Court dismisses firearm permit application citing criminal record and administrative violations as grounds for public safety risk.

Lietas arhīva Nr. A42-00576-25

ECLI:LV:ADRJVTN:2025:0204.A420212924.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2025.gada 4.februārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Ploriņš,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņam izsniegtu

pašaizsardzības šaujamieroča iegādes atļauju, izdošanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas birojs (turpmāk – birojs) ar 2024.gada 17.jūnija lēmumu Nr.26/24 (turpmāk –

sākotnējais lēmums) atteica pieteicējam /pers. A/ izsniegt pašaizsardzības šaujamieroča iegādes atļauju. Šāda lēmuma pamatā bija biroja secinājums, ka

pieteicējs ieroci varētu pielietot ļaunprātīgi, apdraudot sabiedrisko drošību.

Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē (turpmāk – pārvalde), kur tās priekšnieks ar

2024.gada 13.augusta lēmumu Nr.26/24/1 (turpmāk – lēmums) sākotnējo lēmumu atstāja negrozītu.

[2] Nepiekrītot arī lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņam izsniegtu

pašaizsardzības šaujamieroča iegādes atļauju, izdošanu.

[2.1] Pieteicējs uzskata, ka pārvalde nav ņēmusi vērā Kriminālprocesa likuma 19.pantā nostiprināto nevainīguma prezumpcijas principu. Tādējādi

nav nekādas nozīmes tam, ka par pieteicēju Iekšlietu ministrijas Informācijas centra Elektronisko notikumu žurnālā (turpmāk – Notikumu žurnāls)

reģistrēts kāds notikums, jo pieteicējs nekad nav atzīts par vainīgo jebkāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tāpat pārvalde nav ņēmusi vērā to, ka

absolūti lielākā daļa no minētajiem sodiem ir piemēroti vairāk kā pirms gada, bet Administratīvās atbildības likuma 24.pants nosaka, ka persona atzīstama

par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes. Līdz ar to pārvaldei lēmumā nebija tiesības atsaukties ne uz Notikumu žurnālu, ne arī uz sodiem, kas

pieteicējam piemēroti vairāk kā pirms gada. Turklāt Valsts policija nav pamatojusi, tieši kā sods par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu varētu

ietekmēt ieroču nēsāšanu. Nepamatota ir arī atsauce uz piecus gadus vecu Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu atņemt tiesības ieņemt noteiktus amatus ne

tikai tā iemesla dēļ, ka attiecībā uz šo sodu ir iestājies noilgums, bet arī tāpēc, ka Valsts ieņēmumu dienests atņēma pieteicējam tiesības ieņemt noteiktus

amatus, nevis ieroča nēsāšanas atļauju.

[2.2] No Ieroču aprites likuma 23.panta izriet tikai konkrēti administratīvie pārkāpumi, pamatojoties uz kuriem aizliegts izsniegt ieroču nēsāšanas

atļauju. Tātad, ja pēdējā gada laikā pieteicējs nav sodīts par kādu no Ieroču aprites likumā minētajiem pārkāpumiem, tad nav nozīmes, vai pieteicējs

jebkad iepriekš ir ticis sodīts par kādu citu minētajā pantā neminētu administratīvo pārkāpumu.

Pieteicējs nevienā no pārvaldes minētajiem notikumiem nav bijis iesaistīts kā vainīgā persona, bet gan tieši pretēji – policijas iesaistīšana bijusi

nepieciešama arī kā cietušajam. Tādēļ lēmumā arī pamatoti norādīts, ka ieraksti Notikumu žurnālā nepierāda pieteicēja atzīšanu par aizdomās turēto vai

apsūdzēto kriminālprocesā. Tāpat tie nepierāda arī to, ka pieteicējs būtu saistīts ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

[2.3] Pārvalde norāda, ka pieteicējs ir raksturojams kā uz konfliktu eskalāciju vērsts, līdz ar to pastāv reāla iespēja, ka ierocis var tikt izmantots

radušos konfliktu risināšanā, un tas ir pietiekami, lai augstākā iestāde secināto par iespējamu ieroča ļaunprātīgu pielietošanu atzītu par pamatotu. Tomēr

pieteicējs nepiekrīt šādam secinājumam, jo ne reizi nav saukts pie kriminālatbildības. Tieši pretēji – pieteicējs konfliktus ir risinājis nevis ar spēku, bet gan

ar policijas iesaistīšanu, kas ir tiesisks un loģisks veids, kā droši atrisināt konfliktsituācijas. Līdz ar to nav nekāda pamata uzskatīt, ka ierocis varētu tikt

izmantots sadzīvisku konfliktu risināšanā. Turklāt ieroča nēsāšanas atļauja pieteicējam bijusi jau vairāk kā 10 gadus un šajā laikā netika konstatēts neviens

Ieroču aprites likuma vai tam pielīdzināms pārkāpums. Savukārt tā anulēta nepamatoti uzsākta kriminālprocesa dēļ, kas tagad jau ir izbeigts. Minētais

pats par sevi apliecina to, ka pārvaldes rīcībā nav un nevar būt nekādas pamatotas ziņas, kas pieteicējs ieroci varētu pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi,

sabiedrisko kārtību vai drošību.

[3] Valsts policija savā rakstveida paskaidrojumā tiesai neatzīst pieteikumu un lūdz to noraidīt sekojošu apsvērumu dēļ.

[3.1] Ieroču aprites likuma 23.panta 9.punkts noteic, ka atļauju aizliegts izsniegt personai, par kuru Valsts policijai ir pamatotas ziņas, ka tā ieroci

var pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai drošību. Attiecībā uz iespējamu ieroča ļaunprātīgu pielietošanu ņemams vērā fakts, ka šis

ieroču turēšanas ierobežojums vērsts uz sabiedrības drošības nodrošināšanu. Ieroča ļaunprātīgas lietošanas konstatēšana sasaucas ar likumā minēto

ieroču lietojuma klasifikāciju. Proti, ieroci vispārīgā gadījumā var pielietot pašaizsardzībai, tomēr, ja iestāde konstatē citādu ieroča izmantošanas iespēju,

tas ir pamats ieroča iegādes atļaujas atteikšanai sabiedrības drošības interesēs. Sabiedrības drošība ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kuras labad

var ierobežot Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to katrā konkrētā gadījumā ir izvērtējami lietas faktiskie apstākļi, ņemot

vērā likumdevēja noteikto pamatvērtību aizsardzību un to, vai ir sasniegts tāds līmenis, kas rada apdraudējuma risku un pakļauj briesmām minētās

vērtības.

Tā kā šaujamierocis ir paaugstinātas bīstamības avots, kura izmantošana vienmēr saistīta ar zināmu risku, vērtējot pamatu izsniegt atļauju kādai no

likumā noteiktajām darbībām (tostarp šaujamieroča iegādei), kā jāapsver konkrētās personas, kas vēlas iegūt un izmantot ieroci, intereses, samērojot tās

ar sabiedrības interesi dzīvot drošā un labvēlīgā vidē (sabiedrības drošības nodrošināšanu). Tāpēc būtiska uzmanība ir piešķirama pat salīdzinoši nelielai

iespējamībai, ka ierocis var tikt izmantots ļaunprātīgi vai apdraudot sabiedrisko kārtību un drošību. Tiesības iegādāties un glabāt šaujamieroci ir

piešķiramas īpašos gadījumos, kad šo tiesību piešķiršana rada pārliecību, ka to rezultātā varbūtēji netiks negatīvi ietekmētas pārējo personu tiesības uz

dzīvību, veselību un kopējo sabiedrisko drošību, proti, ir pietiekami ar varbūtību, ka šāds apdraudējums varētu rasties. Iestādei, vērtējot, vai personai

izsniedzama atļauja, primāri jāņem vērā sabiedrības, nevis atļaujas pieprasītāja intereses. Tiesības iegādāties un secīgi arī glabāt/nēsāt šaujamieroci nav

uzskatāmas par personas pamattiesībām, bet gan ekskluzīvām tiesībām, kas piešķiramas īpašos gadījumos, kad šo tiesību piešķiršana rada pārliecību, ka

ierocis netiks pielietots ļaunprātīgi, netiks apdraudēta sabiedriskā kārtība vai drošība. Konkrētajā gadījumā šāda viennozīmīga un nepārprotama

pārliecība iestādē nav nostiprinājusies.

[3.2] Pieteicējs norāda, ka ieroča nēsāšanas atļauja viņam ir bijusi vairāk kā 10 gadus un šajā laikā netika konstatēts neviens Ieroču aprites likuma

vai tam pielīdzināms pārkāpums. Savukārt atļauja anulēta nepamatoti uzsākta kriminālprocesa dēļ, kas tagad jau ir izbeigts. Pārvalde apstiprina, ka

pieteicējam šaujamieroča pašaizsardzībai glabāšanas/nēsāšanas atļaujas izsniegtas vairākkārtīgi: 1) 1998.gada 19.maija atļauja Nr.57, kas bija derīga līdz

2009.gada 19.maijam; 2) 2009.gada 28.maija atļauja Nr.57, kas bija derīga līdz 2014.gada 19.maijam; 3) 2014.gada 28.maijā atļauja Nr.57-40, kas

bija derīga līdz 2024.gada 27.maijam. Tomēr 2015.gada 7.maijā birojā pieņemts lēmums Nr.20 apturēt pieteicējam šaujamieroča nēsāšanas atļauju

Nr.57-40, jo 2015.gada 27.aprīlī Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra saukusi pieteicēju pie kriminālatbildības pēc

Krimināllikuma 2018.panta trešās daļas. Minēto kriminālprocesu Nr.15830104110 uzsāka 2010.gada 25.maijā Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu

policijas pārvalde un 2017.gada 29.septembrī Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra kriminālprocesu izbeidza pēc

Kriminālprocesa 377.panta trešās daļas, jo bija iestājies noilgums.

[3.3] Atbilstoši lietā esošajām ziņām pieteicējs no 2009.gada 24.septembra iesaistīts 5 krimināllietās, proti, vienā par izvairīšanos no nodokļu un

tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas un četrās par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, 26 reizes sodīts par izdarītajiem administratīvajiem

pārkāpumiem, tajā skaitā 2019.gadā Valsts ieņēmumu dienests piemērojis tiesību atņemšanu ieņemt noteiktus amatus. Minētie nodarījumi raksturo

pieteicēja personību, viņa psiholoģisko īpašību kopumu, kas ietekmē viņa rīcību un uzvedību dažādās situācijās. Jebkādi ieraksti policijas elektronisko

notikumu žurnālā paši par sevi uzreiz nedod policijai pietiekamu tiesisko pamatu, lai šaujamieroča iegādes atļauju neizsniegtu, tomēr konkrētajā gadījumā

tieši šie ieraksti sniedz raksturojošu informāciju par pieteicēja personību un rīcību, tai skaitā iespējamo rīcību nākotnē. Tādējādi iestāde uzskata, ka

pieteicējs, kurš tīši pielieto fizisku vardarbību pret dzīvniekiem, līdzīgās situācijās, nespējot racionāli kontrolēt savu rīcību, ja pieteicējam būtu pieejams

ierocis, varētu vērsties ar to ne tikai pret dzīvniekiem, bet arī pret cilvēkiem, radot risku sabiedrībai kopumā. Līdz ar to ir konstatējams pietiekams

pamats secinājumam par iespējamu ieroča ļaunprātīgu pielietošanu.

[4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmo un ceturto daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez

tiesas sēdes, ja vien par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā tiesas sēdē tiesu nav lūdzis pieteicējs, trešā persona vai šā likuma 29.pantā minētais tiesību

subjekts.

Izskatāmajā lietā pieteicējs lūdzis lietu izskatīt rakstveida procesā bez viņa klātbūtnes, līdz ar to lieta izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Ieroču aprites likuma mērķis ir noteikt valsts un pašvaldību institūciju un privātpersonu tiesības un pienākumus attiecībā uz ieroču, munīcijas, to

sastāvdaļu un speciālo līdzekļu apriti Latvijā, kā arī noteikt šo priekšmetu klasifikāciju, aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz šiem priekšmetiem, lai

garantētu personu un sabiedrības drošību (Ieroču aprites likuma 2.pants). Saskaņā ar minētā likuma 14.pantu fiziskajām personām tiesības iegādāties,

glabāt un nēsāt šaujamieročus ir tikai ar Valsts policijas atļauju. Savukārt saskaņā ar Ieroču aprites likuma 23.panta 9.punktu šaujamieroča iegādāšanās

atļauju, glabāšanas atļauju, nēsāšanas atļauju un ieroču kolekcijas atļauju aizliegts izsniegt fiziskajai personai, par kuru Valsts policijai ir pamatotas ziņas,

ka tā ieroci var pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai drošību.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa), vērtējot šaujamieroču aprites tiesisko regulējumu, ir atzinis, ka tas

nenosaka pilnīgu aizliegumu turēt ieroci. Likumdevējs centies samērot vienas personas interesi glabāt un turēt ieroci ar sabiedrības interesi nodrošināt

drošību, neatstājot ieroča izmantošanu tikai cilvēka paša ziņā (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 17.marta sprieduma SKA-109/2011 7. un 8.punktu,

2019.gada 31.jūlija sprieduma SKA-63/2019 6.punktu).

[6] No lietas materiāliem konstatējams, ka 2024.gada 13.maijā pieteicējs vērsies ar iesniegumu birojā, lūdzot izsniegt viņam iegādes atļauju

šaujamierocim (pistolei) pašaizsardzībai. Izskatot pieteicēja iesniegumu, konstatēts, ka: 1) laika posmā no 2014.gada 30.novembra līdz 2023.gada

6.septembrim Notikumu žurnālā reģistrēti 10 notikumi saistībā ar pieteicēju, no kuriem trīs gadījumos viņš norādīts kā pārbaudāmā persona, tai skaitā

2018.gadā reģistrēti divi notikumi par pieteicēja telefoniski izteiktajiem draudiem (abos gadījumos pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt

kriminālprocesu); 2) laika posmā no 2009.gada 24.septembra līdz 2023.gada 6.septembrim pieteicējs 26 reizes sodīts par administratīviem

pārkāpumiem, no kuriem lielākā daļa par pārkāpumiem ceļu satiksmē, piemēroti gan brīdinājumu, gan naudas sodi, kā arī 2019.gadā Valsts ieņēmumu

dienests piemērojis tiesību atņemšanu ieņemt noteiktus amatus; 3) laika posmā no 2004.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 20.jūlijam pieteicējs bijis iesaistīts

piecās krimināllietās. Piemēram, krimināllieta Nr.15830104110, kas ierosināta par izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas vai

par ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu vai samazināšanu, ja ar to nodarīti zaudējumi valstij vai pašvaldībai lielā apmērā,

2017.gada 29.septembrī izbeigta daļā pret pieteicēju noilguma dēļ. Savukārt pārējās (četras) krimināllietas, kuras kvalificētas pēc Krimināllikuma

230.panta pirmās daļas, proti, par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, dažādās procesa

stadijās ir izbeigtas, sakarā ar pieteicēja un cietušās personas izlīgumu.

Ņemot vērā šos apstākļus, proti, ka pieteicējs bijis iesaistīts minētajās piecās krimināllietās, kuras pret viņu izbeigtas uz nereabilitējošu apstākļu

pamata, 26 reizes administratīvi sodīts, kā arī vairākkārt bijis iesaistīts sadzīviskos konfliktos, kuru risināšanā kāda no iesaistītajām personām uzskatījusi

par nepieciešamu policijas iejaukšanos, pārvalde (sākotnēji arī birojs), ņemot vērā viņa izdarīto likumpārkāpumu skaitu un raksturu, secināja, ka

pieteicējs šaujamieroci var pielietot ļaunprātīgi, apdraudot sabiedrisko kārtību un drošību. Tādēļ arī saskaņā ar Ieroču aprites likuma 23.panta 9.punktu

atteica pieteicējam izsniegt pašaizsardzības šaujamieroča iegādes atļauju.

Tomēr pieteicējs nepiekrīt tam, ka viņa iepriekš izdarītie likumpārkāpumi un Notikumu žurnālā reģistrētie notikumi būtu vērtējami kā pamatotas

ziņas par iespējamu ļaunprātīgu šaujamieroča pielietošanu. Proti, pieteicējs ne reizi nav saukts pie kriminālatbildības, savukārt viņam piemērotajiem

administratīvajiem sodiem ir iestājies noilgums. Pieteicējs konfliktus nav risinājis ar spēku, bet gan ar policijas iesaistīšanu, kas ir tiesisks un loģisks veids,

kā droši atrisināt konfliktsituācijas. Turklāt šaujamieroča nēsāšanas atļauja pieteicējam iepriekš (līdz 2015.gada 7.maijam) bijusi vairāk kā 10 gadus un

šajā laikā netika konstatēts neviens Ieroču aprites likuma vai tam pielīdzināms pārkāpums.

[7] Attiecībā uz iespējamu ieroča ļaunprātīgu pielietošanu jāņem vērā, ka šis, tāpat kā citi ieroču turēšanas ierobežojumi, vērsts uz sabiedrības

drošības nodrošināšanu un šādā kontekstā arī ir jāapsver konkrētie apstākļi. Ieroča ļaunprātīgas lietošanas konstatēšana sasaucas ar likumā minēto

ieroču lietojuma klasifikāciju. Proti, ieroci vispārīgā gadījumā var pielietot pašaizsardzībai, tomēr, ja iestāde konstatē citādu ieroča izmantošanas iespēju,

tas ir pamats ieroča iegādes atļaujas atteikšanai sabiedrības drošības interesēs. Sabiedrības drošība ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kuras labad

var ierobežot Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamattiesības (116.pants). Līdz ar to katrā konkrētā gadījumā ir izvērtējami lietas faktiskie

apstākļi, ņemot vērā likumdevēja noteikto pamatvērtību aizsardzību un to, vai ir sasniegts tāds līmenis, kas rada apdraudējuma risku un pakļauj briesmām

minētās vērtības.

Ieroču aprites likuma 23.pantā ir uzskaitīti gadījumi, kad atļauju aizliegts izsniegt, turklāt pamatā katrs atsevišķais punkts satur konkrētu faktisko

apstākļu uzskaitījumu, kuru konstatēšanas gadījumā atļauja nav izsniedzama (obligātais administratīvais akts). Savukārt šā likuma 23.panta 9.punkts ietver

sevī iestādes pienākumu veikt individualizētu novērtējumu, ņemot vērā pamatotas ziņas. Ieroču aprites likuma 23.panta 9.punkts nenosaka nedz to, kādi

informācijas avoti var tikt izmantoti, nedz arī detalizēti atspoguļo to, kāds ziņu kopums ir pietiekams, lai atzītu, ka persona varētu ieroci pielietot

ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai drošību. Līdz ar to „pamatotu ziņu” saturs ir skaidrojams kopsakarībā ar lietā esošajiem apstākļiem un

iestādes sniegto novērtējumu (sal. sk. Augstākās tiesas 2019.gada 31.jūlija sprieduma SKA-63/2019 7. un 8.punktu).

[8] Novērtējot lietā iegūto informāciju par pieteicēja izdarītajiem likumpārkāpumiem, tiesa secina, ka daļa no tiem ir tieši saistīti ar vardarbību.

Proti, kaut arī pieteicējs norādījis, ka ne reizi nav saukts pie kriminālatbildības, tomēr pieci kriminālprocesi pret viņu izbeigti nereabilitējošu apstākļu dēļ

(noilgums un izlīgums ar cietušo). Četri no šiem kriminālprocesiem ir saistīti ar cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas sakropļots, vai par

dzīvnieka spīdzināšanu, tātad tieša saistība ar vardarbību. Savukārt vienošanās ar cietušajiem šajos kriminālprocesos nenozīmē pieteicēja reabilitāciju.

Izbeidzot kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata pēc būtības persona tiek atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā (sk. J.Baumanis

„Personu nereabilitējošie apstākļi kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence” Jurista Vārds, 02.01.2018., Nr. 1).

Attiecībā par sodāmības dzēšanu, uz kuru pieteicējs atsaucies saistībā ar viņam piemērotajiem administratīvajiem sodiem, tiesa norāda, ka

sodāmība ir ar administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu saistītas sekas, un šim faktam līdzi nāk sodītajai personai noteikti ierobežojumi.

Administratīvo pārkāpumu gadījumā tas nozīmē, ka, lai gan persona gadu pēc soda izpildes ir uzskatāma par administratīvi nesodītu (Administratīvās

atbildības likuma 24.panta trešā daļa), tomēr informācija par tās izdarītajiem pārkāpumiem tiek saglabāta, lai noteiktos gadījumos, kas pamatoti ar

drošības un morāliem apsvērumiem sabiedrības interesēs, tiktu vērtēta. Viens no šiem gadījumiem ir šaujamieroča iegādāšanās atļaujas jautājums. Tādēļ

izskatāmajā lietā arī pamatoti vērtēta informācija par pieteicēja izdarītajiem 26 administratīvajiem pārkāpumiem, kas kopumā ar jau iepriekš minētajiem

pieciem kriminālprocesiem ne tikai ļauj secināt par likumpārkāpumu biežumu, regularitāti un to izdarīšanu ilgstošā laika periodā, bet arī raksturo viņa

attieksmi pret valstī pastāvošo tiesisko kārtību un tajā noteiktajiem ierobežojumiem. Savukārt tas apstāklis, ka pieteicējam līdz 2015.gada 7.maijam

šaujamieroča nēsāšanas atļauja ir bijusi un šajā periodā viņam nav konstatēti ieroču aprites noteikumu pārkāpumi, pats par sevi nenovērš būtiskas šaubas

par viņa spējām ievērot valstī pastāvošo tiesisko kārtību, tai skaitā šaujamieroču aprites jomā. Turklāt pieteicējs savu attieksmi pret tiesisko kārtību nav

mainījis arī pēc tam, kad šaujamieroča nēsāšanas atļauja viņam apturēta, kopumā izdarot gan noziedzīgu nodarījumu, gan arī 16 administratīvos

pārkāpumus. Šāda pieteicēja rīcība nekādā veidā neliecina par viņa attieksmes maiņu pret tiesību normās noteiktajām prasībām un to izpildi, kas savukārt

rada risku sabiedrībai, jo šaujamierocis kā paaugstinātas bīstamības rīks nonāks personas rīcībā, par kuru nav pārliecības, ka tas nevarētu tikt izmantots

ļaunprātīgi.

Konkrētajā gadījumā pamatota ir iestādes atsaukšanās arī uz Notikumu žurnālā ietverto informāciju par pieteicēju. Šāda informācijas izmantošana ir

tiesiska, jo personu raksturo arī dažādas situācijas, kuras turpinājumā nav novedušas pie personas administratīvas vai kriminālas sodīšanas. Tās satura

nozīme ir vērtējama kopsakarībā ar pieteicēja paskaidrojumiem un cita veida informāciju, kas raksturo informācijas pamatā esošo situāciju (sal. sk.

Augstākās tiesas 2018.gada 31.jūlija sprieduma SKA-63/2019 9.punktu). Pieteicēja gadījumā uzmanība pamatoti pievērsta diviem 2018.gadā

reģistrētajiem notikumiem (par pieteicēja telefoniski izteiktajiem draudiem un naudas izspiešanu), kas liecina par situācijām, kurās citas personas

pieteicēja komunikāciju vērtējušas kā reālu apdraudējumu un tādēļ pēc aizsardzības vērsušās Valsts policijā. Ir arī konstatējams gadījums, kad pieteicējs

2021.gada septembrī saņēmis izrēķināšanās draudus, par kuriem informējis Valsts policiju. Tāpat pārvalde, ņemot vērā to, ka pieteicējs šaujamieroci

vispārīgi paredzējis izmantot pašaizsardzībai, pamatoti norādījusi, ka terorisma draudu līmenis Latvijā saglabājas zems un nekas neliecina, ka tas tuvākajā

laikā varētu mainīties. Arī kriminogēnā situācija Latvijā ir stabila, kā arī nav novērota tendence viensētu aplaupīšanā. Līdz ar to pieteicēja norāde uz

Valsts policijas nespēju nodrošināt viņa un viņa ģimenes drošību ir nepamatota.

Tādējādi šādos apstākļos, kad pieteicējs ik pa laikam nonāk konfliktējošās/draudīgās situācijās, iepriekš bijis iesaistīts piecos noziedzīgos

nodarījumos, no kuriem četri ir saistīti ar vardarbību, kā arī izdarījis 26 administratīvos pārkāpumus, arī tiesai pastāv būtiskas šaubas par pieteicēja

spējām kontrolēt savu rīcību, lai tā atbilstu valstī pastāvošajai tiesiskajai kārtībai, tai skaitā šaujamieroču aprites jomā. Līdz ar to arī tiesas secinājums, ka

pieteicēja rīcībā ir konstatējamas Ieroču aprites likuma 23.panta 9.punktā noteiktās pamatotās ziņas, lai atzītu, ka viņš varētu ieroci pielietot ļaunprātīgi,

apdraudēt sabiedrisko kārtību vai drošību.

[9] Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa nekonstatē priekšnoteikumus pieteicējam labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņam izsniegtu

pašaizsardzības šaujamieroča iegādes atļauju, izdošanai, un viņa pieteikums ir pilnībā noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, kā arī 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņam izsniegtu pašaizsardzības šaujamieroča iegādes atļauju, izdošanu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Tiesnesis G.Ploriņš