 426. panta pirmās daļas pārkāpumu saistījusi ar to, ka apelācijas instances tiesa lietu

skatījusi tikai prasības daļā pret /pers. B/, lai gan viņa apelācijas sūdzībā bija pārsūdzējusi pirmās instances tiesas spriedumu pilnā apjomā.

Civilprocesa likuma 1. panta pirmā daļa paredz katras personas tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto

interešu aizsardzību tiesā.

Tiesības uz citu personu aizskarto vai apstrīdēto tiesību aizstāvību bez likumam atbilstoša pilnvarojuma noformēšanas Civilprocesa likumā nav

paredzētas.

Minētais noteikums attiecas arī uz personas tiesībām pārsūdzēt tiesas spriedumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 203. panta otrās daļas noteikumiem, ja spriedums pārsūdzēts kādā daļā, nepārsūdzētajā daļā tas stājas spēkā, kad

notecējis termiņš tā pārsūdzēšanai.

Tā kā /pers. E/ pati apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2010. gada 5. jūlija spriedumu nebija iesniegusi, savukārt /pers. B/ /pers. E/ vārdā

to pārsūdzēt nebija pilnvarota, Civillietu tiesu palāta pamatoti atzinusi, ka spriedums pret /pers. E/ ir stājies likumīgā spēkā.

Šādos apstākļos nepamatots ir kasācijas sūdzības arguments, ka apelācijas instances tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 426. panta pirmās

daļas noteikumus un nav ievērojusi lietas izskatīšanas robežas.

[8.2] Likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta sestās daļas noteikumi regulē kārtību, kādā bijušajiem zemes īpašniekiem

vai viņu mantiniekiem ir tiesības pieprasīt zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, paredzot šo pieprasījumu iesniegšanai konkrētus termiņus, kā arī nosakot

termiņu prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu iesniegšanai tiesā līdz 2008. gada 1. septembrim.

Atbilstoši minētā likuma 11. panta noteikumiem visus zemes pieprasījumus izskata attiecīgās pilsētas zemes komisija, pieņemot lēmumus likumā

„Par zemes komisijām” noteiktajā kārtībā. Savukārt gadījumā, ja šāda pieprasījuma iesniegšana likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”

noteiktajos termiņos nav notikusi, personai ir tiesības vērsties ar prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu tiesā.

Kā pareizi norādīts /pers. B/ kasācijas sūdzībā, 2007. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. SKC-803/2007 Senāts ir norādījis, ka „bijušajiem

zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem likumdevējs deva iespēju likumā noteiktajā kārtībā un termiņos pieprasīt zemi vai kompensāciju. Šie jautājumi

nav risināmi bezgalīgi, jo pretējā gadījumā netiks īstenots likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 2. pantā izvirzītais zemes reformas

mērķis un 3. pantā paredzētie uzdevumi.” Tomēr šajā pat spriedumā Senāts norādījis arī, ka „likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”

12. panta sestās daļas noteikumi (..) faktiski attiecas uz izņēmuma gadījumu, tas ir, kad zemes pieprasījums vispār nav bijis iesniegts likumā paredzētajos

termiņos.”

Konkrētajā gadījumā konstatējami citi apstākļi.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudot lietā apkopotos pierādījumus, spriedumā pamatoti konstatējusi, ka /pers. C/ mātes /pers. G/ pilnvarotais

pārstāvis /pers. H/ 1992. gada 20. jūnijā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas Zemes komisijā iesniedzis pieprasījumu par īpašuma tiesību atjaunošanu

uz strīdus zemi. Tas apstiprinās ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas 1999. gada 21. janvāra Atzinumā Nr. 4.85-A par īpašuma tiesību atjaunošanu /pers.

B/ un /pers. E/ norādīto, kā arī tiesvedības procesa gaitā šo faktu atzinis arī lietā trešās personas statusā pieaicinātais Rīgas pilsētas Zemes komisijas

pārstāvis (skat. lietas 12., 13.lpp.).

Šādos apstākļos nav pamata uzskatīt, ka /pers. C/ būtu cēlusi prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu likuma „Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās” kārtībā. Turklāt jāņem vērā, ka prasība par īpašuma tiesību atjaunošanu vienmēr ir ceļama pret institūciju, kuras kompetencē ir

īpašuma tiesību atjaunošanas jautājumi – šajā gadījumā Rīgas domi un Rīgas pilsētas zemes komisiju, kuras izskatāmajā lietā pēc atbildētāju lūguma ar

tiesas lēmumu pieaicinātas vien trešo personu statusā un pret kurām nekādi prasījumi nav izvirzīti. Izskatāmajā lietā, atsaucoties uz Civillikuma 404. panta

noteikumiem, prasība ir celta pret atbildētājām kā /pers. F/ mantiniecēm, lūdzot izdot viņu īpašumā esošo bet prasītājai kā tuvākas pakāpes mantiniecei

pienākošos mantojuma daļu.

[8.3] 2007. gada 16. oktobrī Rīgas pilsētas Zemes komisija pieņēmusi lēmumu Nr. 12/17 par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemes gabalu

/adrese/. grupa, 163. grunts, /pers. B/ 5/8 domājamo daļu, bet /pers. E/ – 3/8 domājamo daļu apmērā, un uz tā pamata 2008. gada 25. februārī abu

atbildētāju īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā.

Nav strīda par to, ka /pers. E/ un /pers. B/ atjaunotas īpašuma tiesības arī uz bijušajai īpašniecei /pers. F/ piederējušo ¼ domājamo daļu strīdus

zemes īpašuma – katrai 1/8 domājamās daļas apmērā.

Tāpat nav strīda par to, ka prasītāja /pers. C/ ir 1995. gada 14. decembrī mirušās /pers. G/ meita un strīdus īpašuma īpašnieces uz 1940. gada 21.

jūliju /pers. F/ mazmeita.

[8.4] Civillikuma 668. pants, ar kuru pamatota /pers. C/ celtā prasība, paredz, ka mantojuma prasību var celt pret katru, kas apstrīd prasītāja

mantojuma tiesību, vienalga, vai apstrīdētājs valda mantojumu pilnīgi vai pa daļai (..).

Atbilstoši Civillikuma 670. panta noteikumiem mantojuma prasības mērķis ir atzīt prasītāju vai nu par vienīgo mantinieku, vai par līdzmantinieku, un

saskaņā ar to izdot viņam ar visiem pieaugumiem vai nu visu atstāto mantojumu, vai viņam pienākošos daļu (..).

Lietā nodibināts, ka 2009. gada 27. jūlijā /pers. C/ apstiprināta mantojuma tiesībās uz savas mātes /pers. G/ visu atstāto mantojumu. Mantojuma

apliecībā norādīts arī, ka /pers. G/ pieņēmusi savas mātes /pers. F/, mirušas 1968. gada 1. martā, atstāto mantojumu (skat. lietas 72.lpp.).

Atbilstoši Civillikuma 701. panta noteikumiem ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu visas mantojuma atstājēja tiesības un saistības, ciktāl tās

neizbeidzas ar viņa personu, pāriet uz mantinieku.

Apstākļos, kad nodibināts, ka likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 6. panta pirmajā punktā noteiktajā termiņā (līdz 1992.

gada 20. jūnijam) /pers. G/ izmantoja savas tiesības pieteikties uz mātei /pers. F/ padomju varas gados nacionalizēto zemes īpašumu, šīs tiesības pilnā

apmērā mantoja viņas mantiniece – meita /pers. C/.

Tādējādi /pers. C/ celtās prasības mērķis izdot viņai kā /pers. G/ mantiniecei pienākošos mantojuma daļu, kura atrodas atbildētāju īpašumā, atzīstot

viņu par vienīgo /pers. F/ mantinieci, pilnībā atbilst mantojuma prasības būtībai un pretēji kasācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim par tādu arī ir

uzskatāma.

[8.5] Saskaņā ar Civillikuma 685. panta noteikumiem mantojuma prasība noilgst pēc piecu gadu notecējuma, skaitot no tās dienas, kad radusies

tiesība šo prasību celt.

Lietā nav strīda par to, ka, ceļot prasību 2009. gada 28. janvārī, /pers. C/ minēto termiņu ir ievērojusi.

Ņemot vērā šī sprieduma [8.2] un [8.4] punktā minētos argumentus, nav pamatots /pers. B/ kasācijas sūdzībā norādītais, ka izskatāmajā lietā būtu

piemērojams likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta sestajā daļā noteiktais termiņš prasības celšanai tiesā.

[9] Augstāk norādīto apstākļu kopums ļauj izdarīt secinājumu, ka Civillietu tiesu palātas 2013. gada 18. februāra spriedums ir atstājams negrozīts,

bet /pers. B/ iesniegtā kasācijas sūdzība kā nepamatota noraidāma.

R e zo l ut ī v ā da ļ a

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 1. punktu, Civillietu departaments

n o s p r i e d a

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013. gada 18. februāra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. B/ kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese (paraksts) M. Senkāne

Tiesnesis (paraksts) A. Strupišs

Tiesnese (paraksts) A. Vītola

NORAKSTS PAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu departamenta tiesnese M. Senkāne

Rīgā 2015. gada 15. oktobrī