Court dismissed appeal against police fine for driving without license, noting minor age factor did not justify lower penalty.

Lieta Nr.139005114

1-0051-14/7

S P R IE D U M S

Latvijas Republikas vārdā

V a l m i e r ā ,

2014.gada 14.aprīlī

Valmieras rajona tiesa, tiesnesis Didzis Līdacis, rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ sūdzību par Valsts policijas Vidzemes reģiona

pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka 2014.gada 18.februāra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā.

Aprakstošā daļa.

[1] /pers. A/ (turpmāk sūdzības iesniedzējs) iesniedza tiesā sūdzību par Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības

policijas biroja priekšnieka 2014.gada 18.februāra lēmumu Nr.PA911046/1 un lūdza atcelt iepriekš minēto lēmumu un izbeigt lietu.

[1.1] Sūdzībā norādīts, ka šā gada 14.janvārī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja (turpmāk VP VRP

KPB) Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas komandieris /pers. C/ (turpmāk Amatpersona), kas izlemj administratīvā

pārkāpuma lietu, izskatīja sūdzības iesniedzējam /pers. A/ (turpmāk Sūdzības iesniedzējs) kā pie administratīvās atbildības sauktajai

personai 2013.gada 19.decembrī sastādīto Administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PA 911046 (turpmāk Administratīvā pārkāpuma

protokols) pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk LAPK) 149.panta „Vispārīgo ceļu satiksmes noteikumu

pārkāpšana” sestās daļas 1.punkta - par transportlīdzekļa vadīšanu, ja nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību (transportlīdzekļu

vadīšanas tiesības noteiktā kārtībā nav iegūtas). Administratīvā pārkāpuma lieta tika izskatīta klātesot Sūdzības iesniedzējam,

Sūdzības iesniedzēja likumiskajam pārstāvim /pers. D/ (turpmāk Likumiskais pārstāvis) un Likumiskā pārstāvja pieaicinātajam,

iestādē uz vietas mutvārdos pilnvarotajam, aizstāvim /pers. E/ (turpmāk Aizstāvis) turpmāk visi kopā - Personas, kas piedalījās

administratīvās pārkāpuma lietas lietvedībā. Personas sniedza mutiskus paskaidrojumus par administratīvās pārkāpuma lietas būtību,

par apstākļiem, kas mīkstina atbildību par administratīvo pārkāpumu un citiem apstākļiem, kam bija būtiska nozīme administratīvās

pārkāpuma lietas pareizā izlemšanā (par Sūdzības iesniedzēja personību, tā mantisko stāvokli, u.tml.), atzīstot Sūdzības iesniedzēja

vainu izdarītajā administratīvajā pārkāpumā. Papildu sniegtajiem mutiskajiem paskaidrojumiem, izteica mutisku lūgumu pieņemt

lēmumu par administratīvā pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai jautājuma izlemšanai par audzinoša

rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu

[1.2] Neskatoties uz Personu sniegtajiem mutiskajiem paskaidrojumiem un izteikto lūgumu, Amatpersona 2014.gada 14.janvārī

pieņēma lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā par Sūdzības iesniedzēja saukšanu pie administratīvās atbildības, piemērojot

Sūdzības iesniedzējam administratīvo sodu - naudas sodu 280,00 euro.

[1.3] Sūdzības iesniedzējs un Likumiskais pārstāvis pārsūdzēja Lēmumu pilnā apmērā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē

(turpmāk VP Vidzemes reģiona pārvalde) kā augstākā iestādē, lūdzot: 1) Atcelt pilnībā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes

Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas komandiera /pers. C/ Lēmumu un lemt par

administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai, jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura

piespiedu līdzekļu piemērošanu /pers. A/, pieņemot jaunu lēmumu par /pers. A/ atzīšanu par vainīgu administratīvā pārkāpuma

izdarīšanā, nepiemērojot administratīvo sodu; 2) /pers. A/ un /pers. D/ sūdzību izskatīt pēc iespējas ātrāk. Sūdzība VP Vidzemes

reģiona pārvaldē tika iesniegta 2014.gada 28.ianvārī.

[1.3.1] Amatpersona, taisot Lēmumu nav ievērojusi ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas (turpmāk - LR leM VP)

priekšnieka, ģenerāļa I.Ķuža 2013.sada 30.janvāra Pavēli Nr.312 „Par vadlīnijām lietderības apsvērumu izvērtēšanai un soda

noteikšanai administratīvo pārkāpumu lietās” apstiprinātās Vadlīnijas lietderības apsvērumu izvērtēšanai un soda noteikšanai

administratīvo pārkāpumu lietās (turpmāk Vadlīnijas) noteikumus, kas attiecas uz Administratīvā soda piemērošanas lietderības

izvērtēšanu (Vadlīnijas l lpp., II nodaļa „Administratīvā soda piemērošanas lietderības izvērtēšana”), t.i., Vadlīnijas sekojošu punktu

noteikumus:

1) Vadlīnijas 4.punktu, kurš, tajā skaitā, bet neaprobežojoties, nosaka, ka „[..] Attiecībā uz soda vai noteikta soda veida piemērošanu

lietderības apsvērumi ir jāvērtē, ja:

4.1. lietā ir ziņas, kas varētu liecināt par administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu un iespēju piemērot mutvārdu aizrādījumu;

4.2. piemērojamā tiesību norma ļauj izdarīt izvēli starp vairākiem sodu veidiem;

4.3. piemērojamā tiesību norma ļauj izdarīt izvēli nosakot administratīvā soda apmēru;

4.4. administratīvo pārkāpumu ir izdarījusi nepilngadīga persona un nepieciešams izdarīt izvēli starp lēmuma pieņemšanu par soda

piemērošanu un administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai audzinoša rakstura piespiedu

līdzekļu piemērošanai.”

2) Vadlīnijas 5.punktu, kurš, tajā skaitā, bet neaprobežojoties, nosaka, ka „[..] Lietderības apsvērumu izvērtēšana ietver:

5.1. soda piemērošanas nepieciešamības leģitīma mērķa sasniegšanai izvērtēšanu;

5.2. attiecīgā soda veida atbilstību leģitīma mērķa sasniegšanai izvērtēšanu, pārliecinoties, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar

līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo personas, kas tiek saukta pie administratīvās atbildības, tiesības vai tiesiskās intereses;

5.3. attiecīgā soda apmēra piemērotību leģitīma mērķa sasniegšanai izvērtēšanu.”

3) Vadlīnijas 6.punktu, kas imperatīvā veidā nosaka, ka „[..] Lietderības apsvērumu izvērtējums jāatspoguļo lēmumā.”

[1.3.2] Amatpersona taisot Lēmumu, nav veikusi soda piemērošanas lietderības apsvērumu izvērtējumu. Lēmums sevī neietver soda

piemērošanas lietderības apsvērumu izvērtējumu, kā arī pamatojumu atkāpju veikšanai no Vadlīnijām. Amatpersonai, saskaņā ar

Vadlīnijas III nodaļas „Administratīvā soda piemērošanas vispārējie kritēriji” 9.punkta 9.2.apakšpunktu, bija nepieciešams izskatīt

jautājumu par izvēles izdarīšanu starp lēmuma pieņemšanu var soda piemērošanu un administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu

pašvaldības administratīvajai komisijai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai.

[1.3.3] Pēc Sūdzības iesniedzēja un Likumiskā pārstāvja uzskatiem pārkāpuma raksturs, kā arī Sūdzības iesniedzēja personība un

vainas pakāpe neliecināja par nepieciešamību Amatpersonai piemērot Sūdzības iesniedzējam administratīvo sodu - naudas sodu, jo

tas, ņemot vērā, ka Sūdzības iesniedzējam nav ienākumu (atbilst trūcīgās personas (ģimenes) statusam), nerealizē LAPK 22.pantā

„Administratīvā soda mērķis” definēto administratīvā soda mērķi, pretēji audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem, kuri ir piemērojami

bērniem. Naudas sods, kuru par Sūdzības iesniedzēja izdarīto administratīvo pārkāpumu maksās vecāki, konkrētajos apstākļos

neatstās uz Sūdzības iesniedzēju audzinošu ietekmi, par ko liecina Sūdzības iesniedzēja iepriekš izdarītie administratīvie pārkāpumi,

par kuriem arī tika piemērots administratīvais sods - naudas sods.

[1.3.4] Amatpersona administratīvās pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā nav ievērojusi LAPK 272.pantu. Amatpersona taisot

Lēmumu tajā norādījusi, ka: „Apstākli, kas atbildību mīkstina [..]: 33.pants 1.dala 1.punkts”. nenorādot LAPK 33.panta „Apstākļi, kas

mīkstina atbildību par administratīvo pārkāpumu” pirmās daļas 4.punktā imperatīvā veidā ietverto, uz Sūdzības iesniedzēju

attiecināmo, atbildību mīkstinošo apstākli, tas ir: ja pārkāpumu izdarījis nepilngadīgais.” Taisot Lēmumu, Amatpersonai atbilstoši

LAPK 32.panta „Vispārīgie noteikumi soda uzlikšanai var administratīvo pārkāvumu” otrajai daļai, bija jāņem vērā iepriekš minētais

atbildību mīkstinošais apstāklis, ne tikai pie administratīvā soda apmēra noteikšanas, bet arī pie jautājuma izlemšanas par izvēles

izdarīšanu starp lēmuma pieņemšanu var soda piemērošanu un administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības

administratīvajai komisijai audzinoša rakstura piesviedu līdzekļu iemērošanai.

[1.3.5] Sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, neskatoties uz Sūdzības iesniedzēja un Likumiskā pārstāvja Sūdzībā izteikto lūgumu

par Sūdzības izskatīšanas savlaicīguma nepieciešamību. VP Vidzemes reģiona pārvalde izskatīja tikai 2014.gada 18.februārī

pieņemot lēmumu atstāt negrozītu Lēmumu Nr. PA 911046, bet Sūdzību noraidīt.

[1.4] Sūdzības iesniedzējs pārsūdz Lēmumu Nr. PA 911046/1 pilnā apmērā.

[1.4.1] Lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem, saskaņā ar LAPK 7.panta otro daļu, veicama, stingri ievērojot likumību, un.

atbilstoši LAPK 8.panta trešajai daļai, saskaņā ar likumu, kas spēkā pārkāpuma lietas izskatīšanas laikā un vietā. Savukārt

audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu veidus un to piemērošanas kārtību nosaka likums „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu

piemērošanu bērniem”.

[1.4.2] Ņemot vērā iepriekš minēto tiesību normu uzskaitījumu un to jēgumu, Sūdzības iesniedzējs kritiski vērtē VP Vidzemes reģiona

pārvaldes Lēmumā Nr.PA 911046/1 pausto secinājumu, ka LAPK tiesību normas nepilngadīgo administratīvo pārkāpumu lietās

ierobežo institūciju (amatpersonu) rīcības brīvību lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz jautājumu izlemšanu par administratīvo

pārkāpumu lietu nosūtīšanu pašvaldību administratīvajai komisijai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai

nepilngadīgajam, ar pašvaldību administratīvo komisiju kompetencē izskatāmajām, LAPK 210.panta pirmajā daļā definētajām,

administratīvo pārkāpumu lietām, liedzot konkrētajā tiesiskajā situācijā Amatpersonai, kas izlemj administratīvo pārkāpuma lietu,

pieņemt lēmumu: 1) par Sūdzības iesniedzēja atzīšanu par vainīgu LAPK 149.4panta sestās dalās 1.punktā minētā administratīvā

pārkāpuma izdarīšanā, nepiemērojot Sūdzības iesniedzējam administratīvo sodu; 2) par administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu

pašvaldības administratīvajai komisijai jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu Sūdzības

iesniedzējam.

[1.4.3] VP Vidzemes reģionālā pārvalde taisot Lēmumu ir nepareizi piemērojusi LAPK tiesību normas, secinot, ka: „[..] Saskaņā ar

Latvijas Administratīvā pārkāpuma 274.panta ceturto daļu, ja administratīvo pārkāpumu izdarījis nepilngadīgais, institūcija

(amatpersona) var lemt par administratīvā pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai, lai tā izlemj jautājumu

par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam. Ievērojot minēto, var secināt, ka iestādei pastāv zināma

rīcības brīvība (ne pienākums) lemt var tādas administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu, kas ietilpst Latvijas Administratīvā

pārkāpuma kodeksa 210.panta pirmās daļas tvērumā. [..]”. „[..] No iepriekš minētā izriet, ka LAPK 210.panta pirmās daļas tvērums

neietver sevī LAPK 149.4panta sestās daļas 1.punktā minēto administratīvo pārkāpumu lietu, attiecīgi to izskatīšana neietilpst

pašvaldību administratīvās komisijas ekskluzīvajā kompetencē. LAPK 149.panta sestās daļas 1.punktā minētās administratīvo

pārkāpumu lietas izskatīšana, saskaņā ar LAPK 214.panta pirmo daļu, piekrīt Valsts policijai.

[1.4.4] Attiecīgi Amatpersona, neskatoties uz to, ka Sūdzības iesniedzējs tika saukts pie administratīvās atbildības pēc LAPK

149.panta sestās daļas 1.punktā minētā administratīvā pārkāpuma, kas savukārt neietilpst LAPK 210.panta, bija tiesīga izskatot

Sūdzības iesniedzēja administratīvo pārkāpuma lietu lemt par: 1) lēmuma pieņemšanu par Sūdzības iesniedzēja atzīšanu par vainīgu

LAPK 149.4panta sestās dalās 1.punktā izdarītajā administratīvajā pārkāpumā, nepiemērojot Sūdzības iesniedzējam administratīvo

sodu; 2) lēmuma pieņemšanu par administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldību administratīvajai komisijai jautājuma

izskatīšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu Sūdzības iesniedzējam kā nepilngadīgajam.

[1.4.5] Pēc Sūdzības iesniedzēja uzskatiem, VP Vidzemes reģiona pārvaldes Lēmuma Nr.PA 911046/1 nepareizības pamatā ir

būtisks defekts atsevišķu LAPK tiesību normu, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanu par administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu

pašvaldību administratīvajai komisijai jautājuma izskatīšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu

nepilngadīgajiem, iztulkošanā un to pielietošanā - kas ir pamats Lēmuma Nr.PA 911046/1 atcelšanai.

[1.4.6] Sūdzības iesniedzējs vērš tiesas uzmanību, ka audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, definēti likuma „Par audzinoša rakstura

piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” 6.panta, pēc sava jēguma nav administratīvais sods LAPK 23.panta izpratnē. Attiecīgi

pašvaldību administratīvo komisiju lēmumi, izskatot materiālus un/vai administratīvo pārkāpumu lietas par audzinoša rakstura

piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem, nav tulkojami kā lēmumi par administratīvā soda uzlikšanu, atbilstoši LAPK

275.panta pirmajai daļai, kurus pašvaldību administratīvas komisijas ir tiesīga pieņemt izskatot LAPK 210. panta pirmajā daļā minēto

administratīvo pārkāpumu lietas, un tikai to ietvaros.

[1.4.7] Attiecīgi kontekstā ar Lēmumu Nr. PA 911046/1, Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Amatpersona bija tiesīga pieņemt lēmumu

par administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldību administratīvajai komisijai jautājuma izskatīšanai par audzinoša rakstura

piespiedu līdzekļa piemērošanu Sūdzības iesniedzējam kā nepilngadīgajam, atzīstot Sūdzības iesniedzēju par vainīgu LAPK

149.4panta sestās daļas 1.punkta minētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, nepiemērojot Sūdzības iesniedzējam administratīvo

sodu, bet attiecīgajai pašvaldības administratīvai komisijai izvērtēt administratīvo pārkāpuma lietu un, saskaņā ar likuma „Par

audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” 26.panta otro dalu, pieņemt lēmumu.

[1.4.8] VP Vidzemes reģiona pārvalde Lēmuma Nr. PA911046/1 secinājumu daļā norada: „[..] Līdz ar minēto, uzskatu, ka nav

pamatota arī sūdzības iesniedzēja atsaukšanās uz LR Iekšlietu ministrijas Valsts policijas 2013. šāda 30.janvāra pavēli Nr.312., kā arī

nepieciešamību izvērtēt lietderības apsvērumus. [..]”. Sūdzības iesniedzējs kritiski vērtē VP Vidzemes reģiona pārvaldes Lēmumā Nr.

PA 911046/1 pausto, iepriekš minēto, secinājumu, jo, saskaņā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas (turpmāk

LR IeM VP), priekšnieka ģenerāla I.Ķuža 2013.gada 30.janvāra Pavēli Nr.312 „Par vadlīnijām lietderības apsvērumu izvērtēšanai un

soda noteikšanai administratīvo pārkāpumu lietās”, tās ietvaros apstiprināto Vadlīniju lietderības apsvērumu i/vērtēšanai un soda

noteikšanai administratīvo pārkāpumu lietās (turpmāk Vadlīnijas) 4.punktu, lietderības apsvērumi attiecībā uz soda vai noteikta soda

veida piemērošanu ir jāvērtē, tajā skaitā, bet neaprobežojoties, ja administratīvo pārkāpumu ir izdarījusi nepilngadīga persona un

nepieciešams izdarīt izvēli starp lēmuma pieņemšanu par soda piemērošanu un administratīvās pārkāpuma lietas nosūtīšanu

pašvaldības administratīvajai komisijai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai.

[1.4.9] No iepriekš minētajiem Lēmumiem Nr. PA 911046 un PA 911046/1. attiecībā uz Sūdzības iesniedzēju, tam piemēroto

administratīvo sodu (naudas sodu), neizriet soda piemērošanas nepieciešamības leģitīmā mērķa un lietderības apsvērumu

izvērtējums, kontekstā ar likumā „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, tā 1.panta otrajā daļā pausto

audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas mērķiem. Pēc Sūdzības iesniedzēja uzskatiem pārkāpuma raksturs, kā arī

Sūdzības iesniedzēja personība un vainas pakāpe neliecināja par nepieciešamību Amatpersonai piemērot Sūdzības iesniedzējam

administratīvo sodu - naudas sodu, jo tas, ņemot vērā, ka Sūdzības iesniedzējam nav ienākumu (atbilst trūcīgās personas (ģimenes)

statusam), nerealizē LAPK 22.panta definēto administratīvā soda mērķi, tas ir,: „Administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek

piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas

garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus”, pretēji audzinoša rakstura piespiedu

līdzekļiem, kuri ir piemērojami bērniem. Naudas sods, kuru par Sūdzības iesniedzēja izdarīto administratīvo pārkāpumu maksās

vecāki, konkrētajos apstākļos neatstās uz Sūdzības iesniedzēju audzinošu ietekmi, par ko liecina Sūdzības iesniedzēja iepriekš

izdarītie administratīvie pārkāpumi, par kuriem arī tika piemērots administratīvais sods - naudas sods.

[1.4.10] VP Vidzemes reģiona pārvalde apzināti novilcinājusi Sūdzības izskatīšanu un nav ņēmusi vērā Sūdzības iesniedzēja un

Likumiska pārstāvja Sūdzībā izteikto lūgumu par Sūdzības savlaicīgas izskatīšanas nodrošināšanu, kā rezultātā ir zudis Sūdzībā

izteiktā, zemāk definētā, lūguma pamats: 1) atcelt pilnībā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja

Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas komandiera /pers. C/2014.gada 14.janvāra Lēmumu administratīvā pārkāpuma

lietā Nr. PA 911046, un lemt par administratīvās pārkāpuma lietas Nr.PA 911046 nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai,

jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu /pers. A/, pieņemot jaunu lēmumu par /pers. A/ atzīšanu

par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā pēc Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 149.4panta sestās dalās 1.punkta,

nepiemērojot administratīvo sodu. Attiecīgi, pēc Sūdzības iesniedzēja personiskajiem uzskatiem VP Vidzemes reģiona pārvalde nav

ievērojusi LAPK 237.pantu, kurš nosaka, ka lietvedības uzdevumi administratīvo pārkāpumu lietās ir šādi: savlaicīgi, vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi noskaidrot katras lietas apstākļus, izlemt to stingrā saskaņā ar likumu, nodrošināt pieņemtā lēmuma izpildi, kā arī

noskaidrot cēloņus un apstākļus, kas veicina administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, novērst pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu

ievērošanas garā un nostiprināt likumību.

[2] Tiesā iesniegta Administratīvā pārkāpuma lieta Nr.PA911046.

[2.1] Administratīvā pārkāpuma lietā atrodas Administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PA911046, kas 2013.gada 19.decembrī

sastādīts /pers. A/ par to, ka 2013.gada 8.jūlijā plkst. 02.00 Valmierā, pa Cēsu ielu, virzienā no T.Ūdera ielas uz Rīgas ielas pusi,

/pers. A/ vadīja transportlīdzekli AUDI 80, valsts Nr./TL numurs/, bez jebkāda veida transportlīdzekļu vadīšanas tiesībām. 2014.gada

14.janvārī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas

komandieris /pers. C/izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu un nolēma uzlikt /pers. A/ naudas sodu 280,00 euro. Par iepriekš

minēto lēmumu tika iesniegta sūdzība.

[2.2] 2014.gada 18.februārī Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieks (turpmāk augstākā iestāde) izskatīja

sūdzību par Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas satiksmes uzraudzības rotas komandiera

/pers. C/2014.gada 14.janvāra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PA911046 un nolēma Vidzemes reģiona pārvaldes

Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas komandiera /pers. C/ 2014.gada 14.janvāra lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PA911046 atstāt negrozītu, bet /pers. A/ iesniegumu noraidīt.

[2.2.1] Iepriekš minētajā lēmumā secināts, ka lietā nav strīda par izdarītā administratīvā pārkāpuma apstākļiem. Lietā ir strīds, vai,

izlemjot administratīvā pārkāpuma lietu, taisot Lēmumu, ir veikta soda piemērošanas lietderības apsvērumu izvērtēšana.

[2.2.2] Sūdzības izskatīšanas laikā ir pieņemts ziņojums no Valsts policijas darbinieka /pers. C/. Attiecīgā amatpersona, 2014.gada

14.janvārī pieņemot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, lietas izskatīšanas laikā klātesošām personām savu viedokli, redzējumu

par /pers. A/ izdarīto pārkāpumu, par vienlīdzības principu un godīgu attieksmi attiecībā pret citiem šādu pārkāpumu veicējiem, kā arī

tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu un soda mērķi kā atbildības līdzekli, kas tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi

administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā

citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus, paudusi mutiski.

[2.2.3] Augstākā iestāde secinājusi, ka iestādei pastāv zināma rīcības brīvība (ne pienākums) lemt par tādas administratīvās

pārkāpuma lietas nosūtīšanu, kas ietilpst Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 210.panta pirmās daļas tvērumā. Tādejādi

situācijā, kad persona ir izdarījusi, piemēram, Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 42. 1, 134., 137., 138., 149.36, 155.18,

173.pantā minēto administratīvo pārkāpumu, institūcija (amatpersona) var pārsūtīt administratīvā pārkāpuma lietu pašvaldības

administratīvajai komisijai, jo minēto administratīvo pārkāpumu lietu var izskatīt gan Valsts policija, gan arī pašvaldības

administratīvajā komisija. Ievērojot to, ka /pers. A/ izdarīja administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvā

pārkāpuma kodeksa 149.4panta sestās daļas 1.punktā, tad var secināt, ka minētā administratīvā pārkāpuma lieta neietilpst Latvijas

Administratīvā pārkāpumu kodeksa 210.panta pirmās daļas tvērumā, kamdēļ nav piekritīgs izskatīšanai pašvaldības administratīvajai

komisijai. Saskaņā ar Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 214.pantu, tieši Valsts policijas kompetencē ietilpst izskatīt

pārkāpuma lietas, kas minētas Latvijas Administratīvā pārkāpumu kodeksa 149.4panta sestās daļas 1.punktā. Latvijas Administratīvo

pārkāpuma kodeksa 7.panta trešā daļa paredz, ka pilnvarotās iestādes un amatpersonas administratīvās ietekmēšanas līdzekļus

piemēro savas kompetences ietvaros, stingrā saskaņā ar likumu. Minētais atbilst arī tiesiskuma principam, kas paredz, ka „iestāde

un tiesa drīkst rīkoties tikai tiesību normās dotā pilnvarojuma ietvaros”. Ievērojot minēto, nevar piekrist sūdzības iesniedzēju viedoklim,

ka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības komandierim

/pers. C/ pastāvēja iespēja administratīvā pārkāpuma lietu nosūtīt pašvaldības administratīvajai komisijai. Rīkojoties atbilstoši

sūdzības iesniedzēju viedoklim, amatpersona būtu rīkojusies pretēji savai kompetencei, kas stingri reglamentēta Latvijas

Administratīvā pārkāpuma kodeksa tiesību normās.

[2.2.4] Augstākā iestāde uzskatīja, ka nav pamatota arī sūdzības iesniedzēju atsaukšanās uz Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas

Valsts policijas 2013.gada 30.janvāra pavēli Nr.312., kā arī nepieciešamību izvērtēt lietderības apsvērumus.

[2.2.5] Augstākā iestāde attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem norādīja, ka saskaņā ar Latvijas Administratīvā pārkāpumu

kodeksa 149.4panta sestās daļas 1.punktu, naudas sods, ko var piemērot personai, ja tai nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību,

sastāda no 280 līdz 430 euro. /pers. A/ tika piemērots minimālais naudas sods, t.i., 280 euro. Nav saprotams sūdzības iesniedzēju

viedoklis, ka attiecīgā amatpersona nav ievērojusi atbildību mīkstinošos apstākļus, t.sk., to, ka Latvijas Administratīvā pārkāpuma

149.4panta sestās daļas 1.punktā minēto administratīvo pārkāpumu ir izdarījis nepilngadīgais. Ievērojot to, ka /pers. A/ atbilst trūcīgās

personas (ģimenes) statusam un 2014.gada 24.februārī viņš kļūst pilngadīgs, tad, lai segtu tam uzlikto naudas sodu 280 euro

apmērā, tieši /pers. A/ būs spiests uzsākt darba meklējumus, un stāties darba tiesiskajās attiecībās. Līdz ar minēto augstākā iestāde

uzskata, ka tādejādi tiks sasniegts arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22.pantā minētais soda mērķis. Iestāde identificē

divus leģitīmus mērķus, kāpēc būtu jāpiemēro konkrēts sods. Pirmkārt, mērķis, kas vērsts tieši uz pārkāpēja personību, lai audzinātu

to likuma ievērošanas garā un atturētu viņu no tādām pat darbībām arī nākotnē, otrkārt, valsts un sabiedrības intereses, kas prasa no

personas likumu ievērošanu vienlīdzīgi no visām personām.

[3] Par lietas izskatīšanu rakstveida procesā lietas dalībniekiem paziņots. Tiesneša noteiktajā termiņā lietas dalībnieki nav iesnieguši

paskaidrojumus, nav pieteikuši noraidījumu, nav lūguši izskatīt lietu tiesas sēdē, kā arī nav pieteikuši citus ar lietas izskatīšanu

saistītus pieteikumus vai lūgumus.

Motīvu daļa.

[4] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6panta sesto daļu, tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt

pierādījumus un tos pārbaudīt tiesas sēdē. Tādejādi tiesai ir tiesība pārbaudīt tikai tos pierādījumus, kas tai ir iesniegti. Tiesa

konstatē, ka tai ir iesniegta sūdzības iesniedzēja sūdzība (l.l.4-16) un tās pielikumi (l.l.17-32) un Administratīvā pārkāpuma lieta

Nr.PA911046.

[5] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta pirmo daļu, rajona (pilsētas) tiesai neatkarīgi no sūdzības

iesniedzēja motīviem ar lēmumu jāatceļ iestādes lēmums un lieta jānosūta iestādei jaunai izskatīšanai pēc piekritības, ja tiek

konstatēts, ka 1) lietu izskatījusi iestāde, kurai nebija tiesību attiecīgo administratīvo pārkāpumu lietu izskatīt; 2) lietas izskatīšanā

pārkāptas tiesību normas, kas prasa paziņot administratīvā pārkāpuma lietas dalībniekam par lietas izskatīšanas vietu un laiku; 3)

izskatot lietu, pārkāptas tiesību normas par lietvedības valodu; 4) lēmums nosaka to personu tiesības un pienākumus, kuras nav

administratīvā pārkāpuma lietas dalībnieki; 5) lietā nav pilna lēmuma. Tiesa uzskata, ka attiecīgajā lietā nepastāv Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta pirmajā daļā norādītie apstākļi, pamatojoties uz kuriem, neatkarīgi no sūdzības

iesniedzēja motīviem ar lēmumu būtu jāatceļ iestādes lēmums un lieta jānosūta iestādei jaunai izskatīšanai pēc piekritības.

[6] Tiesa konstatē, ka lietā pastāv strīds par to, vai augstākās iestādes lēmums ir atceļams un attiecīgā administratīvā pārkāpuma

lieta ir izbeidzama. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka augstākā iestāde nav ievērojusi Valsts policijas priekšnieka, ģenerāļa I.Ķuža

2013.sada 30.janvāra Pavēli Nr.312 „Par vadlīnijām lietderības apsvērumu izvērtēšanai un soda noteikšanai administratīvo

pārkāpumu lietās” (turpmāk Vadlīnijas) apstiprinātās Vadlīnijas lietderības apsvērumu izvērtēšanai un soda noteikšanai, nav ievērojusi

amatpersona administratīvās pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā nav ievērojusi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

(turpmāk LAPK) 272.pantu. taisot lēmumu nav norādījusi LAPK 33.pantā norādīto atbildību mīkstinošo apstākli, ka pārkāpumu

izdarījis nepilngadīgais, un augstākā iestāde sūdzību nav izskatījusi savlaicīgi.

[7] 2013.gada 30.janvārī Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas priekšnieks I.Ķuzis ir izdevis Pavēli Nr.312 „Par

vadlīnijām lietderības apsvērumu izvērtēšanai un soda noteikšanai administratīvo pārkāpumu lietās. Tiesai nav pamata apšaubīt, ka

attiecīgā pavēle ir saistoša Valsts policijas amatpersonām, bet tās ievērošana vai neievērošana pati par sevi nevar būt par pamatu

noteikta lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu atcelšanai, jo iepriekš minētajai pavēlei ir tikai ieteikuma raksturs. Tādejādi tiesa

uzskata, ka šajā lietā nav pamata izvērtēt to vai attiecīgās Valsts policijas amatpersonas ir vai nav ievērojušas iepriekš minētājā

pavēlē noteiktās vadlīnijas lietderības apsvērumu izvērtēšanai un soda noteikšanai administratīvo pārkāpumu lietās. Tiesa uzskata, ka

tai attiecīgā sūdzība un augstākās iestādes lēmums ir jāizvērtē atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa prasībām.

[8] No iesniegtās sūdzības secināms, ka sūdzības iesniedzējs uzskata, ka amatpersonai bija jāpieņem lēmums par viņa

administratīvā pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura

piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam. Tiesa, neatkarīgi no tā, ka šobrīd sūdzības iesniedzējs ir kļuvis pilngadīgs un,

sūdzības apmierināšanas gadījumā, nepastāv pamats pieņemt iepriekš minēto lēmumu, uzskata ir jāizvērtē vai amatpersonai,

pieņemot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, bija pamats un pienākums pieņemt šādu lēmumu, jo attiecīgos apstākļus savā

sūdzībā augstākajai iestādei bija norādījis sūdzības iesniedzējs un augstākā iestāde savu lēmumu pamatoja ar šo apstākļu

izvērtējumu.

[8.1] LAPL 274.panta ceturtajā daļā noteikts, ja administratīvo pārkāpumu izdarījis nepilngadīgais, institūcija (amatpersona) var lemt

par administratīvā pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai, lai tā izlemj jautājumu par audzinoša rakstura

piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam. Šādā gadījumā institūcija (amatpersona) pieņem lēmumu par personas atzīšanu

par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, nepiemērojot administratīvo sodu. Tādejādi secināms, ka institūcija (amatpersona),

kura izskata administratīvā pārkāpuma lietu, gadījumā, ja pārkāpumu izdarījis nepilngadīgais, ir tiesīga atzīt personu par vainīgu

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, nepiemērot administratīvo sodu un nosūtīt administratīvā pārkāpuma lietu pašvaldības

administratīvajai komisijai, lai tā izlemj jautājumu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam. Šajā

gadījumā attiecīgajai institūcijai (amatpersonai) nav jāpārliecinās par to, vai attiecīgā administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšana ir

pakļauta pašvaldību administratīvajām komisijām. Attiecīgā pašvaldības administratīvā komisija pēc iepriekš minētā lēmuma

saņemšanas neizskata attiecīgo administratīvā pārkāpuma lietu, t.i., nevērtē vai persona ir izdarījusi attiecīgo administratīvo

pārkāpumu, jo iepriekš minētais jau ir izvērtēts un izlemts. Šajā gadījumā pašvaldības administratīvās komisijas kompetencē ir izlemt

jautājumu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem.

[8.2] Tiesa secina, ka augstākās iestādes lēmumā norādītais secinājums, ka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības

policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības komandierim /pers. C/ nepastāvēja iespēja administratīvā pārkāpuma

lietu nosūtīt pašvaldības administratīvajai komisijai, nav pamatots, jo attiecīgajai amatpersonai, saskaņā ar LAPK 274.panta ceturto

daļu, bija tiesības pieņemt attiecīgo lēmumu. Vienlaicīgi tiesa norāda, ka tās bija amatpersonas tiesības, bet tas nebija pienākums.

Tas, ka attiecīgā amatpersona nav izmantojusi iepriekš minētās tiesības, pats par sevi nevar būt par pamatu uzskatam, ka ir noticis

sūdzības iesniedzēja tiesību pārkāpums, vai, ka tas ir novedis pie nepamatota lēmuma pieņemšanas.

[8.3] LAPK 12.pantā noteikts, ka pie administratīvās atbildības saucamas personas, kuras līdz administratīvā pārkāpuma izdarīšanas

brīdim sasniegušas četrpadsmit gadu vecumu. Tiesa konstatē, ka /pers. A/ pārkāpuma brīdī bija sasniedzis 17.gadu vecumu.

Tādejādi attiecīgajai amatpersonai bija tiesības pieņemt lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu sūdzības iesniedzējam. Attiecīgi

sūdzības iesniedzējam bija jāapzinās, ka par izdarīto administratīvo pārkāpumu viņam varēs piemērot administratīvo sodu. Tādejādi

tiesa uzskata, ka nav noticis sūdzības iesniedzēja tiesību aizskārums.

[8.4] Tiesa uzskata, ka lēmums par administratīvā soda piemērošanu ir pieņemts pamatoti.

[8.4.1] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4panta sestās daļas 1.punktā ir noteikta atbildība par transportlīdzekļa

vadīšanu, ja nav transportlīdzekļu vadīšanas tiesību (transportlīdzekļu vadīšanas tiesības noteiktā kārtībā nav iegūtas vai ir atņemtas).

Par iepriekš minētā pārkāpuma izdarīšanu ir paredzēts naudas sods transportlīdzekļa vadītājam no divsimt astoņdesmit līdz četrsimt

trīsdesmit euro. Lietā nav strīda par to, ka sūdzības iesniedzējs 2013.gada 8.jūlijā plkst. 02.00 Valmierā, pa Cēsu ielu, virzienā no

T.Ūdera ielas uz Rīgas ielas pusi, vadīja transportlīdzekli AUDI 80, valsts Nr./TL numurs/, bez jebkāda veida transportlīdzekļu

vadīšanas tiesībām. Tādejādi pārkāpums ir noticis uz ceļa un sūdzības iesniedzējs bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām ir

piedalījies ceļu satiksmē. Tādejādi uzskatāms, ka viņa administratīvais pārkāpums ir radījis draudus citiem ceļu satiksmes

dalībniekiem vai viņu mantai.

[8.4.2] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka amatpersona, piemērojot administratīvo sodu, nav ņēmusi vērā apstākli, kas mīkstina viņa

atbildību, t.i., pārkāpums viņš ir izdarījis būdams nepilngadīgs. Tiesa konstatē, ka par izdarīto administratīvo pārkāpumu sūdzības

iesniedzējam ir piemērots naudas sods minimālajā apmērā, t.i., 280,00 euro. Tiesa atzīst, ka amatpersonas 2014.gada 14.janvāra

lēmumā nav norādīts vai, nosakot naudas soda apmēru, ir ņemts vērā LAPK 33.panta pirmās daļas 4.punktā noteiktais atbildību par

administratīvo pārkāpumu mīkstinošais apstāklis. Vienlaicīgi tiesa atzīst, ka šajā gadījumā tas nav novedis pie nepamatota lēmuma

pieņemšanas, jo sūdzības iesniedzējam ir piemērots naudas sods tā minimālajā apmērā. Noteiks naudas sodu mazākā apmērā par

attiecīgā pārkāpuma izdarīšanu amatpersonai nav tiesību.

[8.5] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta otro daļu, augstāka iestāde, izskatot sūdzību vai protestu par

lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, pārbauda pieņemtā lēmuma likumību un pamatotību. Tiesa jau iepriekš norādīja, ka

augstākās iestādes lēmumā norādītais secināms nav pamatots [8.1, 8.2]. Tomēr tiesa uzskata, ka iepriekš minētais nav novedis pie

nepamatota lēmuma pieņemšanas, jo nepastāvēja pamats apmierināt sūdzības iesniedzēja sūdzību un atcelt Valsts policijas

Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas komandiera /pers. C/

2014.gada 14.janvāra lēmumu. Tiesa secina, ka augstākās iestādes lēmums atstājams negrozīts, bet sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa.

Tiesa, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 pantu, 289.13pantu,

n o s p r i e d a:

1. Atstāt negrozītu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja

priekšnieka 2014.gada 18.februāra lēmumu Nr.PA911046/1 negrozītu, bet /pers. A/, personas kods /personas kods/, sūdzību

noraidīt.

2. Spriedums sastādīts 2014.gada 14.aprīlī un 2014.gada 15.aprīlī pieejams Valmieras rajona tiesas kancelejā.

3. Spriedumu var pārsūdzēt 10 darba dienu laikā no pilna nolēmuma paziņošanas dienas Vidzemes apgabaltiesā, iesniedzot

apelācijas sūdzību Valmieras rajona tiesā.

Tiesnesis D.Līdacis