Court allows asylum seeker's appeal, ordering MMLP to cancel deportation order due to pending substantive review.

Lietas arhīva Nr. A42-00871-23/21

ECLI:LV:ADRJRIT:2023:0309.A420285122.6.S

S P R I E D U

Rīgā 2023.gada 9.martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Ilona Petrovska,

lietā ar pieteicēju /pers. A/ (/pers. A/) un Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestādi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu

pārvaldes 2022.gada 18.oktobra lēmuma Nr.1743/2022 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /pers. A//pers. A/, Nigērijas Federālās Republikas (turpmāk – Nigērija) pilsone, 2019.gada 16.jūlijā vērsās Valsts robežsardzē,

lūdzot viņai piešķirt patvērumu Latvijas Republikā. Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) 2020.gada 16.janvāra lēmumu

pieteicējai atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu. Šo lēmumu pieteicēja nepārsūdzēja.

2020.gada 5.oktobrī pieteicēja lūdza patvērumu Vācijas Federatīvajā Republikā. 2022.gada 21.aprīlī, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un

Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (Dublinas Regula) 18.panta 1.punktu, pieteicēja no Vācijas tika pārvietota uz Latviju un tajā pašā dienā atkārtoti

vērsās ar iesniegumu par patvēruma piešķiršanu. 2022.gada 10.maijā pārvalde pieņēma lēmumu Nr.287/PLN/2022 par pieteicējas atkārtotā iesnieguma

atstāšanu bez izskatīšanas, savukārt Administratīvā rajona tiesa ar 2022.gada 13.jūnija spriedumu lietā Nr.A420214222 noraidīja pieteicējas pieteikumu

par pienākuma uzlikšanu pārvaldei izvērtēt pēc būtības pieteicējas atkārtotu patvēruma iesniegumu.

[2] 2022.gada 22.jūnijā pārvalde pieņēma sākotnējo lēmumu Nr.3087/2022, ar kuru nolēma izraidīt pieteicēju no Eiropas Savienības dalībvalstu

teritorijas piespiedu kārtā uz Nigēriju, trešo valsti, no kuras viņa ir ieceļojusi, vai citu valsti, kurā viņai ir tiesības uzturēties, nosakot ieceļošanas aizliegumu

Šengenas valstu teritorijā uz 2 gadiem. Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja.

Vienlaikus, 2022.gada 5.jūlijā pieteicēja vērsās Valts robežsardzē ar atkārtotu iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. 2022.gada

22.jūlijā pārvalde nolēma atstāt pieteicējas atkārtoto iesniegumu bez izskatīšanas, savukārt Administratīvā rajona tiesa ar 2022.gada 18.augusta

spriedumu lietā Nr.A420241922 noraidīja pieteicējas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu pārvaldei izvērtēt pēc būtības pieteicējas atkārtoto

iesniegumu.

[3] 2022.gada 18.oktobrī pārvalde pieņēma lēmumu Nr.1743/2022 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums), ar kuru atstāja negrozītu sākotnējo lēmumu.

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāko.

[3.1] Pieteicējai nav derīga ceļošanas dokumenta, nav derīgas vīzas un uzturēšanās atļaujas. Tāpat pieteicēja atteicās izbraukt brīvprātīgi, iepriekš

patvaļīgi atstāja patvērumu meklētāju izmitināšanas centru, tādējādi izvairoties no atgriešanas procedūras.

[3.2] Pieteicējai ar lēmumu radītajam tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – sabiedrības interese nodrošināt gan tiesisko kārtību valstī, gan arī

valsts tiesības noteikt un kontrolēt ārzemnieku ieceļošanas un uzturēšanās kārtību savā teritorijā.

[3.3] Nav pamata uzskatīt, ka atgriežoties Nigērijā pieteicējas dzīvība vai veselība drošības situācijas dēļ tiktu apdraudēta un pieteicēja tiktu

pakļauta smaga kaitējuma draudiem.

[3.4] Pieteicēja ir bērna gaidībās, taču grūtniecību nevar uzskatīt par smagu veselības stāvokli. Pieteicēja ir pieaugusi izglītota sieviete, kura spēj

parūpēties par sevi. Apstāklis, ka pieteicējas apstākļi Nigērijā, iespējams, būtu mazāk labvēlīgi nekā tie, kuri tiek nodrošināti Latvijā, nav uzskatāms par

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.panta pārkāpumu, jo nav pamata uzskatīt, ka pieteicējas

individuālie apstākļi ir tik ārkārtēji, lai lēmums par piespiedu izraidīšanu būtu kvalificējams kā rīcība, ko aizliedz Konvencijas normas.

[4] 2022.gada 26.oktobrī pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu, norādot, ka Nigērijā

pieteicējai un viņas bērnam draud ilgstošas fiziskas, sociālas, ekonomiskas un morālas ciešanas saistībā ar to, ka viņas gaidāmais bērns būs ārlaulībā

dzimis. Pieteicēja baidās, ka tiks izstumta no sabiedrības, viņas dzīve kļūs neizturama.

[5] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzina un lūdza noraidīt, pamatojoties uz turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Pastāvot Imigrācijas likuma 46.panta pirmajā un trešajā daļā minētajiem apstākļiem, pārvaldei nav dota rīcības brīvība pieņemt vai nepieņemt

lēmumu par pieteicējas piespiedu izraidīšanu.

[5.2] Pārsūdzētais lēmums ir samērīgs, tiesisks un pamatots, ievērojot visus pieteicējas lietas apstākļus. Pieteicēja ļaunprātīgi ir izmantojusi

patvēruma procedūru, jo bez iepriekšēja brīdinājuma atstāja Patvēruma meklētāju centru (nesagaidot pat galīgo lēmumu) un, izmantojot iespēju brīvi

pārvietoties, bija devusies uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti.

[5.3] Nav pamata konstatēt, ka pieteicējas izraidīšana uz Nigēriju būtu pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām. Tāpat nav

pamata konstatēt, ka pieteicējai pastāvētu cieša saikne ar Latviju un ka pārsūdzētais lēmums būtiski un nesamērīgi ierobežotu pieteicējas tiesības vai

privāto dzīvi. Pieteicēja patvēruma procedūras ietvaros ir norādījusi, ka viņa 2017.gadā bija iesniegusi pieteikumu ASV vīzas saņemšanai (vīza tika

atteikta), kā arī pēc aizbraukšanas no dzimtās pilsētas viņa sākotnēji ir vēlējusies nokļūt Itālijā vai Vācijā.

[5.4] Pretēji pieteicējas iepriekš patvēruma pieprasīšanas procedūras laikā norādītajam, proti, ka viņa 15 gadu vecumā esot izvarota, līdz ar to

viņai esot iestājusies grūtniecība, bet sestajā grūtniecības mēnesī viņa esot piedzīvojusi spontāno abortu, Daugavpils reģionālās slimnīcas izrakstā no mātes

pases dzemdību vēstures ir redzams, ka pieteicējai šobrīd noritošā ir pirmā grūtniecība, ka iepriekš viņai nav bijis abortu, kā arī nav bijušas dzemdības.

Līdz ar to pieteicēja ļaunprātīgi izmanto patvēruma procedūru, tādējādi radot tiesiskās kārtības apdraudējumu, un šajā gadījumā sasniegt tiesisku

(leģitīmu) mērķi ir iespējams vienīgi nosakot pieteicējai ieceļošanas aizliegumu Latvijas Republikā un Šengenas teritorijā.

[5.5] 2022.gada 4.novembrī pārvalde pieņēmusi lēmumu Nr.1880/2022, ar kuru nolemts apturēt pārsūdzētā lēmuma darbību līdz galīgajam

lēmumam pieteicējas lietā par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

[6] Tiesā 2022.gada 21.novembrī saņemti pieteicējas papildu paskaidrojumi, kuros norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[6.1] Pārvalde nav izpildījusi pienākumu pārliecināties par draudiem pieteicējas dzīvībai, ja viņa tiks izraidīta atpakaļ uz Nigēriju. Balstoties uz

Nigērijā pastāvošo praksi, publiski pieejamo informāciju par pieteicējas seksuālo orientāciju, faktu, ka pieteicējas partnere un tēvs tika nogalināti,

pieteicējas bailes par draudiem dzīvībai ir pamatotas.

[6.2] Pastāv reāla iespēja, ka izraidīšanas gadījumā Nigērijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki pielietos pret pieteicēju nesamērīgu spēku, izturēsies

pazemojoši, spīdzinās.

[6.3] Pieteicējai Nigērijā vairs nav radinieku. Gadījumā, ja pieteicējai tiktu piemērots cietumsods par stāšanos viendzimuma attiecībās, pieteicējas

gaidāmais bērns, visticamāk, tiktu nošķirts no viņas un nodots valsts aprūpē. Tas radītu pieteicējai neatgriezeniskas morālās ciešanas.

[6.4] Pieteicēja nevar izceļot uz savu izcelsmes valsti, jo šobrīd dzīvības briesmām tiktu pakļauta ne tikai pieteicēja, bet arī viņas bērns.

[7] Tiesā 2023.gada 27.janvārī saņemta pārvaldes atbilde uz tiesas informācijas pieprasījumu, kurā tika lūgts precizēt pieteicējas un viņas

jaundzimušā bērna tiesisko statusu Latvijas Republikā. Pārvalde informēja tiesu, ka 2022.gada 22.decembrī pieteicējai ir piedzimis dēls un 2022.gada

28.decembrī pieteicēja vērsās Valsts robežsardzē, lūdzot viņas jaundzimušajam piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu. Pārvalde nolēma pieņemt

izskatīšanai pieteicējas atkārtoto iesniegumu par patvēruma piešķiršanu Latvijas Republikā. Ievērojot minēto, šobrīd pieteicēja un viņas jaundzimušais

dēls ir uzskatāmi par patvēruma meklētājiem.

[8] Tiesā 2023.gada 21.februārī saņemti pieteicējas papildus paskaidrojumi, kuros norādīti turpmāk minētie argumenti.

[8.1] Pārvaldes norādītais, ka pieteicēja ļaunprātīgi izmanto patvēruma procedūru, neatbilst patiesībai. Pieteicēja bez iepriekšēja brīdinājuma atstāja

patvēruma meklētāju izmitināšanas centru tikai pēc nelabvēlīgā pārvaldes lēmuma saņemšanas, saprotot, ka būs spiesta atgriezties Nigērijā. Piemērojamo

tiesību aktu nezināšanas dēļ, pieteicēja pieļāva kļūdu un nepārsūdzēja sākotnējo pārvaldes lēmumu par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.

[8.2] Pārvaldes konstatētais par pieteicējas iepriekšējo vēlēšanos nokļūt ASV, Itālijā vai Vācijā atbilst pa tiesībai. Tomēr uz ASV pieteicēja vēlējās

doties pieredzes braucienā, savukārt vēlēšanās nokļūt Itālijā vai Vācijā (nevis Latvijā) ir skaidrojama ar šo valstu popularitāti un atpazīstamību. Ir loģiski,

un nav nekā aizdomīga tajā, ka persona, kura vēlas bēgt no Nigērijas, kā bēgšanas galamērķi iztēlojas un apsver zināmākās Eiropas valstis. Turklāt

pieteicēja līdz brīdim, kad viņai tika piedāvāts doties uz Latviju, par šo valsti nebija neko dzirdējusi. Pretēji pārvaldes norādītajam, pieteicējas izceļošanas

no Nigērijas apstākļi drīzāk norāda uz to, ka pieteicēja, piekrītot izceļot uz Latviju, vēlējās iespējami ātrāk pamest savas pilsonības valsti un izmantoja

pirmo iespēju, lai nokļūtu drošā valstī.

[8.3] Nekorekti pārvaldes paskaidrojumos norādīts attiecībā par iepriekšējo pieteicējas grūtniecību un piedzīvoto spontāno abortu. Pieteicējas

Mātes pasē 8.lpp. sadaļā ,,II. Anamnēze un perinatālā riska novērtējums apmeklējumā” ir iekļauta atzīme, ka šī ir pieteicējas otrā grūtniecība.

[8.4] Līdz ar dēla piedzimšanu, izraidīšanai uz Nigēriju ir pakļauts arī pieteicējas bērns un izraidīšana uz Nigēriju būs arī bērna tiesību uz ģimenes

dzīvi aizskārums. Nigērijā policija pieteicēju ir izsludinājusi meklēšanā par viendzimuma seksuālām attiecībām un viņai par to draud cietumsods. Tā kā

pastāv augsts risks, ka pieteicējas dēls, pieteicējai un viņas dēlam tiekot izraidītiem uz Nigēriju, var tikt šķirts no mātes, tad jāizvērtē arī tas, kā bērna

izraidīšana ietekmēs viņa tiesības uz ģimenes dzīvi. Labākajās bērna interesēs ir augt kopā ar miesīgu un mīlošu māti, kā arī netikt šķirtam no mātes.

[8.5] Pieteicējai Nigērijā nav dzīvu ģimenes locekļu un tuvu radinieku. Pieteicējas tēvs ir nonāvēts un tēva vecāki ir miruši. Turklāt Nigērijā esošie

pieteicējas attālie radinieki vaino pieteicēju viņas tēva nāvē. Līdz ar to pieteicējai Nigērijā nav neviena, kas varētu un vēlētos pieteicēju morāli, praktiski

un finansiāli aizstāvēt. Pieteicējas brālēni un māsīcas nesniegs atbalstu pieteicējas dēlam, jo uzskata, ka pieteicēja ir apkaunojusi ģimeni. Vācijā, savukārt,

dzīvo pieteicējas māte un māsa. Tie ir vienīgie dzīvi palikušie pieteicējas un viņas dēla tuvie radinieki. Pieteicējas un viņas dēla izraidīšanas uz Nigēriju

gadījumā pieteicējas dēls būs praktiski šķirts no vienīgajiem viņam tuvajiem radiniekiem – Vācijā dzīvojošās vecmāmiņas un mātes māsas. Tas nozīmē, ka

pārvalde uz vairākiem gadiem būs liegusi pieteicējas dēlam vecmāmiņas iespējamo mīlestību un rūpes un radījusi tiešu viņa tiesību uz ģimenes dzīvi

aizskārumu. Atzīmējams, ka jēdziens ,,ģimene” pieteicējas lietas ietvaros jāskata paplašināti, iekļaujot tajā tos tuvākos radiniekus, kas, pieteicējai klāt

neesot, varētu bērnu audzināt un sniegt viņam rūpes.

[9] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes,

ja likumā nav noteikts citādi. Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteicēja nav lūgusi lietu izskatīt mutvārdu procesā un nepastāv citi šķēršļi

lietas izskatīšanai rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[10] Tiesa, izvērtējusi lietas dalībnieku sniegtos rakstveida paskaidrojumus kopsakarā ar lietas materiāliem un lietā esošajiem pierādījumiem, atzīst,

ka pieteikums ir apmierināms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[11] Patvēruma likuma 10.pants noteic, ka personai, kuras iesniegums izskatīts šajā likumā noteiktajā kārtībā un attiecībā uz kuru pieņemts lēmums

par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, izsniedz izbraukšanas rīkojumu vai attiecībā uz šo personu pieņem lēmumu par piespiedu izraidīšanu

Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā, izņemot gadījumu, kad tai ir cits likumīgs pamats uzturēties Latvijas Republikā.

Vienlaikus, saskaņā ar Patvēruma likuma 35.panta pirmo daļu persona, attiecībā uz kuru pieņemts galīgais lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai

alternatīvo statusu, ir tiesīga iesniegt Valsts robežsardzei atkārtotu iesniegumu. Personai ir pienākums atkārtotajā iesniegumā norādīt pierādījumus, kas

liecina, ka ir ievērojami mainījušies apstākļi, ar kuriem tika pamatots attiecīgais lēmums.

Atbilstoši Patvēruma likuma 3. panta ceturtās daļas trešajam punktam, patvēruma meklētāju var izraidīt, ja tas nav pretrunā ar Latvijas Republikas

starptautiskajām saistībām un pie nosacījuma, ka patvēruma meklētājs iesniedzis atkārtotu iesniegumu pēc tam, kad ir noslēdzies administratīvais process

par pirmo reizi iesniegto atkārtoto iesniegumu.

Ievērojot minētajās tiesību normās noteikto, tiesa secina, ka gadījumos, kad persona, noslēdzoties patvēruma procedūrai, turpina iesniegt jaunus

iesniegumus par patvēruma piešķiršanu, atsaucoties uz jauniem apstākļiem, otrais atkārtotais un turpmākie iesniegumi formāli neietekmē pārvaldes tiesības

attiecībā un konkrēto personu izdot izraidīšanas rīkojumu un pat to izpildīt. Vienlaikus, arī šādos gadījumos ir jāpārliecinās, vai šāda pieeja nenonāk

pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām.

Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības cilvēktiesību jomā, tādējādi ir rūpīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi, lai secinātu, ka, izraidot

personu no Latvijas piespiedu kārtā, netiek pārkāptas šīs personas cilvēktiesības (sal. sk. Senāta 2013.gada 30.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-

205/2013 (A420419511) 12.punktu, kā arī 2018.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-288/2018 6.punktu).

Eiropas Savienības pamattiesību hartas 19.panta otrā daļa noteic, ka nevienu nedrīkst izraidīt, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs

ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs (pieejams: https://eur-lex.europa.eu/eli/treaty/char_2012/oj,

aplūkots 2023.gada 6.martā). Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 16.decembra direktīvas 2008/115/EK (turpmāk – Atgriešanas direktīva) par

kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi 5.pants noteic,

ka valsts iestādēm it īpaši jāraugās, lai tiktu ievērots neizraidīšanas princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 11.decembra spriedums C?

249/13, EU:C:2014:2431, 49. punktu, 2018.gada 8.maija sprieduma C?82/16, EU:C:2018:308, K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās

Beļģijā), 103. punktu).

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants paredz, ka nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi,

vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, interpretējot Konvencijas 3.pantu, ir norādījusi, ka valstij ir tiesības kontrolēt

ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos tās teritorijā, kā arī izraidīt ārzemniekus no savas teritorijas. Tomēr personas izraidīšana no valsts var radīt

Konvencijas 3.panta pārkāpumu, ja ir pietiekams pamats domāt, ka pēc izraidīšanas ir reāls risks, ka attiecībā uz personu tiks veiktas darbības, kas ir

pretrunā Konvencijas 3.pantam. Šādā gadījumā 3.pants uzliek valstij pienākumu neizraidīt personu uz attiecīgo valsti (sk. Eiropas Cilvēktiesību Tiesas

2008.gada 28.februāra sprieduma lietā „Saadi v. Italy”, iesnieguma Nr.37201/06, 124.-125.punkts, 2008.gada 27.maija sprieduma lietā „N.

v. the United Kingdom”, iesnieguma Nr.26565/05, 30.punkts; 2016.gada 13.decembra sprieduma lietā „Paposhvili v. Belgium”, iesnieguma

Nr.41738/10, 172.-173.punkts).

Eiropas Cilvēktiesību Tiesa norāda, ka izraidīšanas lietās uz pieteikuma iesniedzēju gulstas pienākums pierādīt, ka pastāv nopietns pamats uzskatīt,

ka apstrīdētā pasākuma (izraidīšana) īstenošanas gadījumā, viņš vai viņa tiktu pakļauts reālam Eiropas Cilvēktiesību konvencijas panta pārkāpuma riskam

(sk. jau iepriekš minēto 2008.gada 28.februāra sprieduma lietā „Saadi v. Italy”, iesnieguma Nr.37201/06, 129.punkts, 2008.gada 27.maija

sprieduma lietā „N. v. the United Kingdom”, iesnieguma Nr.26565/05, 111.punkts). Vienlaikus jāņem vērā, ka šādās lietās personai nevar prasīt

iesniegt skaidrus pierādījumus, ka tā tiks pakļauta Konvencijas 3.pantam pretējām darbībām. Konvencijas 3.panta būtība prasa pieļaut arī noteiktas

pakāpes pieņēmumus par šo jautājumu. Ja persona atbilstošus pierādījumus iesniedz, tad valsts institūciju pienākums ir kliedēt jebkuras šaubas, ko šie

pierādījumi ir radījuši par to, ka izraidīšana varētu pārkāpt Konvencijas 3.pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 2016.gada 13.decembra sprieduma

lietā „Paposhvili v. Belgium”, 186.-187.punkts).

[12] Vienlaikus, izskatāmas lietas kontekstā tiesai īpaši rūpīgi jāvērtē arī pieteicējas bērna intereses.

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989.gada 20.novembra Bērna tiesību konvencijas (turpmāk – Bērna tiesību konvencija) 2.pants paredz, ka

dalībvalstis respektē un nodrošina visas šajā konvencijā paredzētās tiesības ikvienam bērnam, uz kuru attiecas to jurisdikcija.

Savukārt saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 3.pantu visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai

privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt

bērna interesēm.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008.gada 16.decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs

attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (turpmāk ? Direktīva), Preambulas 22.apsvērumā noteikts, ka

piemērojot Direktīvas normas, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā bērna intereses un ģimenes dzīves neaizskaramība. Direktīvas 5.pants paredz, ka

dalībvalsts, ieviešot šo Direktīvu, pilnībā ņem vērā bērna intereses un ģimenes dzīvi, un ievēro neizdošanas (neizraidīšanas) principu.

Tādējādi, izvērtējot pieteicējas izraidīšanas pieļaujamību, īpaša nozīme ir piešķirama arī pieteicējas jaundzimušā bērna tiesību un vislabāko interešu

nodrošināšanai. Līdz ar to pieteicējas bērna intereses ir īpaši svarīgs apstāklis, kas jāņem vērā, izvērtējot pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu.

[13] Tiesa no lietas materiāliem un Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas konstatē šādus būtiskus lietas apstākļus.

[13.1] Ar pārvaldes 2020.gada 16.janvāra lēmumu Nr. 14/BD2669 (lietas 90.?103.lapa) pieteicējai atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.

Minētajā lēmumā pārvalde vērtēja pieteicējas bailes no vajāšanas Nigērijā saistībā ar viņas homoseksualitāti, draudzenes nāvi, ka arī iespējamo

izsludināšanu meklēšanā. Pārvalde secināja, ka pieteicējas norādītais izceļošanas motīvs un bailes atgriezties izcelsmes valstī ir kritiski vērtējamas un nav

saistāmas ar vajāšanu Patvēruma likuma izpratnē.

Šo pārvaldes lēmumu pieteicēja nepārsūdzēja, līdz ar to minētais sākotnējais pārvaldes lēmums ir uzskatāms par spēkā stājušos gala lēmumu

pieteicējas patvēruma lietā.

[13.2] 2022.gada 21.aprīlī pieteicēja tika atpakaļuzņemta Latvijā no Vācijas un šajā pašā dienā Valsts robežsardzē saņemts pieteicējas atkārtotais

iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Ar pārvaldes 2022.gada 10.maija lēmumu Nr.287/PLN/2022 (lietas 81.-84.lapa) pieteicējas

atkārtotais iesniegums atstāts bez izskatīšanas, un ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 13.jūnija spriedumu lietā Nr.A420214222 noraidīts

pieteicējas pieteikums par pienākuma uzlikšanu pārvaldei izskatīt pēc būtības pieteicējas atkārtoto iesniegumu. Tiesa norādīja, ka savā atkārtotajā

iesniegumā par patvēruma piešķiršanu pieteicēja nepieminēja apstākļus, kas būtu mainījušies kopš pārvaldes 2020.gada 16.janvāra lēmuma

Nr.14/BD2669 spēkā stāšanās. Pieteicējas atkārtotajā iesniegumā sniegtā informācija par vajāšanu saistībā ar viņas homoseksualitāti jau tika izvērtēta,

atbilstoši pieteicējas individuālajiem apstākļiem un publiski pieejamai izcelsmes valsts informācijai. Savukārt pieteicējas norāde par Vācijā dzīvojošo māti

un māsu nevar kalpot par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai (sk. minētā sprieduma 10.punktu). Tāpat tiesa norādīja, ka, izvērtējot

pieteicējas pieteikumā tiesai norādītos argumentus attiecībā uz grūtniecības iestāšanos, tiesa nepiekrīt, ka grūtniecības iestāšanās pieteicējas gadījumā būtu

objektīvs pamats konstatēt pieteicēja individuālo apstākļu maiņu Patvēruma likumā noteikto bēgļa un alternatīvā statusa piešķiršanas kritēriju kontekstā.

Pirmkārt, tiesa nepiekrita pieteicējas nostājai, ka izskatāmajā gadījumā pieteicējas patvēruma procesa ietvaros būtu jāvērtē arī pieteicējas vēl nedzimušā

bērna aizsardzība. Pieteicējas vēl nedzimušais bērns nav uzskatāms par patvēruma meklētāju Patvēruma likuma izpratnē, jo līdz piedzimšanas brīdim

neatbilst Patvēruma likuma 1.pantā iekļautajai patvēruma meklētāja definīcijai. Otrkārt, izskatāmajā gadījumā tiesa nesaskatīja pamatu grūtniecības dēļ

pārvērtēt pārvaldes sākotnējā 2020.gada 16.janvāra lēmumā iekļautos secinājumus attiecībā uz pieteicējas iespējamo piederību homoseksuālo personu

kopienai Nigērijā, jo pieteicēja izvēlējās šo lēmumu nepārsūdzēt un uz vairāk kā diviem gadiem bija zaudējusi interesi par patvēruma procedūru Latvijas

Republikā. Tāpat tiesa norāda, ka grūtniecības iestāšanās pati par sevi nav pamats uzskatīt pieteicēju par piederīgu kādai no Nigērijā vajāšanai

pakļautajām grupām, par kurām būtu uzskatāmas, piemēram, vardarbībai vai piespiedu laulības pienākumam pakļautas sievietes (sk. minētā sprieduma

11.punktu).

[13.3] 2022.gada 5.jūlijā Valsts robežsardzē saņemts pieteicējas otrais atkārtotais iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, kurā kā

jaunos apstākļus pieteicēja norādīja ar grūtniecību saistītos argumentus, kā arī atsaucās uz grūtībām Nigērijā saņemt nepieciešamos medicīniskos

pakalpojumus. Ar pārvaldes 2022.gada 22.jūlija lēmumu Nr.453/PLN/2022 minētais iesniegums atstāts bez izskatīšanas (lietas 55.-58.lapa) un ar

Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 18.augusta spriedumu lietā Nr.A420241922 noraidīts pieteicējas pieteikums par pienākuma uzlikšanu pārvaldei

izvērtēt pēc būtības pieteicējas atkārtoto iesniegumu. Tiesa norādīja, ka pieteicēja atkārtotajā iesniegumā nav norādījusi jaunus apstākļus, turklāt

pieteicēja atkārtoto patvēruma iesniegumu ir iesniegusi nepilnu mēnesi pēc Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 13.jūnija sprieduma lietā

Nr.A420214222, kas netieši norāda, ka pieteicēja ļaunprātīgi izmanto patvēruma procedūru, lai izvairītos no pārsūdzētā lēmuma saistībā ar pieteicējas

izraidīšanu izpildes (sk. minētā sprieduma 15.punktu).

[13.4] 2022.gada 21.oktobrī saņemts pieteicējas trešais atkārtotais iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Ar pārvaldes

2022.gada 28.novembra lēmumu Nr.715/PLN/2022 pieteicējas atkārtotais iesniegums atstāts bez izskatīšanas.

Ņemot vērā, ka 2022.gada 22.decembrī pieteicējai ir piedzimis dēls un 2022.gada 28.decembrī pieteicēja vērsās Valsts robežsardzē ar iesniegumu

par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu viņas jaundzimušajam dēlam, pārvalde 2023.gada 12.janvārī pieņēma lēmumu Nr.18/PLN/20223, ar kuru

nolemts atcelt pārvaldes 2022.gada 28.novembra lēmumu Nr.715/PLN/2022 un pieņemt izskatīšanai pieteicējas atkārtoto 2022.gada 21.oktobra

iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, vienlaikus pieņemot izskatīšanai arī pieteicējas 2022.gada 28.decembra iesniegumu par bēgļa vai

alternatīvā statusa piešķiršanu viņas jaundzimušajam dēlam (lietas 147.lapa). Šī sprieduma sastādīšanas brīdī tiesai nav informācijas par to, vai pārvalde

ir pieņēmusi lēmumu saistībā ar pieteicējas un viņas dēla patvēruma pieprasījumu.

[14] Izvērtējot iepriekš minētos lietas apstākļus, tiesa secina, ka pieteicējas individuālie apstākļi formāli atbilst Patvēruma likuma 3.panta ceturtās

daļas trešajā punktā norādītajiem apstākļiem, proti, pieteicēja ir patvēruma meklētāja, kura ir iesniegusi atkārtoto iesniegumu pēc tam, kad ir noslēdzies

administratīvais process par pirmo reizi iesniegto atkārtoto iesniegumu. Vienlaikus, izskatāmajā gadījumā no iepriekš aprakstītajiem lietas faktiskajiem

apstākļiem izriet, ka pieteicējas individuālie apstākļi kopš 2020.gada 16.janvāra gala lēmuma pieņemšanas pieteicējas lietā ir ievērojami mainījušies. Proti,

sākotnējās patvēruma procedūras ietvaros pārvalde vērtēja pieteicējas baiļu no vajāšanas pamatotību saistībā ar pieteicējas seksuālo orientāciju,

savukārt šī sprieduma sastādīšanas brīdī pārvalde veic jaunu pieteicējas un viņas dēla individuālo apstākļu izvērtēšanu, lemjot par viņu atbilstību

Patvēruma likumā noteiktajiem bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanas kritērijiem. Proti, izskatāmajā gadījumā pieteicējas individuālie apstākļi ir

mainījušies, jo pieteicējas individuālos apstākļus vairs nevar izvērtēt atrauti no viņas jaundzimušā dēla individuālajiem apstākļiem.

Ir būtiski, ka pārsūdzētais lēmums ir izdots tikai attiecībā uz pašu pieteicēju. Tomēr šā sprieduma sastādīšanas brīdī pieteicējai ir divus ar pusi

mēnešus vecs bērns, kurš Latvijas Republikā bauda tiesības uzturēties patvēruma meklētāja statusā. Šādos apstākļos pat teorētisks pieļāvums, ka

pārsūdzētais lēmums varētu tikt izpildīts attiecībā uz pieteicēju, tādējādi izraidot viņu no Latvijas, šķirti no viņas jaundzimušā bērna, ir uzskatāms par

cietsirdīgu un necilvēcisku attieksmi, kurai tiesas ieskatā nav vajadzīga padziļināta vērtēšana vai analīze. Tiesai nav šaubu par to, ka attiecībā uz pieteicēju

izdotā izraidīšanas rīkojuma spēkā esība, kas neizbēgami norāda kaut tikai uz teorētisku šāda lēmuma izpildi, esošajos apstākļos ir gan Konvencijas

3.panta, gan arī Bērna tiesību konvencijas 3.panta pārkāpums.

Pieteicējas izraidīšanas procesa ietvaros pārvalde vispār nav vērtējusi pieteicējas bērna intereses, kas pats par sevi ir vērtējams kā Bērna tiesību

konvencijas 3.panta pārkāpums. Minēto atzinusi arī Eiropas Savienības tiesa savā 2021.gada 11.marta spriedumā norādot, ka dalībvalstīm ir pienākums

pienācīgi ņemt vērā bērna interešu prioritāti, pirms pieņemt atgriešanas lēmumu, kam pievienots iebraukšanas aizliegums, pat ja šī lēmuma adresāts ir

nevis nepilngadīgā persona, bet tās vecāks (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 11.marta sprieduma lietā C-112/20 Belgian State

43.rindkopu).

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējas izraidīšana no Latvijas Republikas pārkāptu Konvencijas 3.pantā noteiktās pieteicējas tiesības, jo

pārsūdzētais lēmums ir izdots tikai attiecībā uz pieteicēju un tā izpilde potenciāli šķirtu pieteicēju no viņas jaundzimušā bērna. Tāpat, neņemot vērā

pieteicējas jaundzimušā bērna intereses, neveicot to vērtējumu kopsakarā ar pārsūdzētajā lēmumā iekļautajiem pieteicējas izraidīšanas un iebraukšanas

aizliegumiem, tiktu pārkāpts arī Bērna tiesību konvencijas 3.pants, kas izskatāmajā gadījumā jāņem vērā.

[15] Ņemot vērā, ka pieteicējas izraidīšana ir pretrunā ar Konvencijas 3.pantu, nav pamata vērtēt izraidīšanas lēmuma pamatotību daļā, ar kuru

pieteicējai ir noteikts ieceļošanas aizliegums Latvijas un Šengenas teritorijā. Proti, neizraidot pieteicēju no Latvijas, viņai neiestāsies sekas saistībā ar

aizliegumu atgriezties. Papildus tiesa vērš uzmanību, ka, nosakot iebraukšanas aizliegumu, pārvaldei īpaši jāņem vērā pieteicējas bērna intereses, tostarp,

tiesības uz ģimenes dzīvi, atbilstoši Bērna tiesību konvencijas 3.pantam un Direktīvas 5.pantam.

[16] Apkopjot visu iepriekš norādīto, tiesa konkrētās lietas apstākļos atzīst, ka pārvaldes lēmums ir atceļams, bet pieteicējas pieteikums līdz ar to ir

apmierināms.

[17] Papildus tiesa vērš uzmanību, ka, lai arī Latvijas Republikā spēkā esošais normatīvais regulējums gadījumos, kad patvēruma meklētājs,

noslēdzoties patvēruma procedūrai, sniedz jaunus iesniegumus, atsaucoties uz jauniem apstākļiem, formāli pieļauj iespēju izdot un pat izpildīt izbraukšanas

rīkojumu, šāda prakse būtu pieļaujama vienīgi pie nosacījuma, ka šādi patvēruma meklētāja atkārtotie iesniegumi netiek pieņemt izskatīšanai pēc būtības.

Tādējādi, tiesas ieskatā, gadījumā, ja patvēruma meklētāja atkārtotais iesniegums tiek pieņemts izskatīšanai pēc būtības (kā tas ir izskatāmajā gadījumā),

atbilstošākā rīcība no pārvaldes puses būtu attiecībā uz šādu patvēruma meklētāju izdotā sākotnējā izraidīšanas rīkojuma atcelšana. Pretējā gadījumā (kā

tas ir izskatāmajā gadījumā), attiecībā uz konkrēto patvēruma meklētāju vienlaikus norisinās divi administratīvie procesi – patvēruma piešķiršanas un

izraidīšanas – kuru ietvaros tiek pēc būtības vērtēta pieteicējas baiļu no vajāšanas vai smaga kaitējuma pamatotība izcelsmes valstī. Tiesas ieskatā,

pieņemot patvēruma meklētāja iesniegumu izskatīšanai pēc būtības, pat ja tas ir otrais atkārtotais vai arī turpmākie iesniegumi, pārvalde faktiski atzīst, ka

patvēruma meklētāja individuālie apstākļi varētu būt mainījušiem un ir nepieciešams veikt to atkārtotu padziļinātu izvērtēšanu. Līdz ar to, šādos apstākļos

attiecībā uz patvēruma meklētāju izdotais izbraukšanas vai izraidīšanas rīkojums, tiesas ieskatā, būtu atceļams.

[18] Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmā daļa noteic, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts

nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē

Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta

atbildētāja pusē.

Pieteicēja samaksājusi valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 17.lapa) par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Ņemot vērā, ka pieteicējas pieteikums

apmierināms, no Latvijas Republikas par labu pieteicējai piespriežama samaksātā valsts nodeva 30 euro, kas izmaksājama no pārvaldes budžeta

līdzekļiem.

Pamatojoties uz Imigrācijas likuma 50.1panta pirmo un otro daļu, Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 246.-251. pantu, 253.panta

pirmo daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

apmierināt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2022.gada 18.oktobra lēmuma Nr.1743/2022 atcelšanu.

Atcelt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2022.gada 18.oktobra lēmumu Nr.1743/2022 ar tā pieņemšanas dienu.

Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu /pers. A/ (/pers. A/) samaksāto valsts nodevu 30 euro, kas atlīdzināma no Pilsonības un

migrācijas lietu pārvaldes budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I.Petrovska