Court orders father to pay child support based on minimum wage rates in a small claims civil case.

Lietas Nr. C15288215

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2016.gada 24.februārī

Jelgavas tiesa: tiesnese N.Paņkiva,

izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. A/ maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu.

Aprakstošā daļa

2015.gada 14.decembrī /pers. A/ cēlusi tiesā maza apmēra prasību pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu piedziņu, kurā lūdz saskaņā ar Latvijas

Republikas Ministru kabineta 2013.gada 15.jūlija noteikumiem Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” piedzīt uzturlīdzekļus no

bērna tēva /pers. B/ par labu prasītājai dēla /pers. C/ uzturam Latvijas Republikas normatīvajos aktos paredzēto minimālo uzturlīdzekļu summu no

prasības pieteikuma iesniegšanas dienas līdz bērna pilngadībai.

Prasību pamato ar to, ka prasītāja kopdzīvi ar atbildētāju uzsāka 2014.gadā, pirms piedzima dēls. Laulība nebija reģistrēta. Norāda, ka

dzīvojot kopā ar atbildētāju nekad no viņa nav saņēmusi nekādu ne materiālu atbalstu, jo dzīvo tikai uz ģimenes valsts pabalsta rēķina. Atbildētājs visu

laiku ir darba meklējumos, divas reizes īsu brīdi pastrādāja, bet vienmēr kaut kas neapmierināja un viņš darbu pameta. Paskaidro, ka pati nekur nestrādā,

jo atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un nekādu citu papildienākumu viņai nav. Uzturlīdzekļi nepieciešami bērna uzturēšanai, t.i. apģērbam, veselības

aprūpei un bērna vispusīgai attīstībai.

Pieteikumā prasītāja norādījusi, ka nevēlas, lai notiktu uzklausīšana tiesas sēdē (lietas 5.lapa)

Pieteikuma pamatots ar Civillikuma 179.panta pirmo, otro un piekto daļu, Ministru kabineta noteikumu Nr. 37 “Noteikumi par minimālo

uzturlīdzekļu apmēru bērnam”.

Tā kā maksājumu kopsumma prasības iesniegšanas dienā nepārsniedz 2100 EUR, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 250.19 panta otro

daļu, ierosināta lieta par maza apmēra prasību.

Atbildētājam atbilstoši Civilprocesa likuma 250.21 panta prasībām nosūtīts prasības pieteikuma noraksts, kā arī paskaidrojuma veidlapas

uz deklarēto dzīves vietas adresi (lietas 10.lapa), atpakaļsūtījumi tiesā nav saņemti. Atbilstoši Civilprocesa likuma 250.22 panta prasībām atbildētājam

izskaidrotas procesuālās tiesības. Ievērojot, ka tiesas dokumenti atbildētājam tika piegādāti uz viņa deklarēto dzīvesvietu, tad ievērojot Civilprocesa

likuma 561.pantā ietverto prezumpciju par tiesas dokumentu piegādi un izsniegšanu, uzskatāms, ka atbildētājam tiesas dokumenti ir izsniegti.

Atbildētājs paskaidrojumus tiesai nav iesniedzis, kā arī nav lūdzis lietas iztiesāšanu tiesas sēdē.

Ievērojot to, ka puses nelūdza lietas izskatīšanu tiesas sēdē un tiesa neuzskata par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē, atbilstoši

Civilprocesa likuma 250.25 panta pirmajai daļai, lieta izskatāma rakstveida procesā. Pusēm ir savlaicīgi paziņots par datumu, kad tiesas sprieduma

norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā (lietas 12.lapa).

Motīvu daļa

Novērtējusi prasības saturu kopsakarā ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, tiesa uzskata, ka prasība ir pamatota un apmierināma

pilnīgi.

Ar lietā esošo dzimšanas apliecības fotokopiju (lietas 9.lapa) pierādīts, ka 2014.gada 16.septembra dzimušā /pers. C/ vecāki ir /pers. B/

un /pers. A/.

Konvencijas par bērna tiesībām 27.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz viņa fiziskajai, psihiskajai, garīgajai,

tikumiskajai un speciālajai attīstībai nepieciešamo dzīves līmeni. Minētā panta otrā daļa nosaka, ka uz vecākiem vai citām personām, kas audzina bērnus,

gulstas galvenā atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju un finansiālo iespēju robežās.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir

prioritāras. Minētā likuma 10.panta pirmā daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem apstākļiem (atbilstošs uzturs, apģērbs, pajumte), kas nodrošina

pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.

Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta pirmā daļa nosaka, ka vecāku pienākums atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir samērā

ar mantas un sabiedrisko stāvokli rūpēties par sava bērna dzīvību un labklājību, sagādāt viņam uzturu, tas ir, dot ēdienu, pajumti, apģērbu, kopt, audzināt

un skolot viņu. Šī panta otrā daļa nosaka, ka vecāku pienākums ir sagatavot bērnu pastāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa

individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.

Atbilstoši Civillikuma 179.pantam vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz

tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Minētā panta otrā daļa nosaka, ka pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns

nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Lietā nav strīds, ka šobrīd tikai prasītāja īsteno ikdienas aizgādību pār nepilngadīgo bērnu /pers. C/.

Ar pieteikumam pievienotajām izziņām (lietas 6., 8.lapa) pierādīts, ka gan prasītājas, gan atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adrese ir

/adrese/

Pieteikumam pievienotā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izziņa (lietas 7.lapa) apliecina, ka prasītāja no 16.09.2014. līdz

15.03.2016. saņem bērna kopšanas pabalstu 171 EUR apmērā un no 16.09.2015. saņem ģimenes valsts pabalstu 11,38 EUR apmērā.

Tiesas ieskatā, vecāku pienākums apgādāt bērnus ir absolūts un neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa, vecākiem savam bērnam ir jādod

nepieciešamais atbalsts bērna dzīves kvalitātes uzlabošanai un viņa pilnvērtīgai attīstībai.

Turklāt, tiesa uzskata, ka prasītājas pieprasītais uzturlīdzekļu apmērs neprasa papildus vērtēt prasītājas un atbildētāja mantisko stāvokli, jo

tas ir valdības noteiktajā minimālajā uzturlīdzekļu apmērā, kuru katram vecākam, neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa, ir pienākums nodrošināt savam

bērnam.

Civillikuma 179.panta piektajā daļā ir noteikts, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no

vecākiem neatkarīgi no viņu mantas stāvokļa nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu. Saskaņā ar

2013.gada 15.janvāra Ministru kabineta noteikumu Nr.37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērniem” 2.1.punktu un 2.2.punktu katra

vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt katram savam bērnam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai minimālos uzturlīdzekļus – 25% apmērā no Ministru

kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, un no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai minimālos uzturlīdzekļus – 30%

apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Prasības celšanas laikā valstī noteiktā minimālā mēneša darba alga, saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 27. augusta noteikumu

Nr. 665 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” 2. punktu ir 360 EUR, bet lietas izskatīšanas laikā ir 370 EUR.

Tiesai nav pamata uzskatīt, ka atbildētājs pilda pienākumu dot bērniem uzturu valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmērā, jo tas nav

pierādīts ne ar kādiem Civilprocesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem atbilstoši Civilprocesa likuma 10.panta un 93.panta pirmajai daļai.

Saskaņā ar Civillikuma 177.panta pirmo un ceturto daļu, līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Bērna aprūpe nozīmē viņa

uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās

attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Civillikuma 198.panta 4.punkts nosaka, ka aizgādība izbeidzas, kad bērns sasniedzis pilngadību.

Tiesa uzskata, ka prasītājai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus bērna uzturam līdz bērna pilngadībai, jo saskaņā ar Civillikuma 177.pantu,

bērns atrodas vecāku aizgādībā līdz pilngadības sasniegšanai. Kā norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2007.gada 24.oktobra spriedumā (lietā Nr.SKC-729) no dienas, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, māte zaudē tiesības saņemt bērna uzturam

paredzētos līdzekļus un izbeidzas tēva pienākums izmaksāt tos pilngadīga bērna mātei.

Turklāt judikatūrā (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 20.novembra spriedumu lietā

Nr.SKC-2885/2015)sniegta atziņa, ka likumiskā pārstāvība izbeidzas, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu. Arī Civillikuma 177.panta pirmā daļa,

reglamentējot jautājumu par aizgādību, vecāku pienākumu pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās saista ar laiku līdz pilngadībai.

Civilprocesa likuma 72.panta pirmā daļa kā imperatīva tiesību norma spēju realizēt tiesības un izpildīt pienākumus nepastarpināti ir piešķīrusi tieši pašām

pilngadīgām rīcībspējīgām personām. Atbilstoši dispozitivitātes principam viņas pašās izlemj, vai un kā izmantot tām piešķirtās tiesības Tādējādi savu

uzturlīdzekļu saņemšanas tiesību realizēšanā pēc pilngadības iestāšanās bērnam jāveic pašam.

Novērtējot minēto, tiesa secina, ka no atbildētāja par labu prasītājai piedzenami uzturlīdzekļi bērna uzturam bērnam līdz 7 gadu vecuma

sasniegšanai minimālos uzturlīdzekļus – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, un no 7 gadu vecuma sasniegšanas

līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai minimālos uzturlīdzekļus – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Tiesa konstatē, ka prasības celšanas laikā un lietas izskatīšanas laikā pušu nepilngadīgajam dēlam bija viens gads, kas nozīmē, ka prasības

celšanas laikā līdz 2016.gada 1.janvārim katram no vecākiem bija pienākums nodrošināt savam dēlam katru mēnesi uzturlīdzekļus 90 EUR apmērā (25%

no minimālās mēneša darba algas 360 EUR).

Kā norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007.gada 29.augusta spriedumā (lieta Nr.SKC – 556)

saskaņā ar LR Satversmes 92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu, ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Katrai

fiziskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Iztulkojot šīs tiesību normas

savstarpējā saistībā ar Civillikuma tiesību normām, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, tas ir, pielietojot tiesību normu tulkošanas sistēmisko

metodi, Senāts atzinis, ka prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības celšanas brīdi

attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā. Bez tam Senāts atzinis, ka kaut arī civiltiesiskajā likumdošanā,

kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, nav iekļauta norma, kas noteiktu sākuma termiņu, no kura piedzenami uzturlīdzekļi bērna uzturam tiesas ceļā

tiesa piedzenot uzturlīdzekļus no prasības celšanas brīža, piedziņā ietver naudas summas, kas samaksātas no prasības pieteikuma iesniegšanas brīža tiesā.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka uzturlīdzekļi piedzenami no 2015.gada 14.decembra.

Tāpat tiesa atzīst, ka tā kā prasītāja ir lūgusi piedzīt uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteikumos noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmērā, tad

bērna interesēs ir noteikt uzturlīdzekļu apmēru procentuāli, atbilstoši bērna vecumam, jo mainoties valstī noteiktās minimālās darba algas apmēram,

automātiski izmainās piedzenamo uzturlīdzekļu apmērs.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punktu, no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji –

prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 33.panta otrajai daļai, tiesas izdevumi ir valsts nodeva, kancelejas nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie

izdevumi.

Civilprocesa likuma 42.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no

atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai daļai. Atbilstoši Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 3.punktam prasības summa prasībās

par uzturlīdzekļu piedziņu ir maksājumu kopsumma par vienu gadu.

Tādējādi, ņemot vērā to, ka prasītāja atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī ņemot vērā to, ka prasītāja prasību

iesniedza 2015.gada 14.decembrī, un valsts nodeva saskaņā ar Civilprocesa likumu maksājama iesniedzot prasību tiesā, un 2015.gadā Ministru kabineta

minimālās mēnešalgas apmērs bija 360 EUR, no atbildētāja, atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta “a” apakšpunktam, ir

piedzenama valsts nodeva 162 EUR, kas aprēķināta no prasības summas – 1080 EUR (uzturlīdzekļu kopsumma par vienu gadu vienam bērnam).

Tiesa izskaidro, ka valsts nodeva 162 EUR apmērā maksājama Valsts kasē, NMR.90000050138, konts LV55TREL1060190911200,

BIC kods TRELLV22, 0539 valsts nodeva.

Tāpat no atbildētāja piespriežami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 6,28 EUR (lietas 2.lapa), kuru iemaksa jāveic šādos rekvizītos:

ekonomiskās klasifikācijas kods-21499, saņēmējs Tiesu administrācija, Mūkusalas iela 41b, Rīga, NMR 90001672316, ar PVN apliekamās Personas

reģ. Nr. /reģistrācijas numurs/, Saņēmēja iestāde Valsts kase, BIC kods TRELLV22, Konta Nr. LV51TREL2190458019000.

Tiesa atzīst, ka, saskaņā ar Civilprocesa likuma 2041. pantu, atbildētājam nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā

par tiesas izdevumu piedziņu.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 97., 193. un 250.25 pantu, tiesa

nosprieda

apmierināt prasību pilnīgi.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, uzturlīdzekļus bērna /pers. C/,

personas kods /personas kods/, uzturam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai minimālos uzturlīdzekļus – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās

minimālās mēneša darba algas, un no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai minimālos uzturlīdzekļus – 30% apmērā no Ministru

kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu valstij valsts nodevu 162 EUR (viens simts sešdesmit divi euro), ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus 6,28 EUR (seši euro, 28 centi).

Noteikt atbildētājam termiņu labprātīgai sprieduma izpildei daļā par tiesas izdevumu piedziņu 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas, uzliekot par pienākumu iesniegt Jelgavas tiesā pierādījumus par tiesas izdevumu samaksu valsts ienākumos.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas – 2016. gada 24.februāra Zemgales apgabaltiesai, iesniedzot

apelācijas sūdzību Jelgavas tiesā.

Tiesnese N.Paņkiva