Court partially allowed child support claim while dismissing arrears due to lack of prior agreement.

Lietas Nr. C 29 4289 15

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2015.gada 17.jūnijā

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese D.Ķeire

ar tiesas sēdes sekretāri A.Gromovu,

piedaloties prasītājai /pers. A/

atklātā tiesas sēdē, Rīgā, Lomonosova ielā 10, izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ par uzturlīdzekļu parāda

un uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam.

Tiesa

konstatēja:

2015.gada 11.februārī /pers. A/ (turpmāk spriedumā - prasītāja) ir iesniegusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā prasības pieteikumu

pret /pers. B/ (turpmāk spriedumā - atbildētāju) par uzturlīdzekļu parāda un uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam.

Prasībā norādīts, ka ar atbildētāju laulībā viņa nav sastāvējusi, taču pusēm ir kopīgs bērns – meita /pers. C/, dzimusi

/datums/. Atbildētājs uzturlīdzekļus meitas uzturam nav sniedzis kopš 2014.gada janvāra mēneša. Līdz ar ko atbildētāja parāds

par nesamaksātajiem uzturlīdzekļiem sastāda EUR 1140,00, kas aprēķināti par 2014.gadu – EUR 960,00 apmērā (par

divpadsmit mēnešiem) un 2015.gadu EUR 180,00 apmērā (par diviem mēnešiem).

Tā kā atbildētājs uzturlīdzekļus meitai nemaksā un nekādu citu materiālo palīdzību meitas uzturam nesniedz, prasītājas

ieskatā no atbildētāja piedzenami uzturlīdzekļi.

Pamatojoties uz Civillikuma 177. un 179.pantu prasītāja lūdz tiesu :

- piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai uzturlīdzekļu parādu EUR 1140,00 apmērā.

- piedzīt no atbildētāja prasītājas labā uzturlīdzekļus meitas /pers. C/, dzimušās /datums/uzturam ik mēnesi no prasības celšanas

dienas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai 25%apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet no 7

gadu vecuma sasniegšanas līdz 18.gadu vecuma sasniegšanai 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša

darba algas.

Rakstveida paskaidrojumus par prasību atbildētājs nav sniedzis.

Tiesas sēdē prasītāja prasību uzturēja uz tajā norādītajiem pamatiem un prasībā norādītajā apmērā. Paskaidroja, ka meita

dzīvo kopā ar viņu un atrodas pilnīgā prasītājas apgādībā. Atbildētājs uzturlīdzekļus bērnam nemaksā. Atbildētājs solījis

bērnam maksāt uzturlīdzekļus, bet savus solījumus nav izpildījis. Nekāda rakstiska vienošanās ar atbildētāju par uzturlīdzekļu

maksāšanu nav noslēgta. Prasītāja pati nestrādā, palīdz radinieki. Viņas apgādībā ir vēl viens bērns. Uzskata, ka arī atbildētāja

pienākums ir uzturēt savu bērnu.

Tiesas sēdē atbildētājs nav ieradies , lai gan par tiesas sēdes laiku un vietu atbildētājam paziņots likumā noteiktajā kārtībā ar

ierakstītu pasta sūtījumu uz prasībā norādīto adresi, kas vienlaicīgi ir atbildētāja deklarētā dzīvesvietas adrese.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.panta piekto daļu tiesas dokumentus fiziskajai personai piegādā pēc tās deklarētās dzīvesvietas adreses,

bet gadījumā, kad deklarācijā norādīta papildu adrese – pēc papildu adreses, ja vien fiziskā persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras

veicama saziņa ar tiesu. Fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietas adresē, deklarācijā norādītā papildu adresē vai

šīs personas norādītajā adresē saziņai ar tiesu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 56.1pirmajai daļas 3.punktam, ja tiesas dokumenti piegādāti šā likuma 56.pantā noteiktajā kārtībā, uzskatāms,

ka personai ir paziņots par tiesas sēdes vai procesuālās darbības laiku un vietu vai par attiecīgā dokumenta saturu un tiesas dokumenti ir izsniegti:

septītajā dienā no to nosūtīšanas dienas, ja dokumenti nosūtīti ar pasta sūtījumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 56.1panta otrajai daļai tas, ka tiesas dokumenti ir piegādāti uz fiziskās personas deklarētās dzīvesvietas adresi

[..] un no pasta tiek saņemta izziņa par sūtījuma izsniegšanu vai dokumenti tiek nosūtīti atpakaļ, pats par sevi neietekmē dokumentu paziņošanas faktu

[..].

Tiesa atzīst, ka tā savu pienākumu par tiesas sēdes paziņošanas laiku un vietu ir izpildījusi.

Nekonstatējot Civilprocesa likuma 209.pantā noteiktos lietas izskatīšanas atlikšanas pamatus, tiesa atzīst, ka lieta izskatāma bez atbildētāja

piedalīšanās tiesas sēdē.

Noklausoties prasītājas paskaidrojumus un izvērtējusi lietas materiālus, tiesa atzīst, ka prasība par uzturlīdzekļu parāda un

uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam ir apmierināma daļēji.

Saskaņā ar Civillikuma 179.pantu, vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis

pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem

vai abiem vecākiem.

Civillikuma 177.panta ceturtā daļa noteic, ka bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, tas ir, ēdiena apģērba, mājokļa un

veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības

nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam

darbam).

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmās daļas noteikumiem, tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu,

bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

No dzimšanas apliecības kopijas (l.l.6) ir konstatējams, ka prasītāja un atbildētājs ir vecāki /datums/ dzimušajai /pers.

C/.

Lietā nepastāv strīds par faktu, ka prasītāja uztur un aprūpē pušu kopīgo meitu.

No prasības pieteikuma un prasītājas tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem ir secināms, ka prasītāja par laiku no

prasības celšanas brīža līdz bērna pilngadībai lūdz tiesu piedzīt no atbildētāja uzturlīdzekļus pušu nepilngadīgās meitas /pers.

C/ uzturam apmērā, kas atbilst Latvijas Republikas Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumos Nr. 37 ''Noteikumi par

minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam'' paredzētajam minimālajam apmēram.

Civillikuma 179.panta piektā daļa noteic, ka minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram

no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto

minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. Atbilstoši Latvijas Republikas Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.

37 ''Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam'' 2.punktam, katra vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt

saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus šādā apmērā, kas bērnam no viņa piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai ir

25 procenti Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, savukārt bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz

18 gadu vecuma sasniegšanai- 30 procenti no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

No Latvijas Republikas Ministru kabineta 2013.gada 27.augusta noteikumu Nr. 665 ''Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un

minimālo stundas tarifa likmi'', kas stājās spēkā ar 2014.gada 1.janvāri, 2.punkta noteikumiem izriet, ka no 2015.gada 1.janvāra valstī noteiktā

minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir EUR 360 .

Tiesa norāda, ka sniegt uzturlīdzekļus savu bērna uzturam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā ir atbildētāja

beznosacījuma pienākums, kas nav apspriežams saistībā ar atbildētāja materiālo stāvokli.

Tādējādi, ņemot vērā, ka prasītāja, par laiku no prasības celšanas brīža, lūdz tiesu piedzīt uzturlīdzekļus no atbildētāja

bērna uzturam Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, tiesa, ņemot vērā Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojumā

''Par ģimenes tiesību normu piemērošanu'' paustās atziņas, atzīst, ka spriedumā nav nepieciešams norādīt un vērtēt bērna

uzturam nepieciešamo ikmēneša uzturlīdzekļu aprēķinu, kā arī pušu mantisko stāvokli.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītājai nav jāpierāda fakts, ka bērnam ir nepieciešams ēdiens, apģērbs, mājoklis un veselības

aprūpes nodrošināšana, ka bērnam ir nepieciešama kopšana. Turklāt pienākums nodrošināt minēto gulstas uz abiem vecākiem,

ne tikai uz bērna māti.

No prasītājas tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem tiesa secina, ka atbildētājs uzturlīdzekļus bērnam nemaksā ,

minēto atbildētājs nav apstrīdējis.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka no atbildētāja par labu prasītājai uzturlīdzekļi pušu kopīgās meitas uzturam ir piedzenami EUR

9 0 ik mēnesi, bet ne mazāk kā 25 procentus no Ministru kabineta valstī noteiktās darba algas līdz bērns sasniegs 7 gadu

vecumu, bet no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz bērna pilngadībai, ne mazāk kā 30 procentus no Ministru kabineta valstī

noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Ievērojot Augstākās tiesas Senāta, 2007.gada 29.augustā spriedumā lietā Nr. SKC- 556 paustās atziņas, tiesa atzīst, ka

uzturlīdzekļi bērna /pers. C/ uzturam no atbildētāja par labu prasītājai ir piedzenami sākot ar prasības celšanas brīdi tiesā (ar

2015.gada 11.februāri).

Vienlaicīgi tiesa atzīst, ka prasība daļā par uzturlīdzekļu parāda piedziņu ir noraidāma turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

Vecāku pienākums samērā ar savu mantas stāvokli uzturēt bērnus, tātad arī sniegt tiem uzturlīdzekļus, kā noteikts

Civillikuma 179.pantā. Pie tam pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no

vecākiem vai abiem vecākiem (minētā panta otrā daļa).Šo pienākumu vecāki parasti pilda labprātīgi, bet tādā gadījumā, kad

Civillikuma 179.pantā noteikto pienākumu vecāki vai viens no viņiem nepilda vispār vai neatbilstoši savam mantas stāvoklim,

prasību par uzturlīdzekļu piedziņu var celt tiesā.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītājai, gadījumā ja atbildētājs nepildīja Civillikuma 179.pantā noteiktos pienākumus uzturēt

bērnu, tad prasītājai bija iespējams izmantot Civilprocesa likuma 1.pantā paredzētās tiesības celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu

piedziņu bērna uzturam.

Prasītājas ieskatā atbildētājs nav pienācīgi pildījis savu pienākumu piedalīties bērna uzturēšanā jau iepriekš un līdz ar to

atbildētājam ir izveidojies uzturlīdzekļu parāds EUR 1140,00 par laiku no 2014.gada janvāra līdz 2015.gada februārim.

Tomēr, kā norādījis Augstākās tiesas Senāts, 2007.gada 29.augustā spriedumā lietā Nr. SKC- 556, iztulkojot Latvijas

Republikas Satversmes 92.pantu un Civilprocesa likuma 1.pantu saistībā ar Civillikuma normām, kas regulē ģimenes tiesiskās

attiecības, prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam tie ir piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo ar prasības

celšanas brīdi attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā.

Turklāt no lietas apstākļiem nav konstatējami šķēršļi, kuru dēļ prasītājai iepriekš nebija iespējams izmantot Civilprocesa

likuma 1.panta garantētās tiesības celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas noteikumiem katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato

savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

No lietas materiāliem nav konstatējams, ka prasītāja būtu tiesai iesniegusi pierādījumus par to, ka starp pusēm būtu

noslēgta vienošanās par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam, kas radītu atbildētājam uzturlīdzekļu parāda samaksas

pienākumu saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu.

Tas vien, ka prasītāja tiesas sēdē ir norādījusi uz to, ka atbildētājs ir apņēmies maksāt prasītājai uzturlīdzekļus noteiktā apmērā, bet nav to

darījis, pats par sevi nevar būt par pamatu uzturlīdzekļu parāda piedziņai, jo tiesai ir pienākums vadīties no celtās prasības priekšmeta un pamata (šāds

viedoklis pausts arī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2014.gada 15.decembra spriedumu lietā Nr. CA-3500/14-10).

Līdz ar to prasība par uzturlīdzekļu parāda piedziņu ir noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, prasības apmierināšanas gadījumā tiesas izdevumi, ja prasītājs no

to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Tiesa konstatē, ka prasītāja pie prasības celšanas uz likuma pamata ir atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts

ienākumos (Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punkts).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 3.punkta noteikumiem, prasības summa prasībās par uzturlīdzekļu

piedziņu ir maksājumu kopsumma par vienu gadu.

Ņemot vērā minēto tiesa atzīst, ka no atbildētāja par labu valstij ir piedzenama valsts nodeva, kas, atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta

pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunkta noteikumiem, proporcionāli apmierinātajai prasības daļai, ir EUR 162 un saskaņā ar Civilprocesa likuma

39.panta pirmās daļas 5.punktu piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR 4,70 apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesas izdevumu piedziņu valsts labā,

ir nosakāms termiņš 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Ņemot vērā iepriekšminēto un saskaņā ar Civilprocesa likuma 193. un 204.1pantu, tiesa

nosprieda:

Prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. B/ , personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, uzturlīdzekļus

/datums/dzimušās meitas /pers. C/, personas kods /personas kods/, uzturam EUR 90 (deviņdesmit euro) ik mēnesi, bet ne

mazāk kā 25 procentus no Ministru kabineta valstī noteiktās darba algas līdz /pers. C/, sasniegs 7 (septiņu) gadu vecumu, bet

no /pers. C/, 7 (septiņu) gadu vecuma sasniegšanas

līdz /pers. C/ pilngadībai, ne mazāk kā 30 procentus no Ministru kabineta valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Prasību daļā par uzturlīdzekļu parāda piedziņu noraidīt.

Piedzīt no /pers. B/ , personas kods /personas kods/, par labu valstij valsts nodevu 162 euro (viens simts sešdesmit divi

euro).

Piedzīt no /pers. B/ , personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 4,70

(četri euro 70 centi).

Noteikt /pers. B/ , termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesas izdevumu piedziņu valsts labā, 10 (desmit)

dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, nosakot, ka dokuments, kas apstiprina tiesas izdevumu samaksu valsts ienākumos

iesniedzams Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā, Lomonosova ielā 10, Rīgā, 244.kabinetā.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 (divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2015.gada 19.jūnijā.

Tiesnese D.Ķeire