Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly assessed evidence on water system classification.

ECLI:LV:AT:2026:0429.A420200024.10.L

Lieta Nr. A420200024, SKA-434/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 29.aprīlī

[1] Senātā saņemta pieteicējas /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada

10.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par ūdensvada tīkla, kas šķērso nekustamā

īpašuma /Adrese/, sastāvā ietilpstošās zemes vienības ar kadastra apzīmējumu /Numurs/ robežas, un ar to

saistīto inženiertehnisko iekārtu atzīšanu par centralizētās ūdensapgādes sistēmas daļu, kas piederīga Smiltenes

novada pašvaldībai, un pienākuma uzlikšanu pašvaldībai reģistrēt atbilstošu ekspluatācijas aizsargjoslu

Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā, un

nodot tās sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējai SIA „Smiltenes NKUP” ūdenssaimniecības

pakalpojumu nodrošināšanai.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas motivācijai, secināja, ka laikā no 1988.gada līdz

1989.gadam privātpersonas – nekustamo īpašumu, kuros atrodas strīdus ūdensvada tīkls, īpašnieki (bijušie

īpašnieki) – par saviem līdzekļiem uz savas zemes ir izbūvējušas lokālu – blakuslietotāju – ūdensapgādes

sistēmu, kas pieslēgta pilsētas centralizētajai ūdensapgādes sistēmai, un nekad nav tikusi nodota pašvaldības

(pakalpojuma sniedzēja) īpašumā, valdījumā vai turējumā. Šāda lokāla ūdensapgādes sistēma nav uzskatāma par

centralizētu Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma izpratnē. Tādējādi strīdus ūdensvada tīkls (un ar to saistītās

inženiertehniskās iekārtas), kas šķērso pieteicējas zemes vienību, nav atzīstams par centralizētās ūdensapgādes

sistēmas daļu, nav atzīstams par publisku lietu un nav pārņemams pašvaldības (pakalpojuma sniedzēja)

īpašumā, valdījumā vai turējumā. Attiecīgi tas arī nav nododams pašvaldības sabiedrisko ūdenssaimniecības

pakalpojumu sniedzējai SIA „Smiltenes NKUP” pakalpojumu nodrošināšanai. Turklāt ūdensvada tīkls vairs

netiek izmantots un faktiski nenodrošina ūdens piegādi ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem, līdz ar to

tas nenodrošina pašvaldības funkcijas – ūdenssaimniecības pakalpojumu organizēšana iedzīvotājiem – izpildi.

Ņemot vērā, ka ūdensvads nedarbojas, pieteicējas īpašumā nav arī pamata noteikt aizsargjoslu, kā arī ar šo

objektu saistītus īpašuma lietošanas aprobežojumus.

[2] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesas secinājums, ka strīdus ūdensvada sistēma nav

izmantojama, nav pamatots ar apstākļiem, kas būtu nodibināti ar pierādījumiem lietā. Tādēļ pārkāpta

Administratīvā procesa likuma 247.panta otrā daļa.

Senatoru kolēģija nekonstatē, ka apgabaltiesa būtu secinājusi, ka strīdus ūdensvada tīkls vairs nebūtu nekādi

izmantojams. Tiesa, ņemot vērā lietā esošo informāciju par ūdensvada atvienošanu no centralizētās

ūdensapgādes sistēmas, ir tikai atzinusi, ka tas vairs netiek izmantots, tādēļ, ievērojot arī to, ka apkaimē ir

izveidots jauns ūdensvadu tīkls, vēl jo vairāk nav saskatāms pamats pašvaldībai šādu – ūdenssaimniecības

pakalpojumu sniegšanā faktiski neizmantotu – ūdensvada tīklu pārņemt. Turklāt šāds secinājums ir izdarīts tikai

papildus apgabaltiesas apsvērumiem (ņemot vērā pievienošanos pirmās instances tiesas motivācijai) par to, ka

strīdus ūdensvads jebkurā gadījumā nav uzskatāms par centralizētās ūdensapgādes sistēmas daļu. Tādējādi

senatoru kolēģija arī nesaskata, ka lietā varētu būt kāda nozīme kasācijas sūdzībā ietvertajām teorētiskajām

norādēm par to, kādā veidā pašvaldība tomēr varētu ūdensvadu izmantot.

[3] Kasācijas sūdzībā izteikti iebildumi arī par to, ka apgabaltiesa nav novērtējusi SIA „Smiltenes NKUP”

sniegto informāciju par strīdus ūdensvada neizmantošanu kopsakarā ar citu lietas materiālos esošo informāciju.

Piešķirot tai ticamību bez pārbaudes un novērtēšanas kopsakarā ar lietas materiāliem, tostarp ar pieteicējas

apelācijas sūdzības 6.punktā minētajiem apstākļiem, kuri nav vērtēti vispār, tiesa ir pārkāpusi Administratīvā

procesa likuma 154.pantu un 251.panta piektās daļas prasības.

Senatoru kolēģija tam nepiekrīt. No pārsūdzētā sprieduma, ievērojot arī pievienošanos pirmās instances tiesas

sprieduma motivācijai, redzams, ka tiesa visu lietas materiālos esošo informāciju, tostarp pašvaldības un SIA

„Smiltenes NKUP” sniegto, ir vērtējusi kopsakarā. Tiesa ir konstatējusi, ka gan pašvaldība, gan SIA „Smiltenes

NKUP” lietas izskatīšanas laikā vairākkārt ir paskaidrojusi (ne tikai sabiedrības 2025.gada 8.janvāra

informatīvajā vēstulē), ka strīdus ūdensvada sistēma ir atvienota no centralizētās ūdensapgādes sistēmas, caur to

vairs netiek padots ūdens, kas līdz tam nodrošināja ūdensapgādes pakalpojumu vienīgajam pie šīs sistēmas

pieslēgtajam īpašumam. Tiesa norādījusi, ka tai nav pamata apšaubīt šo informāciju, atsevišķi neatbildot uz

apelācijas sūdzības 6.punktā paustajiem iebildumiem. Senatoru kolēģija arī nekonstatē, ka šie iebildumi varētu

ietekmēt tiesas secinājumus. No apelācijas sūdzības 6.punktā aprakstītās Smiltenes novada būvvaldes atbildes

un tai pievienotās SIA „Smiltenes NKUP” vēstules acīmredzami nav konstatējams šajā apelācijas sūdzības

punktā norādītais, proti, ka pretēji pirmās instances tiesas sēdē teiktajam pēc tam turpināts izmantot strīdus

ūdensvadu (tiesas sēde notika 2025.gada 11.februārī, SIA „Smiltenes NKUP” informatīvā vēstule par strīdus

ūdensvada atvienošanu no centralizētās sistēmas datēta ar 2025.gada 8.janvāri, savukārt apelācijas sūdzības

6.punktā aprakstītie notikumi saistībā ar ūdensvada avāriju norisinājušies 2024.gada 5.decembrī). Izņemot šīs

acīmredzami neattiecināmās norādes, uz reāli pārbaudāmiem apstākļiem, kas dotu pamatu apšaubīt to, ka strīdus

ūdensvads ir atslēgts no centralizētās ūdensapgādes sistēmas, pieteicēja faktiski nav norādījusi. Tādēļ,

nepastāvot šaubām, tiesai nebija, ko papildus pārbaudīt. Šādos apstākļos nav pamata atzīt, ka tiesa attiecībā uz

secinājumu par ūdensvada faktisku neizmantošanu būtu pārkāpusi Administratīvā procesa likuma prasības

attiecībā uz pierādījumu novērtēšanu un sprieduma motivēšanu. Turklāt jāņem vērā, ka tas, ka ūdensvads vairs

netiek faktiski izmantots ūdensapgādes pakalpojumu nodrošināšanā (kā pieslēgums blakuslietotājiem), kā jau

minēts, ir tikai tiesas papildu apsvērums, kāpēc pašvaldībai nebūtu pienākuma to pārņemt, tādēļ šiem pieteicējas

argumentiem jebkurā gadījumā lietā nav izšķirošas nozīmes.

[4] Kasatore uzskata, ka pārsūdzētais spriedums neatbilst Administratīvā procesa likuma 251.panta piektajai

daļai un arī procesuālā taisnīguma principam, jo tiesa nav pamatojusi, kāpēc nav pievērsusies pieteicējas

argumentiem attiecībā uz strīdus ūdensvada sistēmas atbilstību centralizētas sistēmas pazīmēm un kāpēc šādā

kontekstā nebūtu piemērojams Senāta 2018.gada 20.jūnija spriedumā lietā Nr. SKA-170/2018 izteiktais

centralizētās sistēmas definējums.

Senatoru kolēģija šiem pieteicējas iebildumiem nekonstatē pamatu. No pārsūdzētā sprieduma ir redzams, ka

tiesa ir pievienojusies pirmās instances tiesas motivācijai – tātad arī attiecībā uz vērtējumu, vai strīdus

ūdensvads ir atzīstams par centralizētās ūdensapgādes sistēmas daļu. Pirmās instances tiesa šos apstākļus ir

rūpīgi vērtējusi, pārbaudot gan piemērojamās tiesību normas (tostarp Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumu,

Civillikumu un uz situāciju attiecināmos pašvaldības saistošos noteikumus), gan lietā konstatētos faktiskos

apstākļus (tostarp attiecībā uz strīdus ūdensvada skartajiem nekustamajiem īpašumiem, tā izbūves laiku,

piederību, bijušajiem pieslēgumiem, maģistrālo un lokālu ūdensapgādes sistēmu piederības robežām). Tiesa,

izvērtējot visus šos apstākļus kopsakarā, ir atzinusi, ka strīdus ūdensvads uzskatāms par iesaistīto zemesgabalu

īpašnieku īpašumu atbilstoši Civillikuma 968.pantam, nekad nav ticis nodots pašvaldības (pakalpojumu

sniedzēja) īpašumā, turējumā vai valdījumā, un līdz ar to neatbilst Ūdenssaimniecības likumā definētajām

centralizētās ūdensapgādes sistēmas pazīmēm. Tāpat tiesa ir arī atbildējusi uz pieteicējas argumentiem, tostarp

par Senāta 2018.gada 20.jūnija spriedumā lietā Nr. SKA-170/2018 sniegto centralizētās ūdensapgādes sistēmas

definīciju, pretēji kasatores norādēm izvērsti to skaidrojot un secinot, ka Senāta atziņas minētajā spriedumā

izdarītas pilnīgi citos faktiskajos apstākļos. Arī senatoru kolēģija piekrīt, ka Senāta skaidrojums par centralizētās

ūdensapgādes sistēmas pazīmēm minētajā lietā sniegts citos apstākļos, proti, kad pašvaldība, izstrādājot

detālplānojumu konkrētu nekustamo īpašumu sadalīšanai, bija uzdevusi to īpašniekiem izbūvēt ūdensapgādes un

kanalizācijas sistēmu, kas pēc savas būtības pildītu centralizētās ūdensapgādes sistēmas daļu, tādējādi faktiski

uzliekot pienākumu privātpersonām finansēt un nodrošināt pašvaldības publiskās funkcijas izpildei

nepieciešamo ūdensvada tīklu izbūvi. Minētās lietas kontekstā, ņemot vērā, ka runa bija vēl par plānotu

ūdensapgādes sistēmas daļas izbūvi, nebija strīda par to, ka šī sistēma, kas būtu uzskatāma par centralizētu

sistēmu, tad būtu pašvaldības īpašumā (valdījumā vai turējumā), par ko savukārt strīds ir izskatāmajā lietā un

kas ir viena no Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā ietvertajām centralizētās sistēmas pazīmēm, uz ko

norādīts arī Senāta sniegtajā šādas sistēmas skaidrojumā (Senāta 2018.gada 20.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-

170/2018, ECLI:LV:AT:2018:0620.A420349813.4.S, 8.punkts). Pieteicēja, uzstājot uz Senāta atziņām par to, ka

centralizētās ūdensapgādes sistēma ir tāda, ko lieto vairāki lietotāji, ignorē šī skaidrojuma otru daļu.

Senatoru kolēģija arī nekonstatē, ka tiesa spriedumu būtu pamatojusi ar apstākļiem, kas nebūtu nodibināti ar

pierādījumiem, ka pierādījumi nebūtu izvērtēti vispusīgi, pilnīgi un objektīvi. Tas, ka pieteicēja šos apstākļus un

pierādījumus vērtē citādi, nepiekrītot lietas apstākļu un pierādījumu novērtējumam un uz tā pamata izdarītajiem

tiesas secinājumiem, nenozīmē, ka tiesa tos nav izvērtējusi un savu vērtējumu motivējusi. Lietas faktisko

apstākļu un pierādījumu pārvērtēšana nav Senāta kompetencē.

[5] Kasācijas sūdzībā arī pausti iebildumi, ka apgabaltiesa nav pamatojusi, kādēļ strīdus ūdensvada sistēmas

izbūves laikam nav nozīmes kopsakarā ar tiesai izteikto prasījumu par strīdus ūdensvada sistēmas atzīšanu par

centralizētās ūdensapgādes daļu, kā norādīts sprieduma 11.punktā.

No pārsūdzētā sprieduma 11.punktā norādītā redzams, ka tiesa to domājusi tā, ka strīdus ūdensvada izbūves

laikam pēc būtības nav nozīmes tajā, lai tas tiktu atzīts par centralizētās ūdensapgādes sistēmas daļu. Arī

senatoru kolēģija piekrīt, ka vispārīgi laikam, kad kāda ūdensapgādes sistēma ir tikusi izbūvēta, pašam par sevi

nav izšķirošas nozīmes attiecībā uz konstatējumu, vai konkrētā sistēma atbilst vai neatbilst centralizētai

ūdensapgādes sistēmai. Šādu centralizētās ūdensapgādes sistēmas pazīmi neparedz arī lietā piemērojamais

Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums. Turklāt tiesa jebkurā gadījumā ir vērtējusi arī lietā noskaidrotos

apstākļus (cik tālu tas ir bijis iespējams, ņemot vērā, ka pašvaldības būvvalde konstatējusi, ka ūdensvada izbūve

notikusi pagājušā gadsimta 80.gadu beigās un dokumenti par to nav saglabājušies) attiecībā uz ūdensvada

izbūves laiku, lai noskaidrotu, kādos apstākļos un kurš to varējis izbūvēt, un līdz ar to saprastu tā piederību.

[6] Rezumējot minēto, kasācijas sūdzības argumenti neliecina par apgabaltiesas pieļautiem materiālo vai

procesuālo tiesību normu pārkāpumiem un nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu. No kasācijas

sūdzības kopumā izriet, ka pieteicēja būtībā nepiekrīt tiesas pierādījumu un faktisko apstākļu vērtējumam un uz

tā pamata izdarītajiem secinājumiem, taču nepiekrišana tiesas secinājumiem pati par sevi nenozīmē, ka

pārsūdzētais spriedums ir nepareizs. Lietā nav arī risināmi tādi tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai

būtu nozīme judikatūras veidošanā.

Tādējādi kasācijas tiesvedības ierosināšanai lietā nav pamata, un tiesvedība šajā lietā ir noslēgusies.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru

kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2025.gada 10.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore V. Kakste Senatore A. Kovaļevska Senatore I. Meldere