Court dismisses appeal against police fine for dangerous driving, upholding administrative penalty as lawful and proportionate.

Lietas arhīva Nr. 1-0036-18/17

ECLI:LV:RVPT:2018:0109.1A30014617.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2018.gada 9.janvārī

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese I.Millere

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/, personas kods /personas kods/, sūdzību par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas

pārvaldes 2017.gada 17.maija lēmumu Nr.894 un administratīvā pārkāpuma lietas materiālus.

Aprakstošā daļa

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Patruļpolicijas pārvaldes Ceļu policijas bataljona (turpmāk - VP RRP KPP

PPP CPB) 1.rotas jaunākais inspektors V.Ivanovskis 2017.gada 27.februārī sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC 276105 (turpmāk -

Protokols) par to, ka 2017.gada 27.februārī plkst. 17.23 Rīgā, vadītājs /pers. A/ agresīvi vadīja automašīnu Audi A5 Sportback, valsts reģistrācijas

numurs /reģistrācijas numurs/, pa Kronvalda bulvāri no Miķeļa ielas puses K.Valdemāra ielas virzienā pa tramvaja sliežu klātni, kas apzīmēta ar ceļa

zīmēm Nr. 301 (iebraukt aizliegts) un Nr. 812. (braukšanas josla), apbrauca vairākus sastrēgumā esošus transportlīdzekļus, ignorējot pārējo autovadītāju

intereses un krustojumā ar Muitas ielu, veica labo pagriezienu, neieņemot attiecīgo malējo stāvokli uz brauktuves, ar savām darbībām radīja traucējumus

transportlīdzekļu vienmērīgai plūsmai, tādējādi neievērojot Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk –

CSN) 259.1., 70.punktā noteiktās prasības, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK)

149.4panta trīspadsmitās daļas 2.apakšpunktā.

Ar VP RRP KPP Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja (turpmāk – SAPIB) Administratīvās nodaļas galvenā inspektora

U.Ozola 2017.gada 5.aprīļa lēmumu lietā Nr. PC 276105 (turpmāk – Iestādes lēmums) par Latvijas APK 149. 4panta trīspadsmitās daļas 2.punktā

paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, /pers. A/ uzlikts naudas sods 100 euro.

/pers. A/ Iestādes lēmumu apstrīdēja VP RRP KPP.

Ar VP RRP KPP (turpmāk - arī Iestāde) 2017.gada 17.maija lēmumu Nr. 894 (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts Iestādes lēmums.

2017.gada 16.jūnijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā saņemta /pers. A/ sūdzība, lūdzot Lēmumu atcelt.

Sūdzībā /pers. A/ (turpmāk arī – Sūdzības iesniedzējs) norāda, ka Lēmuma 2. un 3.lapā tiek minēts, ka administratīvo pārkāpumu protokolam tika

pievienots V.Ivanovska dienesta ziņojums, kurā norāda, ka vadītājam tika izskaidrots apturēšanas iemeslus, uz ko vadītājs paskaidroja, ka varot rakstīt

ko grib un, ka viņš vienalga protokolam nepiekrīt.

Latvijas APK 243.panta piektā daļā nosaka, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai

ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar

nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.

Šajā gadījumā Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka VP RRP KPP inspektors V.Ivanovska dienesta ziņojumā minētais nav patiesība un tas nav

uzskatāms par ticamiem pierādījumiem šīs lietas izskatīšanā, jo inspektoram V.Ivanovskim Sūdzības iesniedzējs neteica, ka protokolā var rakstīt ko grib,

bet tikai norādīja, ka minētajam pārkāpumam nepiekrīt un savus argumentus norādīs paskaidrojumos pie administratīvā pārkāpuma izskatīšanas un

lēmuma pieņemšanas.

Lēmuma 4.lapā tiek norādīts, ka lietas izskatīšanas laikā papildus paskaidrojumu sniegšanai tika uzaicināts VP RRP KPP PPP CPB jaunākais

inspektors V.Ivanovskis, kurš papildus sākotnējam dienesta ziņojumam norādīja, ka no viņa atrašanās vietas varēja redzēt, ka Kronvalda bulvārī ir

sastrēgums gan Kr.Valdemāra ielas virzienā, gan no Miķeļa ielas puses uz Muitas ielu. Kā arī no viņa atrašanās vietas bija saskatāmi kādi 7-8

transportlīdzekļi, kas stāvēja sastrēgumā pirms krustojuma ar Muitas ielu.

Šajā gadījumā Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka VP RRP KPP PPP CPB jaunākā inspektora V.Ivanovska paskaidrojumi nav uzskatāmi par

ticamiem pierādījumiem šīs lietas izskatīšanā, jo inspektors V.Ivanovskis nevar atcerēties konkrētus faktus vai notikumus, kas bija notikuši gandrīz pirms

trīs mēnešiem. Pēc Sūdzības iesniedzēja domām inspektors V.Ivanovskis, veicot savus tiešos dienesta pienākumus, katru dienu aptur vairākus desmitus

iespējamos likuma pārkāpējus, kas nozīmē, ka sniegt paskaidrojumus par gandrīz trīs mēnešus veciem notikumiem ir uzskatāms par maz ticamu

pierādījumu, tādēļ Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka skatot sūdzību bija jāņem vērā tikai tie pierādījumi, kas jau bija šīs administratīvā pārkāpuma lietas

materiālos.

Papildus jāņem vērā, ka inspektors V.Ivanovskis veicot savus dienesta pienākumus neizmantoja dienesta transportlīdzeklī iebūvējamo video

iekārtu, tādēļ video ieraksts netika izmantots. Minēto apliecina 2017.gada 6.aprīļa vēstule Nr.20/10/5/2-D/3282.

Atbilstoši Satversmes 92. pantā nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai ir jāpierāda personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums.

Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo.

No kriminālprocesa pamatprincipa - nevainīguma prezumpcijas - izrietošajam principam in dubio pro reo (šaubas par labu apsūdzētajam)

radniecīgais publiskajā pārvaldē piemērojamais princips in dubio pro civis (šaubas par labu cilvēkam) nozīmē, ka iestādei, lemjot par privātpersonai

nelabvēlīga lēmuma izdošanu, un tiesai to kontrolējot, pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam.

Ar pamatotām šaubām šī principa kontekstā nav saprotamas jebkuras šaubas, bet gan tādas, kas ir vērstas uz lietas izlemšanai izšķirošiem

aspektiem un kuras lietas izskatīšanas gaitā, noskaidrojot un izvērtējot visus būtiskos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, nav iespējams novērst

(salīdzinājumam sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) 2009. gada 28. augusta lēmuma lietā Nr.

SKA-331-09 13.punktu).

Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra spriedumu lietā Nr.2009-46-01, kurā citstarp norādīts, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un

lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka

nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1.

punktu).

Atbilstoši APK 239.panta 1.punktam iesāktā lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā

pārkāpuma sastāva. Publisko tiesību atbildība izpaužas kā administratīvā un kriminālatbildība. Tām ir līdzīga daba, bet galvenā atšķirība ir saistīta ar

kaitējumu, ko rada vai var radīt noteikta veida likumpārkāpums (Judins A. Vai juridiskā persona ir jāsauc pie kriminālatbildības? - Latvijas

Vēstnesis, 2004,Nr.319). Tādējādi, izvērtējot administratīvo pārkāpumu, ir iespējams izmantot krimināltiesību teorijas atziņas. Juridiskajā literatūrā ir

norādīts, ka katrs Krimināllikumā paredzētais noziedzīga nodarījuma sastāvs ir visu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, kas raksturo darbību vai

bezdarbību kā noziedzīgu nodarījumu un personu, kas izdarījusi šo pārkāpumu. Noziedzīga nodarījuma sastāva analīzei krimināltiesībās tiek izdalīti Četri

noziedzīga nodarījuma sastāva elementi - noziedzīga nodarījuma objekts, nodarījuma objektīvā puse, noziedzīga nodarījuma subjekts un nodarījuma

subjektīvā puse (Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga; Tiesu namu aģentūra, 2000, 17.1pp). Konkrētajā gadījumā uzskata, ka nav pierādīta

pārkāpuma objektīvā puse, kas ir personas uzvedības ārējā izpausme, kas rada vai var radīt kaitīgas izmaiņas apkārtējā pasaule (Krastiņš U.

Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 49.lpp). Uzskata, ka nav pierādīta viņa prettiesiskā darbība, kas izpaužas kā atļautā

ātruma pārsniegšana, kuras rezultātā varētu tikt apdraudēta valsts vai sabiedriskā kārtība.

Pastāvot nodibinātajiem apstākļiem, atzīstams, ka Iestādes lēmums ir atceļams un administratīvā lietvedība izbeidzama.

Ņemot vērā minēto, lūdz atcelt Lēmumu kā nepamatotu.

Lēmumā norādīts, ka izvērtējot visus administratīvās lietas materiālus, VP RRP KPP konstatē, ka /pers. A/ parakstījis Protokolu. Protokolā

norādīja, ka noteikumus nav pārkāpis, savukārt vēlāk VP RRP KPP SAPIB iesniegtajā paskaidrojumā norāda, ka bija spiests pa tramvaja sliedēm

apbraukt stāvošu transportlīdzekli, bet tā kā nevarēja atgriezties savā braukšanas joslā bija spiests turpināt kustību pa tramvaja sliedēm, apdzenot

transportlīdzekļus, un veikt labo pagriezienu uz Muitas ielu. /pers. A/ norādītais sakrīt ar administratīvā pārkāpuma protokolā norādīto pārkāpuma būtību,

savukārt nesakrīt ar /pers. A/ norādīto, ka noteikumus viņš nav pārkāpis.

VP RRP KPP skaidro, ka ja arī bija radusies situācija, kad bija nepieciešams apbraukt stāvošu transportlīdzekli, vadītājam pēc veiktā manevra

bija nekavējoties jāatgriežas savā braukšanas joslā nevis jāapbrauc visi sastrēgumā, kolonnā, stāvoši transportlīdzekļi, turklāt labā pagrieziena manevrs

jāveic pirms tam ieņemto attiecīgo malējo stāvokli.

Saskaņā ar likuma “Par policiju” 10.panta pirmās daļas 6.punktu policijas darbinieka pamatpienākumos ietilpst novērst un pārtraukt administratīvos

pārkāpumus, noskaidrot vainīgos, savas kompetences ietvaros sastādīt protokolus, izskatīt lietas par šiem pārkāpumiem vai nodot tās izskatīšanai pēc

pakļautības, savukārt 12.panta pirmās daļas 4.punkts policijas darbiniekam devis tiesības sastādīt protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem;

likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā nogādāt policijas iestādē likumpārkāpējus un veikt citus likumā noteiktos pasākumus administratīvo pārkāpumu

lietvedības nodrošināšana, kā arī piemērot viņiem administratīvos sodus vai noteiktā kārtībā nosūtīt protokolus pēc piekritības. Saskaņā ar likuma “Par

policiju” 27.pantu policijas darbinieks par prettiesisku rīcību ir atbildīgs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Materiāla izskatīšanas gaitā nav konstatēti fakti, kas apliecinātu to, ka policijas darbinieks tieši vai netieši, kaut kādu personīgu motīvu vadīts, būtu

personīgi ieinteresēts noformēt administratīvā pārkāpuma protokolu /pers. A/. Nekādi apstākļi, kas liktu apšaubīt policijas darbinieka objektivitāti, netika

konstatēti.

Arī saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta ceturto daļu valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, tātad, šajā gadījumā arī

policijas darbiniekam, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu. Pamatojoties uz šo, VP RRP KPP uzskata, ka šajā gadījumā nav pamata

neticēt policijas darbinieka apgalvojumiem, jo viņš nav tieši ieinteresēts šīs lietas iznākumā.

VP RRP KPP secina, ka faktu, ka /pers. A/ agresīvi vadīja transportlīdzekli, neieņemot attiecīgi malējo stāvokli uz brauktuves un neievērojot ceļa

zīmes Nr.301 “Iebraukt aizliegts” ar papildzīmi Nr.812 “Braukšanas josla” prasības, kā arī ignorējot citu satiksmes dalībnieku intereses, policijas

darbinieks varēja konstatēt nekļūdīgi.

/pers. A/ sūdzībā norādīts, ka viņam pēc transportlīdzekļa apdzīšanas nebija iespējas atgriezties savā braukšanas joslā, tāpēc apdzinis vairākus

transportlīdzekļus un veicis labo pagriezienu.

No sūdzībā norādītā secināms, ka /pers. A/ veica transportlīdzekļu apdzīšanu pa tramvaja sliežu ceļa klātni un labo pagriezienu veica neieņemot

attiecīgo malējo stāvokli uz brauktuves.

VP RRP KPP ieskatā /pers. A/ norādītais fakts nemaina izdarītā pārkāpuma būtību, un šāda vadītāja rīcība ir uzskatāma par agresīvu braukšanu.

Lai personu sauktu pie administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas APK 149. 4panta trīspadsmitās daļas 2.punkta un Latvijas APK 149. 6panta

piektās daļas nosacījumiem, nepieciešams konstatēt, ka persona agresīvi vadīja transportlīdzekli, neievērojot CSN prasības.

Latvijas APK 35.panta otrā daļa nosaka, ja persona ir izdarījusi vairākus administratīvos pārkāpumus, kas konstatēti vienlaicīgi, un tos izskata

viena un tā pati institūcija (amatpersona), administratīvais sods tiek uzlikts tās sankcijas ietvaros, kura ir paredzēta par smagāko pārkāpumu.

Latvijas APK 149.4 panta trīspadsmitās daļas 2.punkts noteic, ka par agresīvu braukšanu uzskatāma transportlīdzekļa vadīšana tādā veidā, ka tiek

izdarīts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums un radīti traucējumi vienmērīgai transportlīdzekļu plūsmai vai tiek ignorētas pārējo transportlīdzekļu vadītāju

intereses (vairākkārtēja braukšanas joslu maiņa apsteidzot, vairāku sastrēgumā esošu vai kolonnā braucošu transportlīdzekļu apdzīšana pa pretējā

virziena joslu vai apbraukšana pa sabiedriskā transporta joslu, ceļa nomali, ietvi, gājēju ceļu, velosipēdu ceļu vai citām vietām, kas nav paredzētas

transportlīdzekļu braukšanai, u.tml.).

No normas tekstā ietvertā agresīvas braukšanas aprakstošā skaidrojuma ir redzams, ka agresīva braukšana nevar būt saistīta ar avārijas situāciju

izraisīšanu vai kādu citu negatīvu seku iestāšanos, kā vien ar to, ka tiek izdarīts CSN pārkāpums un radīti traucējumi vienmērīgai transportlīdzekļu plūsmai

vai tiek ignorētas pārējo transportlīdzekļu vadītāju intereses. Jēdziens "agresīva braukšana" nav tulkojams burtiski, vērā ņemama normas jēga un mērķis.

Sūdzības iesniedzējs jebkurā gadījumā veica manevru, kurš ir aizliegts. Šādas darbības nevar kvalificēt savādāk kā vien pārējo, CSN nepārkāpjošo,

transportlīdzekļu vadītāju interešu ignorēšanu, jo visu vadītāju mērķis ir nokļūt galamērķī pēc iespējas ātrāk. Šādas darbības likumdevējs, neatkarīgi no

citu negatīvu seku iestāšanās, ir apzīmējis kā agresīvu braukšanu, un to novēršana acīmredzami ir Latvijas APK 149.4panta trīspadsmitās daļas 2.punkta

mērķis. VP RRP KPP uzskata, ka Sūdzības iesniedzēja rīcība pilnībā atbilst minētā panta interpretējumam.

VP RRP KPP ieskatā loģisks ir secinājums, ka transportlīdzekļa vadīšana neievērojot CSN prasības, pati par sevi rada traucējumus citiem

satiksmes dalībniekiem, kas satiksmē piedalās atbilstoši CSN prasībām, tai skaitā, saskaņā ar CSN 6.punktu, katram ceļu satiksmes dalībniekam ir

tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības.

Saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto kārtību, tieši policijas darbinieki atbilstoši savai kompetencei pārbauda CSN ievērošanu un par šo

noteikumu pārkāpumiem piemēro administratīvos sodus, līdz ar to secināms, ka persona sodāma par pieļauto pārkāpumu. CSN neievērošana no vadītāja

puses apdraud ne tikai viņa paša, bet arī citu ceļu satiksmes dalībnieku drošību.

Citstarp Latvijas APK 243 .pants nosaka, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un

noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros

izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Savukārt Latvijas APK 243. 1 pants nosaka, ka ir šādi pierādīšanas līdzekļi: 1)pie administratīvās atbildības sauktās personas paskaidrojumi; 2)

personu liecības; 3) eksperta atzinums; 4) kompetentās institūcijas atzinums; 5) dokuments, kas satur ziņas par faktiem rakstveidā vai citā formā; 6)

elektroniskie pierādījumi; 7) procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; 8) lietiskie pierādījumi.

Tātad, par pierādījumiem šajā lietā var kalpot Protokols, /pers. A/ paskaidrojums un sūdzība un policijas darbinieka dienesta ziņojumi.

Ar lietā esošajiem materiāliem ir konstatēts un pierādīts, ka /pers. A/ ir izdarījis CSN 70.punkta un 259.1prasību pārkāpumu, par ko atbildība

paredzēta Latvijas APK 149.4panta trīspadsmitās daļas 2.punktā.

Latvijas APK 1.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, nostiprinātu

likumību, novērstu tiesību pārkāpumus, audzinātu pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu

pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā.

Latvijas APK 9.panta pirmā daļa nosaka, ka par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības

izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par

kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība.

Kā redzams no lietas materiāliem, /pers. A/ piemērots naudas sods 100 euro.

Latvijas APK 22.pants nosaka, ka administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus

pārkāpumus.

VP RRP KPP no lietas materiāliem secina, ka /pers. A/, agresīvi vadot transportlīdzekli, veica CSN prasību pārkāpumus. VP RRP KPP ieskatā,

minētie pārkāpumi ir vērtējami, kā rupji, ņemot vērā konkrētā ceļa posma specifiku. Bez tam pārkāpums tika izdarīts 2017.gada 27.februārī plkst. 17.23

kas bija darba dienas beigas, kad ir visintensīvākā satiksme, līdz ar minēto VP RRP KPP secina, ka pārkāpuma brīdī pret sevi un citiem satiksmes

dalībniekiem /pers. A/ izturējās bezatbildīgi, rupji pārkāpjot CSN prasības, nerēķinoties ar sekām. VP RRP KPP atzīst, ka piemērotais administratīvais

sods 100 euro ir pamatots un samērīgs ar sabiedrības interešu ieguvumu un atbilst soda piemērošanas mērķim.

Lietā nav neviena objektīva, pamatota un likumīga iemesla, lai /pers. A/ atceltu piemēroto sodu.

Ņemot vērā minēto, saskaņā ar Latvijas APK 243., 243.1, 244., 287.panta pirmās daļas 1.punktu, nolēma Iestādes lēmumu atstāt negrozītu.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi lietas materiālus, un izvērtējusi pārsūdzētā Lēmuma tiesiskumu un pamatotību kopsakarā ar sūdzībā ietvertajiem argumentiem, tiesa

atzīst, ka Lēmums ir atstājams negrozīts, bet sūdzība ir noraidāma turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 6 panta devīto daļu, izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, tiesai cita starpā jāizlemj: vai ir noticis

administratīvais pārkāpums; vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā; vai persona ir

sodāma par šo administratīvo pārkāpumu; vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību; kāds administratīvais sods piemērojams personai.

Latvijas APK 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi

un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Latvijas APK 243.panta pirmā daļa paredz, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Latvijas APK paredzētajā kārtībā iegūtas un

noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros

izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.

Latvijas APK 243.panta piektā daļa paredz, kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. No minētā

panta astotās daļas izriet, ka iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā sakarībā.

Saskaņā ar Latvijas APK 243.1 pantu pierādīšanas līdzekļi administratīvā pārkāpuma lietā ir pie administratīvās atbildības sauktās personas

paskaidrojumi; personu liecības; eksperta atzinums; kompetentās institūcijas atzinums; dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā;

elektroniskie pierādījumi; procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; lietiskie pierādījumi.

Latvijas APK 243.panta ceturtā daļa noteic, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību

veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā

fiksējusi amatpersona.

Latvijas APK 289. 13 panta trešā daļa nosaka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks

argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Tiesa pilnībā pievienojas Lēmumā ietvertajai motivācijai un uzskata, ka Lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz

ar ko uzskata, ka nav nepieciešams vēlreiz atkārtot Lēmumā izdarītos secinājumus.

Papildus par sūdzībā ietvertajiem argumentiem tiesa norāda turpmāk minētos apsvērumus.

Tiesa secina, ka sūdzībā Sūdzības iesniedzējs nenoliedz, ka Protokolā norādītajā laikā un vietā vadīja transportlīdzekli. 2017.gada 24.marta

paskaidrojumā Sūdzības iesniedzējs norāda, ka brauca pa Kronvalda bulvāri virzienā uz Valdemāra ielu, ap plkst.17 bija ļoti intensīva satiksme, priekšā

stāvošais transportlīdzeklis ieslēdza avārijas gaismas, tādēļ minēto transportlīdzekli apdzina pa tramvaja sliedēm un tā kā nebija iespējas iekļūt atpakaļ

braucamajā joslā apdzina vairākas mašīnas un veica labo pagriezienu, lai nokļūtu uz Muitas ielu. Lietā pastāv strīds par to, vai minētās darbības ir

kvalificējamas saskaņā ar Latvijas APK 149.4panta trīspadsmitās daļas 2.punktu.

Ceļu satiksmes likuma (turpmāk – CSL) 19.panta pirmā daļa noteic, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, CSN un citu normatīvo

aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus; jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt

satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības. Savukārt minētā panta trešā un ceturtā daļas nosaka, ka ceļu

satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus.

Katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības.

Saskaņā ar CSN 259.1.punktu aizlieguma zīmes nosaka vai atceļ noteiktus ceļu satiksmes ierobežojumus. Aizlieguma zīme 301. zīme “Iebraukt

aizliegts”. Aizliegts iebraukt jebkādiem trans​portlīdzekļiem.

Saskaņā ar CSN 70.punktu pirms nogriešanās pa labi, pa kreisi vai apgriešanās braukšanai pretējā virzienā transportlīdzekļa vadītājam uz bezsliežu

transportlīdzekļiem paredzētās brauktuves laikus jāieņem attiecīgs malējais stāvoklis, kas paredzēts braukšanai attiecīgajā virzienā, izņemot gadījumus, ja

jānogriežas, lai iebrauktu krustojumā, kurā jābrauc pa loku (409. ceļa zīme). Mopēdu vadītājiem nogriešanās pa kreisi vai apgriešanās braukšanai pretējā

virzienā ārpus apdzīvotām vietām atļauta arī no brauktuves labās malas, dodot ceļu tajā pašā un pretējā virzienā braucošajiem transportlīdzekļiem.

Atbilstoši Latvijas APK 149. 4panta trīspadsmitās daļas 2.punktam, par agresīvu braukšanu, kas izpaudusies kā transportlīdzekļa vadīšana tādā

veidā, ka tiek izdarīts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums un radīti traucējumi vienmērīgai transportlīdzekļu plūsmai vai tiek ignorētas pārējo

transportlīdzekļu vadītāju intereses (vairākkārtēja braukšanas joslu maiņa apsteidzot, vairāku sastrēgumā esošu vai kolonnā braucošu transportlīdzekļu

apdzīšana pa pretējā virziena joslu vai apbraukšana pa sabiedriskā transporta joslu, ceļa nomali, ietvi, gājēju ceļu, velosipēdu ceļu vai citām vietām, kas

nav paredzētas transportlīdzekļu braukšanai, u.tml.), uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no septiņdesmit līdz divsimt astoņdesmit euro.

Tādējādi, lai personas darbības kvalificētu kā agresīvu braukšanu Latvijas APK 149. 4panta trīspadsmitās daļas 2.punkta izpratnē, nepieciešams

konstatēt, ka 1) vadot transportlīdzekli, ir pārkāpti CSN un 2) tiek traucēta vienmērīga transportlīdzekļu plūsma vai tiek ignorētas pārējo

transportlīdzekļu vadītāju intereses.

No tiesību normā ietvertā agresīvās braukšanas aprakstošā skaidroja redzams, ka agresīva braukšana nevar būt saistīta ar avārijas situācijas

izraisīšanu vai kādu citu negatīvu seku iestāšanos, kā vien to, ka tiek izdarīts CSN pārkāpums un tiek ignorētas pārējo transportlīdzekļu vadītāju

intereses.

Tiesa atzīst, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem: policijas darbinieka V.Ivanovska ziņojumiem, Sūdzības iesniedzēja paskaidrojumu, Protokolu, ir

pilnībā pierādīta Sūdzības iesniedzēja vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, par ko paredzēta atbildība Latvijas APK149.4panta trīspadsmitās daļas

2.punktā.

Tiesa uzskata, ka Sūdzības iesniedzējs, pārkāpjot CSN 259.1.apakšpunkta, 70.punkta prasības, veicot manevru, kurš ir aizliegts, t.i., apbrauca

vairākus sastrēgumā esošus transportlīdzekļus pa tramvaju sliežu klātni, kas apzīmēta ar 301.ceļa zīmi un 812.ceļa zīmi, un krustojumā, veicot labot

pagriezienu, neieņēma malējo stāvokli uz brauktuves, traucēja vienmērīgu transportlīdzekļu plūsmu, kā arī ignorēja pārējo, CSN nepārkāpjošo,

transportlīdzekļu vadītāju intereses, t.sk. visu vadītāju mērķis ir nokļūt galamērķī pēc iespējas ātrāk.

Priekšrocību gūšana, pārkāpjot CSN un ceļu satiksmes principus, ir citu satiksmes dalībnieku interešu ignorēšana. Tiesa uzskata par pierādītu, ka

Sūdzības iesniedzējs izdarījis CSN pārkāpumu, vienlaicīgi ignorējot pārējo transportlīdzekļu intereses, kas ir kvalificējams kā agresīva braukšana.

Vērtējot Sūdzības iesniedzēja norādīto argumentu, ka ar savu rīcību viņš nav radījis traucējumus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, nav ignorējis to

intereses, tiesa vērtē kritiski, un uzskata, ka tas ir tikai Sūdzības iesniedzēja subjektīvs viedoklis, nolūkā izvairīties no administratīvās atbildības par

izdarīto pārkāpumu.

Vērtējot Sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādīto argumentu, ka V.Ivanovska paskaidrojumi nav uzskatāmi par ticamiem pierādījumiem lietas

izskatīšanā, jo inspektors V.Ivanovskis nevar atcērties konkrētus faktus vai notikumus, kas bija notikuši gandrīz pirms trīs mēnešiem, tiesa secina, ka

tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka amatpersonu, tostarp arī policijas darbinieku liecības un paskaidrojumi nav absolūti ticami un neapstrīdami,

tomēr tiem ir augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieks sniedzis nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (skat,

piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Nr.A42919409; Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada

3.decembra spriedumu lietā Nr.AA13-05/5).

Administratīvā apgabaltiesa 2013.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.A42919409 norādīja, ka lai apšaubītu policijas darbinieku sniegtos

paskaidrojumus par apstākļiem, kas noskaidroti, pildot dienesta pienākumus, lietā jābūt pierādījumiem, kas vismaz netieši norāda uz policijas darbinieku

iespējamo ieinteresētību nepamatoti vainot pieteicēju administratīvā pārkāpuma izdarīšanā (skat. Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 23.aprīļa

spriedumu lietā Nr.A42919409).

Zemgales apgabaltiesa 2013.gada 3.jūnija spriedumā lietā Nr.116008413 ir norādījusi, ka publiskajās tiesībās darbojas publiskās ticamības

princips, un policijas amatpersonu sastādītiem dokumentiem, arī administratīvo pārkāpumu protokoliem, a apriori ir publiskā ticamība, un tos iespējams

apšaubīt, iesniedzot pierādījumus, kas to apstiprina (skat. Zemgales apgabaltiesas 2013.gada 3.jūnija spriedumu lietā Nr.116008413).

Līdz ar ko, lai konstatētu, ka policijas darbinieks sniedzis nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi. Izskatāmajā lietā nav nekāda

pamata uzskatīt, ka policijas darbinieks būtu personīgi tieši vai netieši ieinteresēts sodīt Sūdzības iesniedzēju, turklāt, sniedzot nepatiesas ziņas.

Tiesa uzskata, ka sūdzībā norādītais, ka I.Ivanovskis nevar atcerēties notikumus, kas notikuši gandrīz pirms trīs mēnešiem, ir Sūdzības iesniedzēja

pieņēmums, turklāt ņemot vērā policijas darbinieku ikdienas darba specifiku un to, ka laika intervāls starp V.Ivanovska precizēto ziņojumu 2017.gada

2.maijā, un Protokola sastādīšanas dienu nav uzskatāms par tādu, lai varētu rasties šaubas par ziņojumā norādīto. Līdz ar ko, minētais arguments, tiesas

ieskatā, nav uzskatāms par objektīvu.

Vērtējot pārējos sūdzībā norādītos argumentus, tiesa uzskata, ka katru no tiem nav nepieciešams detalizēti argumentēt šajā nolēmumā, jo tiesas

ieskatā, tie nav uzskatāmi par tik nozīmīgiem, kas varētu ietekmēt pieņemamo nolēmumu. Tiesu praksē minētais arguments tiek pamatots atsaucoties arī

uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām. Kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piem.,

61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā „Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet

viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā

uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu) (skat., piemēram, Rīgas

apgabaltiesas 2014.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.130058313, 2014.gada 29.septembra spriedumu lietā Nr.133064413).

Tiesa atzīst, ka lietas materiālos esošie pierādījumi ir pietiekami un atzīstami par pieļaujamiem, kurus iestāde ir novērtējusi pēc savas iekšējās

pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

taisnības principiem, un iestāde pamatoti secināja, ka Sūdzības iesniedzējs ir izdarījis Latvijas APK 149. 4panta trīspadsmitās daļas 2.punktā paredzēto

administratīvo pārkāpumu.

Administratīvais sods Sūdzības iesniedzējam uzlikts 100 euro, kas atbilst Latvijas APK 149. 4pantā trīspadsmitajā daļā noteiktajai sankcijai.

Vērtējot piemēroto administratīvo sodu, tiesa atzīst, ka, nosakot to, tika ievēroti Latvijas APK 32.panta pirmās un otrās daļas nosacījumi, ka sodu par

administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu

un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Tiesa atzīst, ka Sūdzības iesniedzējam sods ir noteikts pamatoti un tiesiski. Līdz ar to, ņemot vērā administratīvā soda preventīvo raksturu, tiesa

uzskata, ka tas sasniedz Latvijas APK 22.pantā noteikto mērķi, t.i., administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura

izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas

personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Ņemot vērā izdarītā pārkāpuma apstākļus, tiesa uzskata, ka sods ir piemērots pamatoti, ir pārkāpumam atbilstošs, samērīgs un atstājams spēkā.

Pie šādiem apstākļiem, tiesa atzīst, ka Lēmums ir pamatots tā atcelšanai nav iemeslu, bet sūdzība ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa

6 12 13

Ņemot vērā minēto un saskaņā ar Latvijas APK 149.4panta trīspadsmitās daļas 2.punktu, 243.-244., 288., 289. , 289. , 289. pantu un

nosprieda

atstāt negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2017.gada 17.maija lēmumu Nr.894, bet /pers. A/ sūdzību

noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas tiesas kancelejā, apelācijas

sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 9.janvārī.

Tiesnese I.Millere