Supreme Court rejects appeal on whether applicable or actual fine amount matters for state aid eligibility. Appeal dismissed due to lack of legal error.

ECLI:LV:AT:2023:0322.A420228321.11.L

Lieta Nr. A420228321, SKA-563/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2023.gada 22.martā

[1] Senātā saņemta pieteicējas SIA „LOVE” kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 12.janvāra spriedumu, ar kuru

noraidīts pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2021.gada 9.augusta lēmuma Nr. 33.17-6/22.13/8693 (turpmāk – 1.lēmums) atzīšanu par

prettiesisku un par Valsts ieņēmumu dienesta 2022.gada 3.marta lēmuma Nr. 33.17-6/22.13/1340 (turpmāk – 2.lēmums) atcelšanu.

Ar 1.lēmumu nolemts pieteicējai nepiešķirt atbalstu Covid-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai (turpmāk

– atbalsts) par 2021. gada maiju, savukārt ar 2.lēmumu atcelts pieteicējai piešķirtais atbalsts par periodu no 2021.gada janvāra līdz aprīlim.

Apgabaltiesa spriedumā secinājusi, ka pieteicējai pamatoti atteikts piešķirt atbalstu par 2021.gada maiju un pamatoti atcelts lēmums, ar kuru

pieteicējai piešķirts atbalsts par periodu no 2021.gada janvāra līdz aprīlim, jo attiecībā uz pieteicēju izpildās Ministru kabineta 2020.gada 10.novembra

noteikumu Nr. 676 „Noteikumi par atbalstu COVID-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai” (turpmāk –

noteikumi Nr. 676) 16.5.apakšpunkta nosacījums. Minētais apakšpunkts paredz: atbalstu nepiešķir, ja uzņēmums vai tā valdes loceklis iepriekšējā gadā

un iesnieguma izvērtēšanas brīdī ir sodīts par pārkāpumu, kas attiecas uz uzņēmuma nodokļu saistībām, pārkāpumiem muitas jomā vai par darba tiesiskās

attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu, izņemot gadījumu, ja par atsevišķu pārkāpumu ir piemērots brīdinājums un gada laikā naudas sodu

kopsumma nepārsniedz 500 euro. Tiesa konstatēja, ka ar Valsts darba inspekcijas lēmumu pieteicēja saukta pie administratīvās atbildības par Darba

likuma 158. panta pārkāpumu, par ko pieteicējai piemērots naudas sods 700 euro. Vienlaikus tiesa konstatēja, ka pieteicējai, pamatojoties uz

Administratīvās atbildības likuma 154.pantu, piemērota nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas, kā rezultātā pieteicējai faktiski bija

jāmaksā naudas sods tikai 350 euro apmērā. Tiesa atzina, ka, piemērojot noteikumu Nr. 676 16.5.apakšpunktu, ir jāņem vērā piemērotā, nevis faktiski

samaksātā naudas soda apmērs.

[2] Pieteicēja uzskata, ka, piemērojot noteikumu Nr. 676 16.5.apakšpunktu, ir ņemams vērā nevis piemērotais, bet gan faktiski maksājamais

naudas sods. Šo uzskatu pieteicēja pamato ar Administratīvās atbildības likuma 154.panta trešo daļu. Atbilstoši šai normai nosacītu daļēju atbrīvošanu no

naudas soda samaksas nepiemēro, ja, izvērtējusi administratīvā pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību un citus

apstākļus, kam ir nozīme lietā, amatpersona atzīst, ka nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas nav piemērojama taisnīga soda mērķa

sasniegšanai. Pieteicēja norāda, ka šī norma saista nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas ar soda mērķi – noteikt pie atbildības

saucamajai personai taisnīgu sodu. Valsts darba inspekcija lēmumā ir izvērtējusi visus norādītos apstākļus un ir atzinusi, ka taisnīga soda mērķi ir

iespējams sasniegt ar 350 euro naudas sodu. Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums to respektēt.

Senatoru kolēģija norāda, ka nosacītas daļējas atbrīvošanas no naudas soda samaksas institūts nav patstāvīgs instruments taisnīga soda mērķa

sasniegšanai. Šeit vēršama pieteicējas uzmanība uz Administratīvās atbildības likuma 154.panta pirmajā daļā, uz kuru kasācijas sūdzībā ir atsaukusies arī

pati pieteicēja, tieši noteikto, ka nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas tiek piemērota, lai veicinātu amatpersonu un pie atbildības

saucamo personu savstarpējo sadarbību un brīvprātīgu naudas soda izpildi. Tātad nosacītas daļējas atbrīvošanas no naudas soda samaksas mērķis ir

veicināt soda izpildi, kas tiek panākts, dodot personai iespēju maksāt uz pusi mazāku sodu. Uz to norāda arī likuma 154.panta ceturtās daļas nosacījumi,

saskaņā ar kuriem administratīvi sodītā persona tiek atbrīvota no atlikušās naudas soda daļas samaksas, ja noteiktā termiņā ir samaksāta puse no naudas

soda. Taču, ja šis nosacījums netiek izpildīts, piemērotais naudas sods samaksājams pilnā apmērā.

Savukārt likuma 154.panta trešā daļa pēc būtības noteic, ka naudas soda samazināšanas procesā nedrīkst pazaudēt administratīvā soda mērķi,

tostarp, lai atjaunotu taisnīgumu (Administratīvās atbildības likuma 13.pants). Proti, norma paredz, ka amatpersonai ir jāapsver, vai, piemērojot nosacītu

daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas, sods vēl joprojām būs taisnīgs. Ja nē, tad nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas

nepiemēro. Minētais expressis verbis izriet no 154.panta trešās daļas, kura regulē, kādā gadījumā nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas

nepiemēro.

Šādos apstākļos pieteicējas apsvērumi, uz kuriem balstīts tās uzskats par to, ka šajā lietā ir jāņem vērā faktiski samaksātais naudas sods, nav

pamatoti.

[3] Pieteicēja norāda, ka, tā kā tā nav pārsūdzējusi lēmumu par soda piemērošanu, nav izprotama tiesas atsauce uz juridisko literatūru, kurā

norādīts: ja persona pārsūdz lēmumu par soda piemērošanu, pēc būtības tas nozīmē, ka persona nepiekrīt lēmumam par soda piemērošanu. Tādējādi

nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda nav pieļaujama, un lēmums par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda zaudē spēku (Administratīvo

pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā

redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 423. lapa).

No sprieduma kopsakarā ir saprotams, ka ar šo atsauci tiesa ir vēlējusies pamatot, kāpēc izšķiroša nozīme ir tieši piemērotajai naudas soda

summai, nevis tai, kas faktiski samaksāta. Proti, var izveidoties situācija, kad lēmums par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda zaudē spēku, un

šādā gadījumā arī faktiski būs jāmaksā piemērotais naudas sods. Nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas ir atsevišķs lēmums, kas tiek

pieņemts papildus lēmumam par soda piemērošanu, bet tas neaizstāj lēmumu, ar kuru piemērots naudas sods. Pieteicējas gadījumā tas nozīmē, ka

nosacīta daļēja atbrīvošana no naudas soda samaksas nemaina faktu, ka par pārkāpumu ir piemērots naudas sods 700 euro.

[4] Pieteicēja argumentē, ka, tā kā Ekonomikas ministrija nebija pieaicināta lietā kā institūcija Administratīvā procesa likuma 30.panta izpratnē,

ministrijai nebija tiesību savas kompetences ietvaros dot atzinumu lietā.

Senatoru kolēģija konstatē, ka lietas materiālos (lietas 3.sējuma 2.lapa) atrodas Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 10.novembra lēmums,

ar kuru, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 30.pantu, nolemts pieaicināt lietā Ekonomikas ministriju atzinuma sniegšanai. Ņemot vērā minēto,

pieteicējas arguments ir pretējs lietas materiāliem.

Pieteicēja pareizi norāda, ka Ekonomikas ministrijas viedoklim ir konsultatīvs raksturs un tas nav saistošs tiesību normu piemērotājam, tomēr tas

neietekmē tiesas tiesības minēto viedokli ņemt vērā un atzīt to par pamatotu. Tādējādi tas kļūst par tiesas pamatojumu, kuru procesa dalībniekam ir

tiesības apšaubīt, izvirzot attiecīgus juridiskus pretargumentus.

Pieteicēja iebilst, ka tikai Ministru kabinetam ir kompetence lemt par minētā atbalsta piešķiršanas nosacījumiem komersantiem, taču Ministru

kabineta viedokli tiesa nav prasījusi. Senatoru kolēģija atzīst, ka šāds arguments ir acīmredzami nepamatots. Senatoru kolēģija konstatē, ka tiesa lēmumā

par iestādes pieaicināšanu atzinuma sniegšanai ir norādījusi, kāpēc uzskata par nepieciešamu pieprasīt tieši Ekonomikas ministrijas atzinumu, proti,

Ekonomikas ministrija ir bijusi tā, kas izstrādājusi minētos noteikumus. Ievērojot to, ka tiesas mērķis bija noskaidrot, kā bija domāts strīdus normu

piemērot, ir pašsaprotami, ka atbildi uz to vislabāk spēj sniegt tieši normas izstrādātājs, pat ja noteikumus pieņem Ministru kabinets. Tādējādi nav pamata

pārmest tiesai, ka tā ir pieaicinājusi sniegt atzinumu tādu iestādi, kurai nav kompetences konkrētajā jautājumā. Vienlaikus, ja pieteicēja uzskatīja, ka

Ministru kabineta viedoklis varētu dot kādu pienesumu lietas izskatīšanā, tā šādu lūgumu tiesai varēja izteikt.

Nav nozīmes arī pieteicējas iebildumam, ka Ekonomikas ministrijas viedoklis ir pretrunā Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas

departamenta direktores e-pastam, tādējādi Ekonomikas ministrijai nonākot pretrunā pašai ar sevi. Vispirms norādāms, ka tiesai viedokli atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 30.pantam ir sniegusi Ekonomikas ministrija, nevis tās struktūrvienība. Līdz ar to tieši Ekonomikas ministrijas viedoklis ir

tas, kas tiek sniegts ministrijas vārdā. Taču pat tad, ja tiesas rīcībā ir divu kompetentu iestāžu pretēji viedokļi, tas neliedz tiesai pievienoties vienam no

tiem.

[5] Nevar piekrist kasācijas sūdzībā norādītajam, ka tiesa, interpretējot noteikumu Nr. 676 16.5.apakšpunktu, ir piemērojusi tikai gramatisko

tiesību normu interpretācijas metodi. No sprieduma ir redzams, ka tiesa ir izmantojusi arī citas metodes, turklāt tās spriedumā ir tieši norādītas.

[6] Pieteicēja argumentē, ka, noskaidrojot tiesību normas jēgu, tiesai bija jāņem vērā lietderīgākais un taisnīgākais mērķis, kas tai jāsasniedz, proti,

Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšana.

Senatoru kolēģija norāda, ka, lai arī atbalsta mērķis ir Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšana, tiesību

normās (tostarp arī strīdus normā) ir paredzēti ierobežojumi, nosakot, kādos gadījumos atbalsts netiek piešķirts. Tas vien, ka atbalsts ir paredzēts

konkrētam mērķim, nenozīmē, ka tas tiek piešķirts ikvienā gadījumā, neņemot vērā tiesību normās noteiktos ierobežojumus, un tāpat tas nenozīmē, ka

ikviens ierobežojums ikvienā gadījumā ir jātulko par labu uzņēmumam, neskatoties uz citiem apstākļiem.

[7] Pieteicēja norāda, ka Valsts darba inspekcijas lēmuma saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar pieteicējas izvēli samaksāt samazināto naudas

sodu un atturēties no lēmuma pārsūdzēšanas, bet pieteicēja nav norādījusi, kā minētais atspēko tiesas secinājumus par strīdus normas piemērošanu. Tiesa

ir ņēmusi vērā, ka pieteicēja naudas sodu samaksāja un lēmumu nepārsūdzēja.

[8] Kasācijas sūdzībā argumentēts, ka atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 2.panta trešajai daļai ierobežojumi citos likumos var tikt noteikti

tikai tām personām, kuras izvairās no soda izpildes, bet pieteicēja no soda izpildes nekad nav izvairījusies. Vienlaikus pieteicēja atzīst, ka ir pieļaujams

noteikt kritērijus valsts atbalsta saņemšanai, bet šie kritēriji nedrīkst tikt iztulkoti un piemēroti tādējādi, ka tie atzīst kādu personu par smagāk sodītu, kā

tas faktiski ir.

Administratīvās atbildības likuma 2.panta trešā daļa regulē administratīvās atbildības sistēmu, proti, paredz to, kur tiek noteikti sodi par

administratīvajiem pārkāpumiem un paredz iespēju nozaru likumos noteikt arī iestāžu pakalpojumu saņemšanas un citus ierobežojumus administratīvi

sodītajām personām, kuras izvairās no soda izpildes. Savukārt noteikumu Nr. 676 16.5.apakšpunktā paredzētais ierobežojums nav tieši saistīts ar

administratīvās atbildības sistēmu (tas nav administratīvais sods un nav saistīts ar ierobežojumiem, kas tiek noteikti gadījumos, kad persona izvairās no

soda izpildes), bet regulē konkrētā atbalsta saņemšanu, proti, fakts, ka persona ir sodīta par konkrēta veida pārkāpumu, tiek ņemts vērā, lemjot par

atbalsta piešķiršanu. Administratīvās atbildības likuma 2.panta trešā daļa to neaizliedz.

Senatoru kolēģija nepiekrīt, ka tiesa atbalsta saņemšanas kritērijus būtu tulkojusi paplašināti vai ka pieteicēja būtu atzīta par smagāk sodītu, kā tas

faktiski ir noticis. Tiesas spriedumā ir norādīts, kāpēc ir jāņem vērā pieteicējai piemērotais sods un kāpēc tam, ka pieteicēja nosacīti daļēji atbrīvota no

naudas soda samaksas, nav nozīmes, vērtējot pieteicējas atbilstību atbalsta saņemšanas kritērijiem.

[9] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie apsvērumi nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu.

Pieteicējas argumenti nevar radīt pamatu lietas ierosināšanai arī judikatūras veidošanas vajadzībām, jo tie ir balstīti vienīgi uz kļūdainu tiesību normu

izpratni, nevis uz juridiski pamatotu problemātiku tiesību normu piemērošanā.

Minētais ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pieteicēja kā pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai norādījusi uz tās situācijas netipiskumu, ar to acīmredzot domājot jautājumu, par kuru šajā

lietā citstarp bija jāizšķiras, proti, kurš naudas soda apmērs – piemērotais vai faktiski maksājamais – ir jāņem vērā, lemjot par pieteicējas tiesībām uz

atbalstu. Taču senatoru kolēģija norāda, ka tas vien, ka tiesību normu iztulkošanas ceļā ir jāizšķiras par labu vienam vai otram risinājumam, neliecina par

netipisku situāciju. Tādējādi šis pieteicējas apsvērums nevar kalpot par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar SIA „LOVE” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 12.janvāra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore Dz. Amerika Senatore V. Krūmiņa Senatore D. Makarova