Court dismisses administrative penalty for emotional abuse due to lack of specific violation description in the decision.

Slēgtas lietas statuss

Lieta Nr. 15550008152725

Tiesvedības Nr. 1A/25/3705

Kurzemes rajona tiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Kuldīgā 2026. gada 26. februārī

tiesnese Anita Simsone,

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu /Persona A/sūdzībā par Rīgas valstspilsētas

pašvaldības administratīvās komisijas 2025. gada 4. novembra lēmumu.

Aprakstošā daļa

[1] /Persona A/ (turpmāk tekstā – iesniedzējs) iesniedzis sūdzību parRīgas valstspilsētas pašvaldības

administratīvās komisijas (turpmāk tekstā – augstāka iestāde) 2025. gada 4. novembra lēmumu (turpmāk tekstā

– augstākas iestādes lēmums), ar kuruatcelts Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvās komisijas Bērnu

lietu apakškomisijas 2025. gada 1. oktobralēmums (turpmāk tekstā – iestādes lēmums) par administratīvā

pārkāpuma procesa izbeigšanu un /Persona A/ izteikts brīdinājums par pārkāpuma izdarīšanu, kas paredzēts

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā.

Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvās komisijas2025. gada 4. novembra lēmumā norādīts, ka

izvērtējot lietas materiālus, komisija secinājusi, ka lietā ir pierādīts, ka “03.05.2025. /Persona A/ ir bijis

emocionāli vardarbīgs pret mazgadīgo /Persona B/, kas izpaužas kā izpratnes trūkums par bērnam nepieciešamo

individuālo pieeju un saasināto notikumu uztveri, kā rezultātā iestājās kaitīgās sekas, proti, pēc 03.05.2025.

notikušā saskarsmes laikā ar /Persona A/, no 2025. gada 6. maija ir novērotas šādas izmaiņas /Persona B/

uzvedībā: daudz spēcīgāka un bīstamāka autoagresija jeb paškaitējums. Pēdējais gadījums tika fiksēts 2025.

gada 14. maijā. /Persona B/ sadusmojās par neizdevušos māju, sākās spēcīga autoagresija – sita ar dūrēm deniņu

apvidū, kuru rezultātā izveidojās sarkani pleķi. Novērojamas jaunas agresijas izpausmes pret tiem, kuri nāk

palīdzēt viņam pārvarēt emocijas, košana”. Ievērojot augstāk minēto un vērtējot lietā esošos, minētos

pierādīšanas līdzekļus savstarpējā kopsakarībā, Komisija secinājusi, ka /Persona A/ ar savām darbībām veica

emocionālo vardarbību pret mazgadīgo /Persona B/, tādējādi pārkāpjot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81.

panta prasības.

[2] Nepiekrītot augstākas iestādes lēmumam iesniedzējs lēmumu pārsūdzējis tiesai. Sūdzībā iesniedzējs

norādījis, ka izskatot lietu, komisijai bija pienākums noskaidrot, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums, vai

attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības, vai ir atbildību

mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, kā arī noskaidrot citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Sūdzības iesniedzējs norādījis, ka lietas materiālos nav tādu pierādījumu, lai atzītu, ka 03.05.2025. bijis

emocionāli vardarbīgs pret dēlu, kas izpaudies kā izpratnes trūkums par bērnam nepieciešamo individuālo

pieeju un saasināto notikumu uztveri, un ka tieši viņa rīcības rezultātā iestājās kaitīgās sekas.

Sūdzības iesniedzējs paskaidrojis, ka šajā dienā /Persona B/ pavadījis laiku kopā ar viņu. Piedāvājis dēlam

pavadīt dienu pie dīķa /Nosaukums/, kur ir lieliski iekārtota vieta aktivitātēm ģimenēm ar bērniem. Tā kā dēlam

šī vieta ir zināma (/Persona B/ tur ir bijis kopā ar māti) un viņš izrādīja interesi turp doties, braucām kopā ar

manu dzīvesbiedri /Persona C/ un viņas meitu /Persona D/, kura /Persona B/ ir labi pazīstama, bērniem ir

draudzīgas attiecības. Pie dīķa bija vēl 3 bērni, ar kuriem /Persona B/ kopā spēlējās – cēla smilšu pilis, raka

bedres un pielēja ar ūdeni, spēlēja paslēpes un ķerenes. Pieaugušie pastāvīgi pieskatīja bērnus. Viņš izbraucis ar

ūdens motociklu. /Nosaukums/ bijuši no plkst. 12 līdz apmēram 15.30. Diena bijusi vēsa un nekāds pārkaršanas

risks nav pastāvējis. /Persona B/ sadusmojies divas reizes: pirmā, kad paslēpju laikā viņu atrada pirmo, tad es ar

viņu mierīgi izrunāju, ka tā ir spēle, un /Persona B/ atgriezās pie bērniem; otrā, kad skrienot netika līdzi citiem

puikām, tad es viņu paņēmu rokās, nogājām maliņā aprunāties.

Nav bijušas histērijas vai ieslēgšana uzkarsušā mašīnā. Starp plkst. 13.00–14.00 aizgājuši ar /Persona B/ līdz

automašīnai un piedāvājis aizvest /Persona B/ uz savām mājām, lai pagulētu diendusu. /Persona B/ automašīnā

nav bijis viens, viņš sēdējis klēpī pie atvērtām durvīm. Tā kā /Persona B/ nevēlējies doties gulēt, tad atgriezušies

atpakaļ. Ap plkst. 16 bijuši mājās, /Persona B/ ar /Persona D/ spēlējušies ar mašīnām. Lūdz lēmumu atcelt.

[3] 2025. gada 1. decembrī saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 178. panta otro daļu tiesa nolēmusi

lietu skatīt rakstveida procesā un paziņojusi lietas dalībniekiem, ka sprieduma sagatavošanas diena ir 2026. gada

26. februāris un līdz 2026. gada 3. februārim lietas dalībnieki var iesniegt paskaidrojumus, liecības, lūgumus,

pieteikt noraidījumu tiesnesei. Noraidījums tiesnesei nav pieteikts.

[4] 2026. gada 20. janvārī Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvā komisija iesniegusi paskaidrojumu,

kurā norādījusi, ka /Persona B/ sniegtais paskaidrojums ir atzīstams par pierādījumu lietā un tas ir pieļaujams un

vērtējams. Komisija norādījusi, ka vainojamība ir pierādīta. Komisija paskaidrojumā norādījusi,

kaAdministratīvās atbildības likuma 5. pants noteic, ka administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska,

vainojama rīcība (darbība vai bezdarbība), par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta

administratīvā atbildība. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka vainojamība ir juridisks jēdziens, kas apzīmē saikni

starp darbību vai bezdarbību un tās izdarītāju. Vainojamība ietver divus elementus – 1) objektīvo elementu –

faktu, ka konkrētā darbība vai bezdarbība ir attiecināma uz konkrēto personu un 2) subjektīvo elementu – faktu,

ka pārkāpuma izdarīšanas laikā persona spējusi apzināties savas darbības nozīmi, kā arī faktu, ka nav juridiski

nozīmīgu apstākļu, kuru esība būtu pamats atbrīvot personu no atbildības. Lai pierādītu personas vainojamību

administratīvajā pārkāpumā, ir jāpierāda, ka persona ir pārkāpumu izdarījusi (fiziska persona) vai pārkāpumu uz

personu var attiecināt (juridiska persona). Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pants noteic, ka par fizisku vai

emocionālu vardarbību pret bērnu piemērobrīdinājumu vai naudas sodu līdz simt četrdesmit naudas soda

vienībām. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantam korespondējošā tiesību norma irBērnu tiesību

aizsardzības likuma 1. panta 11. un 12. punkts, kas noteic, ka fiziska vardarbība ir bērna veselībai vai dzīvībai

bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā

tabakas izstrādājumu vai augu smēķēšanas produktu dūmu vai elektroniskās smēķēšanas ierīču tvaiku,

iedarbībai, savukārtemocionāla vardarbībair bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot

viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa

emocionālajai attīstībai).Šo tiesību normu – definīciju pārkāpt nav iespējams, jo definīcija personai neizvirza

nekādas prasības attiecībā uz konkrētu rīcību vai atturēšanos no noteiktas rīcības, proti, nesatur saistošu

uzvedības priekšrakstu. Lai personu varētu saukt pie administratīvās atbildības par fizisku un emocionālu

vardarbību pret bērnu, pirmkārt, jākonstatē, kā tieši izpaudusies personas prettiesiskā rīcība (darbība vai

bezdarbība), otrkārt, jānovērtē, vai šī rīcība atbilst Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajai fiziskās un

emocionālās vardarbības definīcijai. Turklāt no definīcijas redzams, ka prettiesiskās rīcības izpausmju

uzskaitījums nav izsmeļošs, proti, par emocionālo vardarbību atzīstama bērna pašcieņas aizskaršana vai

psiholoģiska ietekmēšana, kas var izpausties gan kā draudēšana bērnam, bērna lamāšana un pazemošana, gan arī

kā vardarbīga izturēšanās pret bērna tuviniekiem bērna klātbūtnē, gan jebkā citādi kaitējot bērna emocionālai

attīstībai. Citiem vārdiem sakot, lietā, pirmkārt, jāpierāda konkrēta personas rīcība, pietiekami detalizēti

norādot, vai tā ir darbība vai bezdarbība un kā tieši tā izpaudusies, otrkārt, jāattiecina šie faktiskie apstākļi

(faktiskais sastāvs) uz definīciju (tiesiskais sastāvs) un jānovērtē, vai tie sakrīt un ir pamats atzīt, ka persona

apzināti pret nepilngadīgo ir vērsusi – dzīvībai vai veselībai bīstamu spēka pielietojumu, vai ir aizskarta bērna

pašcieņa vai bērns ir psiholoģiski ietekmēts, vai tomēr faktiskais un tiesiskais sastāvs nesakrīt un nav pamata

atzīt, ka izdarīta fiziska un emocionāla vardarbība (sk. Rīgas pilsētas tiesas 10.06.2025. spriedumu lietā Nr.

1A/24/3627).

Komisija atzīst par pierādītu, ka 03.05.2025. /Persona A/ ir bijis emocionāli vardarbīgs pret mazgadīgo /Persona

B/, kas izpaužas kā izpratnes trūkums par bērnam nepieciešamo individuālo pieeju un saasināto notikumu

uztveri, kā rezultātā iestājās kaitīgās sekas, proti, pēc 03.05.2025. notikušā saskarsmes laikā ar /Persona A/, no

2025.gada 6.maija ir novērotas šādas izmaiņas /Persona B/ uzvedībā: daudz spēcīgāka un bīstamāka

autoagresija jeb paškaitējums. Pēdējais gadījums tika fiksēts 2025. gada 14. maijā. /Persona B/ sadusmojās par

neizdevušos māju, sākās spēcīga autoagresija – sita ar dūrēm deniņu apvidū, kuru rezultātā izveidojās sarkani

pleķi.

[5] 2026. gada 30. janvārī paskaidrojumu iesniegusi /Persona B/ likumiskā pārstāve /Persona E/, kura uzskata,

ka 2025. gada 4. novembra lēmums ir atstājams spēkā, komisija ir konstatējusi sūdzības iesniedzēja

vainojamību pārkāpuma izdarīšanā. /Persona E/ uzskata, ka /Persona A/ ir izdarījis viņam inkriminēto

pārkāpumu, tāpēc ir sodāms.

Motīvu daļa

[6] Administratīvās atbildības likuma 178. panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvās lietas izskatīšana tiesā

notiek sūdzībā izteikto prasību apjomā un ietvaros. /Persona A/ apstrīdējis savu vainojamību inkriminētajā

administratīvajā pārkāpumā.

[7] Izvērtējot sūdzības iesniedzēja sūdzību, celtos iebildumus, dalībnieku paskaidrojumus tiesa

pievienojasviedoklim, ka tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt

jebkuru personas argumentu nolēmumā, un tai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986. gada 13. oktobra lēmums).No Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izriet tiesaspienākums argumentēt spriedumu,

bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuruargumentu (piemēram, 61. punkts 1994. gada 19.

aprīļa spriedumā “Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma Nr. 16034/90)). Tiesnesim ir jāuzklausa visi

argumenti, bet viņam nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru

paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986. gada 13. oktobra lēmums lietā 10153/82, Austria). Ievērojot teikto

tiesa detalizēti nevērtē visus lietas dalībnieku iebildumus un argumentus.

[8] Izvērtējot lietas materiālu kopumu tiesa secina, ka starp /Persona E/ un sūdzības iesniedzēju pastāv ilgstošs,

personisks, no ģimenes tiesībām izrietošs strīds, kura risināšanā ir iesaistītas pašvaldības, valsts institūcijas,

ārstniecības iestādes u.c.. Personu strīdi skar arī vecāku tiesības un pienākumus attiecībā pret kopīgo bērnu.

Tiesa uzsver, ka abiem vecākiem risinot savstarpējās attiecības, ir jāievēro neitralitāte attiecībās ar bērnu un

bērnu nedrīkst nekādā veidā iesaistīt personiskajos strīdos starp vecākiem. Ievērojot teikto tiesa, apsverot

sūdzības pamatotību, vērtē, vai lietā ir konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs, bet nerisina strīdus, kas

radušies no ģimenes tiesībām.

[9] Augstāka iestāde, atceļot Rīgas valstspilsētas pašvaldības Administratīvās komisijas Bērnu lietu

apakškomisijas 2025. gada 1. oktobra lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu, atzinusi

personas vainojamību administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un noteikusi sodu, tāpēc šī lēmuma saturam ir

jāatbilst AAL 153. panta prasībām, kur secīgi pirmās daļas 6. punktā noteikts, ka lēmumā par soda piemērošanu

jānorāda ziņas par administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem (faktiskie apstākļi veido

administratīvā pārkāpuma pamatu).

Nodarījuma faktiskie apstākļi ir konkrētas ziņas par izdarīto pārkāpumu, kas nepieciešamas juridiskajai

kvalifikācijai. Tie ietver nodarījuma izdarīšanas laiku, vietu, personas darbības vai bezdarbību, proti, jāapraksta

kā tieši, ar kādām darbībām vai bezdarbību pārkāpums izdarīts, jo uzskaitītais pierāda pārkāpuma sastāvu.

[10] Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā paredzēta atbildība par fizisku vai emocionālu vardarbību pret

bērnu. Minētā pārkāpuma sastāvs ir formāls un pārkāpums ir pabeigts ar emocionālās vardarbības veida

darbības vai bezdarbības izdarīšanu.

Sekas pantā norādītajai vardarbībai ir sekundāras un nodarījuma kvalifikācijai nav nepieciešamas, bet tās

ņemamas vērā pie soda noteikšanas.

[11] Pārkāpuma aprakstā, kuru komisija atzinusi par pierādītu un par ko piemērojusi personai sodu, augstāka

iestāde norādījusi, ka “03.05.2025. /Persona A/ ir bijis emocionāli vardarbīgs pret mazgadīgo /Persona B/, kas

izpaužas kā izpratnes trūkums par bērnam nepieciešamo individuālo pieeju un saasināto notikumu uztveri, kā

rezultātā iestājās kaitīgās sekas, proti, pēc 03.05.2025. notikušā saskarsmes laikā ar /Persona A/, no 2025. gada

6. maija ir novērotas šādas izmaiņas /Persona B/ uzvedībā: daudz spēcīgāka un bīstamāka autoagresija jeb

paškaitējums. Pēdējais gadījums tika fiksēts 2025. gada 14. maijā. /Persona B/ sadusmojās par neizdevušos

māju, sākās spēcīga autoagresija – sita ar dūrēm deniņu apvidū, kuru rezultātā izveidojās sarkani pleķi”.

[12] Izvērtējot augstākas iestādes sniegto administratīvā pārkāpuma aprakstu [11] tiesa secina, ka tas neatbilst

Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmajai daļai, kas nosaka, ka administratīvais pārkāpums ir personas

prettiesiska, vainojama rīcība, par kuru likumā vai pašvaldības saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā

atbildība.

Administratīvais pārkāpums tiek skaidrots ar jēdzieniem – rīcība, prettiesiskums, vainojamība, administratīvā

atbildība [Administratīvo tiesību pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Autoru

kolektīvs E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Tiesu namu aģentūra,Rīga, 2020, 103. lapa].

Rīcība sevī ietver aktīvo formu – darbību, un pasīvo formu – bezdarbību. Tiesa norāda, ka emocionālo

vardarbību var izdarīt gan ar darbību, gan bezdarbību. Aprakstot personas izdarīto emocionālo vardarbību, ir

jāapraksta, konkrēti kādas darbības/bezdarbības persona izdarīja, kuras pēc amatpersonas domām ir emocionālā

vardarbība.

Aprakstot to, kā izpaudies administratīvais pārkāpums, nevar aprobežoties ar personas iesnieguma teksta

pārrakstīšanu vai “tiesību normā norādītā pārkāpuma sastāva pārrakstīšanu. Pārkāpuma aprakstā jānorāda,

jāapraksta konkrētas darbības, ko persona veica un kuras ir kvalificējams kā administratīvais pārkāpums.

Turklāt administratīvā pārkāpuma aprakstam jābūt tādam, lai persona varētu saprast pārkāpuma būtību un tā

apstākļus un izmantot likumā noteiktās tiesības uz aizstāvību”[skatīt: Administratīvo tiesību pārkāpumu tiesības.

Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi.Autoru kolektīvs E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā

redakcijā. Tiesu namu aģentūra,Rīga, 2020, 385. lapa].

[12.1] Aprakstā norādītais, ka /Persona A/ ir “bijis emocionāli vardarbīgs pret mazgadīgo /Persona B/, kas

izpaužas kā izpratnes trūkums par bērnam nepieciešamo individuālo pieeju un saasināto notikumu uztveri”,

nesatur /Persona A/ darbības vai bezdarbības aprakstu.

Augstākas iestādes inkriminētais “kas izpaužas kā izpratnes trūkums par bērnam nepieciešamo individuālo

pieeju un saasināto notikumu uztveri” nav emocionālās vardarbības vai bezdarbības veids. Izpratnes trūkums ir

zināšanu, informācijas vai dziļākas sapratnes neesamība par emocionālo vardarbību pret bērnu, nepareizu rīcību

pret bērnu, par bērna drošību un labbūtību. Izpratnes trūkums saistīts ar nekompetenci, nepietiekamu pieredzi,

informācijas nepietiekamību u.c..

[12.2] Emocionālu vardarbību raksturo šādas darbības un bezdarbības veidi:apvainošana, apsaukāšana,

nepamatota vainošana, uzvedība, kas rada bailes (personas ieslodzīšana, atstāšana vienu), draudēšana,

iebiedēšana, ņirgāšanās, lamāšana, pazemošana, kliegšana, apzināta ignorēšana u.c.. Tiesa uzsver, ka minētais

uzskaitījums nav izsmeļošs. Komisijas dotajā pārkāpuma aprakstā /Persona A/ nav inkriminēts neviens no

emocionālās vardarbības veidiem.

[13] Tiesa norāda, ka uz augstāku iestādi konkrētajā gadījumā ir attiecināmas tieši tās pašas prasības, kas uz

procesa ierosinātāju attiecībā uz pārkāpuma apraksta nepieciešamību, jo augstāka iestāde konkrētajā gadījumā

atceļot lēmumu, pieņem lēmumu par personas atzīšanu par vainīgu konkrēta pārkāpuma izdarīšanā un piemēro

sodu, proti, augstākas iestādes lēmums ir personai nelabvēlīgāks un tas būtiski aizskar personas tiesības uz

aizstāvību.Administratīvā pārkāpuma apraksts pēc sava satura un būtības ir līdzīgs apsūdzībai kriminālprocesā

un tas tieši saistīts ar personas tiesībām uz aizstāvību.Tas, ka sūdzības iesniedzējs ir realizējis savas tiesības,

nenozīmē, ka augstāka iestāde ir tiesīga ignorēt prasību lēmumā norādīt administratīvā pārkāpuma aprakstu.

[14]Tiesa norāda, administratīvā pārkāpuma apraksts nosaka lietas izskatīšanas robežas tiesā. Turklāt, aprakstot

administratīvo pārkāpumu ir jāņem vērā, ka tiesa, izskatot sūdzību, nevar pati dot, grozīt vai paplašināt darbību

aprakstu, kas atbilstu gan faktiskajiem apstākļiem, gan atbilstu administratīvā pārkāpuma sastāvam, jo tādā

veidā tiktu pārkāptas pie administratīvās atbildības saucamās personas tiesības uz aizstāvību.Tiesa, izskatot

administratīvā pārkāpuma lietu, nevar uzņemties apsūdzības funkciju, piemeklēt faktus, darbības, lai konstatētu

administratīvā pārkāpuma sastāvu, ja to nav izdarījusi iestādes amatpersona, kura veikusi lietvedību

administratīvā pārkāpuma lietā, sastādījusi lēmumu par administratīvā procesa uzsākšanu, vai iestāde, pieņemot

lēmumu par soda noteikšanu.

[15] No Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmās daļas, 121. panta pirmās daļas 6. punkta, 153. panta

pirmās daļas 6. punkta jēgas, administratīvā pārkāpuma aprakstam augstākas amatpersonas/iestādes lēmumā

jābūt tādam, kas pilnībā ļauj izprast tā būtību, nemeklējot papildu izskaidrojumus lietas materiālos, citiem

vārdiem sakot, aprakstam jābūt tādam, lai varētu zināt un saprast ne tikai par kāda pārkāpuma izdarīšanu

persona tiek saukta pie atbildības, bet arī kādas konkrēti un kādos apstākļos izdarītas darbības tai tiek

inkriminētas. Lēmumu, kurā šis apraksts nav sniegts, nevar atzīt par atbilstošu Administratīvās atbildības likuma

153. panta prasībām par soda noteikšanu.

[15.1] Apsverot Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvās komisijas 2025. gada 4. novembra lēmuma

saturu, tiesa secina, ka tas neatbilst Administratīvās atbildības likuma 153. panta nosacījumiem par soda

piemērošanu, jo tajā sniegtais administratīvā pārkāpuma apraksts neļauj izvērtēt un izsecināt, vai ir izdarīts

administratīvais pārkāpums, vai persona vainīga tā izdarīšanā. Judikatūrā atzīts, ka administratīvās atbildības

pamats ir administratīvā pārkāpuma sastāvs, kas jākonstatē personas nodarījumā.Administratīvās atbildības

gadījumā tiesiskais sastāvs ir personas prettiesiskā, vainojamā rīcība.

No lēmumā norādītā pārkāpuma apraksta nav redzams, kādas bija personas darbības. Nav norādīts, kādas

konkrēti darbības/bezdarbības /Persona A/ izdarīja, kuras ir atzīstamas par emocionālo vardarbību.

[15.2] Izvērtējot minēto kopumā tiesa secina, ka augstākas iestādes lēmums atzīstams par defektīvu procesuālo

dokumentu, uz kura pamata lemt par personas vainīgumu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā nav iespējams,

jo lēmumā nav fiksētas un izklāstītas ziņas par administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem

(administratīvā pārkāpuma sastāvs) un tiesa pēc sniegtā pārkāpuma apraksta nevar pārbaudīt un konstatēt, vai ir

noticis administratīvais pārkāpums.

[15.3] Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis

pārkāpums varēja ietekmēt galīgā lēmuma saturu. Ja pārkāpums to varēja ietekmēt, tas uzskatāms par būtisku

(skat. Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 15. marta spriedumu lietā Nr. SKA-59, 14.punkts), proti, ir

jāpastāv cēloņsakarībai starp procesuālo pārkāpumu un citāda lēmuma iespējamību (skat. Administratīvo lietu

departamenta 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-374, 10. punkts). Tiesa norāda, ka izskatāmajā

lietā pārkāpuma apraksta trūkums vērtējams kā būtisks procesuāls pārkāpums, kas ietekmē gala rezultātu.

Lai pārbaudītu, vai /Persona A/ 2025. gada 3. maijā bijis emocionāli vardarbīgs pret bērnu, lai novērtētu

faktiskos apstākļus un viņa darbības un pārbaudītu, vai tie sakrīt ar tiesiskajiem apstākļiem, ir nepieciešams

zināt, kādas konkrētas darbības personai ir inkriminētas, tikai tad vērtējami pierādījumi attiecībā par personas

vainojamu rīcību.

[15.4] Tas, ka augstāka iestāde sava lēmuma motīvu daļā apraksta pierādījumus, kas pēc iestādes ieskata pierāda

/Persona A/ vainojamību, plaši izklāsta apstākļus par emocionālo vardarbību un dod detalizētu un plašu analīzi

attiecībā uz radušajām sekām un strīdu starp pusēm, kas izceļas no ģimenes tiesībām, neizslēdz pienākumu

iestādei norādīt lēmumā administratīvā pārkāpuma aprakstu atbilstoši faktiskajiem apstākļiem, jo iestādei,

apsverot personas vainojamību, tieši tāpat kā tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai ir konkrēts pārkāpuma apraksts

un pēc tam jāvērtē, vai pārkāpuma aprakstā norādītie faktiskie apstākļi sakrīt ar lietā pārbaudāmajiem

apstākļiem un tālāk secīgi jāvērtē, vai faktiskie apstākļi atbilst noteiktiem tiesiskiem apstākļiem.

Tā kā pārkāpuma aprakstā nav norādīti faktiskie apstākļi, tiesa nevar pārliecināties un pārbaudīt vai ir noticis

administratīvais pārkāpums, neraugoties uz to, ka lietā sniegtās ziņas, iespējams, satur informāciju par

emocionālo vardarbību pret bērnu.

[16] Administratīvās atbildības likuma 119. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka administratīvā pārkāpuma

procesu uzsākt nedrīkst, bet uzsāktais process ir jāizbeidz, ja administratīvais pārkāpums nav noticis. Konkrētajā

gadījumā pārkāpuma apraksta faktisko apstākļu nenorādīšana rada Administratīvās atbildības likuma 119. panta

pirmās daļas 1. punktā norādītās sekas.

Izvērtējot norādīto cēloniskā kopsakarā tiesa secina, ka /Persona A/ saukšana pie administratīvās atbildības

pēcBērnu tiesību aizsardzības likuma 81. panta izbeidzama, jo nav noticis administratīvais pārkāpums.

[17] Ņemot vērā teikto tiesa uzskata, ka /Persona A/ sūdzība apmierināma,Rīgas valstspilsētas pašvaldības

administratīvās komisijas 2025. gada 4. novembra lēmumsatceļams un administratīvā pārkāpuma process

par/Persona A/ saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Bērnu tiesību aizsardzības likuma81. panta,

izbeidzams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvās atbildības likuma 224., 225. pantu,119. panta pirmās daļas 1. punktu, tiesa

nosprieda

atcelt Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvās komisijas 2025. gada 4. novembra lēmumuun

administratīvā pārkāpuma procesu par/Persona A/ saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Bērnu tiesību

aizsardzības likuma81. panta, izbeigt.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā apgabaltiesā 10 darbdienu laikā no sprieduma paziņošanas dienas.

Tiesnese A.Simsone

* Dokuments ir parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu

9no9