Court dismissed appeal against tax audit decision regarding fictitious transactions and VAT deduction fraud.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the taxpayer's appeal against a tax authority decision ordering additional VAT and income tax payments. The taxpayer argued that specific contract terms prevented the tax authority from treating transactions with a third party as fictitious, but the court found no evidence of actual economic substance in the deals. Consequently, the court ruled that the taxpayer knowingly engaged in document fabrication to illegally claim input tax deductions, justifying the tax authority's penalty calculations and the original audit decision.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 307. un 309. pants: The court must reject an appeal where the taxpayer fails to prove the economic reality of transactions used to claim input tax deductions, confirming that penalties for knowingly falsifying documents are not disproportionate.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
Lietas arhīva Nr. AA43-0427-17/4
ECLI:LV:ADAT:2017:1221.A420200215.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2017.gada 21.decembrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente R.Paegle,
tiesneses I.Kaļiņina un M.Osmane
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc S I A /Nosaukums A/ pieteikuma par Valsts
ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2015.gada 23.marta lēmuma Nr.22.8/L-13502 atcelšanu, sakarā ar SIA /Nosaukums A/
apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] No 2013.gada 27.novembra līdz 2014.gada 2.jūlijam nodokļu administrācija veica pieteicējai SIA /Nosaukums A/
komplekso nodokļu auditu, pārbaudot pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) aprēķināšanas un maksāšanas
pareizību par periodu no 2012.gada 1.marta līdz 2013.gada 31.augustam, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk –
UIN) aprēķināšanas un maksāšanas pareizību par 2012.gadu.
Par veikto pārbaudi noformēts Audita pārskats Nr.23.9/762.
2014.gada 2.jūlijā pieņemts lēmums Nr.23.9/L-716 par audita rezultātiem, ar kuru pieteicējai uzlikts pienākums samaksāt
budžetā papildus aprēķinātos nodokļu maksājumus, proti, PVN par 2013.gada maiju 18 374,97 euro, soda naudu
5512,49 euro un nokavējuma naudu 1460,81 euro, kā arī par 2013.gada februāri samazināts no budžeta atmaksājamais PVN
par 14 920,93 euro un saistībā ar to aprēķināta soda nauda 4476,28 euro.
Lēmumu par audita rezultātiem pieteicēja apstrīdēja.
[2] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) ģenerāldirektores 2015.gada 23.marta lēmumu Nr.22.8/L-13502
(turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts lēmums par audita rezultātiem un papildus nomaksai budžetā noteikts PVN (par
janvāri, aprīli, jūniju un augustu) 13 387,05 euro, nokavējuma nauda 970,20 euro un samazināts no budžeta atmaksājamais
PVN par 8139,57 euro.
[3] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu, norādot pieteikumā turpmāk minētos argumentus.
[3.1] Pieteicēja un SIA „/Nosaukums B/” 2013.gada 9.janvārī noslēdza līgumu Nr.1/9/2013 (turpmāk – Līgums) par to,
ka SIA „/Nosaukums B/” piegādā pieteicējai preci saskaņā ar preču rēķinu pavadzīmēm, bet pieteicēja par precēm
norēķinās.
Atbilstoši Līguma 2.punkta nosacījumiem visus izdevumus, kas saistīti ar preču piegādi Pasūtītāja noliktavām, sedz
Piegādātājs.
Tas, ka VID ieskatā Līguma nosacījumi ir pārāk vispārīgi, nevar būt par tiesisku pamatu, lai neatzītu darījumus ar
SIA „/Nosaukums B/”, jo cena, preču izkraušanas vieta, preču izcelsmes valsts u.c. apstākļi tika atrunāti katrai piegādei
atsevišķi.
Pavadzīmes izrakstīja SIA „/Nosaukums B/” un, tā kā preču piegāde faktiski tika veikta, pieteicēja nepārbaudīja katru
transportētāju, kas veica piegādi.
Pieteicējas darījumu partneri SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas uzņēmums /Nosaukums C/. bija atbildīgi par
preču transportēšanu.
[3.2] VID nav objektīvi izvērtējis SIA „/Nosaukums D/” amatpersonas /pers. A/ 2014.gada 26.februāra paskaidrojumu.
Pieteicēja bija iesniegusi VID papildu pierādījumus par SIA „/Nosaukums B/” un SIA /Nosaukums G/ savstarpējiem
darījumiem, kas attiecas uz SIA „/Nosaukums B/” preču piegādēm pieteicējai 2013.gada februārī un maijā.
VID nav pilnīgi un objektīvi izvērtējis pieteicējas darījuma partnera SIA „/Nosaukums B/” amatpersonas /pers. B/
2014.gada 17.jūnija paskaidrojumu. VID bija klātienē jāuzklausa /pers. B/ paskaidrojumi.
Pieteicēja uzskata, ka ir iesniegusi pierādījumus, kas apstiprina to, ka preču transportēšanu veica SIA „/Nosaukums
D/” un SIA /Nosaukums G/.
[3.3] Formāli trūkumi nodokļa rēķina noformējumā, uz kuriem ir norādījis VID (nav identificējama preču izsniegšanas,
nav norādīta precīza informācija par preču pārvadātāju), nevar būt pietiekams pamats, lai ierobežotu pieteicējas tiesības
atskaitīt priekšnodokli.
No SIA „/Nosaukums B/” iegādāto cukuru pieteicēja piegādājusi Igaunijā reģistrētam uzņēmumam OU „Semeron
Trade” un SIA ,,NP FOODS”. Minētos darījumus VID neapstrīd.
Apstrīdētie darījumi ar SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas uzņēmumu /Nosaukums C/ faktiski ir notikuši, darījumu
norise ir izsekojama un ir izpildītas normatīvajos aktos noteiktās prasības priekšnodokļa atskaitīšanai.
[3.4] Pieteicējai nav pienākuma pārbaudīt savus darījumu partnerus.
Pieteicēja nav atbildīga par savu darījumu partneru darbībām.
VID nav pierādījis to, ka pieteicēja zināja par iesaistīšanos krāpnieciskās darbībās nodokļu jomā.
[4] Rakstveida paskaidrojumā VID pieteikumu neatzīst, uztur Lēmumā ietverto pamatojumu, kā arī norāda turpmāk
minētos apsvērumus.
[4.1] Pamatojoties uz nodokļu auditā konstatēto un iegūtajiem pierādījumiem, VID uzskata, ka pieteicējas deklarētie
darījumi ar SIA „/Nosaukums B/” un /Nosaukums C/. faktiski nav notikuši.
Pieteicēja zināja, ka tā piedalās dokumentu noformēšanā par faktiski neesošiem darījumiem.
[4.2] Par strīdus darījumu neesību liecina būtiski trūkumi un neatbilstības darījumu dokumentos, kā arī pieteicējas
amatpersonas neinformētība par strīdus darījumu apstākļiem un norisi. Pieteicējas amatpersonas paskaidrojumi nesniedz
priekšstatu par darījumu gaitu.
[4.3] VID pārbaudīja informāciju par pieteicējas darījumu partneriem, taču iegūtā informācija norāda uz to, ka
pieteicējas uzrādītie darījumu partneri neveic saimniecisko darbību. Audita laikā neradās iespēja noskaidrot darījumu
dokumentos uzrādīto preču izcelsmi un netika gūts apstiprinājums tam, ka preču transportēšanu būtu veikušas
SIA ,,/Nosaukums D/” un SIA /Nosaukums G/. Preču tālāka realizācija nepierāda to, ka preces patiešām būtu iegādātas tieši
no rēķinā uzrādītās personas.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļ a spriedumu pieteikums noraidīts, pamatojoties uz turpmāk
minētajiem motīviem.
[5.1] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējas uzrādītie darījumi ar SIA „/Nosaukums B/” un /Nosaukums C/. faktiski ir
notikuši.
[5.2] Atsaucoties uz Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92.panta pirmās daļas 1.punkta 1.apakšpunktu un tiesu
praksē nostiprinātajām atziņām tiesa norādīja, ka priekšnoteikums priekšnodokļa atskaitīšanai ir arī tas, ka prece
(pakalpojums) saņemta no citas ar PVN apliekamās personas un ka preci (pakalpojumu) faktiski ir piegādājusi tieši preču
pavadzīmē-rēķinā norādītā persona.
Lai persona izmantotu likumā noteiktās tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, obligāti jāpastāv visiem
priekšnoteikumiem, tostarp attiecīgajam darījumam jābūt faktiski notikušam. Ja kaut viens no priekšnoteikumiem iztrūkst,
personai nav tiesību veikt priekšnodokļa atskaitījumu (sk. sal. Augstākās tiesas 2006.gada 16.maija sprieduma lietā
Nr.SKA-213/2006 12.punktu un 2006.gada 17.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-466/2006 13.punktu ) . Nav
pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to
ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam
(sk. sal. Augstākās tiesas 2006.gada 17.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-9/2006 un 2007.gada 26.aprīļa spriedumu
lietā Nr.SKA-154/2007).
[5.3] Tiesa atsaucās uz likuma „Par grāmatvedību” 2.panta pirmajā un otrajā daļā noteikto, kā arī uz minētā likuma
7.panta pirmo daļu.
No minētajām tiesību normām izriet, ka grāmatvedībā atspoguļojami tikai tie saimnieciskie darījumi, kas pamatoti ar
attaisnojuma dokumentu, un šādiem darījumiem jābūt patiesiem, proti, tiem patiesi jāatspoguļo komersanta saimnieciskā
darbība.
Savukārt, ja tiek konstatēts, ka attaisnojuma dokuments satur būtisku nepatiesu informāciju par darījumu (tostarp, ja ar
pierādījumiem apstiprinās, ka darījums vispār nav noticis), atbilstoši likuma „Par grāmatvedību” 2. un 7.pantam šādu
dokumentu nav pamata uzskatīt par attaisnojuma dokumentu.
[5.4] Pieteicēja ir deklarējusi un grāmatvedības reģistros reģistrējusi virkni darījumu ar SIA „/Nosaukums B/”.
Darījumu apliecināšanai pieteicēja ir iesniegusi Līgumu.
Kā Līguma priekšmets atbilstoši Līguma 1.punktam ir preču piegāde saskaņā ar preču pavadzīmēm pēc pasūtītāja
pasūtījuma, nekonkretizējot piegādājamo preci.
Saskaņā ar Līguma 2.punktu preču piegādes izdevumus sedz piegādātājs.
Atbilstoši Līguma nosacījumiem norēķinu kārtību paredzēts noteikt ar rēķiniem un pavadzīmēm.
Tiesa izvērtēja Līgumā ietvertos nosacījumus un atzina, ka Līgums ir ļoti vispārīgs, no Līguma satura nav
identificējams pat piegādājamo preču veids. Līgums nesatur pušu rekvizītus un līgumslēdzēju pušu parakstus.
Ņemot vērā minēto, tiesa uzskatīja, ka Līgumu nav pamata uzskatīt par strīdus darījumus apliecinošu dokumentu.
[5.5] Izvērtējot lietā esošās pavadzīmes, tiesa konstatēja, ka tajās nav dota atsauce uz Līgumu, un tādējādi nav
konstatējama Līguma sasaiste ar pavadzīmēs uzrādītajiem darījumiem.
Pavadzīmēs kā preču izsniegšanas un preču saņemšanas vieta ir norādīta adrese: /adrese/, LV-4240, kas ir pieteicējas
juridiskā adrese.
No minētā izriet, ka preces netika pārvietotas.
Tiesa nekonstatēja lietā pierādījumus tam, ka pieteicējas darījumu partnerim (SIA „/Nosaukums B/”) būtu bijis tiesisks
pamats minētās adreses izmantošanai, jo tur nebija reģistrēta uzņēmuma struktūrvienība.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka nav identificējama preču izsniegšanas vieta.
SIA „/Nosaukums B/” juridiskā adrese kopš 2012.gada 27.aprīļa bija /adrese/. SIA „Tērbatas 14 Centrs” 2014.gada
11.februāra vēstulē Nr.02/13 VID norādīja, ka telpas iznomātas SIA „Regus Business Centres Riga”, kurai savukārt ir
tiesības nodot telpas apakšnomā. SIA „Tērbatas 14 Centrs” devusi piekrišanu SIA „/Nosaukums B/” juridiskās adreses
reģistrācijai īpašumā adresē /adrese/.
SIA „Regus Business Centres Riga” 2014.gada 17.marta paskaidrojumā ir norādījusi, ka ar SIA „/Nosaukums B/”
noslēgts virtuālā biroja līgums (nodrošināta juridiskā adrese, pasta adrese), taču minētā uzņēmuma pārstāvji fiziski neatradās
uz vietas, nekad nav nomājuši telpas /adrese/.
Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka nav konstatējama SIA „/Nosaukums B/” faktiskā atrašanās vieta un saimnieciskās
darbības veikšanas vieta, kā arī strīdus preču atrašanās vieta un attiecīgi arī faktiskā preču izsniegšanas vieta.
Pavadzīmēs pārsvarā nav norādīta persona, kura tās parakstījusi pieteicējas vārdā. Vizuāli salīdzinot parakstu, tiesa
konstatēja, ka pieteicējas vārdā pavadzīmes parakstījusi pieteicējas amatpersona, proti, /pers. C/.
/pers. C/ tiesas sēdē ir apstiprinājis to, ka pavadzīmes ir parakstījis, un, ievērojot minēto, pieteicējas amatpersonai jau
pavadzīmju noformēšanas brīdī bija jāzina, ka tiek parakstīti dokumenti, kas satur nepatiesu informāciju un neatspoguļo
darījumu faktisko norisi.
[5.6] 2013.gada 21.janvāra pavadzīmē Nr.RLR 1/011/13 un 2013.gada 30.janvāra pavadzīmē Nr.RLR 2/011/13 kā
pārvadātājs uzrādīta SIA /Nosaukums F/ ar automašīnu /reģistrācijas numurs/un vadītāju /pers. D/.
Tiesa konstatēja, ka Uzņēmumu reģistrā nav reģistrēts uzņēmums, kura nosaukums būtu SIA /Nosaukums F/, tādējādi
uzrādītais pārvadātājs nav identificējams.
SIA „/Nosaukums D/” valdes loceklis /pers. A/ 2014.gada 26.februārī paskaidrojis VID, ka pieteicējai transporta
pakalpojumi nav sniegti un ka rēķini nav izsniegti. 2013.gada sākumā tikuši izsniegti rēķini SIA „/Nosaukums B/”, bijuši no 3
līdz 6 braucieni no Igaunijas uz Latviju, ticis pārvadāts cukurs. Starptautiskajās preču transporta pavadzīmēs (turpmāk –
CMR) redzamie paraksti neatbilst faktiski iespējamajiem šoferu parakstiem.
Tiesas sēdē /pers. A/ ir liecinājis, ka esot sniedzis transporta pakalpojumus SIA „/Nosaukums B/” (vedis alu un
cukuru), ar tā pārstāvi darījuma noteikumus esot saskaņojuši pa telefonu, bet pēc pakalpojuma sniegšanas nosūtīts rēķins.
Saistībā ar pieteicēju transportēšana veikta no Rīgas uz Rūjienu un uz Viļņu, aptuveni 2 līdz 4 kravas, bet uz citām vietām
Lietuvā kravas neesot vestas.
Tiesa konstatēja, ka no 2012.gada 26.decembra līdz 2013.gada 27.augustam SIA „/Nosaukums D/” transportlīdzeklim
– kravas seglu vilcējam DAF XF 105 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ nebija veikta obligātā civiltiesiskā
apdrošināšana. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 9.panta pirmo daļu (Latvijas Republikā ceļu satiksmē atļauts izmantot
transportlīdzekļus, kuriem ir veikta sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana).
Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka norādītais transportlīdzeklis no 2012.gada 26.decembra līdz 2013.gada 27.augustam
nebija tiesīgs piedalīties ceļu satiksmē.
[5.7] 2013.gada 4.aprīļa pavadzīmē Nr. RLR 8/04/13 kā pārvadātājs ir uzrādīts /pers. E/ ar transportlīdzekli
/reģistrācijas numurs/.
No Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra datiem tiesa konstatēja, ka transportlīdzeklis ar šādu valsts
reģistrācijas numuru ir vieglā pašlietojuma automašīna Subaru Forester ar kravnesību 400 kg (pilna masa 1880 kg, pašmasa
1480 kg), kas normālā saimnieciskā darbībā nevar tikt izmantota pavadzīmē norādītās kravas (23 000 kg) pārvietošanai.
Savukārt puspiekabei transporta kravas kastei Schmitz SCS 24 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/
pavadzīmē norādītajā laikā nebija veikta tehniskā apskate. Atsaucoties uz Ceļu satiksmes likuma 9.panta pirmajā daļā
noteikto, tiesa atzina, ka transportlīdzeklis nebija tiesīgs piedalīties ceļu satiksmē. Tiesa arī konstatēja, ka pārbaudāmajā
laika periodā tai bija cits valsts reģistrācijas numurs (/reģistrācijas numurs/).
[5.8] Tiesa konstatēja, ka vairākās pavadzīmēs ir uzrādīti tādi transportlīdzekļu reģistrācijas numuri, kas nav Latvijas
Republikas transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numuri, turklāt pēc Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra datiem
šādi transportlīdzekļi (/reģistrācijas numurs/, /reģistrācijas numurs/, /reģistrācijas numurs/, /reģistrācijas numurs/,
/reģistrācijas numurs/, /reģistrācijas numurs/) nav identificējami.
Strīdus pavadzīmēs (izņemot 2013.gada 21.janvāra pavadzīmi Nr. RLR 1/011/13 un 2013.gada 30.janvāra pavadzīmi
Nr. RLR 2/011/13) ir norādīti tādi bankas konta numuri, kas nav deklarēti VID kā SIA „/Nosaukums B/” norēķinu konta
numuri.
Pēc VID rīcībā esošās informācijas pavadzīmēs norādītie konta numuri ir deklarēti IK /Nosaukums E/ un /pers. B/.
Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka no pavadzīmēs ietvertās informācijas nav identificējami pieteicējas norēķini ar
SIA „/Nosaukums B/”.
Izvērtējot lietā konstatētos apstākļus, tiesa atzina, ka lietā esošās pavadzīmes nesniedz skaidru un saprotamu
priekšstatu par strīdus darījumu norisi. Pavadzīmēs ietvertā informācija attiecībā par preču izsniegšanas vietu ir
acīmredzami nepatiesa un neatbilstoša daļai pavadzīmju uzrādītajai preču pārvadāšanas informācijai. Daļā pavadzīmju par
preču pārvadāšanu uzrādīta acīmredzami nepatiesa informācija (transportlīdzekļi, kādi nav reģistrēti vai ar kuriem preču
transportēšana vispār nebija iespējama).
Tiesa secināja, ka pavadzīmes nav noformētas atbilstoši faktiskajiem apstākļiem, tām ir formāls raksturs, un pieteicēja
bija informēta par to, ka pavadzīmēs ir norādīta nepatiesa informācija.
Tiesa atsaucās uz Ministru kabineta 2003.gada 21.oktobra noteikumu Nr.585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu
un organizāciju” normām un norādīja, ka, lai noteiktu preču izcelsmi un piederību preču saņemšanas un izsniegšanas vietās,
izmanto preču piegādes dokumentu. Preču piegādes dokuments ir dokuments, kurš apliecina preču piegādes un
saņemšanas faktu un kurā cita starpā ir ietverta informācija par preču izsniegšanas vietas adresi.
Pavadzīmes nesatur tiesību normās noteikto nepieciešamo informāciju, tāpēc nav identificējama preču izsniegšanas
vieta. Pavadzīmēs uzrādītā preču izsniegšanas vieta ir acīmredzami nepatiesa, tādējādi pieteicēja to zināja.
Pavadzīmēs uzrādītā piegādājamā prece ir cukurs (pārtikas produkts), turklāt preču apjoms ir ievērojams.
Saskaņā ar Komerclikuma 169.panta pirmajā daļā un 393.panta pirmajā daļā noteikto normālas saimnieciskās darbības
ietvaros šāda darījuma veikšana nav loģiski izskaidrojama. Pieteicēja nav iesniegusi papildus pierādījumus darījuma norises
atspoguļošanai. Pārtikas produktu, kuriem ir būtiskas kvalitātes prasības, iepirkums lielos apjomos bez šo produktu
izcelsmes un kvalitātes prasību apliecinājumu pārbaudes nav loģiski izskaidrojams normālas saimnieciskās darbības
ietvaros.
[5.9] SIA /Nosaukums B/” amatpersona no 2009.gada 7.maija līdz 2013.gada 16.oktobrim bija /pers. B/, bet no
2013.gada 17.oktobra /pers. B/ bija SIA „/Nosaukums B/” prokūrists.
/pers. B/ ir uzrādīts kā strīdus pavadzīmju parakstītājs SIA „/Nosaukums B/” vārdā.
N o 2013.gada 17.oktobra līdz 11.novembrim SIA /Nosaukums B/” amatpersona bija minētā uzņēmuma īpašnieks
/pers. G/, kurš no 2013.gada 12.novembra bija arī uzņēmuma likvidators.
VID aicinājumu ierasties paskaidrojuma sniegšanai /pers. B/ atstājis bez ievērības. 2014.gada 17.jūnijā VID ir saņemts
/pers. B/ vārdā noformēts paskaidrojums, kurā norādīts, ka /pers. B/ vairs nav uzņēmuma amatpersona kopš 2009.gada
7.maija. SIA „/Nosaukums B/” darbības veidi bijuši alus, bezalkoholisko un alkoholisko dzērienu tirdzniecība, pārtikas un
saimniecības preču tirdzniecība, kā arī starpniecība. /pers. B/ nevienu neesot pilnvarojis rīkoties savā vārdā un veikt
darījumus SIA „/Nosaukums B/” vārdā. Grāmatvedības uzskaiti veicis IK /Nosaukums E/. SIA „/Nosaukums B/”
darbinieku neesot bijis, visus darbus esot veicis IK /Nosaukums E/ kā ārpakalpojumu sniedzējs. Uzņēmums pieteicējai esot
piegādājis cukuru. Pieteicēju darījumos esot pārstāvējis /pers. C/, kuru /pers. B/ pazīstot no iepriekšējās darbavietas.
Pieteicējai preces esot izsniedzis, kā arī pavadzīmes izsniedzis un parakstījis /pers. B/ pats.
Tiesa konstatēja, ka paskaidrojumā ir norādīti tādi darījumu partneri, kas nav identificējami, kā arī nav sniegtas atbildes
uz visiem VID uzdotajiem jautājumiem, tostarp par darījumos ar pieteicēju izmantotajiem norēķiniem, kā arī par strīdus
darījumu norisi.
Tiesa atzina, ka paskaidrojumā minētie apstākļi nonāk pretrunā ar VID rīcībā esošo informāciju, jo kā preču
piegādātājus /pers. B/ ir norādījis Haljas un Laime+, bet nav norādījis /Nosaukums C/., kura amatpersona strīdus periodā
bija pats /pers. B/, turklāt Lielbritānijas uzņēmums /Nosaukums C/. 2013.gada februārī ir deklarēts kā SIA „/Nosaukums
B/” cukura piegādātājs.
[5.10] SIA „/Nosaukums B/” īpašnieks (no 2013.gada 12.novembra – likvidators) bija /pers. G/, kurš 2014.gada
12.martā ir sniedzis paskaidrojumu VID, ka 2013.gadā reāla saimnieciskā darbība nevienā no viņam piederošajiem
uzņēmumiem netika veikta, kā arī līdzekļu trūkuma dēļ to nav izdevies uzsākt. /pers. G/ bijis īpašnieks vēl četriem
uzņēmumiem, bet SIA „/Nosaukums B/” grāmatvedības dokumentus viņš neesot saņēmis. 2013.gada oktobrī un novembrī
PVN deklarācijas iesniedzis /pers. B/ – bijušais uzņēmuma valdes priekšsēdētājs un prokūrists. /pers. G/ personīgi /pers. B/
neesot saticis un nepazīstot, uzņēmuma pārreģistrācija veikta caur starpnieku. /pers. G/ nav informēts par uzņēmumā
nodarbinātajām personām, par uzņēmuma saimniecisko darbību un grāmatvedības dokumentiem, kā arī par darījumu
partneriem un to, vai uzņēmums bijis reģistrēts Pārtikas un veterinārajā dienestā (turpmāk – PVD). Pārreģistrējot uzņēmumu,
juridiskā adrese nav mainīta, taču /pers. G/ pats uzņēmuma juridiskajā adresē neesot bijis, uzņēmuma saimniecisko darbību
neesot veicis un preces neesot redzējis. /pers. G/ nezina, kurš kārtoja uzņēmuma grāmatvedības dokumentus, tostarp par
preču iegādēm 2013.gada oktobrī.
No /pers. G/ sniegtā paskaidrojuma izriet, ka /pers. G/ SIA „/Nosaukums B/” iegādājies ar neidentificējama starpnieka
līdzdalību.
Tiesas sēdē /pers. B/ ir liecinājis, ka, rīkojoties SIA „/Nosaukums B/” vārdā, pieteicējai realizēto cukuru iegādājies no
Igaunijas uzņēmuma un to faktiski pieņēmis Rīgā vai Rūjienā. Transportu nodrošinājuši Igaunijas pārdevēji. Par cukura
piegādēm no SIA „Laima Plus” /pers. B/ ir liecinājis, ka esot saņēmis cukuru Rīgā, noliktavā. /pers. B/ pats esot organizējis
Latvijā iepirktā cukura transportēšanu.
Izvērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa atzina, ka /pers. B/ sniegtā liecība ir pretrunīga, tā nonāk pretrunā ar lietā
konstatētajiem apstākļiem.
Pieteicējas valdes priekšsēdētājs /pers. C/ 2014.gada 17.februārī par darījumiem ar SIA „/Nosaukums B/” ir
paskaidrojis, ka no minētā uzņēmuma 2013.gadā iegādāts cukurs, kas tālāk pārdots Latvijas uzņēmumam SIA „NP Foods”,
Igaunijas uzņēmumam OU Semeron Trade un Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/. Vienošanās starp pieteicēju un
SIA „/Nosaukums B/” paredz, ka pirms cukura kravas cenas saskaņošanas puses vienojas par piegādes vietu un to pilnībā
nodrošina, kā arī sedz izmaksas SIA „/Nosaukums B/”.
2014.gada 21.februāra paskaidrojumā pieteicējas valdes priekšsēdētājs /pers. C/ ir arī norādījis, ka ar
SIA „/Nosaukums B/” valdes priekšsēdētāju /pers. B/ esot personīgi pazīstami. Atbilstoši Līguma nosacījumiem visus
transporta pakalpojumus līdz izkraušanas vietai, kā arī kvalitātes sertifikātus nodrošina SIA „/Nosaukums B/”.
Izvērtējot pieteicējas amatpersonas sniegtos paskaidrojumus par darījumiem ar SIA „/Nosaukums B/”, tiesa secināja,
ka tie nesatur strīdus darījumu norises izklāstu, kā arī tie nonāk pretrunā ar Līgumā ietverto informāciju, jo Līgumā nav
atrunāts preces kvalitātes apliecinājuma jautājums.
Pieteicējas amatpersonu rīcībā bija jābūt vispilnīgākajai informācijai par tās noformētajiem un grāmatvedības uzskaitē
reģistrētajiem darījumiem, tāpēc loģiski būtu sagaidāms, ka tieši pieteicējas amatpersona, kura ir parakstījusi darījumu
dokumentus, spēs sniegt objektīvu un vispusīgu informāciju par strīdus darījumiem.
[5.11] Tiesa konstatēja, ka SIA „/Nosaukums B/” apstrīdēto darījumu periodā nebija reģistrēta PVD, kas neatbilst
Pārtikas aprites uzraudzības likuma 5.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktajam. Pārtikas uzņēmums iesaistās pārtikas
apritē, ja tas ir atzīts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulu Nr.853/2004 vai reģistrēts PVD.
Saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma 1.panta 6.punktu pārtikas aprite ir visas darbības ar pārtiku no tās
ieguves līdz patēriņam (primārā ražošana, ieguve, pirmapstrāde, apstrāde, pārstrāde, ražošana, iepakošana, uzglabāšana,
izplatīšana, transportēšana, pārvietošana pāri valsts robežai, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība).
Saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma 1.panta 9.punktu pārtikas uzņēmums ir persona, kura iesaistīta kādā no
pārtikas aprites posmiem.
Tādējādi arī pārtikas produkta – cukura – vairumtirdzniecībai ir nepieciešama reģistrācija PVD, līdz ar to
SIA „/Nosaukums B/” nebija tiesīga iesaistīties pārtikas apritē.
Savukārt saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma 7.panta pirmo daļu pieteicējai bija pienākums pārliecināties par
iecerētā darījumu partnera tiesībām iesaistīties pārtikas apritē, gan arī par iepērkamā pārtikas produkta atbilstību
normatīvajos aktos noteiktajām prasībām (kvalitāti, marķējumu utt.).
Pārtikas aprites uzraudzības likuma 7.panta pirmajā daļā noteikts, ka pārtikas uzņēmums savā darbībā ir atbildīgs par
pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu, kā arī par izplatāmās pārtikas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām un uzņēmuma
deklarētajām prasībām.
Tā kā pieteicēja ir pārtikas ražošanas uzņēmums, kam pārtikas aprites normatīvais regulējums bija zināms, tiesa
nepiešķīra ticamību tam, ka pieteicēja slēgtu darījumu par pārtikas preču piegādi, nepārliecinoties par piegādātāja tiesībām
izplatīt pārtikas preces, turklāt vēl arī nepārliecinoties par preces atbilstību normatīvo aktu prasībām.
Tiesa uzskatīja, ka lietā konstatētie apstākļi liecina par to, ka pieteicēja ir apzināti iesaistījusies darījumu dokumentu
noformēšanā par faktiski neesošiem darījumiem.
Tiesa atsaucās uz likuma „Par grāmatvedību” 4.panta trešo daļu un 13.panta trešo daļu un konstatēja, ka
SIA „/Nosaukums B/” nav iesniegusi gada pārskatu par 2013.gadu, nedeklarējot pamatlīdzekļus un apgrozāmos līdzekļus,
kas netieši liecina par faktiskas saimnieciskās darbības neveikšanu un materiāli tehnisko resursu neesību.
Par to, ka minētais uzņēmums 2013.gadā neveica saimniecisko darbību, papildus liecina arī fakts, ka Transportlīdzekļu
un to vadītāju valsts reģistrā nebija reģistrēti dati par tās īpašumā vai valdījumā esošiem transportlīdzekļiem. Kopš
2011.gada uzņēmums nav iesniedzis VID pārskatus „Ziņojums par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no
darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī”.
[5.12] Tiesa uzskatīja, ka lietā konstatētie apstākļi un pierādījumi ir pietiekams pamats, lai atzītu, ka strīdus darījumi
faktiski nav notikuši un ka pieteicēja zināja, ka iesaistās faktiski nenotikušu darījumu dokumentu noformēšanā. Lietā nav
pierādījumu tam, ka strīdus darījumu dokumentos uzrādītā prece būtu pārvietota un būtu faktiski piegādāta pieteicējai.
Rēķinu izsniegšana un samaksa pati par sevi neapliecina reāli notikuša darījuma faktu (sk. Augstākās tiesas 2012.gada
10.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-69/2012 9.punktu).
VID ir pārbaudījis arī SIA /Nosaukums B/” deklarētos darījumu partnerus preču un pakalpojumu iegādei, kā arī šo
piegādātāju tālākos darījumu partnerus, taču nav gūts apstiprinājums strīdus darījumu faktiskajai esībai. VID secināja, ka
nav identificējama pavadzīmēs uzrādīto preču izcelsme. Audita laikā preču izcelsme ir izvērtēta par 2013.gada februārī un
maijā deklarētajiem darījumiem, bet par 2013.gada janvārī, aprīlī, jūnijā un augustā deklarētajiem darījumiem preču izcelsme
ir izvērtēta Lēmumā.
Tiesa secināja, ka pavadzīmes nav atzīstamas par grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem ierakstu veikšanai
grāmatvedības reģistros, kā arī par nodokļa rēķiniem priekšnodokļa atskaitīšanai saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa
likuma 92.panta pirmās daļas 1.punktu.
[5.13] Atsaucoties uz Pievienotās vērtības nodokļa likuma 31.panta pirmajā daļā un 43.panta ceturtajā daļā noteikto,
tiesa konstatēja, ka pieteicēja SIA „/Nosaukums B/” vārdā 2013.gada februārī un maijā izrakstītajās pavadzīmēs norādītās
preces ir uzrādījusi kā realizētas Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/.
Preču realizācijas apstiprinājumam pieteicēja ir iesniegusi rēķinus un CMR, bet, izvērtējot iesniegto dokumentu saturu,
tiesa konstatēja virkni būtisku trūkumu. Rēķinos nav norādīts to sagatavotājs, turklāt tie nav parakstīti, līdz ar to nav
identificējama persona, kura pieteicējas vārdā rēķinus noformējusi. Rēķinos nav atsauces uz Līgumu, CMR vai citu
darījuma dokumentu, pamatojoties uz kuru būtu izrakstīts rēķins. Starp pieteicēju un /Nosaukums C/ nebija noslēgts līgums
par preču pārdošanu, neraugoties uz to, ka uzrādīto preču apjoms ir ievērojams. Tā kā uzrādītā piegādājamā prece ir
pārtikas produkts, uz kuras apriti attiecas ne tikai Pārtikas aprites uzraudzības likums un uz tā pamata izdotie normatīvie
akti, bet arī Eiropas Savienības tiesiskais regulējums, kas ir saistošs visiem Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumiem
darbībām ar pārtikas produktiem, reālā darījumu apritē būtu sagaidāms, ka darījumu slēdzējas puses pirms darījuma
noslēgšanas būtu vienojušās arī par preces kvalitātes nosacījumiem.
Rēķinos nav norādīta informācija par pārvadātāju. 2013.gada 13., 20., 21. un 27.februāra rēķinos ir norādīti
transportlīdzekļu reģistrācijas numuri, taču tie (izņemot 2013.gada 27.februāra rēķinu) neatbilst darījumu apliecināšanai
pievienotajos CMR uzrādītajiem pārvadātāja transportlīdzekļu reģistrācijas numuriem. Savukārt 2013.gada 27.februāra
rēķinā un attiecīgajā CMR uzrādītais transportlīdzeklis ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ nebija tiesīgs
piedalīties ceļu satiksmē 2013.gada 27.februārī.
CMR nav identificētas personas, kuras parakstījušās par preču izsniegšanu, pieņemšanu transportēšanai, saņemšanu
piegādes vietā, kā arī nav uzrādīts ierašanās un aizbraukšanas laiks preču iekraušanas un izkraušanas vietās, nav identificēti
pārvadājumos iesaistīto transportlīdzekļu vadītāji, kā arī nav norādīti ceļazīmju numuri.
2013.gada 13., 20., 21. un 27.februāra CMR kā pārvadātājs ir uzrādīta SIA „/Nosaukums D/”, taču tiesa jau konstatēja,
ka minētais uzņēmums nesniedza ekspeditoru pakalpojumus, citus transportlīdzekļus nepiesaistīja. Minētā uzņēmuma
vienīgais transportlīdzeklis bija ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, kurš pārbaudāmajā laika periodā nebija
tiesīgs piedalīties ceļu satiksmē. Uzņēmuma amatpersona /pers. A/ ir paskaidrojis, ka CMR redzamie pārvadātāja paraksti
neatbilst faktiski iespējamajiem SIA „/Nosaukums D/” šoferu parakstiem.
Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka 2013.gada 13.februāra, 20.februāra, 21.februāra un 27.februāra rēķinos un
attiecīgi arī CMR uzrādītie pārvadātāja transportlīdzekļi ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs///reģistrācijas
numurs/, /reģistrācijas numurs///reģistrācijas numurs/un /reģistrācijas numurs///reģistrācijas numurs/nevarēja tikt izmantoti un
netika izmantoti minētajos dokumentos uzrādītajos preču pārvadājumos.
Tiesas sēdē /pers. A/ ir liecinājis, ka SIA „/Nosaukums B/” uzdevumā saistībā ar pieteicēju SIA „/Nosaukums D/” ir
pārvadājusi preces uz Viļņu, bet ne uz citām vietām Lietuvā.
Līdz ar to nav gūts apstiprinājums pārvadājumu veikšanai uz adresi Lietuvā, Terminalo g.10, Biruliskiu village,
Kaunas.
Tiesa izvērtēja SIA „/Nosaukums B/” 2013.gada 18.februāra Transporta pasūtījumu un vienošanos par preču piegādi
no adreses: /adrese/ uz adresi Kauņā, Lietuvā, un konstatēja pretrunas ar /pers. A/ sniegto liecību, jo vienošanās par preču
transportēšanu notikusi mutiski (pa telefonu), bet pēc pakalpojuma sniegšanas ticis nosūtīts rēķins, taču nav noslēgta
atsevišķa rakstveida vienošanās par pārvadājuma darījumu.
Transportēšana veikta uz Viļņu, bet uz citām vietām Lietuvā kravas nav vestas. Turklāt no rēķiniem un CMR tiesa
konstatēja, ka tajos uzrādītie kravu transportēšanas termiņi neatbilst iesniegtajā Transporta pasūtījumu un vienošanās
norādītajam.
[5.14] 2013.gada 17., 22., 24., 28. un 31.maija rēķinos pārvadātājs nav norādīts. Attiecīgajos CMR kā pārvadātājs
norādīts SIA „Barno” un SIA „Baltic Express LV”, taču pārvadātāja paraksta nav. CMR 25.punktā norādīts vilcējs
HT 6874 un puspiekabe P 5173.
SIA „Barno” ir paskaidrojusi, ka pieteicējai, SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/.
pakalpojumus nav sniegusi, kā arī uz adresi Lietuvā, Kauņā attiecīgos pārvadājumus nav veikusi. Transportlīdzekļa sastāvu:
vilcēju ar valsts reģistrācijas numuru HT 6874 un puspiekabi ar valsts reģistrācijas numuru P 5173 neizmanto, vilcējs un
piekabe tika izmantoti citā sastāvā.
SIA „Baltic Express LV” ir paskaidrojusi, ka uzņēmuma arhīvā nav informācijas par pieteicējai, SIA „ /Nosaukums B/”
un Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/. sniegtiem transporta pakalpojumiem un attiecīgi veiktajiem pārvadājumiem uz
adresi Lietuvā, Kauņā.
Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka darījumu dokumentos uzrādītie pārvadātāji pilnībā noliedz pārvadājumu
pakalpojumu sniegšanu, tādējādi 2013.gada 17.maija, 22.maija, 24.maija 28.maija un 31.maija CMR satur nepatiesu
informāciju par pārvadātāju.
Pieteicēja apstrīdēšanas procesa laikā pārvadājumu fakta apliecināšanai ir iesniegusi SIA /Nosaukums G/ vārdā
izrakstītu 2013.gada 30.maija faktūru-rēķinu Nr.43/BN/2013 /Nosaukums C/ par kravas pārvadājumiem LV-LT, daudzums
– 5, par summu 702,80 lati jeb 1000 euro, Latvijas Pasta bankas maksājuma apliecinājumu par /Nosaukums C/. veikto
naudas pārskaitījumu SIA /Nosaukums G/, kā arī angļu valodā noformētu līgumu starp SIA /Nosaukums G/ un
/Nosaukums C/. bez datuma un numura.
Tiesa konstatēja, ka pavadzīmēs minētais pārvadātājs nav norādīts, turklāt nesakrīt arī uzrādīto pārvadājumu skaits
(5), jo pieteicēja iesniegusi deviņus rēķinus par preču (cukura) piegādēm /Nosaukums C/. No iesniegtā rēķina nav
identificējami pakalpojumu sniegšanas datumi, nav uzrādītas preču iekraušanas, izkraušanas vietas, kā arī nav konstatējama
rēķina saistība ar apstrīdētajiem darījumiem. Rēķinā un līgumā (noformēts angļu valodā) kā minēto dokumentu parakstītājs
no SIA /Nosaukums G/ puses ir uzrādīts tās valdes priekšsēdētājs /pers. F/, kurš saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem no
2013.gada 5.aprīļa ar Uzņēmumu reģistra lēmumu bija atbrīvots no valdes locekļa amata.
Ņemot vērā konstatētās neatbilstības un pretrunas, tiesa secināja, ka pieteicējas vēlāk iesniegtie dokumenti nevar kalpot
par pierādījumu transporta pakalpojumiem. Turklāt SIA /Nosaukums G/ 2013.gada maijā un jūnijā nebija deklarējusi
darījumus ar Lielbritānijas uzņēmumu /Nosaukums C/., kā arī minētajā laika posmā šādus pārvadājumus nemaz nebija
tiesīga veikt, jo tai nebija izsniegta licence starptautiskiem kravu pārvadājumiem. SIA /Nosaukums G/ nebija arī
nepieciešamo resursu šādu pakalpojumu sniegšanai.
Tādējādi tiesa atzina, ka pavadzīmēs uzrādītos pārvadājuma pakalpojumus nesniedza un nevarēja sniegt
SIA /Nosaukums G/.
[5.15] Tiesa konstatēja, ka rēķinos un CMR kā piegādes adrese un kravas izkraušanas vieta ir norādīta Lietuvā, Kauņā.
Lietuvas nodokļu administrācija ir noskaidrojusi, ka attiecīgajā adresē ir reģistrēti vairāki uzņēmumi, galvenais
uzņēmums, kas bija reģistrēts periodā no 2007.gada 4.jūlija līdz 2013.gada 10.jūlijam bija UAB „Lavisos LEZ terminalas”
(kods: 135940713), kas iznomāja telpas citiem uzņēmumiem. Minētā uzņēmuma grāmatvede pēc uzrādītajiem rēķiniem un
CMR nav spējusi noskaidrot uzņēmumu, kurš varētu būt piedalījies darījumos, jo uzrādītie uzņēmumi UAB „Lavisos LEZ
terminalas” datu bāzē nav. UAB „Lavisos LEZ terminalas” ir pārbaudījusi transportlīdzekļu sarakstus, kuriem bija
atļaujas iebraukt, taču CMR uzrādītie transportlīdzekļu numuri netika konstatēti. CMR dokumentos nebija UAB „Lavisos
LEZ terminalas” zīmogs. Uzņēmums UAB „Lavisos LEZ terminalas” apgalvoja, ka preces viņu noliktavā netika ievestas.
No minētā izriet, ka preces uz rēķinos un CMR norādīto adresi netika piegādātas.
Savukārt Lielbritānijas nodokļu administrācija ir noskaidrojusi, ka Lielbritānijā reģistrētā uzņēmuma /Nosaukums C/.
direktors ir /pers. B/, taču minētajam uzņēmumam apstrīdēto darījumu periodā nebija materiāli tehniskās bāzes, ne arī
darbaspēka deklarēto darījumu nodrošināšanai, turklāt dokumentos uzrādītās preces Lielbritānijā nenonāk (notiek tikai
līgumu, rēķinu noformēšana). Nodokļu administrācijas ieskatā minētā uzņēmuma deklarētie darījumi faktiski tiek veikti
Latvijas komersantu starpā, neizvedot preces no iekšzemes.
Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka preces Lielbritānijā reģistrētajam uzņēmumam /Nosaukums C/. netika piegādātas.
Rēķinos un CMR uzrādītās preču piegādes faktiski nav veiktas, bet dokumenti noformēti par faktiski neesošiem
darījumiem.
Tiesas sēdē /pers. B/ ir liecinājis, ka cukuru esot iegādājies no Lielbritānijā reģistrētā uzņēmuma /Nosaukums C/., bet
pārdevis cukuru Latvijas uzņēmumiem (arī pieteicējai), kas to tālāk atkal pārdeva Lielbritānijā reģistrētajam uzņēmumam
/Nosaukums C/., veicot preču piegādes uz Lietuvu. Uzņēmumu Lielbritānijā viņš esot reģistrējis cukura tirdzniecībai
Lielbritānijā un Eiropas Savienībā ar paziņas, vārdā Harijs, palīdzību. Ar pieteicēju esot kontaktējusies persona, vārdā
Harijs, lai pieteicējas pārstāvis nezinātu, ka viņš (proti, pats /pers. B/) ir gan preces pircējs, gan arī pārdevējs.
Tiesa konstatēja būtiskas pretrunas /pers. B/ sniegtajās liecībās, kā arī to, ka SIA „/Nosaukums B/” 2013.gadā nebija
PVN pārmaksas, tāpēc tiesa nepiešķīra ticamību /pers. B/ sniegtajai liecībai.
Tā kā pieteicējas amatpersona /pers. C/ un /pers. B/ bija personīgi pazīstami, tiesa atzina, ka minētais apstāklis norāda
uz saskaņotām darbībām strīdus darījumu dokumentu noformēšanā par faktiski neesošiem darījumiem, jo rēķinos uzrādītās
preces no Latvijas netika izvestas.
Tiesa secināja, ka nav izpildīts Pievienotās vērtības nodokļa likuma 43.panta ceturtās daļas 2.punktā minētais obligātais
priekšnoteikums PVN 0% likmes piemērošanai, bet ir konstatējama fiktīva darījumu ķēde, turklāt pieteicēja par to zināja.
[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, norādot
šādus iebildumus.
[6.1] Tiesa nav ņēmusi vērā visus lietā noskaidrotos apstākļus, vairākus apstākļus tiesa atstājusi bez ievērības, bet citus
apstākļus novērtējusi nepareizi.
Ja abas līgumslēdzējas puses atzīst noslēgto Līgumu, tādēļ citām personām nav nekāda pamata Līgumu apšaubīt.
Līgums ar SIA „/Nosaukums B/” ticis noslēgts kā vispārīga vienošanās, jo darījuma nosacījumi, kas attiecas uz cenu,
izkraušanas vietu un preces izcelsmes valsti, esot atrunāti katrai piegādei atsevišķi, ko apstiprina darījumu dokumenti.
[6.2] Formāli trūkumi rēķinu noformēšanā nevar būt par pamatu, lai liegtu pieteicējai tiesības atskaitīt priekšnodokli.
No pieteicējas pārstāvja sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī no liecinieku liecībām ir iespējams gūt priekšstatu par strīdus
darījumu norisi.
[6.3] Pieteicēja uzskata, ka lietā ir iesniegti dokumenti, kas apliecina cukura izcelsmi. Savukārt pirmās instances tiesa
nepamatoti nav ņēmusi vērā pierādījumus par preču izcelsmi, kas novedis pie nepareiziem secinājumiem.
[6.4] Par preču transportēšanu bijuši atbildīgi darījumu partneri, proti, SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas
uzņēmums /Nosaukums C/., bet pieteicējai pret saviem darījumu partneriem nebija nekādu pretenziju.
Pieteicējai nav jāuzņemas atbildība par savu darījumu partneru darbībām. Pieteicēja uzskata, ka lietā ir iegūti
pierādījumi, kas apliecina, ka no SIA „/Nosaukums B/” iegādāto preču transportēšanu veica SIA „/Nosaukums D/”.
[6.5] SIA „/Nosaukums B/” valdes priekšsēdētājs /pers. B/ ir apstiprinājis uzņēmuma saimnieciskās darbības veikšanu
un uzņēmuma vadīšanu, kā arī strīdus darījumu veikšanu. /pers. B/ ir apliecinājis strīdus darījumu veikšanu arī kā
Lielbritānijas uzņēmuma /Nosaukums C/. pārstāvis.
[6.5] Atbilstoši tiesu prakses atziņām nodokļu maksātāja statuss nav atkarīgs no kādas administrācijas izsniegtas
atļaujas vai licences starptautiskās darbības veikšanai.
[6.6] Ja pieteicēja nebūtu iegādājusies cukuru no SIA „/Nosaukums B/”, tā nebūtu varējusi to realizēt.
[6.8] Pieteicējai SIA „/Nosaukums B/” amatpersona bija zināma. Minētā uzņēmuma valdes priekšsēdētājs /pers. B/
iepriekš vadījis lielus uzņēmumus, /pers. B/ esot profesionālis pārtikas nozarē. Līdz ar to pieteicējai nebija pamata šaubīties
par sadarbību ar SIA „/Nosaukums B/”.
[6.9] Pieteicēja uzskata, ka nav pārkāpusi normatīvo aktu prasības, bet iegrāmatojusi faktiski veiktos darījumus ar
SIA „/Nosaukums B/” un /Nosaukums C/., kā arī nodokļu deklarācijas tikušas aizpildītas atbilstoši normatīvo aktu
prasībām. Pieteicēja neesot guvusi nekādas fiskālās priekšrocības.
[7] Rakstveida paskaidrojumā VID apelācijas sūdzību neatzīst, bet piekrīt Administratīvās rajona tiesas 2016.gada
4.aprīļa spriedumam.
[8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu
izskata rakstveida procesā.
Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka šajā gadījumā nepastāv objektīva nepieciešamība, lai noteiktu lietas izskatīšanu
mutvārdu procesā. Lietas apstākļu objektīvai noskaidrošanai nav nepieciešams rīkot tiesas sēdi, jo no lietā esošajiem
dokumentiem ir iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, kā arī
procesa dalībnieki ir īstenojuši savas procesuālās tiesības sniegt savus paskaidrojumus par lietas apstākļiem. Tā kā procesa
dalībnieki ir snieguši savu viedokli, kā arī lietas materiāli ir pietiekami, šīs lietas izskatīšana mutvārdu procesā nav lietderīga.
Motīvu daļa
[9] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet
pieteikums ir noraidāms.
[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa spriedumā ietvertais
pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Pirmās instances tiesa ir noskaidrojusi visus tos apstākļus, kuriem ir nozīme
šīs lietas pareizā izspriešanā, kā arī ir pareizi novērtējusi lietā konstatētos apstākļus un lietā esošos pierādījumus.
Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa sprieduma pamatojums atbilst tiesību normu prasībām un tiesu praksē
nostiprinātajām atziņām līdzīgās lietās. Tas apstāklis, ka pieteicēja nepiekrīt Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa
spriedumā norādītajiem tiesas apsvērumiem un secinājumiem, nenozīmē to, ka tie būtu nepareizi.
Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, apgabaltiesa pievienojas
Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 4.aprīļa sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.
[11] Atbildot uz apelācijas sūdzībā ietvertajiem iebildumiem par pirmās instances tiesas spriedumu, apgabaltiesa
norāda turpmāk minēto.
[12] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējas darījumi ar SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas uzņēmumu /Nosaukums
C/. ir reāli notikuši.
Saskaņā ar tiesu prakses atziņām, noskaidrojot, vai strīdus darījumi ir faktiski notikuši, ir būtiski saprast arī to, kā ir
noritējis darījums, vai tāda darījuma norise konkrētajos faktiskajos apstākļos ir ticama un vispār – iespējama. Te iederas arī
vērtējums par to, kāda rīcība, slēdzot darījumus, konkrētos faktiskajos apstākļos būtu sagaidāma no pieteicējas kā rūpīga
saimnieka, lai šādus darījumus varētu atzīt par ticamiem, iespējamiem un notikušiem (sk. sal. Augstākās tiesas 2016.gada
28.decembra lēmuma lietā Nr.SKA-1458/2016 7.punktu).
No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka atbilstoši darījumu dokumentos ietvertajām ziņām pieteicēja iegādājusies
preci – cukuru – no SIA „/Nosaukums B/” un tālāk to pārdevusi Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/., bet abus
minētos pieteicējas darījumu partnerus strīdus darījumu laikā pārstāvējusi viena un tā pati persona, proti, /pers. B/ (lietas I
sējuma 138.-140.lapa, lietas II sējuma 242.lapa).
Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas amatpersona un /pers. B/, kas pārstāvēja pieteicējas darījumu partnerus, bija
savstarpēji pazīstami vēl pirms strīdus darījumiem. To apstiprina gan pieteicējas amatpersona, gan arī /pers. B/ savā
paskaidrojumā, kas 2014.gada 17.jūnijā sniegts nodokļu administrācijas amatpersonai (lietas I sējuma 138.-140.lapa).
Novērtējot darījumu dokumentos norādīto, būtu jāsecina, ka pieteicēja nopirka cukuru no SIA „/Nosaukums B/”
(pārstāvis /pers. B/), lai šo cukuru pārdotu Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/. (pārstāvis /pers. B/).
Tā kā SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas uzņēmumu /Nosaukums C/. pārstāvēja /pers. B/, apgabaltiesa neatrod
loģisku izskaidrojumu, kādēļ bija jāiesaista pieteicēja kā starpniece. Šādi veikti darījumi neatbilst izpratnei par normālu
komercdarbības praksi, jo nav saskatāma objektīva nepieciešamība, kādēļ, lai SIA „/Nosaukums B/” iesaistītu vēl kādu
personu, ja tai būtu bijis patiess nodoms pārdot cukuru Lielbritānijas uzņēmumam /Nosaukums C/., kuru arī pārstāvēja
/pers. B/. Vēl jo vairāk tad, ja par preču transportēšanu patiešām būtu bijuši atbildīgi norādītie uzņēmumi (proti,
SIA „/Nosaukums B/” un Lielbritānijas uzņēmums /Nosaukums C/.), kurus abus pārstāvēja /pers. B/.
Izvērtējot minēto, apgabaltiesa secina, ka pieteicējas darījumu dokumentos norādītā strīdus darījumu norise
konkrētajos faktiskajos apstākļos nav ne ticama, ne loģiska.
[13] No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka, novērtējot darījumu dokumentos norādīto, būtu jāsecina, ka
pieteicēja preces iepirkusi dārgāk, nekā tās pārdevusi.
Piemēram, pieteicēja par preci samaksājusi 23 716 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 230.lapa), 23 183,59 euro kopā
ar PVN (lietas I sējuma 231.lapa), 21 731,61 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 210.lapa), 21 731,61 euro kopā ar PVN
(lietas I sējuma 212.lapa), 21 334,73 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 214.lapa), 21 174,99 euro kopā ar PVN (lietas
I sējuma 218.lapa), 19 481 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 232.lapa), 20 328 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma
233.lapa), 21 174,99 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 220.lapa), 21 174,99 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma
222.lapa), 21 174,99 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 224.lapa), 21 174,99 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma
226.lapa), 21 174,99 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 228.lapa), 19 773,93 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma
234.lapa), 18 121,13 euro kopā ar PVN (lietas I sējuma 235.lapa).
Atbilstoši darījumu dokumentos norādītajam minētās preces pieteicēja pārdevusi par 18 000 euro ar PVN 0 % likmi
(lietas I sējuma 236.lapa), 18 000 euro ar PVN 0 % likmi (lietas I sējuma 237.lapa), 17 832 euro ar PVN 0 % likmi
(lietas I sējuma 238.lapa), 18 000 euro ar PVN 0 % likmi (lietas I sējuma 239.lapa), 18 000 euro ar PVN 0 % likmi
(lietas I sējuma 240.lapa), 18 000 euro ar PVN 0 % likmi (lietas I sējuma 241.lapa), 18 000 euro ar PVN 0 % likmi
(lietas I sējuma 242.lapa), 18 000 euro ar PVN 0 % likmi (lietas I sējuma 243.lapa) un 18 000 euro ar PVN 0 % likmi
(lietas I sējuma 244.lapa).
Izvērtējot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka nav konstatējams pieteicējas kā komersanta ekonomiskais izdevīgums, bet
tikai zaudējumi, jo pēc dokumentiem iznāk, ka pieteicēja preci pirkusi dārgāk, nekā to pārdevusi. Nav atrodams saprātīgs
pamatojums, kādēļ lai komersants iesaistītos sev pilnīgi neizdevīgos (zaudējumus nesošos) darījumos.
Apgabaltiesa uzskata, ka gadījumā, ja pieteicējas mērķis būtu bijis reāli veikt strīdus darījumus, tad pieteicēja kā rūpīgs
komersants pirms iecerēto darījumu veikšanas vispirms aprēķinātu, kāda būs uzņēmuma peļņa no iecerētajiem darījumiem.
Nav atrodams loģisks izskaidrojums, kādēļ pieteicēja nemaz nav apsvērusi ekonomisko izdevīgumu no strīdus darījumiem.
Vienīgais saprātīgais izskaidrojums no komersanta viedokļa šādā gadījumā ir cita veida labums (nepamatotas fiskālās
priekšrocības atskaitītā priekšnodokļa veidā par faktiski neesošiem darījumiem), kas varētu tikt gūts, noformējot lietā
esošos strīdus darījumu dokumentus.
Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka nodokļu administrācija un pirmās instances tiesa lietā konstatētos apstākļus
un lietā esošos pierādījumus ir novērtējušas pareizi.
[14] Saskaņā ar tiesu prakses atziņām valsts var noteikt saprātīgus pasākumus, lai pārliecinātos, ka nodokļu maksātājs
nesaskaras ar krāpšanu vai nepiedalās tajā. Latvijā šādi pasākumi, piemēram, aptver nodokļu maksātāja pienākumu
pārliecināties, vai darījuma partneris ir reģistrēts attiecīgajos valsts reģistros (tostarp, konkrētas amatpersonas) un nav
izslēgts no tiem. Ja pieteicējs neizpilda likumā paredzētos piesardzības pasākumus, kas tiek sagaidīti no nodokļa maksātāja,
lai tas izvairītos no krāpšanas, ir pamats neatzīt pieteicēja tiesības uz nodokļa atskaitīšanu (sk. sal. Augstākās tiesas
2014.gada 7.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-552/2014 10.punktu ). Grūti izskaidrojamai vienaldzībai,
vieglprātībai vai paviršībai, kas raksturo darījumu partnera izvēli, var būt būtiska nozīme, noskaidrojot darījuma patieso
raksturu (sk. sal. Augstākās tiesas 2016.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.SKA-151/2016 8.punktu).
Apgabaltiesa uzskata, ka minētās tiesu praksē nostiprinātās atziņas ir piemērojamas arī izskatāmajā lietā.
Apgabaltiesa nepiešķir ticamību pieteicējas amatpersonas sniegtajiem paskaidrojumiem pirmās instances tiesas sēdē,
proti, ka /pers. B/ neesot viņu (pieteicējas amatpersonu) informējis par patiesajiem labuma guvējiem Lielbritānijas uzņēmumā
/Nosaukums C/. (lietas III sējuma 125.lapas otra puse) un ka /pers. B/ esot viņu maldinājis par Lielbritānijas uzņēmumu
/Nosaukums C/. (lietas III sējuma 128.lapa), jo lietā nav strīda par to, ka uzņēmumu amatpersonas bija savstarpēji
pazīstamas ilgākā laika periodā. Turklāt lietā konstatētie apstākļi nepārprotami norāda uz saskaņotām darbībām, ko ir
veikuši pieteicējas, Lielbritānijas uzņēmuma /Nosaukums C/. un SIA „/Nosaukums B/” pārstāvji, noformējot strīdus
darījumu dokumentus. Savukārt pieteicēja nemaz nebija apsvērusi ekonomisko izdevīgumu no strīdus darījumiem, kas
neatbilst normālai komercpraksei.
Pirmās instances tiesa ir pamatoti norādījusi uz virkni normatīvo aktu, kas stingri regulē pārtikas preču un izejvielu
apriti Latvijā un Eiropas Savienībā. Līdz ar to pieteicējai bija jāapzinās nepieciešamība pārbaudīt vismaz to, vai
SIA „/Nosaukums B/” ir reģistrēta attiecīgā PVD uzraudzībai pakļautu uzņēmumu reģistrā.
Ņemot vērā pieteicējas pieredzi pārtikas ražošanā, kā arī to, ka pieteicējai bija pienākums ievērot normatīvo aktu, kas
regulē pārtikas apriti, prasības, tad gadījumā, ja pieteicējas patiesais mērķis būtu bijis strīdus darījumu reāla veikšana,
pieteicēja vispirms būtu pārliecinājusies par iecerētā darījuma partnera atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām
prasībām. Izskatāmajā gadījumā nav konstatējami nekādi šķēršļi, kas būtu varējuši pieteicējai liegt to izdarīt. Tieši pretēji,
darījumu partnera amatpersona pieteicējai bija labi zināma, kā arī pieteicējai bija iespēja iepazīties ar attiecīgā PVD reģistra
datiem.
[15] Saskaņā ar tiesu praksē nostiprinātajām atziņām apstāklis, ka darījuma partneris konkrēto darījumu apstiprina, pats
par sevi neizslēdz fiktīvi noformēta darījuma iespējamību. Darījumu esību nosaka tas, vai faktiski pēc to ekonomiskās
būtības ir notikusi pakalpojumu aprite starp konkrētajām rēķinā norādītajām personām. Ja tā nav notikusi, dokumentu
noformēšana priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības nerada. Šaubu gadījumā pieteicējai ir jāspēj detalizēti un konkrēti
pastāstīt, kā darījumi faktiski ir notikuši, kā arī pierādīt to, ka darījumi ir notikuši tieši ar rēķinā norādīto personu
(sk. sal. Augstākās tiesas 2016.gada 16.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-70/2016 5.punktu).
Apgabaltiesa atzīst, ka lietā konstatētajos apstākļos nav šaubu par to, ka strīdus darījumi faktiski nav notikuši, bet ir
noformēti tikai dokumenti nolūkā prettiesiski gūt fiskālās priekšrocības atskaitītā priekšnodokļa veidā, tāpēc apelācijas
sūdzībā ietvertie iebildumi ir noraidāmi kā nepamatoti.
[16] Atbilstoši tiesu prakses atziņām, vērtējot lēmumu daļā par soda naudas noteikšanu, ir svarīgi konstatēt, vai soda
nauda uzlikta saskaņā ar likumu un vai soda naudas uzlikšana sasniedz noteiktu mērķi. Soda naudas mērķis ir panākt, lai
nodokļu maksātāji pildītu savus pienākumus nodokļu jomā, kā arī sodīt pārkāpējus. Tādējādi soda nauda ir paredzēta kā
līdzeklis, kas nodrošina, lai valsts atbilstoši attiecīgajiem likumiem saņemtu nodokļus (sk. sal. Augstākās tiesas 2006.gada
7.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-410 9.2., 9.3. un 9.4.apakšpunktu).
Apgabaltiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā, aprēķinot soda naudu, nodokļu administrācija ir ņēmusi vērā lietā
konstatētos apstākļus, proti, to, ka pieteicēja zināja, kādās darbībās tā iesaistās, kā arī piemērojamās tiesību normas
Lēmumā ir norādītas pareizi.
Tā kā pieteicēja ir apzināti iesaistījusies darījumu dokumentu noformēšanā par faktiski neesošiem darījumiem, kā arī
nepamatoti atskaitījusi priekšnodokli par faktiski nenotikušiem darījumiem, un šādas darbības rada zaudējumus budžetam,
apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apzināti nepildīja likumā imperatīvi noteiktos nodokļu maksātāja pienākumus.
Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa nekonstatē soda naudas nesamērību ar pieteicējas kā nodokļu maksātājas pieļautajiem
pārkāpumiem. Tādējādi apgabaltiesa atzīst, ka nodokļu administrācija lietā konstatētajos apstākļos ir pareizi aprēķinājusi
piemērojamās soda naudas apmēru. Turklāt no lietas materiāliem nav konstatējams, ka pret pieteicēju būtu pieļauta atšķirīga
attieksme salīdzinājumā ar citiem nodokļu maksātājiem līdzīgos gadījumos.
Rezumējot visu iepriekš minēto, apgabaltiesa secina, ka pārsūdzētais Lēmums ir tiesisks, tādēļ nav pamata tā
atcelšanai, bet pieteikums ir noraidāms.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
Noraidīt SIA /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2015.gada 23.marta lēmuma
Nr.22.8/L-13502 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (paraksts) R.Paegle
Tiesnese (paraksts) I.Kaļiņina
M.Osmane
Tiesnese (paraksts)