C29261518 / CA-0589-19 · Rīgas apgabaltiesa

Lietas arhīva Nr. CA-0589-19/23

ECLI:LV:RAT:2019:0311.C29261518.11.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2019.gada 11.martā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Mārtiņš Sviķis

tiesnese Mairita Šķendere

tiesnese Inese Strelča

ar tiesas sēdes sekretāri Amandu Adamoviču,

piedaloties prasītājas maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS” maksātnespējas administratoram Monvīdam Dragonam,

atbildētājas SIA ,,A Fruits” pārstāvei /pers. B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS” maksātnespējas administratora prasībā pret SIA

,,A Fruits” par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu un komercķīlas dzēšanu sakarā ar SIA ,,A Fruits” apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesas 2018.gada 5.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

Maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS” maksātnespējas administrators Monvīds Dragons (turpmāk arī – prasītājs vai

administrators) 2018.gada 16.februārī cēla tiesā prasību pret SIA ,,A Fruits” (turpmāk arī – atbildētāja) par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu un

komercķīlas dzēšanu.

Prasība pamatota ar Komercķīlas likuma 4.panta pirmo daļu, Maksātnespējas likuma 6.panta 2.punktu, 96.panta pirmās daļas 1.punktu,

98.panta otro daļu, Civillikuma 1413., 1414., 1415.pantu, lūdzot tiesu atzīt par spēkā neesošu starp prasītāju un atbildētāju 2016.gada 27.septembrī

noslēgto komercķīlas līgumu Nr.27/09/16-2 un dzēst Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra Komercķīlu reģistra akta ierakstu Nr.100176145.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētāja ir pieteikusi kreditora prasījumu prasītājas maksātnespējas procesā un tas ir atzīts kā

nodrošinātā kreditora prasījums. Kreditora prasījums pamatots ar 2016.gada 27.septembra komercķīlas līgumu Nr.27/09/16-2, kas noslēgts starp

prasītāju un atbildētāju (turpmāk arī – Līgums).

Maksātnespējas administrācija 2018.gada 13.februāra lēmumā administratoram norādīja, ka viņa lēmums daļā par nodrošinātā kreditora

prasījuma attiecināšanu uz kontos esošajiem naudas līdzekļiem bija kļūdains un uzlika administratoram pienākumu apstrīdēt Līgumā noteikto darījumu.

Tā kā Līgums noslēgts mazāk kā gadu pirms prasītājas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, administratora ieskatā Līguma

mērķis bija labvēlīgas situācijas radīšana vienam kreditoram uz cita kreditora rēķinu, jo atbildētāja kā nodrošinātais kreditors bauda lielākas

priekšrocības sava prasījuma apmierināšanā. Bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka /pers. D/ ir bijis saistīts ar atbildētāju darba tiesiskajās attiecībās.

Turklāt komercķīlas priekšmets nedrīkst būt finanšu līdzekļi.

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018.gada 5.jūlija spriedumu prasība apmierināta. Atzīts starp prasītāju un atbildētāju

noslēgtais 2016.gada 27.septembra Līgums par spēkā neesošu. Dzēsts ieraksts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra komercķīlas ieraksts

Nr.100176145 par komercķīlas reģistrāciju. Valsts labā no atbildētājas piedzīti tiesas izdevumi 3`401,69 EUR.

Tiesa norādījusi, ka prasītāja atzīta par maksātnespējīgu ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2017.gada 22.jūnija spriedumu.

Tiesa no lietas materiāliem konstatējusi turpmāk norādītos apstākļus.

Desmit mēnešus pirms prasītājas maksātnespējas procesa pasludināšanas prasītāja un atbildētāja 2016.gada 27.septembrī noslēdza

vienošanos par parāda samaksas kārtību. Puses vienojās, ka prasītājas parāds atbildētājai ir 179`833 EUR, kas samaksājams līdz 2017.gada

12.septembrim.

Saskaņā ar 2016.gada 27.septembra vienošanās 8.punktu prasītājs nodrošina pilnas parāda summas un iespējamo kavējuma procentu

samaksu, kā arī visus citus izdevumus, kas atbildētājai varētu rasties, prasot saistību piespiedu izpildi, ar visu sev piederošo mantu – kontos esošajiem

naudas līdzekļiem, nekustamo mantu, jebkura veida kustamo mantu, kā arī sev piederošiem vērtspapīriem un līdzdalības daļām uzņēmējdarbības.

Puses noslēdza Līgumu, lai nodrošinātu atbildētājas prasījumus pret prasītāju, kas izriet no 2016.gada 27.septembra vienošanās, prasītājs

par labu atbildētājai ieķīlā visu savu lietu kopību uz ieķīlāšanas brīdi, kā arī lietu kopības nākamās sastāvdaļas, tajā skaitā naudu norēķinu kontos un

nākotnē iegūstamos augļus.

Prasītāja maksātnespējas procesā ir atzīti divi kreditoru prasījumi: atbildētājas kā nodrošinātā kreditora prasījums, kas izriet no 2016.gada

27.septembra vienošanās un Līguma un Valsts ieņēmumu dienesta prasījums kā nenodrošinātā kreditora prasījums par prasītājas nodokļu parādiem.

Tiesa norādījusi, lai konstatētu zaudējumus, nepieciešams konstatēt tiesību teorijā atzītos četrus priekšnoteikumus: 1) personas prettiesisku

rīcību (darbību vai bezdarbību); 2) šīs personas vainu; 3) zaudējumu esamību un to konkrētu apmēru; 4) cēlonisko sakaru starp prettiesisko rīcību un

zaudējumiem.

Tiesu praksē lietās par maksātnespējas administratoru prasībām saistībā ar maksātnespējīgā komersanta iepriekš veikto darījumu

apstrīdēšanu ir atzīts, ka Civillikuma normas par zaudējumu atlīdzību vērtējamas kopsakarā ar Maksātnespējas likumā paredzēto regulējumu.

Maksātnespējas likuma 96.panta pirmās daļas 1.un 2.punktā paredzēts, ka apstrīdams ir darījums, kas ir nodarījis zaudējumus

parādniekam. Šāds formulējums nebija iepriekš spēkā esošajos likumos, kas bija jāpiemēro maksātnespējas procesos. Neskatoties uz šo formulējumu

maiņu, nav mainījusies darījumu apstrīdēšanas institūta būtība: nodrošināt kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērst tādu parādnieka rīcību, kas kaitē

kreditoru kopuma interesēm. Ja darījums rada zaudējumus parādniekam, kā rezultātā cieš parādnieka spēja izpildīt saistības pret kreditoriem, tad

zaudējumus cieš gan pats parādnieks, gan vienlaikus arī kreditori (Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojums ,,Tiesu prakse

lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesa ietvaros”, 2013/14, 20.lapa).

Prasījums par darījuma apstrīdēšanu maksātnespējas procesā nav prasījums par zaudējumu atlīdzību, līdz ar to prasītājam nav jāpierāda

priekšnoteikumi zaudējumu atlīdzībai, tai skaitā atbildētājas prettiesiska rīcība un zaudējumu nodarīšana konkrētā apmērā (turpat – 24.lapa).

Tiesa no Līguma 1.1.punkta teksta konstatējusi, ka līdzēji līguma tekstā ir vienojušies šādi: ,,Visu savu lietu kopību uz ieķīlāšanas brīdi, kā

arī lietu kopības nākamās sastāvdaļas, tajā skaitā naudu norēķinu kontos un nākotnē iegūstamos augļus”.

Tiesa secinājusi, ka no Līguma teksta tieši redzams, ka tiek ieķīlāta nauda norēķinu kontos. Dotais Līguma teksta formulējums, gramatiski

tulkojot, nav saprotams ar citādu nozīmi kā konkrēto vārdu jēga.

No lietai pievienotajiem dokumentiem redzams, ka prasītāja saimnieciskā darbība ir saistīta ar augļu un dārzeņu tirdzniecību. Tiesa no lietai

pievienotajiem dokumentiem konstatē, ka trešās personas veica samaksu par saņemto preci ar pēcapmaksu, pārskaitot naudu par to prasītājas norēķinu

kontā.

Ir vispārzināms fakts, ka komersanta norēķinu kontā naudas līdzekļi ienāk no dažādiem avotiem, piemēram, no saimnieciskās darbības

darījumiem, saņemtajiem aizņēmumiem, savu pamatlīdzekļu realizācijas. Tiesas ieskatā ir kļūdaini ar naudas līdzekļiem komersanta norēķinu kontā saprast

tikai tādus līdzekļus, kas ir atlikums pēc komersanta peļņas sadales.

Tiesa norādījusi, ka atbildētājas pārstāves tiesas sēdē dotais ilustratīvais piemērs attiecībā uz bezskaidras naudas līdzekļiem komersanta

norēķinu kontā, kas iegūti no hipotēkas realizācijas, nav attiecināms uz konkrētās lietas apstākļiem.

Apstrīdētais darījums, proti, komercķīla, kas nodibināta pretēji Komercķīlas likuma noteikumiem, rada situāciju, ka ar šādu komercķīlu

nodrošināts kreditors gūst priekšrocības attiecībā pret nenodrošināto kreditoru un nav iespējams no parādnieka līdzekļiem segt pieteiktos kreditoru

prasījumus.

Tiesa kā nepamatotus noraidījusi atbildētājas argumentus, ka saskaņā ar Komercķīlas likuma 33.panta otro daļu trešajām personām, tai

skaitā maksātnespējas administratoram, nav pienākuma pārbaudīt komercķīlu reģistra ierakstu atbilstību likumam un līdz ar to apstrīdēt konkrēto

darījumu.

Kaut arī ķīlas tiesība ir reģistrēta likumā noteiktā kārtībā un tai ir saistošs spēks attiecībā pret trešajām personām, maksātnespējas

administrators, līdz ar to nav atbrīvots no pienākuma atbilstoši Maksātnespējas likuma 96.panta pirmajā daļā noteiktajam, izvērtēt parādnieka darījumus

un nepieciešamības gadījumā celt prasību tiesā par darījumu apstrīdēšanu.

Ņemot vērā konstatētos apstākļus, tiesa secinājusi, ka prasība ir apmierināma un Līgums atzīstams par spēkā neesošu un dzēšams Latvijas

Republikas Uzņēmumu reģistra komercķīlu reģistra ieraksts Nr.100176145 par komercķīlas reģistrāciju.

Par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018.gada 5.jūlija spriedumu apelācijas sūdzību iesniegusi atbildētāja SIA ,,A Fruits”,

pārsūdzot to pilnā apjomā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa atsaucoties uz apkopojumu ,,Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no

parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesa ietvaros” norādījusi, ka prasījums par darījuma apstrīdēšanu maksātnespējas procesā nav prasījums par

zaudējumu atlīdzību, līdz ar to prasītājam nav jāpierāda priekšnoteikumi zaudējumu atlīdzībai, tajā skaitā atbildētājas prettiesiskā rīcība un zaudējumu

nodarīšana konkrētā apmērā.

Atbildētāja varētu piekrist iepriekšminētajam viedoklim, ka nav jāpierāda visi trīs tiesību teorijā atzītie zaudējumu atlīdzināšanas

priekšnoteikumi, tomēr Maksātnespējas likuma 96.panta pirmās daļas 2.punkts, skaidri noteic, ka darījuma atzīšanai par spēkā neesošu nepieciešami divi

priekšnoteikumi – zaudējumu nodarīšana parādniekam un personas subjektīvā attieksme, proti, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai

bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Tiesa taisot spriedumu nav analizējusi vai norādījusi uz pierādījumiem, ka atbildētāja būtu zinājusi vai tai būtu jāzina par zaudējumu

nodarīšanu prasītājam vai tās kreditoriem. Vēl jo vairāk, ja šāda darījuma rezultātā netiek samazināts aktīvu apmērs vai palielināts saistību apmērs, kā arī

saskaņā ar prasītājas kreditoru prasījumu reģistru, darījuma slēgšanas brīdī tai nebija citu kreditoru, kuru saistībām būtu iestājies izpildes termiņš.

Tiesa pieņemot lēmumu nav norādījusi, kādi zaudējumi prasītājam ir nodarīti vai kādā veidā izpaužas zaudējumu nodarīšana. Lietā vispār

nav analizēti apstākļi vai norādīti fakti par zaudējumu nodarīšanu, kas varētu būt par pamatu darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Maksātnespējas

likumos nav ietverta zaudējumu definīcija, kas būtu piemērojama tieši parādnieka apstrīdamo darījumu vērtēšanā. Zaudējumu tiesiskā sastāva noteikšanai

ir izmantojams vispārējais Civillikuma regulējums. Saskaņā ar Civillikuma 1770.pantu ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums

(Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumu ,,Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no

parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesa ietvaros.” 2013/14 20.lapā).

Tiesa nav izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus un nepamatoti norādījusi, ka: ,,Darījuma apstrīdēšanas būtība ir nodrošināt kreditoru

prasījumu apmierināšanu un novērst tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm. Ja darījums rada zaudējumus parādniekam, kā

rezultātā cieš parādnieka spēja izpildīt saistības pret kreditoriem, tad zaudējumus cieš gan parādnieks, gan vienlaikus arī kreditori.” Proti, tiesa nav

norādījusi un lietā nav pierādījusi, kā noslēgtais Komercķīlas līgums ietekmē parādnieka spēju izpildīt saistības, jo šāda darījuma rezultātā netiek

samazināts parādnieka aktīvu apmērs vai palielināts saistību apmērs.

Lietā nav vērtēts vai noslēgtais darījums – Komercķīlas līgums – atbilst vispārējiem tiesiskuma kritērijiem. Lai novērstu darījuma tiesiskumu

jāņem vērā darījuma mērķis, raksturs un kreditoru sastāvs darījuma slēgšanas brīdī. Atbildētāja savos paskaidrojumos tiesai detalizēti aprakstījusi saistību

rašanās pamatu.

Administratora tiesības darījumu apstrīdēšanā ir izņēmums no vispārējās darījumu apstrīdēšanas kārtības, un tās regulē Maksātnespējas

likums. Taču tiesai ir jāizvērtē visu veikto darījumu faktiskā būtība un apstākļi, ievērojot ka neviens normatīvais akts neliedz slēgt darījumus starp pusēm,

ja vienai no pusēm ir kreditori. Parādnieka esošās parādu saistības pašas par sevi nekādā veidā neliecina, ka parādnieks, slēdzot darījumus ar citu

personu, ar to nodara zaudējumus pārējiem kreditoriem. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, ka neviena persona nedrīkstēs slēgt līgumus, ja viņai

būs kreditori.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka lietā nav nodibināti apstākļi, kas norādītu, ka Komercķīlas līgums būtu noslēgts prettiesiski vai ka būtu

pastāvējuši jebkādi tiesiski šķēršļi šāda darījuma segšanai.

Saskaņā ar lietā esošo kreditoru prasījumu reģistru redzams, ka Valsts ieņēmumu dienesta kreditora prasījuma rašanās laiks ir 2017.gada

15.marts, savukārt atbildētājas prasījumu rašanās laiks ir 2016.gada 13.oktobris. Tas nozīmē, ka Komercķīlas līguma slēgšanas brīdī nebija citu

kreditoru, kuru prasījumiem būtu iestājies izpildes termiņš, kas norādītu, ka darījums slēgts ar mērķi izvairīties no citu saistību segšanas vai radīt

zaudējumus parādniekam vai kreditoriem.

Tāpat būtu jāizvērtē kādas sekas iestāsies, ja darījums tiks atzīts par spēkā neesošu. Konkrēti šajā situācijā administrators atzīstot

Komercķīlas līgumu par spēkā neesošu vēlas atrisināt jautājumu par kreditoru prasījumu segšanas kārtību maksātnespējas procesa ietvaros.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka darījumu apstrīdēšanas ietekme būtu jāvērtē attiecībā uz visu kreditoru kopumu un nedrīkstētu

pastāvēt situācija, ka Valsts ieņēmumu dienests kā nenodrošinātais kreditors bauda priekšrocības pie situācijas, ka darījuma noslēgšanas brīdī atbildētājai

nebija un nevarēja būt zināms, ka nākotnē prasītājai iestāsies saistības pret kādu citu kreditoru (Valsts ieņēmumu dienestu) un tā veikusi tiesisku darbību

kopumu, lai nodrošinātu iespēju atgūt naudas līdzekļus, saskaņā ar prasījumu, kuram atmaksas termiņš iestājies jau 2014.gada maijā. Pretējā gadījumā,

rastos situācija, ka administratoriem maksātnespējas procesa ietvaros būtu iespēja apstrīdēt jebkuru parādnieka tiesiski slēgto darījumu saimnieciskās

darbības ietvaros, trīs gadu periodā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, kas nekādā veidā nespētu nodrošināt sadarbības partneru tiesisko

paļāvību un neveicinātu saimnieciskās darbības attīstību.

Atbildētājas pārstāve tiesas sēdē apelācijas sūdzību uztur, sniedz paskaidrojumus. Savukārt administrators apelācijas sūdzību neatzīst,

sniedz paskaidrojumus.

Motīvu daļa

Noklausoties pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudot lietā iegūtos pierādījumus, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka

apelācijas sūdzība ir pamatota, līdz ar to prasība nav pamatota un ir noraidāma.

Lietā nav strīda, ka starp atbildētāju un prasītāju, kurai 2017.gada 22.jūnijā pasludināts maksātnespējas process, 2016.gada 27.septembrī tika

noslēgts Komercķīlas līgums. Puses līgumā ir vienojušās, ka līgums noslēgts, lai nodrošinātu ķīlas ņēmēja (atbildētājas) prasījumus pret prasītāju kā ķīlas

devēju, kuri izriet no 2016.gada 27.septembra Vienošanos par parāda samaksas kārtību. Ķīlas devējs par labu ķīlas ņēmējam ieķīlā visu savu lietu

kopību uz ieķīlāšanas brīdi, kā arī lietu kopības nākamās sastāvdaļas, tajā skaitā naudu norēķina kontos un nākotnē iegūstamos augļus. Maksimālā

summa, līdz kurai sniedzas nodrošinājums, ir 170`833 EUR (lietas 24.lapa). Nav strīda, ka komercķīla ir reģistrēta Uzņēmuma reģistra Komercķīlu

reģistrā.

Maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS” administrators prasību par Komercķīlas līguma atzīšanu par spēkā neesošu pamato ar

Maksātnespējas likuma 96.panta otro daļu un apsvērumiem, ka līguma mērķis bija labvēlīgas situācijas radīšana vienam kreditoram, jo nodrošinātais

kreditors bauda lielākas priekšrocības sava prasījuma apmierināšanā. Tāpat administrators norāda, ka parādnieka pārstāvis /pers. D/ bija darba

attiecībās ar atbildētāju, kas norāda uz iespējamu priekšrocību sniegšanu vienam kreditoram uz citu kreditoru rēķina.

Maksātnespējas likuma 96.panta otrā daļa paredz, ka administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par

attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas

procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai

bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Minētais tiesiskais regulējums izvirza vairākus darījumu apstrīdēšanas priekšnoteikumus, proti, darījums ir noslēgts triju gadu laikā pirms

maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, ar darījumu ir nodarīti zaudējumi parādniekam, persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums,

zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Kā iepriekš tika norādīts, tad apstrīdētais Komercķīlas līgums noslēgts 2016.gada 27.septembrī, t.i., iekļaujoties likumā noteiktā darījumu

apstrīdēšanas termiņā, jo parādnieka maksātnespējas process tika pasludināts 2017.gada 22.jūnijā, līdz ar to ir izpildījies viens no likumā noteiktajiem

priekšnosacījumiem, kuriem iestājoties administrators var prasīt atzīt darījumu par spēkā neesošu.

Otrs priekšnosacījums ir zaudējumu esamības konstatēšana parādniekam. Apelācijas instances tiesa secina, ka Maksātnespējas likumā nav ietverta

zaudējumu definīcija, kas būtu piemērojama tieši parādnieka apstrīdamo darījumu vērtēšanā. Zaudējumu tiesiskā sastāva noteikšanai būtu izmantojams

vispārējais Civillikuma regulējums. Saskaņā ar Civillikuma 1770.pantu ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums.

Apelācijas instances tiesas ieskatā par pamatotu atzīstama pirmās instances tiesas tēze, ka darījumu apstrīdēšanas institūta būtība ir nodrošināt

kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērst tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm. Ja darījums rada zaudējumus parādniekam,

kā rezultātā cieš parādnieka spēja izpildīt saistības pret kreditoriem, tad zaudējumus cieš gan pats parādnieks, gan vienlaikus arī kreditori.

Maksātnespējas likuma izpratnē lietotais „zaudējumu” jēdziens nav lietots tikai Civillikuma 1770. panta izpratnē, bet gan plašāk, apzīmējot visas

kaitīgās sekas, kas samazina parādnieka aktīvus vai palielina saistības. Likumā lietotais jēdziens „darījums, ar kuru nodarīti zaudējumi parādniekam” ir

jātulko īpašā, t.i., Maksātnespējas likuma izpratnē.

Augstākās tiesas Senāts lietā Nr.SKC–463/2011 ir norādījis, ka zaudējumus radošs darījums ir tāds, kurš negatīvi ietekmē parādnieka spēju pildīt

saistības. Tāpat Senāts 2009.gada 28.janvāra spriedumā lietā Nr.SKC–34/2009, analizējot apstrīdētu ieskaita darījumu ir secinājis, ka zaudējumu radoši

darījumi tiesu praksē ir tādi darījumi, kas paši par sevi nesamazina parādnieka mantas sastāvu (nemaina aktīvu un saistību attiecību), taču apzināti maina

aktīvu un/vai saistību proporciju veidā, kas maksātnespējas procesā rada priekšrocības kādam no kreditoriem.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka apstrīdētais komercķīlas līgums nesamazina parādnieka aktīvus un nepalielina saistības, līdz ar to par pamatotu

atzīstams apelācijas sūdzības iebildums, ka šādā aspektā parādniekam zaudējumi nav nodarīti.

Tāpat apelācijas instances tiesa atzīst, ka apstrīdētais komercķīlas līgums nemaina aktīvu un saistību proporciju, kā tas bija piemērā ar ieskaita

darījumu. Tāpat no apskatītā sprieduma redzams, ka tajā lietā bija pavisam citi faktiskie apstākli, proti, Senāts atzina, ka normālos apstākļos savstarpējā

parādu dzēšana ar ieskaitu ir pieļaujama starp diviem uzņēmumiem, kas veic normālu saimniecisko darbību, taču konkrētajā gadījumā ieskaita darījumi

noslēgti pēc tam, kad viena darījuma slēdzēja puse pasludināta par maksātnespējīgu.

Izskatāmajā lietā nebija iestājusies parādnieka maksātnespēja un atbildētājai nebija pamata uzskatīt, ka tāda varētu iestāties, kas jau ir trešā

darījuma apstrīdēšanas priekšnosacījuma vērtējums, kuram vērtējums tiks dots turpmākajos sprieduma motīvos.

Kā jau apelācijas instances tiesa ieskicēja, tad Maksātnespējas likums paredz pušu subjektīvo attieksmi kā nepieciešamu darījuma apstrīdēšanas

kritēriju tad, ja darījums ir noslēgts noteiktu laika posma pirms maksātnespējas. Tiesa secina, ka pārsvarā šo apstākļu konstatēšana ir iespējama tikai ar

netiešiem pierādījumiem un faktiem, kas ļauj loģiski secināt, ka noteiktos apstākļos attiecīgajai pusei būtu bijis jāzina par zaudējumu nodarīšanas faktu.

Apelācijas instances tiesa secināja, ka Komercķīlas līgums tika slēgts, lai nodrošinātu prasījumus, kas izriet no 2016.gada 27.septembra

Vienošanās par parāda samaksas kārtību.

Atbilstoši Vienošanās, kura noslēgta notariālā akta veidā, puses ir pielīgušas, ka kopējais parāds ir 179`833 EUR, kas sastāv no aizdevuma

pamatsummas 130`000 EUR un aizdevuma lietošanas procentiem 49`833 EUR.

Tiesas sēdē administrators paskaidroja, ka nav pamata apšaubīt Vienošanās noslēgšanas tiesiskumu. Tāpat administrators apstiprināja, ka

Komercķīlas līguma noslēgšanas laikā parādniekam nebija citu kreditoru. Atbildētāja bija vienīgā kreditore.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka lietā nav iegūti priekšnosacījumi, lai izdarītu secinājumu, ka atbildētāja zināja vai tai bija jāzina par labvēlīgas

situācijas radīšanu uz citu kreditoru rēķina, kā to prasībā norāda prasītājs, jo apstrīdētais līgums noslēgts laikā, kad parādniekam nebija citu kreditoru un

nebija pamata uzskatīt, ka tādi varētu rasties iestājoties zināmiem nosacījumiem.

Administrators apelācijas instances tiesā izvirzīja jaunu apsvērumu, ka Komercķīlas līgums tika noslēgts, jo Valsts ieņēmuma dienests veica

parādnieka auditu. Atzīmējams, ka administrators ne tikai nav pierādījis, ka atbildētāja zināja vai bija jāzina par audita veikšanu, bet pretēji Civilprocesa

likuma 93.panta pirmajai daļai nav pat iesniedzis pierādījumus, ka Valsts ieņēmuma dienests apstrīdētā līguma noslēgšanas laikā būtu veicis kādas

darbības saistībā ar parādnieku.

Šādai administratora iebildei būtu zināma loģika, ja apstrīdētais līgums būtu noslēgts noteiktu laiku pēc Vienošanās noslēgšanas, taču Komercķīlas

līgums tika noslēgts vienā dienā ar Vienošanos. Bez tam administrators norādīja, ka nav nekāda pamata apšaubīt Vienošanās tiesiskumu, līdz ar to

apelācijas instances tiesas ieskatā nav pamata pieņēmumam, ka Komercķīlas līgums tika slēgts citu iemeslu dēļ, nekā lai nodrošinātu atbildētājas

prasījumus.

Maksātnespējas likuma 96.panta otrā daļa paredz, ka, ja darījums, ar kuru nodarīti zaudējumi parādniekam, ir noslēgts ar ieinteresētajām

personām attiecībā pret parādnieku vai šo personu labā, uzskatāms, ka šīs personas ir zinājušas par zaudējumu nodarīšanu, ja tās nepierāda pretējo.

Ieinteresēto personu uzskaitījums Maksātnespējas likumā sniegts 72.pantā, proti, par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku

atzīstamas šādas personas: parādnieka dalībnieki (akcionāri) vai personālsabiedrības biedri, pārvaldes institūciju locekļi; prokūrists un

komercpilnvarnieks; persona, kura sastāv ar parādnieka dibinātāju, dalībnieku (akcionāru) vai personālsabiedrības biedru, pārvaldes institūciju locekļiem

laulībā, radniecībā vai svainībā līdz otrajai pakāpei; kreditors, kas atrodas vienā koncernā ar parādnieku.

Turpat panta otrā daļa paredz, ka par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku šajā pantā minētās personas ir atzīstamas, ja tās šajā

statusā bijušas pēdējo piecu gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Apelācijas instances tiesa secina, ka minētās normas izpratnē darījumi, kas slēgti starp juridiskajām personām, ir uzskatāmi par slēgtiem ar

ieinteresētajām personām vai šo personu labā, ja fiziskās personas, kas pārstāv vai citādi ir saistītas ar attiecīgajām juridiskajām personām ir savstarpēji

saistītas, atbilstoši ieinteresēto personu definīcijai.

No Komercķīlas līguma redzams, ka ķīlas devēja sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS” vārdā līgumu parakstīja /pers. D/. Apelācijas

instances tiesa atzīst, ka /pers. D/ nav atzīstams par ieinteresēto personu attiecībā pret parādnieku, jo darba tiesiskās attiecības ar atbildētāju tika

nodibinātas 2016.gada 11.novembrī, t.i., pēc apstrīdētā līguma noslēgšanas.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka nav izpildījušies pārējie divi priekšnoteikumi, lai administrators varētu prasīt darījumu atzīt par spēkā neesošu,

proti, nav pierādīts, ka ar darījumu ir nodarīti zaudējumi parādniekam, un persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina

par šādu zaudējumu nodarīšanu, līdz ar to prasība atzīstama par nepamatotu un noraidāmu. Apelācijas instances tiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa

pilnībā nebija pievērsusies likumā noteikto priekšnosacījumu, lai darījumu atzītu par spēkā neesošu, analīzei, kas arī noveda pie prasības apmierināšanas

un Komercķīlas līguma atzīšanas par spēkā neesošas.

Finanšu nodrošinājuma likuma 1.panta 5.punkta izpratnē par finanšu līdzekļiem ir uzskatāma nauda, kas jebkurā valūtā kreditēta kādā kontā. Lai

gan Komercķīlas likuma 4.panta pirmā daļa noteic, ka par komercķīlas priekšmetu nevar būt finanšu līdzekļi, minētais apsvērums pats par sevi nevar būt

par pietiekamu pamatu, lai administrators varētu prasīt darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, jo administratoram ir jāpierāda Maksātnespējas likumā

noteikto priekšnosacījumu iestāšanās, kas izskatāmajā lietā neguva apstiprinājumu. Izskatāmajā lietā tiesa nav saistīta ar Maksātnespējas administrācijas

lēmumu, jo tas attiecas uz administratoru, kā arī šo lēmumu nevar atzīt par pierādījumu Civilprocesa likuma 92.panta izpratnē, lai konstatētu

Maksātnespējas likumā noteiktos priekšnosacījumus administratora tiesībām prasīt darījumu atzīšanu par spēkā neesošu.

Šajā sakarā par pamatotu atzīstams apelācijas sūdzības iebildums, ka izskatāmajā lietā administrators vēlas atrisināt jautājumu par kreditora

prasījumu apmierināšanas secību un apmēru maksātnespējas procesa ietvaros. Darījuma apstrīdēšanas ietekme būtu jāvērtē attiecībā uz visu kreditoru

kopumu un nedrīkstētu pastāvēt situācija, ka Valsts ieņēmuma dienests kā nenodrošinātais kreditors bauda priekšrocības pie situācijas, ka darījuma

noslēgšanas brīdī atbildētājai nebija un nevarēja būt zināms, ka nākotnē prasītājai iestāsies saistības pret kādu citu kreditoru.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 41.panta pirmajai daļai no prasītāja atbildētāja labā piedzenama samaksātā valsts nodeva par apelācijas sūdzību

3`400,46 EUR apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz sprieduma motīvu daļā norādītajām materiālām tiesību normām un Civilprocesa likuma 430.pantu, 432. – 434.pantu, Civillietu

tiesas kolēģija

nosprieda

noraidīt maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS”, reģistrācijas Nr.41503020387, prasību pret SIA “A Fruits”, reģistrācijas

Nr.40103671295, par 2016.gada 27.septembra Komercķīlas līgumu Nr.27/09/16-2 atzīšanu par spēkā neesošu un ieraksta dzēšanu Latvijas

Republikas Uzņēmumu reģistra komercķīlu reģistrā par komercķīlas reģistrāciju.

Piedzīt no maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS”, reģistrācijas Nr.41503020387, par labu SIA “A Fruits”, reģistrācijas

Nr.40103671295, valsts nodevu 3`400,46 EUR.

Noteikt maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību ,,DBS”, reģistrācijas Nr.41503020387, termiņu sprieduma labprātīgai izpildei par 10

(desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās brīža.

Spriedumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas un pieejamības dienas tiesas

kancelejā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā.

Spriedums sastādīts un pieejams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā – 2019.gada 11.martā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis M.Sviķis

Tiesnese M.Šķendere

Tiesnese I.Strelča