Court dismisses appeal against administrative fine for broadcasting prohibited content during restricted hours.

Lietas Nr. 130072914

Lietas arhīva Nr. 104AA-0790-15/23

SPRIEDUMS

Rīgā 2015.gada 30.septembrī

Rīgas apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Stūris, tiesnese D.Dumbre un tiesnese Z.Lagzdiņa

pēc SIA “TV3 Latvia” pilnvarotās pārstāves zvērinātas advokātes I.Azandas

iesniegtās apelācijas sūdzības izskatīja rakstveida procesā administratīvā pārkāpuma lietu,

kurā ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedumu

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes 2014.gada 16.oktobra lēmums

Nr.195 atstāts negrozīts un SIA “TV3 Latvia” sūdzība noraidīta.

Iepazinusies ar apelācijas sūdzības motīviem un administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, apelācijas

instances tiesa

k o n s t a t ē j a:

2014.gada 16.oktobrī Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – Padome)

taisījusi lēmumu Nr.195 (turpmāk – Lēmums), ar kuru SIA „TV 3 Latvia” (turpmāk – Sabiedrība) sodīta

pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 201. 5panta otrās daļas ar

naudas sodu 1400 euro apmērā par elektroniskā plašsaziņas līdzekļa Sabiedrības programmā “TV3”

(turpmāk – Programma) 2014.gada 23.februāra pārraidē pārraidot filmu „Bada spēles” (turpmāk – Filma).

Sabiedrība Lēmumu pārsūdzēja Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedumu

Lēmums atstāts negrozīts, bet Sabiedrības sūdzība noraidīta.

Tiesa spriedumā norādījusi, ka, izvērtējusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, sūdzībā

ietvertos argumentus, un secinājusi, ka iestāde ir vispusīgi izanalizējusi pārkāpuma apstākļus, izdarījusi

pamatotus secinājumus. Saskaņā ar Latvijas APK 289.13panta trešo daļu, tiesa Lēmumā ietverto

motivāciju atzina par pietiekamu un pareizu, pievienojusies Lēmumā norādītajai motivācijai un izvērstāku

argumentu izklāstu nolēmumā nav sniegusi.

Papildus tiesa spriedumā norādījusi, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada

10.marta direktīvas (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (turpmāk – Direktīva) 27.panta pirmo

daļu dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas

savā televīzijas apraidē neiekļauj raidījumus, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai

vai tikumiskajai attīstībai, jo īpaši tādus raidījumus, kuros iekļauta pornogrāfija vai nepamatota

vardarbība. Savukārt Direktīvas 4.panta pirmā daļa noteic, ka dalībvalstis patur tiesības pieprasīt, lai to

jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji ievērotu sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus

jomās, kuras koordinē šī direktīva, ja šādi noteikumi ir saderīgi ar Savienības tiesību aktiem. Kā izriet no

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk – EPLL) normām, tajā ir iestrādātas direktīvas

prasības attiecībā uz to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos

paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu, savukārt Direktīvas 4.pants

pieļauj dalībvalsts tiesības pieprasīt stingrākus nosacījumus attiecībā uz audiovizuālo darbu izplatīšanu.

Līdz ar to tiesa secināja, ka jebkādas fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības aizliegums laikā no

plkst.7.00 līdz 22.00, kā tas reglamentēts EPLL 24.panta devītajā daļā, nav pretrunā ar Direktīvā noteikto

regulējumu.

Tāpat tiesa norādījusi, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.panta otrā daļa nosaka, ka bērnam

nedrīkst būt pieejami materiāli, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija

un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai, neatkarīgi no to izpausmes veida, pārraidīšanas ierīces un

atrašanās vietas. Savukārt minētā panta trešā daļa nosaka, ka lai aizsargātu bērna tiesības, ierobežojumus

radio un televīzijas programmās nosaka EPLL.

Tāpat tiesa norādījusi, ka tā kā Direktīvas izpratnē dalībvalstis patur tiesības pieprasīt, lai to

jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji ievērotu sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus

jomās, EPLL 24.panta devītās daļā ietverts regulējums, ka laikā no plkst.7.00 līdz 22.00 aizliegts izplatīt

jebkādus audio un audiovizuālus darbus, kuros atainota fiziska vai psiholoģiska vardarbība, ne tika

Direktīvā minētā nepamatotā vardarbība, kas EPLL likuma kontekstā netiek nodalīta. Līdz ar ko

nepārprotami aizliedz norādītajā laika posmā izplatīt audio un audiovizuālus darbus, kuros atainota fiziska

vai psiholoģiska vardarbība.

Minētais apstāklis, pirmās instances tiesas ieskatā, norāda uz to, ka nav nepieciešams speciāli

analizēt un pierādāmajos apstākļos neietilpst, kā konkrētajā gadījumā, pieļaujot EPLL 24.panta devītās

daļas pārkāpumus, tas radījis draudus bērnu garīgajai, tikumiskajai attīstībai.

Turklāt tiesa norādījusi, ka no EPLL 24.panta devītās daļas satura izriet, ka, vērtējot normā

noteiktā aizlieguma ievērošanu, jāņem vērā audiovizuālā darba faktiskais saturs, bet ne tam piešķirtā

klasifikācijas indeksācija atbilstoši 2010.gada 29.jūnija Ministru kabineta noteikumu Nr.587 “Filmu

klasifikācijas noteikumiem”, kurai ir informatīvs raksturs. Savukārt redakcionāli vērtējot EPLL 24.panta

devīto daļu kopsakarā ar šī panta desmitajā daļā ietverto regulējumu, tiesa secinājusi, ka EPLL 24.panta

devītajā daļā aizliegums izplatīt audiovizuālus darbus, kuros atainota fiziska vai psiholoģiska vardarbība,

ietvertas asiņainas vai šausmu ainas, ar narkotiku lietošanu un seksuālām darbībām saistītas ainas vai

kuros lietoti rupji vai nepieklājīgi izteicieni, ir absolūts aizliegums un šāda satura audiovizuālais darbs

pats par sevi kaitē nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai un tikumiskajai attīstībai.

Tiesa secināja, ka Lēmumā ir pareizi konstatēti lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, Padome ir

vispusīgi novērtējusi pierādījumus un izdarījusi pamatotus secinājumus.

Tāpat tiesa atzinusi, ka administratīvais sods par minētā pārkāpuma izdarīšanu Sabiedrībai uzlikts

1400 euro apmērā, kas atbilst Latvijas APK 201.5panta otrajai daļai, kas tiesas ieskatā ir samērīgs un

atbilst Latvijas APK 22.pantā definētajam soda mērķim. Ņemot vērā minēto, tiesa Lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā atzina par pamatotu un atstājamu negrozītu, bet sūdzību par noraidāmu.

Par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedumu

Sabiedrības pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte I.Azanda (turpmāk – Sūdzības

iesniedzēja) ir iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā norādīts, ka tiesas spriedumu uzskata par

nepareizu, nepamatotu un materiālo tiesību normām neatbilstošu, kā arī lūdz pilnībā atcelt

minēto tiesas spriedumu, ar kuru atstāts negrozīts Lēmums, un izbeigt lietvedību

administratīvā pārkāpuma lietā.

Sūdzības iesniedzēja, atsaucoties uz Latvijas APK 201.5panta otro daļu (redakcijā, kas bija spēkā

Lēmuma pieņemšanas brīdī), 239.panta 1.punktu, norāda, ka administratīvo sodu ir pamats piemērot,

konstatējot un pierādot, ka ir noticis programmu veidošanas noteikumu pārkāpums. Tiesa savā spriedumā

ir pilnībā pievienojusies Lēmumā uzskaitītajiem motīviem, taču Sabiedrības ieskatā šie motīvi ir nepareizi

un nepamatoti, un paplašināti iztulko EPLL normas.

Konkrētajā gadījumā Padome un arī tiesa ir uzskatījusi, ka Latvijas APK 201. 5panta otrās daļas

pārkāpums ir pieļauts, izplatot Filmu, kas neatbilst EPLL 24.panta devītajā daļā noteiktajam aizliegumam

elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem “laikā no plkst.07:00 līdz 22:00 izplatīt audio un audiovizuālos

darbus, kuros atainota fiziska vai psiholoģiska vardarbība, ietvertas asiņainas vai šausmu ainas, ar

narkotiku lietošanu vai seksuālām darbībām saistītas ainas vai kuros lietoti rupji vai nepieklājīgi

izteicieni”. Padomes ieskatā pārkāpums radies, jo Sabiedrība “neveica visus iespējamos pasākumus EPLL

24.panta devītās daļas noteikumu ievērošanai, t.sk., atbilstoši neizvērtēja pārraidāmās filmas saturu.” Pēc

Sūdzības iesniedzējas domām šāds secinājums nav pamatots. Pirmkārt, Sabiedrība atbilstoši izvērtēja

Filmas saturu un, pārraidot to, ievēroja Filmu klasifikatora noteikumus un pašas Padomes līdzšinējo

praksi un agrāk pieņemtos lēmumus. Otrkārt, Padome nav pierādījusi, ka Filmā ir ietverta aizliegta

vardarbība. Ne Lēmumā, ne spriedumā nav noteikts, kas tieši ir saprotams ar EPLL aizliegto

“vardarbības” atainošanu, jo EPLL nesatur vardarbības definīciju, un Padome nav norādījusi, kas tieši tās

izpratnē ir vardarbība. Treškārt, gan Padome, gan tiesa spriedumā ir nepareizi un paplašināti iztulkojušas

šo tiesību normu, iztulkojot to tā, ka laika periodā no plkst.07:00 līdz 22:00 ir aizliegts izplatīt darbus, kas

satur jebkādu fizisku vai psiholoģisku vardarbību. Šis secinājums ir nepamatots un neatbilst materiālo

tiesību normām.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka Sabiedrība nenoliedz, ka administratīvā pārkāpuma protokolā

norādītajā laikā ir pārraidīta Filma, taču Sabiedrība nekad nav apstiprinājusi, ka Filmā redzamās ainas

ietvertu vardarbību EPLL 24.panta devītās daļas izpratnē. Tieši otrādi, gan paskaidrojumos Padomei, gan

savā sūdzībā tiesai Sabiedrība ir uzsvērusi, ka Filmas ainas neietver tādas darbības, kas varētu tikt

uzskatītas par aizliegtu fizisku vai psiholoģisku vardarbību EPLL 24.panta devītās daļas izpratnē.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, ievērojot Latvijas APK 243.pantu, Padomei vajadzēja pienācīgi

pierādīt un pamatot, ka Filmā iekļautās epizodes patiešām ataino vardarbību EPLL 24.panta devītās daļas

izpratnē, un tiesai vajadzēja pārbaudīt, vai šādi pierādījumi apstrīdētajā Lēmumā ir. Taču tiesa spriedumā

ir tikai nekritiski pievienojusies Padomes secinājumiem un nav ņēmusi vērā, ka Padome vispār nav

pierādījusi, ka Filmā ir redzama vardarbība. Lēmumā nekur nav definēts, kas tad īsti ir vardarbība EPLL

izpratnē, netiek definēta arī “fiziska vardarbība” un “šausmu ainas”. Pats EPLL neietver vardarbības

legāldefinīciju, attiecīgi nav skaidrs, uz kāda pamata un pēc kādiem kritērijiem vadoties Padome ir

novērtējusi, ka Filmā redzamās ainas ir “fiziska vardarbība”, ietver “šausmu ainas” u.c.. Lai pieņemtu

tiesisku lēmumu atbilstoši Latvijas APK 201. 5panta otrajai daļai, Padomei vispirms bija jāpierāda, ka

patiešām ir noticis programmu veidošanas noteikumu pārkāpums, t.sk., kas tad tieši ir vardarbība un pēc

kādiem kritērijiem tā tiek vērtēta. Lēmumā šādas norādes nav. Tikai tādā veidā ir iespējams pierādīt, ka ir

noticis EPLL 24.panta devītās daļas pārkāpums, kas attiecīgi radījis Latvijas APK 201. 5panta otrās daļas

pārkāpumu.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, tā kā ne Padome savā Lēmumā, ne tiesa spriedumā nav nekādi

norādījušas, ko nozīmē “vardarbība” EPLL izpratnē, tad secinājumi, ka Filma ietver vardarbību, nav

pamatoti, pierādīti un likumīgi Latvijas APK 7.panta izpratnē.

Pēc Sūdzības iesniedzējas domām, ja pat pieņemtu, ka Padome būtu pierādījusi, ka Filmā ir

atainota vardarbība plašā nozīmē, tad Padome un arī tiesa ir nepareizi iztulkojusi EPLL 24.panta devītās

daļas noteikumus, uzskatot, ka aizliegts attēlot jebkādas vardarbības izpausmes. Sūdzības iesniedzēja

norāda, ka absolūts jebkādas vardarbības atainošanas aizliegums ir absurds un pretrunīgs. Gan Padome

Lēmumā, gan tiesa spriedumā ir ignorējusi Sabiedrības iebildumus, ka vardarbība tipiski tiek atainota

ziņu raidījumos, lai izpildītu EPLL 24.panta ceturtās daļas prasības par godīgu un objektīvu notikumu

atspoguļojumu, piemēram, lai veidotu reportāžas no kara un sadursmju vietām. EPLL 24.panta devītā daļa

neparedz audiovizuālu darbu nošķīrumu atkarībā no žanra. Norma attiecas uz visiem un jebkādiem

audiovizuāliem darbiem, attiecīgi gan uz ziņu raidījumiem, gan filmām. Ja EPLL 24.panta devītā daļa

aizliedz izplatīt jebkādus audiovizuālus darbus, kur atainota vardarbība, tad loģiski ir aizliegta arī tādu

ziņu sižetu veidošana, kur, piemēram, ir ietvertas asiņainas ainas no karadarbības vai katastrofu vietām,

vai atainots bruņots konflikts. Bez tam, ja ir aizliegta jebkāda vardarbība, tad pirms plkst.22:00 nevarētu

demonstrēt arī tādus populārus televīzijas seriālus kā “UgunsGrēks”, kur varoņi regulāri sadzīviski

strīdas, atsevišķās epizodēs tiek pielietoti šaujamieroči, notiek šantāža un viltības, kas var tikt uzskatītas

par psiholoģisku vardarbību, pašnāvību mēģinājumi u.c. kaislīgi notikumi. Tomēr Padome nav aizrādījusi

Sabiedrībai, ka šī seriāla demonstrēšana pirms plkst.22:00 būtu pretrunā ar EPLL 24.panta devītās daļas

prasībām. Minētais norāda, ka pati Padome tomēr parasti EPLL 24.panta devītās daļas normu piemēro

nevis formāli un burtiski, uzskatot, ka ir aizliegta jebkāda un visa veida vardarbības atainošana, bet gan

izvērtējot, vai vardarbība sasniedz tādu pakāpi, ka tā būtu aizliedzama saskaņā ar šo normu. Tādēļ ir

pamats atcelt spriedumu, jo tajā ir pārmērīgi paplašināti un nepareizi iztulkota EPLL 24.panta devītās

daļas normas, norādot, ka tā aizliedz jebkādu vardarbību atainošanu.

Tāpat pēc Sūdzības iesniedzējas domām tiesas spriedumā piemērotā paplašinātā normu

iztulkošana neatbilst Latvijai saistošiem Eiropas un starptautisko tiesību aktiem, proti, Eiropas Parlamenta

un Padomes 2010.gada 10.marta direktīvai 2010/13/ES, 1989.gada 5.maija Eiropas konvencijai par

pārrobežu televīziju, kā arī, atsaucoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.panta otro, trešo daļu,

EPLL normas iztulkotas pretēji Latvijas tiesību sistēmai.

Bez tam Sūdzības iesniedzēja norāda, ka Sabiedrība konkrētajā situācijā attiecībā uz Filmu ir

pilnībā ievērojusi Filmu klasifikatora noteikumus, Filmu atbilstoši marķējot un pārraidot klasifikācijai

atbilstošā laikā.

Tāpat Sūdzības iesniedzēja norāda, ka Padomes un spriedumā pieļautā tiesību normu formāla

interpretācija un formāla pārkāpuma konstatēšana nav pamatota un tā būtiski ierobežo Sabiedrības

tiesības uz komercdarbību kā elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim un nesamērīgi ierobežo vārda

brīvību. Turklāt spriedums ir pretrunā nevainīguma prezumpcijai. No Lēmuma ir neskaidrs un nav

pierādīts, kas īsti ir “vardarbība” un kā tā būtu vērtējama, līdz ar to secināms, ka Padome nav izpildījusi

sev uzlikto pierādīšanas nastu un nav pierādījusi, ka Filmā patiešām ir ietverta vardarbība EPLL izpratnē,

kā arī nav pierādījusi, ka Sabiedrība ir pārkāpusi programmu veidošanas noteikumus, lai gan ir ievērojusi

Filmu klasifikatora prasības. Pēc Sūdzības iesniedzējas domām attiecīgi ir jāpiemēro nevainīguma

prezumpcija un jebkādas šaubas par to, vai sižetos ir iekļauta neattaisnota vardarbība, ir jāvērtē par labu

Sabiedrībai. Tādēļ spriedums ir atceļams.

Par apelācijas sūdzību Padomes priekšsēdētāja p.i.A.Dulevska (turpmāk – Pārstāve) iesniegusi

iestādes viedokli, kurā lūdz noraidīt Sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzību un atstāt Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedumu negrozītu.

Pārstāve norāda, ka Padomes ieskatā lietā esošie materiāli (Sabiedrības iesniegtais Programmas

ieraksts, Padomes Monitoringa centra ziņojums, Sabiedrības paskaidrojumi) pierāda Lēmumā konstatētos

faktus, pamatojoties uz kuriem Padome pieņēma Lēmumu.

Apelācijas sūdzībā izteiktais apgalvojums, ka Sabiedrība nekad neesot atzinusi, ka Filmā

redzamas vardarbības ainas, ir pretrunā ar Sabiedrības sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī līdzšinējai

argumentācijai (piemēram, par “attaisnoto vardarbību”), gan Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai

adresētajā sūdzībā, gan arī lietas izskatīšanas laikā. Līdz apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdim

Sabiedrības pārstāvji ne reizi nebija cēluši iebildumus pret Lēmumā ietverto secinājumu, ka Padomes

konstatētās epizodes ietver vardarbību un šausmu ainas.

Pārstāve papildus norāda, ka arī apelācijas sūdzībā Sabiedrība nenorāda, kas Lēmuma

konstatējošajā daļā norādītajos faktos ir neatbilstošs lietas faktiskajiem apstākļiem.

Pārstāve secina, ka joprojām nav pamata apšaubīt Padomes konstatētos faktus un to

atspoguļojumu Lēmumā.

Pārstāve norāda, ka Vikipēdijā (https://lv.wikipedia.org/wiki/Vardarb%C4%ABba) vardarbība tiek

definēta, kā fiziska vai garīga cilvēka aizskaršana. Tās rezultātā cilvēks var iegūt gan fiziskas, gan garīgas

traumas. Minētā definīcija atbilst gan vispārpieņemtai izpratnei par minēto jēdzienu, gan arī EPLL

24.panta devītās daļas regulējumam, saskaņā ar kuru vardarbība minētās normas izpratnē tiek iedalīta

fiziskā un emocionālā vardarbībā.

Padomes konstatētajās fiziskās vardarbības epizodēs ir nepārprotami konstatējamas darbības, kas

vērstas uz fizisku ciešanu, miesas bojājumu vai nāves izraisīšanu. Līdz ar to nav saprotami apelācijas

sūdzībā izteiktie apgalvojumi, ka Padome it kā neesot pierādījusi vardarbības esamību Filmas saturā.

Tāpat nav pamatota apelācijas sūdzībā ietvertā atsauce uz Bērnu tiesību aizsardzības likumā

sniegto fiziskas vardarbības definīciju, jo minētā definīcija ir vērtējama bērnu aizsardzības pret

vardarbību (tādu, kura tieši vērsta pret bērnu) kontekstā. Savukārt minētā likuma 50.panta trešajā daļā

norādīts, ka bērnu tiesību aizsardzību vērstus ierobežojumus radio un televīzijas programmās nosaka

EPLL.

Tāpat nepamatota ir apelācijas sūdzībā ietvertā atsauce uz Eiropas Padomes Konvenciju par

vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, jo minētajā konvencijā definēti

šauri specifiski vardarbības veidi, kamēr EPLL 24.panta devītajā daļā vardarbības jēdziens acīmredzami

lietots plašākā nozīmē.

Pārstāve vērš tiesas uzmanību apstāklim, ka Latvijas normatīvajos aktos nav vienotas vardarbības

jēdzienu izpratnes, piemēram Krimināllikumā, atšķirībā no EPLL, vardarbības jēdziens lietots tikai

fiziskas ietekmēšanas nozīmē. Tādēļ nav pamata nekritiski attiecināt uz EPLL vardarbības definīcijas no

citiem normatīvajiem aktiem.

Pārstāve norāda, ka nav pamatots apelācijas sūdzībā izteiktais apgalvojums, ka Lēmumā neesot

saprotams, pēc kādiem kritērijiem Padome konstatējusi šausmu ainu esamību. Lēmuma 10.punktā ir

norādīts, ka par šausmu ainām atzītas ainas, kuras mudina skatītāju izjust bailes, riebumu vai tam līdzīgas

emocijas.

Tāpat Pārstāve norāda, ka pārējie apelācijas sūdzībā norādītie argumenti (atsaukšanās uz

Direktīvu, arguments par vardarbību ziņu raidījumos, atsaukšanās uz filmu klasifikācijas indeksiem un

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.pantu) ir tikuši vērtēti un atspēkoti Lēmumā vai Padomes

paskaidrojumos Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai. Tādēļ Padome neuzskata par nepieciešamu

atkārtoties, oponējot minētajiem, jau iepriekš atspēkotajiem, argumentiem.

Pārstāve norāda, ka Padome atbilstoši lietas apstākļiem ir pamatoti konstatējusi EPLL 24.panta

devītās daļas noteikumu pārkāpumu un no tā izrietošo Latvijas APK 201. 5panta otrajā daļā paredzētā

pārkāpuma izdarīšanu. Sabiedrības sūdzībā izteiktie argumenti lielākoties atkārto jau iepriekš lietā

izteiktos argumentus, kuri jau ir atspēkoti Lēmumā vai Padomes paskaidrojumos Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesai. Arī pārējie sūdzības argumenti nerada šaubas par Lēmuma tiesiskumu.

Administratīvi sodītās personas tiesisko situāciju neatvieglo arī Latvijas APK 201. 5panta grozījumi, kuri

stājās spēkā 2014.gada 29.novembrī.

Pārstāve uzskata pirmās instances tiesas spriedumu par tiesisku un negrozāmu.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi

apelācijas sūdzības motīvus un iestādes viedokli par apelācijas sūdzību, uzskata, ka Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedums atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība

noraidāma.

Apelācijas instances tiesa nekonstatē pirmās instances tiesas pieļautus likumpārkāpumus

administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā, kas varētu būt par pamatu pieņemtā sprieduma atcelšanai vai

grozīšanai un uzskata, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedums ir

likumīgs un pamatots.

Apelācijas instances tiesa piekrīt tiesas spriedumā dotajam apstākļu novērtējumam un,

pamatojoties uz Latvijas APK 289.13panta trešo daļu, pievienojas pirmās instances tiesas nolēmuma

motivācijai, un vēlreiz neatkārto un neanalizē atzinumus un secinājumus šajā nolēmumā. Tiesneses

pieņemtais nolēmums ir motivēts un pamatots ar Latvijas APK normām. Apelācijas instances tiesa

uzskata, ka apelācijas sūdzība nesatur faktus, kas nebija zināmi, taisot nolēmumu Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesā. Turklāt tās saturs pēc būtības ir analogs Sūdzības iesniedzējas Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesai adresētajai 2014.gada 10.novembra sūdzībai, kam lietā jau ir sniegts

pamatots un pietiekams vērtējums.

Sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, kādēļ pirmās instances tiesas spriedums, viņasprāt,

ir nepamatots un atceļams. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Lēmumā norādītie motīvi, konstatējot un

pierādot, ka ir noticis programmu veidošanas noteikumu pārkāpums, kuriem ir pievienojusies arī pirmās

instances tiesa, ir nepareizi, nepamatoti un paplašināti iztulko EPLL normas. Tāpat Sūdzības iesniedzēja

norāda, ka gan Lēmumā, gan pirmās instances tiesas spriedumā ir pieļauta tiesību normu formāla

interpretācija un formāla pārkāpuma konstatēšana, kas nav pamatota un tā būtiski ierobežo Sabiedrības

tiesības uz komercdarbību kā elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim un nesamērīgi ierobežo vārda

brīvību. No Lēmuma ir neskaidrs un nav pierādīts, kas īsti ir “vardarbība” un kā tā būtu vērtējama, līdz ar

to secināms, ka Padome nav izpildījusi sev uzlikto pierādīšanas nastu un nav pierādījusi, ka Filmā

patiešām ir ietverta vardarbība EPLL izpratnē, kā arī nav pierādījusi, ka Sabiedrība ir pārkāpusi

programmu veidošanas noteikumus, lai gan ir ievērojusi Filmu klasifikatora prasības. Pēc Sūdzības

iesniedzējas domām attiecīgi ir jāpiemēro nevainīguma prezumpcija un jebkādas šaubas par to, vai sižetos

ir iekļauta neattaisnota vardarbība, ir jāvērtē par labu Sabiedrībai.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 243.panta pirmo daļu pierādījumi

administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā

procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās

personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai

neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Tāpat apelācijas

instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 244.pantu institūcija (amatpersona) pierādījumus

novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem

lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Saskaņā ar Latvijas APK 201.5panta otro daļu (redakcijā līdz 2014.gada 29.novembrim) par

elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbības neatbilstību darbības pamatnosacījumiem, par Elektronisko

plašsaziņas līdzekļu likumā paredzētās informācijas nesniegšanu vai nepatiesu ziņu sniegšanu

Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, par programmu veidošanas un uzskaites

noteikumu pārkāpumiem uzliek naudas sodu juridiskajām personām līdz divtūkstoš simt euro.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka Latvijas APK 201.5panta otrā daļa ir tiesību norma ar blanketu

dispozīciju, tas ir, tajā netiek aprakstītas administratīvā pārkāpuma pazīmes, bet ir norādes uz citu

normatīvo aktu, kurā šīs pazīmes ir paredzētas.

Par šādu aktu izskatāmajā administratīvā pārkāpuma lietā ir uzskatāma EPLL 24.panta devītā daļa

un uz to ir norādīts arī administratīvā pārkāpuma protokolā RE Nr.000157.

EPLL 24.panta devītajā daļā noteikts aizliegums elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem laikā no

plkst. 07.00 līdz 22.00 izplatīt audio un audiovizuālus darbus, kuros atainota fiziska vai psiholoģiska

vardarbība, ietvertas asiņainas vai šausmu ainas, ar narkotiku lietošanu un seksuālām darbībām saistītas

ainas vai kuros lietoti rupji vai nepieklājīgi izteicieni.

Izvērtējot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, apelācijas instances tiesa atzīst, ka

Sabiedrības darbībās ir pareizi konstatēts administratīvais pārkāpums, par kuru atbildība paredzēta

Latvijas APK 201.5panta otrajā daļā.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, nekonstatē, ka

pirmās instances tiesa nebūtu izvērtējusi un nebūtu ņēmusi vērā kādu būtisku apstākli, kam būtu nozīme

lietas pareizā izspriešanā, pierādījumu vērtējums ir pareizs un pietiekošs, lai atzītu, ka Sabiedrība ir

izdarījusi administratīvo pārkāpumu, par kuru ir saukta pie administratīvās atbildības. Līdz ar to

apelācijas instances tiesa apelācijas sūdzībā minētos Sūdzības iesniedzējas apgalvojumus uzskata par

nepamatotiem. Fakts, ka Sūdzības iesniedzēja pauž atšķirīgu viedokli, vērtējot pierādījumus, un nonāk pie

citiem secinājumiem, pats par sevi nevar kalpot par pamatu sprieduma atcelšanai.

Bez tam, iepazīstoties ar apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem, apelācijas instances tiesa

atzīst, ka tie daļēji jau ir vērtēti, izskatot lietu pēc būtības pirmās instances tiesā. Savukārt pārējos

Sūdzības iesniedzējas argumentus apelācijas instances tiesa nevērtē, jo tie nevar ietekmēt tiesas

nolēmumu, kā arī ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas. Kā vairāk kārt atzinusi Eiropas

Cilvēktiesību tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet

tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru

argumentu (sk., piem., 61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā „Van de Hurk v The Netherlands”

(iesnieguma Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti

atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt

argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu lietā 10153/82 Austria).

Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus,

nekonstatē apstākļus, kuru dēļ Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada

8.maija spriedums būtu atceļams.

Pamatojoties uz augstāk izklāstīto un saskaņā ar Latvijas APK 289.12panta otrās

daļas 1.punktu, 289.22 pantu Rīgas apgabaltiesa

n o s p r i e d a:

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 8.maija spriedumu atstāt negrozītu un

apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis G.Stūris

Tiesnese D.Dumbre

Tiesnese Z.Lagzdiņa