Appeal court dismissed tax appeal where taxpayer failed to prove lawful income sources for declared cash savings.

NORAKSTS Lieta Nr.A42531106 AA43-0411-10/7

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 16.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ļ.Kušnire, tiesneses Dz.Amerika un L.Slica,

piedaloties pieteicējam A.P. un viľa pārstāvim M.S., atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieľēmumu dienesta pārstāvim R.V.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc A.P. pieteikuma par Valsts ieľēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006.gada 28.septembra lēmuma Nr.19/25555 atcelšanu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar A.P. apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 26.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006.gada 6.jūnijā Valsts ieľēmumu dienesta (turpmāk – VID) Rīgas reģionālās iestādes (turpmāk – RRI) Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšniece pieľēma lēmumu Nr.5-1.1-8/105, ar kuru A.P. tika papildus aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (turpmāk – IIN) Ls 8 207,54 apmērā un soda nauda Ls 8 207,54 apmērā. 2006.gada 27.jūlijā VID RRI Kurzemes reģionālās iestādes direktors ar lēmumu Nr.1-5/144 atstāja negrozītu VID RRI Kurzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces 2006.gada 6.jūnija lēmumu. Ar VID ģenerāldirektora 2006.gada 28.septembra lēmumu Nr.19/25555 (turpmāk – Lēmums) VID RRI Kurzemes reģionālās iestādes direktora 2006.gada 27.jūlija lēmums Nr.1-5/144 atstāts negrozīts, vienlaikus nesamazinot noteikto soda naudu. Lēmumā norādīts turpmāk minētais. [1.1] A.P. VID iesniedza papildu deklarācijas saskaľā ar Ministru kabineta 200.gada 26.septembra noteikumu Nr.331 „Kārtība, kādā Valsts ieľēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu” (turpmāk – Noteikumi Nr.331) 6. un 13.punkta prasībām. Saskaľā ar Noteikumu Nr.331 17.3.punktā noteikto izdevumu metodi VID veica IIN aprēķinu. VID ienākuma aprēķinā izmanto izdevumu metodi, ar kuru maksātāja apliekamais ienākums tiek aprēķināts kā kopējo izdevumu īpašumu iegādei, saimnieciskās darbības, kā arī personas dzīvesveida nodrošināšanai un maksātāja deklarēto ienākumu starpība. Pārbaudē konstatēts, ka A.P. līdzekļu izlietojums 2003.gadā par Ls 28 435,26 pārsniedza līdzekļu avotu summu. A.P. līdzekļu izlietojums 2004.gadā par Ls 4 394,88 pārsniedza līdzekļu avotu summu. Tādējādi, aprēķināts apliekamais ienākums, kas saskaľā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmās daļas 3.punktu apliekams ar IIN. [1.2] Izvērtējot pārkāpuma būtību, secināts, ka A.P. pārkāpums neliecina par neapzinātu rīcību, tāpēc nolemts nesamazināt budžetā noteiktos maksājumus, atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.1pantā noteiktajam.

[2] 2006.gada 18.oktobrī Administratīvajā rajona tiesā saľemts A.P. (turpmāk – pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais. [2.1] Laika posmā no 1990.gada līdz 1994.gadam pieteicējs pārvadāja kravas uz Krievijas Federāciju, nodarbojās ar puķu audzēšanu un realizāciju, kā arī audzēja un realizēja cūkas. Vienlaikus strādāja paju sabiedrībā „/Nosaukums/”, kura likvidēta 1996.gadā. Pieteicējs arī pārdevis sev piederošo mantu – dzelzs profilus, traktoru rezerves daļas, kanalizācijas caurules, ķieģeļus, kurus ieguvis par pajām. Saľēmis arī aizdevumus un dāvinājumus no radiniekiem. Tādējādi radies uzkrājums Ls 78 000 apmērā. [2.2] Pieteicējs nodibinājis SIA „/Nosaukums/”, ieguldot pamatkapitālā personiskos līdzekļus. 2003.gadā aizdevis SIA „/Nosaukums/” Ls 25 600, bet 2004.gadā – Ls 9 000. Aizdevumu fakts apliecināts arī SIA „/Nosaukums/” veiktajā auditā. [2.3] Nav pamatots VID arguments, ka pieteicējam jāiesniedz skaidras naudas darījumus apliecinoši dokumenti. Pieteicējam nav bijis pienākuma saglabāt darījumus apliecinošus dokumentus no 1990.līdz 1996.gadam. VID nevar pārnest pierādīšanas pienākumu uz pieteicēju. Auditu VID ir tiesīga veikt 3 gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiľa. Šaubas VID nav pierādījis ne ar kādiem pierādījumiem. Pieteicēja ieskatā VID ir nodarījis morālo kaitējumu Ls 5 000 apmērā.

[3] 2006.gada 20.novembrī saľemti VID paskaidrojumi. Paskaidrojumos VID pieteicēja argumentus un motīvus uzskata par nepamatotiem saskaľā ar Lēmumā ietvertajiem argumentiem.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 26.marta spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīts turpmāk minētais. [4.1] Secināts, ka lietā ir strīds par to, vai pieteicējam pamatoti aprēķināts IIN. [4.2] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2.panta pirmā daļa noteic, ka IIN maksā fiziskas personas, kas atbilstoši likumam „Par nodokļiem un nodevām” ir iekšzemes nodokļa maksātāji un attiecīgajā taksācijas periodā ir guvuši ienākumus Latvijas Republikā vai ārvalstīs. Saskaľā ar minētā likuma 22.panta otro daļu (tiesību norma, kas bija spēkā līdz 2004.gada 31.decembrim), ja VID rīcībā esošajos pārskatos (paziľojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi vai maksātāja iesniegtajā deklarācijā uzrādītais ienākumu apjoms saskaľā ar VID rīcībā esošo informāciju ir mazāks par viľa izdevumu apjomu, VID nosaka ar nodokli apliekamo ienākumu un nodokļa summu uz aprēķinu pamata atbilstoši maksātāja īpašuma vērtības pieaugumam un VID rīcībā esošajām ziľām par maksātāja darbību (arī maksātāja darījumiem un ieľēmumiem).

Minētā panta trešā daļa noteic, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziľojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi neatbilst viľa izdevumiem taksācijas gadā, VID pieprasa iesniegt papildu deklarāciju (atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieľēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiľu. Saskaľā ar minētā panta ceturto daļu, nosakot maksātāja īpašuma vērtību un tās pieaugumu, kā arī īpašuma palielinājumu pārbaudāmajā periodā, VID izmanto Uzľēmumu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, zemesgrāmatu un citu valsts reģistru datus, kā arī maksātāja papildu deklarāciju kopā ar tai pievienotajiem attaisnojuma dokumentiem par maksātāja ienākumiem un izdevumiem.

Savukārt minētā panta sestā daļa noteic, ka ar maksātāja un viľa ģimenes personiskajām vajadzībām saistīto izdevumu novērtējumu VID nosaka, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes statistikas datus par attiecīgo periodu, ja vien maksātājs nevar pierādīt citu ar personiskajām vajadzībām saistīto izdevumu apmēru. Minētā panta astotā daļa noteic, ka kārtību, kādā uz aprēķinu pamata VID nosaka apliekamā ienākuma lielumu, kārtību un termiľus, kādā VID iesniedzama informācija par maksātāja ieľēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem un to vērtības maiľu, nosaka Ministru kabinets.

Noteikumu Nr.331 17.3.punkts noteic, ka VID ienākuma aprēķinā izmanto izdevumu metodi, ar kuru maksātāja apliekamais ienākums tiek aprēķināts kā kopējo izdevumu īpašumu iegādei, saimnieciskās darbības, kā arī personas dzīvesveida nodrošināšanai un maksātāja deklarēto ienākumu starpība. No minētā secināts, ka nodokļu maksātājs savus ienākumus uzrāda nodokļu deklarācijā. VID ir tiesības pieprasīt iesniegt papildu deklarāciju. Ja

VID, izvērtējot nodokļu maksātāja iesniegto informāciju, konstatē, ka nodokļu maksātāja uzrādītie ienākumi ir mazāki par izdevumu apjomu, VID veic nodokļu aprēķinu, izmantojot VID rīcībā esošo informāciju un netiešās aprēķina metodes. Viena no netiešajām aprēķinu metodēm ir izdevumu metode, kuru piemēro gadījumos, aprēķinot apliekamo ienākumu no kopējo izdevumu un deklarēto ienākumu starpības. [4.3] Konkrētajā lietā par 2003.gadu konstatēti pieteicēja ienākumi no SIA „/Nosaukums/” Ls 563,10. Saskaľā ar statistikas datiem vienam cilvēkam iztikas minimums 2003.gadā bija Ls 1 122,48, kas, ľemot vērā pieteicēja apgādībā esošos bērnus, aprēķināts Ls 3 180,36.

Pieteicēja izdevumi 2003.gadā bija – aizdevums SIA „/Nosaukums/” Ls 25 600, ieroču atļauja, nodeva par pasi, VID naudas sods. Tādējādi, piemērojot netiešo aprēķinu izdevumu metodi, 2003.gadā VID pamatoti konstatēja slēpto ienākumu Ls 28435,26. Saskaľā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 12.panta pirmo daļu nodokļu maksātāja neapliekamais ienākums ir Ls 252. Saskaľā ar minētā likuma 15.panta otro daļu nodokļa likme 2003.gadā bija 25% no gada apliekamā ienākuma. Tādējādi pieteicēja apliekamais gada ienākums 2003.gadā bija Ls 28435,26, no kura pamatoti aprēķināts IIN Ls 7 108,82. [4.4] 2004.gadā pieteicēja deklarētie ienākumi bija SIA „/Nosaukums/” Ls 781,20, no automašīnas pārdošanas Ls 1 400, SIA „/Nosaukums/” aizdevuma atmaksa Ls 7 000.

Saskaľā ar statistikas datiem iztikas minimums vienam cilvēkam 2004.gadā bija Ls 1 185,36, kas, ľemot vērā pieteicējam apgādībā esošās personas, sastādīja Ls 3 556,08. Pieteicēja izdevumi 2004.gadā bija aizdevums SIA „/Nosaukums/” Ls 9 000, kravas furgons Ls 1000, VID naudas sods. Tādējādi, piemērojot netiešo aprēķinu izdevumu metodi, 2004.gadā VID pamatoti konstatēja slēpto ienākumu Ls 4 394,88. Saskaľā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 12.panta pirmo daļu nodokļu maksātāja neapliekamais ienākums ir Ls 252.

Saskaľā ar minētā likuma 15.panta otro daļu nodokļa likme 2004.gadā bija 25% no gada apliekamā ienākuma. Tādējādi pieteicēja apliekamais gada ienākums 2004.gadā bija Ls 4 394,88, no kura pamatoti aprēķināts IIN Ls 1 098,72. Pieteicējs papildu deklarācijā par 2003.gadu uzrādījis skaidras naudas uzkrājumu Ls 78 000, par 2004.gadu – Ls 43 000 VID ieskatā pieteicējs nav pierādījis šādu skaidras naudas apmēra legālu izcelsmi. Ľemot vērā minēto, secināts, ka lietā ir strīds par to, vai VID pamatoti neľēma vērā pieteicēja uzrādītos skaidras naudas uzkrājumus un citus pieteicēja iesniegtos pierādījumus.

Kā izriet no pieteicēja sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē, pieteicēja uzkrājumi sāka veidoties 80. un 90.tajos gados, kad viľš strādāja paju sabiedrībā „/Nosaukums/”. Proti, pieteicējs pārvadājis kravas un, tādējādi, saľēmis ienākumus. Rubļus mainījis pret dolāriem. Tomēr konkrētas summas nosaukt nevarēja, kā arī nevarēja iesniegt citus pierādījumus lietā. Līdz ar to secināts, ka pieteicēja paskaidrojumi par 80. un 90.tajos gados gūtajiem ienākumiem no saimnieciskās darbības vērtējami kritiski, jo tos neapliecina neviens cits pierādījums lietā. [4.5] Pieteicējs tiesai iesniedza dokumentu, no kura izriet, ka M.B. 2003.gada 1.janvārī uzdāvināja pieteicējam Ls 5 000.

Kā paskaidroja pieteicējs, M.B. bija viľa sievas radiniece. Dāvinājumā norādītie liecinieki ir pieteicēja sieva un viľas radinieki. M.B. bijusi piemājas saimniecība, no kuras arī radies viľas uzkrājums. Turklāt, viľa saľēma sūtījumus no radiem Amerikā. Pieteicēja iesniegtais pierādījums vērtējams kritiski, jo pieteicējs nav iesniedzis citus pierādījumus par Ls 5 000 saľemšanas faktu – kad nauda saľemta, kā arī nav iesniegti pierādījumi par M.B. ienākumu avotiem. Tiesas sēdē nopratinātais liecinieks R.B. liecināja, ka viľš 2003.gadā pieteicējam aizdevis Ls 7 000.

Nauda atdota 2005.gadā. Tā kā citi pierādījumi, kas apliecinātu aizdevuma līguma noslēgšanas, kā arī naudas nodošanas faktu, nav iesniegti, tiesa atzīst, ka liecinieka R.B. liecības vērtējamas kritiski. Turklāt pieteicējs nav iesniedzis arī nevienu pierādījumu, kas apliecinātu aizdotās naudas izlietojumu. Saskaľā ar pieteicēja iesniegtajiem pierādījumiem viľš 1993.gada 4.maijā iegādājās bērnudārzu „/Nosaukums/”, kas pašlaik ir viľa dzīves vieta. Minētajā īpašumā atrodas arī veikals. Pieteicējs tiesas sēdē norādīja, ka guvis ienākumus no bērnudārzā esošajām mantām.

Tomēr nekādus papildu pierādījumus par ienākumiem no minēto mantu pārdošanas nav iesniedzis. Lietā iesniegtais iepirkuma akts apliecina, ka pieteicējs pārdevis SIA „/Nosaukums/” vitrīnas, svarus, plauktus, skapīšus, elektrisko rakstāmmašīnu Ls 1 170 apmērā, 1995.gada 31.martā saľēmis Ls 436,48, parāds Ls 733,32. Tādējādi secināts, ka no minētā konstatējams pieteicēja skaidras naudas uzkrājums Ls 1 170 apmērā 1995.gada 31.martā. Tomēr minētais neapliecina, ka šāda summa varēja sastādīt skaidras naudas uzkrājumu 2003.gada 1.janvārī.

Proti, nav iesniegti pierādījumi par minētās summas izlietojumu laika periodā no 1995.gada 31.marta līdz 2003.gada 1.janvārim. Kā izriet no lietā iesniegtajām paju grāmatiľas kopijām, pieteicējam 1993.gadā piederēja pajas kolhozā „/Nosaukums/”, no kurām daļa izľemta, kā arī pieteicējs guvis ienākumus no darba minētajā kolhozā. Tomēr minētais neapliecina, ka pieteicēja šādi gūtie ienākumi varēja radīt skaidras naudas uzkrājumu uz 2003.gada 1.janvāri.

Ľemot vērā iepriekš minēto, secināts, ka VID pamatoti neatzina pieteicēja papildus deklarācijās norādīto skaidras naudas uzkrājumu. [4.6] No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3panta pirmās daļas izriet, ka ja nodokļu maksātājs nav aprēķinājis nodokli no visa apliekamā ienākuma, viľam jāmaksā iztrūkstošā nodokļa summa un soda nauda tās apmērā. Konkrētajā lietā VID pieteicējam pamatoti konstatēja slēpto ienākumu un aprēķināja IIN Ls 7 108,82 apmērā par 2003.gadu un Ls 1 098,72 apmērā par 2004.gadu, kā arī noteica soda naudu iztrūkstošā IIN Ls 8 207,54 apmērā. [4.7] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.1pants noteic, ka nodokļu administrācijai, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir apstrīdējis nodokļu administrācijas lēmumu, ir tiesības samazināt kontroles [nodokļu revīzijas (audits) un pārbaudes] rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70 procentiem, bet ne biežāk kā vienu reizi gadā (tiesību norma, kas bija spēkā līdz 2006.gada 26.oktobrim).

Satversmes tiesa 2008.gada 3.aprīļa spriedumā lietā Nr.2007-23-01 atzina Nodokļu likuma (2004.gada 31.marta redakcijā) 33.1panta pirmās daļas vārdus “ne biežāk kā vienu reizi gadā” par neatbilstošiem samērīguma principam un 20.punktā atzina, ka apstrīdētās normas un Nodokļu likuma (2004.gada 31.marta redakcijā) 33.1panta pirmās daļas vārdu “ne biežāk kā vienu reizi gadā” atcelšanai šajā gadījumā nevarētu piešķirt vispārēju atpakaļvērstu spēku. Šai tiesiskajai situācijai piemērots risinājums ir minēto normu atcelšana tikai attiecībā uz tām lietām, kuras joprojām atrodas tiesvedībā.

Proti, uz tām lietām, kurās personas ir apstrīdējušas un pārsūdzējušas VID uzliktās soda naudas vai uzrēķinātos nodokļus un galīgie nolēmumi līdz šā sprieduma pasludināšanai vēl nav stājušies spēkā. No minētā izriet, ka konkrētajā lietā nav piemērojams minētās tiesību normas nosacījums “ne biežāk kā vienu reizi gadā” no tiesību normas piemērošanas brīža. Savukārt, nosacījums, ka nodokļu administrācija samazina uzlikto soda naudu līdz 70%, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un raksturu, to, kuru reizi pārkāpums izdarīts, radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja godprātīgumu, bija spēkā līdz 2006.gada 26.oktobrim.

Konkrētajā lietā VID konstatēja, ka, izvērtējot pieteicēja pārkāpuma būtību un raksturu, nav konstatējama pieteicēja neapzināta rīcība samazināt nodokļa maksājumus. No iepriekš secinātā, pieteicējs nevar pamatot savu deklarācijās uzrādīto uzkrājumu rašanās avotu. Minēto nevar uzskatīt par neapzinātu pieteicēja rīcību samazināt nodokļu maksājumus. Līdz ar to atzīts, ka VID pamatoti atteicās samazināt pieteicējam uzlikto soda naudu.

[4.8] Konkrētajā lietā nav konstatēta VID darbība, izdodot prettiesisku administratīvo aktu, līdz ar to nav tiesiska pamata apmierināt pieteicēja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu un šajā daļā pieteikums noraidāms.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 26.marta spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā atkārtoti pieteikumā norādītie argumenti, papildus norādot turpmāk minēto. [5.1] Auditoru norāde uz to, ka pieteicējam reizē ar papildu deklarācijas iesniegšanu vajadzēja iesniegt apliecinošus dokumentus par skaidras naudas uzkrājumiem, nav pamatota ar spēkā esošām tiesību normām. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmā daļa noteic, ka nodokļu administrācija ir tiesīga pieprasīt un pārbaudīt nodokļu apmērus 3 gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiľa.

Tādējādi auditori nav tiesīgi pieprasīt šādu dokumentus un pieteicējam kā privātpersonai nebija pienākums glabāt dokumentus par aizdevumu saľemšanu un personiskās mantas realizāciju laika posmā no 1990. līdz 1996.gadam, kad pieteicējs ir norādījis auditoriem skaidras naudas izcelšanās pamatus. Auditoru norāde uz to, ka skaidras naudas uzkrājumu izcelsme nav izvērtējama un ir apšaubāma, nav pamatota ar spēkā esošam tiesību normām, jo pieteicējs ir pierādījis, iesniedzot pieprasīto papildus deklarāciju, kurā uzrādījis skaidras naudas ieguves avotu un skaidras naudas uzkrājumu uz auditējamā gada sākumu. [5.2] Latvijā nav iesviesta legālās prezumpcijas principa piemērošana saistībā ar fiziskas personas finanšu līdzekļu kontroli, kas ir būtiska tiesiskas valsts sastāvdaļa.

Valsts nevar pārnest pierādīšanas pienākumu uz pieteicēju (privātpersonu). Balstoties uz nevainīguma principu, ja VID ir šaubas par darījumu tiesisko faktu, visas šaubas tulkojamas par labu pieteicējam. Personai nelabvēlīga sprieduma pamatā jābūt likumā noteiktā kārtībā konstatētiem faktiem un pierādījumiem, nevis pieľēmumiem. Pretējā gadījumā tiek grauts APL 10.pantā nostiprinātais tiesiskās paļāvības princips. [5.3] Pamatojoties uz to, ka audita laikā pieteicēja deklarētie uzkrājumi netika ľemti vērā, veikts ar likumu nepamatots nodokļu uzrēķins, kas pamatots tikai ar auditoru šaubām par skaidras naudas esamību.

Savas šaubas auditori nav pierādījuši ar pierādījumiem, tādējādi pārkāpjot APL 7.pantu. [5.4] Nav vērtēti pieteicēja paskaidrojumi par skaidras naudas uzkrājumu rašanās apstākļiem, tai skaitā, iesniegtais rakstveida pierādījums par naudas līdzekļu aizdevumu no M.B. Nav ľemts vērā liecinieka R.B. paskaidrojums un rakstveida pierādījums par pieteicējam piederošas kustamas mantas pārdošanu. Nav ľemts vērā pieteicējam uzliktās soda naudas nesamērīgums, kā arī nav vērtēts apstāklis, ka soda naudas nesamazināšana par 70%, pamatojoties uz tiesību normu maiľu, ir radījusi pieteicējam nelabvēlīgas sekas un pieteicējam nav iespējams izmantot soda naudas samazinājuma iespēju, kaut arī lieta joprojām atrodas tiesvedībā. [5.5] VID darbinieki ar savu rīcību, apšaubot pieteicēja labo vārdu, godaprātu un mantisko stāvokli, un uzliekot par pienākumu pieteicējam sniegt ziľas, kuras nevar tikt prasītas un pārbaudītas, ir nodarījuši pieteicējam smagu morālo kaitējumu Ls 5000 apmērā. [5.6] Uzlikt par pienākumu samazināt papildus aprēķinātās soda naudas Ls 8207,54 apmēru par 70%.

[6] VID paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norāda, ka to neatzīst, savukārt pirmās instances tiesas spriedumā norādītajam pievienojas.

[7] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja apelācijas sūdzību un lūdza apmierināt pieteikumu saskaľā ar apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem. Atbildētāja pārstāvis apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies pieteicēja paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk – apgabaltiesa) atzīst, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un pieteikums ir noraidāms.

[9] APL 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Apgabaltiesa apelācijas kārtībā izskatījusi lietu pēc būtības noraida pieteikumu, pamatojoties uz tiem argumentiem un apsvērumiem, kas norādīti pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumā, kas minēti šā sprieduma [4] punktā un secina, ka iepriekš norādītie argumenti ir pareizi un pietiekami.

[10] Attiecībā uz apelācijas sūdzības argumentiem norādāms turpmāk minētais. [10.1] Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 5.punkts noteic nodokļu maksātāja pienākumu ziľot par visiem saviem ienākumiem, pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos dokumentus. Atbilstoši likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu” 8.panta 10.punktam VID saskaľā ar normatīvajiem aktiem saľem no personām deklarācijas un pārbauda tajās sniegto informāciju, ziľu patiesumu un ienākumu avotu likumību. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.pants noteic, ka Valsts ieľēmumu dienesta teritoriālā iestāde pēc maksātāja dzīvesvietas:

1) pārbauda deklarācijā uzrādīto datu ticamību un pareizību;

2) veic iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas kontroli;

3) veic šā likuma 11.pantā minēto ieľēmumu un izdevumu pilnīguma un pareizības uzskaites kontroli. Saskaľā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta pirmo daļu VID pārbauda maksātāja (fiziskās personas) taksācijas gadā gūtos ienākumus, pamatojoties uz iesniegtajā gada ienākumu deklarācijā uzrādītajiem datiem darba devēju (ienākuma izmaksātāju) paziľojumiem par izmaksātajām summām, ārvalstu nodokļu administrāciju sniegtajām ziľām, apsekošanas un pārbaužu rezultātiem, kā arī citu VID rīcībā esošo informāciju par nodokļa maksātāja ienākumiem, īpašuma stāvokļa izmaiľām un izdevumiem. Saskaľā ar šā panta trešo daļu, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziľojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi neatbilst viľa izdevumiem taksācijas gadā, VID pieprasa šā panta 3.1daļā noteiktajā termiľā iesniegt:

1) papildu deklarāciju (atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieľēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiľu (turpmāk - papildu deklarācija);

2) taksācijas gada ienākumu deklarāciju, ja tā nav iesniegta šajā likumā noteiktajā kārtībā. [10.2] No [10.1] minētā regulējuma sistēmas izriet, ka auditā VID ir tiesisks pamats pārbaudīt to ziľu pareizību un ticamību un ienākuma avotu likumību, ko nodokļu maksātājs ir ietvēris un norādījis auditējamā perioda deklarācijās. Vēl no minētā regulējuma izriet nodokļu maksātāja pienākums pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdľiem (darbiniekiem) viľu pieprasītos dokumentus.

Līdz ar to gadījumā, ja nodokļu maksātājs deklarācijā (papildu deklarācijā) par auditējamo taksācijas gadu norāda skaidrās naudas uzkrājumu, VID ir tiesisks pamats pārbaudīt šo ziľu ticamību un pareizību, kā arī šāda avota likumību, izmantojot visas tiesību normās paredzētās metodes, tostarp pieprasot nodokļu maksātājam iesniegt pierādījumus un sniegt paskaidrojumus par deklarācijā norādītās skaidras naudas izcelsmi. Gadījumā, ja ienākumu avots ir skaidrās naudas uzkrājumi, vienīgais informācijas un pierādījumu avots par to, kurā laikā, no kāda konkrēta avota un kādā apmērā ir gūts ienākums, un kādi pierādījumi ir nodokļa maksātāja rīcībā par minētā ienākuma izcelsmi un likumību, ir pats nodokļu maksātājs, jo tikai viľam ir zināmi minētie apstākļi.

Ievērojot minēto attiecībā uz skaidras naudas uzkrājumiem, VID nav iespējams savādāk noskaidrot šā ienākuma izcelsmi un likumību, kā vien iegūstot papildu informāciju un pierādījumus no paša nodokļu maksātāja. Iegūstot attiecīgas ziľas no nodokļa maksātāja, VID ir jāizvērtē to ticamība un avota likumība kontekstā ar visiem audita materiāliem. Ja nodokļu maksātājs nespēj sniegt apmierinošus paskaidrojumus un pierādījumus par deklarētajiem ienākumiem, VID ir tiesības neatzīt šādu ienākumu. Ievērojot minēto, ir nepamatots un noraidāms pieteicēja arguments, ka VID prasība pamatot skaidras naudas uzkrājumu ar pierādījumiem ir pretrunā tiesiskam regulējumam. [10.3] Ir nepamatots un noraidāms pieteicēja arguments, ka VID nav izvērtējis un ľēmis vērā viľa paskaidrojumus par skaidras naudas uzkrājumiem.

No lietas materiāliem ir redzams, ka audita laikā pieteicējs pārliecībā, ka viľam nav jāsniedz pierādījumi par deklarēto skaidro naudu, attiecībā uz skaidro naudu ir norādījis vien to, ka uzkrājumi veidojušies 90 gadu sākumā no ģimenes ietaupījumiem un dokumentu naudas izcelsmei viľam nav. Sūdzībā par sākotnējo lēmumu pieteicējs papildus vispārīgi norādījis uz aizdevumiem un dāvinājumiem, ko viľš esot saľēmis no radiniekiem Lietuvā, kā arī vispārīgi minēja tādu ienākuma avotu, kā nodarbošanos ar kravu pārvadājumiem uz Krievijas Federāciju un Polijas Republiku.

Minētie pieteicēja paskaidrojumi ir izvērtēti VID Kurzemes reģionālās iestādes 2006.gada 27.jūnija lēmumā Nr.1-5/144 (lietas 65.lapa), atzīstot, ka deklarētie skaidras naudas uzkrājumi nav ľemami vērā IIN aprēķinā. Iestādes secinājums balstīts uz atziľu, ka pieteicējs nav pierādījis savus skaidras naudas uzkrājumu izcelsmes avotus (nav iesniegts neviens dokumentāls pierādījums uzkrājumam), turklāt pieteicēja paskaidrojumi par uzkrājumu veidošanos avotiem ir pretrunīgi. Apgabaltiesas ieskatā iestādes secinājums ir pamatots.

Kā redzams administratīvajā procesa tiesā pieteicējs skaidras naudas uzkrājumus pamato ar no saimnieciskās darbības gūto ienākumu, no M.B. saľemtajiem – Ls 5 000 un aizľēmumu no R.B. Ls 7 000 apmērā, kā arī no kustamas mantas, atsavinot privatizētā bērnu dārza inventāru, pārdošanas. Izvērtējot pieteicēja paskaidrojumus kopsakarā, secināms, ka par skaidras naudas izcelsmes avotiem pieteicējam rodas arvien jaunas versijas, tas ir, viľa paskaidrojumi ir nekonsekventi un savstarpēji pretrunīgi. Apgabaltiesas ieskatā minētais pats par sevi rada pamatotas šaubas par pieteicēja paskaidrojumu patiesumu.

Pieteicēja paskaidrojumi nepelna ticamību vēl arī turpmāk minēto apstākļu dēļ. No dokumenta, kas pieteicēja ieskatā pierāda naudas saľemšanu no M.B. (lietas 231.lapa), izriet, ka M.B. atdeva savus ietaupījumus pieteicējam.

Savukārt apelācijas sūdzībā pieteicēja norāda, ka M.B. aizdeva, nevis uzdāvināja viľam Ls 5 000. No liecinieka R.B. liecības izriet, ka viľš pieteicējam 2003.gadā bija aizdevis Ls 7000. Tajā pat laikā pieteicējs apelācijas instances tiesas sēdē nevarēja apmierinoši pamatot iemeslu, kādēļ viľam vajadzēja aizľemties naudu, ja viľam pašam bija prāvi skaidras naudas uzkrājumi. Daļā par saimniecisko darbību pieteicējs administratīvajā procesā iestādē paskaidroja, ka ir nopircis vairākas automašīnas ārvalstīs un vēlāk tās pārdevis Latvijā.

Pirmās instances tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka ir tirgojis Krievijā krāsu, ko nopircis likvidētajā uzľēmumā Latvijā. Savukārt apelācijas instances tiesas sēdē pieteicējs paskaidroja, ka astoľdesmito gadu beigās, deviľdesmito gadu sākumā galvenokārt darbojies Krievijā – pārvadāja kravas un tirgoja preces, piemēram, arbūzus. No turienes uz Latviju esot vedis tehniku. Tādējādi redzams, ka daļā par saimnieciskās darbības būtību pieteicējs arī sniedz savstarpēji pretrunīgus paskaidrojumus. Ľemot vērā minēto, kā arī to, ka pieteicēja paskaidrojumi par saimniecisko darbību un no tās gūtajiem ienākumiem neapstiprinās ar objektīviem un ticamiem pierādījumiem, VID pamatoti neatzina pieteicējam tādā likumīga ienākuma avota esamību kā skaidras naudas uzkrājumi un pamatoti nomaksai budžetā aprēķināja IIN, jo arī administratīvā procesa tiesā stadijā sniegtie paskaidrojumi un iesniegtie pierādījumi (dokuments par naudas saľemšanu no M.B. un liecinieka R.B. liecība) neapstiprina to, ka pieteicējam uz katra auditējamā gada sākumu varēja būt no likumīga avota cēlušies skaidras naudas uzkrājumi deklarācijās norādītajā apjomā, jo pierādījumi nav ticami.

Attiecība uz pierādījumu par kustamas mantas pārdošanu, apgabaltiesa atzīst, ka minētais pierādījums neizraisa šaubas un ir ticams. Tajā pat laikā, ľemot vērā, ka nekustamā manta bija atsavināta 1995.gadā par Ls 1 170, bet auditēts tika 2003. un 2004.gads, šis atsevišķais pierādījums par pirms 7 gadiem gūto nebūtisku ienākumu, nepamato naudas uzkrājumu Ls 78 000 apmērā. Tāpat nekas lietā neliecina par to, ka šie naudas līdzekļi pēc tik daudziem gadiem palika pieteicējam kā uzkrājums. [10.4] Ir nepamatots un noraidāms pieteicēja arguments, ka izskatāmajā gadījumā ir pamats samazināt pieteicējam noteiktās soda naudas apmēru.

VID atteica samazināt soda naudu, atzīstot, ka IIN budžetā ir samaksāts nepilnīgi, pieteicējam rīkojoties apzināti. Tas nozīmē, ka nodoklis ir nepilnīgi samaksāts nevis neuzmanības vai kļūdas dēļ, bet nodokļa maksātāja apzinātas un mērķtiecīgas rīcības rezultātā, slēpjot apliekamo ienākumu. Apgabaltiesa atzīst, ka minētais iestādes secinājums ir pareizs, jo balstās uz lietā nodibinātiem faktiem. Šādos apstākļos soda naudas apmērs nodokļu maksātājam netika samazināts pamatoti.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt A.P. pieteikumu par Valsts ieľēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006.gada 28.septembra lēmuma Nr.19/25555 atcelšanu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) Ļ.Kušnire

Tiesneses (paraksts) Dz.Amerika

(paraksts) L.Slica

NORAKSTS PAREIZS Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Ļ.Kušnire Rīgā, 2010.gada 16.aprīlī