Court convicts defendant for dog bite causing minor injury and orders moral damages payment.

Lietas Nr. 11250060815

Lietas arhīva Nr. K19-0075-16/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Kuldīgā, 2016.gada 15.februārī

Kuldīgas rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Liena Jansone

piedaloties prokuroram Uldim Serpānam

izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 230.1 panta pirmās

daļas.

Izskatot lietu, tiesa

ko n s t a t ē j a

/pers. A/ pārkāpa dzīvnieku turēšanas noteikumus, kā rezultātā cietušajam nodarīts viegls miesas bojājums šādos apstākļos:

2015.gada 17.augustā apmēram pulksten 21:00, izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, /pers. A/, izejot no dzīvokļa /adrese/, Kuldīgas novadā,

izlaida ārā savu bezšķirnes suni vārdā ,,/vārds/”. /pers. A/ nepietiekami uzraudzīja un nekontrolēja sava suņa rīcību, tāpēc pieļāva, ka viņas suns iekoda

vienu reizi labās kājas apakšstilbā gar māju ejošajam /pers. B/. Tādējādi suņa kodienu rezultātā cietušajam /pers. B/ nodarīti miesas bojājumi - kosta

brūce labā apakšstilbā rajonā, kas pēc sava rakstura pieskaitāmi pie viegliem miesas bojājumiem, kas izraisa īslaicīgus veselības traucējumus no 7 līdz 21

dienai.

Līdz ar to, suņa īpašniece /pers. A/ pieļaujot, ka viņas suns apdraudēja un sakoda cilvēku, pārkāpa:

1) 1999.gada 9.decembra Dzīvnieku aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas (Dzīvnieku īpašnieka pienākumi) 3.punkta noteikumus - dzīvnieka

īpašniekam ir pienākums nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus;

2) Ministru kabineta noteikumu Nr.266 ,,Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās

izstādēs, kā arī suņu apmācībai” 13.un 14.3.punktu prasības - Pilsētās un ciemos ārpus norobežotas teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā

un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietas, kur saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem tas ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka

vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spējo kontrolēt dzīvnieka rīcību. Ārpus īpašnieka vai turētāja valdījumā

vai turējumā esošas teritorijas suns bez pavadas var atrasties pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā

īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.

Ar savām darbībām /pers. A/ ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 230.1 panta pirmajā daļā.

Cietušā/pers. B/ pārstāve /pers. C/ tiesas sēdē pieteica morālā kaitējuma kompensāciju EUR 150 apmērā.

Apsūdzētā /pers. A/ tiesas sēdē savu vainu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas atzina pilnībā, t.i., pilnībā atzina apsūdzībā

norādītos faktiskos apstākļus, to juridisko kvalifikāciju. Savukārt cietušā pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju apsūdzētā atzina daļēji – EUR 80

apmērā, paskaidrojot, ka apsūdzētā ir bezdarbniece un nav spējīga nomaksāt kaitējuma kompensāciju EUR 150 apmērā. Apsūdzētā nožēloja izdarīto,

izteica lūgumu un piekrita neizdarīt pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā, pilnībā apzinādamies pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo būtību

un sekas, ka šajā apsūdzībā spriedums ir pārsūdzams tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai sakarā ar pieļautiem procesa

pārkāpumiem, kas viņai tiesas izmeklēšanā izskaidrots.

Ņemot vērā apsūdzētās attieksmi pret izvirzīto apsūdzību, prokurora un cietušā pārstāves iztiesāšanā izteikto viedokli, saskaņā ar Kriminālprocesa

likuma 499.panta pirmās daļas nosacījumiem tiesa nolēma tiesas izmeklēšanā izdarīt pierādījumu pārbaudi tikai daļā par pieteikto morālās kaitējuma

kompensācijas apmēru, jo apsūdzētā pilnīgi atzīst sevi par vainīgu viņai izvirzītajā apsūdzībā, tiesai, iepazīstoties ar lietas materiāliem, nav šaubu par

apsūdzētās /pers. A/ vainīgumu viņai izvirzītās apsūdzības apjomā pēc Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas, apsūdzētā piekrīt pierādījumu pārbaudes

neizdarīšanai tiesas izmeklēšanā un pieteiktais kaitējuma kompensācijas apmērs neietekmē noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Tiesa uzskata, ka /pers. A/ vaina apsūdzībā pēc Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas ar lietas materiāliem ir pierādīta pilnīgi, viņas izdarītais

noziedzīgais nodarījums ir kvalificējams pēc Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas – dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšana, kā rezultātā

cietušajam nodarīts viegls miesas bojājums, un par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu /pers. A/ ir sodāma. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

527.panta trešo daļu, pierādījumu analīze un uzskaitījums attiecībā par noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju spriedumā netiek norādīts.

No lietas materiāliem redzams, ka apsūdzētā /pers. A/ dzimusi /datums/, ieguvusi vidējo profesionālo izglītību, viņas apgādībā ir divi nepilngadīgi

bērni (lietas 38., 60.lapa), agrāk par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu nav sodīta (lietas 40.lapa), pēdējā gada laikā nav administratīvi sodīta (lietas

49.lapa).

Tiesas sēdē apsūdzētā paskaidroja ka viņai pašlaik ir piešķirts bezdarbnieka statuss un viņas ģimenes ikmēneša vidējie ienākumi ir EUR 90-100

mēnesī, kuru veido ikmēneša bērnu pabalsts aptuveni EUR 45 apmērā, kā arī viņas faktiskā vīra ikmēneša ienākumi aptuveni EUR 55 apmērā. Ģimenei

esot piešķirts trūcīgas ģimenes statuss. Apsūdzētā tiesas sēdē nožēloja izdarīto un paskaidroja, ka kopš notikušā viņa suni pastāvīgi turot piesietu, kā

rezultātā turpmāk suns bērniem vairs uzbrukt nevarēs.

Nosakot soda veidu un mēru, tiesa, saskaņā ar Krimināllikuma 35. un 46.pantu, ņem vērā noziedzīgā nodarījumu izdarīšanas apstākļus, motīvus,

nodarīto kaitējumu, apsūdzētā personību, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta otro daļu, apsūdzētās izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas

klasificējas kā kriminālpārkāpums, par kuru paredzēta atbildība īslaicīgas brīvības atņemšanas, piespiedu darbu vai naudas soda veidā.

Izvērtējot radīto kaitējumu, tiesa ņem vērā, ka ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu materiāla rakstura kaitējums cietušajam nav nodarīts.

Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punkts paredz atbildību mīkstinošu apstākli, ja noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu,

vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto. Pēc likuma jēgas šo apstākli par atbildību mīkstinošu var atzīt, ja pastāv visu triju likumā norādīto darbību kopums,

bet šajā kriminālprocesā nav konstatēta noziedzīga nodarījuma izdarītāja pieteikšanās par vainīgu. Tomēr apstākli, ka apsūdzētā vaļsirdīgi atzinusies

izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā un izdarīto nožēlojusi, tiesa uzskata par iespējamu atzīt kā atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma

47.panta otrajā daļā paredzēto.

/pers. A/ atbildību pastiprinošus apstākļus, saskaņā ar Krimināllikuma 48.pantu, tiesa nekonstatē.

Nosakot soda veidu un apmēru apsūdzētajai /pers. A/, tiesa izvērtēja prokurora viedokli par piespiedu darba soda noteikšanu 40 stundu apmērā.

Cietušā pārstāve tiesas debatēs norādīja, ka viņai nav iebildumu pret apsūdzētajai pieprasīto soda veidu un mēru. Arī apsūdzētā prokurora

viedoklim par piemērojamā soda veidu un apmēru pretargumentus neizteica.

Izvērtējot apsūdzētās /pers. A/ personību, tiesa ņem vērā noskaidrotās ziņas par apsūdzētās personu raksturojošā aspektā. Tiesa vērtē pašas

apsūdzētās attieksmi, kas ir tiesas izmeklēšanā paustā nožēla un solījums turpmāk neizdarīt likumpārkāpumus. Apsūdzētā apliecināja, ka ir izvērtējusi

savu noziedzīgo rīcību un izdarījis secinājumus. Tiesas vērtējumā apsūdzētā /pers. A/ noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā nebija pietiekami kritisks

cēloņu un seku kopsakarību izvērtēšanā un izpratnē. Pēc raksturojošo ziņu pārbaudes gaitā uzdotiem jautājumiem un saņemtajām atbildēm tiesai ir

radusies pārliecība, ka apsūdzētā ir izpratusi likumpaklausību kā prioritāti un pamatu normālai funkcionēšanai sabiedrībā.

Izvērtējot visu minēto un Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas soda sankcijā paredzētos soda veidus par šo noziedzīgo nodarījumu, lai

sasniegtu soda mērķi, kas ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto

personu un panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, tiesa atzīst, ka šajā kriminālprocesā

apsūdzētajai /pers. A/ nosakāms Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas soda sankcijā paredzētais sods – piespiedu darbs.

Saskaņā ar Krimināllikuma 40.panta pirmo daļu, piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais izcieš

kā sodu, veicot dzīves vietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības.

Piespiedu darbs ir otrs vieglākais pamatsods, tas ir mazāk personas brīvību ierobežojošs, tajā pašā laikā tas ir pietiekami reāli izjūtams sods ar

soda publiskuma elementu, lai sasniegtu spriedumā no likuma atreferēto kriminālsoda mērķi. Piespiedu darbu tiesa atzīst par efektīvu, audzinošu un

atbilstošu sodu apsūdzētajai /pers. A/.

Tiesas izraudzītā soda veida piemērošanai nav objektīvu šķēršļu, jo apsūdzētā ir darba spējīga persona, fiziski spējīga veikt piespiedu darbu, ko

viņa apliecināja tiesas sēdē. Piespiedu darbu kā sodu tiesa atzīst par atbilstošu izskatāmā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un apsūdzētās

personībai.

Nosakot piemērojamā soda – piespiedu darbi mēru, tiesa ņemot vērā to, ka lietā ir konstatēts viens apsūdzētās atbildību mīkstinošs apstāklis un

nav konstatēts neviens atbildību pastiprinošs apstāklis, atzīst, ka apsūdzētajai piemērojamais piespiedu darba sods ir nosakāms tā Krimināllikumā

noteiktajā minimālajā apmērā.

Cietušā/pers. B/ pārstāve /pers. C/ tiesas sēdē pieteica morālā kaitējuma kompensāciju EUR 150 apmērā. Pieteikums pamatots ar notikušā

rezultātā radīto psiholoģisko traumu, kā rezultātā bērnam ir pastiprinātas bailes no suņiem. Cietušā pārstāve tiesas sēdē paskaidroja, ka ņemot vērā bērna

psiholoģisko stāvokli, bērnam ir nepieciešams lietot nervu zāles. Bez tam, morālā kaitējuma pieteikums tiek pamatots ar bērna izjustajām fiziskajām

sāpēm notikuma brīdī un turpmākā ārstēšanās procesā, jo bērnam sakostais celis ir sāpējis. Bez tam, bijis ilgstošs diskomforts, saņemot nepieciešamo

vakcināciju, kas bija jāveic sakarā ar suņa kodieniem – piecas potes.

Izvērtējot cietušajam nosakāmās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmās daļas

nosacījumiem, cietušajam kompensācijas pieteikumā jāpamato par mantisko zaudējumu pieprasītās kompensācijas apmērs, bet kompensācijas apmērs

par morālo aizskārumu un fiziskām ciešanām – tikai jānorāda.

Morālā kaitējuma kompensācijas pamatotības un apmēra noteikšanā šajā spriedumā tiesa ņem vērā izteiktās atziņas judikatūrā un kopumā

akcentētās vadlīnijas, kritērijus, ieteikumus, kas izteikti Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta Judikatūras nodaļas

2010/2011 apkopojumā „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā”.

Tiesa pievienojas judikatūrā paustajam ieskatam (piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2008.gada

28.aprīļa lēmuma lietā SKK-181/2008), ka ar katru noziedzīgu nodarījumu personai tiek nodarīts arī morāls kaitējums. Morālais kaitējums ir saistīts ar

morālo gandarījumu, proti, kad par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vainīgā persona saņem likumā paredzēto sodu. Vai personai ir tiesības uz materiālu

atlīdzinājumu, kompensējot morālo kaitējumu, ir vērtējams jautājums.

Lai konstatētu cietušās personas tiesības uz materiālu atlīdzinājumu, ir nepieciešams konstatēt cēloņsakarību starp noziedzīgajām darbībām, to

smagumu un radušos morālo kaitējumu, proti, vai nodarīts tāds kaitējums, par kuru pienākas saņemt materiālo atlīdzību.

Civillikuma 1635.panta otrajā daļā ir noteikts, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības

rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata,

ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Savukārt, trešajā daļā ir noteikts, ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā

noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, ir

pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam ir jāpierāda.

Tiesas ieskatā šajā izskatāmajā lietā nevar pastāvēt strīds, ka Krimināllikuma 230.1panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu rezultātā,

kas atbilst Civillikuma 1635.pantā norādītajai neatļautajai darbībai, kura izpaužas kā aiz neuzmanības izdarīts noziedzīgs nodarījums ne tikai pret vispārējo

drošību, bet arī pret personas veselību, vienmēr tiek nodarīts morāls kaitējums. Šajā lietā apsūdzētās neatļautā darbība, kas kvalificēta pēc

Krimināllikuma 230.1panta pirmās daļas, izpaudusies kā aiz neuzmanības izdarīts noziedzīgs nodarījums pret /pers. B/ veselību, nodarot vieglus miesas

bojājumus un fiziskas sāpes.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta noteikumiem tāda rakstura neatļautas darbības nodarīts morālais kaitējums cietušajam nav jāpierāda, bet

atbilstoši Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmajā daļā noteiktajam ir jānorāda pieprasītās kompensācijas apmērs, kas tiesai ir jāizvērtē, un tiesai

jānosaka kaitējuma kompensācijas apmērs naudas izteiksmē atbilstoši Kriminālprocesa likuma 352.pantā izvirzītajām prasībām.

Ar morālo kaitējumu ir jāsaprot fiziskas un/vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai

nemantisku labumu aizskārumu. Fiziskas ciešanas jeb sāpes tiek saistītas ar ķermeņa sāpēm, ko izraisa vardarbības pielietošana, dažāda veida fiziskas

traumas, ievainojumi u.tml., un kas izpaužas kā negatīvas fiziskas sajūtas un citi slimīgi simptomi. Uz šo morālā kaitējuma elementu ir jāattiecina arī tās

fiziskās ciešanas jeb sāpes, ko cietušais izjūt iegūto traumu un ievainojumu seku novēršanas procesā, atveseļošanās un rehabilitācijas gaitā.

Garīgas ciešanas tiek saistītas ar psiholoģisku diskomfortu un dažādām negatīvām emocijām, kas var izpausties kā bailes, pazemojums, kauns,

dusmas, riebums, zaudējuma sajūta un skumjas, citas negatīvas emocijas vai nelabvēlīgs psiholoģiskais stāvoklis, vai arī kā nopietnākas sekas – neirozes

vai citas neirotiskas reakcijas, kuras, ņemot vērā to raksturu un dziļumu, var tikt vērtētas jau arī kā psihiskas traumas. Fizisks un arī psihiskas dabas

kaitējums - miesas bojājumi, sakropļošana, psihiskas dabas traucējumi - pakļaujas pierādīšanai ar medicīnisko dokumentu, dažādu ekspertīžu palīdzību.

Noziedzīgajos nodarījumos, kas saistīti ar cietušās personas veselības apdraudējumu, cietušajiem, kā tas ir arī šajā kriminālprocesā, tas pēc būtības

tiek konstatēts izvirzītās apsūdzības apjomā ar faktiem par personai konstatētiem miesas bojājumiem vai fiziska rakstura kaitējumu, kas ir kaitējums

cietušās personas veselībai un rada fiziskas sāpes un garīgas ciešanas, kuras veido morālā kaitējuma pamatu šo kategoriju lietās. Turklāt, jēdzienus –

„morāls aizskārums jeb garīgas ciešanas” un „fiziskas ciešanas” – ir jānorobežo, uz ko ir norādījis arī Senāts 2009.gada 16.jūnija lēmumā lietā SKK-

307/09 ar akcentu uz to, ka Kriminālprocesa likumā fiziskas ciešanas ir īpaši izceltas no morālā aizskāruma (kaitējuma).

Kriminālprocesā kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā

cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 350.panta pirmajā

daļā noteikto, un kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma pamata

atbilstoši minētā panta otrajā daļā noteiktajam.

Vienlaikus jāatzīmē, ka tiesas nosakāmā kaitējuma kompensācija nav uzskatāma par sodu Krimināllikuma 35.panta izpratnē, bet tā ir mantisko

jautājumu risināšana Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmo daļu kompensācijas apmēru nosaka tiesa, izvērtējot cietušā pieteikumu un ņemot vērā 1)

radīto mantiskā zaudējuma apmēru; 2) noziedzīgā nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu; 3) nodarītās fiziskās ciešanas, paliekošus sakropļojumus

un darbspēju zudumu; 4) morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu; 5) psihiskas traumas.

Fakts, ka vieglu miesas bojājumu nodarīšanas laikā cietušais pārcieta fiziskas sāpes un psihoemocionāli traumējošu situāciju, kas bija un var būt

joprojām pamats psihoemocionālam pārdzīvojumam, ir neapstrīdams morālā kaitējuma esamības pamats jeb kaitējumu veidojošais elements par cietušo

atzītajam /pers. B/. Tiesai nav pamata neticēt, ka cietušais piedzīvoja garīgas ciešanas, kuru sekas ir psiholoģisks diskomforts un negatīvas emocijas.

Tiesa atzīst, ka izskatāmā nozieguma rezultātā, kura cēlonis ir apsūdzētās noziedzīga nevērība un sekas – fiziskas sāpes nodarīto miesas bojājumu

rezultātā, cietušajam ir kaitējums, kas nenoliedzami ir saistīts ar garīgām ciešanām jeb pārdzīvojumiem kā morālas dabas aizskārumu.

Tiesu praksē nav precīzu instrumentu, lai noteiktu šāda aizskāruma izraisīto ciešanu apjomu un to pārvērstu naudas izteiksmē, jo cilvēka iekšējos

pārdzīvojumus izmērīt nevar. Tomēr likums ir uzlicis tiesai pienākumu lemt, kādā apmērā naudas izteiksmē ir nosakāma samaksa, kura saskaņā ar likumā

definēto dotu gandarījumu par morālo aizskārumu jeb sāpēm un ciešanām.

Izvērtējot cietušajai morālā aizskāruma dziļumu, apsūdzētajai aiz neuzmanības nodarot cietušajam miesas bojājumus un fiziskas sāpes, tiesa vērtē

kā pamatu vieglām ciešanām, t.i., īslaicīgām ciešanām bez paliekošām sekām, jo cietušajam netiek konstatēta psihiska trauma kā morālo aizskārumu

veidojošs elements, kas pakļaujas pierādīšanai, jo tādu pierādījumu tiesas rīcībā nav.

Cietušā pārstāves norādītajam, ka tagad bērnam ir nepieciešams lietot kādas nervu zāles, nav pamats vidēja smaguma vai smagākas pakāpes

psihoemocionālu pārdzīvojumu konstatēšanai, jo tiesas rīcībā nav ziņu par simptomātiku, kuras novēršanai nepieciešama profesionāla iejaukšanās, lai

tādējādi saskatītu pamatu vidēju vai smagu ciešanu pakāpes konstatēšanai /pers. B/.

Lai gan šajā kriminālprocesā tiesa konstatē morālā aizskāruma veidojošo publiskuma elementu, jo miesas bojājumi cietušajam tika nodarīti

daudzstāvu mājas pagalmā, klāt esot vairākiem cietušā draugiem, tomēr tiesa atzīst, ka pamatojoties uz apstākli, ka miesas bojājumus ir nodarījis cilvēka

nepieskatīts dzīvnieks, nevis cilvēks, tad šādu miesas bojājumu nodarīšana nav saistāma ar kādu sabiedrības morāles normu pārkāpumu. Līdz ar to, tiesa

lietā konstatētajam publiskuma elementam nepiešķir izšķirošu nozīmi morālā kaitējuma kompensācijas apmēra izvērtēšanā.

Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā, ka lai gan apsūdzētā tiesas sēdē norādīja, ka visas viņas ģimenes, kas ir divi

nepilngadīgi bērni un vīrs, vidējie ikmēneša ienākumi ir EUR 90 - 100, pierādījumi par citiem sevišķiem apstākļiem, kuri būtu jāņem vērā, vērtējot

apsūdzētā mantisko stāvokli, tiesai netika iesniegti. Bez tam, tiesa ņem vērā, ka apsūdzētā mantiskais stāvoklis ir fakultatīvs kritērijs, kurš nav jāņem par

pamatu nosakot atlīdzības apmēru, lai gan tiesai pret to ir jābūt iecietīgai. Līdz ar to, tiesa ņemot vērā, ka apsūdzētā ir gados jauns cilvēks, kurai nav

konstatētas kādas veselības problēmas, kas ierobežotu viņas iespējas darba tirgū, atzīst, ka apsūdzētās iespējas darba tirgū pamatā ir atkarīgas tieši no

pašas apsūdzētās vēlmes aktīvi iesaistīties sevis pilnveidošanā un darba meklējumos. Līdz ar to, apstāklis, ka uz šo brīdi apsūdzētā ir bezdarbniece, nav

pamats noteiktās morālā kaitējuma kompensācijas, kas noteikta izvērtējot cietušā morālo aizskārumu un fiziskās ciešanas, apmēra samazināšanai.

Tiesa ņem vērā judikatūra pausto atziņu, ka, lemjot par morālās kaitējuma kompensācijas apmēru, jāievēro samērīguma princips un tas, ka morālā

kompensācija ir tikai viens no kompensācijas veidiem un neaizstāj cietušā mantai un veselībai nodarīto kaitējumu. Tāpat tiesa ņem vērā apkopojumā

“Tiesu prakses par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” ieteikto kaitējuma kompensāciju summu apmērus atsevišķiem noziedzīgiem

nodarījumiem, kur kā maksimālā ieteicamā morālā kaitējuma kompensācija par tīšu vieglu miesas bojājumu nodarīšanu (Krimināllikuma 130.pants) ir līdz

EUR 711,43.

Izvērtējot cietušās pieteikto kaitējuma kompensāciju un lemjot par nosakāmo apmēru, tiesa ņem vērā, ka izdarītais noziedzīgais nodarījums tiek

klasificēts kā kriminālpārkāpums, kurā vainas forma ir neuzmanība.

Ņemot vērā visu minēto kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesa uzskata, ka šajā kriminālprocesā par morālo aizskārumu cietušajai morālā

kaitējuma kompensācija ir apmierināma cietušā pārstāves pieteiktajā EUR 150 apmērā.

Tiesas vērtējumā šāda apmēra kompensācija naudas izteiksmē, ņemot vērā visus iepriekš spriedumā izklāstītos argumentus un kritērijus morālā

aizskāruma izvērtēšanā ir samērīga ar cietušā garīgajām ciešanām un pārdzīvojumiem, un apsūdzētās iespējām atlīdzināt cietušajam kā gandarījumu par

morālo kaitējumu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 353.panta pirmās daļas 1.punkta noteikumiem pienākumu samaksāt tiesas noteikto kompensāciju EUR 150

apmērā par labu /pers. B/ tiesa uzliek apsūdzētajai /pers. A/, kura ar šo spriedumu tiek atzīta par vainīgu inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un

attiecīgi kaitējuma nodarīšanā. Pienākums īstenojams piedziņas ceļā, jo nodarītais kaitējums pieteiktās un tiesas noteiktās kaitējuma kompensācijas

apmērā līdz iztiesāšanai labprātīgi nav atlīdzināti.

Šajā kriminālprocesā tiesai nav izlemjamu jautājumu par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem, procesuālajiem izdevumiem.

Drošības līdzeklis apsūdzētajai /pers. A/ pirmstiesas procesā nav piemērots.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511., 512. pantu, tiesa

no s p r ie d a

/pers. A/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 230.1 panta pirmajā daļā un sodīt ar piespiedu darbu uz

40 (četrdesmit) stundām.

Piedzīt no /pers. A/ par labu cietušajam /pers. B/ kaitējuma kompensāciju par morālo aizskārumu EUR 150 (simtu piecdesmit euro).

Spriedumu var pārsūdzēt vai protestēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju vai pieļautajiem procesa pārkāpumiem 10 dienu laikā no

pilna sprieduma pieejamības dienas apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai, sūdzību vai protestu iesniedzot Kuldīgas

rajona tiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2016.gada 22.februārī.

Tiesnese L. Jansone