Court dismisses appeal against anti-corruption office order to repay political party's excess state funding.

Lieta Nr. A420180624

Lietas arhīva Nr. AA43-1049-25/15

ECLI:LV:ADAT:2025:1114.A420180624.9.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 14.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Marita Miķelsone, tiesneses Sanita Kanenberga

un Karina Krastiņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz politiskās partijas

„Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” pieteikumu par Korupcijas novēršanas un

apkarošanas biroja 2024.gada 28.maija lēmuma Nr.1/2912 atcelšanu, sakarā ar politiskās partijas „Nacionālā

apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2025.gada 27.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk arī – birojs) 2024.gada 28.maija lēmumu

Nr.1/2912 (turpmāk arī – Lēmums) pieteicējai politiskajai partijai „Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” –

“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” uzdots 30 dienu laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas pārskaitīt pretlikumīgi

izlietotos finanšu līdzekļus 210 673,59euro valsts budžetā. Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] Tā kā pieteicējas 2022.gada pārskata pārbaudē tika konstatēts, ka pieteicēja 3.mērķa grupai izlietoja

valsts budžeta finansējumu 554 627,19 euro, pārsniedzot Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma

(turpmāk – Finansēšanas likums) 7.4 panta pirmajā daļā un 1.2 daļā noteikto maksimālo apmēru par 210 673,59

euro, tad birojs 2023.gada 29.decembrī pieteicējai lūdza sniegt viedokli un argumentus par pretlikumīgi izlietoto

finanšu līdzekļu 210 673,59 euro ieskaitīšanu valsts budžetā.

[1.2] Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļa ir attiecināma gan uz visiem valsts budžeta tēriņiem kārtējā

gadā, gan uzkrājumiem no iepriekšējiem gadiem, katras mērķa grupas apmēra ierobežojumu nosakot 60 % apmērā

no 2022.gadā saņemtā valsts budžeta finansējuma.

No pieteicējas 2022.gada pārskata izriet, ka valsts budžeta finansējuma uzkrājums ir 183 725,27 euro un

kopā ar attiecīgajā gadā piešķirto finansējumu pieteicējas rīcībā 2022.gadā bija 756 981,27 euro, kas ir aptuveni

132 % no šajā gadā piešķirtā valsts budžeta finansējuma, savukārt visu trīs mērķa grupu maksimāli pieļaujamais

finansējuma apmērs bija 180 %. Tādējādi pieteicēja 2022.gadā varēja izlietot gan 2022.gadam piešķirtos valsts

budžeta līdzekļus, gan uzkrātos līdzekļus, nepārkāpjot Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļā noteikto apmēru.

Atbilstoši Finansēšanas likuma 7.4 panta piektajai daļai pieteicēja drīkst piešķirto valsts budžeta

finansējumu uzkrāt vēl uz trīs gadiem, taču, veidojot uzkrājumus, pieteicēja nedrīkst palielināt vienai mērķa grupai

izlietojamo valsts piešķirtā finansējuma summu, pārsniedzot 60 % no attiecīgajā periodā saņemtā finansējuma, jo

tas ir pretrunā tiesību normas mērķim.

[1.3] Administratīvā pārkāpuma esība vai neesība neietekmē administratīvā procesa uzsākšanu, jo tas nav

priekšnosacījums administratīvās lietas ierosināšanai.

[1.4] Administratīvās lietas ierosināšana nevar tikt uzskatīta par dubultās sodīšanas aizlieguma principa

pārkāpumu, jo administratīvā pārkāpuma procesa un administratīvā procesa mērķi ir atšķirīgi. Prettiesiski izlietotā

valsts budžeta finansējuma atmaksāšanai ir restitūcijas funkcija, kas kalpo kā līdzeklis, lai pēc iespējas atjaunotu

pieteicējas iepriekšējo stāvokli, kāds tas bija līdz pārkāpuma izdarīšanai. Tādējādi prettiesiski izlietotā valsts

budžeta finansējuma atlīdzināšanai ir cits mērķis kā administratīvā pārkāpuma sodam.

Ņemot vērā minēto un Senāta 2011.gada 22.septembra spriedumā lietā Nr.SKA‑311/2011 paustās atziņas,

pienākums atmaksāt valsts budžetā pretlikumīgi izlietotos valsts finanšu līdzekļus un valsts budžeta finansējuma

apturēšana nav uzskatāms par dubultās sodīšanas aizlieguma principa pārkāpumu.

[1.5] Iepriekš pieteicēja neiebilda par Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļā noteiktā apmēra ierobežojuma

aprēķināšanas metodiku, kaut gan tika administratīvi sodīta par 2021.gada valsts finansējuma izlietojumu,

neievērojot Finansēšanas likuma 7.4 panta prasības. Pieteicēja atzina pārkāpumu.

[1.6] Konkrētais gadījums nav netipisks un ir līdzīgs citiem gadījumiem, kad netiek ievērotas Finansēšanas

likuma 7.4 panta 1.2 daļas prasības.

Finansēšanas likumā noteiktie ierobežojumi nepieciešami, lai nodrošinātu Finansēšanas likuma mērķi, proti,

politisko organizāciju (partiju) finansiālās darbības atklātumu, likumību un atbilstību parlamentārās demokrātijas

sistēmai.

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīti

šādi argumenti.

[2.1] Lēmums ir pamatots ar pierādījumiem, kas nav pieļaujami. Lielākā daļa no Lēmuma pamatošanai

izmantotajiem pierādījumiem ir ņemta no administratīvā pārkāpuma procesa lietas Nr.01600000067723, kas bija

ierosināta par pieteicējas iespējamiem Finansēšanas likuma 7.4 panta pārkāpumiem.

Ar biroja priekšnieka 2024.gada 18.janvāra lēmumu Nr.01600000067723 – 6 atcelts lēmums

Nr.01600000067723 – 5 par soda piemērošanu un izbeigts administratīvā pārkāpuma process lietā

Nr.01600000067723. Lēmumā konstatēts, ka administratīvā pārkāpuma process ir ticis uzsākts tikai pēc tam, kad

birojs jau bija veicis izmeklēšanas darbības un ieguvis pierādījumus iespējamā administratīvā pārkāpuma

konstatēšanai un pierādīšanai. Proti, veiktās izmeklēšanas darbības un to rezultātā iegūtie pierādījumi bija veikti

ārpus administratīvā pārkāpuma procesa lietas, tāpēc izmeklēšanas darbības nevar atzīt par likumīgām un attiecīgi

šo izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtos pierādījumus nevar atzīt par pieļaujamiem iespējamā pārkāpuma

pierādīšanā.

Ņemot vērā, ka šajā administratīvajā lietā esošie pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot likumu, tad šādi pierādījumi

nav pieļaujami. Ja tie kā diskreditēti pierādījumi nav izmantojami administratīvā pārkāpuma procesā, tad arī šajā

administratīvajā procesā tos nav pieļaujams izmantot. Attiecīgi, neesot pierādījumiem, nav pierādīts arī iespējamais

Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļas pārkāpums kā pamats pienākumam atmaksāt it kā pretlikumīgi izlietotos

valsts budžeta finansējuma līdzekļus.

[2.2] Birojs, pieņemot Lēmumu, ir nepareizi iztulkojis un piemērojis Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2

daļu. Proti, birojs ir atstājis bez ievērības faktu, ka pieteicējai 2022.gadā tika piešķirts ne tikai kārtējais attiecīgā

gada valsts budžeta finansējums, bet pieteicējai bija pieejams arī valsts budžeta finansējums, kas bija uzkrāts no

iepriekšējos gados piešķirtā valsts budžeta finansējuma. Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļa noteic 60 %

ierobežojumu tikai uz attiecīgajā gadā piešķirto valsts budžeta finansējumu, bet nenoteic ierobežojumus valsts

budžeta finansējuma izlietošanai, kas ir uzkrāts no iepriekšējiem gadiem.

Biroja Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļas interpretācija neatbilst sistēmiskajai interpretācijai kopsakarā

ar citām tiesību normām un pastāvošo sociālo realitāti. Birojs nav ņēmis vērā demokrātiskā procesa cikliskumu un

attiecīgi nav vērtēts pieteicējai piešķirtā valsts budžeta finansējuma izlietojums šā cikla ietvaros.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 27.maija spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts,

pamatojoties uz turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda par lietas faktiskajiem apstākļiem. Tai skaitā par to, ka 2022.gadā

pieteicējai tika piešķirts valsts finansējums 573 256 euro.

Atbilstoši partijas sastādītajam 2022.gada pārskatam 3.mērķa grupai tika izlietoti 327 995,79 euro. Savukārt

pārbaudes rezultātā pieteicēja atzina, ka 226 631,40 euro, kas sākotnēji bija iekļauti 2022.gada pārskatā saņemtā

valsts budžeta finansējuma 1. un 2.mērķa grupā, ir atzīstami par 3.mērķa grupas izdevumiem (kopskaitā 67 rēķini).

To pieteicēja atzina 2022.gada 15.septembra papildu informācijā birojam un pieteikumā tiesai šo apstākli nav

apstrīdējusi. Tāpat tiesa atzina, ka nav strīda par to, ka 3.mērķa grupas ietvaros kopumā 2022.gadā ir izlietots valsts

finansējums 554 627,19 euro apmērā (327 995,79 + 226 631,40).

Lietā strīds ir par tiesību normu interpretāciju – vai birojs, pieņemot Lēmumu, ir pareizi iztulkojis un

piemērojis Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļu un 7.1 panta piekto daļu un pamatoti uzdevis pieteicējai

pārskaitīt valsts budžetā izlietotos finanšu līdzekļus 210 673,59 euro.

[3.2] Tiesa, izvērtējot Finansēšanas likuma normas, atzina, ka birojs ir pareizi novērtējis lietas tiesiskos un

faktiskos apstākļus.

[3.3] Tiesa no 2019.gada 14.novembra likumprojekta “Grozījumi Politisko organizāciju (partiju)

finansēšanas likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas), no tiesību normu gramatiskās,

sistēmiskās, teleoloģiskās un vēsturiskās interpretācijas secināja, ka tiesību normu mērķis ir ierobežot partiju

tēriņus, ieskaitot iepriekšējos gados izveidojušos, un katrai mērķa grupai ļaut izmantot 60 % no attiecīgajā gadā

saņemtā un trīs gadu termiņā uzkrātā finansējuma. Regulējuma mērķis ir nepieļaut situāciju, kad mērķtiecīgi tiek

uzkrāti iepriekšējo gadu līdzekļi vienai mērķa grupai, piemēram, politisko partiju reklamēšanai pirms vēlēšanām

tiek novirzīti neproporcionāli lieli finanšu līdzekļi.

[3.4] Tiesa konstatēja, ka lietā nav apstrīdēts tas, ka valsts budžeta finansējuma uzkrājums uz 2022.gadu

bija 183 725,27 euro un kopā ar attiecīgajā gadā piešķirto finansējumu 573 256 euro pieteicējas rīcībā 2022.gadā

bija 756 981,27 euro. Nav apstrīdēts arī apstāklis, ka 60 % no 573 256 euro ir 343 953,60 euro, ko pieteicēja

drīkstēja izmantot 3.mērķa grupai. Savukārt 3.mērķa vajadzībām izmantoti tika 554 627,19 euro, tādējādi

pārsniedzot atļauto 60 % limitu par 210 673,59 euro (554 627,19 – 343 953,60).

Līdz ar to birojs pamatoti atzina, ka pieteicēja pārkāpa Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļu un 7.1 panta

piekto daļu un pamatoti saskaņā ar 10.panta 3.1 daļu un 13.pantu uzdeva pieteicējai pārskaitīt valsts budžetā

izlietotos finanšu līdzekļus 210 673,59 euro.

[3.5] Tiesa atzina par nepamatotiem pieteicējas iebildumus par to, ka birojs konkrētajā lietā ir izmantojis

pierādījumus, kas iegūti administratīvā pārkāpuma procesā, kurā lēmums par soda piemērošanu saskaņā ar

Administratīvās atbildības likuma 173.panta pirmās daļas 2.punktu ir atcelts un izbeigts administratīvā pārkāpuma

process.

Pieteicēja, atbildot uz biroja 2023.gada 27.aprīļa aicinājumu iesniegt partijas grāmatvedības uzskaites

pirmdokumentus un kontu apgrozījumus, 2023.gada 10.maijā iesniedza birojā gada pārskata precizējumus un

11.maijā nodeva birojam grāmatvedības dokumentus.

Pārbaudes gaitā pieteicēja 2022.gada 15.septembra papildu informācijā birojam atzina, ka 226 631,40 euro,

kas sākotnēji bija iekļauti 2022.gada pārskata saņemtā valsts budžeta finansējuma 1. un 2.mērķa grupā, ir atzīstami

par 3.mērķa grupas izdevumiem (kopskaitā 67 rēķini). Arī pieteikumā tiesai pieteicēja šo apstākli nav apstrīdējusi.

Savukārt 2023.gada 30.novembra lēmums par administratīvā soda piemērošanu un tam sekojošais

2024.gada 18.janvāra lēmums par soda piemērošanas atcelšanu un administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu ir

pieņemti jau pēc tam, kad biroja rīcībā Finansēšanas likuma 8.5 ceturtās daļas ietvaros veiktās pārbaudes laikā bija

iesniegti dokumenti, kas apliecina 3.mērķa grupas izdevumu pārsniegumu.

Tādējādi tiesa piekrita biroja viedoklim, ka tā rīcībā vēl pirms administratīvās lietas ierosināšanas bija

pieteicējas valsts budžeta finansējuma izlietošanas pamatojuma dokumenti.

[3.6] Tiesa nekonstatēja, ka būtu pārkāpta informācijas iegūšanas kārtība. Pirmkārt, tā ir iegūta, birojam

atbilstoši Finansēšanas likuma 8.5 ceturtajai daļai pārbaudot partiju gada pārskatus. Otrkārt, pieteicēja pati šādu

informāciju ir sniegusi. Treškārt, pieteicēja nav norādījusi, ka pierādījumi būtu iegūti ar viltu, maldiem vai

spaidiem vai saturētu nepatiesu vai kļūdainu informāciju. Šādu informāciju pieteicēja nav iesniegusi, ne atbildot uz

biroja 2023.gada 29.decembra vēstuli, ar kuru pieteicēja tika informēta par administratīvā procesa uzsākšanu, ne

biroja 2024.gada 14.februāra vēstuli.

Tas, ka pārbaudes ietvaros iegūtā informācija ir izmantota arī administratīvā pārkāpuma procesā, kurā

lēmums par sodīšanu ir atcelts, jo pierādījumi vākti pirms lietas ierosināšanas, nav pamats atzīt, ka tos nedrīkstētu

izmantot administratīvās lietas ietvaros. Tiesa nekonstatēja šādu aizliegumu no tiesību normām. Tādējādi tiesa

nekonstatēja, ka konkrētajā gadījumā pārbaudes procesā iegūtā informācija nebūtu izmantojama, jo neatbilstu

Administratīvā procesa likuma 152.panta prasībām.

[3.7] Tiesa atzina par nepamatotu arī pieteicējas viedokli, ka iestāde nevarēja pieņemt lēmumu

administratīvās lietas ietvaros, kamēr nav spēkā stājies lēmums administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros.

Finansēšanas likuma 10.panta 3.1 daļa paredz, ja birojs konstatē šā likuma 7.4 panta noteikumu pārkāpumu, tā

priekšniekam ir pienākums uzdot attiecīgajai politiskajai organizācijai (partijai) pretlikumīgi izlietotos valsts

finanšu līdzekļus 30 dienu laikā ieskaitīt valsts budžetā.

Tātad neatkarīgi no tā, vai ir konstatēts pārkāpums administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros, vai nav,

birojam ir pienākums pieņemt lēmumu par pretlikumīgi izlietoto valsts budžeta līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā.

Administratīvais process un administratīvā pārkāpuma process ir divi savstarpēji nesaistīti procesi.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 27.maija spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[4.1] Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 9.panta 1.punkts un Finansēšanas likuma 8.5

panta ceturtā daļa nepiešķir birojam tiesības pieprasīt no pieteicējas jebkādu papildu informāciju, izņemot gada

pārskatu. Vēl jo vairāk birojam nav šādas tiesības ārpus jebkāda konkrēta procesa. Tāpēc pieteicēja nepiekrīt tiesas

argumentam, ka nav tikusi pārkāpta informācijas iegūšanas kārtība.

[4.2] Biroja tiesības iegūt jebkādu papildus informāciju, izņemot gada pārskatu, ir noteiktas Administratīvā

procesa likumā un Administratīvās atbildības likumā, taču konkrētu procesu ietvaros, nevis vispār un ārpus

konkrētām ierosinātajām lietām.

Apstāklis, ka pieteicēja pati sniedza birojam tā prasīto informāciju, nemaina faktu, ka šī informācija

(pierādījumi) ir iegūti neatbilstoši likumam – ārpus konkrētiem procesiem un pirms šo procesu ierosināšanas.

[4.3] Papildus gada pārskatam sniegto informāciju var uzskatīt kā iegūtu ar viltu un maldiem. Pieteicēja šo

informāciju ir sniegusi, maldīgi uzskatot, ka tai ir pienākums konkrētajā gadījumā šo informāciju sniegt ārpus

konkrētiem procesiem un pirms šo procesu ierosināšanas. Bet birojs šo informāciju ir ieguvis ar viltu, radot

pieteicējai priekšstatu, ka pieteicējai ir pienākums sniegt šādu informāciju ārpus konkrētiem procesiem un pirms šo

procesu ierosināšanas.

[4.4] Pieteicēja nepiekrīt spriedumā norādītajam, ka birojs ir pareizi interpretējis un piemērojis Finansēšanas

likuma 7.4 panta 1.2 daļu.

Tiesas tiesību normas gramatiskā interpretācija neatbilst tiesību normas tekstam. Minētajā normā noteiktais

60 % ierobežojums valsts budžeta finansējuma izlietojumam ir skaidri un nepārprotami attiecināts uz attiecīgajā

gadā piešķirto/izmaksāto valsts budžeta finansējumu. Tiesību normas tekstā nav jebkādas norādes par to, ka šis

ierobežojums ir piemērojams arī attiecībā uz iepriekšējos gados uzkrāto valsts budžeta finansējumu. To arī

neapstiprina vēsturiskā interpretācijas metode.

Sistēmiskā interpretācija ir nepilnīga, jo netiek ņemti vērā citi apstākļi. Piemēram, nav ņemts vērā likumā

noteiktais maksimālais apmērs politiskās aģitācijas izdevumiem un to samērojamība ar maksimālo iespējamo valsts

budžeta finansējuma apmēru.

Teleoloģiskajā interpretācijā nav ņemts vērā vēlēšanu procesa cikliskums, it īpaši fakts, ka var būt ārkārtas

vēlēšanas, ka vienā gadā var būt vairākas vēlēšanas.

[5] Birojs rakstveida paskaidrojumā pieteicējas apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu, norādot turpmāk

minēto.

[5.1] Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca jēdzienu “pārbaude” definē kā darbību, kuras mērķis ir

noskaidrot kāda fakta vai priekšmeta atbilstību īstenībai vai noteiktām prasībām, piemēram, normatīvajām normām.

Juridiskajā kontekstā ar “pārbaude” saprot darbību kopumu, kas vērsts uz faktisko apstākļu noskaidrošanu un to

izvērtēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tādējādi biroja veicamā gada pārskata pārbaude nav reducējama

tikai uz iesniegtā dokumenta – konkrētajā gadījumā gada pārskata vai tajā ietvertās informācijas – formālu

aplūkošanu. Tā ir procesuāla darbību kopa, kas ietver arī tiesības pieprasīt papildu informāciju un dokumentus, kā

arī vērtēt to ticamību un atbilstību normatīvajiem aktiem.

[5.2] Finansēšanas likuma 8.5 panta ceturtā daļa noteic biroja pienākumu veikt politisko partiju gada

pārskatu pārbaudi. Biroja pienākums kontrolēt politisko partiju finansēšanas noteikumu izpildi ir noteikts

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2.panta pirmajā daļā un 9.pantā. Bez tam Korupcijas

novēršanas un apkarošanas biroja likuma 10.panta pirmās daļas 4.punkts nosaka biroja tiesības pieprasīt un saņemt

informāciju, dokumentus un citus materiālus no iestādēm un personām biroja funkciju izpildei.

Līdz ar to birojs ir tiesiski ieguvis informāciju un to izmantojis kā pierādījumus administratīvajā lietā.

Motīvu daļa

[6] Lietā ir strīds par to, vai birojs ir pareizi piemērojis Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļu un 7.1 panta

piekto daļu, un tādējādi pamatoti uzdevis pieteicējai pārskaitīt valsts budžetā izlietotos finanšu līdzekļus 210

673,59 euro.

Kā to pamatoti konstatēja pirmās instances tiesa, lietā nav strīda par pieteicējai piešķirto finansējumu

2022.gadā un tā izlietojumu, proti, ka 3.mērķa grupai (politiskās organizācijas (partijas) komunikācija ar

sabiedrību, tostarp politiskā aģitācija) kopsummā tika izlietoti 554 627,19 euro.

[7] Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos

pierādījumus, kā arī izvērtējusi apelācijas sūdzībā minētos argumentus, secina, ka pirmās instances tiesas

spriedumā ietvertais pamatojums par to, ka Lēmums ir tiesisks, ir pareizs un pietiekams. Tādēļ apgabaltiesa saskaņā

ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā izteiktajai

motivācijai un atkārtoti to nenorāda.

Atbildot uz apelācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[8] Pieteicēja argumentē, ka birojs ir nepareizi iztulkojis un piemērojis Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2

daļu. Proti, Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļā noteiktais 60 % ierobežojums valsts budžeta finansējuma

izlietojumam ir skaidri un nepārprotami attiecināts uz attiecīgajā gadā piešķirto/izmaksāto valsts budžeta

finansējumu. Tiesību normas tekstā nav jebkādas norādes par to, ka šis ierobežojums ir piemērojams arī attiecībā uz

iepriekšējos gados uzkrāto valsts budžeta finansējumu.

Apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējas argumentam, norādot turpmāk minēto.

[8.1] Finansēšanas likuma 7.4 panta pirmā daļā noteic, ka valsts budžeta finansējumu politiskā organizācija

(partija) izmanto savas politiskās un saimnieciskās darbības nodrošināšanai un ir tiesīga to izlietot šādām mērķu

grupām: 1) politiskās organizācijas (partijas) biroja un darbinieku uzturēšanai; 2) politiskās organizācijas (partijas)

darbības saturiskai nodrošināšanai (piemēram, semināriem, kongresiem, konferencēm, pētniecības darbiem,

aptaujām, jauniešu organizācijas pasākumiem, konsultācijām); 3) politiskās organizācijas (partijas) komunikācijai

ar sabiedrību, tostarp politiskajai aģitācijai. Atbilstoši minēta panta 1.2 daļai politiskā organizācija (partija) katrai

no šā panta pirmajā daļā noteiktajām mērķu grupām var izlietot ne vairāk kā 60 % no attiecīgajā gadā saņemtā

valsts budžeta finansējuma.

Finansēšanas likuma 7.1 panta piektā daļa noteic, ka politiskā organizācija (partija) kalendāra gada laikā

piešķirto, bet neizlietoto valsts budžeta finansējumu var izlietot triju nākamo kalendāra gadu laikā. Ja politiskā

organizācija (partija) neizlieto kalendāra gadā piešķirto budžeta finansējumu triju nākamo kalendāra gadu laikā, tā

neizlietoto valsts budžeta finansējuma daļu ieskaita atpakaļ valsts budžetā līdz nākamā gada 15.janvārim.

2019.gada 14.novembra likuma “Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā” anotācijā

norādīts, ka ar grozījumiem paredzēts novērst to, ka viss valsts budžeta finansējums vai lielākā tā daļa tiek izlietota

tikai vienai mērķa grupai. Tāpat likumprojektā noteikts, ka minētais regulējums novērsīs to, ka viss valsts budžeta

finansējums vai tā lielākā daļa tiek izlietota tikai vienai mērķa grupai. Politiskā organizācija (partija)

nepieciešamības gadījumā varētu mainīt katras mērķa grupas proporcijas, bet likumā noteiktās proporcijas ietvaros.

Katrai mērķa grupai var tērēt ne vairāk kā 60 % iegūtā finansējuma. Šāds regulējums nodrošinātu to, ka politiskās

partijas pastāvīgi veic aktīvu pilsonisko darbību, tiek stiprināta to kapacitāte, darbs ar biedriem, jauniešiem,

teritoriālo nodaļu attīstība, utt., neakumulējot maksimāli daudz līdzekļus tieši tikai priekšvēlēšanu aģitācijai.

Attiecīgi tiks īstenoti demokrātiskā sabiedrībā no politiskās partijas sagaidāmie pasākumi un aktivitātes, piemēram,

komunikācija ar vēlētājiem starpvēlēšanu periodā (pieejama: /Tīmekļvietne A/, aplūkots 2025.gada 6.novembrī).

Vērā ņemams, ka valsts budžeta finansējums partijām tiek piešķirts kā sava veida sabiedrības pasūtījums

kvalitatīvai partiju darbībai un attīstībai, kas nepieciešama visas sabiedrības kopējās interesēs (sk. Valsts prezidenta

2022.gada 14.marta paziņojuma Nr.7 „Komentārs likumam „Grozījumi Politisko organizāciju (partiju)

finansēšanas likumā”” III sadaļu un 2023.gada 3.aprīļa paziņojuma Nr.8 „Par likumprojektu „Grozījums Politisko

organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”” II sadaļu). Nav pieļaujama tāda tiesību normu interpretācija un

piemērošana, kas veicinātu nelikumīgu vai nelietderīgu rīcību ar saņemto valsts budžeta finansējumu, un tāda

pieeja būtu arī pretēja partiju finansēšanas no valsts budžeta sistēmas jēgai un mērķiem (Senāta 2025.gada

7.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-147/2025, ECLI:LV:AT:2025:0207.A420144922.19.L, 3.punkts).

Tāpat apgabaltiesa norāda, ka Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļas piemērošanā jāņem vērā tiesiskās

vienlīdzības princips. Ja attiecībā uz pieteicēju pieļautu, ka tā varēja neievērot Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2

daļā paredzēto ierobežojumu, tai pretēji likumā noteiktajam tiktu piešķirtas papildu priekšrocības salīdzinājumā ar

citām partijām vai to apvienībām, kuras ievēroja normā paredzēto ierobežojumu un neiztērēja vairāk līdzekļu

komunikācijai ar sabiedrību (tostarp politiskajai aģitācijai), kā pieļāva attiecīgā tiesību norma (Senāta 2025.gada

12.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-137/2025, ECLI:LV:AT:2025:0212.A420221222.10.L, 2.punkts).

Arī Satversmes tiesa secinājusi, ka valsts finansējuma piešķiršana politiskajām partijām ir likumdevēja

tiesībpolitiska izšķiršanās, kas balstīta demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipos (Satversmes tiesas 2022.gada

15.decembra sprieduma lietā Nr.2021-36-01 15.2.punkts).

[8.2] Apkopojot iepriekš minēto un sistēmiski tulkojot minētās normas, apgabaltiesa secina, ka politiskās

partijas drīkst uzkrāt valsts budžeta finansējumu, taču katrai mērķa grupai ir izlietojami ne vairāk kā 60 % no

attiecīgajā gadā saņemtā valsts budžeta finansējuma. Savukārt neizlietoto valsts budžeta finansējuma daļu ieskaita

atpakaļ valsts budžetā līdz nākamā gada 15.janvārim. Tādējādi procentuālais ierobežojums ir attiecināms kā uz

konkrētā kalendārā gada laikā piešķirto, tā uz iepriekšējos gados uzkrāto valsts budžeta finansējumu. Regulējuma

mērķis ir nepieļaut situāciju, kad mērķtiecīgi tiek uzkrāti iepriekšējo gadu līdzekļi vienai mērķa grupai, piemēram,

politisko partiju reklamēšanai pirms vēlēšanām tiek novirzīti neproporcionāli lieli finanšu līdzekļi.

Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti secināja, ka normu mērķis ir ierobežot politisko partiju tēriņus,

ieskaitot iepriekšējos gados izveidojušos, un katrai mērķa grupai ļaut izmantot 60 % no attiecīgajā gadā saņemtā un

trīs gadu termiņā uzkrātā finansējuma. Pirmās instances tiesas strīdus normu interpretācija ir pareiza. Tas secīgi

nozīmē, ka pieteicēja pārkāpa Finansēšanas likuma 7.4 panta 1.2 daļu un 7.1 panta piekto daļu, kā rezultātā birojs

pieteicējai pamatoti uzdeva pārskaitīt valsts budžetā izlietotos finanšu līdzekļus 210 673,59 euro.

[9] Pieteicēja argumentē, ka birojs Lēmumu ir pamatojis ar administratīvā pārkāpuma procesa lietā

Nr.01600000067723 prettiesiski iegūtiem pierādījumiem, kuru izmantošana šajā administratīvajā procesā nav

pieļaujama (Administratīvā procesa likuma 152.pants). Papildus norāda, ka nedz Korupcijas novēršanas un

apkarošanas biroja likuma 9.panta 1.punkts, nedz Finansēšanas likuma 8.5 panta ceturtā daļa nenoteic birojam

tiesības iegūt jebkādu papildu informāciju, izņemot pašu gada pārskatu.

Apgabaltiesa minētajiem argumentiem nepiekrīt.

[9.1] Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 9.panta 1.punkts un Finansēšanas likuma 8.5

panta ceturtā daļa noteic, ka birojs, kontrolējot politisko organizāciju (partiju) un to apvienību finansēšanas

noteikumu izpildi, kontrolē politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma izpildi; birojs savas kompetences

ietvaros pārbauda gada pārskatus un līdz nākamā gada 1.aprīlim par atklātajiem politisko organizāciju (partiju) vai

to apvienību finansēšanas noteikumu pārkāpumiem, kā arī par pasākumiem, kas veikti to novēršanai, informē

sabiedrību vienlaikus. Biroja pienākums kontrolēt politisko partiju finansēšanas noteikumu izpildi ir noteikts arī

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2.panta pirmajā daļā. Bez tam Korupcijas novēršanas un

apkarošanas biroja likuma 10.panta pirmās daļas 4.punkts nosaka biroja tiesības pieprasīt un saņemt informāciju,

dokumentus un citus materiālus no iestādēm un personām biroja funkciju izpildei.

Apgabaltiesa norāda, ka no minētajām normām nav izsecināms aizliegums birojam iegūt un izmantot citu

informāciju papildus gada pārskatā norādītājai, ja vien šāda informācija ir iegūta tiesiski (Administratīvā procesa

likuma 60.panta otrā daļa).

Apgabaltiesa piekrīt biroja skaidrojumam, ka biroja veicamā gada pārskata pārbaude nav reducējama tikai

uz iesniegtā dokumenta – konkrētajā gadījumā gada pārskata vai tajā ietvertās informācijas – formālu aplūkošanu.

Tā ir procesuāla darbību kopa, kas ietver arī tiesības pieprasīt papildu informāciju un dokumentus, kā arī vērtēt to

ticamību un atbilstību normatīvajiem aktiem.

Līdz ar to pieteicējas arguments, ka papildus gada pārskatam sniegto informāciju var uzskatīt kā iegūtu ar

viltu un maldiem, ir noraidāms kā nepamatots.

[9.2] Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka birojs Lēmumu ir pamatojis ar administratīvā pārkāpuma procesa

lietā Nr.01600000067723 prettiesiski iegūtiem pierādījumiem, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

Apstāklis, ka administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros netika ievērots Administratīvās atbildības likuma

nosacījums, ka visas izmeklēšanas darbības ir pieļaujams veikt tikai pēc administratīvā pārkāpuma procesa

uzsākšanas, nenozīmē, ka pieteicējas 2022.gada pārskata pārbaudes ietvaros iegūtā informācija un pierādījumi nav

pieļaujami administratīvajā lietā. Administratīvā procesa likums šādu nosacījumu neparedz. Administratīvā procesa

likuma 59.panta pirmajā daļā noteikts, ka pēc administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas

saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Apgabaltiesa uzskata, ka

pieteicēja minēto tiesību normu iztulkojusi nekorekti, jo nepamatoti uzskata, ka iestādei ir aizliegts administratīvā

akta pamatošanai izmantot arī tādu informāciju, kas bijusi iestādes rīcībā pirms administratīvā procesa uzsākšanas.

Administratīvā procesa likuma 57.pants noteic, ka iestāde, kurai lieta ir piekritīga, ierosina administratīvo

lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots

attiecīgs administratīvais akts, kā arī tad, ja iestādei ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt. Ievērojot minēto,

secināms, ka iestādes rīcībā pirms administratīvās lietas ierosināšanas var būt informācija, kas var būt par pamatu

administratīvās lietas ierosināšanai un administratīvā akta izdošanai atbilstoši iestādes kompetencei.

Tāpat apgabaltiesa vērš uzmanību, ka Senāta praksē atzīts, ka iestāde administratīvā pārkāpuma lietvedības

ietvaros noskaidrotos faktiskos apstākļus, pat ja lieta vēlāk tiek izbeigta, var izmantot par pamatu administratīvā

procesa uzsākšanai par pienākuma uzlikšanu samaksāt valsts budžetā priekšvēlēšanu izdevumu pārsniegumu (sk.

sal. Senāta 2011.gada 27.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-163/2011, A42484408, 8.punktu). Tātad no

minētās atziņas izriet, ka administratīvā pārkāpuma lietā noskaidrotos faktiskos apstākļus var izmantot par pamatu

lēmuma pieņemšanai administratīvā procesa kārtībā.

Tādējādi apgabaltiesa nekonstatē, ka konkrētajā gadījumā pārbaudes procesā iegūtā informācija nebūtu

izmantojama administratīvajā lietā, jo neatbilstu Administratīvā procesa likuma 152.panta prasībām.

[10] Rezumējot iepriekš minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzībā norādītie apsvērumi

nerada šaubas par pirmās instances tiesas sprieduma tiesiskumu.

Apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks un pamatots – birojs pamatoti konstatēja, ka pieteicēja ir

pārkāpusi Finansēšanas likuma 7.4 panta noteikumus, līdz ar to birojam bija pienākums izdot obligāto

administratīvo aktu par pienākuma uzlikšanu pieteicējai pārskaitīt valsts budžetā pretlikumīgi izlietotos valsts

budžeta līdzekļus.

Tādējādi pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, un 329.panta

pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt politiskās partijas „Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK””

pieteikumu par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 2024.gada 28.maija lēmuma Nr.1/2912 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese Tiesnese Tiesnese M.Miķelsone S.Kanenberga K.Krastiņa