Supreme Court quashes appeal decision due to procedural violation and remands case for retrial.

ECLI:LV:AT:2023:0406.11514004316.5.L

Lieta Nr. 11514004316, SKK-23/2023

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2023. gada 6. aprīlī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Inguna Radzeviča, senatores Aija Branta un Anita Poļakova

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētās /pers. A/ aizstāves zvērinātas advokātes Vijas Brakšas kasācijas sūdzību par Rīgas

apgabaltiesas 2022. gada 11. janvāra lēmumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas rajona tiesas 2021. gada 10. maija spriedumu

/pers. A/, personas kods /personas kods/,

atzīta par vainīgu Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīta ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu un

probācijas uzraudzību uz 2 gadiem;

atzīta par vainīgu Krimināllikuma 318. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīta ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem,

atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas un zvērināta advokāta amatus uz 3 gadiem;

atzīta par vainīgu Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīta ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu un

probācijas uzraudzību uz 2 gadiem;

atzīta par vainīgu Krimināllikuma 318. panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīta ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem,

atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas un zvērināta advokāta amatus uz 2 gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo un trešo daļu galīgais sods /pers. A/ noteikts brīvības atņemšana uz 2 gadiem un probācijas uzraudzība

uz 3 gadiem, atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas un zvērināta advokāta amatus uz 3 gadiem.

/pers. A/ piemērotie drošības līdzekļi – uzturēšanās noteiktā vietā un dzīvesvietas maiņas paziņošana – atstāti negrozīti, līdz spriedums stāsies

spēkā.

[2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /pers. A/ atzīta par vainīgu un sodīta par diviem noziedzīgajiem nodarījumiem – piesavināšanos lielā

apmērā –, kā arī par diviem noziedzīgajiem nodarījumiem – dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas.

[3] Ar Rīgas apgabaltiesas 2022. gada 11. janvāra lēmumu, iztiesājot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar apsūdzētās /pers. A/ aizstāves V. Brakšas

apelācijas sūdzību, Rīgas rajona tiesas 2021. gada 10. maija spriedums atstāts negrozīts.

[4] Par Rīgas apgabaltiesas 2022. gada 11. janvāra lēmumu apsūdzētās /pers. A/ aizstāve V. Brakša iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt

tiesas lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, norādot, ka tiesa nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 1. panta pirmo daļu,

6. panta pirmo daļu, 9. panta otro daļu, 35. un 46. pantu, kā arī pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 12. panta pirmo daļu, 15., 19. pantu, 20. panta pirmo

daļu, 124. panta piekto daļu, 127. panta otro daļu, 129., 129., 130., 511., 512. pantu un 564. panta ceturto daļu.

Kasācijas sūdzību aizstāve pamatojusi ar šādiem argumentiem.

[4.1] Apelācijas instances tiesa, atzīstot /pers. A/ par vainīgu Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā paredzētajos noziedzīgajos nodarījumos,

nepamatoti secinājusi, ka /pers. A/ rīcība, izsoles sludinājumos norādot, ka izsoles nodrošinājuma summa iemaksājama viņas bankas kontā, neatbilst

Maksātnespējas likuma 135. panta septītajai daļai (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 175. panta trešo daļu (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim) Civilprocesa likumā

noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar fiziskas personas mantas, tajā skaitā par nodrošinājumu kalpojošās (ieķīlātās) mantas, izsoli veic

administrators. Savukārt Civilprocesa likuma 606. panta trešās daļas 9. punkts noteic, ka sludinājumā par nekustamā īpašuma izsoli norāda

nodrošinājuma summu, kas iemaksājama tiesu izpildītāja depozīta kontā. Tādējādi /pers. A/ sludinājumā par izsoli pamatoti norādījusi, ka nauda ir

iemaksājama maksātnespējas administratora kontā. Maksātnespējas likuma 135. panta septītā daļa (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada

31. oktobrim), uz kuru atsaukusies tiesa, neattiecas uz fiziskajām, bet uz juridiskajām personām.

[4.2] Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi aizstāves apelācijas sūdzības argumentus par to, ka no pirmās instances tiesas sprieduma nav

iespējams izsecināt, ar kuru datumu apsūdzētā /pers. A/ saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem ieguva amatpersonas statusu. Pirmās instances tiesa

spriedumā atzinusi, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 9. panta pirmo daļu apsūdzētā ir uzskatāma par valsts amatpersonu kopš 2015. gada 1. marta.

Vienlaikus tiesa spriedumā norādījusi, ka atbilstoši likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 4. panta 26. punktam

maksātnespējas administratori tika pielīdzināti valsts amatpersonām no 2016. gada 1. janvāra.

[4.3] Apelācijas instances tiesa saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu nepamatoti atzinusi, ka /pers. A/, ļaunprātīgi izmantojot dienesta

stāvokli, prettiesiski ieguva naudas līdzekļus 121 669,37 euro. Pati tiesa konstatējusi, ka 2016. gada 1. jūnijā /pers. A/ bankas kontā bija

46 769,37 euro, kurus viņa 2016. gada 2. jūnijā pārskaitīja cietušajam /pers. C/. Turklāt lietā noskaidrots, ka 60 000 euro no /pers. A/ inkriminētās

prettiesiski iegūtās naudas summas piederēja /pers. D/, līdz ar to tiesai nebija tiesiska pamata atzīt, ka /pers. A/ ir piesavinājusies /pers. C/ naudas

līdzekļus minētajā apjomā.

[4.4] Nosakot apsūdzētajai /pers. A/ sodu brīvības atņemšanas veidā, tiesa nav vadījusies no vienotās sodu politikas Latvijā. Atbilstoši šai politikai

par līdzīgiem noziedzīgiem nodarījumiem gadījumos, kad radītais kaitējums pilnībā atlīdzināts, personas, tai skaitā valsts amatpersonas, tiek notiesātas

nosacīti. Turklāt tiesa nav pamatojusi, kādi apstākļi tai radījuši pārliecību, ka apsūdzētā varētu turpināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus.

Motīvu daļa

[5] Senāts atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas 2022. gada 11. janvāra lēmums atceļams pilnībā un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances

tiesā.

[5.1] Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 562. panta pirmo daļu tiesas izmeklēšana un tiesas debates apelācijas instances tiesā notiek sūdzībā vai

protestā noteikto prasību apjomā un ietvaros.

Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturtajā daļā noteikts, ka apelācijas instances tiesas nolēmuma motīvu daļā jānorāda apelācijas instances tiesas

atzinums par apelācijas sūdzības vai protesta pamatotību, apstākļi, ko noskaidrojusi apelācijas instances tiesa, pierādījumi, kas apstiprina apelācijas

instances tiesas atzinumu, motīvi, kāpēc apelācijas instances tiesa noraida kādus pierādījumus, un likumi, pēc kuriem tā vadās.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot krimināllietu, šīs procesuālo tiesību normas nav ievērojusi. Apelācijas instances tiesa nav

sniegusi atbildi uz visiem /pers. A/ aizstāves apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, kuru izvērtējumam ir būtiska nozīme krimināltiesisko attiecību

taisnīgā noregulējumā, savukārt tiesas atzinumiem nav sniegts likumam atbilstošs pamatojums.

Pamatojuma princips ir viens no procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem, un atbilstoši tam tiesai ir pienākums motivēt savu nolēmumu.

Kriminālprocesa likuma prasība par motivētu nolēmumu ir ievērota, ja tiesa ir motivējusi visus būtiskos atzinumus, kuriem ir nozīme lietas taisnīgā

izspriešanā, un motīvu izklāsta apjoms ļauj saprast, kā tiesa nonākusi pie šiem atzinumiem. Motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no līdzekļiem, kas

izslēdz tiesas patvaļas iespējamību un ļauj personai pārliecināties, ka tā ir uzklausīta un tās sniegtie argumenti ir izvērtēti.

[5.1.1] No pirmās instances tiesas sprieduma, kuru apelācijas instances tiesa atstājusi negrozītu, izriet, ka apsūdzētā /pers. A/ atzīta par vainīgu

Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā un 318. panta trešajā daļā paredzētajos noziedzīgajos nodarījumos saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu,

sniedzot abiem noziedzīgajiem nodarījumiem kopīgu pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu, kā arī atzīta par vainīgu Krimināllikuma 179. panta trešajā

daļā un 318. panta trešajā daļā paredzētajos noziedzīgajos nodarījumos saistībā ar /pers. E/ maksātnespējas procesu, sniedzot abiem noziedzīgajiem

nodarījumiem kopīgu pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu.

Atbilstoši pirmās instances tiesas konstatētajam inkriminētie noziedzīgie nodarījumi gan saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu, gan saistībā ar

/pers. E/ maksātnespējas procesu izdarīti šādos apstākļos.

/pers. A/, būdama valsts amatpersona – sertificēta maksātnespējas procesa administratore –, fiziskās personas maksātnespējas procesā īstenojot

likumā noteiktās darbības saistībā ar fiziskās personas mantas izsoli, laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” publicēja sludinājumu par nekustamā īpašuma izsoli,

kurā, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli, pretēji likuma prasībām nolūkā nodrošināt piekļuvi izsoles laikā iegūtajiem naudas līdzekļiem norādīja,

ka izsoles nodrošinājuma nauda iemaksājama viņas bankas kontā. Atsaucoties uz šo sludinājumu, persona, kura vēlējās piedalīties izsolē un pēc tam

nosolīja augstāko cenu, iemaksāja sludinājumā norādītajā kontā izsoles nodrošinājuma naudu un pēc uzvaras izsolē – arī atlikušo pirkuma summu, proti,

naudas līdzekļus lielā apmērā.

Pēc tam, kad ar tiesas lēmumu nekustamā īpašuma izsole saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu tika atzīta par spēkā neesošu, /pers. A/

nekavējoties neatmaksāja maksātnespējas procesā iegūtos naudas līdzekļus izsoles uzvarētājam, bet mantkārīgā nolūkā prettiesiski tos ieguva un izlietoja

savām vajadzībām.

Savukārt nekustamā īpašumā izsolē saistībā ar /pers. E/ maksātnespējas procesu iegūtos naudas līdzekļus /pers. A/ nenovirzīja kreditoru prasījumu

segšanai, bet mantkārīgā nolūkā prettiesiski tos ieguva un izlietoja savām vajadzībām.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka tādējādi /pers. A/ gan saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu, gan saistībā ar /pers. E/ maksātnespējas

procesu, būdama valsts amatpersona, izdarīja tīšas darbības, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, proti, prettiesiski ieguva svešus naudas līdzekļus

lielā apmērā, būdama persona, kurai šie naudas līdzekļi ir uzticēti un kuras pārziņā tie atradās (piesavināšanās), nodarot materiālos zaudējumus lielā

apmērā, kas saskaņā ar likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 24. panta pirmo daļu uzskatāmas par smagām sekām.

Apelācijas instances tiesa, atstājot pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu, norādījusi, ka pirmās instances tiesa pamatoti konstatējusi

apsūdzētās /pers. A/ darbībās Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā un 318. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu.

[5.1.2] Noziedzīga nodarījuma kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības noteikšana starp noziedzīga nodarījuma faktiskajām pazīmēm un Krimināllikuma

normā (pantā, panta daļā, punktā) paredzētā konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm.

Tikai tādā gadījumā, kad noziedzīgā nodarījuma faktiskās pazīmes sakrīt ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, kas paredzētas

Krimināllikumā, ir pamats atzīt, ka izdarīts noziedzīgs nodarījumus un to pareizi kvalificēt. Ja kaut vai pēc vienas pazīmes šādu sakritību nav iespējams

konstatēt, tad jāatzīst, ka personas darbībā vai bezdarbībā nav konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva un līdz ar to nav pamata, lai personu sauktu pie

kriminālatbildības un notiesātu (Krastiņš U. 6. panta komentārs. Grām.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I–VIII 2

nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 41. lpp.).

Noziedzīgā nodarījuma sastāvu veido objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, tostarp, noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse.

Tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse krimināllietās pēc Krimināllikuma 317. panta otrās daļas, 318. panta otrās daļas un 319. panta otrās

daļas” attiecībā uz dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas, kas izdarīta mantkārīgā nolūkā, norobežošanu no mantas nolaupīšanas norādīts:

1) mantas nolaupīšana ir tīša, prettiesiska un bezatlīdzības svešas mantas paņemšana no juridiskas vai fiziskas personas īpašuma vai valdījuma, lai

nelikumīgi to paturētu vai izmantotu savā vai citas personas labā vai kā citādi rīkotos ar to kā ar savu, tā rezultātā mantas īpašniekam vai valdītājam

nodarot reālu mantisku zaudējumu;

2) atšķirībā no mantas nolaupīšanas dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, lai arī izdarīta mantkārīgu tieksmju dēļ un radījusi materiālu

zaudējumu, nav saistīta ar mantas bezatlīdzības izņemšanu no sveša īpašuma vai valdījuma un sagrābšanu savā īpašumā vai valdījumā vai tās nodošanu

citas personas īpašumā vai valdījumā, tā, piemēram, var būt nolaidības dēļ radīta iztrūkuma slēpšana, sagrozot statistiku, lai izvairītos no materiālas

atbildības, mantas izmantošana uz laiku bez nodoma pārvērst par savu vai citas personas īpašumu utt;

3) ja dienesta stāvoklis izmantots tikai, lai izdarītu svešas mantas nolaupīšanu, tā realizēšanai nepieņemot kādu lēmumu, neveicot kādas ar valsts

amatpersonas statusu saistītas darbības pretēji dienesta interesēm, valsts amatpersonas darbības aptversies ar mantas nolaupīšanas sastāvu. Savukārt

dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 3. punktu var tikt atzīta par atbildību pastiprinošu apstākli

(tiesu prakses apkopojums „Tiesu prakse krimināllietās pēc Krimināllikuma 317. panta otrās daļas, 318. panta otrās daļas un 319. panta

otrās daļas”.).

Tādējādi, ja dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir vērtējama tikai kā svešas mantas nolaupīšanas līdzeklis, noziedzīgs nodarījums

kvalificējams kā mantas nolaupīšana, nevis dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

[5.1.3] No tiesas sniegtā pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksta izriet, ka vienīgā apsūdzētajai inkriminētā ar valsts amatpersonas statusu saistītā

darbība pretēji dienesta interesēm ir tā, ka viņa, fiziskās personas maksātnespējas procesā īstenojot likumā noteiktās darbības saistībā ar fiziskās

personas mantas izsoli, laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” publicēja sludinājumu par nekustamā īpašuma izsoli, kurā pretēji likuma prasībām nolūkā

nodrošināt piekļuvi izsoles laikā iegūtajiem naudas līdzekļiem norādīja, ka izsoles nodrošinājuma nauda iemaksājama viņas bankas kontā.

Tādējādi pretēji pirmās instances tiesas spriedumā norādītajam šī apstākļa izvērtēšanai ir būtiska nozīme, lai pareizi kvalificētu apsūdzētās /pers. A/

darbības.

Pirmās instances tiesa secinājusi, ka apsūdzētā /pers. A/, norādot laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu

publicētajā sludinājumā, ka izsoles nodrošinājuma nauda iemaksājama viņas bankas kontā, nav ievērojusi 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas

likuma, kurš zaudējis spēku 2010. gada 1. novembrī (turpmāk arī – Iepriekšējais Maksātnespējas likums), 161. panta 3. punkta un 135. panta septītās

daļas prasības.

Apsūdzētās /pers. A/ aizstāve apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pirmās instances tiesa nepamatoti atsaukusies uz Iepriekšējā Maksātnespējas

likuma 135. panta septīto daļu, jo tā neattiecas uz fiziskām, bet uz juridiskām personām. Fiziskas personas maksātnespējas procesu reglamentē šī likuma

D sadaļa. Saskaņā ar šajā likuma sadaļā ietverto 175. pantu un Civilprocesa likuma 606. panta trešās daļas 9. punktu sludinājumā par nekustamā

īpašuma izsoli norāda nodrošinājuma summu, kas iemaksājama tiesu izpildītāja depozīta kontā. Tādējādi apsūdzētā /pers. A/ sludinājumā par izsoli

pamatoti norādījusi, ka nauda ir iemaksājama maksātnespējas administratora kontā.

Apelācijas instances tiesa, atstājot pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu, šos aizstāves argumentus nav izvērtējusi, aprobežojoties vienīgi ar

vispārīgu apgalvojumu, ka pirmās instances tiesa, ņemot vērā Maksātnespējas likumu un tā Pārejas noteikumus, pamatoti atsaukusies uz Iepriekšējā

Maksātnespējas likuma 135. panta septīto daļu un 175. pantu.

[5.1.4] /pers. B/ maksātnespējas process tika ierosināts ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2010. gada 29. septembra lēmumu.

2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likuma, kas stājās spēkā 2010. gada 1. novembrī, Pārejas noteikumu 1. punkts noteic, ka ar šā likuma

spēkā stāšanos spēku zaudē 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likums (lēmumā arī – Iepriekšējais Maksātnespējas likums). Savukārt

Maksātnespējas likuma Pārejas noteikumu 5. punkts paredz, ka maksātnespējas procesos, kuri uzsākti laika posmā no 2008. gada 1. janvāra līdz

2010. gada 31. oktobrim, tiek piemērotas minētajā laika posmā spēkā esošā Maksātnespējas likuma normas un uz tā pamata izdotie normatīvie akti.

Saskaņā ar Iepriekšējā Maksātnespējas likuma 5. panta otro daļu maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesā ierosināta

maksātnespējas procesa lieta, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Ievērojot šo regulējumu, apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka apsūdzētās /pers. A/ darbības saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu

izvērtējamas saskaņā ar Iepriekšējā Maksātnespējas likuma normām.

No Iepriekšējā Maksātnespējas likuma struktūras redzams, ka maksātnespējas procesa regulējums ir piesaistīts attiecīgajam maksātnespējas

subjektam – fiziskai vai juridiskai personai.

Iepriekšējā Maksātnespējas likuma 9. pants noteica, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām

attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Tādējādi attiecībā uz fiziskajām personām piemērojami uz juridiskajām personām attiecināmie noteikumi ar atrunu, ka Iepriekšējā Maksātnespējas

likumā attiecīgajam jautājumam nav sniegts īpašs regulējums.

Iepriekšējā Maksātnespējas likuma 135. pants „Parādnieka mantas izsole” ir ietverts šā likuma C sadaļā „Juridiskās personas maksātnespējas

process”. Atbilstoši šā panta pirmajai un otrajai daļai parādnieka mantas izsole un īpašuma tiesību nostiprināšana uz ieguvēja vārda notiek Civilprocesa

likumā noteiktajā kārtībā, ja šajā likumā nav noteikts citādi, turklāt Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas

izsoli un īpašuma tiesību nostiprināšanu uz ieguvēja vārda veic administrators. Savukārt saskaņā ar šā panta septīto daļu jebkuri naudas līdzekļi, kas

saistīti ar izsoli, ieskaitāmi parādnieka – juridiskās personas – kontā.

Vienlaikus Iepriekšējā Maksātnespējas likuma D sadaļā „Fiziskās personas maksātnespējas process” ir ietverts 175. pants „Fiziskās personas

mantas izsole”, kura pirmā daļa noteica, ka fiziskās personas mantas izsole un īpašuma tiesību nostiprināšana uz ieguvēja vārda notiek Civilprocesa

likumā noteiktajā kārtībā, ja attiecībā uz konkrēto mantu šis likums nenosaka citu atsavināšanas kārtību. Šā panta trešā daļa noteica, ka Civilprocesa

likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar fiziskās personas mantas, tajā skaitā par nodrošinājumu kalpojošās (ieķīlātās) mantas, izsoli veic

administrators.

Tādējādi jautājumā par fiziskās personas mantas izsoli un īpašuma tiesību nostiprināšanu uz ieguvēja vārda Iepriekšējā Maksātnespējas likuma

175. pantā ir ietverta atruna, ka tā notiek Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 606. panta (2015. gada

28. maija likuma redakcijā), kas reglamentē nekustamā īpašuma izsoles izziņošanu, trešās daļas 9. punktam sludinājumā par nekustamā īpašuma izsoli

norāda nodrošinājuma summu, kas iemaksājama tiesu izpildītāja depozīta kontā.

Savukārt Iepriekšējā Maksātnespējas likuma 161. pants, uz kuru atsaukusies pirmās instances tiesa, pamatojot savus atzinumus šajā daļā,

ekspressis verbis noteica maksātnespējīgās fiziskās personas – maksātnespējas subjekta –, nevis maksātnespējas administratora pienākumus.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi apsūdzētās /pers. A/ aizstāves apelācijas sūdzības argumentus par normatīvo regulējumu,

kas noteica maksātnespējas administratora kompetenci un rīcību fizisko personu maksātnespējas lietās saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu un

bez juridiska pamatojuma deklaratīvi atzinusi par pareiziem pirmās instances tiesas secinājumus par apsūdzētajai /pers. A/ izvirzīto apsūdzību šajā daļā.

[5.1.5] Pirmās instances tiesa, kuras spriedumu apelācijas instances tiesa atstājusi negrozītu, atzinusi par pierādītu, ka pēc nekustamā īpašuma

izsoles atzīšanas par spēkā neesošu /pers. B/ maksātnespējas procesā apsūdzētā /pers. A/ nekavējoties nav atmaksājusi cietušajam /pers. C/

121 669,37 euro un tādējādi piesavinājusies svešu mantu lielā apmērā.

Pamatojot savus atzinumus šajā daļā, pirmās instances tiesa norādījusi, ka gadījumos, kad izsole tiek atzīta par spēkā neesošu, pēc analoģijas

piemērojama Civilprocesa likuma 607. panta (2015. gada 28. maija likuma redakcijā) trešā (domājams – ceturtā) daļa, kas noteic, ka pārsolītajiem

izsoles dalībniekiem viņu iemaksāto nodrošinājumu pēc izsoles noslēguma nekavējoties izsniedz atpakaļ. Tiesa norādījusi, ka Civilprocesa likumā jēdziens

„nekavējoties” pēc būtības un satura nav skaidrots, taču atbilstoši latviešu literārās valodas vārdnīcā sniegtajam skaidrojumam ar jēdzienu „nekavējoties”

saprot „tūlīt, bez kavēšanās, bez vilcināšanās”, un tas nav saistīts ar kādu noteiktu termiņu. Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka apsūdzētajai /pers. A/ bijis

pienākums atmaksāt cietušajam /pers. C/ visus viņam pienākošos 121 669,37 euro dienā, kad apsūdzētā uzzināja par izsoles atzīšanu par spēkā

neesošu, proti, 2016. gada 31. maijā.

Apelācijas sūdzībā aizstāve norādījusi, ka pirmās instances tiesa nepamatoti atzinusi, ka /pers. A/ saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu ir

piesavinājusies 121 669,37 euro, jo apsūdzētā jau 2016. gada 2. jūnijā atmaksājusi cietušajam /pers. C/ daļu no summas – 46 769,37 euro –, līdz ar to

nav pamata uzskatīt, ka viņa šo naudu būtu piesavinājusies.

Senāts norāda, ka Civilprocesa likuma 607. panta ceturtajā daļā ietvertais jēdziens „nekavējoties” ir ģenerālklauzula, kas tiesību normu

piemērotājam katrā gadījumā jāpiepilda ar saturu atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem.

Augstākās tiesas judikatūrā, skatot līdzīgu jautājumu saistībā ar Civilprocesa likuma regulējumu par sprieduma nekavējošu izpildi, pausta atziņa, ka

ar nekavējošu izpildi saprot iespēju to izpildīt saprātīgi īsā termiņā pēc pasludināšanas, negaidot tā stāšanos spēkā, nevis to, ka jau nākamajā mirklī tūlīt

pēc sprieduma pasludināšanas piedzinējam ir jābūt saņēmušam izpildījumu (sal. Senāta 2014. gada 26. septembra spriedums lietā Nr. SKC-

1948/2014).

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas atzinumiem šajā daļā, izskatāmajā lietā ir noskaidrojusi jēdziena

„nekavējoties” literāro nozīmi, bet nav noskaidrojusi šā jēdziena juridisko nozīmi. Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi aizstāves apelācijas sūdzības

argumentus šajā daļā.

Šī apstākļa izvērtējumam ir būtiska nozīme lietas taisnīgā izspriešanā, izlemjot jautājumu par /pers. A/ inkriminētā Krimināllikuma 179. panta trešajā

daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem.

[5.1.6] Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas pieļautie Kriminālprocesa likuma 562. panta pirmās daļas un 564. panta ceturtās daļas

pārkāpumi atzīstami par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem šā likuma 575. panta trešās daļas izpratnē, kas daļā par apsūdzētās /pers. A/

atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Krimināllikuma 179. panta trešās daļas un 318. panta trešās daļas saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu

noveduši pie nelikumīga nolēmuma.

[5.2] Turklāt, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 584. panta otro daļu, Senāts atzīst par nepieciešamu pārsniegt apsūdzētās /pers. A/

aizstāves kasācijas sūdzībā izteikto prasību apjomu, jo konstatē, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu, pieļāvusi tādu Kriminālprocesa likuma

būtisku pārkāpumu, kas nav norādīts kasācijas sūdzībā.

No tiesas sniegtā pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksta izriet, ka apsūdzētajai /pers. A/ inkriminētie noziedzīgie nodarījumi pēc Krimināllikuma

179. panta trešās daļas un 318. panta trešās daļas gan saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu, gan saistībā ar /pers. E/ maksātnespējas procesu

veido noziedzīgu nodarījumu ideālo kopību, turklāt abos gadījumos noziedzīgo nodarījumu kaitīgās sekas, proti, pēc Krimināllikuma 179. panta trešās

daļas – piesavināšanās lielā apmērā – un pēc Krimināllikuma 318. panta trešās daļas – valsts amatpersonas izdarītas tīšas darbības, ļaunprātīgi izmantojot

dienesta stāvokli, izraisījušas smagas sekas – veido viens un tas pats kaitējums – materiālie zaudējumi – saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas procesu –

121 669,37 euro –, bet saistībā ar /pers. E/ maksātnespējas procesu – 32 203,24 euro.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka atšķirība starp normu konkurenci un noziedzīgu nodarījumu kopību ir pēc būtības – normu konkurences gadījumā

viens noziedzīgs nodarījums atbilst vairāku patstāvīgu noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm, bet nodarījumu ideālās kopības gadījumā – ar vienu

prettiesisku darbību tiek izdarīti vairāki patstāvīgi noziedzīgi nodarījumi. Parasti noziedzīgu nodarījumu ideālo kopību raksturo tas, ka personas sāktā

noziedzīgā darbība vērsta uz viena mērķa sasniegšanu, bet šīs darbības realizācijas procesā rodas kādas citas kaitīgās sekas, kuras neaptver viena

noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, turklāt, kaut arī noziedzīgas darbības var īpaši neatšķirties, tiek apdraudēti atšķirīgi nodarījumu tiešie objekti. Tie

ir visai svarīgi faktori, lai būtu pamats atzīt, ka izdarīti divi patstāvīgi nodarījumi (Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-

VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 126., 129.–130. lpp.).

Turklāt, kā tas šajā lēmumā norādīts jau iepriekš, atšķirībā no mantas nolaupīšanas dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, lai arī izdarīta

mantkārīgu tieksmju dēļ un radījusi materiālu zaudējumu, nav saistīta ar mantas bezatlīdzības izņemšanu no sveša īpašuma vai valdījuma un sagrābšanu

savā īpašumā vai valdījumā vai tās nodošanu citas personas īpašumā vai valdījumā. Tā, piemēram, var būt nolaidības dēļ radīta iztrūkuma slēpšana,

sagrozot statistiku, lai izvairītos no materiālas atbildības, mantas izmantošana uz laiku bez nodoma pārvērst par savu vai citas personas īpašumu utt. (tiesu

prakses apkopojums „Tiesu prakse krimināllietās pēc Krimināllikuma 317. panta otrās daļas, 318. panta otrās daļas un 319. panta otrās

daļas”.).

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru apsūdzētā /pers. A/ atzīta par vainīgu

Krimināllikuma 179. panta trešajā daļā un 318. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā gan saistībā ar /pers. B/ maksātnespējas

procesu, gan saistībā ar /pers. E/ maksātnespējas procesu, minēto krimināltiesisko normu salīdzināšanu ar nodarījumu faktiskajiem apstākļiem, ņemot

vērā visus attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāva elementus, nav veikusi un savus atzinumus par minēto noziedzīgo nodarījumu objektīvās puses esību

apsūdzētās /pers. A/ darbībās nav pamatojusi.

Tādējādi apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturtās daļas pārkāpumu. Pieļautais pārkāpums atzīstams par

Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu šā likuma 575. panta trešās daļas izpratnē, kas novedis pie nelikumīga nolēmuma.

[5.3] Vienlaikus Senāts atzīst par nepamatotiem aizstāves kasācijas sūdzības argumentus par to, ka apsūdzētāja /pers. A/ inkriminēto noziedzīgo

nodarījumu izdarīšanas laikā nebija atzīstama par valsts amatpersonu.

Maksātnespējas likuma 1. pants noteic, ka šā likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams,

maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

A r 2014. gada 25. septembra likuma „Grozījumi Maksātnespējas likumā” 2. panta un 2014. gada 18. decembra likuma „Grozījumi

Maksātnespējas likumā” 3. panta spēkā stāšanos 2015. gada 1. janvārī Maksātnespējas likuma 9. panta pirmā daļa tika papildināta ar noteikumu, ka

amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām, turklāt šis nosacījums ir piemērojams visiem līdz 2015. gada

28. februārim uzsāktajiem procesiem, izņemot Pārejas noteikumu 12., 13., 14., 15., 16. un 17. punktā minētos gadījumus.

Atbilstoši likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 2. pantam šā likuma mērķis ir nodrošināt valsts amatpersonu

darbību sabiedrības interesēs, novēršot jebkuras valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības

ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, veicināt valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības uzticēšanos

valsts amatpersonu darbībai.

No minētā izriet, ka Maksātnespējas likumam un likumam „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” ir atšķirīgi regulēšanas

priekšmeti, līdz ar to apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka maksātnespējas administratoru kā valsts amatpersonas statusu noteic

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmā daļa.

Krimināllikuma 1. panta pirmā daļa noteic, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva

pazīmes.

Savukārt Krimināllikuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis

spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā.

No celtās apsūdzības izriet, ka /pers. A/ visas viņai inkriminētās darbības izdarījusi pēc 2015. gada 1. janvāra, proti, pēc Maksātnespējas likuma

grozījumu, kas noteica maksātnespējas administratora kā valsts amatpersonas statusu, spēkā stāšanās.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka apsūdzētā /pers. A/ viņai inkriminētās darbības saistībā ar abiem –

/pers. B/ un /pers. E/ – maksātnespējas procesiem izdarījusi, būdama valsts amatpersona.

[5.4] Senāts atzīst, ka pieļauto Kriminālprocesa likuma būtisko pārkāpumu dēļ apelācijas instances tiesas lēmums atceļams pilnībā un lieta

nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Ievērojot to, ka lieta apelācijas kārtībā jāiztiesā no jauna atbilstoši Kriminālprocesa likuma

53. nodaļas prasībām, pārējie aizstāves kasācijas sūdzības argumenti, kas saistīti ar apsūdzētajai noteikto sodu, izvērtējami apelācijas instances tiesā.

[6] Apsūdzētajai /pers. A/ lietā piemēroti drošības līdzekļi – uzturēšanās noteiktā vietā un dzīvesvietas maiņas paziņošana.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu piemērotie drošības līdzekļi atstāti negrozīti.

Senāts atzīst, ka apsūdzētajai noteikto drošības līdzekļu piemērošana turpināma. Piemērotie drošības līdzekļi izskatāmajā lietā atzīstami par

samērīgiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. pantu un 587. panta pirmās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atcelt Rīgas apgabaltiesas 2022. gada 11. janvāra lēmumu pilnībā un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā;

apsūdzētajai /pers. A/ turpināt piemērot drošības līdzekļus – uzturēšanos noteiktā vietā un dzīvesvietas maiņas paziņošanu.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Radzeviča A. Branta A. Poļakova