Court dismissed appeal against property tax decision, ruling Privatization Agency is liable until title transfer.

Lietas Nr. A420420012

Lietas arhīva Nr. AA43-1336-14/15

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā

014.gada 24.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnesis referents M.Birzgalis,

tiesneses R.Paegle un V.Zommere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas

aģentūra” pieteikumu par Rīgas domes priekšsēdētāja 2012.gada 20.marta lēmuma Nr.1-43/RD-12-904-nd atcelšanu, sakarā

ar Rīgas domes apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 25.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes 2011.gada 29.marta maksāšanas paziņojumu par nekustamā

īpašuma nodokli 2011.gadam Nr.PIPN-11-264779-mp/11-3853-AL/05-07 (turpmāk – maksāšanas paziņojums) VAS

„Privatizācijas aģentūra” (turpmāk – pieteicēja) cita starp paziņots nekustamā īpašuma nodokļa Ls 195,12 aprēķins par zemi

(bez adreses), kadastra apzīmējums /numurs A/, 946 m2 platībā (turpmāk – Zemesgabals), 1,5% apmērā no kadastrālās

vērtības.

Ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes priekšnieka 2012.gada 10.janvāra lēmumu Nr.PIP-12-105-ls/05-

07/11-3853-AL (turpmāk – sākotnējais lēmums) atstāts negrozīts maksāšanas paziņojums daļā par nekustamā īpašuma

nodokļa aprēķinu Zemesgabalam.

Ar Rīgas domes priekšsēdētāja 2012.gada 20.marta lēmumu Nr.1-43/RD-12-904-nd (turpmāk – Lēmums) sākotnējais

lēmums atstāts negrozīts.

Lēmumā konstatēts turpmāk minētais.

[1.1] Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektā daļa nosaka, ka nekustamā īpašuma nodokli par valsts

vai pašvaldības īpašumā esošo zemi, ēkām un inženierbūvēm maksā tās lietotājs, bet, ja tāda nav, – nomnieks.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 20.jūnija noteikumu Nr.495 „Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli”

normu piemērošanas kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr.495) 23.1.apakšpunktu, piemērojot likuma 2.panta piekto daļu,

par zemes un ēkas lietotāju uzskata personu, kurai ar valsts vai pašvaldības institūcijas lēmumu valstij vai pašvaldībai

piederoša zeme un ēkas ir nodotas valdījumā.

Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde sākotnējā lēmumā ir pamatoti norādījusi, ka saskaņā ar Ministru

kabineta 1998.gada 21.oktobra rīkojumu Nr.507 „Par zemesgabalu nodošanu privatizācijai” (turpmāk – MK rīkojums

Nr.507) Zemesgabals tika nodots privatizācijai un ir pieteicējas valdījumā.

[1.2] Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 3.punktu, ja tiek privatizēts vai

atsavināts valsts vai pašvaldības īpašums, īpašuma tiesību ieguvējs nekustamā īpašuma nodokli maksā ar nākamo mēnesi

pēc tam, kas iegūtas īpašuma tiesības.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr.495 44.1punktu, piemērojot likuma 7.panta pirmo daļu, gadījumos, ja valsts vai

pašvaldības nekustamo īpašumu atsavina vai privatizē, NĪN maksāšanas pienākums rodas ar nākamo mēnesi pēc īpašuma

tiesību vai valdījuma tiesību iegūšanas.

Izvērtējot minētās tiesību normas kopsakarā, secināts, ka vispārīgi pienākums maksāt NĪN gulstas uz nekustamā

īpašuma īpašnieku vai tiesisko valdītāju, bet, ja īpašumam vienlaikus ir gan īpašnieks, gan tiesiskais valdītājs, pienākums

maksāt NĪN gulstas uz nekustamā īpašuma īpašnieku.

[1.3] Likuma „Par valsts un pašvaldību īpašumu objektu privatizāciju” 13.panta pirmā daļa nosaka, ka ne vēlāk kā

divu nedēļu laikā pēc Ministru kabineta rīkojuma izdošanas par valsts īpašuma objekta nodošanu privatizācijai valsts

institūcija, kuras pārziņā ir privatizējamais valsts īpašuma objekts, nodod un Privatizācijas aģentūra pārņem to savā

valdījumā līdz objekta privatizācijas pabeigšanai.

Saskaņā ar 2011.gada 7.oktobrī noslēgto Zemesgabala nomaksas pirkuma līguma 6.1.- 6.3.apakšpunktu pircējam

pienākums maksāt NĪN radīsies ar nākamo mēnesi pēc tam, kad būs iegūtas īpašuma tiesības, tas ir, pēc Zemesgabala

īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā uz pircēja vārda.

Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta otro daļu par nekustamā īpašuma īpašnieku šā likuma

izpratnē uzskatāma persona, kuras īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu ir nostiprinātas zemesgrāmatā.

Savukārt Zemesgabala 2011.gada 7.oktobra nomaksas pirkuma līguma 5.3. un 5.4.3.apakšpunktā pircējam noteiktais

pienākums nav saistošs nodokļu administrācijai. Nodokļu administrācija nevar aprēķināt NĪN citādi, kā tikai saskaņā ar

spēkā esošajām tiesību normām.

Tiesību normas, kas regulē nodokļu aprēķināšanas kārtību Latvijas Republikā, ir imperatīvas tiesību normas. Iestāde

nevar ignorēt likumdevēja noteiktās imperatīvās tiesību normas, kas paredz konkrēta satura lēmuma pieņemšanu, ja ir

iestājušās tiesību normā paredzētie priekšnoteikumi, un tā nevar rīkoties pretēji likumā noteiktajam.

Līdz ar to secināms, ka NĪN maksāšanas pienākums par Zemesgabalu turpinās pieteicējai.

[2] Administratīvajā rajona tiesā 2012.gada 26.aprīlī saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu, kas

pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Pieteicējas lēmumi, ar kuriem tiek apstiprināti privatizācijas noteikumi, objektu pircēji un tiek nolemts noslēgt

pirkuma līgumus, ir administratīvie akti. Pieteicējas valdes lēmumi satur Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta 7.punktā

noteiktās pazīmes un ir pielīdzināmi valsts institūcijas lēmumiem likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektās

daļas izpratnē.

Privatizāciju regulējošie tiesību akti ir speciālās tiesību normas, kuras saskaņā ar likuma „Par likumu un citas Saeimas,

Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību” 8.panta trešo daļu ir jāpiemēro kolīziju gadījumā, tādējādi privatizējamo īpašuma objektu īpašuma tiesību maiņa ir

pakļauta speciālam regulējumam, kas attiecīgi ir piemērojams arī šajā gadījumā.

[2.2] Pieteicēja, pamatojoties uz 2011.gada 14.septembra valdes lēmumu Nr.84/506, ar nomaksas pirkuma līgumu

2011.gada 7.oktobrī Zemesgabalu pārdeva SIA „Santehnikas Resursi”. Saskaņā ar minētā pirkuma līguma 5.3.apakšpunktu

pircējs pēc līguma noslēgšanas maksā visus ar Zemesgabalu saistītos nodokļus. Turklāt saskaņā ar minētā līguma

5.4.3.apakšpunktu pircējs apņemas divu nedēļu laikā no līguma noslēgšanas dienas stāties NĪN maksātāju uzskaitē

pašvaldībā, kuras administratīvajā teritorijā atrodas Zemesgabals vai tā daļa. Pircējs apņemas noteiktajos termiņos veikt NĪN

maksājumus saskaņā ar saņemtajiem NĪN maksāšanas paziņojumiem.

SIA „Santehnikas Resursi” pienākums maksāt NĪN par Zemesgabalu, pamatojoties uz likuma „Par nekustamā

īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 3.punktu, sākās 2011.gada 1.novembrī, un pieteicējai pienākums maksāt NĪN par

Zemesgabalu izbeidzās 2011.gada 31.oktobrī.

[2.3] Attiecībā uz privatizējamiem valsts īpašumiem likumdevējs primāri attiecina likuma „Par valsts un pašvaldības

īpašuma objektu privatizāciju” normas, bet Rīgas dome, interpretējot likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli” un MK

noteikumus Nr.495, neņem vērā, ka pieteicēja privatizācijas procesā pārstāv Latvijas valsti.

[2.4] Pieteicēja Zemesgabalu nelieto, bet saskaņā ar MK rīkojumu Nr.507, kā arī pieteicējas 2011.gada 14.septembra

valdes lēmumu Nr.84/506 nodeva to SIA „Santehnikas Resursi” lietošanā un valdījumā.

Uz Zemesgabala atrodas daļa no SIA „Santehnikas Resursi” piederoša nekustamā īpašuma – garāža un nojume.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2009.gada 25.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-71 atzinis, ka ēkas (būves)

lietotājs (īpašnieks) neizbēgami ir arī ar ēkām (būvēm) saistītās zemes likumiskais lietotājs.

[2.5] Lēmums ir pretrunā tiesību normām, jo Rīgas dome Lēmumu pamato ar MK noteikumu Nr.495 44.1punktu, kas

ir svītrots no minētajiem noteikumiem.

Attiecībā uz Lēmumā pausto apgalvojumu, ka 2011.gada 7.oktobra nomaksas pirkuma līguma 5.3. un

5.4.3.apakšpunktā pircējam noteiktais pienākums nav saistošs nodokļu administrācijai, jānorāda, ka pieteicēja NĪN

maksāšanas pienākumu pamato galvenokārt ar pieteicējas valdes lēmumiem, kas ir pielīdzināmi valsts institūcijas lēmumiem.

[3] Rīgas dome (turpmāk – iestāde) rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka pieteikums uzskatāms par nepamatotu

un noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem argumentiem. Papildus paskaidrots turpmāk minētais.

[3.1] Vispārīgi NĪN maksāšanas pienākums ir nekustamā īpašuma īpašniekam vai valdītājam, taču, ja nekustamajam

īpašumam ir gan īpašnieks, gan tiesiskais valdītājs, tad NĪN maksātājs ir īpašnieks.

Īpašuma tiesības uz Zemesgabalu ir nostiprinātas Latvijas valstij pieteicējas personā. Zemesgrāmatā informācijai

trešajām personām ir veikta atzīme, ka 2011.gada 7.oktobrī starp pieteicēju un SIA „Santehnikas Resursi” ir noslēgts valsts

Zemesgabala nomaksas pirkuma līgums, taču īpašnieka maiņa sakarā ar zemesgrāmatas datiem nav notikusi.

[3.2] Attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka pēc nomaksas pirkuma līguma noslēgšanas pienākums maksāt NĪN par

zemes vienībām ir pircējam saskaņā ar pirkuma līguma 5.3. un 5.5.apakšpunktu, izvērtējot noslēgtos pirkuma līgumus,

iestāde paskaidro, ka minēto nomaksas pirkuma līgumu 6.1.apakšpunkta nosacījumi paredz, ka īpašuma tiesības uz

Zemesgabalu pircējs iegūst ar pilnu Zemesgabala pirkuma cenas un ar to saistīto maksājumu samaksu un citu līgumā

noteikto saistību izpildi, pārdevējam pieņemot par to atsevišķu valdes lēmumu. Attiecīgi 6.2.apakšpunkta nosacījumi

paredz, ka pēc līguma 6.1.apakšpunktā minētā lēmuma pieņemšanas pārdevējs sastāda nostiprinājuma lūgumu

zemesgrāmatu nodaļai pircēja īpašuma tiesību uz Zemesgabalu nostiprināšanai zemesgrāmatā.

Fiziskās un juridiskās personas, kas ir noslēgušas nomaksas pirkuma līgumus ar pieteicēju, ir nekustamo īpašumu

tiesiskās valdītājas, un, pamatojoties uz nomaksas pirkuma līgumiem, līdz privatizācijas procesa pabeigšanai tām nerodas

NĪN maksāšanas pienākums. Fiziskām un juridiskām personām, kas ir noslēgušas nomaksas pirkuma līgumus ar pieteicēju

atbilstoši likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmās daļas 3.punktam, NĪN maksāšanas pienākums radīsies ar

nākamo mēnesi pēc īpašuma tiesību iegūšanas, tas ir, pēc privatizācijas procesa pabeigšanas un īpašuma tiesību

nostiprināšanas zemesgrāmatā uz šo personu vārda.

[3.3] Attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka tās valdes lēmums noslēgt pirkuma līgumu par privatizējamo objektu ir

pielīdzināms valsts institūcijas lēmumam, iestāde paskaidro, ka saskaņā ar MK rīkojumu Nr.507 pieteicēja pārņēma savā

valdījumā Zemesgabalu un reģistrēja zemesgrāmatā uz valsts vārda. Minētais rīkojums uzskatāms par valsts institūcijas

lēmumu MK noteikumu Nr.495 izpratnē.

Likuma „Par valsts uz pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 13.panta pirmajā daļā noteikts, ka Ministru kabineta

rīkojuma izdošanas par valsts īpašuma objekta nodošanu privatizācijai valsts institūcija, kuras pārziņā ir privatizējamais

valsts īpašuma objekts, nodod un pieteicēja pieņem to savā valdījumā līdz objekta privatizācijas pabeigšanai.

Minētais likums neparedz pieteicējas tiesības privatizācijai nodoto objektu līdz privatizācijas procesa pabeigšanai

nodot citas personas valdījumā. Līdz ar to pieteicējas valdes lēmums noslēgt pirkuma līgumu par privatizējamo objektu nav

pielīdzināms valsts institūcijas lēmumam likuma 2.panta piektās daļas izpratnē. Lai arī līguma 5.1.apakšpunktā ir minēts

jēdziens „valdītājs”, tomēr pēc būtības līdz pilnīgai pirkuma maksas nomaksai vislielākā vara pār nekustamo īpašumu

saglabājas pieteicējai, kas līguma nosacījumu neizpildes gadījumā ir tiesīga nomaksas pirkuma līgumu atcelt. Tātad SIA

„Santehnikas Resursi” nav uzskatāma par personu, kurai nekustamais īpašums nodots valdījumā MK noteikumu Nr.495

izpratnē, tas ir, kurai būtu vislielākā vara pār nekustamo īpašumu un kura līdz ar to būtu uzskatāma par NĪN maksātāju.

[3.4] Papildus iestāde norāda, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta trešās daļas 3.punkts nosaka, ka

nokavētos nodokļu maksājumus piedzen bezstrīda kārtībā, izmantojot šādus līdzekļus: Civilprocesa likuma E daļā noteiktajā

kārtībā vērš nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā uz nodokļu maksātāja mantu (kustamo un nekustamo

īpašumu, arī uz mantu, kura atrodas pie trešajām personām). Tādējādi likumdevējs ir noteicis, ka gadījumā, ja NĪN

labprātīgi netiek maksāts, kā arī to nevar piedzīt, vēršot piedziņu uz naudu un kustamo mantu, tad šāda parāda piedziņa ir

nodrošināta, vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu.

Gadījumā, ja akceptētu pieteicējas nostāju, ka NĪN maksātājs ir persona, kas vēl tikai iegūs īpašuma tiesības uz

nekustamo īpašumu uz nomaksas pirkuma līguma pamata (tātad konkrētajā gadījumā Zemesgabala valdītāja), tad NĪN

nenomaksāšanas gadījumā no šādas personas puses, ja piedziņa uz naudas līdzekļiem un kustamo mantu būtu nesekmīga

(parāds netiktu segts), nodokļu administrācija nevarētu vērst piedziņu uz nekustamo īpašumu – Zemesgabalu, līdz ar to

nevarētu nodrošināt nodokļa parāda piedziņu. Tātad nodokļu administrācija nevarētu izmantot likumā noteikto piedziņas

līdzekli – piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu.

Turklāt iestāde vērš uzmanību, ka pašvaldība kā nodokļu administrācija nevarētu izmantot arī citus instrumentus, lai

nodrošinātu, ka par nekustamo īpašumu tiek maksāts nodoklis, proti, tā nevar ietekmēt pieteicēju iekļaut līgumā attiecīgus

nosacījumus par NĪN nomaksu un nenomaksāšanas gadījumā paredzēt iespēju līgumu atcelt un nodot privatizācijai īpašumu

citai personai, kad nodokli maksātu. Tādējādi vienīgais instruments, kā panākt nodokļa turpmāku samaksu, būtu pircēja

maksātnespējas procesa pasludināšana, kas pēc iestādes ieskata nevar tikt uzskatīta par parādu piedziņas metodi.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 25.jūnija spriedumu apmierināts VAS „Privatizācijas aģentūra”

pieteikums; Lēmums tā pārsūdzētajā daļa atcelts ar tā pieņemšanas dienu.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] Tiesa konstatēja, ka lietā pastāv strīds par likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektās daļas

piemērošanu, proti, par to, kas konkrētajā gadījumā ir uzskatāms par valsts īpašumā esošās zemes lietotāju (nomnieku).

Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piekto daļu nekustamā īpašuma nodokli par valsts vai

pašvaldības īpašumā esošu zemi un ēkām maksā to lietotājs, bet, ja tāda nav, – nomnieks. Saskaņā ar MK noteikumu

Nr.495 23.1.apakšpunktu, piemērojot likuma 2.panta piekto daļu, par zemes un ēkas lietotāju uzskatāma persona, kurai ar

valsts vai pašvaldības institūcijas lēmumu valstij vai pašvaldībai piederoša zeme un ēkas ir nodotas valdījumā. Savukārt

saskaņā ar 23.2.apakšpunktu, ja valsts vai pašvaldības īpašumā esoša zeme nav nodota valdījumā vai iznomāta, par zemes

un ēkas lietotāju uzskatāma persona, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir ēka, kas atrodas uz valsts vai pašvaldības

īpašumā esošas zemes.

Tiesa uzskatīja, ka likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektā daļa ir interpretējama tādējādi, ka

gadījumā, ja ar nodokli apliekamais valstij piederošs nekustamais īpašums ar valsts institūcijas lēmumu ir nodots kādai citai

personai (fiziskai vai juridiskai) lietošanā, tad nodokļa maksātājs par šo īpašumu ir šī persona kā lietotājs. Savukārt, ja

nekustamais īpašums nav nodots nevienai personai lietošanā ar lēmumu, bet gan ir iznomāts, tad nodokļa maksātājs ir

attiecīgais nomnieks. Turklāt, ja valsts īpašumā esoša zeme nav nodota valdījumā vai iznomāta, tad nodokļa maksātājs

(zemes lietotājs) ir persona, kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir ēka, kas atrodas uz valsts zemes.

Tiesa atzina, ka par tiesisko valdītāju likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” izpratnē atzīstama persona, kas

faktiski ieguvusi nekustamā īpašuma (zemes) valdījumu uz tāda tiesiska pamata, ar kuru šai personai valstij piederošā zemes

ir nodota valdījumā ar valsts institūcijas lēmumu vai kuras īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir ēka, kas atrodas uz valsts vai

pašvaldības īpašumā esošas zemes.

[4.2] Tādējādi, lai izšķirtu lietā pastāvošo strīdu, ir jākonstatē vai valstij piederošais Zemesgabals ar valsts institūcijas

lēmumu ir nodots lietošanā vai arī ir iznomāts kādai privātpersonai.

Kā izriet no lietas materiāliem, par ko lietā strīds nepastāv, tad ar VAS „Privatizācijas aģentūra” 2011.gada

14.septembra lēmumu Nr.84/506 Zemesgabala, noslēdzot pirkuma līgumu, privatizācijas tiesības atzītas SIA „Santehnikas

Resursi”, ar kuru 2011.gada 7.oktobrī noslēgts valsts zemesgabala nomaksas pirkuma līgums.

Tādējādi secināms, ka pieteicēja, pieņemot 2011.gada 14.septembra lēmumu, ir rīkojusies publisko tiesību jomā kā

valsts pārvaldes institūcija, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumus par valsts īpašumā esošu nekustamo īpašumu

privatizāciju.

Savukārt saskaņā ar noslēgto pirkuma līgumu pircējs Zemesgabala īpašuma tiesības iegūst tikai pēc pilnas

Zemesgabala pirkuma cenas un ar to saistīto maksājumu samaksas, kā arī citu līgumā noteikto saistību izpildes pēc tam,

kad pieteicēja būs pieņēmusi par to atsevišķu valdes lēmumu (līguma 6.1.apakšpunkts). Turklāt minētā līguma

2.3.apakšpunkts noteic, ka Zemesgabalu pircējs lieto saskaņā jau ar 2008.gada 6.augustā noslēgto nomas līgumu, kas

izbeidzas ar šā līguma noslēgšanu saskaņā ar Civillikuma 2168.panta trešo punktu (nomas un īres līgumi izbeidzas paši no

sevis arī pirms termiņa notecējuma, kad tiesības sakrīt, t.i., kad nomnieks vai īrnieks iegūst iznomāto vai izīrēto lietu par

īpašumu).

Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka, noslēdzot Zemesgabala pirkuma līgumu, pircēja turpina Zemesgabala lietošanu līdz

līgumā noteikto saistību izpildei.

Ievērojot minēto, SIA „Santehnikas Resursi” ir atzīstama par Zemesgabala lietotāju, kurai saskaņā ar likuma „Par

nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piekto daļu jāveic nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi par Zemesgabalu.

[4.3] Saskaņā ar likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmo daļu (analoga tiesību norma bija ietverta

M K Nr.495 44.1punktā (svītrota ar MK 28.02.2012. noteikumiem Nr.146)) nekustamā īpašuma nodokli sāk maksāt ar

nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību rašanās, izņemot šādus gadījumus (..), ja tiek privatizēts

vai atsavināts valsts vai pašvaldības īpašums, īpašuma tiesību ieguvējs nekustamā īpašuma nodokli maksā ar nākamo

mēnesi pēc tam, kad iegūtas īpašuma tiesības (3.punkts) vai, ja valsts vai pašvaldības īpašums tiek nodots lietošanā vai

nomā, lietotājs vai nomnieks nekustamā īpašuma nodokli maksā ar nākamo mēnesi pēc tam, kad radušās lietošanas vai

nomas tiesības (4.punkts).

No minētā izriet, ka pieteicēja nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākumu zaudēja jau ar 2008.gada

septembri, vēlākais ar 2011.gada novembri, kad par Zemesgabala pārdošanu tika noslēgts nomaksas pirkuma līgums, ar

kuru Zemesgabals palika pircēja lietošanā un valdījumā (sk. līguma 2.3.apakšpunktu un 5.punktu).

Turklāt, kā izriet no noslēgtā līguma (līguma 1.2.-1.5.apakšpunkts), Zemesgabala pircējai uz tā ir tai piederošas ēkas,

kas vēl jo vairāk liecina par to, ka neviens cits kā tikai Zemesgabala pircējs var būt attiecīgā zemesgabala lietotājs likuma

„Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektās daļas izpratnē.

[4.4] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzina, ka pieteicējai strīdus periodā (par 2011.gada attiecīgajiem

mēnešiem) nebija pienākuma maksāt nekustamā īpašuma nodokli par Zemesgabalu. Līdz ar to pārsūdzētais Lēmums (tā

pārsūdzētājā daļā) ir prettiesisks administratīvais akts un ir atceļams ar tā pieņemšanas brīdi.

[4.5] Attiecībā uz iestādes paskaidrojumā norādīto, ka, pastāvot situācijai, ja pieteicēja netiek atzīta par nekustamā

īpašuma nodokļa maksātāju, pašvaldībai saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām” nebūs iespēju piedzīt nokavētos

nodokļu maksājumus bezstrīda kārtībā, izmantojot cita starp arī tādu līdzekli kā piedziņas vēršanu uz nodokļu maksātāja

mantu – nekustamo īpašumu, - tiesa norādīja, ka nav konstatējams tiesiski iespējams gadījums, ka Latvijas Republika

(pašvaldība kā atvasināta publiska persona) vērstos pret Latvijas Republiku (tās iestāde vai cits publiskas personas orgāns)

ar prasījumu (piedziņu) pret valstij (Latvijas Republikai) piederošu nekustamo īpašumu (zemesgabals) likumā noteikto

nodokļu nenomaksāšanas gadījumā. Šāds strīds būtu izšķirams vienīgi valsts pārvaldes iekšienē.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 25.jūnija spriedumu Rīgas dome iesniedza apelācijas sūdzību,

norādot turpmāk minētos argumentus.

[5.1] Izskatāmajā lietā ir strīds, vai pieteicējai ir pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli par 2011.gadu par

Zemesgabalu.

Rīgas dome norāda, ka minēto nomaksas pirkuma līgumu nevar uzskatīt par valsts institūcijas lēmumu par nekustamā

īpašuma nodošanu valdījumā, jo, lai arī līguma 5.1.apakšpunktā ir minēts jēdziens „valdītājs”, tomēr pēc būtības līdz

pilnīgai pirkuma maksas nomaksai vislielākā vara pār nekustamo īpašumu saglabājas pieteicējai, kas līguma nosacījumu

neizpildes gadījumā ir tiesīga nomaksas pirkuma līgumu atcelt. Tātad nekustamā īpašuma pircējs nav uzskatāms par

personu, kurai nekustamais īpašums nodots valdījumā MK noteikumu Nr.495 izpratnē, t.i., kurai būtu vislielākā vara pār

nekustamo īpašumu un kura līdz ar to būtu uzskatāma par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju.

[5.2] Attiecībā uz tiesas norādīto, ka pieteicējas valdes lēmums noslēgt pirkuma līgumu par privatizējamo objektu ir

pielīdzināms valsts institūcijas lēmumam, Rīgas dome paskaidro, ka saskaņā ar rīkojumu pieteicēja pārņēma savā valdījumā

zemes vienību un reģistrēja zemesgrāmatā uz valsts vārda. Minētais rīkojums uzskatāms par valsts institūcijas lēmumu MK

noteikumu Nr.495 izpratnē.

Likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 13.panta pirmajā daļā noteikts, ka pēc Ministru

kabineta rīkojuma izdošanas par valsts īpašuma objekta nodošanu privatizācijai valsts institūcija, kuras pārziņā ir

privatizējamais valsts īpašuma objekts, nodod un Privatizācijas aģentūra pieņem to savā valdījumā līdz objekta privatizācijas

pabeigšanai.

Minētais likums neparedz pieteicējas tiesības privatizācijai nodoto objektu līdz privatizācijas procesa pabeigšanai

nodot citas personas valdījumā. Līdz ar to pieteicējas valdes lēmums noslēgt pirkuma līgumu par privatizējamo objektu nav

pielīdzināms valsts institūcijas lēmumam „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektās daļas izpratnē. Lai arī līguma

5.1.apakšpunktā ir minēts jēdziens „valdītājs”, tomēr pēc būtības līdz pilnīgai pirkuma maksas nomaksai vislielākā vara pār

nekustamo īpašumu saglabājas pieteicējai, kas līguma nosacījumu neizpildes gadījumā ir tiesīga nomaksas pirkuma līgumu

atcelt. Tātad pircējs nav uzskatāms par personu, kurai nekustamais īpašums nodots valdījumā MK noteikumu Nr.495

izpratnē, t.i., kurai būtu vislielākā vara pār nekustamo īpašumu un kura līdz ar to būtu uzskatāma par nekustamā īpašuma

nodokļa maksātāju.

[5.3] Papildus Rīgas dome norāda, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām” 26.panta trešās daļas 3.punkts nosaka,

ka nokavētos nodokļu maksājumus piedzen bezstrīda kārtībā, izmantojot šādus līdzekļus:

Civilprocesa likuma E daļā noteiktajā kārtībā vērš nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā uz

nodokļu maksātāja mantu (kustamo un nekustamo īpašumu, arī uz mantu, kura atrodas pie trešajām personām).

Tādējādi likumdevējs ir noteicis, ka gadījumā, ja nekustamā īpašuma nodoklis labprātīgi netiek maksāts, kā arī to

nevar piedzīt, vēršot piedziņu uz naudu un kustamo mantu, tad šāda parāda piedziņa ir nodrošināta, vēršot piedziņu uz

nekustamo īpašumu.

Gadījumā, ja akceptētu tiesas nostāju, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātājs ir persona, kas vēl tikai iegūs

īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu uz nomaksas pirkuma līguma pamata (tātad konkrētajā gadījumā zemes vienības

valdītāja), tad nekustamā īpašuma nodokļa nesamaksas gadījumā no šādas personas puses, ja piedziņa uz naudas

līdzekļiem un kustamo mantu būtu nesekmīga (parāds netiktu segts) nodokļu administrācija nevarētu vērst piedziņu uz

nekustamo īpašumu – zemes vienību, līdz ar to nevarētu nodrošināt nodokļa parāda piedziņu. Tātad nodokļu administrācija

nevarētu izmantot likumā noteikto piedziņas līdzekli – piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu.

Pašvaldība kā nodokļu administrācija nevarētu izmantot arī citus instrumentus, lai nodrošinātu, ka par nekustamo

īpašumu tiek maksāts nodoklis, proti, tā nevar ietekmēt pieteicēju iekļaut līgumā attiecīgus nosacījumus par nekustamā

īpašuma nodokļa nomaksu un nenomaksas gadījumā paredzēt iespēju līgumu atcelt un nodot privatizācijai īpašumu citai

personai, kas nodokli maksātu. Tādējādi vienīgais instruments, kā panākt nodokļa turpmāku samaksu būtu pircēja

maksātnespējas procesa pasludināšana, kas pēc Rīgas domes ieskata nevar tikt uzskatīta par parādu piedziņas metodi.

Turklāt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 57.panta 2.punktu parādniekam piemēro juridiskās personas maksātnespējas

procesu, ja nav nokārtotas parādsaistības par summu vismaz 4268,62 euro (Ls 3000) apmērā. Tātad, ja parāda summa būtu

mazāka par 4268,62 euro (Ls 3000), tad Rīgas domei vispār nebūtu līdzekļu parāda piedziņai.

Atbilstoši iepriekš minētajam nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja par zemes vienību ir pieteicēja, un nekustamā

īpašuma nodoklis par minēto zemes vienību pieteicējai par 2011.gadu ir aprēķināts pamatoti.

[6] Par Rīgas domes apelācijas sūdzību VAS „Privatizācijas aģentūra” iesniedza rakstveida paskaidrojumus, kuros

norādīts, ka Lēmums ir nepamatots, prettiesisks un saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 86.pnata pirmo daļu

atceļams, līdz ar to Rīgas domes apelācijas sūdzība ir noraidāma.

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa lietu

izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir pamatota

un pieteikums ir noraidāms.

[9] Lietā ir strīds par to, kas ir uzskatāms par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju, ja valstij

piederošs zemesgabals tiek atsavināts privatizācijas ceļā, bet jaunais īpašuma ieguvējs īpašuma tiesības

zemesgrāmatā vēl nav nostiprinājis.

[10] Apgabaltiesa konstatē, ka Augstākā tiesa jau vairākkārtīgi līdzīgās lietās ir atzinusi, ka likumā „Par

nekustamā īpašuma nodokli” nostiprināts vispārējs princips, ka nekustamā īpašuma nodokli maksā tā

persona, kura ir šā īpašuma īpašniece. Minētā likuma 2.panta piektā daļa paredz, ka attiecībā uz valsts

īpašumu iespējamie maksātāji ir lietotājs un nomnieks. Noteikumu Nr.495 23.1.apakšpunkts noteic, ka,

piemērojot likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piekto daļu, par zemes un ēkas lietotāju

uzskatāma persona, kurai ar valsts institūcijas lēmumu valstij piederoša zeme ir nodota valdījumā. Savukārt

no likuma „Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” 8.panta

izriet, ka valstij piederošas zemes nostiprināšanu zemesgrāmatā parasti veic valsts vārdā kādas ministrijas

personā.

No šīm normām, aplūkojot tās kopsakarā, izriet, ka ar personu, kurai valstij piederošā zeme ir nodota

valdījumā Noteikumu Nr.495 23.punkta izpratnē, ir saprotama attiecīgā institūcija, kuras personā attiecīgais

zemesgabals ir nostiprināts zemesgrāmatā. Tas savukārt nozīmē, ka šī institūcija ir arī uzskatāma par lietotāju

likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta piektās daļas izpratnē un attiecībās ar pašvaldību

nekustamā īpašuma nodokļa samaksas jautājumā šī iestāde paliek atbildīgā persona kā īpašuma valdītājs (sk.

arī Augstākās tiesas 2013.gada 5.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-133/2013 9. un 10. punktu, 2013.gada

27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA- 602/2013 15.punktu).

Tādējādi tiesas secinājums, ka valstij nav jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, ja tai piederošā zeme

nodota lietošanā citai personai, un ka tādā gadījumā nodokli maksā persona, kura uz tiesiska pamata lieto

zemesgabalu, nav pamatots, jo valsts īpašuma lietotājs likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta

piektās daļas izpratnē ir valdītājs noteikumu Nr.495 23.1.apakšpunkta izpratnē, ar to saprotot valsts iestādi

(subjektu, kurš veic valsts pārvaldes darbības), kuras personā zemesgrāmatā nostiprinātas valsts īpašuma

tiesības (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 13.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-935/2013 7.punktu).

[11] Lietā nav strīda par to, ka Zemesgabals tika nodots Privatizācijas aģentūras valdījumā un kas tas ir

reģistrēts zemesgrāmatā uz valsts vārda Privatizācijas aģentūras personā. 2011.gada 7.oktobrī pieteicēja uz

nomaksas pirkuma līguma pamata Zemesgabalu privatizācijas procesa ietvaros pārdeva.

Likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 13.panta pirmās daļas pirmais teikums

nosaka, ka ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc Ministru kabineta rīkojuma izdošanas par valsts īpašuma objekta

nodošanu privatizācijai valsts institūcija, kuras pārziņā ir privatizējamais valsts īpašuma objekts, nodod un

Privatizācijas aģentūra pārņem to savā valdījumā līdz objekta privatizācijas pabeigšanai. Tādējādi līdz

privatizācijas procesa pabeigšanai Zemesgabals atrodas valsts īpašumā un pieteicējas valdījumā.

[12] Noteikumi Nr.495 par nodokļa samaksas pienākuma rašanās brīdi īpašuma privatizācijas gadījumā

paredz, ka nekustamā īpašuma nodokli sāk maksāt ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai

valdījuma tiesību rašanās un ar nākamo mēnesi pēc valsts vai pašvaldības nekustamā īpašuma lietošanas vai

nomas tiesību rašanās (likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā

Lēmuma pieņemšanas laikā). Savukārt Noteikumu Nr.495 44.1punkts noteica, ka, piemērojot likuma 7.panta

pirmo daļu, ja valsts vai pašvaldības nekustamo īpašumu atsavina vai privatizē, nekustamā īpašuma nodokļa

maksāšanas pienākums rodas ar nākamo mēnesi pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību iegūšanas.

Civillikuma 994.panta pirmā daļa noteic, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu

ierakstīts zemesgrāmatā.

Atbilstoši starp Privatizācijas aģentūru un Zemesgabala pircējas noslēgto nomaksas pirkuma līgumu

(lietas 13.-21.lapa) pircējs iegūst īpašuma tiesības uz zemesgabalu ar pilnu Zemesgabala pirkuma cenas un

ar to saistīto maksājumu samaksu un citu līgumā noteikto saistību izpildi, pārdevējam pieņemot par to

atsevišķu lēmumu (līguma 6.1.apakšpunkts). Saskaņā ar šī līguma noteikumiem pēc minētā lēmuma

pieņemšanas pārdevējs sastāda nostiprinājuma lūgumu zemesgrāmatu nodaļai pircēja īpašuma tiesību uz

Zemesgabalu nostiprināšanai zemesgrāmatā, un vienlaicīgi ar nostiprinājuma lūgumu pircējam tiek nodoti

nepieciešamie dokumenti, t.sk. zemesgrāmatu apliecība, īpašuma tiesību nostiprināšanai (līgumu

6.2.apakšpunkts).

Ievērojot to, ka līdz privatizācijas procesa pabeigšanai Zemesgabals atrodas valsts īpašumā un

pieteicējas valdījumā, kā arī iepriekš noteikto īpašuma tiesību pārejas kārtību, secināms, ka Zemesgabala

pircējas SIA „Santehnikas Resursi” pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli iestāsies tikai ar pircējas

īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā brīdi.

[13] Ņemot vērā iepriekš minēto, izskatāmajā lietā par NĪN maksātāju par Zemesgabalu ir atzīstama

VAS „Privatizācijas aģentūra”.

Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums ir tiesisks un pamatots, bet VAS

„Privatizācijas aģentūra” pieteikums ir noraidāms.

Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums nav pamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra” pieteikumu par Rīgas domes 2012.gada

20.marta lēmuma Nr.1-43/RD-12-904-nd atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no

sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis referents (paraksts) M.Birzgalis

Tiesneses (paraksts) R.Paegle

(paraksts) V.Zommere