Supreme Court dismisses appeal as lower court ruling aligns with established labor law precedent. The court rejects arguments regarding overtime calculation periods. The decision upholds the administrative court's ruling on overtime pay. The court finds no need to review established case law. The appeal is rejected based on existing judicial precedent. The ruling confirms established legal principles. The court dismisses the appeal without further review.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia rejected the appeal against the Administrative Court of Appeal's decision to uphold the State Labour Inspectorate's overtime calculation. The appellant argued that the review period for overtime should include all scheduled hours rather than excluding sick leave and vacation days. The court determined that established case law already clarifies that the review period must be shortened by eight hours for each justified absence day to ensure balanced work and rest. Consequently, the court declined to initiate cassation proceedings as the lower court's ruling correctly applied existing judicial precedent.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 338(2) and Art. 338.1(2) 1; When established case law exists and the appealed judgment aligns with it, the Supreme Court may refuse to initiate cassation proceedings.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2021:0304.A420213917.22.L
Lieta Nr. A420213917, SKA-480/2021
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2021.gada 4.martā
[1] Pieteicēja Rīgas pašvaldības sabiedrība ar ierobežotu atbildību „Rīgas satiksme” iesniedza kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas
2020.gada 14.aprīļa spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts darba inspekcijas 2017.gada 12.aprīļa lēmuma Nr. 2017-05-04/47-
2017-05-05/152 atcelšanu. Apgabaltiesa atzina, ka Valsts darba inspekcijas aprēķins par darbiniekiem pienākošo darba samaksu saistībā ar
nostrādātajām virsstundām ir pareizs un atbilstošs Darba likuma normu interpretācijai, jo darbnespējas un atvaļinājuma laiks ir izslēdzams no pārskata
perioda. Lai noteiktu, vai trešās personas ir strādājušas virsstundas, faktiski nostrādātās stundas salīdzināmas ar normālo darba laiku pārskata periodā,
kurā nav iekļautas ne atvaļinājuma dienas, ne arī darbnespējas dienas. Turklāt pārskata periods saīsināms nevis par darba grafikā plānotajām darba
stundām, bet gan par astoņām darba stundām par katru attaisnotās prombūtnes darba dienu.
[2] Senatoru kolēģija atzīst, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedums atbilst Senāta judikatūrai jautājumā par Darba likuma 140.panta
interpretāciju saistībā ar summēto darba laiku (S e n ā t a 2019.gada 5.jūlija spriedums lietā Nr. SKA-794/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0705.A420213917.18.S) , 2019.gada 5.jūlija spriedums lietā Nr. SKA-792/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0705.A420157617.11.S)). No kasācijas sūdzības izriet, ka pieteicējai ir zināma šī Senāta judikatūra, bet pieteicēja tai nepiekrīt.
[3] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norādījusi, ka no Darba likuma neizriet apgabaltiesas secinājumi par to, ka: darbnespējas un atvaļinājumu laiks ir
izslēdzams no pārskata perioda; faktiski nostrādātās stundas salīdzināmas ar normālo darba laiku pārskata periodā, kurā nav iekļautas ne atvaļinājuma
dienas, ne arī darbnespējas dienas; pārskata periods saīsināms par astoņām darba stundām par katru attaisnotās prombūtnes darba dienu (nevis par
darba grafikā plānotajām darba stundām). No tiesību normām izriet, ka darbiniekam piemaksa par virsstundu darbu pienākas tikai tad, ja darbinieks
faktiski ir veicis virsstundu darbu. Tāpat kasācijas sūdzībā norādīts, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra Direktīvas 2003/88/EK
par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – Direktīva) 16.panta „b” apakšpunkts attiecas tikai un vienīgi uz maksimālā nedēļas
darba laika noteikšanu, nevis virsstundu identificēšanu. Saskaņā ar Direktīvas 16.panta „b” apakšpunktu maksimālais iknedēļas darba laiks nedrīkst
pārsniegt 48 stundas vidēji četru nedēļu periodā, bet šajā lietā risināms virsstundu identificēšanas jautājums.
Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.
[4] Pieteicēja pareizi norādījusi, ka Direktīvas 16.pants neregulē virsstundu identificēšanu. Minētā tiesību norma regulē, kā nosakāmi „bāzes
laikaposmi” (Darba likumā tiek lietots jēdziens „pārskata periods”). Direktīvas 16.panta „b” apakšpunkts paredz, ka atbilstoši 7.pantam piešķirto
apmaksāto ikgadējo atvaļinājuma laiku un slimības atvaļinājuma laiku neietver vidējā [darba laika] rādītāja aprēķinā jeb šis laiks ir neitrāls (precizējot
normas tulkojumu latviešu valodā atbilstoši normas formulējumam angļu un vācu valodās). Atbilstoši minētajai normai darbnespējas un atvaļinājuma laiks
ir izslēdzams no pārskata perioda (latviskajā tulkojumā „bāzes laikaposma”), kas faktiski nozīmē pārskata perioda saīsināšanu par šo laiku (Senāta
2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-794/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420213917.18.S) 10.punkts, 2019.gada 5.jūlija sprieduma
lietā Nr. SKA-792/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420157617.11.S) 10.punkts).
Summētais darba laiks ir darba laika organizēšanas veids, nevis darba laika veids. Summētā darba laika mērķis ir noregulēt darba devēja un
darbinieka attiecības, kad darba rakstura vai specifikas dēļ nav iespējams ievērot Darba likumā noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu.
Tātad summētā darba laika gadījumā nedēļas vai mēneša ietvaros darbinieka nostrādāto stundu skaits var atšķirties no normālā darba laika. Taču
summētā darba laika organizācija nevar pasliktināt darbinieku stāvokli, salīdzinot ar darbiniekiem, kuriem noteikts normālais darba laiks. Tādēļ summētā
darba laika organizācijas ietvaros svarīgi institūti ir pārskata periods un darba grafiks. Veidojot grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt
darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši normālajam darba laikam pārskata periodā.
Direktīvā skaidri norādītā vidējā radītāja aprēķinā izmantojamā pārskata perioda samazināšana par darbnespējas vai atvaļinājuma laiku neskar
darba devēja vispārēju pienākumu ievērot likumā noteikto normālā darba laika atpūtas laiku atlikušajā pārskata perioda laikā (vidēji), kad darbinieks
faktiski veic darbu (Senāta 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-794/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420213917.18.S) 11.punkts;
2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-792/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420157617.11.S) 11.punkts).
[5] Darba likuma 136.panta pirmā daļa definē, ka virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika. Attiecībā uz summēto
darba laiku Darba likuma 140.panta piektā daļa noteic, ka darbs, kuru darbinieks veic virs pārskata periodā noteiktā normālā darba laika, uzskatāms par
virsstundu darbu.
Ņemot vērā Direktīvas 16.panta „b” apakšpunktu, Senāts ir atzinis, ka ar Darba likuma 140.panta piektajā daļā norādīto „pārskata periodu”
darbnespējas un atvaļinājuma gadījumā saprotams nevis sākotnēji paredzētais pārskata periods (panta trešajā daļā paredzētais viens mēnesis vai darba
līgumā līdz četriem mēnešiem nosakāmais periods), bet gan sākotnējā perioda un darbnespējas laika starpība (faktiski nostrādātais laika periods pārskata
perioda ietvaros) (Senāta 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-794/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420213917.18.S) 10.punkts,
2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-792/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420157617.11.S) 10.punkts).
Atbilstoši Darba likuma 140.panta pirmajai daļai, ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai
nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem var noteikt summēto darba laiku, lai darba laiks pārskata periodā
nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Savukārt, pamatojoties uz Darba likuma 131.panta pirmo daļu, normālais dienas
darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas.
Līdz ar to apgabaltiesa pamatoti secinājusi, ka darba devējam, aprēķinot normālo darba laiku pārskata periodā, no kura tiek izslēgt darbnespējas
un atvaļinājuma laiks, ir jāsamazina strādājamo stundu skaits, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba laika grafikā prognozēto darba laiku
noteiktajā periodā.
Ja pēc vai pirms darbnespējas vai atvaļinājuma darbinieks ir strādājis vairāk stundu, nekā tam būtu jābūt atbilstoši normālajam darba laikam (vidēji
faktiski nostrādātajā periodā), un pārskata periodā vairs nav iespējams to sabalansēt ar atpūtas laiku, šāda darba intensitāte, lai arī bez darba devēja
vainas atbilstoši Darba likuma 140.panta piektajai daļai noved pie virsstundām, kas jākompensē (Senāta 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-
794/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0705.A420213917.18.S) 12.punkts, 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-792/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0705.A420157617.11.S) 12.punkts).
[6] Pieteicēja pareizi norādījusi, ka tikai tad, ja darbinieks ir veicis darbu virs normālā darba laika, darbiniekam ir tiesības saņemt un darba devējam
ir pienākums samaksāt par virsstundu darbu, taču, ja darbinieks pārskata periodā nav veicis darbu virs normālā darba laika, tad virsstundu darbs nav
konstatējams. Vienlaikus jāņem vērā iepriekš norādītais, ka gadījumā, ja darbiniekam ir attaisnota prombūtne, tad no pārskata perioda normālā darba
laika stundu skaita ir jāatskaita attaisnotās prombūtnes laiks, aprēķinot normālā darba laika stundu skaitu, kuru darbiniekam pārskata periodā bija
jānostrādā. Tieši šādā veidā tiek nodrošināta vienlīdzīga virsstundu noteikšana un apmaksa darbiniekiem, neatkarīgi no darba laika organizācijas.
Līdzīgu atziņu ir norādījis arī Senāts jau iepriekš minētajā judikatūrā, secinot, ka iespēja summētā darba laika organizācijas ietvaros atkāpties no
normālā nedēļas darba laika ir izmantojama vienīgi kopā ar pienākumu sabalansēt šo pārsniegumu ar atpūtu citā laikā ierobežotā laika periodā (pārskata
periodā). Piemēram, ja trīs mēnešu pārskata periodā darbiniekam ir bijusi darbnespēja un faktiski darbinieks veicis darbu vienīgi pēdējās trīs nedēļas no
šī perioda, arī šajās trīs nedēļās (kas pielīdzināmas patstāvīgam pārskata periodam) ievērojams sabalansēts darba un atpūtas laiks. Tātad atbilstoši
vispārējam principam, ja darbinieks piemērā minētajās trīs nedēļās, kas ir vienīgā aprēķinā vērā ņemamā pārskata perioda daļa, vidēji nostrādājis vairāk
stundu, nekā to pieļauj normālais darba laiks, ir aprēķināmas virsstundas (Senāta 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-794/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0705.A420213917.18.S) 11.punkts, 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-792/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0705.A420157617.11.S) 11.punkts).
Tāpēc nav saprotami pieteicējas kasācijas sūdzībā izteiktie argumenti, ka darba devējam būs pienākums maksāt par visām virsstundām, kas
ietvertas darba grafikā, pat ja konkrētās virsstundas netiks nostrādātas. Darba devējam būs jāmaksā darbiniekam tikai par faktiski nostrādātajām
virsstundām atbilstoši faktiskajai situācijai.
Senatoru kolēģija no kasācijas sūdzības konstatē, ka pieteicēja ir nepareizi sapratusi Senāta spriedumos ietverto jēdzienu neplānotas virsstundas.
Taču no iepriekš minētajām Senāta atziņām skaidri izriet, ka ar šo jēdzienu ir aprakstīta tāda situācija, kad darbiniekam ir bijusi darbnespēja vai
atvaļinājums pārskata periodā, tad attiecīgi darba devējam šī perioda ietvaros ir jāizlīdzina darba stundu skaits un jānodrošina normālā dienas vai nedēļas
darba laika ievērošana. Savukārt darba stundu samazinājumam jānotiek, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba grafikā prognozēto darba
laiku noteiktajā periodā.
[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 338.1panta otrās daļas 1.punktu senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja,
kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst. Izvērtējusi
pieteicējas kasācijas sūdzību, senatoru kolēģija atzīst, ka lietā piemērojamo tiesību normu jautājumos ir izveidojusies judikatūra un apgabaltiesas
spriedums tai atbilst. Senatoru kolēģija nekonstatē pamatu pārskatīt judikatūru.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 1.punktu, senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Rīgas pašvaldības sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rīgas satiksme” kasācijas sūdzību par
Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 14.aprīļa spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore L. Slica Senators A. Guļāns Senatore D. Mita