Court orders police to reimburse criminal procedural costs and refunds state fee to applicant.

Lietas Nr. A420247023

AA43-0159-26/5

ECLI:LV:ADAT:2026:0423.A420247023.7.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 23.aprīlī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Daiga Lubāne, tiesneši Inga Juhņeviča-Knoka un Ojārs Priedītis,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /nosaukums A/ pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /nosaukums A/ tiktu atlīdzināti procesuālie izdevumi

5116,13euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā Nr.11816005518, sakarā ar Valsts policijas apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 20.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes

izmeklētāja (turpmāk – procesa virzītājs) 2018.gada 17.maija un 21.jūnija lēmumiem kriminālprocesā

Nr.11816005518 uzlikts arests fizisko personu /persona A/ (/persona A/), /persona B/ (/persona B/),/persona C/

(/persona C/), /persona D/ (/persona D/) un /persona E/ (/persona E/) ar noziedzīgu nodarījumu saistītai mantai,

kas atrodas kontos pie pieteicējas /nosaukums A/(turpmāk kopā – arestētā manta).

Pieteicēja minētos lēmumus izpildīja.

[2] Pieteicēja 2022.gada 28.septembrī vērsās pie procesa virzītāja ar iesniegumu, kurā lūdza atlīdzināt

procesuālos izdevumus, kas tai radušies saistībā ar kriminālprocesā arestētās mantas glabāšanu Latvijas Bankā

no 2018.gada 22.maija līdz 2021.gada 26.oktobrim.

Ar procesa virzītāja 2022.gada 6.oktobra lēmumu (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējas lūgums par

izdevumu atlīdzināšanu noraidīts.

Ar Valsts policijas priekšnieka 2023.gada 26.oktobra lēmumu Nr.300 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums)

sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Pārsūdzētajā lēmumā norādīts šāds pamatojums.

[2.1] Pieteicējas uzrādītie izdevumi nav atzīstami par citiem izdevumiem Kriminālprocesa likuma 367.panta

pirmās daļas 4.punkta un Ministru kabineta 2005.gada 4.oktobra noteikumu Nr.754 “Noteikumi par

kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanas kārtību un apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr.754) 11.punkta

izpratnē.

[2.2] Pieteicējas izdevumi ir kredītiestādes likvidācijas izdevumi, jo izdevumi ir cēloniski saistīti ar pašas

kredītiestādes prettiesisku rīcību.

[2.3] Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 134.panta pirmajai daļai kredītiestādes rīcībā esošie naudas līdzekļi, ko tā

saņēmusi noguldījumā, ir uzskatāmi par kredītiestādes mantu, un attiecīgi izdevumi, kas saistīti ar bezskaidras

naudas glabāšanu, ir atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, kas jāsedz pašai kredītiestādei.

[2.4] Pieteicējas izdevumi ir likvidācijas izdevumi, jo tie ir cēloniski saistīti ar kredītiestādes licences anulēšanu

un naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līguma noslēgšanu ar Latvijas Banku.

[2.5] Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas sekas ir tās izņemšana no civiltiesiskās apgrozības. Ar aresta

uzlikšanu mantai nenotiek šādas mantas piederības maiņa.

[2.6] Likumdevējs nav paredzējis, ka gadījumos, kad kredītiestādē konstatējama noziedzīgi iegūta manta vai

noziegumā vainojamai personai piederoša manta, šādas mantas glabāšanas izmaksas būtu jāsedz valstij.

[2.7] Pieteicējas likvidācijas izdevumi pret citām personām saistībā ar to aktīvu glabāšanu, kuriem paralēli

uzlikts arests, nevar tikt vērtēti kā procesuālie izdevumi kriminālprocesā, jo pieteicējas uzrādītie izdevumi nav

cēloniski saistīti ar kriminālprocesa ietvaros pieņemtajiem lēmumiem.

[2.8] Nav informācijas, kas norādītu uz būtisku izdevumu rašanos pieteicējai arestētās mantas pārvaldīšanas

rezultātā.

[3] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Pieteikumā norādīts šāds pamatojums.

[3.1] Kriminālprocesā piemērotā aresta rezultātā pieteicēja bija spiesta nodalīt un atsevišķi no savas mantas

glabāt arestēto mantu . Pieteicēja iegrāmatoja attiecīgos līdzekļus kā rezervētus iespējamai konfiskācijai,

nodrošinot to pieejamību nekavējošai iespējamās konfiskācijas izpildei. No kredītiestādes licences anulēšanas

brīža 2018.gada 11.jūlijā pieteicējai radās izdevumi valsts uzliktā pienākuma – glabāt arestēto mantu – izpildes

dēļ, kā arī ņemot vērā arestētās mantas glabāšanas laikā spēkā esošo negatīvo noguldījumu iespējas procentu

likmi.

[3.2] Piebilde, ar kuru apšaubīta pieteicējas aprēķina termiņa pareizība, ir kļūdaina. Pieteicēja saņēma Valsts

ieņēmumu dienesta rīkojumu par arestētās mantas pārskaitīšanu valsts budžetā 2021.gada 29.septembrī.

2021.gada 26.oktobrī pieteicēja to izpildīja, pārskaitot naudas līdzekļus 589 511,22 euro, tajā skaitā arestēto

mantu, uz kontu Valsts kasē.

[3.3] Likvidācijas stadijā esošai kredītiestādei ir pienākums nošķirt un atsevišķi no savas mantas glabāt tos

naudas līdzekļus, kas nepieciešami kriminālprocesa ietvaros arestētu kreditoru prasījumu apmierināšanai.

[3.4] Kriminālprocesā arestētā manta – kreditoru prasījumi (to apmierināšanai nepieciešamie naudas līdzekļi) –

kā iespējami noziedzīgi iegūtā manta nevar tikt uzskatīta par kredītiestādes mantu Kredītiestāžu likuma

134.panta otrās daļas 3.punkta izpratnē.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 20.marta spriedumu pieteikums tika apmierināts. Spriedumā

norādīti šādi motīvi.

[4.1] Tiesa atzina, ka tieši tas, ka kredītiestāde atradās likvidācijas procesā, ir noteicošais apstāklis, kas norāda,

ka tai varēja rasties izdevumi saistībā ar procesa virzītāja uzdevuma izpildi.

[4.2] Procesa virzītājam nevarēja būt nezināms apstāklis, ka 2018.gada 11.jūlijā Eiropas Centrālā banka

pieņēma lēmumu par pieteicējai izsniegtās kredītiestādes licences anulēšanu. Savukārt Latvijas Banka izbeidza

pieteicējas dalību maksājumu sistēmā TARGET2-Latvija un pieteicējas kontu atlikums TARGET2-Latvija

sistēmā tika pārskaitīts uz Latvijas Bankā ārpus TARGET2-Latvija sistēmas atvērtu kontu (uzskaites kontu).

2018.gada 18.jūlijā pieteicēja un Latvijas Banka vienojās par uzskaites kontā esošo pieteicējas naudas līdzekļu

glabāšanu Latvijas Bankā, vienojoties arī par to, ka uzskaites konta atlikumam Latvijas Banka piemēro 0

procentu likmi vai Eiropas Centrālās bankas Padomes noteikto noguldījumu iespējas procentu likmi atkarībā no

tā, kura no tām ir zemākā; procentu likme, kas mazāka par 0 procentiem, tas ir, negatīvā procentu likme, ietver

pieteicējas pienākumu maksāt procentu maksu Latvijas Bankai.

Par pieteicējas pašlikvidāciju jau 2018.gada februārī un kredītiestādes licences anulēšanu jūlijā tika sniegta

publiski plaši pieejama informācija masu medijos.

Pieteicēja pēc 2018.gada 11.jūlija vairs neglabāja klientu naudas noguldījumus kā kredītiestāde. Pieteicējai

līdzīgi kā jebkuram komersantam bezskaidras naudas līdzekļi bija jāglabā citā kredītiestādē.

Tiesa atzina, ka attiecīgā situācija būtiski atšķiras no situācijas, kad aresta izpildi tiek uzdots veikt kredītiestādei.

Ja pieteicēja nevar darboties kā kredītiestāde, tai var rasties izdevumi saistībā ar bezskaidras naudas līdzekļu

glabāšanu citā kredītiestādē. Tiesa konstatēja, ka pieteicēja nelūdz atlīdzināt izdevumus par laika posmu no

procesa virzītāja lēmumu pieņemšanas 2018.gada 17.maijā un 21.jūnijā līdz 10.jūlijam, kad tā darbojās kā

kredītiestāde.

[4.3] Tiesa atzina par vispārīgi pareizu atbildētājas argumentu, ka pieteicējas pienākuma glabāt naudas līdzekļus

Latvijas Bankā cēlonis ir tās likvidācijas process.

Tiesa atzina, ka apstāklis, ka noziedzīgi iegūti līdzekļi ir izslēdzami no civiltiesiskās apgrozības faktiski nozīmē,

ka tiem ir jāpiemēro īpašs uzskaites un glabāšanas režīms. Šie līdzekļi ir jāpārskaita uz Valsts kasi, lai izslēgtu

līdzekļu turpmāku izmantošanu likvidācijas procesā.

Arestēto naudas līdzekļu izslēgšana no likvidācijas procesa ir nozīmīgu priekšrocību piešķiršana tieši

kriminālprocesa virzītājam likvidācijas procesa ietvaros, jo šādā gadījumā noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskāciju nevar ietekmēt likvidācijas procesa lēmumi saistībā ar naudas līdzekļu sadali starp kreditoriem.

Tieši šī iemesla dēļ šo līdzekļu nodalīšana no likvidācijas procesa ir objektīvi nepieciešama un šādā veidā arī

izpildāma. Turklāt šādā situācijā objektīvi pat ir nepieciešams šos līdzekļus arī pārskaitīt uz Valsts kasi, lai

kontrole par šo līdzekļu saglabāšanu būtu pilnīga.

[4.4] Tiesa atzina, ka mantas, kam uzlikts arests, glabāšanas ilgums ir atkarīgs tikai un vienīgi no

kriminālprocesa ilguma. Tāpat arī vietu, kurā ir jāglabā arestētie naudas līdzekļi, nosaka tieši kriminālprocesa

virzītājs, proti, tieši šīs personas kompetencē ir lemt par to, vai naudas līdzekļi nav pārskaitāmi uz citu bankas

kontu.

Tiesa secināja, ka vienīgā persona, kura var rīkoties ar šiem līdzekļiem, ir procesa virzītājs, savukārt pieteicējai

ir vienīgi pienākums izpildīt procesa virzītāja rīkojumus.

Tiesa kritiski vērtēja tādu tiesību normu interpretāciju, kas ļautu secināt, ka visas tiesības rīkoties ar līdzekļiem

pieder kriminālprocesa virzītājam, bet izdevumus visos gadījumos ir jāuzņemas personai, kurai ir tikai

pienākums izpildīt kriminālprocesa virzītāja lēmumus, bet kurai nav nekādu tiesību izmantot šos līdzekļus savās

interesēs.

Tiesa ņēma vērā, ka Kriminālprocesa likuma normas satur regulējumu, kas piešķir tiesības lemt par naudas

līdzekļu ieskaitīšanu Valsts kasē.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 365.panta trešo daļu, ja tiek uzlikts arests lietām, kuru apgrozība aizliegta ar

likumu, kā arī naudai, to glabāšanas vietu un kārtību nosaka Ministru kabinets. Ministru kabineta 2011.gada

27.decembra noteikumu Nr.1025 “Noteikumi par lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu” (turpmāk –

noteikumi Nr.1025) 62.punkts noteic, ka naudu, ja tai uzlikts arests un to nevar glabāt tās sākotnējā atrašanās

vietā, glabā atbilstoši šo noteikumu II nodaļai. Saskaņā ar noteikumu Nr.1025 II nodaļas 7.2.apakšpunktu naudu,

kura nav jāglabā konkrētajās naudas zīmēs, ieskaita un glabā Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās izmeklēšanas

iestādes deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē.

Primāri Kriminālprocesa likuma 365.panta trešā daļa un noteikumu Nr.1025 62.punkts ir attiecināmi uz skaidras

naudas līdzekļu glabāšanu. Tomēr tas, ka tiesību norma atļauj skaidru naudu pārveidot par bezskaidru naudu un

glabāt Valsts kasē, ļauj secināt arī to, ka vēl jo vairāk šāda norma pieļauj, ka komersanta turējumā esošos

bezskaidras naudas līdzekļus, ja ir paredzēta šo līdzekļu konfiskācija valsts labā, var pārskaitīt uz

Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās izmeklēšanas iestādes deponēto līdzekļu kontu Valsts kasē. Tāpat tiesa vērsa

uzmanību, ka naudas līdzekļu pārskaitīšana uz kontu Valsts kasē ir ātri un vienkārši izpildāma darbība, kas

turklāt izslēdz jebkādu šīs naudas turpmāku civiltiesisko apgrozību.

[4.5] Pāris mēnešus pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, pieteicēja zaudēja tiesības

darboties kā kredītiestāde un visi tās naudas līdzekļi tika novirzīti glabāšanai Latvijas Bankā, savukārt Eiropas

Centrālās bankas Padomes noteiktā procentu likme laika posmā no 2018.gada 11.jūlija līdz 2022.gada

26.jūlijam bija negatīva. Procesa virzītājam bija jāapzinās, ka lēmuma izpilde pieteicējai var radīt izdevumus.

Pieteicēja vairākkārt informēja procesa virzītāju citās līdzīgās lietās, ka tai ir izdevumi saistībā ar

kriminālprocesa ietvaros doto uzdevumu izpildi, un lūdza nodot arestētās mantas glabāšanu citam subjektam.

Tādējādi tiesa nekonstatēja pieteicējas līdzatbildību.

[4.6] Valsts policija nav norādījusi, ka zaudējumu aprēķinā piemērotā metode un matemātiskais aprēķins, kas

norādīts pieteikumā, būtu metodiski vai skaitliski nepareizs. Valsts policija ir iebildusi, ka arestēto naudas

līdzekļu glabāšanas laika posms (beigu datums) ir ievērojami pagarināts (par 1253 dienām) salīdzinājumā ar

datumu, kad stājās spēkā tiesas lēmums, ar kuru arestētie naudas līdzekļi tika atzīti par noziedzīgi iegūtiem,

konfiscēti un ieskaitīti valsts budžetā.

No lietas materiāliem un informācijas Tiesu informācijas sistēmā tiesa konstatēja, ka Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesa 2021.gada 30.martā izskatīja krimināllietu Nr.11816005518 un nolēma arestēto mantu atzīt

par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt. Norādītais tiesas lēmums stājās spēkā 2021.gada 21.maijā. Ar šo

nolēmumu pieteicējai nav uzlikts nekāds tiešs pienākums, tādējādi nav pamatots Valsts policijas apgalvojums,

ka pieteicēja lēmumu varēja izpildīt no tā spēkā stāšanās brīža.

[4.7] Tiesa, ņemot vērā, ka pieteicējas pienākums glabāt arestēto mantu neizriet no pieteicējas likvidācijas

procesa, bet gan no kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem, kuri arī ir galvenais faktors, kas nenovēršami

radījis šos izdevumus, secināja, ka pieteicējai ir radušies izdevumi 5116,13 euro saistībā ar kriminālprocesā

Nr.11816005518 uzliktā aresta izpildi, nodrošinot tās glabāšanu.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 20.marta spriedumu Valsts policija iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā norādīts šāds pamatojums.

[5.1] Pirms kriminālprocesā tika pieņemti lēmumi par aresta uzlikšanu mantai, pieteicēja uzņēmās

līgumsaistības apmaksāt negatīvās procentu likmes. Pieteicējai izdevumi ir radušies nevis ar brīdi, kad valsts

attiecīgai mantas daļai uzlika arestu, bet gan brīdī, kad tika pieņemts lēmums par kredītiestādes licences

anulēšanu.

Pieteicējas izdevumi ir tiešā cēloņsakarībā ar pieteicējas kredītiestādes licences anulēšanu 2018.gada 11.jūlijā,

un pieteicēja noslēdza naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus.

[5.2] Arestētie līdzekļi netika glabāti Latvijas Bankā, tiem nevarēja piemērot negatīvās procentu likmes un

pieteicēja to neapmaksāja atbilstoši starp pieteicēju un Latvijas Banku noslēgto līgumu noteikumiem. Tiesa

nepārbaudīja apstākli, kāpēc līdzekļi tika pārskaitīti no cita konta citā kredītiestādē (/nosaukums B/), ja

pieteicēja savu prasījumu pamatā sasaista ar Latvijas Banku.

[5.3] Visa pieteicējas manta, nevis tikai kriminālprocesā arestētā manta, glabāta pieteicējas kontā Latvijas Bankā

saskaņā ar noslēgto līgumu un ievērojot Kredītiestāžu likuma 139.8panta regulējumu.

[5.4] No pieteicējas darbības pārskatiem izriet, ka likvidācijas izdevumos iekļauti arī naudas un finanšu

instrumentu glabāšanas izdevumi. Tādējādi naudas un finanšu instrumentu glabāšanas izdevumi ir pieteicējas

likvidācijas izdevumi.

[5.5] Tikai nelikvidēta kredītiestāde var piesaistīt noguldījumus, sniegt finanšu pakalpojumus, slēgt finanšu

darījumus un īstenot kredītiestādei raksturīgu komercdarbību, kas vērsta uz peļņas gūšanu. Likvidējamā

kredītiestāde gūt peļņu nevar. Brīdī, kad stājās spēkā lēmums par pašlikvidāciju, nevis lēmums par aresta

uzlikšanu mantai, likvidējamā kredītiestāde zaudēja spēju veikt bankām raksturīgo efektīvu mantas uzturēšanu.

[5.6] Tiesa nepamatoti atsaucās uz noteikumu Nr.1025 7.2.apakšpunktu un 62.punktu. Iestāde nevar noteikt

bezskaidras naudas līdzekļu glabāšanu Valsts kasē, ja to nenoteic ne Kriminālprocesa likuma 365.panta trešā

daļa, ne minētie noteikumi.

[5.7] Subjekts, kuram ar tiesas spriedumu varētu tikt uzlikts pienākums no valsts budžeta līdzekļiem atlīdzināt

pieteicējas uzrādītos izdevumus, ir Latvijas Republika, nevis iestāde.

[6] Pieteicēja paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda šādus apsvērumus.

[6.1] Pirmās instances tiesas spriedums nesatur secinājumu, ka naudas līdzekļi 5116,13 euro būtu uzskatāmi par

noguldījumu un kredītiestādes jeb pieteicējas mantu.

[6.2] Kriminālprocesa likums un uz tā pamata izdotie noteikumi Nr.754 noteic valsts pienākumu atlīdzināt

izdevumus saistībā ar arestētās mantas glabāšanu neatkarīgi no šādas arestētās mantas juridiskā statusa.

[6.3] Pieteicējas darbības pārskati saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 134.panta otro daļu satur ziņas par pieteicējas

izdevumiem attiecīgajā pārskata periodā. Pienākums norādīt šos izdevumus pieteicējas pārskatos izriet no

normatīvā regulējuma. Ne Kriminālprocesa likums, ne noteikumu Nr.754 11.punkts nesatur norādi, ka obligāts

priekšnosacījums šādu izdevumu atlīdzināšanai no valsts līdzekļiem būtu šādu izdevumu īpaša uzskaite

pieteicējas finanšu pārskatos vai cita veida darbības pārskatos.

[6.4] Pat tad, ja kredītiestāde, veicot kreditora prasījuma pārbaudi, konstatētu, ka tās kontā esošie naudas

līdzekļi, iespējams, ir iegūti noziedzīgā ceļā, kredītiestādei nerastos aizliegums izmaksāt attiecīgam kreditoram

piekrītošos naudas līdzekļus. Aizliegumu izmaksāt kreditoram piekrītošus naudas līdzekļus rada tikai lēmums

par aresta piemērošanu naudas līdzekļiem. Tieši pieteicējas klientu mantai piemērotais arests ir tas, kas liedza

pieteicējai attiecīgos naudas līdzekļus izmaksāt kreditoram un attiecīgi arī radīja ar šo naudas līdzekļu glabāšanu

saistītos izdevumus.

[6.5] Likvidācijas process pats par sevi nav galvenais un vienīgais cēlonis, kas būtu radījis arestētās mantas

glabāšanas izdevumus. Tieši kriminālprocesa ietvaros pieņemtais lēmums par aresta piemērošanu ir tiešs cēlonis

tam, ka likvidācijas stadijā esošai kredītiestādei radās ar arestētās mantas glabāšanu saistīti izdevumi.

[6.6] Arestētās mantas glabāšanas vietas noteikšana ir valsts (procesa virzītāja personā) prerogatīva. Ja tiktu

uzskatīts, ka arestēto finanšu līdzekļu glabāšana pie pieteicējas nav ekonomiski izdevīga vai racionāla, valstij

bija visas iespējas un arī pienākums noteikt arestētajiem finanšu līdzekļiem citu glabāšanas vietu, taču valsts

uzdevums – glabāt arestēto mantu – noteikts tieši pieteicējai.

[6.7] Pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošana nerada valstij zaudējumus, jo šos izdevumus valsts var

piedzīt no noziedzīgajā nodarījumā vainīgajām personām.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus un lietas dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka Valsts policijas apelācijas sūdzība ir nepamatota un pieteikums ir apmierināms.

[8] Izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu un apelācijas sūdzības argumentus,

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi identificējusi strīdus jautājumu un

izvērtējusi iesniegtos pierādījumus, kā arī pareizi piemērojusi tiesību normas. Administratīvā apgabaltiesa

saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai.

Papildus par Valsts policijas apelācijas sūdzību apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[9] Valsts policija apelācijas sūdzībā turpina uzturēt argumentu, ka pieteicējas izdevumi saistībā ar arestētās

mantas glabāšanu Latvijas Bankā nav uzskatāmi par kriminālprocesuālajiem izdevumiem, bet gan izdevumiem,

kas saistīti ar pieteicējas kā kredītiestādes likvidāciju. Apgabaltiesa šos iebildumus noraida kā nepamatotus.

Jautājums par kriminālprocesuālo izdevumu veidiem un to atlīdzināšanu ir atrunāts Kriminālprocesa likuma

367.pantā. Tā šī panta pirmās daļas punktos ir sniegts izdevumu veidu uzskaitījums, cita starpā 8.punktā

likumdevējam nosakot, ka procesuālie izdevumi ir citi izdevumi, kas radušies kriminālprocesā. Panta otrā daļa

noteic, ka šā panta pirmajā daļā minētos procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem Ministru kabineta

noteiktajā apmērā un kārtībā.

Noteikumos Nr.754 ir noteikta kārtība, kādā pēc ieinteresētās personas lūguma tai atlīdzina lietisko pierādījumu

glabāšanas un pārvietošanas izdevumus, kā arī citus izdevumus, kas radušies kriminālprocesā. Noteikumu

3.punkts noteic, ka izdevumus atlīdzina izmeklēšanas iestāde, prokuratūra, tiesa vai iestāde, kas administrē

tiesas budžetu, no valsts budžetā šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem, pamatojoties uz procesa virzītāja

apstiprinātu personas iesniegumu un tam pievienotajiem izdevumus apliecinošajiem dokumentiem, ja šajos

noteikumos nav noteikts citādi. Šādu strīdu gadījumā, kā to pamatoti ir norādījusi pirmās instances tiesa, lai

konstatētu atlīdzināmu ar kriminālprocesu saistītu izdevumu esību, ir jānoskaidro apstākļu kopums par to, vai ir

bijis konkrēts procesa virzītāja lēmums (uzdevums personai), vai persona ir izpildījusi tai doto uzdevumu un vai

tā rezultātā personai ir radušies izdevumi pieteikumā norādītajā apmērā (sk. Senāta 2022.gada 15.decembra

lēmuma lietā Nr.SKA-1096/2022, ECLI:LV:AT:2022:1215.SKA109622.4.L, 9.punktu, 2022.gada 29.decembra

lēmuma lietā Nr.SKA-1100/2022, ECLI:LV:AT:2022:1229.SKA110022.4.L, 7.punktu).

Pirmās instances tiesas sniegtā novērtējuma ietvaros ir pārbaudīta gan attiecīgā procesa virzītāja lēmuma esība,

šī lēmuma savlaicīga un pilnīga izpilde, kā arī tas, ka lēmuma izpildes procesā pieteicēja ir cietusi mantisku

pametumu negatīvās procentu likmes dēļ, kas ir atzīstami par izdevumiem, kas radušies kriminālprocesā.

[10] Apgabaltiesa noraida kā nepamatotus Valsts policijas argumentus, ka strīdus izdevumi nav cēloņsakarīgi

saistīti ar kriminālprocesā uzlikto pienākumu izpildi, bet ir saistīti ar pieteicējas likvidācijas procesu, kura

ietvaros izdevumus ir jāsedz pašai pieteicējai.

Lietā nav strīda, ka pieteicējai 2018.gada 11.jūlijā tika anulēta kredītiestādes licence un pieteicēja noslēdza

naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas attiecīgi radīja izdevumus. Tomēr šo

izdevumu cēloņsakarības vērtējumā būtiski ir tas, ka darbības ar arestētajiem līdzekļiem noteica procesa

virzītāja lēmums, bet šī lēmuma izdošanas brīdī pieteicēja vairs nebija tiesīga darboties kā kredītiestāde.

Senāts līdzīgā lietā ir atzinis, ja lēmums par mantas arestu ierobežo pieteicējas rīcību ar arestēto mantu un

pieteicēja arestētos bezskaidras naudas līdzekļus var tikai turpināt glabāt, bet tai nav iespēju ar šiem līdzekļiem

rīkoties, tieši lēmums par mantas arestu bija tas, kas šādu glabāšanu uz noteiktu laiku padarīja par pieteicējas

pienākumu. Attiecīgi izdevumi par šādu līdzekļu glabāšanu vairs nav uzskatāmi par likvidācijas izdevumiem,

bet gan par izdevumiem, kas radušies, izpildot lēmumu pa mantas arestu (sk. Senāta 2025.gada 30.jūnija

sprieduma lietā Nr.SKA-230/2025, ECLI:LV:AT:2025:0630.A420248322.12.S, 9.punktu).

No minētā secināms, ka tieši kriminālprocesa ietvaros uzdotā pienākuma izpilde noteica pieteicējas rīcību ar

šiem naudas līdzekļiem. Tādējādi pieteicējas izdevumu, kas radušies saistībā ar šo naudas līdzekļu glabāšanu,

segšanas pienākums ir nedalāmi saistīts ar kriminālprocesa ietvaros uzlikto pienākumu, nevis ar citiem

apstākļiem.

Mantas, kurai uzlikts arests, glabāšanas ilgums ir atkarīgs no kriminālprocesa ilguma, un arī vietu, kur jāglabā

arestētie naudas līdzekļi, noteic kriminālprocesa virzītājs ar attiecīgu lēmumu. Kriminālprocesa virzītāja

kompetencē ir lemt par to, vai naudas līdzekļi būtu jāpārskaita uz citu banka kontu.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējai bija pienākums izpildīt ar kriminālprocesa virzītāja 2018.gada

17.maija un 21.jūnija lēmumiem noteikto pienākumu, nevis izvērtēt tos apstākļus, kas pirms lēmumu (par

arestētās mantas glabāšanu) pieņemšanas bija jāvērtē kriminālprocesa virzītājam, tostarp, vai pieteicējai (kā

kredītiestādei) ir iespēja glabāt arestētos naudas līdzekļus, vai pieteicējai (kā kredītiestādei) ir tiesības to darīt.

Kriminālprocesa virzītājs ir kompetentā amatpersona, kura var rīkoties ar arestētajiem naudas līdzekļiem, proti,

pieņemt lēmumus par šo naudas līdzekļu glabāšanu (vietu un ilgumu), un kompetentās amatpersonas

pienākumos ir arī izvērtēt, vai attiecīgo lēmumu izpildes rezultātā valstij būs jāatlīdzina izdevumi saistībā ar

arestētās mantas glabāšanu.

[11] 2018.gada 11.jūlijā Eiropas Centrālā banka pieņēma lēmumu par pieteicējas kredītiestādes licences

anulēšanu. Savukārt Latvijas Banka izbeidza pieteicējas dalību maksājumu sistēmā TARGET2-Latvija un

pieteicējas kontu atlikums TARGET2-Latvija sistēmā tika pārskaitīts uz Latvijas Bankā ārpus TARGET2-

Latvija sistēmas atvērtu kontu (uzskaites kontu). Minēto procesu rezultātā pieteicēja zaudēja tiesības sniegt

Kredītiestāžu likumā noteiktos finanšu pakalpojumus, tai skaitā tiesības piedalīties kredītiestāžu darbības

nodrošināšanai nepieciešamajās maksājumu sistēmās. Līdz ar to pieteicējas kā kredītiestādes infrastruktūra –

organizēta norēķinu kontu sistēma – pārstāja eksistēt un nebija izmantojama. Pieteicēja pēc norādītā datuma

vairs neglabāja klientu naudas noguldījumus kā kredītiestāde, tai līdzīgi kā citiem komersantiem bezskaidras

naudas līdzekļi bija jāglabā citā kredītiestādē, tādēļ tā 2018.gada 18.jūlijā noslēdza līgumu un vienojās par

uzskaites kontā esošo pieteicējas naudas līdzekļu glabāšanu Latvijas Bankā.

Lai gan pieteicējas pienākums glabāt naudas līdzekļus citā kredītiestādē ir saistīts ar tās likvidācijas procesu,

tomēr izskatāmās lietas apstākļos izšķiroši ir tas, ka darbības ar šiem līdzekļiem ietekmēja tieši procesa virzītāja

pieņemtā lēmuma izpilde.

Ar lēmumu par aresta uzlikšanu mantai šī manta vienlaicīgi tiek identificēta kā, iespējams, noziedzīgi iegūta

manta. Senāta judikatūrā ir norādīts, ka, ievērojot cilvēktiesību dokumentos nostiprinātās vērtības, valstij ir

pienākums aizsargāt cilvēkus no noziedzīgām darbībām. Tas savukārt ir saistīts ar valsts tiesībām likumā noteikt

negodīgi, vēl jo vairāk – noziedzīgi iegūta īpašuma atsavināšanu tiesas ceļā. Tātad valstij, risinot

krimināltiesiskās attiecības, viens no uzdevumiem un arī viena no tiesībām ir izņemt no apgrozības noziedzīgi

iegūto mantu. Situācijā, kad noziedzīgi iegūta manta nav jāatdod īpašniekam vai likumīgam valdītājam, šī

manta ir konfiscējama valsts labā (sk. Senāta 2020.gada 17.septembra lēmuma lietā Nr.SPC-27/2020,

ECLI:LV:AT:2020:0917.C30768819.4.L, 12.1.punktu).

Minētais nozīmē, ka ar procesa virzītāja lēmumu par aresta uzlikšanu mantai tā pēc būtības tika izslēgta no

civiltiesiskās apgrozības, kas nozīmē, ka šiem līdzekļiem bija jāpiemēro īpašs uzskaites un glabāšanas režīms.

Tieši kriminālprocesa ietvaros pieņemtā lēmuma par naudas līdzekļu arestu izpilde atbilstoši tiesību normām

objektīvi pieprasa, lai šie naudas līdzekļi tiktu vērtēti kā līdzekļi, kas ir nodalāmi no likvidācijas procesa. Tātad

pieteicējai faktiski nebija nekādu tiesību šos līdzekļus izmantot likvidācijas procesā, bija tikai kriminālprocesā

uzlikts pienākums tos glabāt. Līdz ar to tieši kriminālprocesa ietvaros uzdotā pienākuma izpilde arī nosaka

rīcību ar šiem līdzekļiem un pieteicējai, lai nodrošinātu procesa virzītāja uzdevumu – glabāt arestētos naudas

līdzekļus, bija neizbēgami jāsedz arī šo naudas līdzekļu glabāšanas izdevumi. Turklāt šie apstākļi bija zināmi

gan Valsts policijai, gan procesa virzītājam, jau nosūtot pieteicējai izpildei kriminālprocesā pieņemtos lēmumus

par arestēta uzlikšanu mantai.

Apgabaltiesas ieskatā, konkrētajos apstākļos procesa virzītājam bija pienākums īpaši rūpīgi apsvērt jautājumu

par to, kam nodot glabāšanai arestētos naudas līdzekļus. Piemēram, noteikumu Nr.1025 62.punkts kopsakarā ar

7.2.apakšpunktu noteic, ka arestēto naudu, kura nav jāsaglabā konkrētajās naudas zīmēs, ieskaita un glabā

Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās izmeklēšanas iestādes deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē. Taču procesa

virzītājs uzlika pienākumu glabāt arestētos naudas līdzekļus pieteicējai. Tādējādi tieši kriminālprocesa ietvaros

pieteicējai uzliktais pienākums glabāt arestētos naudas līdzekļus cēloņsakarīgi radīja strīdus izdevumus.

[12] Apgabaltiesa par nepamatotu atzīst Valsts policijas iebildumu, ka pieteicējai arī bez aresta uzlikšanas nebija

tiesību izmaksāt kreditoram pienākošo maksājumu, jo līdzekļu izmaksa nebūtu pieļaujama.

Apgabaltiesa norāda, ka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršanas likuma 32.panta pirmā daļa noteic, ka likuma subjekts pieņem lēmumu par atturēšanos no darījuma

veikšanas, ja darījums saistīts vai ir pamatotas aizdomas, ka tas saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju

vai terorisma un proliferācijas finansēšanu, vai ir pamatotas aizdomas, ka līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti

noziedzīga nodarījuma rezultātā vai saistīti ar terorisma un proliferācijas finansēšanu vai šā noziedzīgā

nodarījuma mēģinājumu. Panta otrā daļa noteic, ka likuma subjekts par atturēšanos no darījuma veikšanas

nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā, ziņo Finanšu izlūkošanas dienestam atbilstoši šā likuma

prasībām.

Tātad pieteicēja saskaņā ar šīm normām var tikai norādīt tiesībsargājošajām iestādēm uz iespējami aizdomīgiem

līdzekļiem un īslaicīgi ierobežot izmaksu. Savukārt turpmākā procesa virzība ir Finanšu izlūkošanas dienesta un

pēc tam kriminālprocesu virzošās iestādes kompetence. Savukārt tas, vai pieteicēja ir vai nav veikusi

pietiekamus pasākumus, lai uzraudzītu un novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, jāvērtē cita procesa

ietvaros, tādēļ šajā lietā minētais apsvērums nevar būt par pamatu, lai liegtu pieteicējai tiesības uz procesuālo

izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar arestētās mantas glabāšanu.

[13] Apelācijas sūdzībā atbildētāja uzsver, ka arestētā manta, glabājās pieteicējas kontā Latvijas Bankā saskaņā

ar Kredītiestāžu likuma 139.8panta regulējumu.

Minētais apsvērums ir kļūdains.

Kredītiestāžu likuma 139.8pants noteic, ka kredītiestādes likvidators ir tiesīgs turēt likvidējamās kredītiestādes

naudas līdzekļus, tai skaitā likvidācijas procesā atgūtos naudas līdzekļus, likvidējamās kredītiestādes euro kontā

Latvijas Bankā saskaņā ar Latvijas Bankas kontu apkalpošanas nosacījumiem, kas paredzēti kontu apkalpošanas

līgumā, kuru likvidējamā kredītiestāde noslēgusi ar Latvijas Banku. Tikai likvidators ir tiesīgs šajā kontā

ieskaitīt naudas līdzekļus no likvidējamās kredītiestādes konta dalībvalsts kredītiestādē un pārskaitīt no šā konta

naudas līdzekļus uz likvidējamās kredītiestādes kontu dalībvalsts kredītiestādē. Likvidatoram ir tiesības turēt

skaidru naudu kasē tādā apjomā, kāds nepieciešams likvidācijas procesa kārtējo izdevumu segšanai.

Sākotnēji pamats likvidējamajai kredītiestādei turēt naudas līdzekļus Latvijas Bankā bija nevis minētā tiesību

norma, bet pieteicējas un Latvijas Bankas panāktā vienošanās, kuras noslēgšanas nepieciešamība izrietēja no

apstākļa, ka pieteicēja pati vairs nebija tiesīga darboties kā kredītiestāde, bet citās kredītiestādes pieteicējai visus

naudas līdzekļus nebija iespējams turēt. Savukārt ar minēto regulējumu šāds risinājums, ka likvidējamās

kredītiestādes naudas līdzekļi tiek turēti kontā Latvijas Bankā saskaņā ar Latvijas Bankas kontu apkalpošanas

nosacījumiem, tika normatīvi nostiprināts. Turklāt apstāklis, ka pieteicēja iniciējusi likuma grozījumus, kas

vērsti uz likvidatora tiesību turēt likvidējamās kredītiestādes naudas līdzekļus Latvijas Bankā skaidru noteikšanu

tiesību normās, neietekmē tiesas secinājumus izskatāmajā lietā, kad tiek vērtēta situācija, kad kriminālprocesa

virzītājam, uzliekot arestu naudas līdzekļiem, tie faktiski tiek izslēgti no kredītiestādes likvidācijas procesa, bet

likvidējamai kredītiestādei (likvidatoram) ir jānodrošina to glabāšana.

[14] Pārbaudot lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējas prasītais atlīdzinājums atbilst tās

faktiskajiem izdevumiem, kas radušies saistībā ar arestētās naudas glabāšanu. Proti, ar 2018.gada 17.maija

lēmumu kriminālprocesā Nr.11816005518 tika uzlikts arests pieteicējas klienta /persona A/ līdzekļiem kopā 442

567,73euro (lietas 58.–59.lapa), ar 2018.gada 17.maija lēmumu tika uzlikts arests pieteicējas klientes /persona

B/ līdzekļiem kopā 103 440,05euro (lietas 60.–61.lapa), ar 2018.gada 21.jūnija lēmumu uzlikts arests

pieteicējas klienta /persona C/ līdzekļiem 42 248,24euro (lietas 69.–70.lapa), ar 2018.gada 21.jūnija lēmumu

uzlikts arests pieteicējas klienta /persona D/ līdzekļiem 15 751,95euro (lietas 71.–72.lapa), ar 2018.gada

21.jūnija lēmumu kriminālprocesā Nr.11816005518 uzlikts arests pieteicējas klienta /persona E/ līdzekļiem

1497,45euro (73.–74.lapa).

Lietā nav strīda, ka laika posmā no 2020.gada 10.jūlija līdz 2022.gada 27.jūlijam Eiropas Centrālās bankas

Padomes noteiktā noguldījumu iespējas procentu likme bija negatīva (–0,5 procenti). Lietā nav arī apstrīdēts

fakts, ka pieteicējas noslēgtais līgums par naudas glabāšanu Latvijas Bankā paredzēja pienākumu maksāt

negatīvo noguldījumu iespējas procentu likmi (lietas 98.–99.lapa). Savukārt Latvijas Banka ir apstiprinājusi, ka

ir norakstījusi no pieteicējas kontiem negatīvos procentus (lietas 95.lapa).

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa atzīst, ka lietā prasītais procesuālo izdevumu atlīdzinājums 5116,13 euro

atbilst pieteicējas faktiskajiem izdevumiem, glabājot procesa virzītāja uzdevumā kriminālprocesā

Nr.11816005518 arestēto mantu Latvijas Bankā no 2018.gada 22.maija līdz 2021.gada 26.oktobrim. Līdz ar to ir

konstatējami priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga administratīvā akta izdošanai.

[15] Valsts policija apelācijas sūdzībā norāda, ka apstāklis, ka pieteicēja, izpildot Valsts ieņēmumu dienesta

rīkojumu par naudas līdzekļu pārskaitīšanu uz Valsts kasi, maksājumu veica no norēķinu konta /nosaukums B/,

rada šaubas par to, ka arestētie līdzekļi netika glabāti Latvijas Bankā un secīgi tiem nevarēja piemērot negatīvās

procentu likmes.

Pieteicēja rakstveida paskaidrojumā pamatoti norāda, ka Valsts ieņēmumu dienesta 2021.gada 27.septembra

rīkojuma (lietas 105.–106.lapa) izpildes brīdī uz pieteicējas naudas līdzekļu glabāšanu Latvijas Bankā bija

attiecināms 2020.gada 6.jūlijā starp pieteicēju un Latvijas Banku noslēgtais līgums “Par norēķinu konta

apkalpošanu” Nr.LB-07/2020/172. Saskaņā ar minētā līguma 2.punkta noteikumiem pieteicējai bija tiesības

veikt naudas līdzekļu pārskaitīšanu no pieteicējai atvērtiem kontiem Latvijas Bankā tikai uz citiem pieteicējai

atvērtajiem kontiem citās kredītiestādēs (lietas 101.lapa). Apgabaltiesa konstatē, ka līgums neparedzēja

pieteicējai tiesības veikt tiešu maksājumu no pieteicējai atvērtiem kontiem Latvijas Bankā uz Valsts kasi.

Tādējādi apstāklis, ka pieteicēja maksājuma veikšanai izmantoja norēķinu kontu /nosaukums B/, nenozīmē, ka

arestētā manta netika glabāta Latvijas Bankā.

[16] Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesas sprieduma rezolutīvā daļa neatbilst

pieteikuma priekšmetam un ir kļūdaini noteikts subjekts, kuram var tikt uzdots pienākums atlīdzināt

zaudējumus.

Prasījuma priekšmets lietā ir labvēlīga administratīvā akta izdošana, ar kuru pieteicējai tiktu atlīdzināti

kriminālprocesuālie izdevumi 5116,13 euro. Atbildētāja šajā lietā ir Latvijas Republika. Savukārt saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 34.panta otro daļu atbildētāja pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa

attiecīgu rīcību, kas konkrētajā gadījumā ir Valsts policija.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 254.panta pirmo daļu, ja pieteikumu par administratīvā akta izdošanu

tiesa atzīst par pamatotu, tā uzdod iestādei izdot attiecīgu administratīvo aktu. Savukārt saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 254.panta otro daļu tiesa spriedumā nosaka administratīvā akta saturu un

izdošanas termiņu, ja iestādei vairs nav jāizdara lietderības apsvērumi.

No šīs tiesību normas ir secināms, ka tiesa uzliek pienākumu konkrētai iestādei izdot attiecīgu administratīvo

aktu par izdevumu segšanu. Šajā lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē ir pieaicināta iestāde – Valsts

policija. Līdz ar to arī sprieduma rezolutīvajā daļā tiesa uzdod tieši Valsts policijai izdot konkrēta satura

administratīvo aktu.

[17] Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmā daļa noteic, ja pieteikums pilnībā vai daļā apmierināts,

tiesa (tiesnesis) piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja 2023.gada 21.novembrī ir samaksājusi valsts nodevu 30 euro par lietas

ierosināšanu tiesā (lietas 11.lapa). Ņemot vērā, ka pieteicējas pieteikums ir pilnībā apmierināts, tad no Latvijas

Republikas par labu pieteicējai piespriežama tās samaksātā valsts nodeva.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 “Kārtība, kādā administratīvajā lietā

iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu

atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā

minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta

atbildētāja pusē. Minēto noteikumu 14.punkts noteic, ka pēc tam, kad stājies spēkā tiesas nolēmums, kurā ir

paredzēta valsts nodevas atlīdzināšana, pieteicējs iesniedz iestādē, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi

pieaicināta atbildētāja pusē, iesniegumu par valsts nodevas atlīdzināšanu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

apmierināt /nosaukums A/ pieteikumu;

uzlikt pienākumu Valsts policijai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas atlīdzināt /nosaukums

A/ kriminālprocesuālos izdevumus 5116,13euro, kas radušies kriminālprocesā Nr.11816005518;

piespriest no Latvijas Republikas par labu /nosaukums A/ (reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/) tās samaksāto

valsts nodevu 30euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese Tiesnese Tiesnesis

D.Lubāne

I.Juhņeviča-

Knoka

O.Priedītis