Court partially allowed insurance claim, striking down unfair third-party claim condition under Consumer Protection Law.
Legislator summary
AI generatedThe court partially dismissed the appeal, ordering the insurer to pay insurance benefits and legal costs while rejecting a minor cost claim. The plaintiff argued that the insurer's policy condition requiring a third-party claim within a specific timeframe violated the Consumer Protection Law by making coverage dependent on the victim's actions. The court found the condition unfair and struck it down, but denied the request for the remaining 50 euros of legal expenses.
Legislator headnote
AI generatedCivilprocesa likuma 432. pants; Civilprocesa likuma 433. pants; Civilprocesa likuma 450. pants; Civilprocesa likuma 454. pants: A contractual condition making insurance coverage dependent on the victim's timely filing of a third-party claim is deemed unfair and void under the Consumer Protection Law.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C30391521
CA-0176-25
ECLI:LV:LAAT:2025:1217.C30391521.26.S
Latgales apgabaltiesa
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rēzeknē 2025. gada 17. decembrī
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Ludmila Mežale, tiesneši Igors Raciņs un Andris Vilmanis
ar tiesas sēdes sekretāri Liliju Bistrovu,
piedaloties prasītājas pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Danai Ronei un atbildētājas pilnvarotajai
pārstāvei zvērinātai advokātei Jeļenai Alfejevai,
atklātā tiesas sēdē videokonferences režīmā Cisco Webex platformā izskatīja civillietu /Persona A/ prasībā pret
AAS “BTA Baltic Insurance Company” par apdrošināšanas noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem daļā un
apdrošināšanas atlīdzības piedziņu,
saistībā ar /Persona A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada 28. aprīļa
spriedumu
Aprakstošā daļa
[1] /Persona A/ kā apdrošinātā 2020. gada 22. oktobrī cēla tiesā prasību pret AAS “BTA Baltic Insurance
Company” par AAS “BTA” Ceļojuma risku apdrošināšanas noteikumu Nr.15-1 13. punkta daļas atzīšanu par
spēkā neesošu un apdrošināšanas atlīdzības piedziņu.
Prasība pamatota ar šādiem apstākļiem un argumentiem.
[1.1] /Persona H/ 2019. gada 8. martā noslēdza ceļojumu apdrošināšanas līgumu ar AAS ,,BTA Baltic Insurance
Company”, norādot tajā /Persona A/ kā apdrošināto.
Ceļojuma laikā Austrijā slēpošanas trasē 2019. gada 10. martā notika sadursme starp /Persona A/ un Vācijas
pilsoni /Persona B/ (turpmāk arī – cietusī persona vai cietušais), kurš guva smagu ievainojumu.
AAS ,,BTA Baltic Insurance Company” 2019. gada 25. aprīlī informēja /Persona A/ par atlīdzības lietas
slēgšanu.
[1.2] Cietušās personas apdrošinātājs „HUK-COBURG” 2020. gada 30. jūnijā nosūtīja prasītājai regresa
prasījumu par medicīnisko izdevumu 2940,38 euro atlīdzināšanu. Tāpat /Persona B/ 2020. gada 14. aprīlī
Insbrukas apgabaltiesā, Austrijā, cēla prasību pret /Persona A/, lūdzot piedzīt no viņas 22 072,03euro, kas ir
negadījuma rezultātā viņam radītie zaudējumi.
[1.3]Par cietušā pieteiktajiem prasījumiem prasītāja ziņoja atbildētājai, bet tā atteicās izmaksāt apdrošināšanas
atlīdzību, pamatojoties uz Apdrošināšanas noteikumu 13. punktu, kurš noteic, ka apdrošinātais risks ir darbība
vai bezdarbība ceļojuma laikā, kā rezultātā trešajai personai nodarīti miesas bojājumi vai bojāta trešajai personai
piederošā manta, ja trešās persona prasība par zaudējumu atlīdzību rakstiski iesniegta apdrošināšanas periodā
vai 30 (trīsdesmit) dienu laikā pēc apdrošināšanas perioda pēdējās dienas.
Prasītājas ieskatā Apdrošināšanas noteikumu 13. punkts ir netaisnīgs un pretrunā Patērētāju tiesību aizsardzības
likuma 5. panta otrās daļas 5. punktam. Šajā punktā ietvertā nosacījuma izpilde atkarīga nevis no apdrošinātās,
bet gan no cietušās (trešās) personas rīcības, kuru turklāt var ietekmēt dažādi no apdrošinātā gribas neatkarīgi
apstākļi. Noteiktais termiņš nav saprātīgs laika posms, kad tas atkarīgs no trešās personas spējas, veselības
stāvokļa, kā arī nepieciešamā laika tā atjaunošanai, lai spētu realizēt savas tiesības.
Noteikums neatbilst labticīguma prasībām un rada būtisku neatbilstību pušu tiesībās un pienākumos, tādēļ tas
atzīstams par netaisnīgu līguma noteikumu.
[1.6] Pamatojoties uz Civillikuma 1. pantu, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. panta pirmo daļu un otrās
daļas 5. punktu, 6. panta pirmo, trešo un astoto daļu, prasītāja lūdza tiesu:
1) atzīt par netaisnīgu un spēkā neesošu Apdrošināšanas noteikumu 13. punkta daļu („[..] ja trešās personas
prasība par zaudējumu atlīdzību rakstiski iesniegta apdrošināšanas periodā vai 30 (trīsdesmit) dienu laikā pēc
apdrošināšanas perioda pēdējās dienas [..]”);
2) piedzīt no AAS ,,BTA Baltic Insurance Company” apdrošināšanas atlīdzību 28 272,57euro, ko veido:
2.1) /Persona B/ darba devēja prasījums par radīto darba algas izmaksu 3260,16euro kompensēšanu;
2.2) /Persona B/ apdrošinātāja „HUK-COBURG” regresa prasījums par medicīnisko izdevumu 2940,38euro
kompensēšanu;
2.3) /Persona B/ prasība Insbrukas apgabaltiesā par 22 072,03euro piedziņu.
[2] Atbildētāja prasību neatzina un lūdza to noraidīt, atsaucoties uz “claime-made” principu, kas plaši tiek
piemērots civiltiesiskajā apdrošināšanā, kad atlīdzība tiek izmaksāta tikai par tādām trešo personu pretenzijām,
kas ir iesniegtas apdrošināšanas periodā vai apdrošināšanas līgumā norādītajā periodā pēc apdrošināšanas
perioda beigām.
Prasītājas viedoklis, ka pretenzijas iesniegšanas termiņa noteikšana ir netaisnīgs apdrošināšanas līguma
noteikums, ir kļūdains un pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām.
Atbilstoši Padomes Direktīvai 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem un līdz ar to spēkā neesošiem
var atzīt tikai tādus noteikumus, kas rada pušu nevienlīdzību un neskar paša darījuma būtību (priekšmetu).
Apstrīdēto noteikumu nevar pakļaut netaisnīguma novērtējumam, jo tie veido apdrošināšanas līguma galveno
priekšmetu.
Ņemot vērā, ka visas pretenzijas iesniegtas vēlāk kā 30 dienas pēc apdrošināšanas perioda pēdējās dienas,
atbildētāja pieņēmusi pamatotu lēmumu par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību trešajām personām,
kas vērsās ar pretenzijām pret prasītāju.
[3] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada 28. aprīļa spriedumu prasība pilnīgi noraidīta.
[3.1] Apdrošinājuma ņēmējs, noslēdzot līgumu, bija iepazinies ar to un ar savu parakstu ir apliecinājis, katā
notikumi ir pilnībā saprotami un pieņemami. Apstrīdētais līguma nosacījums ir formulēts vienkāršā un
saprotamā valodā. Līdz ar to atbilstoši Civillikuma 1431. pantam nav pamata uzskatīt, ka līguma noteikumi
netika apspriesti, un atbilstoši Civillikuma 1587. pantam tie ir izpildāmi.
Saskaņā ar Apdrošināšanas līguma likuma 1. panta pirmās daļas 7. punktu, 8. panta sesto daļu un 49. pantu
apstrīdētais līguma nosacījums veido apdrošināšanas līguma galveno priekšmetu, tāpēc saskaņā ar Padomes
Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis), Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta divdesmit otro daļu
tas nav pakļauts netaisnīguma novērtējumam.
Apdrošināšanas prēmija ir samaksāta tikai par tādu trešo personu zaudējumu atlīdzību, par kuru pretenzija ir
iesniegta apdrošināšanas periodā vai 30 dienu laikā pēc apdrošināšanas perioda beigām.
[3.2] Attiecībā uz prasījumu par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu tiesa norādīja, ka lietā nav pierādījumu tam,
ka prasītāja būtu atlīdzinājusi trešajām personām nodarītos zaudējumus, tādēļ atbilstoši Apdrošināšanas līguma
likuma 52. panta pirmajai daļai nav likumīga pamata izmaksāt prasītājai apdrošināšanas atlīdzību.
Nav pierādīts, ka prasītājai izvirzītās trešo personu pretenzijas vispār ir pamatotas.
Atbildētāja nav devusi piekrišanu prasītājai veikt jebkādas izmaksas trešajām personām. Prasītājai nav nodarīti
zaudējumi, kuru atlīdzības pienākums būtu jāuzņemas atbildētājai.
[4] Prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu pilnā apjomā, papildus jau
iepriekš prasītājas paustajiem apsvērumiem, apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.
[4.1] Apdrošināšanas līgums un tā noteikumi bija standarta dokumenta projekts, kura vienīgais izstrādātājs bija
atbildētāja, un nenotika ne līguma, ne noteikumu apspriešana. Līdz ar to nav nozīmes spriedumā norādītajiem
apstākļiem, vai līguma noteikumi ir saprotami un pieņemami, bet gan apstāklim, vai līguma noteikumi tika kā
īpaši apspriesti saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.pantu.Tiesa, izšķirot strīdu, ir piemērojusi
vispārīgās civiltiesību normas, nevērtējot patērētāju tiesību aizsardzības izvirzītās īpašās prasības, kas
vienādotas visā Eiropas Savienībā.
Apstrīdētajos noteikumos paredzētais 30 dienu laika periods apdrošināšanas atlīdzības pieprasīšanai nav
piemērots un saprātīgs laiks, kas vajadzīgs, lai cietusī persona noformētu savu zaudējuma atlīdzības
pieprasījumu.
Prasītāja nevarēja ietekmēt cietušās personas darbības ātrumu un laiku, kad viņš iesniegs kompensācijas
pieprasījumu.
Tas apliecina, ka apstrīdētais līguma nosacījums ir netaisnīgs, neatbilst labticīguma prasībām, jo rada būtisku
neatbilstību pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam un nostāda prasītāju neizdevīgā stāvoklī. Līdz ar
to saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešo daļu apstrīdētais līguma nosacījums ir
netaisnīgs un nav spēkā.
Nav pamatots tiesas secinājums, ka apstrīdētais līguma nosacījums nav pakļauts netaisnīguma izvērtējumam. Šis
nosacījums neattiecas uz līguma galveno priekšmetu, tas ir līguma blakus nosacījums par termiņu, kas ir pilnībā
pakļauts taisnīguma pārbaudei.
[4.2] Nav pamatots tiesas secinājums, ka prasītājas civiltiesiskās atbildības fakts nav apstiprināts ar ticamiem
pierādījumiem, jo prasītāja ir iesniegusi gan atbildētājai, gan tiesai pilnīgi visas viņai pieteiktās finansiālās
prasības no cietušās personas un ar viņu saistītajām personām, kas pilnībā apliecina to, ka no prasītājas tiek
prasīta atlīdzība par nodarītajiem zaudējumiem.
[5] Atbildētāja, reaģējot uz prasītājas apelācijas sūdzību, iesniedza tiesai paskaidrojumus un norādīja, ka prasība
ir noraidāma šādu apsvērumu dēļ.
[5.1] Apstrīdēto noteikumu punktā ietvertais ierobežojums pretenziju iesniegšanas termiņam izriet no
Apdrošināšanas līguma likuma 49. panta un veido apdrošināšanas līguma priekšmetu, tādēļ tas nevar tikt atzīts
par netaisnīgu un spēkā neesošu.
[5.2] Prasītāja atbilstoši Apdrošināšanas līguma likuma 52. panta pirmajai daļai nevar pretendēt uz
apdrošināšanas atlīdzības saņemšanu no civiltiesiskās atbildības apdrošinātāja, pirms viņa ir veikusi zaudējumu
summas samaksu trešajai personai. Turklāt, lietā nav ticamu un nepārprotamu pierādījumu prasītājas
pienākumam atlīdzināt trešo personu zaudējumus un šo zaudējumu apmēram. Pretenzijas nevar tikt uzskatītas
par pietiekamu pierādījumu zaudējumu cēlonim un apmēram.
Saskaņā ar Apdrošināšanas līguma likuma 31. panta otrās daļas 1. punktu apdrošinātajam nav tiesību bez
pārliecināšanās par apdrošinātā riska iestāšanos un zaudējumu apmēru pieņemt lēmumu par apdrošināšanas
atlīdzības izmaksu.
[6] Ar Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022. gada 10. februāra spriedumu /Persona A/ prasība
noraidīta pilnībā.
[7] Ar Senāta 2023. gada 23. marta spriedumu atcelts Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022.
gada 10. februāra spriedums un lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
[8] Latgales apgabaltiesa, izskatot lietu atkārtoti, ar 2023. gada 7. septembra spriedumu prasību apmierināja
daļēji.
No atbildētājas prasītājas labā piedzīta apdrošināšanas atlīdzība 5232,19 euro, bet noraidīta prasība daļā par
apdrošināšanas atlīdzības 5540,38 euro piedziņu.
Izbeigta tiesvedība daļā par apdrošināšanas atlīdzības 17 500 europiedziņu, jo prasītāja šajā daļā atteicās no
prasības. Ar Insbrukas apgabaltiesas 2022. gada 20. decembra spriedumu cietušās personas prasība pret /Persona
A/ par zaudējumu piedziņu šajā apmērā noraidīta.
Latgales apgabaltiesa 2023. gada 4. decembrī lietā taisīja papildspriedumu, ar kuru atzīts par netaisnīgu un
spēkā neesošu AAS “BTA Baltic Insurance Company” Ceļojuma risku apdrošināšanas noteikumu Nr. 15-1 13.
punkta nosacījums: “ja trešās personas prasība par zaudējumu atlīdzību rakstiski iesniegta Jums vai mums
apdrošināšanas periodā vai 30 (trīsdesmit) dienu laikā pēc apdrošināšanas perioda pēdējās dienas” attiecībā uz
2019. gada 8. martā ar /Persona H/ noslēgto apdrošināšanas līgumu.
No AAS “BTA Baltic Insurance Company” prasītājas labā piedzīti izdevumi advokāta palīdzības samaksai
2900euro.
[9] Ar Senāta 2025. gada 10. jūnija spriedumu atcelts Latgales apgabaltiesas 2023. gada 9. septembra spriedums
daļā, kurā noraidīta prasība par apdrošināšanas atlīdzības 5540,38 euro piedziņu un 2023. gada 4. decembra
papildspriedums daļā, kurā no atbildētājas prasītājas labā piedzīti izdevumi advokāta palīdzības samaksai 2900
euro, un lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Atstāts negrozīts Latgales apgabaltiesas 2023. gada 7. septembra spriedums daļā, kurā no atbildētājas prasītājas
labā piedzīti 3260,16 eurosakarā ar prasītājai iesniegto cietušās personas darba devēja /Nosaukums A/ pretenziju
un valsts labā valsts nodeva 469,08euro, kā arī atstāts negrozīts Latgales apgabaltiesas 2023. gada 4. decembra
papildspriedums daļā, kurā Apdrošināšanas noteikumu 13. punkta daļa (,,[..] ja trešās personas prasība par
zaudējumu atlīdzību rakstiski iesniegta Jums vai mums apdrošināšanas periodā vai 30 (trīsdesmit) dienu laikā
pēc apdrošināšanas perioda pēdējās dienas [..]”) atzīta par netaisnīgu un spēkā neesošu.
[10] Tiesas sēdē prasītājas pārstāve uzturēja apelācijas sūdzību pēc tajā norādītajiem apstākļiem un lūdza
apmierināt prasību uzturētajā daļā.
Atbildētājas pārstāve apelācijas sūdzībai nepiekrita un lūdza noraidīt prasību, atkārtojot rakstveida
paskaidrojumos minētos iebildumus.
Motīvu daļa
[11] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi rakstveida pierādījumus,
tiesas kolēģija uzskata, ka prasība daļā par 2940,38 euro un 2500 euro piedziņu ir apmierināma.
[12] Par lietas izskatīšanas robežām
Ievērojot Senāta 2025. gada 10. jūnija spriedumā noteikto un matemātiski aprēķinot prasības summu, lietā
izskatāms strīds par apdrošināšanas atlīdzības 5440,38 euro (2940,38+2500) piedziņu un tiesāšanās
izdevumiem.
Starpību 100 euro veido piemērotais pašrisks, ko tiesa ieturēja no pamatoti atzītās atlīdzības summas: Insbrukas
tiesas piedzītie zaudējumi 2072,03 euro + darba devēja samaksātā algas kompensācija 3260,16 euro = 5332,19
euro un mīnus 100 euro pašrisks, tāpēc piedzina 5232,19 euro (Latgales apgabaltiesas 2023. gada 7.septembra
sprieduma 13.2 punkts).
[13] Par cietušās personas apdrošinātāja pretenzijā norādīto daļu 2940,38 euro
Lietā nepastāv strīds, ka Vācijas apdrošināšanas sabiedrība “HUK-COBURG” izmaksājusi cietušajam
2940,38euro, atlīdzinot viņa izdevumus par medicīniskajiem pakalpojumiem.
[13.1] Civilprocesa likuma 476.panta pirmajā daļā noteikts, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances
tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna. „(..) panta pirmajā daļā ietverts princips, kas
nodrošina tiesisko stabilitāti, izskatot civiltiesiskos strīdus. Ja reiz kasācijas instances tiesa ir devusi lietā
piemērojamās tiesību normas interpretāciju, tad tiesai, kas pēc sprieduma pilnīgas vai daļējas atcelšanas šo lietu
izskata no jauna, tā ir obligāta, neatkarīgi no tā, vai tiesa tam piekrīt” (Civilprocesa likuma komentāri. II daļa
(29.- 60.1 nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zin. red. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012,
859.lpp).
Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2025. gada 10. jūnija spriedumā šajā lietā sniegta interpretācija par
Vācijas apdrošināšanas sabiedrības HUK-COBURG” tiesībām vērst pret prasītāju no cietušā pārņemtu
zaudējumu atlīdzības prasījumu atbilstoši Vācijas apdrošināšanas tiesību aktiem.
Šis secinājums izdarīts, tulkojot Apdrošināšanas līguma likuma 1.pantu, 45.panta pirmo daļu un 55.panta pirmo
daļu, Romas II regulas 19.pantu, Romas I regulas 7.pantu, Vācijas Apdrošināšanas līguma likuma 86.paragrāfu.
Konkrētajā situācijā apelācijas instances tiesai, izskatot šo civiltiesisko strīdu, ir obligāta minēto tiesību normu
interpretācija.
[13.2] Subrogācija ir juridiskā doktrīna, kas paredz, ka viena persona pārņem prasības tiesības pret citu personu,
pamatojoties uz likumu.
“Eiropas apdrošināšanas līgumtiesību principi”, kas ir kopīgs Eiropas tiesību zinātnieku grupas darbs attiecīgā
projekta ietvaros, ar subrogāciju saprot apdrošinātāja tiesības prasīt no trešās personas, kas atbildīga par
zaudējumu, atlīdzību tādā apmērā, kā tas izmaksājis apdrošinātajam (10.nodaļa 101.pants) (pieejams:
https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A31980Y1031%2801%29).
Respektīvi, apdrošinātājs, atlīdzinot ar apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā zaudējumus, pārņem apdrošinātā
tiesības prasīt atlīdzinātos zaudējumus no personas, kas par šiem zaudējumiem ir atbildīga un kas nav
apdrošināšanas līguma dalībnieks.
Līdz ar to subrogācijas jautājums attiecas nevis uz „HUK-COBURG” un prasītājas /Persona A/ savstarpējām
tiesiskajām attiecībām. Proti, subrogācija nozīmē to, ka prasījumu pārņēmušajam tiesību subjektam (konkrētajā
gadījumā– „HUK-COBURG”) ir tādas pašas prasījuma tiesības pret zaudējumu nodarītāju /Persona A/, kādas
cietušajam būtu tad, ja viņš nebūtu apdrošināts un attiecīgo summu vēlētos piedzīt no prasītājas izskatāmajā
lietā.
Pievēršoties prasītājas un atbildētājas savstarpējām tiesiskajām attiecībām, tiesai jāvērtē, vai atbildētājai ir
pienākums atlīdzināt prasītājai 2940,38 euro saskaņā ar viņu starpā noslēgtā apdrošināšanas līguma
noteikumiem, kam piemērojami Latvijas tiesību akti.
No minētā apdrošināšanas līguma, kura sastāvdaļas ir arī Apdrošināšanas noteikumi un Vispārējie
apdrošināšanas noteikumi, redzams, ka viens no apdrošinātajiem riskiem ir prasītājas civiltiesiskā atbildība 30
000 euro.
Proti, Apdrošināšanas noteikumu 14.1.1. punktā minēti tādi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas ietvaros
atlīdzināmie zaudējumu veidi kā tiešie zaudējumi, kas saistīti ar trešās personas dzīvībai vai veselībai nodarīto
kaitējumu – trešās personas nāve, darbspējas zudums, pārejoša darba nespēja, fizisks ievainojums vai slimība,
ko guvusi vai pārcietusi trešā persona.
/Persona A/prasības pieteikumā naudas summa 2940,38 euro ir minēta kā viena no negadījuma rezultātā
nodarīto zaudējumu pozīcijām, norādot, ka tā ir /Persona B/ veselības apdrošinātāja „HUK-COBURG” regresa
prasība par medicīniskajiem pakalpojumiem. Ja 2940,38euro/Persona B/ nebūtu samaksājusi Vācijas
apdrošināšanas sabiedrība „HUK-COBURG”, tad cietušais visticamāk būtu lūdzis tos piedzīt no prasītājas
Insbrukas apgabaltiesā notikušās tiesvedības ietvaros kā atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu.
[13.3] Senāts izskatāmajā lietā jau ir norādījis uz tiesas pienākumu pienācīgi analizēt pušu starpā noslēgtā
apdrošināšanas līguma priekšmeta un strīdus noteikumu būtību (sk. Senāta 2023. gada 23. marta sprieduma
8.5. punktu).
Kā jau minēts iepriekš, pušu līguma ietvaros, apdrošinot prasītājas civiltiesisko atbildību, atbildētāja, tostarp,
apņēmusies atlīdzināt trešās personas dzīvībai un veselībai nodarīto kaitējumu – trešās personas nāve,
darbspējas zudums, parejošā darba nespēja, fizisks ievainojums vai slimība, ko guvusi un pārcietusi trešā
persona (Noteikumu 13.punkts un 14.1.1.apakšpunkts).
Arī no Satversmes 1. pantā ietvertā taisnīguma principa izriet, ka tiesas spriešanas uzdevums ir atrast patiesu un
taisnīgu lietas risinājumu, citiem vārdiem sakot, tiesas darba rezultātam bez šaubām ir jābūt „taisnīgam
spriedumam” (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. 2002-06-01). Tas nozīmē, ka
tiesas spriešanas pamatuzdevumu – atrast taisnīgāko un lietderīgāko strīda risinājumu – nevar atzīt par izpildītu
tad, ja spriedumā izdarītie secinājumi netiek balstīti uz apstākļu, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, vispusīgu
pārbaudi un pušu iesniegto pierādījumu juridisko novērtējumu.
Var piekrist atbildētāji, ka minētie noteikumi nesatur tiešo norādi uz zaudējumu atlīdzību citam apdrošinātajam,
kas izmaksāja cietušajam apdrošināšanas atlīdzību.
Šajā gadījumā tiesa piemēro Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta 2.1 daļu, kurā noteikts, ka neskaidri
un neprecīzi rakstveida līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam.
Minētā sakarā tiesa atzīst, ka prasītājas stāvoklis apdrošināšanas līguma attiecībās ar atbildētāju nedrīkst
pasliktināties tādēļ vien, ka naudas summu no prasītājas grib saņemt nevis cietušais, bet gan cita persona, kas
attiecīgo summu cietušajam atlīdzinājusi un kas tādēļ uz likuma normu pamata ieguvusi tiesības vērsties pret
prasītāju. Tas neatbilst pušu aprosināšanas līguma mērķim un apdrošināšanas principam, saskaņā ar kuru
apdrošināšanas atlīdzību aprēķina, ņemot vērā apdrošināšanas gadījumā radušos zaudējumu apmēru.
Līdz ar to Noteikumu 13. punkts un 14.1.1. apakšpunkts tulkojami par labu prasītājai.
[13.4] Tiesai nav saistoši atbildētājas papildu izteiktie iebildumi par noilguma iestāšanos apdrošinātāja
subrogācijas prasībai.
Civilprocesa likuma tiesību normu sistēma ir vērsta uz to, lai visi prasītāja argumenti un pierādījumi (93. panta
pirmā daļa, 128. panta otrās daļas 5. punkts), kā arī atbildētāja iebildumi un tos pamatojošie pierādījumi (93.
panta pirmā daļas, 148. panta otrās daļas 2. un 3. punkts) būtu noskaidroti pirmās instances tiesā.
Procesuālo tiesību normas nepieļauj situāciju, kurā jauni argumenti tiek pausti vai pierādījumi iesniegti
Civilprocesa likumam neatbilstošā kārtībā un termiņā, jo tas radītu aizskārumu citu lietas dalībnieku tiesībām
savlaicīgi ar šiem argumentiem iepazīties, tos izvērtēt un sagatavot savu viedokli līdz lietas izskatīšanai pēc
būtības.
Atbildētājas rakstveida paskaidrojumos nav norādīti argumenti par noilguma iestāšanos. Līdz ar to apelācijas
instances tiesai nav pamata vērtēt minēto tiesisko pamatu. Ne vienas, ne otras puses argumenti, kas nekorelē ar
prasības pieteikumu (pamatu, priekšmetu), pirmās instances tiesas spriedumu tā pārsūdzētajā daļā un apelācijas
sūdzību, tiesai nav jāvērtē, jo uz to tiesai nav likumā balstīta pilnvarojuma.
[13.5] Ievērojot norādīto, tiesa atzīst, ka atbilstoši apdrošināšanas līguma noteikumiem strīdus 2940,38 euro
ietilpst prasītājas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas ietvaros atlīdzināmajos zaudējumos, kas saistīti ar
trešās personas veselībai nodarīto kaitējumu, tādēļ prasība šajā daļā ir apmierināma.
[14] Par Austrijas tiesā piedzītās sāpju naudas summas 2500 euro atlīdzināšanu
/Persona A/ uzskata, ka tiesa, atzīstot sāpju naudu, kuru Austrijas tiesa no viņas piedzinusi par labu cietušajam,
par morālā kaitējuma atlīdzību, nepamatoti noraidījusi prasību daļā par apdrošināšanas atlīdzības 2500 euro
piedziņu no atbildētājas.
[14.1] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2025. gada 10. jūnija spriedumā šajā lietā sniegta interpretācija,
ka sāpju naudai saskaņā ar Austrijas likumu ir līdzīgi mērķi un saturs kā morālā kaitējuma atlīdzināšanai
Latvijas tiesībās. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 476.panta pirmajā daļā noteikto šāda tiesību normu
interpretācija ir saistoša apgabaltiesai.
[14.2] Saskaņā ar Noteikumu 15.5. punktu apdrošinātājs neatlīdzina zaudējumus saistībā ar morālo kaitējumu,
tajā skaitā par izkropļojumu un izķēmojumu.
Tiesa uzskata, ka šis noteikums pārbaudāms Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. un 6. panta normu
izpratnē.
Saskaņā ar Apdrošināšanas līguma likuma 8. panta sesto daļu par apdrošināšanas līguma priekšmetu ir
uzskatāms apdrošināšanas līgumā noteiktais apdrošināšanas objekts, apdrošināto risku kopums un noteiktie
izņēmumi, apdrošinājuma summa un atbildības limits.
No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta normu sistēmas turpretī secināms, ka savstarpēji neapspriesti
līguma noteikumi vienmēr var tikt pakļauti netaisnīguma novērtējumam un nav atzīstami par tādiem, kas definē
līguma priekšmetu. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta piektajā daļā noteikts, ka līguma noteikums
vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja tas sastādīts iepriekš un līdz ar to patērētājam nav bijis
iespējams ietekmēt attiecīgā noteikuma saturu; īpaši tas attiecas uz iepriekš sagatavotiem tipveida līgumiem.
Atbildētājas apdrošināšanas noteikumi ir iepriekš sagatavoti tipveida līguma noteikumi minētās likuma normas
izpratnē.
Tātad savstarpēji neapspriesti līguma noteikumi, kas ierobežo apdrošinātāja atbildības apmēru attiecībā uz
trešajai personai nodarītajiem zaudējumiem (kaitējumu), var tikt pakļauti netaisnīguma novērtējumam, ja
apdrošinātais ir patērētājs.
Šāds minēta tiesiska regulējuma tulkojums sniegts Senāta 2025. gada 10. jūnija sprieduma 16.3. punktā, kas
saskaņā ar Civilprocesa likuma 476.panta pirmajā daļā noteikto arī ir obligāts tiesai.
Atbildētājas apdrošināšanas noteikumi ir iepriekš sagatavoti tipveida līguma noteikumi minētās likuma normas
izpratnē.
Norādīto apsvērumu dēļ, tiesa nepiekrīt atbildētājas pozīcijai, ka nav pārbaudāms apdrošināšanas līguma
priekšmets, kurā ietilpst Noteikumu 15.5. punktā paredzētais izņēmums par morālo kaitējumu.
[14.3] Atbilstoši Apdrošināšanas līguma likuma 52. panta pirmās daļas otrajam teikumam apdrošināšanas
atlīdzība civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas gadījumā tiek izmaksāta saskaņā ar kompensācijas principu.
Atbilstoši šā likuma 1. panta 18. punktam kompensācijas princips ir apdrošināšanas princips, saskaņā ar kuru
apdrošināšanas atlīdzību aprēķina, ņemot vērā apdrošināšanas gadījumā radušos zaudējumu apmēru.
Senāts ir norādījis, ka apdrošināšanas tiesībās zaudējumu atlīdzināšana pēc kompensācijas principa nozīmē
tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību atbilstoši faktiskajiem zaudējumiem, kurus cietis apdrošinātais (sk.
Senāta 2021. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. SKC-21/2021, ECLI:LV:AT:2021:0322.C29621015.18.S, 7.
punktu). Tādēļ apdrošināšanas atlīdzības apmērs nedrīkst būt lielāks par minētajiem zaudējumiem, taču tam
jānosedz apdrošinātā patiesie zaudējumi (sk. Senāta 2012. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. SKC-139/2012,
C30196507,10.1. punktu).
Tātad kompensācijas princips, no vienas puses, ir vērsts uz to, lai novērstu apdrošinātā iedzīvošanos uz
apdrošinātāja rēķina apdrošināšanas gadījuma rezultātā (sk. V. Mantrovs Apdrošināšanas tiesības. Rīga: LU
Akadēmiskais apgāds, 2018, 168. lpp.). No otras puses, kompensācijas princips aizsargā arī apdrošinātā tiesības,
uzliekot apdrošinātājam pienākumu izmaksāt apdrošinātajam atlīdzību, kura tam pienākas par faktiski ciestajiem
zaudējumiem.
Saskaņā ar Apdrošināšanas noteikumu 14.1.1. punktu viens no zaudējumu veidiem, ko atbildētāja apņēmusies
atlīdzināt, ir zaudējumi sakarā ar trešās personas nāvi. Ja trešās persona nāves gadījumā apdrošinātājs
neatlīdzina morālo kaitējumu nonāvētās trešās personas tuviniekiem, tad kā faktiski vienīgā atlīdzināmā
zaudējumu pozīcija paliek apbedīšanas izdevumi. Kaut arī izskatāmās lietas faktiskie apstākļi atšķiras tādā ziņā,
ka prasītājas izraisītā negadījuma rezultātā neiestājās trešās personas nāve, minētais piemērs var liecināt par
iespējamu Apdrošināšanas noteikumu neatbilstību likumam, atbildētājai samazinot ar likumu noteikto atbildības
apmēru par sliktu prasītājai, kura ir patērētāja.
Pretējs apdrošināšanas jēgai un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. un 6. pantā nostiprinātajam
līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principam būtu tāds stāvoklis, kurā par labu apdrošinātājam zūd
līdzsvars apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja (apdrošinātā) savstarpējās tiesiskajās attiecībās. Proti,
apdrošinātājs saņemtu apdrošināšanas prēmiju, bet, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, gūtu iespēju
atbrīvoties no līgumsaistībām pilnībā vai to būtiskā daļā, formāli aizbildinoties ar līguma tipveida noteikumos
norādītiem izņēmumiem, kas pretēji Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām samazina apdrošinātāja
atbildību par sliktu patērētājam.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešajā daļā noteikts, ka līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas
puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību
līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Saskaņā ar Patērētāju
tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 1. punktu par netaisnīgiem noteikumiem uzskatāmi noteikumi,
kas ir pretrunā ar šā likuma 5. pantu. Savukārt atbilstoši minētā panta 18. punktam netaisnīgi ir tādi noteikumi,
kuri uzliek patērētājam pienākumu izpildīt visas līgumsaistības, bet ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma
sniedzējs savas līgumsaistības neizpilda.
Ņemot vērā norādīto, Apdrošināšanas noteikumu 15.5. punktā ietvertais apdrošinātāja atbildības ierobežojums,
saskaņā ar kuru apdrošinātājs neatlīdzina zaudējumus saistībā ar morālo kaitējumu, atbilst Patērētāju tiesību
aizsardzības likumā minētajiem līguma noteikumu netaisnīguma kritērijiem.
Tiesa uzskata, ka šis noteikums vērtējams kā tāds, kas pretēji līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības
principam, samazina ar likumu noteikto atbildību, nosakot priekšrocības apdrošinātajam (pakalpojuma
sniedzējam) un ierobežojumus /Persona A/ (patērētājai).
Ar šī nosacījuma piemērošanu netiek ievērots kompensācijas princips un zūd līdzsvars apdrošinātāja un
apdrošinājuma ņēmēja (apdrošinātā) savstarpējās tiesiskajās attiecībās. Minētais nozīmē, ka patērētāja tika
nostādīta neizdevīgā stāvoklī, kas ir pretrunā ar labticīguma prasībām (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības
likuma 5. panta otrās daļas 1., 3. un 5. punktu).
[14.4] Nav pamatots atbildētājas arguments, ka nav celta prasība par Noteikumu 15.5. punkta pārbaudi.
Lai gan civilprocess pamatā balstās uz sacīkstes principu, tomēr no tā pastāv izņēmumi. Viens no šādiem
izņēmumiem ir judikatūrā stabili nostiprinātā atziņa par tiesas pienākumu ex officio pārbaudīt iespējamo
patērētāja tiesību pārkāpumu (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2013.gada 12.marta sprieduma lietā Nr.SKC
108/2013 (C39122208) 11. un 13.punktu, 2015.gada 22.jūlija lēmuma lietā Nr.SKC2334/2015 (C32373012) 7.1.
un 7.5.punktu, Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 26.oktobra sprieduma lietā C-168/05
ECLI:EU:C:2006:675 27.punktu). Tas, cita starpā, attiecas arī uz līguma noteikumu pārbaudi patērētāja un
pakalpojuma sniedzēja attiecībās, izvērtējot, vai nav konstatējami netaisnīgi līguma noteikumi.
Likums noteic, ka tiesai ir pienākums izvērtēt līguma, kas noslēgts ar patērētāju, noteikumu atbilstību
labticīguma prasībām un tos nepiemērot, ja šādi noteikumi ir netaisnīgi no patērētāju tiesību viedokļa neatkarīgi
no tā, vai patērētājs cēlis kādus konkrētus iebildumus (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2013.gada
12.marta sprieduma lietā Nr.SKC-108 11.punktu). Šāda atziņa saskan ar Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 6.
pantā reglamentētajām cilvēktiesībām uz taisnīgu tiesu.
Tādējādi tiesai jāizvērtē līguma nosacījumu atbilstību Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē, arī tad, ja
patērētāja nav cēlusi iebildumus par kādu līguma nosacījumu.
[14.5] Senāta 2015. gada 21. oktobra spriedumā lietā Nr.SKC-206/2015 izteikta atziņa, ja līguma noteikums
atzīts par negodīgu, tad tiesa to nepiemēro, nevis vērtē, kāds būtu līgumsaistību taisnīgāks noregulējums.
Tiesas ieskatā līguma Noteikumu 15.5.punkts ir uzskatāms par netaisnīgu un neatbilstošu patērētāja tiesībām un
interesēm (sk. arī sprieduma 14.3.punktu), tādēļ tiesa to nepiemēro.
[14.6] Šādos apstākļos tiesa uzskata, ka saskaņā Apdrošināšanas līguma likuma 1. panta 8. punktu un 52. panta
pirmo daļu no atbildētājas piedzenama apdrošināšanas atlīdzība 2500 euro, ko Austrijas tiesa piedzina no
prasītājas kā sāpju naudu par labu cietušajai personai.
Tādā veidā no atbildētājas piedzenama apdrošināšanas atlīdzība 5440,38 euro (2940,38 + 2500).
[15] Par tiesas attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu
Pirmās instances tiesa pušu strīdu daļā, kurā noraidīja prasību par apdrošināšanas atlīdzību 5440,38 euro,
izsprieda nepareizi, nepārbaudot līguma noteikumus saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. un
6.pantu, pieņemot šai daļā netaisnīgu nolēmumu.
Šī pieļautā kļūda tiesas sprieduma juridiskajā pamatojumā ir novedusi pie prasības nepareizas izskatīšanas
minētajā daļā.
Prasītāja īstenoja ar Civilprocesa likuma 74. panta otrās daļas 10. punktu piešķirtās tiesības pārsūdzēt tiesas
spriedumu, apelācijas sūdzībā sniedzot priekšstatu par strīda faktiem, pierādījumiem, tiesību normu
traktējumiem un citiem apstākļiem. Apelācijas instances tiesa, daļēji ievērojot apelācijas sūdzības motīvus,
apmierināja prasību par 5440,38 euro, šai daļā izskatot lietu pretēji pirmās instances tiesas spriedumam.
[16] Par tiesāšanās izdevumiem
[16.1] Ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu prasītāja pilnīgi atbrīvota no valsts nodevas samaksas. Proti, prasītāja
atbrīvota no valsts nodevas 1267,07 euro, iesniedzot prasības pieteikumu, un valsts nodevas 1267,07 euro,
iesniedzot apelācijas sūdzību, kopā no 2534,14 euro.
Konkrētajā situācijā prasība apmierināta par 37,75 %, tādēļ saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu
lietā proporcionāli prasījumu apmierinātai daļai aprēķināma valsts nodeva 956,64 euro (37,75 % no 2534,14
euro).
Latgales apgabaltiesas 2023. gada 9. augusta spriedums daļā par valsts nodevas 469,08 euro piedziņu valsts labā
stājies spēkā. Tādējādi, nepiedzītās valsts nodevas daļu veido starpība 487,56 euro (956,64 – 469,08), jo ir
palielinājies apmierinātas prasījuma daļas apmērs (no 18,51 % uz 37,75 %).
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42. panta pirmo daļu no atbildētājas valsts labā piedzenama valsts nodeva
487,56 euro.
[16.2] Civilprocesa likuma 44. panta pirmā daļa noteic, ka „ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi
[..]”, savukārt šā panta otrajā un trešajā daļā nostiprināts vispārējs princips, kas garantē pusei, kuras labā taisīts
spriedums, tiesības uz tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, proti, šos atlīdzināmos izdevumus kādai no pusēm
„piespriež” tiesa.
Saskaņā ar norādīto tiesisko regulējumu prasītājai ir atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi, jo prasība ir
apmierināta daļēji (par prasības summu 10672,57 euro).
Civilprocesa likuma 44. panta izpratnē ar lietas vešanu saistīto izdevumu apmēri pēc vispārēja noteikuma
atlīdzināmi to faktiskajā apmērā. No šī noteikuma likums paredz divus izņēmumus: 1) advokāta palīdzības
samaksai izlietoto izdevumu atlīdzība ierobežota ar apmēru, ko nevar pārsniegt (šis likuma normas pirmās daļas
1. punkts); 2) ceļa un uzturēšanās izdevumi atlīdzināmi Ministru kabineta noteikto likmju apmērā (šis likuma
normas pirmās daļas 2. punkts).
Šā likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta “b” apakšpunkts noteic, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi
advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa ir no 8500 euro līdz
57 000 euro, atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk 2850 euro.
Prasītājai lietā radušies ar lietas vešanu saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai 2900 euro (2. sējuma
200. lapa)
Lietā nav pieteikts lūgums par mazāku apmēru izdevumu advokāta palīdzības samaksai noteikšanu
(Civilprocesa likuma 44. panta piektā daļa).
Tādējādi atbilstoši Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta “b” apakšpunktam no atbildētājas par
labu prasītājai ir piedzenami ar lietas vešanu saistītie izdevumi 2850 euro, pārējā daļā lūgums par ar lietas
vešanu saistīto izdevumu 50 euro piedziņu noraidāms.
[11] Par Civilprocesa likuma 195. panta piemērošanu
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195. panta pirmo daļu, kas ir imperatīva tiesību norma, taisot spriedumu par
naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā nosaka prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei
saņemt procentus.
Ar Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulces 2021. gada 15. decembra lēmumu sniegts skaidrojums
Civilprocesa likuma 195. panta pirmās daļas piemērošanā un noteikts, ka procenti nosakāmi no visas piedzītās
summas, tostarp no piedzītajiem tiesāšanās izdevumiem (sk. arī Senāta 2024. gada 13. jūnija sprieduma lietā
Nr.SKC-53/2024 8.4.punktu). Līdz ar to prasītājai nosakāmas tiesības saņemt no atbildētājas līdz sprieduma
izpildei likumiskos 6 % gadā no apdrošināšanas atlīdzības un ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432. pantu, 433. panta pirmo daļu, 450. pantu un 454. panta pirmo daļu,
tiesa
nosprieda
prasību apmierināt daļēji.
Piedzīt no AAS “BTA Baltic Insurance Company”, reģistrācijas numurs /Nosaukums I/, /Persona A/, personas
kods /Personas kods A/, labā apdrošināšanas atlīdzību 5440,38 euro un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 2850
euro, samaksājot kontā Nr. /IBAN A/, /Nosaukums J/ banka.
Atzīt /Persona A/, personas kods /Personas kods A/, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no AAS
“BTA Baltic Insurance Company”, reģistrācijas numurs /Nosaukums I/, likumiskos procentus 6% (sešus
procentus) gadā no apdrošināšanas atlīdzības 5440,38 euro un ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem 2850 euro.
Pārējā daļā noraidīt /Persona A/ lūgumu par ar lietas vešanu saistīto izdevumu 50euro piedziņu.
Piedzīt no AAS “BTA Baltic Insurance Company”, reģistrācijas numurs /Nosaukums I/, valsts labā valsts
nodevu 487,56euro, samaksājot Valsts kases, reģistrācijas Nr.90000050138, kontā Nr./IBAN B/, BIC kods:
TRELLV22, maksājuma mērķis – procesa dalībnieka personas dati.
Noteikt AAS “BTA Baltic Insurance Company” sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma stāšanās
spēkā dienas. Labprātīgi izpildot spriedumu maksājumus apliecinošus dokumentus norādītajā termiņā iesniegt
Latgales apgabaltiesā.
Spriedums ir pārsūdzams 30 dienu laikā Senāta Civillietu departamentā kasācijas kārtībā, kasācijas sūdzību
iesniedzot Latgales apgabaltiesā un iemaksājot drošības naudu 300 euro kontā – saņēmēja: Latvijas Republikas
Augstākā tiesa, reģistrācijas Nr. 90000068892, saņēmēja banka: Valsts kase, kods TRELLV22, konta Nr. /IBAN
C/, ekonomiskās klasifikācijas kods: F22010010, norādot lietas numuru un personas datus.
Tiesneši L. Mežale I. Raciņš A. Vilmanis