C33363918 / CA-1299-20 · Rīgas apgabaltiesa

Lietas arhīva Nr. CA-1299-20/11

ECLI:LV:RAT:2020:1026.C33363918.15.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2020.gada 26.oktobrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese Santa Sondare, tiesnese Lelde Grauda un tiesnesis Arnis Dundurs

rakstveida procesā izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ par parāda piedziņu, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas un

pievienotās vērtības nodokļa piedziņu sakarā ar /pers. A/ un /pers. B/ apelācijas sūdzībām par Rīgas rajona tiesas 2019.gada 6.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2018.gada 5.martā, ar 2018.gada 28.novembra prasības pieteikuma grozījumiem /pers. A/ cēla tiesā prasību pret /pers. B/ par zemes nomas

maksas parāda, procentu, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas, pievienotās vērtības nodokļa piedziņu un prasības nodrošināšanu.

Prasība pamatota ar Latvijas Republikas Satversmes 91.pantu, Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu, Civillikuma 1., 1651., 1652.panta

3.punktu, 1662., 1668.3, 1754., 1756., 1757., 1759.panta 1.punktu, 1763.panta 1.punktu, likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu,

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 1.panta 2. un 14.punktu, 34.panta septīto daļu, 35.panta trešo daļu, lūdzot tiesu

- piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai parādu 4112,20 euro, ko veido: zemesgabala nomas maksas parāds par laiku no 2007.gada 3.janvāra

līdz 2018.gada 1.februārim 2954,63 euro, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija 249,12 euro, nokavējuma procenti 908,45 euro; pievienotās

vērtības nodoklis 512,79 euro;

- noteikt prasītājai tiesības no 2019.gada 22.janvāra līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos sešus procentus no piespriestās, bet nenomaksātās

pamatparāda summas, procentu pieaugumam apstājoties, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis pamatparādu;

- piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai visus tiesāšanas izdevumus.

[2] 2018.gada 9.aprīlī un 2019.gada 17.janvārī tiesā saņemti atbildētājas paskaidrojumi par celto prasību. Atbildētāja prasību un tās grozījumus

neatzīst, uzskata prasību par nepamatotu un lūdz to noraidīt.

Atbildētāja norāda, ka daudzdzīvokļu ēkai /adrese/ nekad nav noteikts funkcionāli nepieciešamais zemesgabals. Atbildētājai nav pienākums maksāt

prasītājai zemes nomas maksu, jo star pusēm nav noslēgts līgums par zemes nomas maksu. Prasībā nav iekļauts prasības summas aprēķins. Lietas

izskatīšanā vērā ņemami Komerclikuma 406.panta noteikumi par noilguma termiņu, jo prasītāja ir pielīdzināma individuālā komersanta statusam

Komerclikuma 75.panta izpratnē. Prasības pieteikumā nav atrodami fakti, kas apliecinātu prasības pamatotību. Prasītāja lūdz piedzīt parādu par zemes

nomu, nenorādot materiālo tiesību normu ar kuru šāda prasība tiek pamatota.

[3] Ar Rīgas rajona tiesas 2019.gada 6.decembra spriedumu prasība apmierināta daļēji. No atbildētājas par labu prasītājai piedzīta zemes nomas

maksa 1116,48 euro par laiku no 2015.gada 4.marta līdz 2017.gada 2.oktobrim, tiesas izdevumi 240,67 euro un ar lietas vešanu saistītie izdevumi

334,94 euro, kopā 1692,09 euro.

Tiesa noteikusi prasītājai tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos sešus procentus gadā no piespriestās, bet nenomaksātās pamatparāda summas,

procentu pieaugumam apstājoties, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis pamatparādu.

Prasība daļā par nomas maksas parāda piedziņu no 2007.gada 3.janvāra līdz 2015.gada 5.martam un 2017.gada 3.oktobra līdz 2018.gada

1.februārim, kopā par 2269,28 euro, un daļā par pievienotās vērtības nodokļa 711,01 euro un nokavējuma procentu 908,45 euro piedziņu noraidīta.

Spriedums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[3.1] Tiesa konstatējusi, ka atbilstoši ierakstiem Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs A/, prasītājai no 2006.gada 1.decembra līdz

2018.gada 2.februārim bija nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese 2/, kadastra Nr./numurs B/, kas sastāv no zemes gabala

9035 m2 platībā.

Atbilstoši ierakstiem Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs B/ atbildētājai 2007.gada 3.janvārī ir nostiprinātas īpašuma tiesības uz

dzīvokļa īpašumu Nr./adrese/, kadastra Nr./numurs D/. Dzīvokļa īpašuma sastāvā ir 3016/277429 domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas.

Konstatējot minēto, tiesa atzina, ka star pusēm pastāv zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības, jo zeme un uz tās esošā ēka pieder dažādām

personām, līdz ar to ir pamats piemērot likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.pantu un Dzīvokļu īpašuma likuma 10.panta pirmo

daļu, kas regulē piespiedu nomas tiesiskās attiecības.

Tiesa pievienojusies Augstākās tiesas spriedumos izteiktajām atziņām, ka dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā zemes gabala noteikšana kā

privatizācijas procesa sastāvdaļa ir izpildīta līdz ar dzīvojamās mājas privatizācijas procesa pabeigšanu (sk. Senāta Civillietu departamenta 2009.gada

21.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-3/2009) un šādi noteiktā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala robežas un platība kļūst saistoša gan personām,

kas iegūst īpašumā dzīvokļa īpašumu, gan zemes īpašniekam (sk. Senāta Civillietu departamenta 2010.gada 19.marta spriedumu lietā Nr. SKA-

79/2010).

Lietā nav strīda par to, ka dzīvojamā māja /adrese/, bija nodota privatizācijai un pie dzīvojamās mājas ierakstīšanas zemesgrāmatā bija noteikta

zemes platība, kura atbilstoši izstrādātajam plānam ir atzīstama par nodotu lietošanā privatizētās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem un zemes

īpašniekam nav tiesību šo zemi izmantot pēc saviem ieskatiem.

Tiesa atzinusi par nepamatotu atbildētājas pārstāves iebildumu, ka strīdus ēkai nav noteikts funkcionāli nepieciešamais zemesgabals, bet ir noteikts

piesaistāmais zemesgabals dzīvojamās ēkas ierakstīšanai zemesgrāmatā, jo minētais apgalvojums ir pretrunā likumā ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo

māju privatizāciju” noteiktajam.

Konkrētajā gadījumā dzīvojamai mājai /adrese/, mērnieka /pers. D/ 1998.gada 17.septembrī izgatavotais zemes robežu plāns ēku un būvju

īpašuma tiesību nostiprināšanai ir norādīts 2626 m2.

Atbildētājas pārstāve iebildumus, ka minētajam zemes robežu plānam, ko sastādījis mērnieks /pers. D/ ir tikai informatīvs raksturs, tiesa noraidījusi

kā nepamatotus, atzīstot, ka tiesa pierādījumus vērtē kopumā. Atbildētājas atsauce uz Valsts zemes dienesta 2011.gada 8.jūnija vēstuli nevar ietekmēt

tiesas konstatēto, ka dzīvojamo māju nevar nodot privatizācijai, kamēr nav noteikts tai funkcionāli nepieciešams zemes gabals.

Atsaucoties uz Senāta Civillietu departamenta 2018.gada 25.septembra spriedumā lietā Nr.SKC143/2018 izteiktajām atziņām, tiesa atzina, ka

ēkas (būves) īpašniekam ir tiesības celt prasību, apstrīdot īpašuma uzturēšanai un normālai ekspluatācijai vajadzīgās zemes vienības platību.

[3.2] Tiesa atzinusi par pamatotiem atbildētājas argumentus, ka strīdā ir konstatējams Komerclikuma 406.pantā noteiktais trīs gadu noilgums, jo

prasītāja ir pielīdzināma individuālā komersanta statusam, kaut gan reģistrējusies tikai kā saimnieciskās darbības veicēja.

No prasībā norādītā aprēķina tiesa konstatējusi, ka prasītāja 2014.gadā no dzīvojamās mājas īpašniekiem par zemes nomas maksu saņēmusi

27 633,07 euro, kā arī turpmākajos gados tāda paša apmēra nomas maksas summu. Taču, tā kā prasītāja ir pieprasījusi nomas maksas piedziņu no

dzīvokļu īpašniekiem, tad tiesa ir secinājusi, ka prasītāja ir veikusi arī citus zemes gabala uzturēšanas izdevumus, kas kopumā pārsniedz Komerclikuma

75.panta norādīto apgrozījumu.

Tāpat tiesa konstatējusi, ka prasītāja ir nodarbinājusi vismaz piecas personas, proti, 2017.gada 9.februāra pilnvarā norādītos – /pers. E/, /pers. F/,

/pers. G/ un /pers. H/. Minēto apgalvojumu prasītāja nav apstrīdējusi.

To, ka prasītājas rīcībā ir vairāki apsaimniekojami un pārvaldāmi īpašumi pierāda prasītājas rīcība 2016.gada 21.novembrī nodibinot

uzņēmumu/uzņēmums/, kura darbības veids noteikts – sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšana un pārvaldīšana. Līdz ar to, tiesas ieskatā, prasītājas

nereģistrēšanās par komersantu ir prasītājas apzināta vēlme izvairīties no Komerclikumā noteikto pienākumu pildīšanas.

Nekonstatējot Civillikuma 1898., 1902., 1905. vai 1906.pantā noteikto, tiesa secinājusi, ka ir iestājies noilgums prasījuma celšanai līdz 2015.gada

5.martam, atzīstot, ka sākuma periods par piespiedu nomas maksājumu piedziņu skaitāms no 2015.gada 5.marta.

Attiecībā par laiku līdz kuram nosakāmas tiesības saņemt strīdus piespiedu nomas maksājumus, tiesa, piekrītot atbildētājas viedoklim, atsaucoties

uz Civillikuma 2085.pantu, ir ņēmusi vērā elektroniskās izsoles pēdējo dienu – 2017.gada 2.oktobri. Tādējādi strīdus piespiedu nomas maksājumus tiesa

noteikusi līdz 2017.gada 2.oktobrim.

[3.3] Tā kā tiesības prasīt nekustamā īpašuma piespiedu nomas maksu prasītājai ir no 2015.gada 5.marta, un kopš 2015.gada prasītāja nav

izvirzījusi prasījumu par nekustamā īpašuma nodokļu kompensācijas piedziņu, tad tiesa atzinusi, ka prasība šajā daļā nav jāizlemj, jo attiecībā uz pārējo

prasījuma periodu tiesa ir konstatējusi, ka prasītājai nav prasījuma tiesības sakarā ar iestājušos noilgumu.

[3.4] Tiesa spriedumā atsaucoties uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2009.gada 25.februāra spriedumu lietā Nr.SKC-71/2017 un

2017.gada 31.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-4/2017 atzinusi, ka uz konkrēto gadījumu nav attiecināms Civillikuma 2141.pants, jo minētā tiesību

norma attiecas uz līgumiskajām nomas attiecībām nevis likumiskajām, tādejādi atzinusi, ka prasība daļā par nokavējuma procentu piedziņu ir noraidāma.

Tā kā konkrētajā gadījumā atbildētāja nekad nav atzinusi parādu, jo primāri uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi strīdus dzīvojamajai mājai

funkcionāli nepieciešamā zemesgabala platību, atsaucoties uz Civillikuma 1759.panta 1.punktu tiesa noteikusi, ka prasītājai bija jāpierāda konkrētā

parāda pieprasīšanu no atbildētājas par strīdus periodu.

Tiesa atzinusi, ka zemes nomas maksājumiem nav iestājies nokavējums, jo prasītāja nav pierādījusi, ka būtu informējusi atbildētāju par katra

mēneša nomas maksas aprēķinu un būtu brīdinājusi par konkrēto parādu, nosakot konkrētu termiņu parāda nomaksai.

[3.5] Par nepamatotu un noraidāmu tiesa atzinusi arī prasījumu par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu. Ņemot vērā Senāta Civillietu

departamenta 2018.gada 27.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-5/2018 izteiktās atziņas, ka zemes piespiedu nomas maksas apmērs, ievērojot šo attiecību

izņēmuma rakstura juridisko dabu, nav padarīts atkarīgs no tā, vai pēc īpašuma reformas zemes īpašnieks kļūst vai nekļūst par pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju un vai nākamais zemes īpašnieks ir vai nav šī nodokļa maksātājs, tiesa atzina, ka ēkas īpašniekam nav jāmaksā pievienotās vērtības

nodoklis papildus tiesas noteiktajai nomas maksai.

[3.6] Tiesa konstatējusi, ka lietā pastāv strīds par piespiedu nomas maksājumu matemātisko aprēķinu.

Konstatējot, ka prasītājas aprēķins satur Dzīvokļu īpašuma likuma 13.panta pirmās daļā noteikto sakarību, tiesa atzinusi, ka prasītājas aprēķinā ir

pamatoti izmantota attiecība pret dzīvojamās mājas atsevišķo īpašumu kopējo platību, norādot domājamās daļas saucējā 02774,29 m2. No

zemesgrāmatu ierakstiem tiesa konstatējusi, ka atbildētājai piederošā dzīvokļa īpašuma /numurs C/ sastāvā ietilpst 3016/277129 domājamās daļas no

dzīvojamās mājas un neapdzīvotajām telpām īpašumā.

Aprēķinot nomas maksas apmēru, prasītāja ir norādījusi visa zemes gabala kadastrālo vērtību, attiecību starp dzīvojamai ēkai piesaistītā un kopējā

zemes gabala platību, dzīvojamai mājai piesaistītā zemes gabala kadastrālo vērtību, gada kopējo dzīvojamās ēkas maksājamo nomas maksu un konkrētā

dzīvokļa nomas maksu.

Tiesa atzinusi par pamatotu nomas maksu 6 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības par laika periodu no 2015.gada 5.marta līdz 2017.gada

2.oktobrim.

Ņemot vērā konstatēto, tiesa atzina, ka par labu prasītājai no atbildētājas ir piedzenama nomas maksa par laiku no 2015.gada 5.marta līdz

2017.gada 2.oktobrim – par 2015.gadu 351,68 euro, par 2016.gadu 416,54 euro un par 2017.gadu 348,26 euro, kopā 1116,48 euro.

[4] Par Rīgas rajona tiesas 2019.gada 6.decembra spriedumu prasītājas pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Erlends Baļķens iesniedzis

apelācijas sūdzību, pārsūdzot tiesas spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par zemes nomas maksas parāda 1667,38 euro piedziņu, nekustamā

īpašuma nodokļa kompensēšanu 249,12 euro, kā arī daļā par prasītājas tiesībām no 2019.gada 22.janvāra saņemt likumiskos sešus procentus gadā no

piespriestās, bet nenomaksātās pamatparāda summas.

Sūdzībā lūgts piedzīt no atbildētājas zemes nomas maksu 1571,36 euro par laiku no 2007.gada 3.janvāra līdz 2015.gada 5.martam, zemes nomas

maksu 96,02 euro par laiku no 2017.gada 3.oktobra līdz 2018.gada 1.februārim un nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju par laiku no 2010.gada

1.janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim 249,12 euro. Noteikt prasītājas tiesības no 2019.gada 22.janvāra līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos

sešus procentus gadā no piedzītās, bet nenomaksātās parāda pamatsummas un piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[4.1] Tiesa pārstāvja ieskatā nepamatoti ir noraidījusi prasību daļā par zemes nomas maksas parāda piedziņu par periodu no 2007.gada 3.janvāra

līdz 2015.gada 5.martam un nekustamā īpašuma nodokļa kompensēšanu par periodu no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim atzīstot, ka

ir konstatējams Komerclikumā noteiktais trīs gadu noilgums prasījumu celšanai.

Tiesa nav ņēmusi vēra ne to, ka bija noticis noilguma pārtraukums, ne to, ka prasītāja nav atzīstama par individuālo komersantu Komerclikuma

izpratnē.

Kā tas redzams no Valsts ieņēmuma dienesta publiskās datubāzes, prasītāja kā saimnieciskās darbības veicēja ir reģistrēta no 2008.gada 12.maija,

kas ir 1 gadu 8 mēnešus un 11 dienas pēc zemes pirkuma līguma noslēgšanas.

No Komerclikuma 75.panta pirmās daļas izriet, ka robežas summa, kas iegūta gadā no saimnieciskās darbības ir 284 600 euro.

Nopērkot zemi par summu, kas ir lielāka par 284 600 euro, to nekādi nevar atzīt par ieņēmumiem, bet gan tieši otrādi, par izdevumiem, un tie

nekādi nav apgrozījums ne tikai Komerclikuma, bet arī neviena cita likuma izpratnē. Neviena persona iegādājoties zemes gabalu, automātiski nekļūst par

komersantu. Fakts, ka zemes gabalu izsolē no prasītājas ieguva iedzīvotāju nodibināta biedrība par 403 700 euro, nenozīmē, ka šai biedrībai ir

pienākums reģistrēt savu darbību kā komersantam Komerclikuma 1.panta izpratnē.

Prasītāja 2016.gada 24.novembrī ir nodibinājusi uzņēmumu /uzņēmums/, bet šai komercdarbībai nav sakara ar strīdus zemesgabalu. Pēc ierakstiem

zemes grāmatā redzams, ka visa strīdus periodā zemesgabala īpašnieks bija tikai un vienīgi prasītāja. Pat ja arī sabiedrībai būtu kāds sakars ar strīdus

zemesgabalu, tas nevar ietekmēt noilguma iestāšanos. Turklāt no /uzņēmums/ dibināšanas dienas, firmai nav bijis apgrozījums un 2018.gada 11.decembrī

/uzņēmums/ ir likvidēta.

Atsaucoties uz Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 30.maija spriedumu lietā Nr.SKC-104/2019, prasītāja norāda, ka atbildētāja nav

iesniegusi lietā nevienu pierādījumu, kas liecinātu, par prasītājas individuālā komersanta statusa ierakstu Uzņēmumu reģistrā. Prasītāja ir pašnodarbināta

persona likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1.panta 3.punkta h) apakšpunkta izpratnē, ko pierāda arī Valsts ieņēmuma dienesta 2008.gada

12.maija ieraksts.

[4.2] Noraidot zemes nomas maksas piedziņu par periodu no 2017.gada 3.oktobra līdz 2018.gada 1.februārim, tiesa nepareizi tulkojusi

Civillikuma 2086.pantu kopsakarā ar Civillikuma 994.pantu un citām speciālajām tiesību normām.

Atbilstoši Civillikuma 1038., 1190., 1195. un 1205.pantam tiesības ievākt augļus ir divām personām – lietas īpašniekam un lietas lietotājam.

Atbilstoši Civillikuma 994.pantam un 1218.pantam, likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 1.punktam laikā no 2007.gada

3.oktobra līdz 2018.gada 1.februārim izsolē pārdotā zemesgabala lietotājs bija prasītāja.

Nebūtu taisnīgi, ja prasītājai būtu ar likumu uzlikts pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli, bet nebūtu tiesības ievākt augļus. Tāpat taisnīgi

nebūtu, ka izsoles vairāksolītājam ir tiesības ievākt augļus, bet nav pienākums maksāt par šo zemi nekustamā īpašuma nodokli.

[4.3] Pirmās instances tiesa, nosakot prasītājas tiesības saņemt likumiskos sešus procentus gadā no piespriestās, bet nenomaksātās pamatparāda

summas, neievērojot Civilprocesa likuma 195.panta prasības, nav noteikusi laiku, no kura procenti piespriesti. Turklāt tiesa nav motivējusi, kāpēc tiek

noraidīts prasītājas lūgums piedzīt nokavējuma procentus no prasībā norādītā datuma.

[5] Par Rīgas rajona tiesas 2019.gada 6.decembra spriedumu apelācijas sūdzību iesniegusi arī atbildētājas pilnvarotā pārstāve Ineta Malahovska,

pārsūdzot tiesas spriedumu prasības apmierinātajā daļā, lūdzot prasību noraidīt.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[5.1] Atbildētāja prasību neatzīst, jo atbilstoši Civillikuma 1483.panta ceturtajai daļai likums prasa rakstisku formu kā nosacījumu prasības tiesībai

uz darījuma pamata, bet pirms attiecīga akta taisīšanas darījums nav spēkā.

Civillikuma 2141.pants nosaka pienākumu nomniekam maksāt zemes nomas maksu saskaņā ar zemes nomas līgumu. Zemes nomas līgums starp

pusēm faktiski nav noslēgts.

Neviena procesuālo vai materiālo tiesību norma neuzliek pienākumu maksāt zemes nomas maksu un no tās izrietošos papildus maksājumus, ja pušu

starpā nekad nav bijis noslēgts zemes nomas līgums un to neaizstāj tiesas spriedums.

No pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas nav redzams, ka tiesa būtu identificējusi lietā prasības priekšmetu, esot strīdam par atbildētājas nomājamo

zemes platību.

Atbildētājas ieskatā nevarētu būt ne mazāko šaubu par to, ka atbildētājai nav un nebija ne mazākā pienākuma nomāt piespiedu kārtā no prasītājas

zemes gabalu 2626 m2 platībā, kā arī nebija pienākuma nomāt no prasītājas zemesgabalu ar kadastra Nr./numurs B/, 9035 m2 platībā, par kura nomu

prasītāja 2017.gada 29.augustā piedāvāja atbildētājai noslēgt zemes nomas līgumu.

Tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav spējusi pamatot, kas uzliek atbildētājai maksāt prasītājas prasīto zemes nomas maksu un, kas šo nomas maksu

noteicis.

Tiesa pretēji abu pušu viedoklim atzinusi, ka Civillikuma 1483.panta ceturtajā daļā noteiktā obligāta zemes nomas līguma rakstveida forma nav

nepieciešama.

[5.2] Nepamatoti tiesa atzinusi, ka atbildētājas pienākumu maksāt prasītājai zemes nomas maksu par zemes lietošanu nosaka Dzīvokļu īpašuma

likuma 10.panta pirmās daļas 5.punkts. Šāda tiesas motivācija ir pretrunā ar vairākām tiesību normām un izveidojušos tiesu judikatūru jautājumā par

piespiedu zemes nomu.

[5.3] Tiesa ir klaji ignorējusi faktu, ka Rīgas pilsētas Vidzemes tiesas tiesvedībā kopš 2010.gada atradās lieta Nr.C30404810, kurā prasītāja

cēlusi prasību pret biedrību /biedrība/un lietā līdz pat 2018.gada maijam prasītāja lūdza atzīt, ka starp prasītāju un /biedrība/ kopš 2009.gada 1.aprīļa

pastāv zemes nomas tiesiskās attiecības par strīdus zemes gabala nomu ar zemes nomas maksu 5 % apmērā no kadastrālās vērtības. Tikai 2018.gada

maijā šī prasība tika grozīta uz prasību par zemes nomas maksas, pievienotā vērtības nodokļa, nekustamā īpašuma nodokļa un nokavējuma procentu

piedziņu par laiku no 2006.gada 1.decembra līdz 31.decembrim. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes tiesas 2018.gada 5.oktobra spriedumu prasība tika pilnība

noraidīta un spriedums ir stājies spēkā.

[5.4] Lietā esošos pierādījumus tiesa nav vērtējusi atbilstoši Civilprocesa likuma 8., 97., 193.pantam, līdz ar ko spriedumu nevar atzīt par likumīgu

un pamatotu.

Pārsūdzētā sprieduma aprakstošajā daļā nav atrodami atbildētājas lietā iesniegtie rakstveida iebildumi pret prasību. Pretēji Civilprocesa likuma

97.pantam atbildētājas iebildumi nav ne izvērtēti, ne arī norādīts, kāpēc kādam citam pierādījumam ir dodama priekšroka.

Pirmās instances tiesa pilnīgi nepamatoti – pretēji lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, ir secinājusi, ka mājai /adrese/ funkcionāli

nepieciešamais zemes gabals ir noteikts ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas 1998.gada 3.decembra lēmumu, klaji ignorējot šajā administratīvajā aktā

rakstīto tekstu, kā arī nepievēršot uzmanību, ka ar šo lēmumu ir apstiprināts ēku un būvju īpašuma tiesību nostiprināšanai izstrādātais zemesgabals ar

kadastra Nr./numurs E/, savukārt /pers. A/ līdz 2017.gada 2.oktobrim piederējušā zemes gabala kadastra Nr./numurs B/.

Saskaņā ar lietai pievienoto Rīgas domes 1999.gada 24.augusta lēmumu Nr.7596 daudzdzīvokļu māja /adrese/ tikusi nodota privatizācijai bez

zemesgabala.

Šobrīd no 2019.gada 23.janvāra ieraksta Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs F/redzams, ka strīdus daudzdzīvokļu māja aizņem

734 m2 no agrāk prasītājai piederējušā zemes gabala.

[5.5] No pārsūdzētā sprieduma nav saprotams, uz kāda rakstveida pierādījuma pamata tiesa ir secinājusi, ka no zemes gabala 2949 m2 platībā,

kas tiesas ieskatā ir strīdus daudzdzīvokļu mājai 1998.gadā noteiktais funkcionāli nepieciešamais zemes gabals, 2626 m2 piederot prasītājai. No Valsts

zemes dienesta 2018.gada 3.oktobra kadastra informācijas ir redzams, ka zemes gabals 9035 m2 platībā, uz kuru prasītājas īpašuma tiesības tika

nostiprinātas zemesgrāmatā 2006.gada 1.decembrī, ir uzmērīts (radīts) tikai 2002.gada 28.decembrī, līdz ar to 1998.gadā zvērinātais mērnieks pat fiziski

nevarēja uzmērīt daļu no prasītājai nākotnē piederošā zemes gabala, kurš vēl nebija izveidots.

[5.6] 1999.gada 22.janvārī spēkā stājās Ministru kabineta noteikumi Nr.20 “Dzīvojamās mājas privatizācijai nepieciešamo dokumentu

sagatavošanas noteikumi”, kuru 33.punkts nosaka, ka funkcionāli nepieciešamā zemesgabala plānu izstrādā un zemesgabala robežas dabā nosaka

atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas metodiskajiem norādījumiem par privatizējamai dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā

zemes gabala noteikšanu. Līdz ar to strīdus dzīvojamajai ēkai 1998.gadā neviens nevarēja noteikt funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu, jo nebija

izstrādāts detālplānojums, nebija notikusi tā sabiedriskā apspriešana, līdz ar to, nebija izstrādāts mājai funkcionāli nepieciešamais zemes gabala plāns,

kuram bija jāatbilst minētās metodikas 4.7.punktam.

[5.7] Prasītāja nav norādījusi prasības summas aprēķinu, ir tikai tabulas ar cipariem un formulām. Atbildētāja neatzīst prasības summu, jo to nav

iespējams pārbaudīt.

[5.8] Piedzenot no atbildētājas prasītājas labā izdevumus advokāta palīdzības samaksai, tiesa ir ignorējusi atbildētājas iebildumus un norādi uz

faktu, ka advokāta rēķins nav apmaksāts un advokāts šo rēķinu būtu iekļāvis attiecīgā mēneša pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā, rēķinos

norādītās nodokļa summas pārskaitot valsts budžetā.

[5.9] Noraidot prasību par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu, tiesa nav izlēmusi jautājumu par izdevumu atlīdzināšanu, kas saistīti ar rakstveida

pierādījumu iegūšanu atbildētājas iebildumiem pret prasību šajā daļā. Kā arī tiesa nav izskaidrojusi, kāpēc tikai atbildētājas pienākums lietā ir segt

izdevumus, kas saistīti ar lietas izskatīšanu, situācijā, ka prasība daļā ir noraidīta.

[5.10] Ar pārsūdzēto spriedumu nav izlemts jautājums par prasības nodrošinājuma apmēra grozīšanu.

[6] 2020.gada 19.februarī tiesā saņemti prasītājas pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta Erlenda Baļķena rakstveida paskaidrojumi par

atbildētājas iesniegto apelācijas sūdzību, kuros tas lūdz atbildētājas apelācijas sūdzību kā nepamatotu noraidīt.

[7] Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējot lietas apstākļus, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.pantu atzina, ka lietu ir

iespējams izskatīt rakstveida procesā, dodot lietas dalībniekiem termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesnigšanai tiesā. Par lietas

izskatīšanas datumu lietas dalībniekiem savlaicīgi paziņots.

Motīvu daļa

[8] Civillietu tiesas kolēģija, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus, atzīst, ka prasītājas apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota,

atbildētājas apelācijas sūdzība nav pamatota un prasība ir apmierināma daļēji.

[8.1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu, apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Pirmās instances tiesas spriedums nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā daļā, ar kuru noraidīta prasība par pievienotās vērtības nodokļa

piedziņu un nokavējuma procentu piedziņu, pārējā daļā spriedums ir pārsūdzēts.

Ievērojot minēto, tiesas kolēģija izskata lietu pēc būtības prasības pārsūdzētajā daļā - par iznomājamās zemes platību, par laika periodu, par kādu

maksājama zemes noma un par piedzenamās summas aprēķinu.

[8.2] Lietā nav strīda par faktu, ka prasītājai no 2006.gada 1.decembra līdz 2018.gada 2.februārim zemesgrāmatā bija nostiprinātas īpašuma

tiesības uz zemes gabalu /adrese/, kadastra Nr./numurs B/, 9035 m2 platībā. Savukārt atbildētājai kopš 2007.gada 3.janvāra zemesgrāmatā reģistrētas

īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese A/, kadastra Nr./numurs D/, kas sastāv no dzīvokļa īpašuma/numurs C/ 30,16 m2 platībā un kopīpašuma

domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas 3016/277429.

Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka starp pusēm pastāv zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības sakarā ar to, ka atbildētājai piederošais

dzīvokļa īpašums atrodas dzīvojamā mājā, kas daļēji atrodas uz prasītājai piederošā zemes īpašuma. Pamatojoties uz minēto pārsūdzētajā spriedumā no

atbildētājas prasītājas labā ir piedzīta zemes nomas maksa.

Lietā ir strīds par prasītājas tiesībām saņemt zemes nomas maksu, nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju no atbildētājas, ja pušu starpā nav

noslēgts zemes nomas līgums un ir pastāvējušas piespiedu nomas tiesiskās attiecības.

Atbilstoši lietā iesniegtajiem pierādījumiem, tiesas kolēģija atzīst par pierādītu faktu, ka dzīvojamai mājai /adrese/ funkcionāli nepieciešamā zemes

gabala platība ir 2949 m2, un 2626 m2 no tās strīdus periodā piederējuši prasītājai.

Atbilstoši ierakstiem Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs C/(lietas 1.sējuma 138.lapa) strīdus dzīvojamā ēka ir saistīta ar zemes

gabalu 2949 m2 platībā, kas izveidots, apvienojot bijušā zemes gabala 24 grupā Nr.181, Nr.182, Nr.183, Nr.184, Nr.185, Nr.191, Nr.192, Nr.193,

Nr.194 un Nr.195 daļas. Šāda atzīme zemesgrāmatas nodalījumā ierakstīta ar tiesneša 1999.gada 8.janvāra lēmumu (lietas 1.sējuma 299.lapa).

Ar Rīgas pilsētas zemes komisijas 1998.gada 3.decembra lēmumu (lietas 1.sējuma 150.lapa) apstiprināts zemes gabala (kadastra Nr./numurs E/,

kas izveidots, apvienojot bijušā zemes gabala 24.grupā Nr. 181, Nr. 182, Nr. 183, Nr. 184, Nr. 185, Nr. 191, Nr. 192, Nr. 193, Nr. 194 un

Nr.195 daļas) ar platību 2949 m2 zvērināta mērnieka /pers. D/ izgatavotais zemes robežu plāns ēku un būvju īpašuma tiesību nostiprināšanai. Līdz ar to,

kolēģija atzīst, ka platība zemesgrāmatā norādītajam zemes gabalam, ar kuru ir saistīta dzīvojamā māja, ir noteikta dzīvojamās mājas privatizācijas

procesa ietvaros.

Atbilstoši zvērināta mērnieka /pers. D/ 1998.gada 17.septembrī izstrādātajam pie strīdus dzīvojamās mājas /adrese/, piesaistāmo zemju robežu

plānam (lietas 1.sējuma 147.-148.lapa) redzams, ka zemju grupas 24 grunts 181, 182, 183, 184, 185, 191, 192, 193, 194 un 195 kopējā platība ir

2949 m2.

No Valsts zemes dienesta Lielrīgas reģionālās nodaļas 2003.gada 1.aprīlī izgatavotā zemes gabala ar kadastra Nr./numurs G/plāna (lietas

1.sējuma 22.lapa) redzams, ka 2003.gada 4.augustā zemesgrāmatā ierakstītā zemes nekustamā īpašuma ar kopējo platību 9035 m2 sastāvā ietilpst

minētā zemes gabala daļa 2626 m2 platībā, uz kura daļēji atrodas strīdus dzīvojamā māja.

Atbildētājas apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesa neesot izvērtējusi atbildētājas iebildumus pret prasību un lietā iesniegtos

pierādījumus jautājumā par dzīvojamai māja funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu, noraidāms kā nepamatots. Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās

instances tiesa ir izvērtējusi lietas materiālos esošos pierādījumus attiecībā par minēto jautājumu, tajā skaitā arī 1998.gada 17.septembra zemes robežu

plānu ēku un būvju īpašuma tiesību nostiprināšanai, 1998.gada 17.septembra un 2003.gada 1.aprīļa zemju robežu plānus, Valsts zemes dienesta

2011.gada 8.jūnija informatīvo vēstuli.

[8.3] Nepamatoti ir atbildētājas izteiktie iebildumi attiecībā uz Civilprocesa likuma 193.panta 4.daļas pārkāpumu, jo fakts, ka pārsūdzētā

sprieduma aprakstošajā daļā pirmās instances tiesa nav atreferējusi lietā iesniegtos atbildētājas rakstveida iebildumus par celto prasību pilnā apjomā, bet

gan atreferējusi to būtību, kā arī koncentrēti atreferējusi atbildētājas pārstāves tiesas sēdē papildus izteiktos iebildumus pret prasību, neliecina par

Civilprocesa likuma 193.panta ceturtās daļas prasību ignorēšanu.

Saskaņā ar minēto tiesību normu sprieduma aprakstošajā daļā norāda atbildētāja iebildumus, kā arī lietas dalībnieku sniegto paskaidrojumu būtību,

nevis pilnu to saturu. Nav pamatots arī apelācijas sūdzībā ietvertais arguments par Civilprocesa likuma 97.panta pārkāpumu, jo apelācijas sūdzībā

vispārīgi norādīts uz atbildētājas iebildumu neizvērtēšanu, bez atsauces uz konkrētiem atbildētājas iebildumiem un iesniegtajiem pierādījumiem.

Lai gan apelācijas sūdzībā ietverts apgalvojums, ka pirmās instances tiesa nav identificējusi lietā prasības priekšmetu, pastāvot strīdam par

nomājamo zemes platību, kura nav atrodama pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā, kā arī maksājamo zemes nomas maksu, neesot pušu starpā noslēgtam

zemes nomas līgumam, kā arī neesot tiesā celtai prasībai noteikt zemes nomas līguma būtiskās sastāvdaļas, Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās

instances tiesas secinājumam, ka konkrētais strīds izriet no piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, kas pastāv uz likuma pamata starp zemes īpašnieku

un dzīvokļa īpašnieku.

Nomājamo zemes platību un maksājamo zemes nomas maksu šādā gadījumā nosaka likums, līdz ar ko nav nepieciešama obligāta līguma

noslēgšanai vai zemes nomas tiesisko attiecību pastāvēšanas atzīšana.

[8.4] Apelācijas sūdzībā izteiktie iebildumi attiecībā uz funkcionāli nepieciešamā zemesgabala platību, konkrētajā gadījumā kolēģijas ieskatā nav

pamatoti.

Pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi uz Senāta nolēmumos (sk. Senāta Civillietu departamenta 2009.gada 21.janvāra spriedumu lietā

Nr.SKC-3/2009), Senāta Civillietu departamenta 2010.gada 19.marta spriedumu lietā Nr.SKA- 79/2010) paustajām atziņām, ka dzīvojamai mājai

funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšana kā privatizācijas procesa sastāvdaļa ir izpildīta ar dzīvojamās mājas privatizācijas procesa pabeigšanu

un šādi noteiktā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala robežas un platība kļūst saistoša gan personām, kas iegūst īpašumā dzīvokļa īpašumu, gan zemes

īpašniekam. Proti, šī zeme atbilstoši izstrādātajam plānam ir atzīstama par nodotu lietošanā privatizētās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem un kamēr

vien saskaņā ar likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” nav izdarīti grozījumi par funkcionāli nepieciešamo zemi uzskatāma tā, kas par

tādu noteikta privatizācijas procesa ietvaros.

[8.5] Pretēji pirmā instances tiesas spriedumā norādītajam, Civillietu tiesas kolēģija attiecībā uz pušu piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām

nekonstatē komercdarījuma pazīmes. Lietā nav iegūti pierādījumi, ka prasītāja būtu pielīdzināma individuālajam komersantam Komerclikuma 75.panta

izpratnē un tādejādi nav pamata piemērot Komerclikuma 406.pantā noteikto noilguma termiņu – 3 gadi un izslēgt no nomas maksas periodu no

2007.gada 3.janvāra līdz 2015.gada 4.martam.

[8.5.1] Komerclikuma 388.pantā noteikts, ka komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarījumu. Šī likuma 1.panta

pirmā daļa noteic, ka komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un

kapitālsabiedrība).

Komerclikuma 406.pants noteic, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

[8.5.2] Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 30.maija spriedumā lietā Nr.SKC-104/2019 (C30524615) atzīts, ka zemes piespiedu nomas

tiesiskajām attiecībām piemērojams Komerclikuma 406.pants gadījumā, ja zemes īpašnieks ir komersants.

[8.5.3] Kā redzams no apelācijas instances tiesai iesniegtās Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 12.decembra vēstules par informācijas sniegšanu

(lietas 3.sējuma 12.lapa) prasītāja 2008.gada 12.maijā ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, bet nav reģistrēta kā individuālais

komersants. Līdz ar to atzīstams, ka prasītāja komercreģistrā kā komersants nav ierakstīta.

[8.5.4] Kritiski kolēģija vērtē pirmās instances tiesas spriedumā konstatētos apstākļus attiecībā uz prasītāju, kā individuālo komersantu

Komerclikuma 75.panta izpratnē.

Pievienojoties prasītājas apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, tiesas kolēģija atzīst, ka lietā nav iegūti tādi pierādījumi, kas apliecinātu faktu,

ka prasītāja būtu vienlaicīgi nodarbinājusi vismaz piecus cilvēkus, kas būtu kritērijs atzīt prasītāju par individuālo komersantu.

[8.5.5] Tāpat nepamatota ir tiesas atsauce uz prasītājas rīcību nodibinot uzņēmumu /uzņēmums/, kuru prasītāja reģistrējusi Uzņēmumu reģistrā ar

mērķi gūt ienākumus no komercdarījumiem, jo lietā nav pierādījumu par minētās komercsabiedrības saistību ar prasītājai piederošās zemes iznomāšanu,

turklāt, kā redzams no lietas materiālos esošās izdrukas no Lursoft datu bāzes (lietas 3.sējuma 14.-16.lapa), kopš /uzņēmums/dibināšanas tam nav bijis

apgrozījuma un 2018.gada 11.decembrī sabiedrība likvidēta.

Tiesas kolēģijas vērtējumā nedeklarēta uzņēmējdarbība nav šīs civillietas izskatīšanas priekšmets, tādēļ tiesai ir pienākums vadīties no publiski

pieejamās informācijas, nevis vērtēt vai prasītājas darbībās ir konstatējamas slēptas uzņēmējdarbības pazīmes.

Ņemot vērā minēto, tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājai ir tiesības prasīt zemes piespiedu nomas maksu no atbildētājas sākot ar 2007.gada 3.janvāri,

no dienas, kad atbildētājai zemesgrāmatā reģistrētas īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu Nr./adrese/.

[8.6] Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa kļūdaini noteikusi atbildētājas pienākumu veikt zemes nomas maksājumus par labu prasītājai

tikai līdz 2017.gada 2.oktobrim, proti, līdz dienai, kad prasītājai piederošais zemes īpašums /adrese/, tika nosolīts elektroniskā izsolē.

[8.6.1] No zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs/ (lietas 1.sējuma 17.lapa) II daļas 1.iedaļas 4.1.-4.3.punkta redzams, ka saskaņā ar Alūksnes

rajona tiesas tiesneses 2017.gada 29.novembra lēmumu lietā Nr.C42002517, kas spēkā stājies 2018.gada 23.janvārī, īpašuma tiesības uz nekustamo

īpašumu /adrese/, kadastra Nr./numurs I/ atbildētājai izbeigušās un īpašuma tiesības uz minēto nekustamo īpašumu nostiprinātas /biedrība/

Tiesas nolēmumam, kas stājies spēkā, ir likuma spēks, līdz ar to atzīstams, ka dienā, kad spēkā stājās Alūksnes rajona tiesas tiesneses 2017.gada

29.novembra lēmumu lietā Nr.C42002517 par izsoles akta apstiprināšanu, jaunais ieguvējs ir tiesīgs nostiprināt savu īpašuma tiesību zemesgrāmatā.

[8.6.2] Tiesības uz nekustama īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā nerada “piesitiens”, kas apliecina izsoles noslēgumu.

[8.6.3] Civillikuma 2076.pants noteic, ka kustamas vai nekustamas mantas pārdošana piespiestā izsolē, tāpat arī nekustama īpašuma pārdošana

labprātīgā izsolē tiesas ceļā, izdarāma pēc Civilprocesa likuma noteikumiem.

Civilprocesa likums, pretēji Civillikuma 2086.pantam, nenosaka, ka no piesituma brīža risks pāriet uz vairāksolītāju un no tā paša brīža, arī pirms

lietas nodošanas, viņš dabū no tās visus augļus un labumus.

Savukārt Civillikuma 1033.panta 3.punkts noteic, ka bez īpašnieka gribas īpašuma tiesība izbeidzas ar tiesas spriedumu, ar kuru lieta piespriesta

citam.

[8.7.4] Ievērojot minēto, tiesas kolēģija uzskata par iespējamu saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta piekto daļu strīda risināšanā piemērot

likumu, kas regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, proti, Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 5.punktu, kas noteic, ka dzīvokļa īpašniekam ir

pienākums maksāt nomas maksu par zemes lietošanu, ja dzīvojamā māja atrodas uz citai personai piederošas zemes un šī panta otra daļu, kas nosaka,

ka pienākums norēķināties par šā panta pirmās daļas 2., 3. un 5.punktā norādītajiem maksājumiem attiecībā uz izsoles rezultātā iegūtu dzīvokļa īpašumu

dzīvokļa īpašuma ieguvējam ir ar dienu, kad stājies spēkā tiesas nolēmums par izsoles akta apstiprināšanu.

Ievērojot minēto, tiesas kolēģija atzīst, ka zemes nomas maksājumi no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami par laiku no 2007.gada 3.janvāra

līdz 2018.gada 23.janvārim (diena, kad spēkā stājies Alūksnes rajona tiesas tiesneses 2017.gada 29.novembra lēmumu lietā Nr.C42002517).

[8.8] Novērtējot prasības summas aprēķinu, tiesas kolēģija konstatē, ka prasības pieteikumā, nosakot nomas maksas apmēru, atbilstoši normatīvo

aktu prasībām ņemts vērā ierobežojums 5 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības līdz 2009.gada 31.oktobrim, 6 % apmērā no zemes kadastrālās

vērtības no 2009.gada 1.novembra līdz 2017.gada 31.decembrim un 5 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības no 2018.gada 1.janvāra. Vienlaikus

prasības pieteikumā ņemts vērā, ka 2008.-2010.gadā nomas maksa nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gada noteikto nomas maksu vairāk kā par 25 %.

Atbildētāja nav izteikusi konkrētus iebildumus ne šādiem nomas maksas apmēra noteikšanas principiem, ne arī atbilstoši tiem prasībā un pirmās

instances tiesas spriedumā faktiski aprēķinātajām maksājumu summām par zemes nomu katrā konkrētajā gadā. Apelācijas sūdzībā nav izteikti iebildumi

arī tiesas aprēķinātajai nomas maksai 1116,48 euro par laiku no 2015.gada 5.marta līdz 2017.gada 2.oktobrim.

Apelācijas sūdzībā atbildētāja vien vispārināti norādījusi, ka prasības summu neatzīst, jo to nav iespējams pārbaudīt, kā arī tāpēc, ka prasība nav

celta par zemes nomas līguma būtisko sastāvdaļu noteikšanu.

Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi secinājusi, ka nomas maksājums ir jāaprēķina proporcionāli dzīvokļa īpašumā ietilpstošajai

kopīpašuma domājamai daļai, jo tas atbilst Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta pirmās daļas noteikumiem. Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka

prasītājas aprēķins satur minēto sakarību, jo tas veidots, rēķinot dzīvokļa platības attiecību pret atsevišķo īpašumu kopējo platību, kam Civillietu tiesas

kolēģija pievienojas. Aprēķinā ir ietverta visa nepieciešamā informācija, un no tā ir iespējams izsecināt, kā veidojas nomas maksājums, kas attiecināms

tieši uz atbildētāju. Iebildumi par konkrētu aprēķina pozīciju matemātisko nepareizību apelācijas sūdzībā nav norādīti.

Atzīstot, ka prasība par zemes nomas maksas parāda piedziņu ir apmierināma par laiku no 2007.gada 3.janvāra līdz 2018.gada 23.janvārim,

tiesas kolēģija atbilstoši prasības summas aprēķinam konstatē šādu zemes nomas maksas parādu. Proti, laikā no 2007.gada 3.janvāra līdz 2007.gada

31.decembrim 67,99 euro, 2008.gadā 85,80 euro, 2009.gadā 107,24 euro, 2010.gadā 134,06 euro, 2011.gadā 274,40 euro, 2012.gadā 274,40

euro, 2013.gadā 274,40 euro, 2014.gadā 300,40 euro, 2015.gadā 299,16 euro, 2016.gadā 300,40 euro, 2017.gadā 301,63 euro, par laiku no

2018.gadā 1.janvāra līdz 2018.gada 23.janvārim (23 dienas x 0,6858) 15,77 euro. Līdz ar to laikā no 2007.gada 3.janvāra līdz 2018.gada 23.janvārim

prasība par zemes nomas maksas piedziņu apmierināma kopā 2435,65 euro.

[8.9] Atbilstoši likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta otrajai daļai (likuma redakcijās, kas bija spēkā no

2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim), pārejas noteikumu 44. un 51.punktam, prasītāja kā zemes īpašniece pamatoti pieprasījusi no

atbildētājas kā privatizēto objektu īpašnieces kompensēt viņai nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu.

[8.9.1] Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka pretēji apelācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem, prasītāja pirmās instances tiesā iesniegusi

2019.gada 18.septembra Rīgas domes Pašvaldības Ieņēmumu pārvaldes izziņu (lietas 2. sējuma 146.lapa) ar apliecinājumu, ka prasītājai par

nekustamajiem īpašumiem Rīgas pilsētā, t.sk., par īpašumā bijušo nekustamo īpašumu Rīgā, /adrese/, kadastra Nr./numurs J/, informācijas sniegšanas

dienā nav nekustamā īpašuma nodokļa parāda.

[8.9.2] Fakts, ka nekustamais īpašums ir ticis pārdots un ar daļu no izsolē iegūtajiem līdzekļiem pilnībā segti nekustamā īpašuma nodokļi, liecina, ka

nekustamā īpašuma nodokli ir samaksājusi prasītāja no tai pienākošās summas izsolē, nevis atbildētāja, kurai šāds pienākums noteikts ar likumu.

Tā kā atbildētāja neiebilst pret pašu nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas apmēru, tad tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta piekto

daļu, nav pamata to apšaubīt. Līdz ar to, tiesas kolēģija atzīst, ka prasība par nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas piedziņu par periodu no

2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim 249,12 euro ir pamatota un apmierināma.

[9] Visu minēto apsvērumu dēļ tiesas kolēģija atzīst, ka, izskatot civillietu sakarā ar iesniegtajām apelācijas sūdzībām, prasība ir apmierināma daļā

par zemes nomas maksas parāda 2435,65 euro piedziņu par laiku no 2007.gada 3.janvāra līdz 2018.gada 23.janvārim un nekustamā īpašuma nodokļa

kompensācijas 249,12 euro piedziņu par laiku no 2010.gada 1. janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim, kopā no atbildētājas par labu prasītājai

piedzenot 2684,77 euro.

[10] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, daļēji apmierinot celto prasību, no pusēm piedzenami otrai pusei radušies tiesas

izdevumi – prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet atbildētājam proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Prasības pieteikumā atbilstoši tā grozījumiem prasītāja lūgusi piezīt no atbildētājas naudas līdzekļus kopā 4112,20 euro.

Prasības apmierinātā daļa par zemes nomas maksas parāda un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas piedziņu kopā veido 2684,77euro.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība noraidīta daļā par pievienotās vērtības nodokļa 512,79 euro un nokavējuma procentu 908,45 euro

piedziņu. Šajā daļā spriedums kā nepārsūdzēts stājies likumīgā spēkā. Ņemot vērā, ka ar apelācijas instances tiesas spriedumu prasība tiek noraidīta par

zemes nomas maksas parāda 6,19 euro piedziņu, atzīstams, ka kopā prasības noraidītā daļa veido 1427,43 euro jeb 34,71%.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta c) apakšpunktam, prasītāja, ceļot tiesā prasību, samaksāja valsts nodevu

522,85 euro. Prasītāja samaksājusi arī valsts nodevu 71,14 euro par prasības nodrošināšanu lietā, kā arī ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus

3,20 euro. Par apelācijas sūdzību prasītāja samaksājusi valsts nodevu 143,74 euro saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020.gada

12.februāra lēmumu lietā. Tādējādi prasītājai radušies tiesas izdevumi šajā lietā kopā 740,93 euro. Ievērojot apmierināto prasījumu proporciju 65,29 %,

no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami tiesas izdevumi 483,75 euro.

Atbildētājai radušies tiesas izdevumi 237,47 euro sakarā ar samaksāto valsts nodevu par iesniegto apelācijas sūdzību. Ievērojot noraidīto

prasījumu proporciju 34,71 %, no prasītājas par labu atbildētājai piedzenami tiesas izdevumi 82,43 euro.

[11] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta otro daļu, ja prasība daļēji apmierināta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja

par labu prasītājam.

No lietā iesniegtā (lietas 1.sējuma 55.lapa) zvērināta advokāta Erlenda Baļķena izrakstītā rēķina prasītājai redzams, ka prasītājai civillietā radušies

izdevumi advokāta palīdzības samaksai 689,70 euro.

Ņemot vērā, ka rēķinā norādītā naudas summa nepārsniedz Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunktā noteiktos

ierobežojumus, atzīstams, ka no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami izdevumi advokāta palīdzības samaksai to faktiskajā apmērā 689,70 euro.

Tādējādi kopējā no atbildētājas par labu prasītājai piedzenamā tiesāšanās izdevumu summa ir 1173,45 euro (483,75+689,70).

Nepamatots ir atbildētājas apelācijas sūdzībā izteiktais iebildums, ka lietā nav pierādīta advokāta rēķinos iekļautā pievienotās vērtības nodokļa

faktiskā samaksa.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās prim daļas noteikumiem attiecībā uz izdevumiem advokāta palīdzības samaksai par atlīdzināmo

izdevumu faktisko apmēru uzskata gan izdevumus, kuri jau ir samaksāti, gan izdevumus, par kuriem saskaņā ar advokāta un puses vienošanos par

juridiskās palīdzības sniegšanu ir izrakstīts rēķins. Līdz ar to, nosakot atlīdzināmo izdevumu apmēru saistībā ar advokāta sniegto juridisko palīdzību, tiesa

var vadīties no advokāta izrakstītajiem rēķiniem.

Tā kā atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta trešajai daļai ar lietas vešanu saistītos izdevumus, tostarp izdevumus sakarā ar rakstveida pierādījumu

iegūšanu, no prasītāja par labu atbildētājam piespriež tikai, ja prasība noraidīta pilnībā, tad šajā civillietā nav pamata lemt par šo izdevumu atlīdzināšanu

atbildētājai. Līdz ar to arī šajā daļā atbildētājas apelācijas sūdzībā izteiktie iebildumi par pirmās instances tiesas spriedumu nav pamatoti.

[12] Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.pantam no pusēm par labu valstij piedzenami lietā radušies, bet iepriekš nesamaksātie tiesas izdevumi.

Lietā radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,57 euro (lietas 1.sējuma 2.lapa), no tiem prasītāja iepriekš apmaksājusi 3,20 euro.

Ievērojot lietā apmierināto un noraidīto prasījumu apmēru, atzīstams, ar lietas izskatīšanu saistītie un neapmaksātie izdevumi 1,37 euro piedzenami valsts

ienākumos no atbildētājas.

[13] Lietā ar Rīgas rajona tiesas 2019.gada 23.janvāra lēmumu, apmierinot atbildētājas pieteikumu par prasības nodrošināšanas apmēra grozīšanu,

nolemts ierakstīt ķīlas tiesības atzīmi zemesgrāmatas nodalījumā attiecībā uz atbildētājai piederošo strīdus dzīvokļa īpašumu, nosakot, ka prasības

nodrošinājums nedrīkst pārsniegt 2690,96 euro.

Tā kā šajā procesuālajā stadijā lietā apmierināto prasījumu kopsumma ir 2684,77 euro, tad saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta sesto daļu

daļēji ir atceļams arī prasības nodrošinājums. Proti, atbilstoši Civilprocesa likuma 138.panta piektajai un astotajai daļai ir grozāms nodrošināmās prasības

summas apmērs un nosakāms, ka prasības nodrošinājums sniedzas līdz 2684,77 euro.

[14] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 panta pirmo un otro daļu sprieduma labprātīgai izpildei nosakāms 10 dienu termiņš no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu prasītājai ar tiesas spriedumu nosakāmas tiesības par laiku no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz

sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no atbildētājas procentus – sešus procentus no simta gadā – no pamatparāda nenomaksātās summas. Tā kā

atbilstoši tiesu praksei un arī Senāta nolēmumos paustajām atziņām šīs tiesības nosakāmas tikai no sprieduma spēkā stāšanās dienas, ne ātrāk, tad

prasītājas apelācijas sūdzībā nepamatoti par to ir izteikti iebildumi.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430. un 432.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

daļēji apmierināt prasību.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, zemes nomas maksas parādu

2435,65 euro par laiku no 2007.gada 3.janvāra līdz 2018.gada 23.janvārim un nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju 249,12 euro par laiku no

2010.gada 1. janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim kopā 2684,77 euro, kā arī tiesāšanās izdevumus 1173,45 euro, samaksu veicot /pers. A/, personas

kods /personas kods/, kontā Nr. /konts/ kredītiestādē /banka/.

/pers. S/, personas kods /personas kods/, tiesības par laiku no sprieduma spēkā stāšanās dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no

/pers. B/, personas kods /personas kods/, procentus – sešus procentus no simta gadā – no parāda 2684,77 euro nenomaksātās summas.

/pers. T/ prasību pret /pers. B/ par zemes nomas maksas parāda 6,19 euro piedziņu par laiku no 2018.gada 24.janvāra līdz 2018.gada

1.februārim.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus 82,43 euro.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods/personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,37 euro .

Valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksa veicama pēc šādiem rekvizītiem: saņēmējs Tiesu administrācija, reģistrācijas

Nr.90001672316, konta Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmēja banka: Valsts kase, BIC kods: TRELLV22, iemaksas mērķī jānorāda 21499 un

lietas numurs, dati lietas dalībnieka identificēšanai.

Daļēji atcelt ar Rīgas rajona tiesas 2019.gada 23.janvāra lēmumu piemēroto prasības nodrošinājumu – ķīlas tiesības atzīmes ierakstīšana Rīgas

pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs K/uz /pers. B/, personas kods /personas kods/, piederošo nekustamo īpašumu /adrese B/, kadastra

Nr./numurs L/–, grozot nodrošināmās prasības summas apmēru un nosakot, ka prasības nodrošinājums sniedzas līdz 2684,77 euro.

Noteikt sprieduma daļā par naudas summu un tiesāšanās izdevumu piedziņu labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās

dienas, nosakot, ka sprieduma labprātīgas izpildes gadījumā samaksu apliecinoši dokumenti iesniedzami Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas

kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamentā, iesniedzot

kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Tiesnese S.Sondare

Tiesnese L.Grauda

Tiesnesis A.Dundurs