Court dismisses church appeal against pandemic restrictions requiring masks and distancing in religious gatherings. The court upholds the government's right to enforce health measures. The decision confirms that state health regulations apply to religious organizations. The ruling emphasizes the principle of separation of church and state. The court finds the restrictions proportionate to public health goals. The judgment rejects claims of state interference in religious matters. The decision affirms the validity of mandatory vaccination checks for religious events. The court concludes that individual rights do not exempt organizations from laws. The outcome supports the government's authority during emergency situations.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420283721

AA43-0223-23/9

ECLI:LV:ADAT:2023:0404.A420283721.14.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2023.gada 4.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Santa Liniņa,

tiesneses Irina Kaļiņina un Roze Paegle

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Evaņģēlisko kristiešu draudzes

/Nosaukums A/ un /pers. A/ pieteikumu par Ministru kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojuma Nr.720 „Par ārkārtējās

situācijas izsludināšanu” 5.26.2apakšpunkta atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar pieteicēju Evaņģēlisko kristiešu draudzes

/Nosaukums A/ un /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 15.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Ministru kabineta 2021.gada 11.novembra rīkojumu Nr.828 no 2021.gada 15.novembra grozīts Ministru

kabineta 2021.gada 9.oktobra rīkojums Nr.720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – Rīkojums), papildinot to

ar 5.26.2apakšpunktu, kas noteica, ka reliģiskās darbības veikšanas vietās (iekštelpās un ārtelpās): 1) pulcēšanās notiek

epidemioloģiski drošā vidē, lietojot sejas maskas, nodrošinot apmeklētājiem individuālas sēdvietas, kas dažādās rindās tiek

izkārtotas pamīšus, starp katrām blakus esošajām divām sēdvietām nodrošinot ne mazāk kā divu sēdvietu distanci. Divās

blakus esošajās sēdvietās atrodas ne vairāk kā divas personas. Ja pulcēšanās laikā cilvēkam netiek nodrošināta sēdvieta,

apmeklētāji atrodas iezīmētās fiksētās stāvvietās, ievērojot 2 m distanci un vienam apmeklētājam nodrošinot ne mazāk kā

15 m2 no publiski pieejamo telpu platības; 2) bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta uzrādīšanas var notikt

individuāli apmeklējumi, ja tie ierobežoti laikā (ne ilgāk par 15 minūtēm), katram apmeklētājam nodrošināti ne mazāk kā 15

m2 no publiski pieejamo telpu platības un tiek lietotas sejas maskas; 3) tiek nodrošināts, ka pulcēšanās epidemioloģiski

drošā vidē nenotiek vienlaikus ar individuāliem apmeklējumiem, kuros netiek uzrādīti vakcinācijas vai pārslimošanas

sertifikāti.

[2] Pieteicēji Evaņģēlisko kristiešu draudze /Nosaukums A/ (turpmāk – draudze) un draudzes vecākais mācītājs /pers.

A/ vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Rīkojuma 5.26.2apakšpunkta atcelšanu attiecībā uz viņiem.

[2.1] Minētais Rīkojuma apakšpunkts papildus epidemioloģiskām prasībām no 2021.gada 15.novembra pieprasa

reliģiskajai organizācijas garīgajam un kalpojošam personālam, kā arī visiem reliģiskās darbības veikšanas vietas

apmeklētājiem vakcinēties, bet garīgajam vai kalpojošam personālam ir jāpārbauda katras personas sadarbspējīga

vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esība, papildus uzrādot personu apliecinošu dokumentu.

[2.2] Rīkojuma anotācijā nav minēts epidemioloģiskās drošības pamatojums attiecībā uz reliģisko organizāciju

darbību. Savukārt reliģijas brīvība pieder pie pirmās paaudzes fundamentālajām cilvēktiesībām un baznīcas atdalītība no

valsts neļauj valstij iejaukties reliģiskas organizācijas iekšējās lietās. Aizliegums nevakcinētām personām piedalīties reliģiskā

darbībā – dievkalpojumā – ir uzskatāms par valsts iejaukšanos baznīcas iekšējās lietās.

[2.3] Valsts nekādos apstākļos, t.sk. ārkārtējās situācijas apstākļos, nevar aizliegt reliģiskajām organizācijām tiesības

nodarbināt garīgo personālu, uzlikt par obligātu pienākumu tam vakcinēties, aizliegt dalību reliģiskajās darbībās, kas

izpaužas vienīgi reliģiskās organizācijas ietvaros un nav tās pārliecības paušana ārpus reliģiskās organizācijas telpām.

Tādējādi tiek aizliegts svarīgākajā reliģiskajā darbībā, proti, dievkalpojumu noturēšanā, piedalīties garīgajam personālam un

reliģiskās organizācijas locekļiem, kuri nevar uzrādīt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu.

[2.4] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 116.pants ļauj ierobežot vienīgi reliģiskās pārliecības

paušanu, savukārt reliģiskās darbības veikšanu nedrīkst ierobežot ne likumi, ne Ministru kabineta noteikumi, ne Rīkojums.

[2.5] Slimību un profilakses kontroles centram vai citām iestādēm nav datu par lielāku inficēšanās risku reliģiskās

darbības veikšanas vietās, tādēļ nav pamata reliģiskās darbības veikšanas vietām uzlikt lielākus ierobežojumus nekā citiem

privātiem pasākumiem vai aizsargātām miermīlīgām pulcēšanās izpausmēm. Īpaši jāņem vērā reliģisko darbību veikšanas

vietu lielās telpu platības, kas viegli ļauj ievērot distances un citas epidemiloģiskās drošības prasības.

[2.6] Draudze finansiāli sevi nodrošina ar ziedojumiem, kurus klātienē atnes individuālie apmeklētāji draudzes

reliģiskajās darbībās. Valsts ārkārtējās situācijas laikā nav paredzējusi atbalsta mehānismus reliģiskajām organizācijām, tādēļ

bez klātienes reliģiskās darbības veikšanas nav iespējams finansiāli uzturēt draudzi.

[2.7] Reliģiskās organizācijas slēgšanas gadījumā simtiem cilvēku paliktu bez garīgās aprūpes, kas ārkārtējās situācijas

laikā ticīgiem cilvēkiem ir vitāli nepieciešama. Lai arī valsts ir izvēlējusies iedzīvotājus šķirot, balstoties uz vakcināciju vai

pārslimošanu, taču kristīgās reliģiskās organizācijas šādas lietas nedrīkst darīt, balstoties uz Bībeles mācību, Jēzus

tuvākmīlestības principu un uz iekšējo reliģisko pārliecību. Draudze apņemas ievērot epidemioloģiskās drošības prasības,

bet nepiekrīt diskriminēt garīgo un kalpojošo personālu vai reliģiskās darbības veikšanas vietas apmeklētājus.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 15.jūnija spriedumu pieteicēju pieteikums noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Personas privāto dzīvi aizsargā Satversmes 96.pants, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves,

mājokļa un korespondences neaizskaramību. Minētās tiesības ir ietvertas arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka personas fiziskā

neaizskaramība, tostarp attiecībā uz medicīnisku manipulāciju veikšanu, ir daļa no „privātās dzīves” Konvencijas 8.panta

izpratnē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998.gada 15.janvāra lēmumu lietā „Boffa un citi pret Sanmarīno” un

2013.gada 12.marta lēmumu lietā „Bayture un citi pret Turciju” ). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka

vakcinācijas pienākums un šī pienākuma neizpildes sekas ir personu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

ierobežojums (sk. 2021.gada 8.aprīļa sprieduma lietā „Vavrička un citi pret Čehiju” 258.-261.punktus ). Savukārt

Satversmes 99.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Vienlaikus

Satversmes 116.pants paredz, ka personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu

pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar Satversmes 111.pantu

valstij ir jāaizsargā cilvēku veselību un jāgarantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimums. Tādējādi sabiedrības veselība

ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības.

No Satversmes 111.pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas

nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 30.decembra sprieduma lietā Nr.2008-37-

03 11.1.apakšpunktu). Tādējādi arī Satversmes 99. un 102.pantā ietvertās tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai

var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas 2018.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr.2017-18-01 21.punktu).

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka, konstatējot tiesību ierobežojumu, tālāk jānoskaidro, vai šāds ierobežojums ir

attaisnojams, proti: 1) vai pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai

ierobežojums atbilst samērīguma principam jeb vai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi ar ierobežojuma leģitīmo mērķi.

[3.2] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 11.pantā ietvertajam likuma atrunas principam privātpersonai

nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata.

Saskaņā ar juridiskajā literatūrā skaidroto likuma atrunas principa būtība ir tāda, ka iestāde personai nelabvēlīgu

administratīvo aktu var izdot tikai uz tautas vai tautas vēlētu priekšstāvju pieņemta vai akceptēta normatīvā akta pamata

(L.Biksiniece- Martinova. Administratīvā procesa likuma 11.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma

komentāri. A un B daļa. J.Briede (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 171.lpp.).

Rīkojuma 5.26.2apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2021.gada 15.novembra līdz 21.decembrim, uzlika

pienākumu reliģiskajai organizācijai papildus epidemioloģiskām prasībām (distances ievērošana, individuālas sēdvietas vai

stāvvietas, sejas masku lietošana un telpu platības nodrošināšana uz vienu personu) nodrošināt pulcēšanās darbības

epidemioloģiski drošā vidē. Tādējādi reliģiskās organizācijas garīgajam un kalpojošam personālam pašam un visiem

reliģiskās darbības veikšanas vietas apmeklētājiem, lai pulcētos reliģiskos pasākumos, bija jābūt vakcinētiem vai

pārslimojušiem Covid-19 infekciju, bet nevakcinētiem bija saglabāta iespēja individuāliem apmeklējumiem. Savukārt laika

posmā no 2021.gada 22.decembra līdz 2022.gada 28.februārim Rīkojuma 5.26.2 2.apakšpunkts paredzēja izņēmumu no

reliģiskās organizācijas pulcēšanās epidemioloģiski drošā vidē, nosakot, ka gadījumā, ja netiek uzrādīti vakcinācijas vai

pārslimošanas sertifikāti, iekštelpās vienlaikus var atrasties ne vairāk par 10 apmeklētājiem, katram apmeklētājam paredzot

ne mazāk kā 15 m2 no publiski pieejamo telpu platības un pirms ieejas reliģiskās darbības veikšanas vietā katru apmeklētāju

nodrošinot ar FFP-2 respiratoru lietošanai dievkalpojuma laikā.

Rīkojums ir pamatots ar likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. un 8.pantu, kā arī Epidemioloģiskās

drošības likuma 3.panta otro daļu.

Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4.panta pirmajā daļā ir skaidrots, ka ārkārtējā situācija ir īpašs

tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un

pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Minētā

likuma 8.panta otrajā daļā ir noteikts, ka, izsludinot ārkārtējo situāciju, Ministru kabinetam papildus šā panta pirmajā daļā

minētajām tiesībām ir tiesības noteikt konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus, kas valsts apdraudējuma un

tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci valsts

apdraudējuma novēršanā vai pārvarēšanā. Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta otrajā daļā ir paredzēts, ka Ministru

kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai.

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta pirmās daļas 3. un 6.punktu

epidemioloģiskā drošība ietver gan iedzīvotāju vakcināciju, gan arī īpašu piesardzības un ierobežošanas pasākumu

noteikšanu, pārsūdzētais Rīkojuma apakšpunkts ir izdots uz likuma pamata. Turklāt atbilstoši Epidemioloģiskās drošības

likuma 30.panta trešajā daļā noteiktajam, ja sākusies epidēmija vai pandēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu

obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tādējādi likumā ir paredzēts pilnvarojums Ministru kabinetam

izsludināt papildu obligāto vakcināciju.

Vienlaikus jāpatur prātā, ka atbilstoši likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 10.panta pirmajā daļā

noteiktajam Saeimas Prezidijs Ministru kabineta lēmumu par ārkārtējo situāciju vai par tādiem grozījumiem lēmumā par

ārkārtējo situāciju, kuri nosaka papildu teritoriālos vai tiesību ierobežojumus, kā arī par izsludinātās ārkārtējās situācijas

pagarināšanu nekavējoties iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā. No publiski pieejamās informācijas konstatējams, ka Saeima

2021.gada 14.oktobra sēdē nolēmusi atbalstīt Ministru kabineta lēmumu izsludināt ārkārtējo situāciju no 2021.gada

11.oktobra līdz 2022.gada 11.janvārim, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un

mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, atbilstoši

Rīkojumā noteiktajam

(https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs_lmp.nsf/0/E1ADEA9A00B2EA9BC225876E004601EB?OpenDocument).

Tādējādi tiesa secināja, ka likuma atrunas princips ir ievērots un pamattiesību ierobežojums noteikts saskaņā ar likumu.

[3.3] Novērtējot, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, noskaidrojams, vai tā pamatā ir apstākļi un

argumenti, kādēļ tas vajadzīgs, proti, vai ierobežojums ticis noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (sk.

Satversmes tiesas 2005.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr.2005-19-01 9.punktu).

Likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” mērķis ir nodrošināt nacionālo drošību valsts apdraudējuma

gadījumā (1.pants). Ārkārtējo situāciju var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās

draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās

darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība (4.panta otrā daļa). Savukārt Rīkojuma mērķis ir apturēt straujo Covid-

19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, mazināt novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts

funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību (sk. Rīkojuma ievadu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka vakcinācijas pienākums ir nacionālo iestāžu atbilde uz neatliekamu sociālo

vajadzību aizsargāt personu un sabiedrības veselību pret attiecīgajām slimībām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2021.gada 8.aprīļa sprieduma lietā „Vavrička un citi pret Čehiju” 284.punktu).

Rīkojuma anotācijā ietvertā informācija norāda uz būtisku nepieciešamību sasniegt Rīkojuma mērķi. Proti, tajā

norādītie dati liecina par strauju Covid-19 infekcijas izplatības pieaugumu, kā rezultātā ir nepieciešams pastiprināt

epidemioloģiskās kontroles pasākumus, tādējādi mazinot inficēšanās biežumu un pārslodzi ārstniecības iestādēm. Lemjot

par epidemioloģiskās kontroles pasākumu pastiprināšanu, ir ņemts vērā Covid-19 infekcijas reproduktivitātes koeficients,

no kā secināts, ka iepriekš ieviestie epidemioloģiskās drošības pasākumi nav pietiekami, lai novērstu strauju infekcijas

tālāko izplatību, kam sekas būs straujš pacientu ar smagu slimības gaitu pieaugums slimnīcās un straujš nāves gadījumu

pieaugums. Prognozēts, ka, vadoties no esošās situācijas, ja tiek paredzēti pasākumi, kas par 50% mazina cilvēku, kas nav

vakcinēti, kontaktēšanos un par 20% mazina kontaktēšanos vakcinētu cilvēku vidū, papildus paredzot pasākumus

vakcinācijas veicināšanai, var tikt panākta Covid-19 straujās izplatības apturēšana un ar to saistītās pārslodzes veselības

sektoram un nāves gadījumu pieauguma apturēšana novembra vidū. Normatīvais regulējums vērsts arī uz to, lai apturētu vai

ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā.

Līdzīgi kā vakcinācijas pienākums atsevišķām personu grupām, arī pulcēšanās ierobežojumi epidemioloģiski nedrošajā

vidē reliģiskās darbības veikšanas vietās vērsti uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi

radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās atsākšanas iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu

pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības kvalitātei (sk. Veselības un Tieslietu

ministriju atbildi uz kolektīvo iedzīvotāju iesniegumu „Par vakcināciju pret COVID-19 un darba attiecībām”,

pieejama: https://www.vestnesis.lv/op/2021/230.DA6).

Līdz ar to arī tiesas secinājums, ka Rīkojuma 5.26.2 apakšpunktā noteikto ierobežojumu leģitīmais mērķis –

neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas

saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu un secīgi ar tiesībām saņemt atbilstošu veselības aprūpi, kas, pieaugot ar

Covid-19 stacionēto pacientu skaitam, ir ierobežota, kā arī mazināt novēršamo mirstību. Šāds mērķis atbilst gan

Satversmes 116.pantā, gan 1997.gada 4.aprīļa Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā:

Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu 26.pantā ietvertajiem mērķiem, kuru sasniegšanai pamattiesības var tikt

ierobežotas.

[3.4] Vērtējot Rīkojuma 5.26.2apakšpunktā noteikto ierobežojumu samērību, nepieciešams pārbaudīt, vai ir panākts

taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības gūto labumu kopumā un indivīdam uzliktajiem ierobežojumiem. Citiem vārdiem, ir

jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šī ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas 2020.gada 11.decembra sprieduma lietā

Nr.2020-26-0106 22.punktu). Izvērtējot atbilstību šim samērīguma kritērijam, notiek personas un sabiedrības interešu

svēršana, tādēļ tiesai ir jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jāizšķiras, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama

prioritāte.

Izskatāmajā lietā pieteicēju tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas iekļauj tiesības uz pašnoteikšanos lemt par

savu ķermeni, ir salīdzināmas ar sabiedrības interesēm veselības un labklājības aizsardzībā. Tātad pienākums vakcinēties,

lai turpinātu darbu vai pulcētos dievkalpojumos, ir pretnostatāms visas sabiedrības ieguvumam – Covid-19 infekcijas

izplatības mazināšanai, veselības aprūpes sistēmas pārslodzes novēršanai, līdz ar to arī jebkura tiesībām saņemt atbilstošu

veselības aprūpi, kā arī mazināt novēršamo mirstību. Ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un intereses ir būtiskas

plašākam personu lokam (t.i., visas sabiedrības interesēs ir mazināt saslimšanu, tajā skaitā smagu saslimšanu, ar Covid-19,

mazināt novēršamo mirstību, novērst veselības aprūpes sistēmas pārslodzi), savukārt ar Rīkojumu noteiktais pienākums

skar šaurāku personu loku. Vērā ņemams, ka vakcinēšanās pienākums nav absolūts, proti, pastāv izņēmums attiecībā uz

personām, kurām ir kontrindikācijas vakcinācijai. Tāpat tiesību normas arī paredz mehānismu kompensācijas saņemšanai

par iespējamu veselībai nodarītu kaitējumu vakcinācijas rezultātā.

Savukārt statistikas dati visā Rīkojuma spēkā esības laikā liecina, ka vakcinācija bija piemērots līdzeklis Rīkojuma

leģitīmo mērķu sasniegšanai. Proti, saskaņā ar 2021.gada 48.nedēļas datiem saslimstības intensitāte vakcinēto cilvēku vidū

bija 1,9 reizes mazāka nekā to vidū, kas nebija pilnībā vakcinēti. Relatīvais risks saslimt ar smagu un vidēji smagu Covid-19

formu, kuras dēļ cilvēks nonāk slimnīcā, vakcinētiem cilvēkiem bija gandrīz 4 reizes zemāks, nekā nevakcinētiem. Savukārt

relatīvais risks nomirt Covid-19 izraisīto veselības problēmu dēļ vakcinētiem cilvēkiem bija 7,5 reizes mazāks nekā

cilvēkiem, kas nebija pilnībā vakcinēti. Kaut arī Rīkojuma spēkā esības laikā plaši sāka izplatīties vīrusa Omikrona variants,

pret kuru vakcinācijas efektivitāte ir ievērojami zemāka nekā salīdzinājumā ar Delta variantu un strauji samazinās laika gaitā,

tomēr aizsardzība pret hospitalizāciju ir daudz lielāka nekā pret simptomātisku slimību, jo īpaši pēc balstvakcinācijas

(cilvēkiem, kas saņēmuši primāro vakcināciju relatīvais risks nonākt slimnīcā Covid-19 izraisīto veselības problēmu dēļ

2022.gada februārī bija 2,2 reizes zemāks nekā nevakcinētiem cilvēkiem, bet balstvakcinācija šos riskus samazināja 5,7

reizes. Risks nomirt Covid-19 izraisīto veselības problēmu dēļ personām, kuras pabeigušas primāro vakcināciju, bija 2,6

reizes zemāks nekā personām, kurām primārā vakcinācija nebija pabeigta. Savukārt balstvakcinācija par 50% palielināja

aizsardzību arī pret inficēšanos. Tādējādi arī tiesas secinājums, ka, nosakot pulcēšanās ierobežojumus un izvirzot

epidemioloģiskās drošības prasības reliģiskās darbības veikšanas vietās, pamatoti bija ņemt vērā to, vai personām ir

vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāts, vai nav. Nav konstatējami citi alternatīvi un vismaz tikpat efektīvi līdzekļi citu

cilvēku leģitīmo interešu aizsardzībai kā pulcēšanās ierobežojumi, individuālo aizsardzības līdzekļu lietošana un vakcinācija.

Līdz ar to pulcēšanās ierobežojumi neatkarīgi no dominējošā vīrusa varianta Latvijā bija būtiski, lai mazinātu straujo Covid-

19 infekcijas izplatību, nepieļautu veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību visā Rīkojuma spēkā esības

laikā.

Novērtējot pamattiesību ierobežojumu samērību, būtiski ir tas, ka saskaņā ar Rīkojuma 5.26.2apakšpunktu (redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2021.gada 21.decembrim) reliģiskās darbības veikšanas vietas ir atvērtas ne tikai iespējai pulcēties

dievkalpojumos epidemioloģiski drošā režīmā, bet arī individuāliem apmeklējumiem neatkarīgi no vakcinācijas vai

pārslimošanas sertifikāta esības. Tādējādi, lai arī pieeja reliģiskās darbības veikšanas vietām ir ierobežota ar mērķi

samazināt Covid-19 infekcijas izplatību, paredzot, ka pulcēšanās iespējama epidemioloģiski drošā vidē, vienlaikus ir

saglabāta iespēja arī apmeklētājiem bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta individuāli apmeklēt reliģiskās darbības

veikšanas vietas. Savukārt no 2021.gada 22.decembra Rīkojuma 5.26.2 apakšpunkts atļāva reliģiskās darbības veikšanas

vietās pulcēties arī nedrošā režīmā (netiek pārbaudīti apmeklētāju Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāti),

ievērojot šādus nosacījumus: 1) telpā vienlaikus varēja atrasties ne vairāk par 10 apmeklētājiem; 2) katram apmeklētājam bija

jāparedz ne mazāk kā 15 m2 no publiski pieejamās telpas platības; 3) pirms ieejas reliģiskās darbības veikšanas vietā,

katram apmeklētājam bija jāizsniedz FFP-2 respiratoru lietošanai dievkalpojuma laikā.

Savukārt attiecībā uz garīgā un kalpojošā personāla vakcināciju norādāms, ka saskaņā ar Rīkojuma 5.7., 5.7.1. un

5.9.apakšpunktiem, kuri bija spēkā līdz 2022.gada 6.janvārim, katrai reliģiskajai organizācijai bija nepieciešams veikt sava

garīgā vai kalpojošā personāla pienākumu un darba apstākļu klātienē izvērtējumu, nosakot inficēšanās risku un iespējamo

risku citu cilvēku veselībai. Savukārt, pamatojoties uz minēto inficēšanās risku izvērtējumu, vērtējot katru gadījumu

individuāli un ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu, reliģiskajai organizācijai bija jāpieprasa, lai

attiecīgajai personai būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, ja pastāv kāds no Rīkojuma 5.7.apakšpunktā

noteiktajiem apstākļiem. Turklāt iepriekš jau minēts, ka no 2021.gada 22.decembra Rīkojuma 5.26.2apakšpunkts atļāva

reliģiskās darbības veikšanas vietās pulcēties arī nedrošā režīmā.

Tādējādi tiesas secinājums, ka Rīkojuma 5.26.2apakšpunkts gan redakcijā līdz 2021.gada 21.decembrim, gan arī

redakcijā, kas bija spēkā no no 2021.gada 22.decembra līdz 2022.gada 28.februārim, bija samērīgs, jo, pirmajā gadījumā,

pieeja reliģiskās darbības veikšanas vietām bija ierobežota ar mērķi samazināt Covid-19 infekcijas izplatību, paredzot, ka

pulcēšanās ir iespējama epidemioloģiski drošā vidē, vienlaikus saglabājot reliģiskās darbības veikšanas vietas atvērtas arī

individuāliem apmeklējumiem, savukārt, otrajā gadījumā, paredzot pulcēšanās iespēju ar konkrētiem nosacījumiem arī

epidemioloģiski nedrošā vidē.

[3.5] Attiecībā par pieteicēju minēto personu diskrimināciju pēc sadarbspējīga sertifikāta esības vai neesības, tiesa

norādīja, ka juridiskajā literatūrā ir skaidrots, ka diskriminācijas aizlieguma funkcija ir noteiktos gadījumos ierobežot

atšķirīgās attieksmes attaisnojumu abās salīdzināmajās situācijās. Tas aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet gan tikai

nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz aizliegtajiem kritērijiem (sk. J.Briede, E.Levits

Administratīvā procesa likuma 6.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa.

J.Briede (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 135.lpp.). Ja atšķirīgā attieksme balstīta uz kādu no kritērijiem,

kas iekļauti diskriminācijas aizliegumā, tad atšķirīgās attieksmes attaisnojums vai nu vispār nav iespējams, vai arī tas ir

iespējams tikai izņēmuma gadījumā. Ja atšķirīgā attieksme balstās uz jebkuru citu kritēriju, tad pietiek pamatot, ka tai ir

saprātīgi iemesli, ka tai ir leģitīms mērķis un ka tā ir samērīga (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa.

Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 98.lpp.).

Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka pieteicēju tiesības būtu ierobežotas, pamatojoties uz kādu no aizliegtajiem

kritērijiem. Pieteicēju norādītie apsvērumi nav vērtējami diskriminācijas aizlieguma principa kontekstā.

[3.6] Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa nekonstatēja, ka Rīkojuma 5.26.2apakšpunkts attiecībā uz pieteicējiem radītu

tiesiskuma principa, vienlīdzības vai samērīguma principa pārkāpumus. Līdz ar to tas ir atzīstams par tiesisku.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 15.jūnija spriedumu pieteicēji iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot

Rīkojuma 5.26.2apakšpunkta atzīt par prettiesisku, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Apelācijas sūdzība

pamatota ar pieteikuma argumentiem, papildus norādot turpmāk minēto.

[4.1] Valsts ar Rīkojuma 5.26.2apakšpunktā noteikto regulējumu ir nesamērīgi ierobežojusi reliģiskās organizācijas un

reliģiskās darbības veikšanas vietas, praktiski aizliedzot reliģiskās organizācijas dalībniekiem piedalīties reliģiskās

organizācijas iekšējā darbībā epidemioloģiski nedrošā un epidemioloģiski daļēji drošā vidē.

[4.2] Spriedumā, vērtējot ierobežojumu samērīgumu, ir izsvērtas vienīgi draudzes vecākā mācītāja un draudzes locekļu

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un draudzes vecākā mācītāja tiesības uz nodarbošanos un darbavietu, taču

vispār nav skatītas draudzes vecākā mācītāja kā garīdznieka vai draudzes locekļu reliģiskā brīvība, tāpat nav skatītas

draudzes kā reliģiskās organizācijas tiesības uz atdalītību no valsts.

[4.3] Lai gan ar Ministru kabineta 2021.gada 22.decembra rīkojumu Nr.999 pieņemtie grozījumi Rīkojumā

mainīja noteikumus, ļaujot paplašināt apmeklētāju skaitu iekštelpās no individuāliem apmeklējumiem līdz 10 personām,

vienlaikus tika pilnībā aizliegta reliģiskā darbība epidemioloģiski nedrošā vidē ārtelpās, kas ir pretrunā ar epidemioloģiskās

drošības pamatprincipiem, no kuriem izriet, ka ārtelpās Covid-19 infekcijai ir mazāka iespēja izplatīties nekā iekštelpās.

Turklāt, lai gan infekcijas izplatība samazinājās, attiecībā uz reliģiskām organizācijām ierobežojumi pieauga, tādējādi

aizliegums ārtelpās veikt reliģisko darbību epidemioloģiski nedrošā vai epidemioloģiski daļēji drošā vidē nav samērīgs.

[4.4] Tiesības personām bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta uzrādīšanas atrasties reliģiskās darbības

veikšanas vietā vienīgi kā individuālajiem apmeklētājiem līdz 15 minūtēm, iespējams, ir pietiekamas tradicionālās reliģiskās

konfesijās individuālajiem apmeklētājiem, taču evaņģēlisko kristiešu konfesijā šāda forma netiek pielietota ne rituālos, ne

praksē, jo tās dalībnieki biežāk dodas uz dievnamu, lai saņemtu garīgā personāla konsultāciju vai pavadītu laiku lūgšanā un

pārdomās u.c. reliģisko darbību veikšanai, īpaši to darot, ievērojot citas epidemioloģiskās drošības prasības vienā telpā ar

citiem ticīgajiem.

[4.5] No Tieslietu ministrijas skaidrojuma izriet, ka arī translācijas un ierakstus reliģisko organizāciju darbinieki vai

garīgais personāls nevar veikt, ja tiem nav vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta. Pieteicēji uzskata, ka nav samērīgs

aizliegums veikt reliģiskās darbības translācijas un ieraksta veidošanu, lai panāktu, ka ticīgie nedodas uz reliģiskās darbības

veikšanas vietu, bet attālināti varētu piedalīties reliģiskajā darbībā reliģiskajā organizācijā, epidemioloģiski nedrošā vai

epidemioloģiski daļēji drošā režīmā.

[4.6] Draudzes dievnama telpas pārsniedz tūkstoš kvadrātmetru, kas ļauj uzņemt lielāku skaitu ticīgo par 10

dalībniekiem, ievērojot plašas distancēšanās un platības ierobežojumu prasības. Atbilstoši reliģiskajai pārliecībai, kas

pamatota Bībelē un kristīgajā teoloģijā, ka visiem, t.sk. grēciniekiem jeb tiem, kas nepareizi rīkojas, ir jādod tiesības nākt uz

dievnamu, neskatoties uz vakcinācijas, pārslimošanas sertifikāta esības vai neesības pamatu. Tas ir pretēji evaņģēlisko

kristiešu kristīgās teoloģijas izpratnei liegt kādam apmeklēt dievnamu, īpaši vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta

prasību dēļ.

[4.7] Uzliktie ierobežojumi privātos pasākumus un miermīlīgās pulcēšanās izpausmēs ļāva iekštelpās bez papildus

citiem ierobežojumiem atrasties 10 personām, bet ārtelpās 20 personām. Pretstatā tam reliģiskās darbības veikšanas vietās

ar papildus ierobežojumiem drīkstēja atrasties līdz 10 personām iekštelpās, savukārt ārtelpās reliģisko darbību vispār bija

aizliegts veikt. Tāpat līdz 2021.gada 22.decembrim reliģiskajai darbībai iekštelpās bija stingrāki ierobežojumi nekā kultūras

pasākumiem, kur drīkstēja piedalīties četras reizes lielāks apmeklētāju skaits.

[5] Ministru kabinets rakstveida paskaidrojumos par pieteicēju apelācijas sūdzību norāda, ka tā ir nepamatota un lūdz

noraidīt.

Motīvu daļa

[6] Pieteicēji apelācijas sūdzībā iztiekuši lūgumu iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu Rīkojuma 5.26.2apakšpunkta

atbilstībai Satversmes 99. un 116.pantam.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 104.panta pirmo daļu, pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības

tiesiskumu un noskaidrojot privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai

iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību

no rmām. Administratīvā procesa likuma 104.panta otrā daļa paredz, ja tiesa uzskata, ka tiesību norma

neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu

Satversmes tiesai.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16.pantam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei; Latvijas

parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei; citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka

juridiska spēka tiesību normām (aktiem); citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un

Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam; tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru

Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes pieņemto lēmumu; Latvijas nacionālo tiesību normu

atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.

Tātad, lai administratīvajai tiesai būtu pamats vērsties Satversmes tiesā par Rīkojuma 5.26.2apakšpunkta atbilstību

Satversmei un Satversmes tiesai būtu pamats lietu izskatīt, jākonstatē atbilstību kādam no iepriekš minētajā tiesību normā

noteiktajiem gadījumiem.

Lai arī Rīkojums pēc formas un satura atgādina ārējo normatīvo aktu, kā kontrole būtu Satversmes tiesas kompetencē,

Rīkojums pēc savas juridiskās dabas ietver gan politiskus aicinājumus, gan valsts pārvaldes iekšējus lēmumus, gan

vispārīgos administratīvos aktus (sal. Senāta 2020.gada 6.jūlija lēmuma lietā Nr.SKA?1215/2020 punkts).

Rīkojuma 5.26.2apakšpunkts, par kura tiesiskumu strīds ir izskatāmajā lietā, ir uzskatāms par vispārējo administratīvo

aktu, jo apstrīdētais regulējums attiecas uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos

apstākļos – indivīdiem, kas šajā laikā Latvijas teritorijā vēlas pulcēties reliģisko darbību veikšanas vietās. Apstrīdētā

regulējuma darbība ir ierobežota laikā – tā ir spēkā Covid?19 infekcijas straujās izplatības dēļ noteiktās ārkārtējās situācijas

laikā. Ņemot vērā minēto, apstrīdētais regulējums ir uzskatāms par vispārīgo administratīvo aktu (Administratīvā procesa

likuma 1.panta trešās daļas 2.teikums).

Līdz ar to Rīkojuma 5.26.2apakšpunkta kā vispārīgā administratīvā akta atbilstības pārbaude nav Satversmes tiesas

kompetencē.

Atbilstoši likuma „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 20.panta pirmajai daļai, kas paredz, ka ārkārtējās

situācijas laikā izdotos administratīvos aktus pārsūdz un izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, pieteicēju

apstrīdētā visparīgā administratīvā akta tiesiskuma kontroli, tostarp atbilstību Satversmei, izskatāmajā lietā īsteno

administratīvā tiesa.

Ievērojot minēto, pieteicēju lūgums par vēršanos Satversmes tiesā, ir noraidāms.

[7] Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka

pieteicēja apelācijas sūdzība ir nepamatota un pieteikums ir noraidāms.

[8] Rīkojuma 5.26.2 1.apakšpunkts paredzēja, ka reliģiskās darbības veikšanas vietās gan iekštelpās, gan ārtelpās

pulcēšanās notiek epidemioloģiski drošā vidē.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumu Nr.662 „Epidemioloģiskās drošības pasākumi

Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 2.23.apakšpunktu epidemioloģiski droša vide ir telpa vai teritorija, publiska

vai privāta pasākuma norises, pakalpojuma sniegšanas vai darba vieta, kurā atrodas tikai pilnībā vakcinētas vai

pārslimojušas personas.

Tādējādi atbilstoši Rīkojuma 5.26.21.apakšpunktam reliģiskās darbības veikšanas vietā drīkstēja pulcēties tikai

vakcinētas vai Covid-19 pārslimojušas personas ar sadarbspējīgu sertifikātu.

Savukārt 5.26.22.apakšpunkts no 2021.gada 15.novembra līdz 21.decembrim pieļāva izņēmumu no iepriekš minētās

kārtības, atļaujot reliģiskās darbības veikšanas vietās individuālus apmeklējums bez vakcinācijas vai pārslimošanas

sertifikāta ne ilgāk par 15 minūtēm, bet no 2021.gada 22.decembra līdz 2022.gada 1.martam iekštelpās tika atļauts pulcēties

ne vairāk par 10 apmeklētājiem bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta. Rīkojuma 5.26.23.apakšpunkts uzlika

pienākumu nodrošināt, lai pulcēšanās dažādos epidemioloģiskajos režīmos nenotiktu vienlaikus.

Ierobežojumi attiecās uz reliģiskās darbības veikšanas vietas apmeklētājiem.

Pieteicēju galvenais iebildums ir saistīts ar Rīkojuma 5.26.2apakšpunktos noteiktās prasības reliģiskās darbības

veikšanas vietās pulcēties epidemioloģiski drošā vidē, t.i., ierobežojuma pulcēties tiem apmeklētājiem, kuri nav vakcinēti vai

pārslimojuši Covid-19, nesamērīgumu.

Attiecībā uz reliģisko organizāciju garīgā personāla un darbinieku vakcināciju un no tās izrietošajām tiesībām veikt

darba pienākumus, tostarp veikt tiešraides un ierakstus no reliģisko darbību veikšanas vietām, bija piemērojams Rīkojuma

5.7.apakšpunkts, kas izskatāmajā lietā nav pārsūdzēts. Līdz ar to argumentus, kas attiecas uz garīgā personāla un

darbinieku pienākumu vakcinēties tiesai šajā lietā nav jāvērtē.

[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Izvērtējot pirmās instances tiesas spriedumu, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pamatoti secinājusi, ka no

Rīkojuma 5.26.2apakšpunkta izrietošais aizliegums personām pulcēties reliģiskās darbības veikšanas vietā, ja tām nav

vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta, ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla

vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas

izplatības ierobežošanu, un tas ir samērīgs. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Administratīvās rajona tiesas 2022.gada

15.jūnija spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās

instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šā sprieduma 3.punktu) un atkārtoti to nenorāda.

Izvērtējot pieteicēju apelācijas sūdzības argumentus, apgabaltiesa papildus norāda turpmāk minēto.

[10] Satversmes 99.panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības

brīvību. Tādējādi minētajā teikumā konstitucionālais likumdevējs ir ietvēris reliģijas brīvības principu. Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka, atklājot Satversmes 99.panta saturu, jāņem vērā arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un to

piemērošanas prakse (sk. Satversmes tiesas 2018.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr.2017?18?01 18.punkts). Eiropas

Cilvēktiesību konvencijas 9.panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību;

šīs tiesības ietver arī brīvību nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot

reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Analoģiskas tiesības paredz arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām

un politiskajām tiesībām 18.panta pirmā daļa.

Tādējādi tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību ietver ikviena tiesības nodoties reliģijai vai ticībai, piekopjot kultu

izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 1.panta 1.punktam

minētās darbības ir reliģiskā darbība.

Pieteicēji argumentē, ka reliģiskās darbības veikšanu nedrīkst ierobežot ne likumi, ne Ministru kabineta noteikumi, ne

Rīkojums. Apgabaltiesa tam nepiekrīt turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

Reliģijas brīvība sastāv no divām daļām – iekšējās ticības, kas attiecas uz personas forum internum un ir absolūta

tiesība, jo katram ir tiesības ticēt vai neticēt kam tas vēlas, un reliģiskās pārliecības izpaušanas, kas nav absolūta tiesība (sk.

Senāta 2010.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-160/2010 24.punktu).

Saskaņā ar Satversmes 116.pantu reliģiskās pārliecības izpaušana, tātad arī reliģiskā darbība var tikt ierobežota, ja

attiecīgie ierobežojumi ir noteikti likumā, ir nepieciešami leģitīmu interešu aizsardzībai un nav pārlieku ierobežojoši.

Respektīvi, reliģiskās pārliecības brīvību ir pieļaujams samērīgi ierobežot tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams leģitīma mērķa

sasniegšanai, piemēram, lai nodrošinātu sabiedrības drošību, kārtību vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzību

(Višķere I. Reliģiskās pārliecības brīvība un evaņģēliski luteriskas draudzes nosaukums – Senāta atziņas. Jurista Vārds,

13.12.2022., Nr. 50 (1264), 34.-37.lpp.).

[11] Satversmes ievadā kā viena no pamatvērtībām ir noteikta ikviena rūpēšanās par sevi, saviem tuviniekiem un

sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī 93.pantā, kas noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību

aizsargā likums, un 111.pantā, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka veselību.

Kā pamatoti atzina pirmās instances tiesas, apstrīdēto Rīkojuma ierobežojumu leģitīmais pamatmērķis bija sabiedrības

veselības un drošības, nodrošināšana, un apstrīdētie ierobežojumi ir vērtējami kā samērīgi. Argumenti, kāpēc konkrētajā

gadījumā nelabvēlīgās sekas, kas pieteicējiem rodas to pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no

šī ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, ir izklāstīti pirmās instances tiesas spriedumā, kam apgabaltiesa pievienojas un

tāpēc tos vēlreiz neatkārto.

[12] Nav pamatots pieteicēju arguments, ka aizliegums nevakcinētām personām piedalīties reliģiskā darbībā ir

uzskatāms par valsts iejaukšanos baznīcas iekšējās lietās.

Satversmes 99.panta otrajā teikumā ir noteikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Satversmē norādītā atdalītība nozīmē,

ka reliģija ir nošķirta no valsts funkciju izpildes. Atdalītības saturu skaidro Reliģisko organizāciju likums. Proti, valsts

institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos;

savukārt valstij un pašvaldībām un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties

reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā (Reliģisko organizāciju likuma 5.panta otrā daļa).

Rīkojuma 5.26.2apakšpunkts neregulē jautājumus, kas ietilpst reliģisko organizāciju kompetencē, tādēļ nav pamata

apgalvojumam, ka ir pārkāpts baznīcas atdalītības no valsts princips.

Tas, ka valstij nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā, nenozīmē, ka uz reliģiskajām

organizācijām neattiecas un tām nav jāievēro Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti. Turklāt Reliģisko organizāciju

likuma 4.panta otrā daļa noteic, ka nevienai personai savas reliģiskās pārliecības dēļ nav tiesību neievērot likumus.

[13] Pieteicēji iebilst pret prasību reliģisko darbību veikšanai epidemioloģiski drošā vidē ārtelpās, vienlaikus no

lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums, ka minētā prasība ierobežotu tieši pieteicējus. Gan pieteikumā, gan apelācija

sūdzībā pieteicēji norāda uz reliģisko darbību veikšanu iekštelpās. Līdz ar to tiesai nav pamats izvērtēt šāda ierobežojuma

samērību attiecībā pret pieteicējiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt Evaņģēlisko kristiešu draudzes /Nosaukums A/ un /pers. A/ pieteikumu par Ministru kabineta 2021.gada

9.oktobra rīkojuma Nr.720 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.26.2apakšpunkta atzīšanu par prettiesisku.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesneses

S.Liniņa I.Kaļiņina R.Paegle