Supreme Court dismisses appeal on land parcel review, rejecting garage inclusion due to lack of functional necessity.

ECLI:LV:AT:2026:0617.A420096225.9.L

Lieta Nr. A420096225, SKA-622/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 17.jūnijā

[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2026.gada

19.marta spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums par administratīvā akta, ar kuru tiktu pārskatīts

daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai /Adrese A/, funkcionāli nepieciešamais zemesgabals, iekļaujot tajā dzīvokļu

īpašniekiem piederošās garāžas /Adrese B/ un /Adrese C/, izdošanu.

Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un secināja: tā kā strīdus garāžas ir

patstāvīgi nekustamā īpašuma objekti un neietilpst pieteicēja dzīvokļa īpašuma sastāvā ne kā kopīpašuma

domājamā daļa, ne kā dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums, un nav arī funkcionāli saistītas

ar dzīvojamo māju, iestāde ar pārsūdzēto lēmumu pamatoti un atbilstoši tiesību normām garāžas neiekļāva

mājai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabalā. Līdz ar to tiesa nekonstatēja pamatu ar pārsūdzēto lēmumu

noteiktā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala pārskatīšanai.

[2] Pieteicēja ieskatā, apgabaltiesa ir nepamatoti secinājusi, ka strīdus garāžas nav funkcionāli saistītas ar

dzīvojamo māju. Tiesai uz situāciju bija jāattiecina Ministru kabineta 2015.gada 8.septembra noteikumu Nr. 522

„Privatizējamai dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanas kārtība” (turpmāk –

Zemesgabala noteikšanas kārtība) 8. un 11.punkts, kas paredz dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamajā

zemesgabalā iekļaut mājas iekšpagalmu un ar māju saistītos labiekārtojuma elementus.

Senatoru kolēģija šiem iebildumiem nekonstatē pamatu. No apgabaltiesas sprieduma, ņemot vērā arī

pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, redzams, ka tiesa, citstarp izvērtējot Zemesgabala

noteikšanas kārtībā paredzētos kritērijus, ir atzinusi, ka strīdus garāžas ir patstāvīgi funkcionējoši, atsevišķi

nekustamā īpašuma objekti, kuri nav funkcionāli nepieciešami dzīvojamās mājas ekspluatācijai. Tādēļ tiesa ir

atzinusi, ka nav pamata tās iekļaut dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabalā. Tiesa pamatoti ir

ņēmusi vērā pieteicēja dzīvokļa īpašuma sastāvu, kāds reģistrēts zemesgrāmatā, un uz zemesgabala esošo ēku

(būvju) sasaisti ar dzīvojamo māju, nevis pieteicēja apsvērumus par to, kādu vēsturisku apstākļu dēļ garāžas

tikušas uzbūvētas. Attiecībā uz Zemesgabala noteikšanas kārtības 11.punktu tiesa ir norādījusi, ka dzīvojamai

mājai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabalā iekļaujami tikai tādi labiekārtojuma elementi, kuri ir saistīti ar

māju, taču strīdus garāžas tādas nav. Tiesa papildus ir ņēmusi vērā arī to, ka iestāde ar pārsūdzēto lēmumu

noteiktajā dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabalā ir iekļāvusi platību iedzīvotājiem

nepieciešamo autostāvvietu novietošanai. Tādējādi tiesa pretēji pieteicēja uzskatam uz izskatāmo gadījumu ir

attiecinājusi Zemesgabala noteikšanas kārtības 11.punktu. Savukārt argumentu par strīdus garāžu atzīšanu par

dzīvojamās mājas iekšpagalmu Zemesgabala noteikšanas kārtības 8.punkta izpratnē pieteicējs iepriekš nebija

izvirzījis, tāpēc tiesa to nevarēja izvērtēt. Tomēr no minētajā normā ietvertā skaidrojuma (atbilstoši kuram

iekšpagalms ir ārtelpa dzīvojamo māju apbūvē, kuru ierobežo brīvi stāvošas vai savienotas dzīvojamās mājas un

kas paredzēta šo māju iedzīvotāju primāro rekreācijas un saimniecisko vajadzību nodrošināšanai) acīmredzami

nav konstatējams, ka izskatāmajā gadījumā, ņemot vērā dzīvojamās mājas un strīdus garāžu savstarpējo

izvietojumu zemesgabalā, būtu pamats runāt par dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamajā zemesgabalā

iekļaujamu iekšpagalmu ar strīdus garāžām tajā.

Tādējādi kasācijas sūdzības argumenti neliecina, ka tiesa būtu nepareizi novērtējusi strīdus garāžu sasaisti ar

dzīvojamo ēku un līdz ar to nepieciešamību iekļaut tās dzīvojamai ēkai funkcionāli nepieciešamajā

zemesgabalā. Tas vien, ka pieteicējs nepiekrīt lietas faktisko apstākļu vērtējumā balstītiem tiesas secinājumiem,

nenozīmē, ka tie ir nepamatoti un tiesību normām neatbilstoši. Šajā daļā kasācijas sūdzība būtībā ir vērsta uz

faktisko apstākļu pārvērtēšanu, kas nav kasācijas instances tiesas kompetencē.

[3] Kasācijas sūdzībā pausti iebildumi, ka apgabaltiesa, izvērtējot pagraba novietojumu zemesgabalā,

nepamatoti atteikusies piemērot Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumu Nr. 240 „Vispārīgie teritorijas

plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk – Vispārīgie apbūves noteikumi) 132.punktu,

atbilstoši kuram jaunbūvējamās būves izvieto ne tuvāk par četriem metriem no zemes vienības robežas.

Atkāpjoties no prasības funkcionāli nepieciešamā zemesgabala pārskatīšanas procesā ievērot teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumus, tiesa nepareizi interpretējusi likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo

māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums) 28.panta otro daļu, un tas ir pretrunā arī Senāta atziņām

2025.gada 21.oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-43/2025, ECLI:LV:AT:2025:1021.A420281220.19.S .

Senatoru kolēģija piekrīt, ka Privatizācijas likuma 28.panta otrā daļa noteic pienākumu dzīvojamām mājām

funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanā (pārskatīšanā) ņemt vērā normatīvo aktu par vispārīgo

teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi noteikumus, tātad arī Vispārīgos apbūves noteikumus. Arī minētajā

Senāta spriedumā lietā Nr. SKA-43/2025 ir atzīts, ka dzīvojamām mājām (neatkarīgi no to izbūves laika)

funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu pārskatīšanai jānotiek, pamatojoties uz spēkā esošo normatīvo aktu par

vispārīgo teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi prasībām (sk.sprieduma 10.punktu).

Tomēr no pārsūdzētajā spriedumā konstatētā (ņemot vērā pievienošanos rajona tiesas motivācijai) izriet, ka

iestāde četru metru piederības robežu ir ievērojusi. Pieteicējs kasācijas sūdzībā nav norādījis konkrētus

argumentus, kādēļ šāds konstatējums būtu izdarīts nepamatoti. Turklāt norādāms, ka Vispārīgo apbūves

noteikumu 132.punkta prasība par četru metru ievērošanu līdz zemes vienības robežai pati par sevi nav absolūta.

Normā ir paredzēti izņēmumi, kad ir iespējams šo attālumu samazināt, tostarp arī tad, ja blakus esošā zemes

vienība pieder tam pašam īpašniekam (šobrīd spēkā esošajā normas redakcijā tas noteikts tiešā tekstā, bet

iepriekšējā redakcijā, ja īpašnieki sakrita, tas nozīmēja saņemt rakstveida saskaņojumu „pašam no sevis”, kas

neatbilst idejai šādu būvniecību saskaņot ar citas personas interesēm).

Līdz ar to senatoru kolēģija nesaskata, ka tiesa vispār būtu atteikusies funkcionāli nepieciešamā zemesgabala

pārskatīšanas procesā ievērot teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus, tādējādi pārkāpjot Privatizācijas

likuma 28.panta otrās daļas prasības.

[4] Kasators arī norāda, ka apgabaltiesa, noraidot viņa lūgumu lietu izskatīt mutvārdu procesā, pieļāvusi

Administratīvā procesa likuma 327.panta ceturtās daļas (acīmredzot domāts 327.panta pirmās daļas 4.punkts)

pārkāpumu. Šāda lūguma noraidīšana tādēļ vien, ka tiesa nav konstatējusi pamatojumu, turklāt nenorādot, kāpēc

tiek ierobežotas pieteicēja tiesības uz taisnīgu tiesu, piemērojot rakstveida procesu, liecina par formālu pieeju un

ir pretrunā ar Senāta atzīto, ka šīs tiesības ierobežojamas pēc iespējas mazāk, un šim ierobežojumam jābūt

leģitīmam un attaisnojamam pamatam.

Administratīvā procesa likuma 327.panta pirmās daļas 4.punkts noteic, ka procesuālo tiesību norma uzskatāma

par pārkāptu, ja tiesa izskatījusi lietu rakstveida procesā, kaut arī atbilstoši šā likuma 206.panta otrajai daļai bija

nepieciešams lietas izskatīšanu noteikt mutvārdu procesā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 206.panta

otrajai daļai (kas attiecas uz lietas izskatīšanu pirmās instances tiesā) administratīvās lietas izskatīšanu pēc

būtības tiesa nosaka mutvārdu procesā, ja to lūdz tostarp pieteicējs. Administratīvā procesa likuma 304.panta

pirmā daļa (kas attiecas uz lietas izskatīšanu apelācijas instances tiesā) paredz, ka apelācijas instances tiesa

administratīvo lietu pamatā izskata rakstveida procesā, savukārt lietas izskatīšana mutvārdu procesā var tikt

noteikta, ievērojot procesa dalībnieka motivētu lūgumu.

Senāts, kā pareizi norāda pieteicējs, ir atzinis, ka Administratīvā procesa likums procesa dalībniekiem garantē

procesuālās tiesības lietu izskatīt mutvārdu procesā vismaz vienā instancē, un šo tiesību izmantošana ir atstāta

procesa dalībnieka ziņā. Šīm tiesībām ir fundamentāls raksturs, kas uzliek pienākumu tiesai raudzīties, vai tās

tiek īstenotas atbilstoši to jēgai un būtībai, vai procesuālā kārtība un tās nodrošināšana pārlieku neprevalē pār

likumā noteikto procesuālo garantiju uz mutvārdu procesu, tādējādi apdraudot tiesības uz taisnīgu tiesu pēc

būtības, lai arī forma būtu ievērota. Minētais vispirms ir jāievēro pirmās instances tiesai, savukārt apelācijas

instances tiesai ir jāuzrauga, kā šīs tiesības ir īstenotas (Senāta 2016.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.

SKA-630/2016, A420486113, 10.punkts).

Kā konstatējams no lietas materiāliem, pieteicējs pirmās instances tiesā nebija izteicis lūgumu izskatīt lietu

mutvārdu procesā, tādēļ lieta tika izskatīta rakstveida procesā. Savukārt apelācijas sūdzībā pieteicējs bija vien

norādījis „lūdzu izskatīt lietu mutvārdu procesā” (bez jebkādiem papildu apsvērumiem). Apgabaltiesa šo

lūgumu noraidīja, norādot, ka pieteicējs nav lūgumu motivējis (kā to paredz Administratīvā procesa likuma

304.panta pirmā daļa), un, tā kā lietā ir pietiekami materiāli un procesa dalībnieki ir snieguši rakstveida

paskaidrojumus, nav pamata lietu izskatīt mutvārdu procesā. Līdz ar to senatoru kolēģija nekonstatē, ka

apgabaltiesa būtu ierobežojusi pieteicēja tiesības uz mutvārdu procesu bez leģitīma un attaisnojoša pamata. Lai

arī šīm tiesībām ir fundamentāls raksturs, tomēr tās nav arī pašmērķīgas, bet ir jāīsteno atbilstoši to jēgai un

būtībai. Ja pats pieteicējs nav norādījis vispār nekādu pamatojumu mutvārdu procesa noteikšanai apelācijas

instances tiesā, kaut gan tiesību normas to tieši nosaka, un tiesa ir pārbaudījusi, ka ne no lietas apstākļiem un

būtības, ne arī no apelācijas sūdzībā kopumā norādītā neizriet, ka būtu kāds iemesls tieši mutvārdu procesa

noteikšanai (piemēram, ka lietā nav noskaidroti kādi būtiski apstākļi vai tiesa kopumā nav vispār izpratusi

procesa dalībnieka pozīciju, tostarp nepareizi interpretējusi kādus paskaidrojumus vai pierādījumus), tad nav

pamata konstatēt tiesas pārlieku formālu pieeju un tiesību uz taisnīgu tiesu apdraudējumu. Arī kasācijas sūdzībā

pieteicējs, lai gan ir izvērsti citējis Senāta judikatūru šajā jautājumā, pat vispārīgi nav norādījis, kādu apsvērumu

dēļ lietā būtu bijis nosakāms tieši mutvārdu process un kā tas ietekmējis viņa tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu

(ka tādēļ nebūtu noskaidroti kādi lietā nozīmīgi apstākļi, ka pieteicējam nebūtu bijis iespējas par kaut ko

izteikties vai ka pastāvētu kādi apstākļi, par kuriem tiesa nevarēja gūt pilnvērtīgu priekšstatu, izskatot lietu tikai

rakstveida procesā). Tas nav izsecināms arī no kasācijas sūdzības argumentācijas kopumā. Vispārīgi lietas

objektīva izskatīšana un visas procesuālās tiesības procesa dalībniekiem tiek nodrošinātas arī rakstveida

procesā, proti, tiek nodrošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā. Kasācijas sūdzībā nav norādīts, ka

pieteicējam būtu bijis liegts sniegt paskaidrojumus un pierādījumus, izteikt viedokli, pieteikt noraidījumu vai kā

citādāk ierobežotas procesuālās tiesības. Tādēļ no kasācijas sūdzības nav saprotams, kā šādos apstākļos ir

izpaudies tiesas pieļauts pārkāpums.

Tādējādi senatoru kolēģija nekonstatē, ka apgabaltiesa, neizskatot lietu mutvārdu procesā, būtu pieļāvusi

Administratīvā procesa likuma 327.panta pirmās daļas 4.punkta pārkāpumu.

[5] Rezumējot minēto, kasācijas sūdzības argumenti neliecina par apgabaltiesas pieļautiem materiālo vai

procesuālo tiesību normu pārkāpumiem un nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. Tas, ka

pieteicējs nepiekrīt lietas rezultātam, pats par sevi nenozīmē, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs, nepamatots

vai nelikumīgs. Lietā nav arī risināmi tādi tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai būtu nozīme

judikatūras veidošanā.

Līdz ar to kasācijas tiesvedības ierosināšanai lietā nav pamata, un tiesvedība šajā lietā ir noslēgusies.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru

kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2026.gada 19.marta spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore V. Kakste Senatore Dz. Amerika Senatore I. Meldere