Appeal court dismissed prisoner's claim for wrongful detention and moral damages due to insufficient privacy in prison cells.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr. A420249515

Lietas arhīva Nr. AA43-1724-16/7

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016. gada 29. decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente V. Zommere,

tiesneses I. Amona un K. Kalvāne

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Rīgas

Centrālcietuma faktiskās rīcības, nenodrošinot atbilstošus uzturēšanas apstākļus Rīgas Centrālcietuma kamerās Nr. 423,

Nr. 425 un Nr. 426 laika posmā no 2014. gada 7. marta līdz 19. martam, no 17. oktobra līdz 27. oktobrim un no

5. decembra līdz 12. decembrim, atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanu, sakarā ar /pers. A/

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2016. gada 10. februāra spriedumu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. A/ (turpmāk – pieteicējs) 2014. gada 16. februārī vērsās ar iesniegumu Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk

– pārvalde vai iestāde) par apstākļiem Rīgas Centrālcietuma kamerā Nr. 425, Nr. 423 un Nr. 426 (dabiskā apgaismojuma

trūkums, netiek nodrošināts pietiekams privātums sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, kamerās nav karstā ūdens, netiek

izsniegti trauku mazgāšanas, grīdas un sanitārā mezgla uzkopšanas līdzekļi, netiek nodrošināts pietiekams privātums dušas

apmeklējuma laikā, dušas apmeklējums vienu reizi nedēļā, nepietiekama kameru platība, kamerās atrodas stāvpodi bez

vākiem), kā arī par to, ka viņam nebija iespēju savlaicīgi veikt telefona zvanus. Par minēto pieteicējs lūdza atlīdzināt viņam

nodarīto morālo kaitējumu 7114,36 euro apmērā.

Ar pārvaldes priekšnieka 2015. gada 8. jūnija lēmumu Nr.1/13-Ž/891 (turpmāk – pārvaldes lēmums), izskatot pieteicēja

iesniegumu, atzīta par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcība daļā, ievietojot pieteicēju Rīgas

Centrālcietuma kamerā Nr. 425 laika posmā no 2014. gada 7. marta līdz 19. martam; kamerā Nr. 423 laika posmā no

2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim; kamerā Nr. 426 laika posmā no 2014. gada 5. decembra līdz 12. decembrim, kur

nebija nodrošināts pietiekams privātums sanitārā mezgla apmeklējuma laikā. Kā atbilstīgs morālā kaitējuma atlīdzinājums par

šo prettiesisko rīcību noteikta rakstveida atvainošanās.

Pārējā daļā, nekonstatējot prettiesisku iestādes faktisko rīcību, atteikts piešķirt morālā kaitējuma atlīdzinājumu

7114,36 euro apmērā.

[2] Pieteicējs Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības atzīšanu

par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, kas pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] Rīgas Centrālcietuma kamerās Nr. 423, Nr. 425 un Nr. 426 netika nodrošināts privātums sanitārā mezgla

apmeklējuma laikā. Pieteicējs pastāvīgi izjuta pazemojumu un baiļu sajūtu.

[2.2] Minētajās kamerās nebija pieejams karstais ūdens, lai varētu nomazgāt traukus, kā arī veikt citas ar personīgo

higiēnu saistītās darbības.

[2.3] Cietuma administrācija ne reizi neizsniedza trauku mazgāšanas līdzekli, grīdas un sanitārā mezgla mazgāšanas

līdzekļus, tādējādi pieteicējam pastāvēja baiļu sajūta saslimt.

Ja pārvalde pienācīgi izvērtētu faktus un dokumentāciju, tā konstatētu, ka Rīgas Centrālcietumā tīrīšanas un

dezinfekcijas līdzekļi netiek izsniegti. Pieteicējs par līdzekļu saņemšanu nav parakstījies, kā arī faktiski nav saņēmis.

[2.4] Dušas telpu ieejas durvis aprīkotas ar novērošanas actiņu, dušas telpā nav aizslietņu, kuru aizsegā apģērbties,

nebaidoties, ka kāds pārkāpj tiesības uz privātumu, novērojot pieteicēju. Papildu ciešanas pieteicējam radīja fakts, ka dušu

ļāva apmeklēt tikai reizi nedēļā. Pieteicējam nav pieņemami apmeklēt dušu ar citiem vīriešiem, pieteicēja ieskatā, tas ir

personas privātās dzīves aizskārums.

[2.5] Kameras bija aprīkotas ar pie grīdas piestiprinātiem galdiem (aptuveni 0,6 m2 x 1,6 m2), gultām (aptuveni

(2 m2 x 0,7 m2), soliem, mantu skapjiem un sanitārā mezgla postamentu (2 m2 platībā). Tādējādi brīvi pa kameru varēja

pārvietoties divus soļus vienā virzienā, jo pārējo kameras telpu aizņēma minētais aprīkojums.

[2.6] Kameras bija aprīkotas ar stāvpodiem bez vākiem. Ņemot vērā, ka cietuma administrācija neizsniedza sanitārā

mezgla kopšanas līdzekļus, tie pastāvīgi atradās antisanitārā stāvoklī. Sanitārais mezgls no galda atradās aptuveni 0,5 m

attālumā.

Pieteicējam bija pastāvīgi jāēd, jāguļ un jādzīvo sabiedriskajā tualetē. Pieteicējam pastāvēja bailes saslimt ar infekcijas

slimībām.

[2.7] Kamerās netika nodrošināts pietiekams dabiskais apgaismojums, lai varētu pienācīgā kārtā lasīt un rakstīt, kā arī

netika nodrošināta nepieciešamā insolācija.

Pārvalde lēmumā nav vērtējusi, ka saules gaisma visās kamerās neiespīd caur trīskāršu logu režģojumu, līdz ar to visai

būtiski tiek apgrūtināta gaismas ieplūšana kamerā tā, lai pie dabiskā apgaismojuma varētu rakstīt un lasīt. Turklāt kamerā

Nr. 425 un Nr. 426 esošajam logam priekšā 1 m attālumā ir siena, kas būtiski aizsedz gaismas ieplūšanu kamerā.

[2.8] Laika periodā no 2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim pieteicējam tika liegta saskarsme (telefoniski) ar

tuviniekiem un aizstāvi. Pieteicējs 2014. gada 22. septembrī nosūtīja Rīgas Centrālcietumam iesniegumu ar lūgumu pēc

etapēšanas atļaut piezvanīt tuviniekiem un advokātam. 2014. gada 17. oktobris bija piektdiena, tiesvedības process

krimināllietā sākās 2014. gada 20. oktobrī. Līdz ar to pieteicējs vēlējās sazināties ar tuviniekiem un advokātu 2014. gada 17.,

18. un 19. oktobrī. Tā kā pieteicējs zināja, ka iestādes piektdienās, sestdienās un svētdienās nepieņems un nereaģēs uz

pieteicēja iesniegumiem, tad pieteicējs laicīgi ar pasta starpniecību 2014. gada 22. septembrī iesniedza Rīgas Centrālcietuma

vadībai iesniegumu.

Telefonsaruna tika atļauta 2014. gada 20. oktobra pēcpusdienā. Tā kā pieteicējs ar advokātu bija ticies kriminālprocesā,

saruna vairs nebija aktuāla.

[2.9] Attiecībā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu pieteicējs norādīja, ka, kārtojot dabiskās vajadzības, pieteicēja

ģenitālijas atradās praktiski vienā augstumā ar speciālo novērošanas actiņu kameru durvīs. Pieteicējs nav zaudējis cieņu un

godu, lai varētu ļaut novērot viņu, mazgājoties vai kārtojot dabiskās vajadzības. Pieteicējs atradās pastāvīgā stresa stāvoklī,

ik brīdi pastāvēja iespēja, ka viņu novēros amatpersonas un citas personas, kārtojam dabiskās vajadzības vai mazgājoties.

Pieteicējam nodarītais kaitējums ir lielāks nekā to atzinusi pārvalde.

Pieteicējam morālas ciešanas radīja nežēlīga un cilvēka cieņu pazemojoša attieksme no iestādes darbinieku puses un

tīša pakļaušana spīdzināšanai. Pieteicējam nepastāvēja reāla iespēja ietekmēt iestādes rīcību un attieksmi, lai mainītu

turēšanas apstākļus. Pieteicējam atlīdzināms morālais kaitējums 7114,36 euro apmērā.

[3] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā pārvalde pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārvaldes lēmumā

norādītajiem argumentiem.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2016. gada 10. februāra spriedumu pieteicēja pieteikums apmierināts daļēji, atzīstot

Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam pietiekamu privātuma aizsardzību sanitārā mezgla

apmeklējuma laikā Rīgas Centrālcietuma 4. korpusa kamerā Nr. 425 laika posmā no 2014. gada 7. marta līdz 19. martam,

kamerā Nr. 423 laika posmā no 2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim un kamerā Nr. 426 laika posmā no 2014.gada

5. decembra līdz 12. decembrim, par prettiesisku un atlīdzinot morālo kaitējumu 100 euro apmērā. Pārējā daļā pieteikums

noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Tiesa konstatēja, ka lietā ir strīds par pieteicēja apcietinājumā turēšanas apstākļiem Rīgas Centrālcietuma

4. korpusa kamerās Nr. 423, Nr. 425 un Nr. 426 (turpmāk kopā – dzīvojamās kameras) strīdus periodā (no 2014. gada

7. marta līdz 19. martam, no 2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim un no 2014. gada 5. decembra līdz 12. decembrim),

un vai pieteicēja norādīto apstākļu kopums strīdus periodā būtiski ierobežoja pieteicēja cilvēktiesības, tas ir, vai tie ir

cilvēka cieņu pazemojoši un pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni, kā arī, vai pieteicēja norādīto

apstākļu kopums ir radījis tādu morālo kaitējumu, kas būtu atlīdzināms naudā.

[4.2] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 95. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un

cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut

nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk – Konvencija) 3. pants noteic, ka nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties

vai sodīt.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka no Konvencijas 3. panta valstij izriet pienākums nodrošināt, lai visi

ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir savienojami ar cilvēka cieņu, lai soda izpildes veids nepakļautu attiecīgo personu

tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni un lai,

ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti nodrošinātas (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 2. decembra sprieduma lietā Farbtuhs pret Latviju 51. punkts un 2002. gada 15. jūlija

sprieduma lietā Kalašņikovs pret Krieviju 95. punkts).

Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa noteic, ka administratīvais akts ir arī lēmums, ja tas būtiski ierobežo

iestādes darbinieka vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Saskaņā ar šā likuma 89. panta pirmo daļu faktiskā

rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu,

ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai

tiesisko interešu aizskārums. Iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām atbilst administratīvais akts,

tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku nevis tiesisku seku radīšanu personai (sk. Augstākās tiesas 2006. gada

24. janvāra lēmuma lietā Nr. SKA-110 8. punktu, 2006. gada 15. jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-348 7. punktu).

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka, izvērtējot pieteicēja cilvēktiesību ierobežojuma apjomu, ir jāpārbauda iestādes lēmuma

(rīcības) ietekme uz konkrēto personu konkrētajos apstākļos. Veicot šo izvērtējumu, nav pietiekami atsaukties uz to, ka

iestāde pieņēmusi lēmumu vai veikusi rīcību, pamatojoties uz tiesību normām, kurās tieši paredzēts tiesību ierobežojums

(sk. Augstākās tiesas 2011. gada 20. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-462/2011 8. punktu). Nevar izslēgt gadījumu, kad

likumdevējs nav apsvēris kādu netipisku dzīves gadījumu, kurā konkrētais ierobežojums varētu būt nesamērīgs, vai arī ir

izdarījis kļūdainus apsvērumus samērīguma izvērtējumā (sk. Augstākās tiesas 2011. gada 18. februāra lēmuma lietā

Nr. SKA-374/2011 9. punktu).

Tāpat iespējams, ka tiesiskais regulējums ir pretrunā augstāka spēka tiesību normai.

Līdz ar to šajā gadījumā būtiski ir ne tikai aplūkot likumu un Ministru kabineta noteikumu regulējumu, bet izvērtēt

situāciju (apstākļus) no tiesību (cilvēktiesību) ierobežojuma būtiskuma viedokļa. Šādā gadījumā tiesa nepiekrita pārvaldes

lēmumā ietvertajam pamatojumam, ka iestāde ir ievērojusi tiesību normās noteiktās minimālās prasības, vai ka neviens

normatīvais akts nenoteic konkrētu regulējumu (prasību minimumu), vai arī starpnacionālo rekomendējošo normu

neievērošana brīvības atņemšanas iestādē nepārkāpj nacionālo normatīvo aktu prasības un nerada pieteicēja cilvēktiesību

aizskārumu.

[4.3] Pieteicējs strīdus periodā – attiecīgi 12, 10 un 7 dienas tika ievietots Rīgas Centrālcietuma 4. korpusa kamerās

Nr. 425, Nr. 423 un Nr. 426.

Pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumā un pieteikumā tiesai attiecībā uz dzīvojamām kamerām norādījis uz šādiem

neatbilstošiem apstākļiem: netiek nodrošināta privātuma aizsardzība sanitārā mezgla apmeklējuma laikā un dušas telpā;

dzīvojamās kamerās nav pietiekams dabiskais apgaismojums un iztrūkst insolācija; dzīvojamās kamerās ir neatbilstoša

dzīvojamā platība; pieteicējam netika izsniegti trauku, grīdas un sanitārā mezgla mazgāšanas līdzekļi un dzīvojamo kameras

sanitārais mezgls aprīkots ar stāvpodu antisanitārā stāvoklī; kamerās nav pieejams karstais ūdens, lai pieteicējs varētu

ievērot personisko higiēnu (dušas apmeklējums vienu reizi nedēļā) un nomazgāt traukus. Tāpat pieteicējs iebildis pret Rīgas

Centrālcietuma rīcību, 2014. gada 17., 18. un 19. oktobrī liedzot veikt telefonzvanu tuviniekiem un aizstāvim.

Pārvalde konstatējusi, ka pieteicējs strīdus periodā dzīvojamās kamerās bija izvietots viens. Dzīvojamās kameras

(Nr. 423., 425., 426.) ir gandrīz vienādas un to aprīkojums ir identisks:

-kameras Nr. 423 platība ir 7,7 m2, kameras Nr. 425 – 7,4 m2 un kameras Nr. 426 – 7,4 m2;

- kameras ir divvietīgas;

- katrā kamerā ir logs (1,09 m x 0,96 m), kas brīvi atverams no kameras puses un nodrošina dabisko apgaismojumu un

ventilāciju;

- kamerās mākslīgo apgaismojumu nodrošina dienasgaismas gaismeklis ar vienu vai divām dienas gaismas lampām

36W;

- katrā kamerā ir daļēji norobežots sanitārais mezgls (platība – aptuveni 1 m2) – divi sānu norobežojumi (platums –

0,75 m un 0,54 m) 1,17 m augstumā no grīdas, ieeja nav nosegta. Sanitārais mezgls izvietots uz paaugstinājuma (0,27 m no

grīdas). Tajā ir laiviņveida pods, kas sanitārajā mezglā arī izbūvēts uz neliela paaugstinājuma. Sanitārajā mezglā ir izlietne un

ūdenskrāns. Sanitārais mezgls daļēji ir pārredzams no durvju actiņas;

- kameras ir aprīkotas ar izlietni ar ūdenskrānu (ar aukstā ūdens padevi);

- pirms pieteicēja ievietošanas minētājās kamerās, tajās nepieciešamības gadījumā veikta kameru uzkopšana. Pēc tam

dzīvojamās kameras uzkopj paši tajās izvietotie ieslodzītie. Kamerās ir nodrošināti uzkopšanas piederumi – slota, liekšķere,

spainis, bļoda, grīdas lupata un pieteicējam tika izsniegti kameras tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļi (kalcinētā soda un hlora

šķīdums).

Minētājās kamerās izvietotajiem dušas apmeklējums paredzēts vienu reizi nedēļā trešdienās; dušas telpas ir aprīkotas ar

actiņu, kas tiek izmantota tikai pirms ieslodzītā izvešanas no dušas telpas. Savukārt attiecībā uz telefona zvanu pārvalde

konstatējusi, ka Rīgas Centrālcietumā 2014. gada 25. septembrī tika saņemts pieteicēja 2014. gada 22. septembra

iesniegums, kurtā izteikts lūgums par divu telefona zvanu nodrošināšanu, nenorādot konkrētu laiku un datumu. Pieteicējam

telefona zvani tika nodrošināti 2014. gada 20. oktobrī un vēlāk 23. oktobrī.

No iepriekš minētā un tiesas sēdē lietas dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem secināms, ka nepastāv strīds par

norādītajiem apstākļiem, izņemot par kameras aprīkojumu ar uzkopšanas un mazgāšanas līdzekļiem, bet strīds pastāv par

to, vai šo apstākļu kopums būtiski ierobežo pieteicēja cilvēktiesības saistībā ar cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas

izturēšanās aizliegumu.

[4.4] Atbilstoši Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta piektajai daļai kamerās, kurās uzturas apcietinātie,

nodrošina dabisko apgaismojumu, bet diennakts tumšajā laikā – mākslīgo apgaismojumu, kā arī gaisa temperatūru, kas nav

zemāka par +18°C, un ventilāciju. Kameras aprīko ar galdu, taburetēm (soliem) un gultām, kā arī iekārto vietas apcietināto

personisko mantu glabāšanai un sanitāro mezglu, kas ir norobežots no pārējās telpas. Dzīvojamās platības norma vienam

apcietinātajam nevar būt mazāka par 4 m2.

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 1. pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību un

kriminālprocesa interešu samērīgu ievērošanu drošības līdzekļa – apcietinājuma – izpildē. Minētā likuma 2. pants noteic, ka

apcietinājuma izpildes pamats ir izmeklēšanas tiesneša lēmums vai tiesas nolēmums par apcietinājuma piemērošanu. No

Tiesu informatīvās sistēmas datiem un lietas materiāliem izriet, ka pieteicējam no 2011. gada 26. janvāra piemērots drošības

līdzeklis – apcietinājums. Tā kā pieteicējs Rīgas Centrālcietumā strīdus periodā atradās apcietinātā statusā, uz viņa

ieslodzījumā turēšanas kārtību piemērojamas Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma normu prasības.

Augstākā tiesa ir norādījusi, lai secinātu, ka pārapdzīvotība pati par sevi ir Konvencijas pārkāpums, ir jākonstatē

platība, kas ir mazāka par 3 m2 (sk. Augstākās tiesas 2012. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-189/2012

15. punktu). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka cietuma kameras platība ir būtisks aspekts, kas jāņem

vērā, izvērtējot, vai ieslodzījuma apstākļi ir pazemojoši. Ja uz vienu ieslodzīto ir mazāk nekā 3 m2, tad, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas ieskatā, kamera ir uzskatāma par tik pārapdzīvotu, ka tas pats par sevi ir pamats Konvencijas 3. panta

pārkāpuma konstatēšanai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 22. oktobra sprieduma lietā Orchowski pret Poliju

122. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Mandic un Jovic pret Slovēniju 75. punktu). Šāds standarts

paredzēts arī Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta ceturtajā daļā.

No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka dzīvojamo kameru kopējā platība ir no 7,4 m2–7,7 m2, no kuras

1 m2 platībā aizņem sanitārais mezgls, strīdus periodā kamerās pieteicējs atradies viens. Tātad strīdus periodā dzīvojamās

kamerās, pieteicējam tajās atrodoties vienam, tika nodrošināta pietiekama (6,4–6,7 m2) dzīvojamā platība.

[4.5] Attiecībā uz dabisko apgaismojumu kamerās iestāde konstatējusi, ka logu platība attiecībā pret kameras platību

(grīdas laukumu) ir pietiekama, lai kamerā nodrošinātu dabisko apgaismojumu. Turklāt iestāde konstatējusi, ka kamerās ir

nodrošināts mākslīgais apgaismojums.

Savukārt pieteicējs vērsis uzmanību uz to, ka pretī kameras Nr. 425 un Nr. 426 logam tiešā tuvumā ir citas ēkas siena,

kas būtiski samazina pa kameras logu ienākošo dabisko apgaismojumu un nenodrošina insolāciju.

Izskatāmajā lietā tiesa konstatēja (no fotogrāfijām), ka pie kameras Nr. 425 un Nr. 426 loga ir metāla režģis un aiz loga

stiklojuma tiešā tuvumā ir redzama pretējās mājas siena. Turklāt fotogrāfijās redzams, ka kamerās, veicot tajās fotografēšanu

gaišajā diennakts laikā (plkst. 11.42 un 11.46), ir ieslēgts kameru mākslīgais apgaismojums, kas dod pietiekamu

apgaismojumu kamerā.

Ievērojot šos apstākļus, tiesas ieskatā, jautājums par apgaismojumu ir jāaplūko savstarpējā kopsakarā. Proti, ja ir

konstatējams, ka dabīgais apgaismojums nav pietiekams, bet mākslīgais apgaismojums ir labs, tad secināms, ka kopumā

apgaismojums kamerā bija nodrošināts pietiekami.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka ir ļoti būtiski ieslodzītajiem kamerās nodrošināt neierobežotu un

pietiekamu dabīgo apgaismojumu un svaigu gaisu. Piemēram, metāla slēģi vai citas konstrukcijas, kas rada nepietiekamu

pieeju dabīgajam apgaismojumam un svaigam gaisam, rada labvēlīgus apstākļus slimību, īpaši tuberkulozes, izplatībai. Ja

netiek konstatēta pārapdzīvotība, ventilācijas vai mākslīgā apgaismojuma trūkums, tad dabīgā apgaismojuma

nepietiekamība pati par sevi nesasniedz minimālo bardzības līmeni, lai konstatētu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai

pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu. Tomēr, ja ieslodzītie atrodas pārapdzīvotības apstākļos, tad dabīgā

apgaismojuma un svaiga gaisa nepietiekamība sakarā ar metāla slēģiem var būtiski pasliktināt ieslodzīto stāvokli un likt

nopietni nosliekties uz pārkāpuma konstatēšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Neshkov un citi pret Bulgāriju 237., 238. punktu un 2012. gada 10. janvāra sprieduma lietā Ananyev pret Krieviju

153. – 155. punktu).

Ņemot vērā konstatēto apstākļu kopumu (pietiekama dzīvojamā platība un mākslīgais apgaismojums), kā arī, ka

pieteicējam kamerās bija jāpavada samērā neilgs laiks, tad nav konstatējams, ka dabīgā apgaismojuma nepietiekamība

kamerās Nr. 425 un Nr. 426 būtu viens no apstākļiem, kas veido iestādes prettiesisko rīcību izskatāmajā lietā.

Par pieteicēja argumentu, ka kamerās netiek nodrošināta pietiekama insolācija (saules radītais apgaismojums telpās),

tiesa norādīja, ka šāda prasība pēc insolācijas tiek izvirzīta tikai dzīvojamo ēku esošo dzīvokļu istabās (vismaz vienā istabā

– vienistabas, divu vai triju istabu dzīvokļos; ne mazāk kā divās istabās – četru, piecu un sešu istabu dzīvokļos). Savukārt

cietuma ēkas pēc to lietošanas veida atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1620 „Noteikumi

par būvju klasifikāciju” pielikumam ietilpst nodaļā (grupā) „Citas nedzīvojamās ēkas” (kods 1274).

[4.6] Atbilstoši Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 14. panta 5. un 7. punktam apcietinātajam ir pienākums uzkopt

telpas izmeklēšanas cietuma dienas kārtībā noteiktajā laikā, saudzīgi izturēties pret izmeklēšanas cietuma īpašumu un uzturēt

kārtību izmeklēšanas cietuma telpās un ievērot personisko higiēnu. Arī Eiropas cietumu noteikumu 19.6. apakšpunktā ir

norādīts, ka cietuma administrācija izsniedz ieslodzītajiem visu tam nepieciešamo, tostarp arī tualetes piederumus un

parastos tīrīšanas piederumus un līdzekļus.

Tātad telpu uzkopšanas pienākums un telpu uzturēšana kārtībā gulstas uz pašiem ieslodzītajiem, tai skaitā pieteicēju,

bet nepieciešamo tīrīšanas piederumu un līdzekļu nodrošināšana ir cietuma administrācijas pienākums.

Pārvalde, atsaucoties uz Rīgas Centrālcietuma sniegtajām ziņām, kas lietā netiek apstiprināts ar attiecīgiem

pierādījumiem, secinājusi, ka pieteicējam strīdus periodā bija izsniegti gan tīrīšanas piederumi – slota, liekšķere, spainis,

bļoda, grīdas lupata un tīrīšanas līdzekļi – kalcinētā soda un hlora šķīdums. Savukārt pieteicējs sūdzībā iestādei un vēlāk

arī tiesā norādīja, ka traukus, grīdu un tualeti bijis spiests mazgāt ar putekļu lupatu un aukstu ūdeni, jo cietuma

administrācija neizsniedza ne trauku mazgāšanas līdzekli, ne grīdas un sanitārā mezgla mazgāšanas līdzekļus.

Tiesas sēdē pārvaldes pārstāve apstiprināja, ka šādus pierādījumus – par tīrīšanas piederumu un līdzekļu izsniegšanu,

visticamāk, Rīgas Centrālcietums nespēs iesniegt.

Tātad, pastāvot pretrunīgām ziņām par šiem faktiem, tiesa piešķīra lielāku ticamību pieteicēja norādītajiem apstākļiem,

proti, būtībā nepastāv strīds par to, ka Rīgas Centrālcietuma administrācija nevar pierādīt faktu, ka strīdus periodā

pieteicēja kameras tika nodrošinātas ar nepieciešamajiem tīrīšanas piederumiem un līdzekļiem, kas nepieciešami telpu

tīrības uzturēšanai.

Vienlaikus tiesa atzina, ka konkrēto tīrīšanas (mazgāšanas) piederumu un līdzekļu trūkums noteikti radīja pieteicējam

neērtības telpu (kameras) uzturēšanai kārtībā un uzkopšanā, tomēr no pieteicēja paskaidrojumiem izriet, ka šī pienākuma

izpilde notika ar pieteicējam pieejamiem līdzekļiem (aukstu ūdeni un lupatu).

Tiesa arī atzina, ka pat tad, ja tīrīšanas (mazgāšanas) piederumu un līdzekļu izsniegšana strīdus periodā netika

nodrošināta, šāda rīcība nesasniedza tādu bardzības pakāpi, lai uzskatītu, ka tā ir pazemojoša un spīdzinoša, jo, pirmkārt,

kamerās visu laiku bija pieejams ūdens, otrkārt, pieteicējs kamerās atradies samērā neilgu laiku – maksimāli līdz 12

diennaktīm.

Pamatojoties uz minēto, pieteicēja arguments, ka cietuma faktiskā rīcība, neizsniedzot kameras mazgāšanas

piederumus un līdzekļus, ir prettiesiska, ir noraidāms.

[4.7] Šā sprieduma 4.6 apakšpunktā secinātais attiecināms arī uz pieteicēja iebildumiem par to, ka dzīvojamās kameras

ir aprīkotas ar stāvpodiem bez vākiem un atrodas antisanitāros stāvokļos.

Tiesa no lietā esošajām fotogrāfijām konstatēja, ka sanitārajā mezglā ir izvietots laiviņveida pods, kas ir izvietots uz

paaugstinājuma un aprīkots ar aukstā ūdens pievadu. Tādējādi tiesa sanitārajā mezglā esošā poda veida dēļ nesaskatīja

tādas neērtības, kas pieteicējam varētu radīt ciešanas vai, ka šāda tipa tualetes poda izmantošana pieteicējam radītu

nesamērīgus ierobežojumus, attiecīgi arī grūtības uzturēt sanitāro mezglu tīru ar pieteicējam pieejamiem līdzekļiem,

piemēram, ūdeni.

Tāpat tiesa, ņemot vērā to, ka sanitārais mezgls nebija norobežots no dzīvojamās zonas, nesaskatīja, ka tamdēļ sanitārā

mezgla stāvoklis varēja radīt pieteicējam veselības aizskārumu. Tiesa vērsa uzmanību, ka minētais aspekts ir vērtējams

kontekstā ar to, vai kamerā bija pietiekama ventilācija.

Kā tika konstatēts iepriekš, dzīvojamās kamerās ir pietiekami lieli logi, kas brīvi atverami no kameras iekšpuses un

nodrošina ventilāciju. Turklāt pieteicējs par dabiskās ventilācijas nepietiekamību pieteikumā nav iebildis.

[4.8] Pieteicēja iebildumi par neatbilstošiem apstākļiem Rīgas Centrālcietumā strīdus periodā balstās arī uz to, ka

viņam tika nodrošināta iespēja tikai vienu reizi nedēļā mazgāties dušā, kā arī dušas telpās viņam netika nodrošināts

privātums.

No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējam strīdus periodā bija iespēja apmeklēt dušu trešdienās – no

2014. gada 7. marta līdz 19. martam (12 dienas) vienu reizi 12. martā, no 2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim (10

dienas) vienu reizi 22. oktobrī un no 2014. gada 5. decembra līdz 12. decembrim (7 dienas) vienu reizi 10. decembrī. Tāpat

pārvalde konstatēja, ka Rīgas Centrālcietuma dzīvojamās kamerās ir ierīkots aukstā ūdens krāns, kas arī izmantojams

personiskās higiēnas ievērošanai.

Tiesa secināja, ka pieteicējs vispārīgi neiebilst, ka viņam tika nodrošinātas iespējas nomazgāties dušā, proti, no

pieteikuma neizriet, ka šādas tiesības bijušas liegtas pēc būtības. Pieteicējs vien iebilst pret veidu, kādā tika nodrošinātas

viņa tiesības nomazgāties, - tas tiek nodrošināts tikai vienu reizi nedēļā.

[4.9] Saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta sestajā daļā noteikto ne retāk kā reizi septiņās

dienās apcietinātais mazgājas pirtī vai dušā, un viņam nodrošina tīru gultas veļu. Apcietinātajam nodrošina personiskās

higiēnas ievērošanas iespējas, kā arī iespēju mazgāt savu veļu un drēbes.

Eiropas Cietumu noteikumu 19.4. apakšpunktā noteikts, ka ieslodzījuma vietā ir nodrošināms pietiekams sanitāro

labierīcību skaits, lai ikviens ieslodzītais vispārējās higiēnas labad varētu ik dienas vai vismaz divas reizes nedēļā (vai

biežāk, ja tas nepieciešams) nomazgāties vannā vai dušā, kurā ūdens temperatūra atbilst klimatiskajiem apstākļiem.

Augstākā tiesa, interpretējot šajos tiesību aktos ietvertās normas, kā arī ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, ir

norādījusi, ka iespēja ikdienā personīgajai higiēnai lietot silto ūdeni kamerā ir skatāma kopā ar iespēju tikai reizi nedēļā

nomazgāties dušā. Proti, jo mazāk iespēju ir nomazgāties dušā, jo lielāka nozīme ir iespējai klimatiskajiem apstākļiem

atbilstošu ūdeni personīgajai higiēnai izmantot pārējā laikā citā veidā, piemēram, izlietnē kamerā. Savukārt šādas alternatīvas

liegšana pastiprina iespēju, ka tiek būtiski ierobežotas tiesības uz cilvēka cieņai atbilstošiem apstākļiem (sk. Augstākās tiesas

2011. gada 3. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-0257 8. punktu).

No iepriekš minētā secināms, ka atbilstoši tiesību normās noteiktajam minimumam pieteicējam tika nodrošināta iespēja

vismaz vienu reizi nedēļā nomazgāties dušā. Savukārt no lietas materiāliem tiesa nekonstatēja, ka pieteicējam būtu bijusi

nepieciešamība apmeklēt dušu biežāk un ka viņš ar šādu lūgumu būtu vērsies pie Rīgas Centrālcietuma administrācijas, bet

iestāde šādu lūgumu būtu noraidījusi.

Izvērtējot izskatāmajā gadījumā konstatētos apstākļus, proti, to, ka pieteicējam strīdus periodā tika nodrošināta iespēja

mazgāties dušā vienu reizi nedēļā (trešdienās), bet pieteicējs nav pamatojis tādu nepieciešamību (piemēram, ar personiskās

higiēnas prasībām) uz vēl biežāku mazgāšanos, iestāde ir rīkojusies tiesiski, jo minētā rīcība nav pretrunā ar Eiropas

Cietumu noteikumu 19.4. apakšpunktā noteikto par aizturētās un ieslodzītās personas tiesībām vismaz divas reizes nedēļā

nomazgāties dušā.

Ņemot vērā konstatēto, tiesa atzina, ka attiecībā uz iespēju mazgāties dušā, nav sasniegts tāds minimālās bardzības

līmenis, kāds nepieciešams, lai konstatētu spīdzināšanas, cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.

[4.10] Tiesas ieskatā, nenoliedzami karstā ūdens neesība centrālajā ūdens padevē ir ievērojams trūkums un rada

personai zināmas neērtības. Taču minētais trūkums nav atzīstams par tādu, kurš būtiski aizskartu pieteicēja cilvēktiesības,

jo saskaņā ar Ministru kabineta 2007. gada 27. novembra noteikumu Nr. 800 ,,Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības

noteikumi” 4. pielikuma 11. punktu apcietinātajam ir atļauts glabāt rūpnieciski izgatavotu elektrisko ūdens sildītāju ar

automātisku izslēdzēju. Tas nozīmē, ka pieteicējam, izmantojot elektrisko ūdens sildītāju, nerastos problēmas kamerā

uzsildīt ūdeni atsevišķu ķermeņa daļu, veļas vai trauku mazgāšanai. Tiesa no lietas materiāliem nekonstatēja apstākļus, kas

būtu lieguši pieteicējam kamerā izmantot elektrisko ūdens sildītāju.

[4.11] Pieteicējs uzskata, ka Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcība, nenodrošinot pieteicēju ar karstā ūdens

padevi kamerā, nenodrošinot dušas apmeklējumu biežāk nekā vienu reizi septiņās dienā, nenodrošinot pieteicēju ar kameras

uzkopšanas līdzekļiem un pietiekamu kameras platību, rada risku saslimt ar infekcijas slimībām.

Tiesa, pirmkārt, norādīja, ka tai nav pamata vērtēt, vai šādi apstākļi rada potenciālu iespējamību saslimt ar kādu no

infekcijas slimībām bez vispāratzītām atziņām un šādu uzskatu pareizību vai pierādījumiem. Otrkārt, ieslodzījuma vietas

nodrošinātie apstākļi vienu reizi nedēļā mazgāties dušā ar siltā ūdens padevi un kamerā ierīkoto sanitāro mezglu ar izlietni un

aukstā ūdens padevi, tiesas ieskatā, nodrošina pieteicējam to cilvēktiesību minimumu, kas personai nevar tikt atņemtas, lai

nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu izturēšanos.

Pieteicējs ne iesniegumā iestādei, ne pieteikumā tiesai nav norādījis uz kādiem īpašiem apstākļiem – fizioloģiskajām

īpatnībām vai veselības traucējumiem, lai konstatētu, ka atsevišķu ķermeņa daļu īslaicīga apmazgāšana un kameras

uzkopšanas darbu veikšana aukstā ūdenī veselam pieaugušam cilvēkam varētu atstāt negatīvu ietekmi uz veselību un radītu

nepārvaramas ciešanas.

[4.12] Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējs sava privātuma aizskārumu, apmeklējot dušu, saista ar to, ka viņš dušas

telpā netiek pasargāts no cietuma amatpersonas skatiena, kas var ieskatīties pa dušas telpas durvīs ierīkoto novērošanas

actiņu.

Tiesa atzina par pamatotu pārvaldes lēmumā ietverto pamatojumu, ka lietā nav konstatējami apstākļi, ka cietuma

amatpersonas pa dušas telpas ieejas durvīs ierīkoto actiņu ielūkotos ar mērķi īpaši un pastāvīgi novērot pieteicēju.

Tiesa arī nesaskatīja loģisku un saprātīgu iemeslu, kāpēc lai cietuma amatpersona nepārtraukti skatītos pa durvīs

ierīkoto novērošanas actiņu un tādējādi novērotu pieteicēju brīdī, kad tas mazgājas vai ģērbjas, ja vien uz šādu situāciju ar

pietiekamu lielu pārliecību nenorāda pats pieteicējs. Tāpēc pieteicēja arguments, ka viņš dušas priekštelpā tiek novērots, ir

nepamatots, jo ir maz ticamas tādas situācijas, kad pieteicēja privātums tiek traucēts, cietuma amatpersonai bez vajadzības

ielūkojoties pa durvju actiņu.

Tiesa neuzskatīja, ka, cietuma uzraugam ieskatoties pa dušas telpas durvīs iebūvēto actiņu brīdī, kad nepieciešams

atvērt durvis, būtu nepamatoti traucēts pieteicēja privātums. Līdz ar to nav pamats secināt, ka šādā veidā būtu aizskartas

pieteicēja cilvēktiesības.

[4.13] Atbilstoši Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 5. punktam apcietinātajam ir tiesības

sazināties ar personām ārpus izmeklēšanas cietuma sarakstoties, kā arī ne retāk kā reizi nedēļā izmantojot izmeklēšanas

cietuma tālruni (taksofonu). Atļautais sarunas ilgums ir ne mazāks kā piecas minūtes.

Izdevumus par saraksti sedz apcietinātais, bet par telefonsarunām – apcietinātais vai persona, ar kuru viņš sarunājas.

Pieteicējs sūdzas, ka viņam, 2014. gada 17. oktobrī ierodoties Rīgas Centrālcietumā, netika savlaicīgi (šajā dienā)

nodrošināta likumā paredzētā telefonsaruna, tādējādi liedzot pieteicējam saskarsmi ar tuviniekiem un aizstāvi (advokātu).

[4.14] Satversmes 96. pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmes tiesa

atzinusi, ka Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver arī tiesības uz ģimenes

dzīves aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-1 8. punktu).

No tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt personai uzturēt attiecības ar tai tuviem

cilvēkiem arī ieslodzījuma laikā. Ieslodzījumā esošās personas drīkst pakļaut tikai tādiem pamattiesību ierobežojumiem, kas

ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu apcietinājuma mērķa sasniegšanu un nodrošinātu kārtību ieslodzījuma vietā (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-1 10. punktu).

Tā kā brīvības atņemšana jau pēc būtības prasa ierobežot personas sociālos kontaktus, valstij ir plašs pieļaujamo

apsvērumu loks, lai attaisnotu dažādus ar brīvības atņemšanu saistītos privātās un ģimenes dzīves ierobežojumus. Šo

apsvērumu pieļaujamība, ierobežojot konkrētas personas privātās un ģimenes dzīves tiesības nebrīvē, izvērtējama katrā

atsevišķā gadījumā (sk. Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža

zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 262. lapa, 123. punkts).

Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību cita starp ir garantētas arī Konvencijas 8. pantā. Konvencijas

8. panta 1. punkts paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi; 8. panta 2. punkts noteic, ka valsts

institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami

demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai

nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa sakarā ar ieslodzīto tiesībām uz telefonsarunām ir atzinusi, ka Konvencijas 8. pantu nevar

interpretēt tādējādi, ka tas garantētu ieslodzītajiem tiesības zvanīt pa telefonu, jo īpaši gadījumos, kad ir pieejamas un

piemērotas citas saziņas iespējas, piemēram, izmantojot korespondenci. Savukārt tad, ja cietuma administrācija ir

nodrošinājusi telefonsarunu iespējas, tā ir tiesīga, ņemot vērā saprātīgus cietuma dzīves nosacījumus, tās pakļaut

likumīgiem ierobežojumiem, piemēram, gādājot par telefonsakaru iekārtu pieejamību visiem ieslodzītajiem vai arī novēršot

nekārtības vai noziegumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 29. janvāra spriedumu lietā A.B. pret Nīderlandi

92. un 93. punkts).

Arī no Eiropas Cietumu noteikumu 24.1. apakšpunkta izriet, ka ieslodzītajiem ir jāļauj satikties ar ģimenes locekļiem un

citām personām, kā arī sazināties ar šīm personām, cik bieži vien iespējams, sarakstoties, pa telefonu vai izmantojot citus

saziņas veidus.

Tomēr minēto noteikumu 24.2. apakšpunkts paredz iespējamās šāda valsts pienākuma īstenošanas robežas, nosakot,

ka saziņu un apmeklējumus var pakļaut ierobežojumiem un kontrolei, kas nepieciešama notiekošās kriminālizmeklēšanas

prasību dēļ, kā arī tādēļ, lai nodrošinātu labu kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus nodarījumus un

aizsargātu noziegumu upurus, taču šādiem ierobežojumiem ir jāpieļauj pietiekams saziņas minimums.

[4.15] No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs 2014. gada 22. septembrī no Jelgavas cietuma nosūtījis Rīgas

Centrālcietuma priekšniekam iesniegumu ar lūgumu atļaut veikt divus telefona zvanus tuviniekiem (mātei un meitai) un divus

telefona zvanus advokātam. Iesniegumā norādīts, ka pieteicējs Rīgas Centrālcietumā atradīsies no 2014. gada 17. oktobra.

Uz minētā iesnieguma pieteicējs pašrocīgi uzrakstījis, ka 2014. gada 20. oktobrī veicis vienu telefona zvanu (lietas

1. sējuma 83. lapa).

2014. gada 22. oktobrī pieteicējs uzrakstījis atkārtotu iesniegumu Rīgas Centrālcietuma priekšniekam par atļauju veikt

telefona zvanus advokātam un mātei (lietas 1. sējuma 84. lapa), kurus pieteicējs veicis 2014. gada 23. oktobrī (lietas

1. sējuma 89. lapa).

Pārvalde, vērtējot šos apstākļus, secināja, pirmkārt, ka pieteicējs savā 2014. gada 22. septembra iesniegumā nebija

norādījis konkrētu datumu, kad viņš konkrētos telefona zvanus vēlētos veikt. Otrkārt, pārvalde secināja, ka pieteicējs, vēl

atrodoties Jelgavas cietumā, 2014. gada 10. oktobrī un 2014. gada 16. oktobrī bija telefoniski sazinājies ar savu radinieci un

2014. gada 15. oktobrī zvanījis savam advokātam.

Tiesa uzskatīja, ka telefonsarunu nodrošināšana konkrētajā laika posmā (no 2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim

(10 diennaktis)), kad pieteicējs atradies Rīgas Centrālcietumā, jāvērtē kopsakarā ar citām saziņas iespējām, kas tiek

nodrošinātas pieteicējam, un ieslodzījuma vietas iespējām nodrošināt telefonsarunas kādā konkrētā laikā periodā. Proti, kā

izriet no Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. pantā garantētajām tiesībām, apcietinātajam ir arī tiesības sarakstīties

un tikties ar tuviniekiem, tikties ar aizstāvi bez ierobežojuma. Tādējādi tiesa konkrētajos apstākļos nesaskatīja būtisku

pieteicēja cilvēktiesību ierobežojumu, jo nav pamata atzīt, ka Rīgas Centrālcietuma administrācija nebūtu nodrošinājusi

pieteicējam konkrētā saziņas veida (telefonsarunas) minimumu – ne retāk kā reizi nedēļā izmantot izmeklēšanas cietuma

tālruni (taksofonu).

Tiesa arī piekrita pārvaldes norādītajam, ka pieteicējam nepastāvēja šķēršļi izmantot savas tiesības uz telefonsarunām,

vēl atrodoties Jelgavas cietumā. Kā arī ņemams vērā tas, ka Rīgas Centrālcietumam jānodrošina iespēja visām cietumā

esošajām ieslodzītajām personām izmantot tiesības uz telefonsarunām atbilstoši viņām noteiktajam statusam vai soda

izciešanas režīmam. Tāpat jāņem vērā, ka bez ieslodzīto telefonsarunu nodrošināšanas, kas sevī ietver arī nepieciešamību

nodrošināt šo personu pavadīšanu līdz taksofonam un sarunas kontroli, iestādei ir jāorganizē arī pārējais no soda režīma

izrietošais darbs.

Tiesa norādīja, ka būtisks cilvēktiesību ierobežojums būtu konstatējams tad, ja šīs tiesības personai būtu atņemtas

vispār vai, ja to īstenošana būtu būtiski kavēta vai apgrūtināta. Izskatāmajā gadījumā šādi apstākļi nav konstatējami.

[4.16] Novērtējot iepriekš konstatētos apstākļus dzīvojamās kamerās strīdus periodā un telefonsarunu

nenodrošināšanu 2014. gada 17.–19. oktobrī, secināms, ka pieteicēja iebildumi, izņemot apstākli, ko pārvalde atzina par

neatbilstošu un prettiesisku iestādes faktisko rīcību (nepietiekams sanitārā mezgla norobežojums dzīvojamās kamerās), nav

pamatoti, lai atzītu, ka to kopums pakļautu pieteicēju tādām ciešanām vai grūtībām, kas pārsniegušas to līmeni, kas

nenovēršami ir raksturīgs ieslodzījumam. Tādējādi tiesa secināja, ka pieteicēja norādītie apstākļi neradīja būtisku pieteicēja

cilvēktiesību aizskārumu.

[4.17] Pieteicējs pieteikumā tostarp lūdz atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu, nosakot to naudas izteiksmē –

7114,36 euro apmērā, pamatā balstot savu motivāciju uz jau par prettiesisku atzītās iestādes faktiskās rīcības, nenodrošinot

strīdus periodā dzīvojamās kamerās pietiekamu privātumu sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, sekām. Pieteicējs norāda, ka,

kārtojot dabiskās vajadzības, pieteicēja ģenitālijas atradās praktiski vienā augstumā ar novērošanas actiņu kameru durvīs,

pieteicējs atradies pastāvīgā stresa stāvoklī, ik brīdi pastāvēja iespēja, ka viņu novēros amatpersonas un citas personas,

kārtojam dabiskās vajadzības vai mazgājoties. Pieteicējam nodarītais kaitējums ir lielāks nekā to atzinusi pārvalde.

Pieteicējam nepastāvēja reāla iespēja ietekmēt iestādes rīcību un attieksmi, lai mainītu turēšanas apstākļus.

Pārvalde par prettiesisko iestādes faktisko rīcību, strīdus periodā nenodrošinot pieteicējam dzīvojamās kamerās

pietiekamu privātumu sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, noteikusi morālā kaitējuma atlīdzinājumu – rakstveida

atvainošanos.

[4.18] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92. pantu ikviens var prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem

zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko

rīcību. Šā likuma 94. panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var

izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā

iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas

likums) 9. pantam morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas

ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11. panta trešā daļa attiecībā uz morālā kaitējuma pierādīšanu noteic, ka morālā

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizskārums.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantā noteikts, ka personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto

tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības

tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus

apstākļus. Šā panta otrā un trešā daļa noteic personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājuma naudā apmēru atkarībā no

kaitējuma smaguma.

Savukārt šā panta ceturtā daļa kā patstāvīgu vai papildu atlīdzinājumu paredz iestādes rakstveida vai publisku

atvainošanos, ja konkrētā gadījuma apstākļos aizskārums nav smags.

No norādītā tiesiskā regulējuma vispirms izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma pamats ir nevis jebkurš, bet būtisks

tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Savukārt, ja tāds (būtisks) ir konstatēts, atlīdzinājums nosakāms atbilstoši kaitējuma smagumam. Kaitējumu var

atlīdzināt, atjaunojot tiesisko stāvokli, atvainojoties vai piešķirot kompensāciju naudā. Tādējādi morālā kaitējuma

atlīdzinājumu, tā veidu un apmēru noteic tiesību aizskāruma būtiskums un kaitējuma smagums. Līdz ar to, arī tad, ja ir

pieļauts būtisks tiesību aizskārums, bet kaitējums nav smags, vispārīgi iespējami visi minētie atlīdzinājuma veidi. Atbilstošā

atlīdzinājuma noteikšanā nepieciešama aizskāruma un atlīdzinājuma samērošana, ņemot vērā Zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 14. panta pirmajā daļā norādītos apstākļus.

Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojumā „Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās” (publicēts

www.at.gov.lv) ir norādīts, ka tiesu praksē atvainošanās ir diezgan plaši pielietots atlīdzināšanas veids. Augstākā tiesa ir

atzinusi, ka sabiedrībā vispārpieņemts veids, kā var tikt kompensēti nelieli emocionālie pārdzīvojumi, ir atvainošanās.

Atvainošanās ir atbilstīgākais atlīdzinājuma veids, ar kuru atlīdzina morālo kaitējumu, kas nav smags (sk. apkopojuma

109. punktu). Savukārt (..) naudā atlīdzināms ir vienīgi būtisks morālais kaitējums, tāds, kuru ar prasītā labuma piešķiršanu

vairs nevar nedz juridiski, nedz faktiski atlīdzināt. Lielākajā daļā gadījumu, kad tiesa kā atbilstīgu atlīdzinājumu noteikusi

naudas maksājumu, prettiesiskā rīcība izpaudusies kā cilvēktiesību aizskārums vai cits būtisks tiesību aizskārums (sk.

apkopojuma 112. punktu). Tiesu praksē par nozīmīgu tiesību aizskārumu tiek uzskatītas Satversmē un starptautiskajos

tiesību avotos ietverto tiesību aizskārums (sk. apkopojuma 54. punktu).

[4.19] No konkrētās lietas materiāliem izriet, ka pārvalde, konstatējot prettiesisku iestādes faktisko rīcību, strīdus

periodā nenodrošinot pieteicējam dzīvojamās kamerās pietiekamu privātumu sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, secinājusi,

ka šī rīcība nav radījusi būtisku pieteicēja tiesību aizskārumu, jo pieteicējs kamerās atradies viens, pieteicējs nebija vērsies

pie cietuma administrācijas par neatbilstošiem apstākļiem kamerās, tātad pieteicējs strīdus periodā neizjuta tik lielu

diskomfortu, kas viņa dzīves apstākļus padarītu neciešamus. Turklāt pārvalde, pamatojoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 10. pantu, secinājusi, ka pieteicējs nav tiesīgs saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, jo nav izmantojis savas zināšanas,

spējas un praktiskās iespējas un darījis visu iespējamo, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu, un apzināti ar savu rīcību ir

veicinājis viņam nodarītā kaitējuma rašanos. Tomēr vienlaikus pārvalde, neņemot vērā visu iepriekš minēto, atzina, ka

adekvāts atlīdzinājums būtu rakstveida atvainošanās.

Tiesa no pārvaldes lēmumā ietvertā pamatojuma attiecībā uz prettiesisko iestādes faktisko rīcību secināja, ka

prettiesiskā rīcība izpaudusies kā spēkā esošo tiesību normu prasību neievērošana, bet nekonstatējot būtisku cilvēktiesību

ierobežojumu.

Tiesa nepiekrita šādam lēmumā ietvertajam pamatojumam un atzina, ka ar prettiesisko iestādes faktisko rīcību, strīdus

periodā pieteicējam atrodoties dzīvojamās kamerās, kurās nebija nodrošināts pietiekams privātums sanitāro labierīcību

apmeklējuma laikā, būtiski tiek ierobežotas Satversmes 95. pantā un Konvencijas 3. pantā garantētās cilvēktiesības – cieņu

pazemojošas izturēšanās pret cilvēku aizliegums.

Kā norādījusi pati pārvalde savā lēmumā, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, Konvencijas 3. pants

paredz zināmu aizliegto darbību gradāciju, proti, apiešanās uzskatāma par ,,pazemojošu”, ja tā rosināja upuriem bailes,

satraukumu, nepilnvērtības sajūtu, kas tos pazemoja un padarīja mazvērtīgus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada

26. oktobra sprieduma lietā Kudla pret Poliju 92. punktu). Meklējot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir ,,pazemojoša”

Konvencijas 3. panta izpratnē, tiesai jāizskata, vai mērķis bija konkrēto personu pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc

tās sekām, apiešanās veids aizskāra vai nē viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar Konvencijas 3. pantu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 16. decembra sprieduma lietā Raninen pret Somiju 55. punktu).

Pretēji pārvaldes lēmumā konstatētajam, ka šāda iestādes rīcība – pietiekama privātuma nenodrošināšana sanitārajā

mezglā ir atzīstama par prettiesisku iestādes faktisko rīcību (atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajai daļai

– būtiski ierobežo personas cilvēktiesības), pārvalde vienlaikus konstatēja, ka šādi apstākļi (būtisks cilvēktiesību

ierobežojums) nav konstatējami.

Tādējādi tiesa, ņemot vērā, ka izskatāmajā gadījumā ir saskatāms būtisks pieteicēja cilvēktiesību (Satversmes 95. pantā

un Konvencijas 3. pantā garantēto tiesību) ierobežojums, izvērtēja, vai pārvaldes noteiktais atlīdzinājums ir atzīstams par

atbilstīgu atlīdzinājumu.

[4.20] Tātad šajā lietā jāņem vērā, ka ar pārvaldes lēmumā konstatēto faktu par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības

prettiesiskumu, nenodrošinot pieteicējam pietiekamu privātuma aizsardzību sanitārā mezgla apmeklējuma laikā dzīvojamās

kamerās strīdus periodā, ir prezumējams pieteicēja tiesību aizskārums, kas ir kaitējuma atlīdzinājuma pamats.

Tātad, ievērojot iepriekš norādīto, tiesai ir jānovērtē, vai ar iepriekš konstatēto pieteicēja tiesību aizskārumu viņam ir

radīts smags kaitējums un vai tam atbilstošs morālā kaitējuma atlīdzinājums ir nosakāms naudā.

[4.21] Ņemot vērā aizskāruma īslaicīgumu un faktu, ka aizskāruma rezultātā smagas sekas nav iestājušās, tiesa

uzskatīja, ka pieteicējam nodarītais morālais kaitējums nav smags. Tomēr, ievērojot, ka ir pārkāpta viena no demokrātisko

sabiedrību visbūtiskākajām pamatvērtībām – cilvēka pamattiesības, – ir bijusi pieļauta cieņu pazemojoša attieksme pret

pieteicēju, atlīdzinājums ir nosakāms naudā.

Nosakot pieteicēja tiesību aizskārumam atbilstīgu atlīdzinājumu, tiesa noskaidroja, kāds atlīdzinājums ir noteikts citos

(jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos.

[4.22] Tiesai, nosakot atbilstīgu atlīdzinājumu, jāvadās arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos piešķirto

personai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēriem par Konvencijas 3. panta pārkāpumiem.

Lietā Florea vs Romania (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 14. septembra spriedums) morālā kaitējuma

atlīdzinājums 10 000 euro piešķirts par cilvēktiesību pārkāpumiem: pārapdzīvotība kamerās, slikti higiēniskie apstākļi, mazs

pastaigu laukums, tā pati telpa tiek lietota gulēšanai un ēšanai, kā arī ieslodzītās personas pakļaušana pasīvai smēķēšanai.

Tiesa konstatēja Konvencijas 3. panta pārkāpumu, aizskāruma ilgums bijis aptuveni 3 gadi. Lietā Bazjaks pret Latviju

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 19. oktobra spriedums) morālā kaitējuma atlīdzinājums 11 700 euro piešķirts par

cilvēktiesību pārkāpumu, kas turpinājies ilgāk par gadu šādos apstākļos: konstatēta pārapdzīvotība ieslodzījuma vietā;

ieslodzītajai personai bija ierobežotas tiesības uz ārpuskameras aktivitātēm; netika nodrošinātas higiēnas preces (ziepes,

zobu pasta, tualetes papīrs); konstatēti antisanitāri apstākļi; netika nodrošināta pietiekama ventilācija un pietiekams dabiskais

apgaismojums. Lietā Melnītis pret Latviju (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 28. februāra spriedums) tika piespriests

atlīdzinājums 7000 euro apmērā par nepienācīgiem apstākļiem ieslodzījuma vietā, pieteicējs atradies kopā ar vairākām citām

personām, bet sanitārais mezgls nebija atbilstoši norobežots. Pārkāpums turpinājies aptuveni piecus mēnešus, turklāt

papildus minētajam konstatēts arī iestādes atteikums izsniegt ieslodzītajai personai higiēnas preces.

No minētajiem spriedumiem izriet, ka konkrētais atlīdzinājums ir piešķirts, ja aizskārumu veido vairāku neatbilstošu

apstākļu kopums un aizskārums ir bijis ilgstošs.

Tiesa norādīja uz Administratīvās apgabaltiesas piešķirtajiem atlīdzinājumiem līdzīgās lietās, kurās tiesas spriedums ir

stājies spēkā:

- lietā Nr. A420495911 piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājumu 213,43 euro par dabīgā apgaismojuma, mākslīgā

apgaismojuma nepietiekamību, sanitārā mezgla nenorobežošanu, izlietnes neesību soda izolatora kamerā. Pārkāpums bija

turpinājies desmit dienas;

- lietā Nr. A420379612 par ieslodzītā turēšanu kamerā pārapdzīvotības apstākļos 71 diennakti piespriests atlīdzinājums

par morālo kaitējumu 213,43 euro apmērā;

- lietā Nr. A420577010 tiesa atzina par prettiesisku iestādes faktisko rīcību, nenodrošinot tīras karantīnas kameras,

nenodrošinot pietiekamu mākslīgo apgaismojumu, bet dabīgo apgaismojumu nenodrošinot vispār, nenodrošinot ventilāciju

un sanitāro mezglu tīrību. Šādi apstākļi ilguši 13 dienas ar pārtraukumiem. Piešķirts atlīdzinājums 250 euro apmērā;

- lietā Nr. A42808309 atzīta par prettiesisku iestādes faktiskā rīcība par ieslodzītās personas nenodrošināšanu ar

pietiekamu platību un ventilāciju un tiesa ir noteikusi morālo kaitējumu 298,80 euro apmērā par neatbilstošos apstākļos

pavadītām 104 diennaktīm;

- lietā Nr. A420527810 tiesa atzina par prettiesisku iestādes faktisko rīcību, kamerā nenodrošinot atsevišķu sanitāro

mezglu ar pieslēgtu ūdenspadevi, nenodrošinot dabīgo apgaismojumu, kā arī nenodrošinot aizturēto personu pastaigas

svaigā gaisā. Šādi apstākļi ar pārtraukumiem ilguši 29 dienas. Pieteicējam piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums

711,44 euro apmērā;

- lietā Nr. A42645308 par 10 dienām soda izolatorā ar nepietiekami norobežotu sanitāro mezglu, nepietiekamu dabisko

un mākslīgo apgaismojumu tiesa pieteicējam noteica atlīdzinājumu 711,44 euro;

- lietā Nr. A420569110 atzīta par prettiesisku iestādes rīcība, nenodrošinot 723 dienas pietiekamu dabīgo

apgaismojumu, tostarp, 691 dienu pietiekamu ventilāciju. Piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 853,72 euro;

- lietā Nr. A420661011 atzīta par prettiesisku iestādes faktiskā rīcība, astoņas dienas turot pieteicēju kamerā, kas bija

piesmēķēta un neapgaismota un kamerā, kas bija pārpildīta, piesmēķēta un neapgaismota, kā arī 32 dienas turot pieteicēju

pārpildītā un piesmēķētā kamerā. Morālais kaitējums noteikts 1138,30 euro apmērā;

- lietā Nr. A420387012 atzīta par prettiesisku iestādes faktiskā rīcība, 36 diennaktis pieteicēju turot kamerā, kurā nebija

pietiekams apgaismojums, bija apgrūtināta loga atvēršana un nepietiekams privātums, izmantojot tualeti, kā arī 12 diennaktis

turot pieteicēju soda izolatoros, kuros nebija pietiekams apgaismojums un netika nodrošināts privātums, izmantojot tualeti.

Morālā kaitējuma atlīdzinājums noteikts 1138,30 euro apmērā.

Samērojot šajā lietā konstatēto pieteicēja tiesību aizskāruma raksturu, ilgumu (kopā 29 dienas ar ilgstošiem

pārtraukumiem) un apmēru ar citās līdzīgās lietās analizēto personu tiesību aizskārumu, pieteicējam radītā morālā kaitējuma

atbilstīgs atlīdzinājums par prettiesisko Rīgas Centrālcietuma rīcību, ievietojot pieteicēju strīdus periodā kamerās, kurās

nebija nodrošināts pietiekams privātums sanitārā mezgla apmeklējuma laikā, ir nosakāms 100 euro apmērā.

[5] Pieteicējs par Administratīvās rajona tiesas 2016. gada 10. februāra spriedumu daļā, ar kuru pieteicēja prasījumi nav

apmierināti, iesniedza apelācijas sūdzību. Sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Tiesa ir ignorējusi vispārējos tiesību principus, kas noteikti Administratīvā procesa likuma 5., 8., 9., un 10. pantā.

Tā rezultātā pieteicēja lūgumi atzīt Rīgas Centrālcietuma administrācijas faktisko rīcību par prettiesisku nav apmierināti.

[5.2] Pieteicējs nepiekrīt tiesas secinājumam, ka, liedzot pieteicējam telefona zvanu advokātam, nav nodarīts būtisks

cilvēktiesību ierobežojums.

[5.3] Tiesa secinājusi, ka dzīvojamās kamerās esošo logu izmēri ir atbilstoši, tomēr tā ir ignorējusi apstākli, ka uz

logiem ir trīskāršs režģojums.

Tāpat ignorēts ir apstāklis, ka pretī dzīvojamām kamerām viena metra attālumā atrodas siena, kā rezultātā dabiskā

apgaismojuma un saules gaismas ieplūšana kamerās ir apgrūtināta, pat neiespējama.

Nesaprotama un nekādu kritiku neiztur tiesas atsauce uz Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumiem

Nr. 1620 ,,Noteikumi par būvju klasifikāciju”. Cietuma ēka ir būve, kura pamatā tiek izmantota dzīvošanai (vairāk nekā puse

no ēkas platības).

[5.4] Kritiski ir vērtējams tiesas secinājums, ka kameras kvadratūra bija atbilstoša normatīvo aktu prasībām.

Neapstrīdams ir fakts, ka neviens nacionāla līmeņa normatīvais akts neregulē, kādai kvadratūrai ir jābūt vienieslodzījuma

kamerai. Respektīvi, tiesai saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 17. panta reglamentēto vajadzēja piemērot Latvijas

Sodu izpildes kodeksa 77. panta atrunu, ka vienieslodzījuma kameras ir ne mazākas par 9 m2. Spīdzināšanas novēršanas

komiteja (CPT) rekomendācijās dalībvalstīm ir norādījusi, ka vienvietīgai kamerai ir jābūt ne mazākai par 7 m2.

[5.5] Kritiski vērtējams un absurds ir tas, ka tiesa novērtēja kameras, sanitārā mezgla, trauku u.c. līdzekļu neizsniegšanu

tikai kā neērtību pieteicējam. No tiesas secinājumiem izriet, ka ar lupatu un aukstu ūdeni cilvēka cieņai un godam pienācīgā

kārtā un veselībai drošā veidā vienlaicīgi var mazgāt stāvpodu, izlietni, sanitāro mezglu, kameras grīdu, traukus, krūzes,

karotes utt.

Eiropas cietumu noteikumu 19.6. apakšpunkts nosaka, ka cietuma administrācija izsniedz ieslodzītajiem visu tam

nepieciešamo, tostarp arī tualetes piederumus un parastos tīrīšanas piederumus un līdzekļus.

[5.6] Sanitārā mezgla iekārtojums pats par sevi ir cilvēka cieņu aizskarošs, jo tajā nav ierīkots klozetpods, bet gan

caurums grīdā.

Tiesa nav vērtējusi apstākli, ka strīdus periodā dzīvojamās kamerās sanitārie mezgli bija bez pienācīga norobežojuma

no galdiem un gultām, proti, tie atradās apmēram 50 cm attālumā.

[5.7] Tiesa ir ignorējusi faktu, ka pieteicējam bija jāmaksā par elektroenerģijas izdevumiem, proti, par elektriskās

tējkannas izmantošanu. Cietums ieslodzītos ar elektriskajām tējkannām nenodrošināja.

Pieteicējam netika nodrošināts karstais ūdens trauku, veļas mazgāšanai, kameras uzkopšanai, kā arī, lai cilvēka cieņai

pienācīgā kārtā ievērotu personīgo higiēnu.

Minētais ir vērtējams kopsakarā ar apstākli, ka dušas apmeklējums tika nodrošināts vienu reiz nedēļā, kas ir

nepietiekami.

[5.8] Tiesa nav vērtējusi apstākli, ka cietuma dušas priekštelpā nav nodrošināti aizslietņi, lai nodrošinātu pieteicējam

privātumu noģērbjoties, apģērbjoties utt.

[5.9] Tiesa ir vērtējusi katru apstākli atsevišķi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka, iespējams, katrs apstāklis pats

par sevi neveido pārkāpumu attiecībā pret Konvencijas 3. pantu, bet viss apstākļu kopums gan.

Neapstrīdami, ka iesniegumos iestādei, pieteikumā un arī šajā apelācijas sūdzībā ietvertais ir apstākļu kopums, kā arī

katrs apstāklis atsevišķi pārkāpj Satversmes 95. pantu un Konvencijas 3. pantu.

[5.10] Nevar piekrist tiesas secinājuma, ka pieteicējs minētajos apstākļos atradies samērā neilgu laika periodu, un tāpēc

viņa tiesības netika aizskartas tādā mērā, lai radītu ciešanas.

[5.11] Tiesas noteiktais kompensācijas apmērs ir nesamērīgi niecīgs un pieteicējam nesniedz gandarījumu.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka 2016. gada 27. janvārī pieteicējam Olaines cietuma slimnīcā tika uzstādīta diagnoze –

sauso acu sindroms, kas nav ārstējams un tas ir tiešā cēloņsakarībā ar minētajiem cietumā uzturēšanās apstākļiem.

[6] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā par pieteicēja apelācijas sūdzību norādījusi, ka uzskata to par nepamatotu un

noraidāmu. Pārvalde piekrīt Administratīvās rajona tiesas 2016. gada 10. februāra spriedumam un tajā minētajiem

apsvērumiem.

[7] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmajai daļai izskatīja lietu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir nepamatota un pieteikums daļā ir noraidāms.

[9] Ar Administratīvās rajona tiesas 2016. gada 10. februāra spriedumu pieteicēja pieteikums apmierināts daļēji, atzīstot

Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību, nenodrošinot pieteicējam pietiekamu privātuma aizsardzību sanitārā mezgla

apmeklējuma laikā Rīgas Centrālcietuma 4. korpusa kamerā Nr. 425 laika posmā no 2014. gada 7. marta līdz 19. martam,

kamerā Nr. 423 laika posmā no 2014. gada 17. oktobra līdz 27. oktobrim un kamerā Nr. 426 laika posmā no 2014.gada

5. decembra līdz 12. decembrim, par prettiesisku un atlīdzinot morālo kaitējumu 100 euro apmērā. Pārējā daļā pieteikums

noraidīts.

Pieteicējs spriedumu pārsūdzējis daļā, kurā tas noraidīts, savukārt iestāde spriedumu nav pārsūdzējusi, līdz ar to daļā,

kurā pieteikums apmierināts, spriedums ir stājies spēkā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, apgabaltiesai vairs nav jāpārvērtē faktiskā rīcība, kuru par prettiesisku atzinusi iestāde un

pirmās instances tiesa – par pietiekama privātuma nenodrošināšanu sanitārā mezgla apmeklējuma laikā. Apgabaltiesa izskata

lietu pārējā daļā par uzturēšanās apstākļiem dzīvojamās kamerās un daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu 7014,36 euro

(7114,36 euro – 100 euro).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances

tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka

pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251. panta piektajā daļā noteiktos

apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju pārsūdzētajā daļā, atzīst, ka

Administratīvās rajona tiesas sniegtā argumentācija spriedumā ir izvērsta un pareiza, līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa

saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu

konstatējumam un sprieduma motivācijai šajā daļā un Administratīvā procesa likuma 251. panta piektajā daļā norādītos

apsvērumus atkārtoti nenorāda (sk. šā sprieduma 4. punktu).

[11] Apgabaltiesa konstatē, ka apelācijas sūdzībā pēc būtības atkārtoti pieteikumā norādītie argumenti, kurus jau

izvērtējusi pirmās instances tiesa, līdz ar to apgabaltiesa tos atkārtoti nevērtē.

Tas vien, ka procesa dalībnieka un tiesas viedoklis par lietas izspriešanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras,

nevar būt par pamatu secinājumam, ka tiesa nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus (sk.

Augstākās tiesas 2007. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-305/2007 10. punktu, 2007. gada 24. maija

sprieduma lietā Nr. SKA-219/1007 11. punktu).

Proti, tas, ka pieteicējs nepiekrīt tiesas sniegtajam pierādījumu vērtējumam, nenozīmē, ka tiesas spriedums nebūtu

tiesisks un pamatots un tiesa būtu pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 154. pantā noteiktos pierādījumu novērtēšanas

principus.

[12] Papildus par pieteicēja apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[12.1] Kaut arī pieteicējs norāda, ka tiesa ir ignorējusi vispārējos tiesību principus, kas noteikti Administratīvā procesa

likuma 5., 8., 9., un 10. pantā, pieteicējs nav norādījis, kā konkrēti izpaužas šo principu pārkāpumi. Tāpat apgabaltiesa

nepiekrīt pieteicēja norādītajam, ka pirmās instances tiesa ir vērtējusi katru apstākli atsevišķi, nevis apstākļu kopumu.

[12.2] Apgabaltiesas ieskatā, pirmās instances tiesa pamatoti secināja, ka pieteicējam tika nodrošināta pietiekama (6,4–

6,7 m2) dzīvojamā platība, jo dzīvojamo kameru kopējā platība, kurās pieteicējs bija ievietots, bija no 7,4 m2–7,7 m2, no

kuras 1 m2 platībā aizņēma sanitārais mezgls, turklāt strīdus periodā kamerās pieteicējs atradies viens.

Tādējādi nav nekāda pamata šo pieteicēja norādīto apstākli, -nepietiekama dzīvojamā platība, pieskaitīt pie apstākļu

kopuma. Tāpat pirmās instances tiesa secināja, ka dzīvojamās kamerās ir ticis nodrošināts pietiekams apgaismojums, kā arī

pieteicējam tika nodrošinātas telefona sarunas.

Attiecībā uz iespēju mazgāties dušā pirmās instances tiesa atzina, ka nav sasniegts tāds minimālās bardzības līmenis,

kāds nepieciešams, lai konstatētu spīdzināšanas, cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu. To pašu

pirmās instances tiesa atzina attiecībā uz tīrīšanas (mazgāšanas) piederumu un līdzekļu neizsniegšanu, par ko gan lietā

pastāv strīds. Apgabaltiesas ieskatā, pat piešķirot ticamību pieteicēja paskaidrojumiem un vērtējot visus apstākļus kopā,

nav konstatējama tāda iestādes rīcība, lai to uzskatītu par pazemojošu un spīdzinošu, jo pieteicējs kamerās atradies samērā

neilgu laiku – maksimāli līdz 12 diennaktīm.

[12.3] Attiecībā par pieteicēja argumentu, ka pirmās instances tiesa ir ignorējusi faktu, ka pieteicējam pašam bija

jāmaksā par elektroenerģijas izdevumiem, proti, par elektriskās tējkannas izmantošanu, norādāms, ka no pieteicēja blakus

sūdzības par Administratīvās apgabaltiesas tiesneses 2016. gada 14. aprīļa lēmumu, ar kuru atteikts atbrīvot pieteicēju no

valsts nodevas, izriet, ka pieteicējs saņemtos naudas līdzekļus izmantojis patērētās elektroenerģijas apmaksai par elektriskās

tējkannas, televizora un videospēļu konsoles lietošanu. Līdz ar to apstāklis, ka pieteicējam pašam jāapmaksā patērētā

elektroenerģija, nevarētu būt šķērslis izmantot elektrisko tējkannu ūdens uzsildīšanai, jo, kā redzams, pieteicējam ir bijuši

līdzekļi gan televizora, gan videospēļu konsoles patērētās elektroenerģijas apmaksai.

Līdz ar to apgabaltiesa par nepamatotu atzīst pieteicēja argumentu, ka viņam netika nodrošināts karstais ūdens trauku,

veļas mazgāšanai, kameras uzkopšanai, kā arī personīgās higiēnas ievērošanai. Pieteicējam pašam bija iespējas izmantot

elektrisko tējkannu ūdens uzsildīšanai. Tas, ka viņš elektrisko tējkannu ir lietojis saudzīgi un izmantojis tikai dzērienu un

ēdienu gatavošanā, nevar būt pamats, lai cietuma administrācijas rīcība, nenodrošinot kamerās karsto ūdeni, tiktu uzskatīta

par spīdzināšanu.

[12.4] Tāpat apgabaltiesa nekonstatē cēloņsakarību starp pieteicēja norādīto faktu, ka 2016. gada 27. janvārī

pieteicējam Olaines cietuma slimnīcā tika uzstādīta diagnoze – sauso acu sindroms, ar izskatāmajā lietā konstatētajiem

uzturēšanās apstākļiem Centrālcietumā. Pirmkārt, norādāms, ka šajā lietā strīds ir par uzturēšanās apstākļiem 2014. gadā (no

2014. gada 7. marta līdz 19. martam, no 17. oktobra līdz 27. oktobrim un no 5. decembra līdz 12. decembrim), bet Olaines

cietuma slimnīcā pieteicējam diagnoze uzstādīta 2016. gadā. Turklāt izskatāmajā lietā tiesa ir konstatējusi, ka dzīvojamās

kamerās ir ticis nodrošināts pietiekams apgaismojums, un nav strīda, ka pieteicējs kamerās atradies samērā neilgu laiku –

maksimāli līdz 12 diennaktīm (kopā 29 dienas). Līdz ar to nav konstatējama cēloņsakarība starp pieteicēja norādītajiem

faktiem un uzstādīto diagnozi.

[13] Apelācijas sūdzībā pieteicējs norādījis, ka tiesas noteiktais kompensācijas apmērs ir nesamērīgi niecīgs un

nesniedz gandarījumu. Apgabaltiesas ieskatā, pirmās instances tiesas noteiktais morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs

konstatētajos apstākļos ir pietiekams un apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas novērtējumam.

Šajā lietā jāņem vērā, ka atlīdzinājums noteikts tikai par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības prettiesiskumu,

nenodrošinot pieteicējam pietiekamu privātuma aizsardzību sanitārā mezgla apmeklējuma laikā dzīvojamās kamerās strīdus

periodā. Savukārt pārējie pieteicēja norādītie apstākļi, kurus apgabaltiesa neatzīst par prettiesiskiem, nerada morālā

kaitējuma aizskārumu no tiesību viedokļa.

Vērtējot aizskāruma smagumu, apgabaltiesas ieskatā, ņemams vērā, pirmkārt, ka aizskāruma periods ir bijis samērā īss

attiecīgi 12, 10 un 7 dienas. Otrkārt, pieteicējs pārbaudāmajā periodā kamerās atradās viens un aizskārums varēja rasties,

tikai cietuma amatpersonām ienākot kamerā dabisko vajadzību kārtošanas laikā, jo, kā redzams no lietā esošajām dzīvojamo

kameru fotogrāfijām, sanitārais mezgls bija pienācīgi norobežots attiecībā pret dzīvojamās kameras ieejas durvīm (lietas

1. sējums 106., 110., 118., 121., 125., 129., 134. un 139. lapa).

Tālab pieteicējs varēja kļūt redzams un tikt iztraucēts dabisko vajadzību kārtošanas laikā, tikai cietuma administrācijas

amatpersonai ienākot dzīvojamās kameras vidusdaļā un apzināti pavēršot skatienu pret sanitāro mezglu. Turklāt

apgabaltiesai nav pamata uzskatīt un uz to arī nav norādījis pieteicējs, ka ieslodzījuma vietas darbinieki būtu apzināti

traucējuši pieteicēju nolūkā viņu pazemot. Tā kā pieteicējs kamerās atradās viens, citi apcietinātie nevarēja traucēt privātumu.

No minētā izriet, ka privātuma aizskārums ir vairāk prezumējams, nekā reāli bijis.

Treškārt, vērtējot aizskāruma smagumu, ņemams vērā, ka pieteicējs uzturēšanās laikā kamerās nav vērsies pie cietuma

administrācijas ar sūdzībām un iesniegumiem par viņam radītajām neērtībām – nepietiekamu sanitārā mezgla norobežojumu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt /pers. A/pieteikumu daļā par Rīgas Centrālcietuma faktiskās rīcības, nenodrošinot atbilstošus uzturēšanas

apstākļus Rīgas Centrālcietuma kamerās Nr. 423, Nr. 425 un Nr. 426 (dabiskā apgaismojuma trūkums, kamerās nav karstā

ūdens, netiek izsniegti trauku mazgāšanas, grīdas un sanitārā mezgla uzkopšanas līdzekļi, netiek nodrošināts pietiekams

privātums dušas apmeklējuma laikā, dušas apmeklējums vienu reizi nedēļā, nepietiekama kameru platība, kamerās atrodas

stāvpodi bez vākiem, nav iespējas savlaicīgi veikt telefona zvanus) laika posmā no 2014. gada 7. marta līdz 19. martam, no

17. oktobra līdz 27. oktobrim un no 5. decembra līdz 12. decembrim, atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma

atlīdzinājuma 7014,36 euro apmērā noteikšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (paraksts) V. Zommere

Tiesnese (paraksts) I. Amona

Tiesnese (paraksts) K.Kalvāne