Legislator Case Law & Legislation
A420224821 / SKA-0033-25 ECLI:LV:AT:2025:0923.A420224821.12.S AI generated

Supreme Court allows pension recalculation by correcting insurance period calculation for pre-15-year work in Soviet farms.

Case Number A420224821 / SKA-0033-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia overturned the Regional Administrative Court's decision to deny a pension recalculation based on work performed in a Soviet farm before age 15. The applicant argued that work in a Soviet farm should count as insurance period, while the Regional Court incorrectly distinguished it from collective farms. The Court ruled that the specific regulation excluding pre-15-year work in Soviet farms was invalid because the relevant law allowed employment at that age, thus permitting the pension recalculation.

Legislator headnote

AI generated

s. 129.1(1)1, 348(1)2, 351 of the Administrative Procedure Law; The Supreme Court held that administrative bodies must apply the correct legal basis for calculating insurance periods and cannot arbitrarily exclude periods of employment where the underlying law permitted such employment.

Keywords

AI generated
pension recalculation insurance period calculation Soviet farm employment pre-15-year work administrative review statutory interpretation social security law

Cited Legislation

AI generated
Administrative Procedure Law s. 129.1(1)1
Administrative Procedure Law s. 348(1)2
Administrative Procedure Law s. 351
Law on State Pensions transitional provisions s. 1
Law on State Pensions transitional provisions s. 2.1
organizācijās un uzņēmumos. 20.1.apakšpunkts paredz, ka šo darbu pierāda, pamatojoties uz dokumentiem, kuri
Cabinet of Ministers Decree No. 165 s. 20.1
organizācijās un uzņēmumos. 20.1.apakšpunkts paredz, ka šo darbu pierāda, pamatojoties uz dokumentiem, kuri
Labour Code of the Latvian SSR s. 180
Law on the Privatization of Agricultural Enterprises and Fishermen's Cooperatives

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2025:0923.A420224821.12.S

Lieta Nr. A420224821, SKA-33/2025

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025.gada 23.septembrī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Līvija Slica, senatori Jānis Pleps un Ieva Višķere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par

labvēlīgāka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras administratīvā akta izdošanu, sakarā ar Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 8.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /Persona A/ lūdza Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk – aģentūra) pārrēķināt

invaliditātes pensiju sakarā ar apdrošināšanas stāža papildināšanu, pamatojoties uz Ventspils zonālā valsts arhīva

2021.gada 29.jūnija izziņu Nr. VeZVA‑6.2.1/7831 (turpmāk – arhīva izziņa) par pieteicējas darbu padomju

saimniecībā „/Nosaukums/” no 1976. līdz 1981.gadam.

Pamatojoties uz likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punktu un 2.1punktu, Ministru kabineta

2002.gada 23.aprīļa noteikumu Nr. 165 „Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība”

(turpmāk – noteikumi Nr. 165) 20.1.apakšpunktu un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Darba likumu

kodeksa (turpmāk – Darba likumu kodekss), kas regulēja darba tiesiskās attiecības strīdus periodā, 180.pantu,

aģentūra ar 2021.gada 20.jūlija lēmumu Nr. 21/1674361 pieteicējas apdrošināšanas stāžā ieskaitīja darbu skolas

vasaras brīvlaikā pēc 15 gadu sasniegšanas (1980. un 1981.gadā), bet neieskatīja arhīva izziņā norādīto darbu pirms

15 gadu vecuma sasniegšanas (no 1976.gada līdz 1979.gadam), jo pieteicēja nav strādājusi kolhozā (kolektīvajā

saimniecībā), bet gan padomju saimniecībā (sovhozā).

Nepiekrītot tam, ka apdrošināšanas stāžā nav ieskaitīti tie mēneši, kad pieteicēja ir strādājusi skolas vasaras

brīvlaikā pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas, pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja. Ar aģentūras 2021.gada

27.augusta lēmumu Nr. 21/21/2029060 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

[2] Pieteicēja nepiekrita pārsūdzētajam lēmumam un vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka

administratīvā akta par invaliditātes pensijas pārrēķinu, ieskaitot pieteicējas apdrošināšanas stāžā darbu skolas

vasaras brīvlaikā padomju saimniecībā „/Nosaukums/” no 1976 . līdz1979.gadam, izdošanu.

[3] Administratīvā apgabaltiesa ar 2022.gada 8.decembra spriedumu apmierināja pieteicējas pieteikumu.

Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un pamatoja spriedumu ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[3.1] Arhīva izziņa apliecina, ka pieteicēja skolas vasaras brīvlaikos strādāja padomju saimniecībā

„/Nosaukums/”.

[3.2] No likumā „Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” (bija spēkā līdz

2005.gada 1.janvārim) lietotajiem terminiem, kā arī 3.panta secināms, ka valsts lauksaimniecības uzņēmumi,

tostarp padomju saimniecības, savās tiesībās un statusā tika pielīdzināti kolhoziem – šo uzņēmumu manta tika

pielīdzināta kolhoza mantai, šajos uzņēmumos strādājošajiem tika piemērots kolhoza biedra statuss un minēto

personu kopsapulce tika noteikta par privatizējamā valsts lauksaimniecības uzņēmuma augstāko lēmējinstitūciju.

Praktiskās atšķirības lauksaimniecības uzņēmumu vadībā, uzbūvē un ražošanas organizēšanā nebija

būtiskas. Ja atšķirības starp kolhoziem un padomju saimniecībām darba algas aprēķināšanā un citos aspektos

pastāvēja pēc 1949.gada kolektivizācijas, laika gaitā tās samazinājās un praktiski izzuda. Pēc šādiem apsvērumiem

vadījās arī Latvijas Republikas Augstākā Padome un valdība pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas

1990.gadā, izstrādājot lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likumus. Visas kopsaimniecības tika pārveidotas

statūtsabiedrībās un privatizētas pēc vieniem noteikumiem.

To, ka atšķirības starp kolhoziem un padomju saimniecībām laika gaitā mazinājās un praktiski izzuda,

apliecina arī izmaiņas padomju saimniecības „/Nosaukums/” struktūrā, kad tai laika gaitā gan pievienojās kolhozi,

gan atdalījās. Arī Latvijas Nacionālā arhīva fonda (LV‑LNA‑VENAF365) administratīvajā vēsturē valsts

saimniecība „/Nosaukums/” tiek minēta gan kā Talsu rajona kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvalde,

gan kā Talsu rajona Lauksaimniecības ražošanas pārvalde, gan kā Talsu rajona Lauksaimniecības apvienība un

Talsu rajona Agrorūpnieciskā apvienība.

[3.3] Ar Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra spriedumu lietā Nr. 2007-04-03 atzīts, ka noteikumu Nr. 165

2.punkta vārdi un skaitļi „(bet ne agrāk kā no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, izņemot šo

noteikumu 40.punktā norādīto gadījumu)” ir neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)

64.pantam un spēkā neesoši no to pieņemšanas brīža. Satversmes tiesa arī norādīja, ka apstrīdētā norma ierobežo

Satversmes 109.pantā ietvertās pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, jo liedz apdrošināšanas periodā ieskaitīt

faktisko (reālo) darba periodu, kurā persona bija nodarbināta pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas.

Ņemot vērā minēto, 2008.gada 1.martā spēkā stājās grozījumi noteikumos Nr. 165, 28.2.apakšpunktu

izsakot šādā redakcijā: „Personām, kuras strādājušas kolhozā, nebūdamas kolhoza biedri vai nesasniedzot vecumu,

kādā varēja kļūt par kolhoza biedru, apdrošināšanas periodu veido faktiski nostrādātais laiks: mēneši, kuros

reģistrētas izstrādes dienas vai saņemts atalgojums, vai nostrādāto dienu skaits gadā. Ja persona ir strādājusi uz

darba līguma pamata, apdrošināšanas periodu nosaka tāpat kā personām, kuras strādājušas uzņēmumos, iestādēs un

organizācijās.”

Noteikumu Nr. 165 28.2.apakšpunkts un 34.punkts atļauj personām apdrošināšanas stāžā ieskaitīt darbu ne

tikai kolhozā, bet arī darbu lauku saimniecībā, kas veikts līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai, ja vien ir dokuments,

kas pierāda faktiski nostrādāto laiku.

[3.4] Ar likuma „Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” 3.pantu kolhoza

biedra statuss tika piemērots arī valsts lauksaimniecības uzņēmumos strādājošajiem, tātad arī padomju saimniecībās

jeb sovhozos strādājošiem.

Arhīva izziņa apliecina, ka pieteicēja pirms 15 gadu sasniegšanas ir strādājusi padomju saimniecībā

„/Nosaukums/” un viņai aprēķināta samaksa par darbu. Tā kā noteikumu Nr. 165 28.2.apakšpunkts noteic, ka

personām, kuras strādājušas kolhozā, nesasniedzot vecumu, kādā varēja kļūt par kolhoza biedru, apdrošināšanas

periodu veido faktiski nostrādātais laiks, proti, mēneši, kuros reģistrētas izstrādes dienas, atzīstams, ka minētais

periods ir ieskaitāms pieteicējas apdrošināšanas stāžā.

Noteikumu Nr. 165 7.punkts noteic: ja dokumentā, kas apliecina apdrošināšanas perioda ilgumu, ziņas ir

nepilnīgas, par apdrošināšanas perioda sākuma vai beigu datumu uzskata attiecīgā mēneša piecpadsmito datumu, ja

norādīts gads un mēnesis bez datuma.

Tā kā arhīva izziņā norādīts mēnesis bez datuma, pieteicējas apdrošināšanas stāžā ieskaitāmi periodi no

1976.gada 15.jūlija līdz 15.augustam, no 1977.gada 15.jūnija līdz 15.augustam, no 1978.gada 15.jūnija līdz

15.augustam un no 1979.gada 15.jūnija līdz 15.augustam, kopā septiņi mēneši.

[4] Aģentūra iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, kurā norādīja turpmāk minētos

argumentus.

[4.1] Tiesa pieteicējas darbu padomju saimniecībā nepamatoti pielīdzinājusi darbam kolhozā un nepamatoti

piemērojusi noteikumu Nr. 165 28.2.apakšpunktu. Minētajā tiesību normā noteikts, ka pat kolhozā nodarbinātajiem,

ja viņi nebija kolhoza biedri, apdrošināšanas periodu nosaka tāpat kā personām, kuras strādājušas uzņēmumos,

iestādēs un organizācijās, nevis otrādi – ka padomju saimniecībās strādājušo apdrošināšanas periods nosakāms kā

kolhozā nodarbinātajiem.

[4.2] Likums „Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” nav piemērojams

izskatāmajā gadījumā, jo tas paredzēja kārtību īpašuma formas maiņai, taču neregulēja ne kolhozu, ne padomju

saimniecību darbību to pastāvēšanas laikā, kā arī neregulēja darba tiesiskās attiecības un neparedzēja kārtību

apdrošināšanas stāža pierādīšanai un aprēķināšanai. Šajā likumā ir definēts jēdziens „kolhozs” un „padomju

saimniecība”, kas pierāda, ka tām bija atšķirīgs tiesiskais statuss.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums – noteikumi Nr. 165 – paredz atšķirīgu

apdrošināšanas stāža noteikšanu personām, kas bija nodarbinātas kolhozā, un personām, kas bija nodarbinātas cita

veida uzņēmumos. Tādējādi personām, kas bija nodarbinātas padomju saimniecībā, apdrošināšanas stāžs ir

nosakāms, piemērojot noteikumu Nr. 165 20.1.apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka darbu iestādēs, organizācijās un

uzņēmumos pierāda ar noteiktajiem dokumentiem, ievērojot darba tiesisko attiecību nodibināšanas brīdī spēkā

esošajos normatīvajos aktos noteikto darba attiecību nodibināšanas minimālo vecumu.

[4.3] Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 nolēmumu daļa nav pamats, lai

iekļautu strīdus periodus pieteicējas apdrošināšanas stāžā, jo tie ir nosakāmi, piemērojot spēkā esošo tiesisko

regulējumu, kas savukārt nav atzīts par neatbilstošu Satversmei.

[4.4] Tiesa nav izvērtējusi priekšnoteikumus noteikumu Nr. 165 34.punkta piemērošanai. Minētā tiesību

norma nav piemērojama attiecībā uz pieteicēju, jo tajā regulēti darba periodi līdz 1949.gada 15.martam.

[4.5] Lai arī Satversmes tiesa ar 2007.gada 9.oktobra spriedumu lietā Nr. 2007-04-03 atzina noteikumu Nr.

165 2.punktā noteikto „bet ne agrāk kā no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, izņemot šo noteikumu

40.punktā norādīto gadījumu” par neatbilstošu Satversmes 64.pantam un spēkā neesošu no pieņemšanas brīža,

tomēr ir jāņem vērā, ka attiecīgā tiesību norma tika atzīta par Satversmei neatbilstošu, jo apdrošināšanas perioda

sākumpunkta noteikšanas regulējums noteikumos Nr. 165 tika iekļauts, neievērojot likumā noteiktās pilnvarojuma

robežas. Pēc šā Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās noteikumu Nr. 165 2.punktā un 20.1.apakšpunktā tika

veikti grozījumi, ka, nosakot apdrošināšanas stāža sākuma datumu, ir ievērojams darba tiesisko attiecību

nodibināšanas brīdī spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktais darba tiesisko attiecību nodibināšanas minimālais

vecums.

Attiecībā uz strīdus periodiem jāņem vērā Darba likumu kodekss, saskaņā ar kuru nodarbinātības vecums ir

16 gadi vispārējā gadījumā un 15 gadi izņēmuma gadījumos. Līdz ar to apdrošināšanas periods no 1972.gada

1.oktobra personām varēja veidoties tikai no 15 gadu vecuma sasniegšanas.

[4.6] Pusaudži un bērni, strādājot skolas vasaras brīvlaikā, ieguva līdzekļus saviem tēriņiem, brīvpusdienas

skolā vai citus atvieglojumus ģimenei, taču tas neveido apdrošināšanas stāžu personām, kas nodarbinātības brīdī

vēl nebija sasniegušas minimālo nodarbinātības vecumu.

Šāda pieeja saskan arī ar šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu. Lai arī atbilstoši Darba likuma 37.panta

otrajai daļai izņēmuma gadījumā pieļaujams nodarbināt bērnus vecumā no 13 gadiem no mācībām brīvajā laikā

vieglā darbā, tomēr, pamatojoties uz likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 5.panta pirmo daļu, sociālajai

apdrošināšanai obligāti ir pakļauti visi 15 gadu vecumu sasniegušie darba ņēmēji. Tādējādi personas, kas tiek

nodarbinātas pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas, netiek pakļautas valsts sociālajai apdrošināšanai arī saskaņā ar

šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu, jo pusaudžu nodarbinātības mērķis nav apdrošināšanas stāža uzkrāšana.

[5] Pieteicēja paskaidrojumā par kasācijas sūdzību norāda, ka tā nav pamatota.

Motīvu daļa

[6] Lietā ir pārbaudāms, kura no noteikumu Nr. 165 tiesību normām jāpiemēro izskatāmās lietas

faktiskajiem apstākļiem – 20.1.apakšpunkts vai 28.2.apakšpunkts. Pārsūdzētais lēmums ir pamatots ar noteikumu

Nr. 165 20.1.apakšpunktu, savukārt apgabaltiesa ir atzinusi, ka jāpiemēro 28.2.apakšpunkts.

[7] Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punktu apdrošināšanas stāžam līdz

1990.gada 31.decembrim Latvijas pilsoņiem ir pielīdzināms Latvijas teritorijā uzkrātais darba un tam pielīdzinātais

periods. Savukārt pārejas noteikumu 2.1punkts paredz, ka šo pārejas noteikumu 1. un 2.punktā noteikto periodu

aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību, kā arī šo periodu aprēķināšanas nosacījumus nosaka Ministru

kabinets. Saskaņā ar šo tiesību normu izdoti noteikumi Nr. 165.

Noteikumu Nr. 165 20.punktā ir ietverti apdrošināšanas periodu pierādīšanas noteikumi darbam iestādēs,

organizācijās un uzņēmumos. 20.1.apakšpunkts paredz, ka šo darbu pierāda, pamatojoties uz dokumentiem, kuri

norādīti šo noteikumu 5.1., 5.3., 5.6., 5.7. un 5.29.apakšpunktā, ievērojot darba tiesisko attiecību nodibināšanas

brīdī spēkā esošajos normatīvajos aktos noteikto darba tiesisko attiecību nodibināšanas minimālo vecumu.

Savukārt noteikumu Nr. 165 28.punkts attiecas uz darbu kolhozā. Saskaņā ar 28.2.apakšpunktu, nosakot

apdrošināšanas periodu, personām, kuras strādājušas kolhozā, nebūdamas kolhoza biedri vai nesasniedzot vecumu,

kādā varēja kļūt par kolhoza biedru, apdrošināšanas periodu veido faktiski nostrādātais laiks: mēneši, kuros

reģistrētas izstrādes dienas vai saņemts atalgojums, vai nostrādāto dienu skaits gadā. Ja persona ir strādājusi uz

darba līguma pamata, apdrošināšanas periodu nosaka tāpat kā personām, kuras strādājušas uzņēmumos, iestādēs un

organizācijās.

[8] Aģentūra kasācijas sūdzībā norāda, ka izskatāmajā gadījumā ir jāpiemēro noteikumu Nr. 165

20.1.apakšpunkts un ka apgabaltiesa ir nepamatoti pielīdzinājusi pieteicējas darbu padomju saimniecībā

„/Nosaukums/” pirms 15 gadu vecuma darbam kolhozā un līdz ar to nepamatoti piemērojusi noteikumu Nr. 165

28.2.apakšpunktu.

Senāts atzīst, ka minētais kasācijas sūdzības arguments ir pamatots.

Senāts piekrīt aģentūrai, ka likuma „Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”

(bija spēkā līdz 2005.gada 1.janvārim) normas, pamatojoties uz kurām apgabaltiesa pieteicējas darbu padomju

saimniecībā „/Nosaukums/” ir pielīdzinājusi darbam kolhozā, nav piemērojamas konkrētajā gadījumā. Minētais

likums regulēja lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju, kas saistīta ar īpašuma formu

maiņu. Likuma mērķis bija mazināt nelikumīgo kolektivizācijas metožu radītās sekas, mainot īpašuma formas

lauksaimniecības uzņēmumos un zvejnieku kolhozos, kā arī veicināt privatizācijas procesu lauksaimniecībā un

privātās uzņēmējdarbības attīstību, materiāli sekmēt zemnieku saimniecību veidošanos. Šis likums neregulēja ne

darba tiesiskās attiecības, ne arī to, kā pierādāma nodarbinātība lauksaimniecības uzņēmumos. Līdz ar to likums

„Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” nevar būt par pamatu, lai apdrošināšanas

periodu padomju saimniecībā aprēķinātu atbilstoši tam regulējumam, kas paredz apdrošināšanas perioda aprēķinu

kolhozā.

Tāpat Senāts iepriekš ir atzinis, ka laikā līdz 1991.gadam nodarbinātība kolhozā tika regulēta atsevišķi un

atšķirīgi no nodarbinātības iestādēs, organizācijās un uzņēmumos.Darbs iestādēs, uzņēmumos tiek aprēķināts kā

noteikts laika periods, bet kolhozā atbilstoši noteikumu Nr. 165 28.1.apakšpunktam apdrošināšanas periodu veido

laikposms, kurā ir reģistrētas izstrādes dienas vai saņemts atalgojums. Kolhoznieku sēta kolhozu tiesībās bija īpašs

tiesību subjekts, kura eksistence būtiski bija saistīta ar kolhozu. Personas varēja būt nodarbinātas uz darba līguma

pamata, kā arī veikt darbu kolhozā kā kolhoznieka sētas loceklis, piemēram, kolhoza biedra bērni. Kolhoznieku

sētas locekļi, kas nebija kolhoza biedri, tika nodarbināti kolhoza darbā, taču ne uz darba līguma pamata, un attiecīgi

arī viņu darbs varēja tikt uzskaitīts līdzīgi kā kolhoza biedriem ar izstrādes dienām, jo kolhoznieku sētas un tās

locekļu saistība ar kolhozu bija cieša (sk. Senāta 2011.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-453/2011,

A42514608, 9.–13.punkts). Attiecīgi kolhoznieku sētas konstrukcija padomju kolhozu tiesībās atšķīrās no

nodarbinātības iestādēs, organizācijās un uzņēmumos un šā iemesla dēļ nevar iestādēs, organizācijās un

uzņēmumos (tostarp padomju saimniecībās) strādājušos vienkāršoti pielīdzināt kolhozos strādājošajiem

(Satversmes tiesas 1.kolēģijas 2025.gada 23.jūlijalēmuma par atteikšanos ierosināt lietu 6.punkts).

Tā kā pieteicēja ir strādājusi padomju saimniecībā, nevis kolhozā, apgabaltiesa ir nepamatoti piemērojusi

noteikumu Nr. 165 28.2.apakšpunktu pieteicējas apdrošināšanas stāža noteikšanai.

[9] Pieteicējas apdrošināšanas stāžs ir nosakāms saskaņā ar noteikumu Nr. 165 20.1.apakšpunktu, jo lietā ir

konstatēti faktiskie apstākļi šīs tiesību normas piemērošanai. Proti, pieteicēja saskaņā ar arhīva izziņu no 1976. līdz

1981.gadam vasaras mēnešos (jūnijā, jūlijā un augustā) ir strādājusi padomju saimniecībā „/Nosaukums/”.

Šajā laikā spēkā bija Darba likumu kodekss, kas noteica, ka nav atļauts pieņemt darbā personas, kas

jaunākas par 16 gadiem, un tikai izņēmuma gadījumā var pieņemt darbā personas, kas sasniegušas 15 gadu vecumu

(180.pants). Visi strādnieki un kalpotāji bija pakļauti obligātai valsts sociālajai apdrošināšanai (240.pants). Tātad

laikā, kad bija spēkā Darba likumu kodekss, darba tiesiskās attiecības varēja tikt nodibinātas agrākais no 15 gadu

vecuma. Tikai no 15 gadu vecuma darba tiesiskajās attiecībās nodarbinātie strādnieki un kalpotāji bija pakļauti

obligātai valsts sociālajai apdrošināšanai. Attiecīgi šis periods tiek ieskaitīts apdrošināšanas stāžā.

Noteikumu Nr. 165 20.1.apakšpunktā ir ietverts skaidrs un nepārprotams likumdevēja regulējums, kas liedz

pieteicējai apdrošināšanas stāžā ieskaitīt darbu padomju saimniecībā skolas vasaras brīvlaikā pirms 15 gadu

vecuma sasniegšanas. Noteikumu Nr. 165 20.1.apakšpunktā nevar konstatēt roba esību, kas būtu pamats veikt

tiesību tālākveidošanu.

[10] Ņemot vērā konstatēto, ka apgabaltiesa ir nepareizi tulkojusi un piemērojusi likuma „Par

lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” un noteikumu Nr. 165 normas, Senāts atzīst, ka

apgabaltiesas spriedums ir atceļams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas

2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 8.decembra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai

Administratīvajai apgabaltiesai;

atmaksāt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai par kasācijas sūdzību samaksāto drošības naudu 70 euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

L. Slica J. Pleps I.

Višķere