Court partially allowed appeal, quashing 100 euro fine for failure to report AML officer appointment within 30 days.

Lietas arhīva Nr. A42-00728-21/24

ECLI:LV:ADRJRIT:2021:0323.A420244320.2.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2021.gada 23.martā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Edgars Biezais,

piedaloties pieteicējas SIA ,,EIRO TEMĪDA ZJPB” pārstāvim /pers. E/, atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts

ieņēmumu dienesta pārstāvim /pers. F/,

atklātā tiesas sēdē uzsākot, bet rakstveida procesā pabeidzot, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteicējas SIA ,,EIRO

TEMĪDA ZJPB” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora pienākumu izpildītājas 2020.gada 19.augusta lēmuma Nr. 30.8-22.8/3638

atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2019.gada septembrī un oktobrī Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk ? dienests) veica pieteicējas Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju

likuma (turpmāk – Sankciju likums) prasību izpildes pārbaudi.

Pārbaudes ietvaros dienests secināja, ka pieteicēja ir pieļāvusi Novēršanas likuma 10.panta pirmās daļas pārkāpumu, jo /pers. E/ kā pieteicējas

atbildīgā persona par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasību izpildi tika iecelts 2018.gada

27.septembrī, bet pretēji minētajā tiesību normā noteiktajam pieteicēja par šo apstākli dienestu neinformēja 30 dienu laikā. Dienests arī secināja, ka

pieteicēja nav ievērojusi Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punktu, jo, veicot pieteicējas iekšējās kontroles sistēmas analīzi, tika secināts, ka

neparastu un aizdomīgu darījumu atklāšanas kārtība nav aktualizēta atbilstoši spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem. Tāpat pārbaudē secināts,

ka pieteicēja pieļāvusi arī Sankciju likuma 13.1panta pārkāpumu, jo pretēji minētajai tiesību normai pieteicēja nebija izstrādājusi kārtību, kādā tiek

novērtēts sankciju risks.

Ar dienesta 2020.gada 20.maija lēmumu Nr. 30.8-12.1/1311 (turpmāk ? sākotnējais lēmums) nolemts pieteicējai piemērot soda naudu 100 euro

par Novēršanas likuma pārkāpumiem, kā arī 300 euro soda naudu par Sankciju likuma neievērošanu.

Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja dienesta direktorei iesniedza apstrīdēšanas iesniegumu, taču ar 2020.gada 19.augusta lēmumu

Nr. 30.8-22.8/3638 (turpmāk ? pārsūdzētais lēmums) apstrīdēšanas iesniegums noraidīts un atstāts spēkā sākotnējais lēmums.

[2] Pieteicēja nepiekrita lēmumam un to pārsūdzēja tiesā. Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Ar dienesta 2019.gada 23.oktobra pārbaudes aktu pieteicējai tika uzlikts pienākums aktualizēt iekšējās kontroles sistēmu atbilstoši izmaiņām

Sankciju likumā un Ministru kabineta 2019.gada 2.jūlija noteikumiem Nr. 281 „Noteikumi par neparastu darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā

sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem”, kā arī dokumentēt klientu identifikāciju, izpēti un riska novērtējumu. Aktualizētos

dokumentus pieteicējai bija jāiesniedz dienestam līdz 2019.gada 31.oktobrim, ko minētajā datumā pieteicēja arī izdarīja. Pārsūdzētajā lēmumā

nepamatoti norādīts, ka aktualizēta iekšējās kontroles sistēma un sankciju riska novērtēšanas kārtība dienestam netika iesniegta.

[2.2] Dienests nekādu lēmumu saistībā ar pārbaudi nepieņēma gandrīz septiņus mēnešus no brīža, kad pieteicēja izpildīja dienesta pārbaudes aktā

noteiktos uzdevumus. Līdz ar to pieteicēja viena mēneša termiņā pēc uzdevuma izpildes varēja paļauties, ka process ir noslēdzies bez nelabvēlīgu seku

radīšanas pieteicējai.

[2.3] Pirms lēmuma pieņemšanas dienestam arī bija jāinformē pieteicēju par to, ka pārbaudes process turpinās un jādod pieteicējai iespēju izteikt

viedokli un iesniegt pierādījumus par dienesta konstatētajiem pārkāpumiem. Pārsūdzētajā lēmumā dienests šos pārkāpumus ir atzinis, bet sākotnējo

lēmumu nav atcēlis.

[3] Rakstveida paskaidrojumos tiesai dienests lūdzis pieteikumu noraidīt. Papildus pārsūdzētajā lēmumā ietvertajam pamatojumam dienests

norādījis uz turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[3.1] Pretēji pieteikumā minētajam nav konstatējams, ka pieteicēja dienestam būtu iesniegusi aktualizētu iekšējās kontroles sistēmu atbilstoši

Sankciju likumam un Ministru kabineta 2019.gada 2.jūlija noteikumiem Nr. 281 “Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā

sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem”.

[3.2] Lēmumu par Novēršanas likuma 78.pantā noteikto sankciju piemērošanu un Sankciju likuma 13.2pantā noteikto sodu piemērošanu

uzraudzības un kontroles institūcija var pieņemt divu gadu laikā no lietas ierosināšanas. Līdz ar to, pieņemot sākotnējo lēmumu 2020.gada 20.maijā,

dienests ir ievērojis Novēršanas likuma 82.panta ceturtajā daļā un Sankciju likuma 13.4panta otrajā daļā noteikto termiņu.

[3.3] Nav konstatējams dienesta pieļauts procesuālā taisnīguma principa pārkāpums, jo nav pamata šaubām par lēmumu pieņēmušo amatpersonu

objektivitāti un atbilstoši 2019.gada 23.oktobra pārbaudes aktam pieteicējai tika dota iespēja izteikt viedokli par pārbaudi un iesniegt pierādījumus.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis pieteikumu uzturēja, balstoties uz pieteikumā ietvertajiem apsvērumiem. Savukārt dienesta pārstāvis tiesas

sēdē pieteikumu neatzina, balstoties uz pārsūdzētajā lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādītajiem apsvērumiem.

[5] Ņemot vērā, ka lietas izskatīšanu 2021.gada 23.februāra tiesas sēdē pabeigt nebija iespējams un pieteicēja tiesas sēdē pauda viedokli, ka lietas

izskatīšanu ir iespējams turpināt rakstveida procesā, tiesa minētajā tiesas sēdē nolēma lietas izskatīšanu turpināt rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Lietā ir strīds par to, vai dienests pamatoti pieteicējai piemērojis soda naudu par Novēršanas likumā un Sankciju likumā ietverto tiesību normu

pārkāpumiem. Pieteicēja uzskata, ka dienestam nebija pamata piemērot pārsūdzētajā lēmumā noteiktās sankcijas gan tādēļ, ka konstatētās nepilnības

dienesta pārbaudes aktā noteiktajā termiņā pieteicēja novērsa, gan tādēļ, ka pārsūdzētais lēmums esot pieņemts, pieļaujot būtiskus procesuālus

pārkāpumus.

Ņemot vērā, ka soda nauda ir atsevišķi piemērota par Novēršanas likumā un Sankciju likumā ietverto tiesību normu pārkāpumiem, tiesa turpmāk

pieteicējai piemērotās sankcijas aplūkos atsevišķi.

I

Soda nauda saskaņā ar Sankciju likumu

[7] Soda nauda 300 euro apmērā ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējai piemērota par Sankciju likuma 13.1panta pirmās daļas pārkāpumu.

Atbilstoši minētajai tiesību normai dienesta uzraudzībā esošās personas atbilstoši savam darbības veidam veic un dokumentē starptautisko un

nacionālo sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem noteikto starptautisko un nacionālo

sankciju neizpildes riskus. Pamatojoties uz šo novērtējumu, uzraudzībā esošās personas izveido starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas

iekšējās kontroles sistēmu, tostarp izstrādājot un dokumentējot attiecīgās politikas un procedūras.

Atbilstoši Sankciju likuma 13.panta 42daļai ar dienesta uzraudzībā esošajām personām minētā likuma izpratnē ir saprotamas tās personas, kuras

dienests uzrauga saskaņā ar Novēršanas likumu. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja ir Novēršanas likuma subjekts, kuru atbilstoši Novēršanas likuma

45.panta otrajai daļai uzrauga tieši dienests. Tādējādi secināms, ka Sankciju likuma 13.1panta pirmajā daļā ietvertais pienākums izveidot starptautisko un

nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu attiecas arī uz pieteicēju.

Lietā nav strīda, ka dienesta pārbaudes laikā pieteicējai sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēma nebija izstrādāta. Vienlaikus

pieteicēja izteikusi iebildumus par to, ka nepieciešamo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu tā ir iesniegusi dienestam 2019.gada

31.oktobrī, proti, termiņā, kāds aktualizēto dokumentu iesniegšanai tika noteikts dienesta 2019.gada 23.oktobra pārbaudes aktā.

Saskaņā ar Sankciju likuma pārejas noteikumu 3.punktu likuma 13.1pants ir stājies spēkā 2019.gada 1.maijā, līdz ar to izstrādāta sankciju riska

pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēma pieteicējai bija nepieciešama jau no minētā datuma. Tādēļ pieteicējas argumentam, ka sankciju riska

pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu tā dienestam iesniegusi jau pēc veiktās pārbaudes, nav nozīmes, vērtējot, vai pieteicēja pieļāva Sankciju likuma

13.1panta pārkāpumu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka Sankciju likuma 13.1panta pārkāpumu dienests konstatējis pamatoti.

[8] Saskaņā ar Sankciju likuma 13.2panta otro daļu par starptautisko un nacionālo sankciju prasības regulējošu normatīvo aktu pārkāpumu

attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmu un sankciju riska pārvaldību kompetentās institūcijas to uzraudzībā esošajām personām var piemērot šādas

administratīvās sankcijas: 1) izteikt brīdinājumu; 2) uzlikt par pārkāpumu atbildīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai soda naudu līdz 1 000 000 euro;

3) apturēt vai pārtraukt darbību, tostarp apturēt vai anulēt licenci (sertifikātu) vai anulēt ierakstu attiecīgajā reģistrā; 4) uzlikt par pienākumu veikt noteiktu

darbību vai atturēties no tās.

Atbilstoši minētajai tiesību normai piemērojamās sankcijas izvēlē dienestam ir rīcības brīvība, lai nodrošinātu gan soda individualizāciju, gan

nepieciešamību piemēroties valsts politikai attiecīgajā nozarē. Ņemot vērā dienestam piešķirto rīcības brīvību sankcijas izvēlē, tiesa, veicot pārsūdzētā

lēmuma tiesiskuma kontroli, nevar novērtēt pārkāpumu (noteikt soda veidu) iestādes vietā. Proti, tiesas veiktās kontroles apjoms attiecībā uz rīcības

brīvības izmantošanu ir ierobežots, jo tiesas funkcija ir kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par

lietderību.

Kā jau minēts, par Sankciju likuma 13.1pantā ietvertās tiesību normas pārkāpumu pieteicējai piemērota soda nauda 300 euro. Šāda soda izvēli un

soda apmēru dienests noteicis, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, būtību un pārkāpuma ilgumu, proti, apstākli, ka sankciju riska pārvaldīšanas

iekšējās kontroles sistēma pieteicējai nebija izstrādāta gandrīz sešus mēnešus pēc minētās tiesību normas spēkā stāšanās. Tiesa atzīst, ka dienesta

piemērotā sankcija, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, nav vērtējama kā nesamērīga.

Sankcijas ir ārpolitikas instruments, kura mērķis ir nevardarbīgā ceļā novērst starptautisko tiesību pārkāpumus. Sankcijas ļauj reaģēt uz

starptautiskās drošības izaicinājumiem - starptautisko terorismu, nelegālu masu iznīcināšanas ieroču izplatību un naudas atmazgāšanas shēmām, kā arī

citiem globāliem izaicinājumiem. No tā, cik efektīva ir sistēma cīņai ar naudas atmazgāšanu, terorisma finansēšanu un masu iznīcināšanas ieroču

proliferāciju, ir atkarīga arī Latvijas nacionālā drošība, ekonomika un iedzīvotāju labklājība (sk. 2019.gada 13.jūnija Sankciju likuma grozījumu

anotāciju: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/906F4D1AB618293BC22582AA00485779? OpenDocument, aplūkota

2021.gada 15.martā).

Lai cīņa ar minētajiem izaicinājumiem būtu efektīva, ir nepieciešama gan kārtība, kādā tiek identificēti aizdomīgi darījumi, gan kompetento institūciju

uzraudzībā esošo personu izpratne par veicamajiem pasākumiem šādas kārtības praktiskai ieviešanai. Neizstrādājot un praktiski nepielietojot sankciju

riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, likuma subjekts nespēj efektīvi līdzdarboties iepriekš minēto mērķu sasniegšanā un rada būtiskus riskus

sankciju pārkāpšanai vai apiešanai. Tādēļ pieteicējas pieļautais Sankciju likuma 13.1panta pārkāpums ir vērtējams kā būtisks pārkāpums, kurš rada

draudus sabiedrības interesēm.

Dienesta piemērotā sankcija (soda nauda 300 euro) atbilst arī dienesta izstrādātajām vadlīnijām ,,Sankciju noteikšanas vadlīnijas par Noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju

likuma pārkāpumiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem” (pieejamas:

https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/sankciju_noteiksanas_vadlinijas_10102019.pdf, aplūkotas 2021.gada 15.martā). Atbilstoši minētajām

vadlīnijām pieteicējas pieļautais pārkāpums raksturots kā būtisks pārkāpums, kura konstatēšanas gadījumā ir piemērojama soda nauda no 300 līdz

3000 euro.

[9] Lai gan vērtējot, vai pieteicēja bija pieļāvusi Sankciju likuma 13.1panta pārkāpumu, nav nozīmes pieteicējas norādei par sankciju riska

novērtējuma kārtības iesniegšanu dienestam jau pēc pārbaudes, pārbaudes aktā noteikto pienākumu izpilde varētu tikt ņemta vērā, nosakot konkrētu

soda sankcijas apmēru. Tomēr pārbaudot lietā iegūtos pierādījumus, tiesa negūst apstiprinājumu pieteicējas norādei, ka minēto dokumentu (sankciju

riska novērtējuma kārtību) 2019.gada 31.oktobrī pieteicēja dienestam būtu iesniegusi.

Dienests gan pieņemtajos lēmumos, gan tiesai iesniegtajos paskaidrojumos ir norādījis, ka pieteicēja aktualizētu iekšējās kontroles sistēmu un

sankciju riska novērtēšanas kārtību nav iesniegusi. Arī no dienesta iesniegtajām izdrukām no elektroniskās deklarēšanas sistēmas (lietas 78.-79.lapa)

neizriet, ka pieteicēja minētos dokumentu būtu iesniegusi.

2021.gada 22.februārī tiesā no pieteicējas saņemts dokuments (lietas 74.lapa), kuru pieteicēja nosaukusi par izdruku no elektroniskās

deklarēšanas sistēmas. Šajā dokumentā vizuāli atšķirīgā veidā, bet ir atspoguļots tas pats pieteicējas 2019.gada 31.oktobrī dienestam iesniegtais

ziņojums, kurš redzams arī dienesta pievienotajā izdrukā (lietas 78.lapa), taču pieteicējas iesniegtajā dokumentā līdzās citiem 2019.gada 31.oktobra

ziņojuma pielikumiem ir minēti vēl divi – iekšējās kontroles sistēma un sankciju riska novērtēšanas kārtība. Atbilstoši pieteicējas pārstāvja tiesas sēdē

sniegtajam skaidrojumam konkrētais dokuments iegūts informāciju no elektroniskās deklarēšanas sistēmas pārkopējot uz pdf formāta dokumentu.

Ņemot vērā konstatētās pretrunas, tiesa uzlika pieteicējai pienākumu iesniegt ekrānuzņēmumus no elektroniskās deklarēšanas sistēmas, kurā būtu

redzams 2019.gada 31.oktobra ziņojuma saturs, taču noteikto pienākumu pieteicēja pēc būtības neizpildīja, jo tās vēlāk iesniegtie dokumenti (lietas 91.-

94.lapa) nav ekrānuzņēmumi. Viens no šiem dokumentiem vizuāli ir identisks tam, kādu pieteicēja iesniedza jau iepriekš, bet arī pārējie dokumenti nebija

ekrānuzņēmumi no elektroniskās deklarēšanas sistēmas.

Izvērtējot pieteicējas papildus iesniegtos dokumentus, tiesa secina, ka tie ir arī savstarpēji pretrunīgi – vienā no minētajiem dokumentiem (lietas

91.lapa) norādīts, ka 2019.gada 31.oktobra ziņojumam (nosūtīts 19:48) ir četri pielikumi, bet citā (lietas 93.lapa), ka šim pašam ziņojumam ir seši

pielikumi. Līdz ar to pieteicēja sniegtā informācija par aktualizēto dokumentu iesniegšanu 2019.gada 31.oktobrī ir ne tikai pretrunā dienesta sniegtajai

informācijai, ka šādi dokumenti dienestam nav iesniegti, bet tā ir arī savstarpēji pretrunīga. Ņemot vērā šos apstākļus, kā arī faktu, ka pieteicēja nav

iesniegusi ekrānuzņēmumus no elektroniskās deklarēšanas sistēmas, kuri apliecinātu 2019.gada 31.oktobra ziņojuma saturu, tiesa secina, ka pieteicēja

dienesta pārbaudes aktā noteikto pienākumu nav izpildījusi un aktualizētu iekšējās kontroles sistēmu, kā arī sankciju riska novērtēšanas kārtību dienestam

nav iesniegusi.

[10] Papildus minētajiem iebildumiem pieteicēja norādījusi uz dienesta pieļautiem tiesiskās paļāvības principa un procesuālā taisnīguma principa

pārkāpumiem.

Tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu pieteicēja saista ar apstākli, ka dienests lēmumu par sankciju piemērošanu nav pieņēmis mēneša laikā pēc

veiktās pārbaudes 2019.gada 23.oktobrī. Pieteicēja uzskata, ka šādos apstākļos tā varēja paļauties, ka soda sankcijas tai netiks piemērotas. Savukārt

procesuālā taisnīguma principa pārkāpumu pieteicēja pamato ar norādi, ka dienests nav nodrošinājis pieteicējai iespēju izteikt viedokli un iesniegt

pierādījumus.

Saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu iestādēm ir jābūt pastāvīgām jeb konsekventām savā rīcībā. Uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu

personai ir pamats atsaukties tad, ja ir bijis uz ko paļauties (skaidri izteikts iestādes izteikums), ja persona uz šādu izteikumu arī ir paļāvusies un tad, ja šī

paļāvība ir aizsardzības vērta (Briede J. 10.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (zin.red.).

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 167.-168.lpp).

Tiesa nekonstatē tādu dienesta izteikumu, kurš pieteicējai varētu būt radījis pārliecību par to, ka sodoša rakstura sankcijas par pieļautajiem likuma

pārkāpumiem tai netiks piemērotas. Arī dienesta rīcība, lēmumu nepieņemot mēneša laikā pēc pārbaudes veikšanas, pati par sevi pieteicējas norādīto

paļāvību objektīvi radīt nevarēja. Jo īpaši tādēļ, ka Novēršanas likums un Sankciju likums lēmuma pieņemšanai saistībā ar konstatētajiem pārkāpumiem

noteic divu gadu termiņu.

Tiesa nekonstatē arī procesuālā taisnīguma principa pārkāpumu. Kā izriet no dienesta 2019.gada 23.oktobra pārbaudes akta, pārbaudē ir

piedalījies arī pieteicējas pārstāvis /pers. E/. Pieteicējas pārstāvis arī ir parakstījis minēto pārbaudes aktu, kurā tostarp konstatēti iepriekš jau minētie

Novēršanas likuma un Sankciju likuma pārkāpumi. Līdz ar to pieteicējai bija zināmi dienesta konstatētie likuma pārkāpumi un tai bija iespējas gan izteikt

savu viedokli saistībā ar tiem, gan iesniegt papildus pierādījumus, ja uzskatīja, ka tiem varētu būt nozīme konkrētajā lietā.

Pārbaudes aktā ir ietverta sadaļa ,,Nodokļu maksātāja (tā pārstāvja) paskaidrojums vai piezīmes par pārbaudi”, kurā pieteicēja tās viedokli par

pārbaudi varēja izteikt arī jau pašas pārbaudes laikā. Kā izriet no minētajā pārbaudes akta sadaļā ietvertā komentāra, iebildumus saistībā ar pārsūdzētajā

lēmumā minētajiem pieteicējas pieļautajiem likuma pārkāpumiem pieteicēja neizteica.

[11] Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums daļā par pieteicējai piemēroto soda naudu 300 euro saistībā ar Sankciju likuma

13.1panta pārkāpumu ir tiesisks. Līdz ar to pieteikums šajā daļā ir nepamatots un noraidāms.

II

Soda nauda saskaņā ar Novēršanas likumu

[12] Soda nauda 100 euro apmērā ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējai piemērota par Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punkta un 10.panta

pirmās daļas pārkāpumu.

Atbilstoši Novēršanas likuma 6.panta pirmajai daļai likuma subjekts atbilstoši savam darbības veidam veic un dokumentē noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas risku novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai un klientiem

piemītošos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskus. Pamatojoties uz šo novērtējumu, likuma subjekts

izveido noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmu, tai skaitā izstrādājot un

dokumentējot attiecīgās politikas un procedūras.

Savukārt Novēršanas likuma 7.panta pirmajā daļā ir uzskaitītas vairākas lietas, kuras likuma subjektam ir jāiekļauj tā izstrādātajā iekšējās kontroles

sistēmā. Atbilstoši minētā panta pirmās daļas 5.punktam iekšējās kontroles sistēmā likuma subjektam ir jāietver arī aizdomīgu darījumu atklāšanas kārtība

un kārtība, kādā likuma subjekts atturas no aizdomīga darījuma veikšanas.

Lietā nav strīda, ka pieteicējai dienesta veiktās pārbaudes laikā bija izstrādāta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas

finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēma. Nav strīda par to, ka pieteicējas iekšējās kontroles sistēmā bija ietverta arī aizdomīgu darījumu

atklāšanas kārtība un kārtība, kādā pieteicēja atturas no aizdomīgu darījumu veikšanas. Tomēr Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punkta

pārkāpumu dienests konstatēja, jo atzina, ka pieteicējas iekšējās kontroles sistēmā ietvertā kārtība nav aktualizēta atbilstoši izmaiņām normatīvajos

tiesību aktos.

Pieteicējas iekšējās kontroles sistēmas 5.punktā noteikts, ka neparastu darījumu pazīmes tiek noteiktas saskaņā ar Ministru kabineta 2017.gada

14.novembra noteikumu Nr. 674 „Noteikumi par neparastu darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai

aizdomīgiem darījumiem” 5.punktu. Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punkta pārkāpumu dienests konstatējis, jo dienesta pārbaudes laikā

minētie Ministru kabineta noteikumi bija zaudējuši spēku un to vietā bija stājušies spēkā Ministru kabineta 2019.gada 2.jūlija noteikumi Nr. 281 ar tādu

pašu nosaukumu. Tādējādi pamatots ir dienesta secinājums, ka pieteicējas iekšējās kontroles sistēma nebija aktualizēta, proti, atsauce uz konkrētajiem

Ministru kabineta noteikumiem nebija precizēta. Tomēr, izvērtējot pieteicējas iekšējās kontroles sistēmu kopsakarā ar abu minēto Ministru kabineta

noteikumu normām, tiesa Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punkta pārkāpumu nekonstatē.

Lai atzītu, ka pieteicēja ir pārkāpusi Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punktu, būtu jākonstatē, ka pieteicējas iekšējās kontroles sistēmā

nav ietverta aizdomīgu darījumu atklāšanas kārtība vai kārtība, kādā likuma subjekts atturas no aizdomīga darījuma veikšanas. Tomēr šādu secinājumu

dienests pārsūdzētajā lēmumā nav izdarījis. Dienests pieteicējas iekšējās kontroles sistēmā ir konstatējis tādu nepilnību, kura faktiski nemaz nav saistīta ar

aizdomīgu darījumu atklāšanu vai kārtību, kādā pieteicēja atturas no aizdomīgu darījumu veikšanas.

Atsauce uz spēku zaudējušiem Ministru kabineta noteikumiem pieteicējas iekšējās kontroles sistēmā sniegta saistībā ar neparastiem (nevis

aizdomīgiem) darījumiem, proti, iekšējās kontroles sistēmā noteikts, ka neparastu darījumu pazīmes noteiktas Ministru kabineta noteikumu Nr. 674

5.punktā. Šāda norāde pat teorētiski nevar ietekmēt vērtējumu par to, vai pieteicējai iekšējās kontroles sistēmā ir noteikta aizdomīgu darījumu atklāšanas

kārtība vai kārtība, kādā pieteicēja atturas no šādu darījumu veikšanas, jo konkrētā atsauce uz aizdomīgiem darījumiem vispār neattiecas.

Turklāt dienesta konstatētā nepilnība (atsauce uz spēku zaudējušiem Ministru kabineta noteikumiem) ir formāla, jo noteikumu Nr. 674 5.punktā

noteiktās neparastu darījumu pazīmes bija tieši tādas pašas, kādas tās bija noteiktas pārbaudes laikā spēkā esošajos Ministru kabineta 2019.gada 2.jūlija

noteikumos Nr. 281. Tiesa nekonstatē būtiskas atšķirības starp abos noteikumos ietvertajām tiesību normām. Kā izriet no noteikumu Nr.281 sākotnējās

ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas), tad vienīgais iemesls šo noteikumu pieņemšanai bija redakcionālas izmaiņas Novēršanas likuma deleģējuma

normā (sk. noteikumu projekta dokumentāciju http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40475057, aplūkota 2021.gada 15.martā).

Nav šaubu, ka pieteicējai ir pienākums regulāri sekot līdzi normatīvo tiesību aktu izmaiņām un atbilstoši tām aktualizēt arī tās izstrādāto iekšējās

kontroles sistēmu. Šāds pienākums pieteicējai izriet no Novēršanas likuma 8.panta. Tomēr pārsūdzētajā lēmumā nav sniegtas norādes uz to, ka

pieteicējas iekšējās kontroles sistēma (un tajā noteiktā kārtība, kādā pieteicēja atklāj aizdomīgus darījumus un atturas no to veikšanas) neatbilda kādām

dienesta pārbaudes brīdī spēkā esošām tiesību normām. Līdz ar to Novēršanas likuma 7.panta pirmās daļas 5.punkta pārkāpumu dienests ir konstatējis

nepamatoti.

[13] Kā jau minēts, soda nauda 100 euro apmērā piemērota par divu Novēršanas likuma normu pārkāpumiem. Pārsūdzētajā lēmumā secināts, ka

papildus 7.panta pirmās daļas 5.punkta pārkāpumam pieteicēja pieļāvusi arī 10.panta pirmās daļas pārkāpumu.

Atbilstoši likuma 10.panta pirmajai daļai likuma subjektam (juridiskai personai) ir jāieceļ par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un

proliferācijas finansēšanas novēršanas prasību izpildi atbildīgās personas. Proti, personas, kuras ir tiesīgas pieņemt lēmumus un ir tieši atbildīgas par

Novēršanas likuma prasību ievērošanu un par to, lai tiek nodrošināta informācijas apmaiņa ar attiecīgo uzraudzības un kontroles institūciju. Atbilstoši

minētajai tiesību normai likuma subjekts 30 dienu laikā pēc likuma subjekta statusa iegūšanas vai izmaiņām par likuma prasību ievērošanu atbildīgo

darbinieku sastāvā paziņo par to attiecīgajai uzraudzības un kontroles institūcijai.

/pers. E/ kā atbildīgo personu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasību izpildi

pieteicēja iecēla 2018.gada 27.septembrī. To apliecina lietas materiālos esošais pieteicējas rīkojums (lietas 43.lapa). Savukārt ziņas par atbildīgās

personas iecelšanu pieteicēja dienestam iesniedza tikai 2019.gada 27.septembrī, tādēļ pieteicēja nav ievērojusi Novēršanas likuma 10.panta pirmajā daļā

noteikto 30 dienu termiņu attiecīgo ziņu iesniegšanai. Minētos faktus pēc būtības nav apstrīdējusi arī pieteicēja. Līdz ar to tiesa secina, ka Novēršanas

likuma 10.panta pirmās daļas pārkāpumu dienests konstatējis pamatoti.

[14] Saskaņā ar Novēršanas likuma 78.panta pirmo daļu par normatīvo aktu pārkāpumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un

proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā likuma subjektam var piemērot šādas sankcijas:

1) izteikt publisku paziņojumu, norādot par pārkāpumu atbildīgo personu un pārkāpuma būtību;

2) izteikt brīdinājumu;

3) uzlikt par pārkāpumu atbildīgajai personai (fiziskajai vai juridiskajai) soda naudu līdz 1 000 000 euro;

4) apturēt vai pārtraukt darbību (tai skaitā apturēt vai anulēt licenci (sertifikātu) vai anulēt ierakstu attiecīgajā reģistrā, apturēt saimniecisko darbību,

piemērot liegumu izmaiņu reģistrācijai komercreģistrā komercsabiedrības reorganizācijai un dalībnieku maiņai) un dot kredītiestādēm vai maksājumu

pakalpojumu sniedzējiem rīkojumus par likuma subjekta norēķinu operāciju daļēju vai pilnīgu apturēšanu;

5) noteikt pagaidu aizliegumu par pārkāpumu atbildīgajai personai pildīt tai likuma subjekta noteiktos pienākumus;

6) pienākumu veikt noteiktu rīcību vai atturēties no tās;

7) uzlikt par pienākumu likuma subjektam atcelt par pārkāpumu atbildīgo personu no amata.

Atbilstoši minētajai tiesību normai piemērojamās sankcijas izvēlē dienestam ir rīcības brīvība gan attiecībā uz soda sankcijas veidu, gan tās apmēru.

Kā jau tika minēts, tiesas veiktās kontroles apjoms attiecībā uz rīcības brīvības izmantošanu ir ierobežots. Ja tiesību normas iestādei noteic rīcības brīvību,

tiesa nevar iestādei norādīt pareizāko rīcības veidu, jo tā būtu iejaukšanās valsts pārvaldes darbībā. Tomēr tiesa var pārbaudīt, vai iestāde tiesību normās

noteikto rīcības brīvību ir izmantojusi pareizi un vai tā nav pieļāvusi kādu no rīcības brīvības izmantošanas kļūdām (sk. Briede J., Danovskis E.,

Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 33.-34.lpp.).

Tiesību doktrīnā tiek izdalīti šādi trīs rīcības brīvības izmantošanas kļūdu veidi - rīcības brīvības neizmantošana, rīcības brīvības pārsniegšana un

rīcības brīvības nepareiza izmantošana. Rīcības brīvības neizmantošana konstatējama, ja iestāde tai piešķirto rīcības brīvību nav izmantojusi, jo kļūdaini

pieņēmusi, ka rīcības brīvība tai nemaz nav piešķirta. Rīcības brīvības pārsniegšana konstatējama, ja iestāde piemērojusi tādas tiesiskās sekas, kādu

piemērošanu tiesību normas neparedz. Savukārt rīcības brīvības nepareiza izmantošana konstatējama, ja lēmuma pieņēmējs nav metodoloģiski korekti

izdarījis lietderības apsvērumus, nav ievērojis likuma specifiskos norādījumus, vienlīdzības principu, patvaļas aizlieguma principu vai procesuālā taisnīguma

principu. Nepareiza rīcības brīvības izmantošana konstatējama arī tad, ja lēmums pieņemts, neņemot vērā visus konkrētajā lietā būtiskos apstākļus vai

ņemot vērā tos apstākļus, kuri lēmumu nedrīkstētu ietekmēt (Briede J., Levits E. 65.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma

komentāri. A un B daļa. Briede J. (zin.red.). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 632.-633.lpp).

Soda naudu 100 euro apmērā par Novēršanas likuma pārkāpumiem dienests piemērojis, pieņemot, ka pieteicēja ir pieļāvusi arī Novēršanas likuma

7.panta pirmās daļas 5.punkta pārkāpumu. Kā jau secināts, minētās normas pārkāpumu pieteicēja nav pieļāvusi, tādēļ pārsūdzētais lēmums daļā par soda

naudu 100 euro apmērā ir pieņemts, ņemot vērā tādus apstākļus, kuri lēmumu nedrīkstētu ietekmēt. Līdz ar to tiesa atzīst, ka dienests, izmantojot tam

piešķirto rīcības brīvību, ir pieļāvis kļūdu.

Soda nauda konkrētajā apmērā noteikta, ņemot vērā, ka pieteicēja ir pieļāvusi divus dažādus pārkāpumus, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka, ņemot vērā

tikai vienu no tiem (likuma 10.panta pirmās daļas pārkāpumu), soda sankcijas veids vai vismaz tās apmērs varēja būt atšķirīgs. Jo īpaši tādēļ, ka

pārsūdzētajā lēmumā nav identificētas nedz konkrētas sabiedrības intereses, nedz veids, kādā pieteicēja, pieļaujot Novēršanas likuma 10.panta pirmajā

daļā noteiktā termiņa pārkāpumu, tās apdraudējusi. Arī tiesas sēdē dienesta pārstāvis šādas sabiedrības intereses nespēja identificēt (tiesas sēdes audio

protokola 29.10–30.57 minūte). Pastāvot šādiem apstākļiem, piemērotā soda sankcija nav vērtējama kā atbilstoša un samērīga.

Ievērojot iepriekš minētos apstākļus, tiesa atzīst, ka dienests, nosakot soda naudu par Novēršanas likuma pārkāpumiem, tam piešķirto rīcības

brīvību ir izmantojis nepareizi. Līdz ar to lēmums šajā daļā ir atzīstams par prettiesisku un ir atceļams ar tā pieņemšanas dienu.

[15] Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa atļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot

jaunu, arī nelabvēlīgu administratīvo aktu. Tomēr to var darīt tikai tad, ja tas ir nepieciešams, respektīvi, ja faktiskie apstākļi ir tādi, ka situācijā nevar

iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – nelabvēlīga administratīvā akta (sk. Senāta 2007.gada 14.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-241/07

(A42271205) 9.punktu un 2011.gada 3.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-65/2011 (A43004509) 14.punktu). Lai gan novēloti, taču Novēršanas

likuma 10.panta pirmajā daļā minēto informāciju pieteicēja dienestam iesniedza, tādēļ tiesa nekonstatē, ka konkrētajā situācijā bez nelabvēlīga

administratīvā akta izdošanas nevar iztikt. Līdz ar to pienākumu izdot jaunu pieteicējai nelabvēlīgu administratīvo aktu tiesa dienestam nenoteic.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.–251.pantu, 253.panta pirmo daļu un 289.–291.pantu, Administratīvā

rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt SIA ,,EIRO TEMĪDA ZJPB” pieteikumu.

Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta 2020.gada 19.augusta lēmumu Nr. 30.8-22.8/3638 daļā par soda naudu 100 euro, kas

piemērota saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumu.

Pārējā daļā SIA ,,EIRO TEMĪDA ZJPB” pieteikumu noraidīt.

Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu SIA ,,EIRO TEMĪDA ZJPB” (reģistrācijas Nr. 40103341546) samaksāto valsts nodevu

30 euro, kas ir atlīdzināma no atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta – budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (personiskais paraksts) E. Biezais