Court partially allows loan claim, awarding principal and interest but rejecting excessive delay interest due to procedural rules.

ECLI:LV:RVPT:2020:0508.C30392820.3.S

Lietas Nr.C30392820

Lietvedības Nr.C-3928-20/2

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2020.gada 8.maijā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese K.Maike

2020.gada 8.maijā

Rīgā, Abrenes ielā 8, rakstveida procesā izskatīja civillietu /pers. A/ vienkāršotās procedūras prasībā pret /pers. B/ par

naudas piedziņu, un

konstatēja:

2020.gada 14.janvārī /pers. A/ (turpmāk tekstā – prasītājs) iesniedza tiesā prasības pieteikumu vienkāršotās procedūras

lietā pret /pers. B/ (turpmāk tekstā – atbildētāja) par naudas piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2008.gada 12.augustā pušu starpā tika noslēgts aizdevuma līgums par EUR 796,81 (LVL

560,00) apmērā aizdevumu. Saskaņā ar noslēgto līgumu atbildētāja apņēmās līdz 2008.gada 30.novembrim atgriezt parādu pilnā

apmērā. Atbildētāja savas saistības, vekselī norādītajā termiņā, t.i., līdz 2008.gada 30.novembrim, nav izpildījusi. 2010.gada

15.janvārī prasītājs iesniedza Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā pieteikumu par saistības piespiedu izpildīšanu

brīdinājuma kārtībā par 2008.gada 12.augustā pušu starpā noslēgtā aizdevuma līguma izpildīšanu. Atbildētāja atbildē uz

brīdinājumu norādījusi, ka saistību neatzīst. Atbildētāja parādu prasītājam nav atmaksājusi.

Pamatojoties uz minēto un Civillikuma 1587., 1753., 1756., 1757., 1759., 1765., 1895., un 1902.pantu, prasītājs lūdz

tiesu piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam pamatparādu EUR 796,81 apmērā, likumiskos nokavējuma procentus EUR

525,36 apmērā par laika periodu no 2008.gada 1.decembra līdz 2019.gada 31.decembrim; samaksāto valsts nodevu EUR

198,33 apmērā, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 5,47 apmērā.

Atbildētāja sniegusi tiesai rakstveida paskaidrojumus par prasību, kuros norāda, ka prasību neatzīst pilnā apmērā. Norādīts,

ka atbilstoši Civillikuma 1934.pantā noteiktajam, ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana

īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās. Tādējādi, lai konstatētu

aizdevuma līguma esamību, vispirms jākonstatē, ka prasītājs atbildētājai aizdevis prasības pieteikumā norādīto parāda

pamatsummu. Atbildētāja 2008.gada 12.augustā parakstīja Vekseli, laikā, kad vēl ar prasītāju bija laulībā, darot to prasītāja

psiholoģiskas ietekmēšanas rezultātā. Atbildētāja nav saņēmusi no prasītāja Vekselī norādīto naudas summu. Prasītājs nav

iesniedzis pierādījumus par Vekselī norādītās naudas summas samaksu atbildētājai, līdz ar to aizdevuma līgums starp prasītāju

un atbildētāju nav noslēgts, jo trūkst tā būtiska sastāvdaļa - prasītāja izsniegtais aizdevums.

Norādīts, ka prasītāja apgalvojums par aizdevuma līguma slēgšanu ir pretrunā arī ar Vekseļu likuma 75.pantā norādīto

vienu no vekseļa obligātajām pazīmēm - beznosacījuma solījumam maksāt noteiktu naudas sumu, t.i. vekselis kā juridisks

dokuments neprasa nekādus nosacījumus pienākumam samaksāt tajā norādīto naudas summu. Tādējādi vekseļa esamība

nepierāda aizdevuma līguma esamību. Tāpat atbildētāja norāda, ka ņemot vērā, ka Vekseļa summa bija EUR 796,81 (LVL

560,00) apmērā, tad par Vekseli bija maksājama valsts nodeva EUR 1,59 (LVL 1,12) apmērā. Valsts nodevas samaksu

apliecina ar attiecīgu zīmogmarku. Prasītāja iesniegtajā Vekseļa kopijā nav redzama uz Vekseļa esoša zīmogmarka. Līdz ar to,

lietā nav pierādījumu, ka par Vekseli būtu samaksāta valsts nodeva. Savukārt Vekseļu likuma 94.pantā nepārprotami pateikts,

ka nav vekseļa spēka vienkāršam vekselim, kuru izrakstot nav attiecīgi nomaksāta valsts nodeva. Līdz ar to, Vekselis

uzskatāms par spēkā neesošu. Turklāt pie apstākļiem, ja Vekselis būtu spēkā esošs, no tā izrietošajām saistībām būtu iestājies

noilgums, jo atbilstoši Vekseļu likuma 77.panta pirmajai daļai, vienkāršajam vekselim cita starpā jāpiemēro tratai paredzētie

noteikumi par noilgumu. Savukārt Vekseļu likuma 70.panta pirmajā daļā noteikts, ka visas pret tratas pieņēmēju no tratas

izrietošās prasības noilgst triju gadu laikā pēc maksāšanas termiņa.

2020.gada 5.maijā tiesā saņemta prasītāja atsauksme uz atbildētājas paskaidrojumiem, kurā norādīts, ka 2008.gada

12.augustā pušu starpā, pēc atbildētājas lūguma, tik tiešām bija noslēgts bezprocenta aizdevuma līgums par EUR 796,81 (LVL

560,00) apmērā aizdevumu un attiecīga naudas summa tika izsniegta atbildētājam skaidrā naudā apmaiņā pret atbildētājas

pašrocīgi izrakstītu naudas saņemšanas apliecinājuma aktu - vekseli. Atbildētāja, izrakstot vekseli, nesamaksāja valsts nodevu,

un prasītājs uz to neuzstāja, cerot uz aizņēmēja godprātību. Prasītājs norāda, ka sakarā ar valsts nodevas neapmaksāšanu,

vekselis nav saņēmis tās īpašības, kuras ļautu to noprotestēt parāda savlaicīgas nesamaksāšanas gadījumā, jo atzīmei par valsts

nodevas samaksu ir jābūt vienkāršā vekselī atbilstoši Vekseļu likuma 75.panta trešajai daļai. Tieši tāpēc prasītājs minēto

atbildētājas pašrocīgi parakstīto aktu vērtē nevis kā vekseli, bet gan kā parasto parādzīmi.

Ņemot vērā, ka lietas dalībnieki nav lūguši lietas izskatīšanu tiesas sēdē, kā arī tiesa neuzskatīja par nepieciešamu lietu

iztiesāt tiesas sēdē, tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 250.25panta pirmo daļu, lietu izskata rakstveida procesā, par ko

lietas dalībniekiem paziņots 2020.gada 25.martā.

Motīvu daļa

Tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus, uzskata, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji, turpmāk norādīto apsvērumu

dēļ.

Prasītājs cēlis prasību par parāda EUR 1322,17 apmērā piedziņu, pamatojoties uz 2008.gada 12.augustā izsniegto

vienkāršo vekseli.

No vienkāršā vekseļa ir redzams, ka /pers. B/ apņēmās samaksāt EUR 796,81 (LVL 560,00) apmērā /pers. A/ līdz

2008.gada 30.novembrim.

Atbilstoši Vekseļa likuma 1.pantā noteiktajam, vekselis ir vērtspapīrs, kas dod tā turētājam tiesības prasīt no vekseļa

devēja vai akceptētāja samaksāt noteiktu naudas summu noteiktā termiņā un vietā. Minētā definīcija Vekseļa likumā ir ietverta

tikai ar grozījumiem likumā, kas stājās spēkā 2010.gada 1.jūlijā. Tomēr tiesas ieskatā tā ir attiecināma arī uz vekseļiem, kas tika

izrakstīti līdz šo grozījumu spēkā stāšanās brīdim, jo kaut arī vārdos neietērpta šāda vekseļa būtība izrietēja no paša likuma

teksta.

Tiesa konstatē, ka vienkāršais vekselis ir izrakstīts 2008.gada 12.augustā, līdz ar to šā vienkāršā vekseļa noformēšanas

prasības izriet no tā Vekseļu likuma regulējuma, kurš bija spēkā vienkāršā vekseļa izrakstīšanas brīdī, tas ir – Vekseļa likuma

redakcija no 1992.gada 1.oktobra līdz 2010.gada 1.jūlijam.

Vekseļu likuma 75.pantā noteikts, ka vekselis ir vērtspapīrs, kas dod tā turētājam tiesības prasīt no vekseļa devēja vai

akceptētāja samaksāt noteiktu naudas summu noteiktā termiņā un vietā.

Vekseļu likuma 94.pants noteica, ka nav vekseļa spēka vienkāršam vekselim, kuru izrakstot nav attiecīgi nomaksāta valsts

nodeva (likuma redakcija spēkā līdz 2010.gada 1.jūlijam).

Savukārt 1994.gada 22.marta Ministru kabineta noteikumos N.66 “Par valsts nodevas noteikšanu operācijām ar

vekseļiem” ir noteikts valsts nodevas apmērs par katru izrakstīto vekseli, nosakot, ka valsts nodevas samaksu apliecina ar

attiecīgu zīmogmarku, bet līdz zīmogmarkas izlaišanai valsts nodevas samaksu apstiprina valsts akciju sabiedrība “Latvijas

Krājbanka” vai cita kredītiestāde, izdarot uz vekseļa veidlapas attiecīgu kases aparāta atzīmi vai uzrakstu, kuru apliecina ar

kredītiestādes atbildīgās amatpersonas parakstu un šīs iestādes zīmoga nospiedumu.

Vekselis ir formāls dokuments tādā nozīmē, ka tā izrakstīšanā, kā arī apgrozībā stingri jāievēro formālas prasības. Ja

dokumentā trūkst kaut viens no Vekseļu likumā paredzētajiem rekvizītiem, tad tas nav vekselis (Kalvis Torgāns. Saistību

tiesības. Mācību grāmata. Tiesu namu aģentūra 2014.g. 476.lpp.).

Lietā nav strīda, ka vienkāršais vekselis nav apmaksāts ar valsts nodevu, līdz ar to nepārprotami secināms, ka vekselis nav

ieguvis vekseļa spēku.

Tā kā 2008.gada 12.augusta vienkāršais vekselis nav ieguvis vekseļa spēku, tad parāda samaksa pēc šī vekseļa nevar

notikt Vekseļa likuma noteiktajā kārtībā, tostarp, prasītājs nevarēja izmantot vekseļa protestēšanas kārtību, lai atgūtu no

atbildētājas līdzekļus, kuru samaksu viņa ir garantējis ar izrakstīto vekseli.

Atbildētāja norāda, ka pie apstākļiem, ja Vekselis būtu spēkā esošs, no tā izrietošajām saistībām būtu iestājies noilgums, jo

atbilstoši Vekseļu likuma 77.panta pirmajai daļai, vienkāršajam vekselim cita starpā jāpiemēro tratai paredzētie noteikumi par

noilgumu. Savukārt Vekseļu likuma 70.panta pirmajā daļā noteikts, ka visas pret tratas pieņēmēju no tratas izrietošās prasības

noilgst triju gadu laikā. Tāpat atbildētāja ir izteikusi iebildumu, ka vekseļa parakstīšana nevar tikt uzskatīta par pierādījumu

aizdevuma izsniegšanai, jo atbildētāja nav saņēmusi no prasītāja Vekselī norādīto naudas summu, kā arī prasītājs nav iesniedzis

pierādījumus par Vekselī norādītās naudas summas samaksu atbildētājai, līdz ar to, trūkst aizdevuma līguma būtiskā sastāvdaļa

- prasītāja izsniegtais aizdevums.

Prasītājs norāda, ka 2008.gada 12.augustā atbildētājai, pēc pašas izteiktā lūguma, tika izsniegta aizdevums skaidrā naudā

apmaiņā pret atbildētājas pašrocīgi izrakstītu naudas saņemšanas apliecinājuma aktu - vekseli. Atbildētāja, izrakstot vekseli,

nesamaksāja valsts nodevu, un prasītājs uz to neuzstāja, cerot uz aizņēmējas godprātību.

Saskaņā ar Civillikuma 1401. un 1402.pantā noteikto, saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai –

parādniekam- jāizdara par labu otrai – kreditoram- zināma darbība, kam ir mantiska vērtība un saistības rodas, gan no tiesiska

darījuma, gan no neatļautas darbības.

Pie katra saistību līguma būtības pieder vienas puses apsolījums un tā pieņemšana no otras puses (vienpusējs līgums), vai

savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm (divpusējs vai vairākpusējs līgums) (Civillikuma 1512.pants).

Kā redzams 2008.gada 12.augustā atbildētāja ir parakstījusi dokumentu ar nosaukumu “Vekselis”, kurā ir apsolījusi

atmaksāt prasītājam naudas līdzekļus EUR 796,81 (LVL 560,00) apmērā līdz 2008.gada 30.novembrim.

Šis dokuments nepārprotami liecina par darījuma attiecību nodibināšanu starp prasītāju un atbildētāju, kas izpaužas, kā

atbildētājas apliecinājums atmaksāt prasītājam vekselī norādītos naudas līdzekļus.

Tiesa atzīst, ka neprotestēts vekselis joprojām ir vekselis un strīdi par neprotestētu vekseli būtu izskatāmi Vekseļu likuma

noteiktajā kārtībā. Tomēr 2008.gada 11.augustā atbildētājas parakstītais vekselis nav ieguvis vekseļa spēku un strīds par to

nevar tikt izskatīts Vekseļu likuma noteiktajā kārtībā.

Tādējādi starp prasītāju un atbildētāju ir izveidojušās saistību tiesības un vienkāršais vekselis satur parādzīmes pazīmes.

Saskaņā ar Civillikuma 1895.pantā noteikto visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un

kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. Tā kā atbildētāja

izrakstītais vienkāršais vekselis nav ieguvis vekseļa spēku, uz to nav attiecināms Vekseļu likumā noteiktais noilgums. No šīs

parakstītā dokumenta izrietoši strīdi noilgst 10 gadu laikā.

Saskaņā ar Civillikuma 1902., 1905. un 1906.pantu, noilgumu pārtrauc atgādinājums parādniekam, kā arī apstāklis, ja

parādnieks noilguma tecējuma laikā kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasību. Pārtraucot noilgumu, jau notecējušais laiks vairs

nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma termiņš.

No lietas materiāliem redzams, ka 2010.gada 15.janvārī prasītājs iesniedzis tiesā pieteikumu par saistības piespiedu

izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, tādejādi pārtraucot noilgumu.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītāja prasījumam, par naudas piedziņu no atbildētājas /pers. B/, noilguma termiņš sāka tecēt

no 2010.gada 15.janvāra. Prasība tiesā ir iesniegta 2020.gada 14.janvārī. Tas nozīmē, ka prasības iesniegšanas brīdī, noilguma

termiņš nebija iestājies.

Tā kā tiesa atzina, ka prasībai par naudas līdzekļu piedziņu pēc 2008.gada 12.augusta parakstītā vekseļa nav iestājies

noilgums un tas satur parādzīmes pazīmes, tad tiesiskās attiecības, kas nodibinātas starp prasītāju un atbildētāju ir apskatāmas

pēc aizdevuma līguma tiesiskā regulējuma.

Saskaņā ar Civillikuma 1934.pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā,

ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās. Civillikuma 1943.pantā noteikts, ka

aizņēmējam jāatdod tāda pati summa, kādu viņš ir saņēmis.

No minētām tiesību normām ir secināms, ka prasītājam ir jāpierāda, ka viņš ir izsniedzis atbildētājai EUR 796,81 (LVL

560,00) apmērā un aizdevuma atmaksai ir iestājies termiņš.

Civilprocesa likuma 183.panta pirmā daļa uzliek tiesai pienākumu pārbaudīt visus pierādījumus. Savukārt Civilprocesa

likuma 97.pantā ir noteikts, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas pārliecības.

Faktiski galvenais kritērijs pierādījumu novērtēšanā ir to ticamības noteikšana, kas savukārt jāsaprot kā pierādījumu

atbilstības objektīvai realitātei, lietas faktiskajiem apstākļiem noteikšana. (..) Tiesas pārliecībai par pierādījumu ticamību ir jābūt

pietiekošai, t.i. šī pārliecība nevar būt pamatota ar pierādījumu patiesīguma iespējamību, atmetot šaubas. Savukārt ar

pierādījumu pietiekamību jāsaprot iesniegtie pierādījumi, kas rada tiesai nešaubīgu (pietiekošu) pārliecību par tā fakta esamību

vai neesamību, kura apliecināšanai pierādījumi ir iesniegti. Tādējādi pierādījumu pietiekamību nosaka nevis to skaits, forma,

saturs vai citas pazīmes, bet gan tiesas pārliecība. Šādu pārliecību var radīt vairāki pierādījumi, kas nav pretrunīgi, atbilstoši

likumā noteiktajai kārtībai noformēti rakstveida pierādījumi (.). Pierādījumi nav pietiekami arī tad, ja tie ir pretrunīgi (..). ”

(Aivars Līcis. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Tiesu namu aģentūra. 2003. 78.-82.lapa).

Tiesa konstatē, ka prasītājs savu prasījumu pamatā ir balstījis uz atbildētājas parakstīto vekseli, kas nav ieguvis vekseļa

spēku, jo par to nav samaksāta valsts nodeva.

Civillikuma 1431.pantā noteikts, ka akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu parakstītāju vai trešo personu,

uzskatāma par piekrišanu šim aktam, ja tā saturs parakstītājam bija zināms un ja viņam tajā tiesiskajā darījumā, uz kuru akts

attiecas, ir personīga interese un ierunas tiesība.

Lietā nav strīda, ka atbildētāja ir parakstījusi vekseli, un tiesas ieskatā uz šo strīdus vekseli ir attiecināms Civillikuma

1431.pantā noteiktais, ka tādējādi atbildētāja ir atzinusi savu pienākumu līdz 2008.gada 30.novembrim atmaksāt prasītājam

vekselī norādīto naudas summu.

Civilprocesa likuma 178.pantā ir noteikts, ka pret rakstveida pierādījuma patiesīgumu nevar iebilst persona, kas to pati

parakstījusi. Šī persona var apstrīdēt šo pierādījumu, ceļot atsevišķu prasību, ja paraksts dots vardarbības, draudu vai viltus

ietekmē.

Tiesa ņem vērā, ka atbildētāja nav apstrīdējusi vekseli Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Atbildētāja vekseli ir

parakstījusi apzinoties savu darbību sekas. Atbildētājas apgalvojums, ka atbildētāja 2008.gada 12.augustā parakstīja vekseli,

laikā, kad vēl ar prasītāju bija laulībā, darot to prasītāja psiholoģiskas ietekmēšanas rezultātā, nav pierādīts ne ar vienu citu

pierādījumu. Atbilstoši Civilprocesa likuma 104.pantā noteiktajam pušu paskaidrojumi nav atzīstami par pierādījumiem, ja tos

neapstiprina neviens cits pierādījums.

Izvērtējot iepriekš konstatēto, tiesa ir guvusi pārliecību, ka atbildētāja ir parakstījusi 2008.gada 12.augustā vekseli, tomēr

tas nav ieguvis vekseļa spēku, jo nav apmaksāts ar valsts nodevu.

Atbildētāja nav apstrīdējusi Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā 2008.gada 12.augustā izrakstīto vekseli un lietā nav gūti

pierādījumi, ka atbildētāja šo vekseli ir parakstījusi viltus, maldu vai spaidu ietekmē.

Tiesa secina, ka atbildētāja ir apņēmusies atmaksāt prasītājam naudas līdzekļus EUR 796,81 (LVL 560,00) apmērā un

atbilstoši Civillikuma 1587.pantā noteiktajam, tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējiem pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma

sevišķs smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot

otrai zaudējumus.

Tiesa secina, ka prasība daļā par galvenā parāda EUR 796,81 apmērā ir apmierināma un no atbildētājas par labu

prasītājam ir piedzenami EUR 796,81 apmērā.

Civillikuma 1753.pants nosaka ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu

atvietojamu lietu lietošanas atvēlējumu vai kavējumu. Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu pienākums maksāt procentus

pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Savukārt Civillikuma 1759.panta 1.punktā noteikts, ka procenti jāmaksā,

arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu

bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem.

Prasītājs lūdz piedzīt likumiskos nokavējuma procentus, kas aprēķināti no 2008.gada 1.decembra līdz 2019.gada

31.decembrim, pamatojoties uz apstākli, ka vekselī ir noteikts vekseļa samaksas termiņš 2008.gada 30.novembris un atbildētāja

savas saistības vekselī norādītajā termiņā nav izpildījusi.

Atbildētāja nekad parādu nav atzinusi, jo primāri uzskata, ka nav saņēmusi no prasītāja Vekselī norādīto naudas summu,

kā arī prasītājs nav iesniedzis pierādījumus par Vekselī norādītās naudas summas samaksu atbildētājai.

Atbilstoši Civillikuma 1760.pantam likumiskie procenti (1759.p.) prasāmi nevis atsevišķi, bet reizē ar galveno saistību, un

tādēļ tos nevar prasīt vēlāk, ja attiecīgā laikā par tiem bijis noklusēts vai galvenā parāda samaksa pieņemta bez iebildumiem.

Civillikuma 1656.pants nosaka, ka parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu

vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru. Tiesa secina, ka attiecībā uz saistības apmēru starp

pusēm pastāvošā civiltiesiskā strīda priekšmets ir Vekselī norādītās naudas summas samaksa, kas tieši ietekmē pašu saistības

apmēru.

Analizējot Civillikuma 1656.panta piemērošanas aspektus, Augstākās tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka par laika

posmu, kamēr pastāv strīds, nav pieļaujama likumisko procentu aprēķināšana (sk. Senāta 2003. gada 17. decembra sprieduma

lietā Nr. SKC-610 (C04238202) motīvu daļu, Senāta 2012.gada 5.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-366 (C27098108)

motīvu daļu, Civillietu departamenta 2014.gada 21.marta sprieduma lietā Nr. SKC-135 (C32103508) 13.punktu, Civillietu

departamenta 2015.gada 8.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-10 (C27190211) 8.2.punktu).

Ņemot vērā, ka no prasības pieteikumam pievienotā vekseļa nav redzams, ka vekselī būtu norādīta procentu likme, ja

vekselis netiktu apmaksāts līdz vekselī noteiktajam termiņam, kā arī no lietas materiāliem neizriet, ka prasītājs būtu brīdinājis

atbildētāju par to, ka par samaksas kavējumu prasītājs aprēķinājis likumiskos kavējuma procentus, atbildētāja ir iebildusi pret

parādu un prasības pieteikums tiesā iesniegts 2020.gada 14.janvārī, tiesa uzskata, ka prasību daļā par likumisko nokavējuma

procentu EUR 525,36 apmērā par laika periodu no 2008.gada 1.decembra līdz 2019.gada 31.decembrim piedziņa no

atbildētājas ir noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.pantu no atbildētājas prasītāja labā piedzenami izdevumi par valsts nodevas samaksu

proporcionāli apmierinātajai prasības daļai EUR 119,52 apmērā, kā arī saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.pantu, no atbildētājas

prasītāja labā piedzenami izdevumi, kas prasītājam radušies sakarā ar lietas izskatīšanu, t.i., ar prasības pieteikuma un tiesas

paziņojumu izsniegšanu EUR 5,47 apmērā.

Prasītājs, iesniedzot prasības pieteikumu tiesā, nav pieteicis lūgumu atzīt prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildes

dienai saņemt likumiskos procentus.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Judikatūrā (sk.

Augstākās tiesas senāta 2007.gada 14.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-75, 2009.gada 25.novembra lēmumu lietā Nr.SPC-

111, 2013.gada 26.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-1106) pausts viedoklis, ka Civilprocesa likuma 195.pantam ir imperatīvs

raksturs, līdz ar ko tiesām minētās normas izpratnē, apmierinot prasību par naudas summas piedziņu, ir pienākums neatkarīgi

no prasījumā izteiktajiem lūgumiem noteikt prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt procentus.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.panta noteikumiem prasītājam ir tiesības par laiku no

2020.gada 14.janvāra (prasības iesniegšanas dienas) līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas likumiskos procentus 6 %

gadā no pamatparāda summas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1panta otro daļu un likuma “Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un

pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” 16.panta trešo daļu, ņemot vērā prasības raksturu un piedzenamās

summas apmēru, tiesa atzīst par pamatotu noteikt, ka spriedums atbildētājai labprātīgi izpildāms trīsdesmit dienu laikā no

sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 41., 93., 97., 193., 195., 204.1, 25025.,

25027.pantu, tiesa

no sprieda:

apmierināt daļēji /pers. A/ vienkāršotās procedūras prasību pret /pers. B/ par naudas piedziņu.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, pamatparādu EUR

796,81 apmērā, tiesas izdevumus – valsts nodevu EUR 119,52 apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 5,47

apmērā, kopā EUR 921,80 (deviņi simti divdesmit viens euro un astoņdesmit centi) apmērā, nosakot, ka parāda samaksa

veicama AS ”Swedbank” norēķinu kontā /numurs/.

Atzīt, /pers. A/, personas kods /personas kods/, tiesības saņemt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, likumiskos

procentus 6 % gadā no pamatparāda summas EUR 796,81 (septiņi simti deviņdesmit sešiem euro un astoņdesmit viena centa)

par laiku no 2020.gada 14.janvāra (prasības iesniegšanas dienas) līdz sprieduma izpildes dienai.

Noraidīt prasību daļā par likumisko nokavējuma procentu EUR 525,36 (pieci simti divdesmit pieciem euro un trīsdesmit

sešu centu) apmērā par laika periodu no 2008.gada 1.decembra līdz 2019.gada 31.decembrim piedziņu no /pers. B/, personas

kods /personas kods/.

Noteikt /pers. B/, personas kods /personas kods/, termiņu labprātīgai sprieduma izpildei – 30 (trīsdesmit) dienu laikā pēc

sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 (divdesmit) dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas tiesas kancelejā,

iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2020.gada 5.jūnijā.

Tiesnese K.Maike